RAINIS

 

AFORISMI

 

 

 

[1906.]

1. Kādēļ nāk pie dzejnieka? - Kā savas viņš izsaka tās slepenās smalkās jūtas, kuras ]audis kaunas atklāt viens otram un arī sev. Dzejnieks viņām dod attaisnojumu: ir tomēr dzīvē daiļš un labs!

 

[26.7.11.]

2. Mākslinieks, radošais, nekad nevar būt pilnīgi nelaimīgs. Viņš dzīvo vienmēr savā darbā, un darbs ir viņa laime, vienīgā, ārpus kuras viss ir vienaldzība. Neradošais cilvēks atkarājas no ārējiem gadījumiem un no tiem gaida sev arī laimi. Mākslinieks arī vieglāk top laimīgs, jo vajaga tik viena gadījuma, tā, ka viņš spētu strādāt. Neradošam cilvēkam grūti sagadās visi vajadzīgie laimes gadījumi; un, kad negadās neviens, viņš var tapt pilnīgi nelaimīgs. Te izskaidrojums ilgām un dziņām tapt par mākslinieku.

 

[26.7.11.]

3. Arī nabags mākslinieks ir brīvs un savs, - viņš tikai lēnāk panāk savu mērķi. Neradošais vīrs, arī bagāts, ir nebrīvs.

 

[26.7.11.]

4. Saule dzen visu uz priekšu. Nosēsties ēnā mierīgi strādāt, viņa lēni velk ēnu nost: «Ej tālāk!» Saule tura visu kustībā, visu pārvērš, visstiprāko pretnieku iznīcina, visvājāko draugu stiprina.

 

[24.11.11.]

5. Zināšana ir kustība, nezināšana ir miers; starp abiem ir pamatā naids.

 

[24.11.11.]

6. Māksla nau bauda, bet darbs, jo ir sevis pacelšana. Kuru mākslu nenīst kūtrie, tā var būt bauda, bet ne māksla.

 

[24.11.11.]

7. Kas nezin pagātnes, nezin tagadnes, jā, bet vai ar to pietiek? Kas nezin nākotnes, vai tas zin tagadni?

 

[24.11.11.]

8. Mūslaiku dzīvē nau panākumu bez skarbuma arī maigam cilvēkam, Bet skarbums, lietots, arī maigo dara skarbu. Un maiguma zaudējums neatsver panākumu un pazemina maigo. Mūslaiku dzīvē dod neaptumšotus panākumus tikai īsi pārejas laiki no maiguma uz skarbumu. Mūsu laiks nau diezgan saimnieciski ražīgs: viņš velti tērē par daudz dārga materiāla.

 

[24.11.11.]

9. Laimes apmierināts ir tikai nedarbīgais.

 

[24.11.11.]

10. Aizdod naudu, dabūsi ienaidnieku; neaizdod naudu, dabūsi ienaidnieku, izvairies no aizdošanas, dabūsi ienaidnieku. Bet kādēļ tu baidies no ienaidnieka?

 

[24.11.11.]

11. Nauda ir vara; to nicin' tih tad, kad viņa pieder citam.

 

[24.11.11.]

12. Tikai lielais spēj būt un rādīties pilnīgi pats; tā ir lielākā drosme, kāda tikai lielākam spēkam. Bet tikai tur arī visas cilvēces mērķis.

 

24.11.11.

13. Mīlība izpilda mīlas vietu, māksla - dzīves.

 

24.11.11.

14. Mūža laikā zūd dzīve, - paliek māksla; mūžībā zūd arī māksla, paliek vēl dzīves kustība, bet beigas ir miers. Pirmatnējais zūd kustības veidos pret otratnējo, bet paliek savā sāktā pamatā.

 

24.11.11.

15. Ir smieklīgi, kad jaunā paaudze teic: «Man pieder pasaule!» Bet ir neģēlīgi, kad to teic vecā paaudze. Jaunā to teic, pārgalvīgi lieloties, vecā nenovīdot. Bet pasaule baro visas paaudzes un nepaliek nevienai; izmanto visas un top pilnīgāka.

 

[11.12.11.]

16. Atmin' manu minamo: «No tavas bļodas viņš ēda, no tava trauka viņš dzēra, tavā gultā gulēja un pēc trim mēnešiem tevi nodeva, lai paņemtu bļodu, trauku un gultu. Kas tas ir?»
«Tavs tuvākais.»

 

[23.7.13.]

17. Vispusība un diletantisms atšķiras viens no otra tā, ka pirmā aptver no daudziem arodiem galvenās domas, kas guļ pamatā; otrais turpret salasa spilgtākās domas, kas rēgojas visvairāk redzamā augšpusē. Vispusība iet uz galveno un visumu, - dilentantisms uz sīkumiem un daļām.

 

[27.4.14.]

18. Liels tas, kas nes lielu pienākumu.

 

[11.11.14.]

19. Prometejisks spēks: lūk - mēnesis, vecs, bāls un sadilis, stāv pie debesīm pretī saulei pašā pusdienā, kad saule vislielākā spožumā.

 

14.1.15.

20. Es dzirdu, atsaucas uz dieva sodu, bet dievs soda tik tad, kad atrod cilvēku, kas viņa sodu izpilda.

 

[28.10.16.]

21. Visu var atņemt cilvēkam, pat dzīvību, viņš nekā nezaudē, jo paliek viņa jēgums, t. i., viņa patība. Aizskart viņa patību nozīmē viņa jēgumu izdzēst. Viņš var palikt arī dzīvs, ka neeksistē vairs. Tas zīmējas arī uz lielākām patībām - tautām.

 

[28.10.16.]

22. Patību lauzt nespēj neviens naidīgs spēks, ne laicīgs, ne mūžīgs, ne garīgs, ne miesīgs, Jo viss, ko patībai salauž, ir tik un tā pārejošs un nesaistīts ar viņas būtību. Bet, ko nespēj naids, to spēj mīla. Kas mīl, atver savu patību, un nu viņu var lauzt un grozīt vai vērst. Un, ja viņu nevērš pretmets, viņa vēršas pati. Viņa nau vairs sava vien un nekad nepaliek, kā bijusi, - bet viņa aug.

 

[9.11.16.]

23. Patiesība ir ļaudīm grūtāk saprotama nekā nepatiesība, jo patiesība ir organiska un dabiska un kā tāda meklējama un izlobāma. Nepatiesība turpretī ir mākslīgi taisīta un zināmam gadījumam un zināmai saprašanas spējai taisni piemērota.

 

[11.2.19.]

24. Iekšējā dzīve veido ārējo, kā koka sula veido mizu un lapas. Dvēsle stiprāka par miesām.

 

[8.3.19.]

25. Kad tu gribi pacilāties, tev ir viens ceļš: nedomā uz sevi, bet uz visumu.

 

[8.3.19.]

26. Saule silda mēnesi, bet mēnesis nesilda sauli, esat kā saule!

 

[8.3.19.]

27. Īsa mana pasaka. Reiz bij divas māsas, viena bagāta, otra nabaga. Bagātā saucas mīla, nabagā - pretmīla.

 

[8.3.19.]

28. Tu sūdzies, ka nelaimē nau draugu. Bet, ja būtu, tad jau to nesauktu par nelaimi, bet par tavu darbu un cīņu.

 

[8.3.19.]

29. Vīns izdzerts, vēl trauks smaršo, - dzīve izdzīvota, vēl atmiņa turas.

 

[11.3.19.]

30. Kas garu nicina, tam viņš zūd, lai arī būtu bijis apdāvināts. Bet arī neapdāvinātam gars aug kopjams, kā katrs loceklis attīstās lietojams.

 

[12.3.19.]

31. Kapitālisma laikmetam ir jāizceļ patmīla, jo uz viņu vien var dibināt netaisnu labklājības izdali cilvēcē. Mīla ar netaisnību stāv pamata pretruņā, un viņa var noderēt kapitālismam tikai par apsegu un dekorāciju. Kapitālisms tātad pūlas visur mazināt citmīlas lomu un neatzīt viņu par reālu spēku, bet tikai par iedomātu, vēsturiski it kā novecotu fantasmu. No šejienes nāk citmīlas lietošana un reizē apsmiešana. Bieži šādam ieskatam padodas arī kapitālisma apkarotāji un nāk tad galā ar sevi nesaskaņā.

 

[12.3.19.]

32. Labāk tapt viltam nekā vilt - jā, jā, bet vēl labāk ir zināt tā, ka abu nevajaga.

 

[14.3.19.]

33. Kapitālisma mehāniskā darba sistēma - darbinieku piespiest, dzīt ar varu uz priekšu, sodīt, viņam neuzticēt, viņu uzraudzīt, tas neatraisa dzīva darba iekšējas spējas, bet gan, noturot viņas zināmā virzienā aiz bailēm, kavē viņu attīstību. To spēj veicināt tikai organiska sistēma: uzticēt darbiniekam, atzīt viņa darbu, izglītot viņu pašu. Tā liek galveno svaru uz dzīvo darbinieku, ne uz nedzīvo ieroci - tehniku. To nau pietiekoši ievērojuši arī tie, kas apkaroja mehānisko sistēmu. Bet, kas ašāk ievedīs organisko sistēmu, tas uzvarēs arī tad, kad tehnika būtu nepietiekoša. Jo vairāk nekā nedzīvs ierocis ir dzīvs darbinieks.

 

[18.3.19.]

34. Dzīve sasniedz savu augstāko pakāpi varoni un piepildās savā idejā. Jo varonī viņa apzinās savas īpatnējās gribas ar īpatnējiem mērķiem un līdzekļiem un top savā gribā neatkarīga no jelkādiem ārējiem apstākļiem. Varoņa dzīve ir dzīve kā tāda. Dzīves un viņas gribas un līdzekļu ārējie veidi mainās, bet absolūtais saturs paliek. Šo absolūto dzīvi grib attēlot absolūtā māksla - drāma. Neapzinīgi viņa to darījusi jau senlaikos, bet varbūt arī apzinīgi, un mēs tikai par maz pazīstam senos laikus. Bet mūsu laiki liekas apzinīgi novēršamies no šī mērķa.

 

[21.3.19.]

35. Sapni nepeļat! Sapnis ir visu labdaris: sapnī i aklais redz, i kurlais dzird, i sērdzīgais ir vesels. Tikai viena vaina: sapnis nau dzīve. Bet ļaujat sapnim vaļu, - viņš i pašu dzīvi pārvērtīs un padarīs to labu.

 

[22.3.19.]

36. Kas tikai mācās, top muļķis; kas mācās un strādā, top gudris.

 

[22.3.19.]

37. Dzīve dod visu, bet par nāves maksu.

 

[25.4.19.]

38. Tu pūlies muļķim ko pierādīt; vai tu pūlies arī aklam ko parādīt?

 

[28.4.19.]

39. Arī lupats bij reiz goda kreklis. Par to viņš vairs nekad netika atpakaļ. Bet, kad viņš nebaidās no samalšanas un iznīcības, viņš var tapt par baltu papīru.

 

[28.4.19.]

40. Šī. sabiedrība un kārtība dibināta uz meliem tik tāli, ka viņa tūliņ jau sāk brukt tur, kur viņas dalībnieki sāk runāt patiesību. Nu runāsim patiesību!

 

[17.12.19.]

41. Kas pārskata, tas pārskatās. Kas piedod, to noliek par vainīgo. Kas atlaiž, to piesien pašu. Kas dod, tam atņem. Kas labsirdīgs, to ved pakārt. Tā ir vecā kārtība. Viņas ticība ir kristīga, viņas augstākā pakāpe ir militārisms. Vai! tai jaunai kustībai, kas grib mācīties no viņas un karot viņas ieročiem.

 

[19.12.19.]

42. Arī jūrai ir krasts, arī kalnam ir virsotne, - tikai debesīm nau griestu.

 

[19.12.19.]

43. Ir ļaudis, kas lauž kāju, pirms lēkuši pār grāvi, kas noslīkst, pirms gājuši ūdenī. Nebaidies!

 

[19.12.19.]

44. Kas ir tuvāk kā acs acij, - un tomēr viņas nekad nesaredzas; viņas nekad nesaredzas, bet tomēr viņas darbojas kopā.

 

[19.12.19.]

45. Ko galdam palīdz četras kājas, viņš neskrej, ko katlam divas ausis, viņš nedzird, ko tīklam tūkstots acis, - viņš neredz.

 

21.12.20.

46. «Par visiem pūliņiem un ciešanām jūs dabūsiet algu viņā saulē simtkārtīgi!»
«Bet, kad mums tik nekārtīgi un nepietiekoši izmaksā algu jau še, kur darba devēji tuvu, kā vēl būs tur tai tālumā?»

 

[10.3.21.]

47. Latviešu sieviete pagātnē izglāba, varbūt radīja, tautas dzeju, vai es ceru par daudz, ka viņa izglābs mūsu dvēseli arī nākotnē? Viņa pati to necer, es zinu. Bet es daudzreiz esmu cerējis par citiem, kur viņi paši necerēja, un man tika taisnība. Es ceru par tevi, latviešu sieviete, es zinu par tevi, darba sieviete.

 

[4.1.22.]

48. Gudrībai ir robežas, muļķībai nau.

 

2.2.22.

49. Māksla bagāta. Kuram no viņas nekas neietrīc dvēselē, tam viņa dod vismaz pieredzējumus un piedzīvojumus, tik, cik cilvēka nabadzīgā dzīve viena pati nekad nebūtu sakrājusi pa visu mūžu. Un viņš dzīvo daudzas dzīvēs.

 

11.2.22.

50. Kas izdomāja puķes? - Laime.
Kas izdomāja smaršu? - Mīla.

 

13.2.22.

51. Latviešu skolotais mietpilsonis nelasa mūsu rakstnieku darbus, bet stāsta par rakstnieku personām neķītras baumas. Viņš tā jūtas viņiem tuvāks un līdzīgs, bet saka, ka iedziļinoties rakstnieka paša būtībā un viņam nevajagot blakus lietu: darbu. Ja vēl viņam pārmet nelasīšanu, tad viņš no studenta vai skolnieka aizņemas uz neatdošanu grāmatas un izliek tās savā pieņemamā istabā publikai lasīšanai. Tad viņš sevi skaita jau par tautas izglītības veicinātāju un kultūras darbinieku.

 

[16.2.22.]

52. Reklāma veca. Jau kritika reklamējoties lika sevi dēvēt par spoguli un laida apgrozībā parunu: «Nevaino spoguli, kad pašam ģīmis nejauks.» Viņa pārvalda vēl tagad pār radošo darbu un fantāziju, - ar reklāmu.

 

[27.2.22.]

53. Kad tūkstots cilvēki teiks par tevi labu un viens ļaunu, tad ticēs tam vienam un priecāsies.

 

1.3.22.

54. Kas cilvēkus mīl un viņiem tic, to draugs sauc par dzejnieku, ienaidnieks par ārprātīgu, bet auksts objektīvs prāts par pareģi.

 

[1.3.22.]

55. Savu ienaidnieku muļķību un zemiskumu tu nekad nevari ieskaitīt par daudz zemu, - viņu spēku nekad par daudz augstu.

 

1.3.22.

56. Vajāšana un sods draud tikai godīgam cilvēkam; nelietim tik dzeramnaudas došana.

 

[8.3.22.]

57. Katrai mūsu dzīves parādībai pašā pamatā tagad ir sāpes, bet nākotnē būs prieks.

 

[10.3.22.]

58. Ne laime var būt cilvēka dziņu mērķis, bet cēlums un, stiprā cilvēkā, - lielums.

 

12.3.22.

59. Dzīvošana ir degšana, miršana ir sadegšana, sadegšana ir pārveidošana, nāves nau.

 

[12.3.22.]

60. Sirds skrien pēc laimes kā miera. «Ak tu, novēlojies putns vakarā! Tā miera, ko tu meklē, nau.»

 

13.3.22.

61. Darbs - tauriņam izraut mirdzošos spārnus, un viņš būs nejauks zemes tārps kā visi.
Cik labprāt jūs to darītu un pielīdzinātu viņu sev, bet tiec tu tauriņam klāt! - Viņš lido pa gaisu.

 

[16.3.22]

62. Nevienu nevar pārliecināt pret viņa materiālām interesēm. Varētu pārliecināt vienaldzīgos, bet tiem vienalga, vai viņus pārliecina vai atliecina. - Viss pārējais ir cīņa.

 

18.3.22.

63. Novecojusies romantika sievieti skaita par visa ļauna sākumu un nebeidz ar izbalējušu modernību dziedāt par viņas dēmonismu. Laiks ir atjēgties un zināt, ka sieviete no pašas dabas likta par altruisma, citmīlas, visa laba nesēju kā māte.

 

19.3.22.

64. Liktens nau tāds, ka cilvēkam mūžam būs jācieš. Kas to saka, ir vai nu noguris, vai viltnieks.
Nē. Mēs spējam šo zemi ierīkot !ik labi kā savas mājas. Bet jādara tas ir mums pašiem.

 

20.3.22.

65. Māksla dod jaunu augstāko dzīvi. Tas nenozīmē, ka ikviens mākslinieks jau dzīvotu viņā. Lielākā daļa šķir mākslu no dzīves.

 

23.3.22.

66. Ar netīriem līdzekļiem nevar panākt tīru mērķi: mērķis pats top netīrs. Kad netīru ūdeni tīrā traukā lej, tad ij trauks top netīrs.

 

12.6.22.

67. Māksla iet līdzi dzīvei visu mūžu, pavada to ar visu šīs dienas daiļumu un viļinot aizvada uz rītdienas sauli.

 

[12.6.22.]

68. Drāma mums norāda nākotnes dzīvi kā traģiku: viņas nesējs varonis vecajā iekārtā cīnās un krīt, bet viņa doma uzvarēs. - Drāma mums iet ne uz pagātni, bet uz nākotni; viņa iztēlo dzīvi, kura būs jādzīvo, viņa par to cīnās un to rada.

 

[21.6.22.]

69. Dzeja iztēlo priekšā dzīvi, pēc tā viņa tiecas dzīvot, viņpasaule tā top šīpasaule.

 

[22.8.22.]

70. Cilvēces jaunībā grieķu sirdis iedrebējās un līdzjūtībā un bijās noskaidrojās no kaislībām, kad lūkoja traģēdijā nepārvaramā, neizprotamā liktens gaitu. Mēs garos vēstures laikmetos esam dažu izpratuši un dažu pārvarējuši liktens gaitā, un citādi mēs skatāmies uz traģēdiju. Bet pēc vairāk nekā diviem tūkstošiem gadu mūsu sirdis vēl iedrebas bījās, lūkojoties grieķu traģēdijā un viņu pārvarīgā, neizprotamā likteni, kā mūsu bērnības un bīju tēlos. Un mūžam jaunas paliks tās paaudzes, kas dvēselē spēs just cilvēces jaunības pirmās lielās jūtas.

 

[22.8.22.]

71. Grieķu pasaule aizklīdusi kā skaists sapnis. Bet šis cilvēces skaistākais sapnis ir pārvērties par dzeju un pastāv - cilvēce ir tomēr laimīga. Nu šī dzeja vada visu cilvēces gaitu uz nākotni; sapnis vada ikdienu, - cilvēce ir tomēr laimīga.

 

[22.8.22.]

72. Mūžām pār Sofokla kapakopu klusi vīsies apvīja, roze: kaisīs savas lapas, vīns laistīs savas leknās asaras, - ne velti to novēlēja grieķu dzejnieks. Sofokla zelta vārdi mūžam saldinās ij mūsu dvēsli un vērtīs mūs: laimīgais Sofokls, laimīgie - mēs.

 

[22.8.22.]

73. Lielais, negantais Aishils grieķu visu veco dzīvi nogrieza nost no viņas Homēra ceļa. Mīlīgais brīnums Sofokls šo ceļu darīja skaistu un lēnu roku tāpat vērta dzīvi un darīja viņu mūžīgu; grieķi viņu vairāk mīlēja un turēja par savas kultūras īsto izteicēju. Līdz tad nāca Sokrats un savā tulkā; dzejniekā Platonā, vēlreiz lauza visu dzīvi . . . Grieķu dzīvi ne vien tēlojusi dzeja un māksla, bet vērtusi un radījusi.

 

[20.9.22.]

74. Viss dots tavā rokā, esi laimīgs!
- Nelaime nāk no āras, tā nau manā rokā,
Ir gan, jo trieciens no āras vēl nau nelaime. Nelaime ir tik tā, ka tu šo triecienu sajūti sāpīgi.
- Es neesmu koks, man sāp.
Arī kokam sāp. Bet tu spēji mācīties sāpes nesajust, koks to nespēj.
- Tad jau man būtu sevi jāpārrada un jātop kā radītājam.
Topi! Jums teikts: esat līdzi kā dievs! Āra un trieciens ir tavs materiāls, no kā tev jārada sevi un - jāpārrada āra. - Viss dots tavā rokā, esi laimīgs!
- «Ak!»

 

[29.9.22.]

75. Jūs brīnāties, ka cilvēki visi ir ]auni un visus tura par ]auniem. - Bet jūs taču paši zināt un sakāt, ka visa dzīve pamatota uz egoisma, pašlabuma un citļaunuma. Jūsu brīnīšanās norāda, ka jūs slepeni vēlētos citu pamatu dzīvei. Nu, tad laužat šo pamatu!
- Jā, mēs neticam jaunam.
Nu, tad brīnāties vien, bet paši par savu neticību.

 

[4.3.23.]

76. Māksla nau bauda, bet darbs, nedod mieru, bet ciešanas, nealgo ar laimi, bet ar dvēseles cēlumu. Ja tev ar to pietiek, topi mākslinieks.

 

7.10.23.

77. Prieki un bēdas, jūsmas un dusmas; laimē un nelaime - viss nau nekas pats par sevi, visam ir tik svars; cik tu tam piedodi, viss ir tāds, kādu tu to uzņemsi. Laime var vāju samaitāt, nelaime stipru spēcināt. Visu, kas no ārpasaules tev nāk pretī, izlieto savas dzīves uzbūvei.

 

[7.10.23.]

78. Visu ņem reāli tādu; kāds: tas ir! Visu pārtaisi ideāli tādu, kādu tu gribi!

79. Attīstīt var tikai to, ko var locīt; apgaismot var tik to; ko var degt.

80. Atziņai, tāpat kā kritikai, vajga būt līdzradošai: kārtošana vien nedod pilnīgu priekšstatu: Tikai radītājs ir sapratējs.

81. Kad darba darītāju nesaprot viens, tad nesapratējus sauc par muļķiem, - kad nesaprot daudzi; tad tos sauc par gudriem un muļķis paliek darba darītājs, kurš tika nesaprasts.

82. Kas darbu nedara, tas pār darbu runā. Kas darbu nespēj, tas darbu kritizē. Kas darbu dara, tas klusē, un darbs par viņu runā.

83. Katra patmīla pēc savas būtības apkaro citu patmīlu; katra citmīla pabalsta citu. Patmīlas ar laiku tā iznīcina viena otru, citmīlas aug; uz šo egoisma un altruisma būtības sajēgu dibinājas nākotnes progresa ticība.

84. Kādēļ no apvainojuma baidās visvairāk radoša darba darītāji? Tādēļ, ka tas, deldēdams smalkjūtību, kavē radošu darbu, kurš dzimst tikai smalkjūtībā.

85. Kādēļ tik ilgi, visu vēsturi cauri, valdīja vienmēr egoisms? - Vai ir tiešām vienmēr valdījis? - Vai nau nepareiza teorija, kas uz to balstās kā uz faktu? Ir bijuši uzplaukuma laikmeti pasaulē - Senēģiptē, Babilonā, Ķīnā, Sengrieķijā un citur, - vai tad dzīvie spēki un radošie altruismi nebija brīvāki? - Katrreiz pēc viņiem nāca atkal egoisma laiki, kas izmantoja sakrāto labklāji nedaudziem par labu. Radošie spēki neprata aizstāvēties. Vai tas nevar tapt grozīts? Vai radošie spēki uz laiku nevar radīt sev aizstāvni? Vai postošie egoisma spēki nevar tapt ierobežoti? Vai samērs ražīgi nokārtots?

86. Katra cīņa dod uzvaru tikai tad, kad nepaļaujas uz draugiem, bet cīņu vada pats.

87. Mākslas darba iekšējai vērtībai pieaugot, proporcionāli mazinājas viņa ārējais atalgojums.

88. Nesūdzies! - Tava atmiņa ir bagātāka nekā tava klēts, - tava sirds ir dziļāka nekā tava aka.

89. No katra amatnieka prasa, lai viņš zinātu savu amatu, - no kritiķa to neprasa. No katra soģa prasa, lai viņš sodāmā lietu izmeklētu patiesi, - no kritiķa to neprasa. No kritiķa prasa tikai, lai viņš sodītu, bet stipri.

 

13.6.6.

90. Visas debesis neesmu izpētījis, bet es savā sirdī un dvēselē esmu meklējis un dieva neatradis. Cilvēku dzīvē dieva nau, bet ir tikai lielie, slepenie likumi un lielā, skaistā daba, un mūsu spēks, kas segas norauj slepenībai, un sirds, kas cilvēkus mīl.

 

13.11.7.

91. Par ātri domāja noslēpumu saprast dekadenti: dievam un 4. izplatībai ticēt jau bija viss. Bet noslēpums ir šepat un paliek, dievs neko neizskaidro. Bet ir jāizskaidro, dzīvi pašu vērojot un brīvējot no slogiem un aizspriedumiem. Tur vajaga daudz vairāk spēka, drosmes un ģenialitātes.

 

1907.

92. Ticību nevar dibināt uz zināšanu, kā dara jaunu laiku naturālisti. Tā dibināma tikai uz cerību un gribu. Tik vien viņai sakara ar zinātni, ka nevar pretī runāt loģikai. Griba, kas to darītu, taptu bez satura.

 

27.3.9.

93. Kurš pēdējais: pretmets vai patmets? Patmets un jūtas zūd, bet pretmets viens bez apziņas, jo jūt tik patmets.

 

[5.8.11.]

94. Centīgs praktiķis sēd vienmēr starp diviem krēsliem. Nevar savienot divas apetītes un vienu porciju.

 

[25.8.11.]

95. Vīrieti var apspriest pēc viņa pārliecības, sievieti tikai pēc viņas dzīves.

 

[24.1.1.11.]

96. Jo kurš lielāks, jo lietišķāks pret sevi un citiem.

 

[24.11.11.]

97. Arī savas dziļākās un maigākās jūtas var turēt rokās un attiekties pret viņām lietiski. Kurš vairāk to spēj, vairāk top no dzejnieka par mākslenieku. Vajga zināt neapzinīgo. Ne pavēlēt, bet visu aptvert.

 

[24.11.11.]

98. Ne laikam un ļaudīm kalpot, bet arī ne sevim. Abi pāriet. Mērķis var būt tikai nepārejošs, un tas ir nereālais: laika, paša sevis abstrakcija.

 

[24.11.11.]

99. Reālās dzīves skaistākais zieds ir sapnis, bet tas ir nereāls.

 

[24.11.11.]

100. Māksla ir bauda tikai diletantam. Mūsu laikmets, kurš pacēla vārdu «mākslas bauda», pats sevi raksturoja par diletantisma laikmetu.

 

[24.11.11.]

101. Pēdējā manta, ko nevienam nevar atņemt, ir sāpes. Vai arī šī manta ir tik vēlama?

 

[24.11.11.]

102. Kas visus mīlējis un nekad nau mīlēts ticis, vai tam mīlas pietiek? Mīlas gan, spēka ne.

 

[24.11.11.]

103.                                                                              Saule un cilvēku mīla
Saule silda visu pasauli; bet uzņem meteorus sildīt sevi. Cilvēku mīla spēj dot vien - viņa dodot top siltāka, viņu silda pati došana, viņa ir stiprāka par sauli.

 

[24.11.11.]

104. Uzticība ir jūtu lietišķība.

 

[24.11.11.]

105. Padoms nekad nepalīdz, mīļš vārds vienmēr.

 

24.11.11.

106. Neko neaizmirst, bet tomēr visu piedot.

 

[24.11.11.]

107. Piedot, kas lietai der, aktīvs labums; piedot neprasot - pasīvs.

 

24.11.11.

108. Miers tik ir viņpus nemiera.

 

[24.11.11.]

109. Zināt līdz galam katru ievērotu lietu - bez vajadzības - ir vienīgā intrese dzīvei, kad tā reiz iesākta. Bet vajadzīga arī šī zināšana nau. Dzīvei nau iekš indivīda vajadzības attaisnojuma, tāds ir tikai cilvēcē. Un cilvēcei nau tāds iekš sevis. Kur tāds ir, mēs nezinām vēl.

 

[24.11.11.]

110. Laime nau panākumā, bet lietišķībā.

 

[24.11.11.]

111. Ziedoties ir - sev iegūt; labdarīt ir - atraidīt. Ziedoties ir - mīla; labu darīt ir - spaids.

 

[24.11.11.]

112. Lietišķība lielumā nau lielāka par lietišķību mazumā, jo lielums nau iekš priekšmeta, bet iekš darītāja.

 

24.11.11.

113. Cilvēkus pazīt - ir visu piedot; sevi pazīt ir - nekā nepiedot.

 

[24.11.11.]

114. Patiesību var teikt tik, cik jūtas var noklusināt, jo melo jūtas, ne prāts.

 

[24.11.11.]

115. Prāts ir virs un kungs; kuru valda sieva - jūta.

 

[24.11.11.]

116. Piedod apvainojumu, - tevi apvainos atklāti; nepiedod - tevi apvainos slepeni.

 

[24.11.11.]

117. Gatavo un dod cīņai ieročus draugam un pēcnācējam, bet zini, ka viņš ar to sitīs pirmo tevi.

 

[24.11.11.]

118. Krietns cilvēks ir drošs tikai tik, cik jūtas, stāvot uz savas pārliecības; nekrietnais ir vienmēr drošs.

 

[24.11.11.]

119. Kas nau svēts pats, tas meklē svētos un svētnīcas.

 

[24.11.11.]

120. Muļķība iekš tā pastāv, ka viņa runā.

 

[24.11.11.]

121. Kas zin, ko grib, - spēj, ko grib.

 

[24.11.11.]

122. Laime ir darba pilnīgumā.

 

[24.11.11.]

123. Viss labāk bijis nekā nebijis, arī sāpes; bijusi tiešamība veldzē.

 

[24.11.11.]

124. Tapt mīlētam - ir atpūsties; mīlēt - ir darboties. Bet arī darbīgā viss mērķis - ir mīlētam tapt, dzīves viss mērķis ir nedzīve, t. i., atpūta. Tikai tālākā lokā un citā veidā no daudzām nedzīvēm sākas jaunu dzīvju loks.

 

[24.11.11.]

125. Nau pareizi teikt - «Nekad nepagurt!», jo pats dzīves ritums iet viļņos. Pareizi ir: «Vienmēr atjaunoties.»

 

[24.11.11.]

126. Izaugt uz vislielāko mērķi, - cilvēki to ieskaita vairāk nekā būt gatavam viņā. Gatavajiem lielajiem ir vienaldzīga augšana un spriešana par augšanas nozīmi, - bet nau vienaldzīga negatavajiem.

 

24.11.11.

127. Mierināt var tikai pats sevi; cits spēj dot tikai derīgo atmosfēru.

 

[24.11.11.]

128. Veselība ir miesas gudrība.

 

24.11.11.

129. Tam nepietiek, kam ir par daudz.

 

[24.11.11.]

130. Paša, kaut arī gainoties nodarīts ļaunums, nospiež atmiņu kā smagums; ciests ļaunums top viegls atmiņā un vēršas labā.

 

[28.11.11.]

131. Laimīgam būt nau atsevišķa cilvēka pienākums.

 

[28.11.11.]

132. Pastāvīgs dzīvoklis ir dzimtenes surogāts.

 

[28.11.11.]

133. 7 dienas darba nedara spirgtu.

 

5.5.12.

134. Visa māksla no vira darināta par baudu sievietei. Dzīves māksla un mākslas bauda ir sievietei. Vīrietim darbs un radīšana.

 

4.6.12.

135. Kad visi sociālās un psiholoģiskās cīņas jautājumi atrisināti un izbeigti, tad cīņa vienīgi pret dabu, tad jāizšķir gala jautājumi; mēģinājumi sniedzas iekšā tāli pirms jautājumu izbeigšanās.

 

28.7.12.

136. Visu nevar likt uz draugiem, uz biedriem, uz citiem, uz ārpasauli, kaut gan tu gribēsi tos pārvērst par savu un par iekšpasauli: viņi var pārvērst arī tevi, kad tu neesi diezgan savs. Visu nevar likt uz mīlu, uz laimi, - mīla ir dāvana, un laime ir gadījums; viņi var arī nenākt. Visu nevar likt pat ne uz saviem darbiem, uz sava paša ārējo parādību; viņi var palikt no tevis neizdarīti, labi neizdarīti, kad tu esi ārēji vājš. Visu var likt tikai uz savu iekšējo būtību; no tās tad nāks darbi, tai klāt nāks citi uz ārpasauli, un varbūt ij laime, ij mīla. Gala glābiņu vajga atrast tikai gala sevī.

 

9.5.13.

137. Lielas sāpes aizvien staigā vienas pašas, un visas ielas viņām tukšas.

 

1.7.l3.

138. Mīlas jūtas ir pirmās, kuras dabas cilvēks senatnē sajūt kā ko augstāku par ikdienas dzīvi un ko dievišķu - dievišķāku par ārējām dievības parādībām: sauli, pērkoni, lietu, sniegu. Mīla viņam ir daudz nesaprotamāka, jo bez sakara ar pirmatnējām baiļu jūtām; viņa ir noslēpums un dievība. Visvairāk vēl mīlai līdzinās saule laba dare; no viņām iesākas kultūra, kā rūpes par līdzcilvēku labklāji.

 

2.7.14.

139. Apzinīgais gars sver vairāk nekā visas gatavas dogmas, šablonas, autoritātes, birokrātijas. Tās visas iet uz ārējas varas nodibināšanu, bet masu kustība, proletariāta kustība nevar dibināties uz varu, bet tikai uz garu. Garam, tam dzīvajam avotam, neļaujat aizsērēt.

 

2.7.14.

140. Jūs sakāt: «Tā ir tik ārēja vienība un iedomāts stiprums - tas lielais vienības valnis.» Jūs viņu plēšat nost un no viņa drupām ceļat mazus valnīšus ap katru namu atsevišķi. Vai jūs tā būsat stiprāki! Arī ārējā vienība vien ir stiprums. Un īsto stiprumu jums dos viņā vienības gars.

 

17.7.14.

141. Kas top mīlēts, tā dzīves vajadzība top atzīta un dzīves mērķis attaisnots. Pats ļaunākais, kas nevienu nemīl, prasa, lai mīl viņu.

 

22.6.15.

142. Ne mācības un dogmas no svara, bet tas dzīvais gars, kas viņās mājo; ne labi likumi, bet laba likumu izpildīšana, ne ārēja forma, bet iekšējs saturs. To saturs sev rada formu. Bet, kad saturs un gars izsīcis, tad viņu radītā forma kā dogma un likums spiež tikai jauno augošo citu saturu un garu.
Arī kristīgās dogmas bija reiz labas, kad tika nestas no dzīva gara.

 

[22.9.15.]

143. «Viens sprīdis uz priekšu taču ir uz priekšu. Nevari sasniegt to, ko gribi, sasniedz to, ko vari. Ir taču uz priekšu,» saka, kas ir mans labākais draugs.

 

[4.8.16.]

144. Gan laime ir tā, kas nāk no āras, bez paša nopelna, bet, kad pats nau laba prāta un stata, tad i āras laimi nevar uzņemt un tā nedalās laimīgu. Laime beigās ir tomēr iekš paša, top apaug]ota no āras, bet var iztikt arī viena ar sevi.

 

[28.10.16.]

145. Viegli uzņemas pienākumu tas, kam viegli. nākas to neizpildīt.

 

[28.10.16.]

146. Kas grib tapt liels, tam draud tik vienas briesmas: mīla: Bet, kam nau mīlas, tas nevar tapt liels.
- Jā, te taču tieša pretruna!
Jā gan, kas tās savienojis, tas ir liels.

 

10.9.18.

147. Ko puķe vainīga, ka viņai rudeni jāvīst?

 

9.2.19.

148. Vēsturiskā gaitā arvien lielāka loma piekrīt dvēselei, kura, pirms aizpasaules nomākta, kalpo pasaulei. Personiska darbība izceļas vairāk, un dvēsele top arvien redzamāka un svarīgāka pasaulē.

 

[7.3.19.]

149. Liktens tev dāvā dzīvību un tu prasi par to algu.

 

[8.3.19.]

150. Nau ļaunums skaust, jo skaudība ir sava trūkuma dzeļoša apziņa. Bet gan ir ļaunums: skaužot netapt pilnīgākam.

 

[8.3.19.]

151. Saule vēl tālu, jau paslēpjas visi spigulīši, nodziest ielu lampas, nobālst visas zvaigznes.

 

[8.3.19.]

152. Kad tev viens izpildījums, - kam tev tūkstots solījumu? Kad tev viena mīla, - kam tev tūkstots laipnību?

 

[8.3.19]

153. Tūkstots un viena
Kas zin tūkstots ceļus uz mērķi, nezin tā viena, kurš ir īsākais. Jo starp diviem punktiem ir tikai viens ceļš: taisna līnija.
Kas dod tūkstots padomus, tas noved postā.
Kas izdomā tūkstots līdzekļus, tas nelieto neviena.
Kas spēj tūkstošiem palīdzēt; tas nespēj sev.

 

10.3.19.

154. Tā ir sabiedrības neveselības un nākoša sabrukuma zīme, ka viņa netic vairs garīgiem spēkiem, bet tikai vēl rupjai varai, kaujamiem ieročiem un naudai.

 

10.3.19.

155. Jaunā sabiedrība bieži lieto vecās varas līdzekļus viņas sagraušanai ar sekmēm, jo viņai vēl neizsīkuši garīgie spēki. Bet, kad jaunā. sabiedrība pārņem varu uz ilgu [laiku], arī viņa sāk pagrimt garīgi, jo pārstāj augt gars un tie, kas viņu kopj.

 

10.3.19.

156. Kapitālistiskā sabiedrībā ideāli top skaitīti par nesasniedzamiem un noder tikai ārējai greznībai, t. i., to vilšanai, kuri tiem tic, un to slepenai uzjautrināšanai, kuri tiem netic.

 

10.3.19.

157. Kas nicina garīgus spēkus, tam viņi zūd.

 

[11.3.19.]

158. Ikkatra vara, fiziska un mehāniska, līdz šim ir tikusi pārveikta no gara, un nau domājams, ka reiz būtu citādi. Ja būtu, tad nebūtu nekādas kultūras un nekāda progresa. Tad arī nebūtu nekādas jēgas dzīvot.

 

11.3.19.

159. Mūslaiku tehnika, kas dibināta uz eksaktām zinātnēm, un šis eksaktās zinātnes pašas ir (ar laiku) tapušas no progresa veicinātājām par kavētājām. Ar viņu palīdzību apspiež cilvēku savstarpējo attiecību taisnīgu nokārtošanu. Bet tas tikai ir īstais progress, jo uz šo attiecību nokārtošanu attiecas viss. Kavēšana notiek tā, ka viena daļa sabiedrības saņem savās rokās zinātņu doto varu.

 

11.3.19.

160. Pret katru revolūciju galvenais iebildums tas, ka viņa iznicina kultūru un vispārēju labklāji.
Ir nenoliegts aksioms, ka kultūra ir cilvēces dārgākā manta un kā tāda neaizskarama. Bet kultūras jēdziens nau skaidri noteikts, kādēļ var celties pārpratumi. Ir laikmeti, kad kultūra top tikai tehniska, ne garīga, un kā tehniska apspiež garīgo attīstību tautas visumā. Tanīs laikmetos kultūras ieguvumi var tapt piesavināti no dažām valdošām šķirām un izlietoti viņu varas nostiprināšanai un citu šķiru izmantošanai un nospiešanai. Kultūra tā var tapt par varas līdzekli un kavēt tautas progresu kultūrā; kultūra var iet pret kultūru. Bet kultūras nelietīgiem lietotājiem var jautāt: vai uzbrucējs, kas aizslēpjas aiz dārgām, neaizskaramām vāzēm, pats top neaizskarams?

 

12.3.19.

161. Patmīla ir tagadējai cilvēcei atzīts pamats visā darbībā. Bet patiesi īsti arī tagad citmīlas loma nau iznidēta, jo bez tās, jau bez mātes mīlas vien, pasaule nepastāvētu. Bet patmīlas uzsvēršana mūsu laikos ir tiešām pamazinājusi viņu dzīvības spēju.

 

[13.3.19.]

162. Tieša netaisnība vieglāk veicama nekā liekulība, Tādēļ pirmais solis uz viņas paveiksni ir: panākt skaidrību par viņas nolūkiem.

 

14.3.19.

163. Cilvēku darbu mehānisko spaidu sistēmu nevar pārlabot un darīt ražīgāko ar to, ka pārmaina spiedējus, atstājot pašu darba spaidu. Ļaunums pastāv spaidā.

 

14.3.19.

164. Nākotnes progress - samērā ar pavairotām prasībām - iespējams tikai darba ražīguma pacelšanā. Kapitālisms cenšas to panākt tik ar tehnikas un darba spaidu palīdzību un nonāk pie katastrofas. Jo šie abi līdzekļi ir mehāniski, tātad pret dzīvību negatīvi un nāvējoši. - Un darba pamats ir ne mehānisks, bet organisks, t. i., dzīvais darba spēks, cilvēks. Bet pacelt šo dzīvo darba spēku kapitālisms nespēj, jo tad viņš nevarētu to izmantot un tā iznīcinātu pats sevi. Še ir kapitālisma traģika.

 

14.3.19.

165. Tehnika ir līdzeklis un ierocis dzīvai būtnei. Bet, kad kāds grib dzīvai būtnei liegt patstāvīgu kustību un to ierobežot, lai izmantotu viņu par labu sev, tad tādam jāuzsver nedzīvais līdzeklis - tehnika. Tā sākumā dod lielus panākumus, bet galā dara no sevis atkarīgu viņas lietotāju pašu un sagatavo katastrofu. Beigās atriebjas dzīvās būtnes ierobežošana, jo galvenais faktors darbā ir cilvēks.

 

[19.3.19.]

166. Nesaprast un neatzīt citu ir sevi pašu neattīstīt.

 

[19.3.19.]

167. Nezināt - vēl nau dzīvot, zināt - vēl nau darīt, darīt - vēl nau gribēt. Bet zināt un darīt, ko grib, - tas ir dzīvot.

 

21.3.19.

168. Ceļa puse ir pie pirmā soļa aiz sliekšņa.

 

[21.3.19.]

169. Kad gribi kļūt gudrs, domā daudzu domas līdzi un tālāk.

 

[21.3.19.]

170. Katra diena ir vēsture, katra stunda ir izšķiroša, katrs mirklis atjauno. Bet mēs saucam par vēsturi tikai notikumu straujumu.

 

[21.3.19.]

171. Pārrautu saiti var aizvien sasiet no jauna, bet viņa sasienot top aizvien īsāka un nestiprāka.

 

21.3.19.

172. Arī jūra ir tikai daudz pilienu, arī cilvēce ir tikai daudz cilvēku.

 

22.3.19.

173. Maldi ir pagaidu patiesība, bet arī visa patiesība ir tik pagaidu - līdz labākai.

 

[22.3.19.]

174. Visu var panākt ar gribu, bet vajaga dūšas; jo griba tad tik pilnīga, kad iet uz dzīvību un nāvi.

 

[22.3.19.]

175. Stūrgalvība nau pārliecība.

 

[22.3.19.]

176. Draudzība prasa sev saprašanu un dod to arī otram; mīla neprasa nekā sev un dod otram - visu un sevi.

 

[22.3.19.]

177. Kurš nau nicinājis smilšu graudiņu un ūdens pilienu? Bet daudz smilšu graudiņu kopā - ir kalns, un daudz ūdens pilienu kopā - ir jūra. Tos neviens nenicinās. Kādēļ jūs nicināt atsevišķu cilvēku, lai viņš arī būtu pats mazākais? Kopā viņi ir cilvēce.

 

[22.3.19.]

178. Vēl cits sakāms. Gan kalns nau nekas vairāk kā viņa smilšu graudiņi kopā, gan jūra nau nekas cits kā visi viņas ūdens pilieni kopā. Bet cilvēce ir vairāk nekā visi cilvēki kopā. To dara viņas radītā kustība - gars.

 

[22.3.19.]

179. Ceri uz laimi, jo tikai tas nesaņem, kas necer. Bet, ilgi cerot, nogurst un zaudē spēkus saņemt, kad laime reiz nāk. Bieži viņa nāk par vēlu, sevišķi, kad viņu gaida atnākam kopā ar atzinību. Ceri uz sevi, tas nekad nau par ilgu un par vēlu.

 

[22.3.19.]

180. Ar mikroskopu nevar aplūkot zvaigznes, ar tālskatu baciļus.

 

[22.3.19.]

181. Prāts ir sirds ministrs.

 

[22.3.19.]

182. Var salīgt arī ar ļaunāko ienaidnieku, kad ļauns neesi pats.

 

[22.3.19.]

183. Kad gribi kļūt gudrs; mācies no gudriem, kad jautrs, mācies no muļķiem.

 

22.3.19.

184. No piedzīvojumiem un no vēstures neviens nemācās, jo tie nekad neatkārtojas. Franču karals Luijs studēja, kā angļu karals Kārlis pazaudējis galvu revolūcijā, un pats Luijs to pazaudēja; krievu cars Nikolajs studēja Luija vēsturi un arī pazaudēja galvu. Tikai proletariāts nezaudē galvu un spēj mācīties no vēstures.

 

22.3.19.

185. Interesants skaitās, kas jūtas nesaprasts un grib, lai viņu saprot citi; interesants ir, kas grib pats saprast citus.

 

[25.4.19.]

186. Spēkam ir robežas, nespēkam nau.

 

[25.4.19.]

187. Ar prāta spriedumiem nevar atspēkot aizspriedumus. Par ko? Aizspriedumi nāk no jūtām, ne no prāta; jūtas var tik ar jūtām pārvarēt, ne ar prātu.

 

[25.4.19.]

188. Ir vārdi, kuri teikti mūžiem, ir citi, kuri teikti tik acumirklim, lai izaicinātu no vienaldzības un liktu pārdomāt. Gar mūža vārdiem paiet mierīgi garām: patiesība tur ir, bijusi un būs - tur nau nekas grozāms, nekas darāms.
Acumirkļa vārdi nevar paiet garām mierīgi: viņi spīd un dzeļ, un vērš uz sevi uzmanību, vai runā tev pretī, vai apvaino un uzbudina ar savu acīm redzamu neprātību.
Kā sīki, neatrodami ērkšu galiņi viņi paliek miesās, - atsvabinies nu no viņiem un atrodi viņu apslēpto patiesību.

 

[25.4.19.]

189. Tūkstots reiz teikto izsaki jauniem vārdiem. To sauks par jaunu patiesību. Nekad neteiktu jaunu patiesību izsaki veciem vārdiem, un tev teiks: «To mēs jau sen zinām.»

 

[26.4.19.]

190. Dāvanas, nabagu graši, dzeramnauda, draudzības piemiņas, godalgas, atzinības balvas, pabalsti, peļņas tiesas un tūkstots līdzīgi labi darbi grib izlīdzināt netaisnību, bet paši ir gadījumi vien un tātad arī nāk ne taisni laikā, ne vietā, ne īstā personā. Pašā pamatā arī viņi ir netaisni. Vai var vienu netaisnību izlīdzināt ar otru? Kā vienu dobi aizbērt ar otru?
Par ko tad to dara?
Tāpēc, ka labie darbi mazāk maksā nekā taisnība.

 

*

 

Vai arī tā nau netaisnība: tik bargi spriest par labiem darbiem? Taču cik necik viņi izpalīdz līdz taisnības ievešanai.
- Jā, mēs esam «cik necik - ļaudis». «Cik necik - laikā» un gaidām nākam lielo laiku.

 

[26.4.19.]

191. Aizdot prom pēdējo kapeiku skaitās par visgrūtāko kristīgo darbu. Bet vai kristīgam cilvēkam nenākas grūtāk: no pēdējā tūkstots rubļu gabala aizdot prom vienu kapeiku?

 

26.4.19.

192. Tu gribi, lai divi draugi sanīstas, - saliec viņus kopā.

 

[2.6.4.19.]

193. Vai ļaunu darbu vajga pelt? - Mēs varam teikt: «Tas nau piemērots mērķim.» Mūsu pēcnieki, lielāki par mums, kādreiz teiks: «Tas nau piemērots dzīvei.»

 

26.4.19.

194. Visu, ko saka prāts, var pārtulkot visās valodās; visu, ko saka jūtas, - nevienā.

 

[27.4.19.]

195. Mēs saprotam visas lietas ne ar prātu, bet ar jūtām. Mēs redzam ne ar acīm, bet ar nerviem. Prāts un acis tik ieroči jūtām.

 

27.4.19.

196. Mūsu kapitālisma laikmetam nekas nau tik raksturīgs kā liekulība. Bet teiksim labu: mūsu laiku liekulība ir atlieka no kauna jūtām par mūsu laiku.

 

27.4.19.

197. Visa vecā pasauls gudrība iziet uz mērenību, nenoteiktību, kompromisu, paša doto pienākumu neizpildīšanu, lai pašam būtu ērta materiālā dzīve. Kuram godīgam cilvēkam mūsu laikos vairs pietiek ar tādu gudrību?

 

27.4.19.

198. Visi notiesā prāta laulības. Bet prāta laulības ir veikala laulības, un mūsu laikā, kur visas darbības ir veikali, arī laulībai jābūt veikalam. Kādēļ liekulība to noliedz?

 

[28.4.19.]

199. Kurš grib priekšrocības, tas grib roku priekšā aizlikt citu labam. Kurš grib pirmtiesības, tas vispirms negrib tiesības citiem.

 

[28.4.19.]

200. Visas vecas lietas appel, arī vecas patiesības, - spodrināt vajga; dažas sarūs, - izmest vajga.

 

17.7.19.

201. Nepietiek mīlēt, vajga mīlētam tapt; vajga darīt, lai arī citi top labi. Vecās patiesības top nepatiesas. Bij prasīts: mīli tikai citus. Bet, kas tā mīl, top par mocekli, un labie top izskausti. Arī tas vērš jaunu, bet tikai kā brīnums. Labu vajga audzēt un dot gribas virzienu uz to kā mērķi visiem; nepietiek apmierināties savā labumā.

 

[7.12.19.]

202. Protams, labi jau būtu, bet tā lieta taču neiet - pilnīgi bez izredzes, un neviens prātīgs cilvēks pie viņas neķersies.
«Taisni tādēļ es to lietu griba darīt,» saka varons. «Nu es drošs, ka es nevienam nebāžos priekšā un ka man uz viņu tiesība.»

 

[19.12.19.]

203. Ar lauznām nešņauc degunu, ar bīstekli nebada zobus.

 

[19.12.19.]

204. Esi tik viegls kā mākons, kas pārskrej pār lauku, - saimnieks tomēr brēks: «Ko tu bradā pa maniem kviešiem!»

 

25.12.19.

205. Diletantisms apzīmē to, ka katrā ir dzīvā mākslas dzirkstele un ka katrs spēj saprast mākslu. Bet katrs grib tikt pāri par saviem spēkiem. Vispirms tiecas tikai attīstīt vispār savus spēkus, un tāda tiekšanās ir arī kustoņai, kura pat no savas vaļas mācās, ko vēl nezinājusi; ir arī augiem, kuri meklē sev iespējas labākai dzīvei.

 

2.2.20.

206. Ja gribi savu darbu darīt labi, bet gribi viņam arī panākumu un sev mieru, tad atstāj darbā negatavības. Ja ne - ieliec viņā kļūdas; pieķersies tām un piedos tev darbu.

 

6.2.20.

207. Labāk no savas rokas mirt nekā no svešas dzīvot.

 

[6.2.20.]

208. Negaisa pērkons draudošs tik tad, kad tāli. Tāpat kaps.

 

[9.2.20.]

209. Zeme zināja, ko darīja, kad radīja sievieti. Vīrietis sen aizskrietu debesīs, sieviete pievelk to pie zemes.

 

23.[13.?]2.20.

210. Izbaudi šo skaisto parādību plūšanu, šo dzīvi; šīs cēlās dzīves jūtas un augstās domas, miesas siltumu, kopību ar draugu, augstāko kopību ar masu, ar sevi pašu, visas pasaules rituma sakaru, - bet zini, ka tas nau tavas dzīves mērķis, tikai līdzeklis augstākam mērķim. Un augs tava bauda un tavs spēks.

 

7.8.20.

221. Tanī vārdā. - «Tapt mīlētam ir atpūsties, mīlēt ir darboties,» - tanī ir atslēga tai parādībai, ka arī karstākā; dziļākā; nesavtīgākā mīla vēlas pretmīlu; arī visneatlaidīgākais darbs vēlas atpūtu, lai augtu.

 

25.12.20.

212. Jo niecīgāks tavs pretnieks, jo grūtāka tava cīņa: trūkst lieluma, kas iejūsminātu, Ir daudz pretnieku, ar kuriem labāk nemaz necīnīties, jo cīņa ar tiem aptraipa. Pēdējais: necīnīties nemaz, laiks uzvarēs pār tevi tavā vietā!

 

25.12.20.

213. Un, kad arī laiks tavu sajūsmu apbērs putekļiem, - viņas skaistums nezudis: noslauki putekļus, viņš atkal spīdēs un varbūt tevi vēl iesildīs.

 

[6.1.21.]

214. Ir vārdi, kas skaisti spīguļo un kurus ļaudis labprāt atzīst un priecīgi cildina. Tie ir auksta prāta darināti, bieži pakaļdarināti un izsaka pasaules un ļaužu nicināšanu no gudra praktiķa augstākā stāvokļa. Lasītājs jūtas pacelts tanī pat stāvokli un priecājas, ka labi top sadots viņa konkurentiem.
Dziļš vārds, kurš nenicina ne pasauli, ne ļaudis, tas nespīd. Neīsts akmens spīguļo vairāk par īsto, lētāki pērkams, un nevar jau neko manīt.

 

6.1.21.

215. Mūsu laiku cilvēks ir nāvējošs kustonis; pašā viņa dvēseles pamatā vara un naids. No daudzajiem, dažādiem pamatiem dabā viņš sev izvēlējies nāvējošo kā galveno un tā radījis plaisu starp dabu un zemi. Kad cilvēkā kā dabas ražojumā pamostas arī labu vēlošas jūtas, tad viņam tās arī top vērstas no nāvējošām dziļām. Viņš gribētu justies tuvāk dabai un tuvina sev puķes, bet ieslēdz tās savā šaurā telpā, kur tās nīkst. Viņš grib mīlēt kustoņu, bet dziedātāju putniņu liek krātiņā un māju kustoņus dara par mēmiem vergiem. Viņš grib mīlēt sev līdzīgu, bet tad tam jātop par viņa īpašumu kā nedzīvai mantai. Mīla ir augstākais princips dabā no sākta gala. Ir laiks tapt no kustoņiem par cilvēkiem arī mums.

 

6.1.21.

216. Mūsu laiku cilvēks ir nāvējošs kustonis. Mēs ar visu savu 6000 gadu rakstīto vēsturi esam vēl pirmatnējā mežonības stāvokli un neesam principā pāri kustoņai.
Jauns laikmets, otrais augstākais attīstības posms sāksies tik tad, kad mēs pārvarēsim naida un nāves principu sevī un pāriesim uz mīlas un dzīves principiem dvēselē un darbībā.

 

6.1.21.

217. Tiklīdz mēs tikai drusku novēršamies no saules un viņa uz mums paskatās greizi, mēs tūdaļ vīstam un nīkstam, un salstam ziemā: Saule ir mīla.

 

26.2.21.

218. Tas pats sevi neciena, kas nicina par viņu garīgi augstāk stāvošu.

 

7.3.21.

219. Mēs žēlojamies, ka viss mainās, nekas nepastāv, uz neko nevar palaisties!
Bet, vai tad nebūtu vairāk iemesla žēloties, ja tiešām nekas nemainītos, viss pastāvētu un mēs zinātu un varētu paļauties, ka tas pastāvēs?
Vai tad nebūtu beigta visa kustība un darbība? Vai nebūtu apnicība? Un beigās vai tā nebūtu nāve? Un no nāves un nekustības sastinguma mēs taču visvairāk baidāmies?
Vai te nau pārpratums? Domu neskaidrība? Varbūt mēs vēlamies abus reizā: kustība un nekustiba?

 

8.3.21.

220. Katrā laikmetā līdz šim visdziļākās jūtas un visaugstākās domas varēja izteikt tikai sev vienam pašam, citam cilvēkam nē, pat ne tuvākam. Tik iebaidīti mēs bijām no ārējiem un iekšējiem spaidiem. Vai mēs tagad esam brīvi un varam runāt? Nē. Tas līdz šim nau lauzts un turpinājas. Ārējais spaids no valsts pusēs turpinājas un tapis vēl stiprāks, jo valsts spaidu tehnika attīstījusies.
Un iekšējais spaids - ieaudzētā paklausība un sirdsapziņa - vēl stiprāki, jo bērna dvēsele vairāk izpētīta un vairāk attīstās metodes, kā darīt uz viņu iespaidu, t. i., spaidu tādā virzienā, kādu nosaka sabiedrība vai valsts.
Mēs nevaram brīvi izteikt ne jūtas, ne domas, taisni dziļākās un augstākās ne. Mūsu laiks arī še ir nesaimniecisks. Viņš bankrotēs.
Lai!
Bet no viņa bankrota cietīs arī nākošais laiks.

 

10.3.21.

221. Dievs ir meklēts pa visu pasauli, debesis un saulē, un aizsaulē, gaisā un gaismā, un pērkoni, visā dabā, ugunī un ūdenī, kokos un kustoņos, dzīvē un nāvē, bet visretāk tur, kur viņš dzimis un audzis, un palicis - cilvēka sirdī.

 

10.3.21.

222. Sirds ilgojās tapt pilnīgāka sevī un lielāka uz āru: visu pasauli gūt un apņemt, un visai pasaulei atdoties un vienoties ar to, - un ilgās un sāpēs sirds darīja sevis pašas pilnīgāku domu tēlu. Prāts, kas visu prot un pārprot, gāja meklēt šo tēlu un, kur vien likās to atradis, tur darīja to par augstāko un saprata augstāko tikai kā kungu. Kungs nospieda pašu sirdi un prātu.

 

[10.3.21.]

223. Nāks laiks, kad cilvēks nenicinās ne citu, ne sevi. Tad tik būs pagājis kustoniskais mets un cilvēki taps par cilvēci. Tad dalīsim vēsturi divās daļās un sāksim īstos jaunos laikus.

 

11.3.21.

224. Dzeja ir īpatnējs atziņas veids.

 

11.3.21.

225. Dzeja un māksla ir īpatnējs veids ne vien izteiksmei, bet arī atziņai.

 

11.3.21.

226. Dzīves gudrība ir par sīku mērauklai priekš dzīves, centimetrs pret versti.

 

[11.3.21.]

227. Dzīves gudrība māca nekam neticēt, neko nemīlēt, nekam neatdoties. Bet vai nevajga neuzticēt vispirms patei šai «gudrībai»? Vai tā tiešām ir «dzīves» gudrība? Vai dzīve tik maziska? Vai tā nau varbūt «sadzīves» un «mūsu sadzīves» gudrība? Jo dzīve neko lielu un īstu nepanāk bez uztices, mīlas, atdošanās. Un arī patība savā vissīkākā dzīvē nesasniedz nekādas laimes bez tās pašas uztices, mīlas un atdošanās. Viņās ir īstā dzīves gudrība.

 

[11.3.21.]

228. Laime ir: atzīt ārpusmūsību kā daiļumu. Tā spēja iedzimst vai ietop; kas to zin kā mērķi, tam vieglums.

 

11.3.21.

229. Mēs vienmēr dzirdam: «Viss labs un daiļš!»
Ak!
«Labais» ir skaidri cilvēcisks vārds un jēdziens. Ārpus cilvēces viņš neder. Pat cilvēcē pašā viņš vēl der tikai pa mazai daļai kā mērķis un ideāls, kuru nesasniedzamība top uzsvērta.
Un «daiļais»?
Mēs ceram, ka jēdziens būtu piemērojams arī ārpus cilvēces, jo vismaz mēs sajūtam ārcilvēcisko un aizzemisko kā daiļu, vismaz ceram to. Bet varbūt tas tēlojas tāds tikai mūsu atziņai, kas no ilgām un cerēm vadīta?

 

11.3.21.

230. Nezinātājs var izteikt šādas šaubas:
Spēka daudzums ir pastāvīgs. Nekas nezūd, tikai pārvietojas. Jā. Bet kur? Vai tas zīmējas tikai uz mūsu zemes virsu? Bet ir vielas, kas vieglākas par gaisu; tās no gaisa nevar tapt aizturētas zemes virsū, tātad tās zūd no zemes.
Nu teiks: spēku nezūdība zīmējas ne vien uz zemi, bet uz pasauls visumu. - Bet tur mēs nevaram vairs neko pierādīt ar izmēģiņiem un pētījumiem; tātad spēku nezūdība tur būtu tikai hipotēze.
Mums nepietiek slēdzienus taisīt ar zemes līdzekļiem.

 

11.3.21.

231. Nezinātājs var jautāt:
«Vai spēku nezūdība zīmējas tikai uz t. s. materiāliem spēkiem vai arī uz garīgiem? - Vai domas, kuras taču ir kaut kāda veida kustība, arī nezūd? Un kur viņas paliek? Cilvēces garīgā krātuvē? - Bet kad viņas nau uzrakstītas? - Un vai uzrakstītās paliek tikai cilvēces krātuvē, jeb vai kā kustība izplatās tālāk? Še zemes virsū?»
Nezinātājs var jautāt vēl tālāk: «Vai arī ārpus zemes virsus? Un vai šurpu uz zemes virsu neizplatās citas ārpuses garīgas kustības?»
Nezinātājs nebeidz jautāt vēl ilgi, ilgi.

 

11.3.21.

232. Tev dzīvē teiks visādos veidos: skaistais un labais ir augstākais, ar to apmierinies un nemeklē tālāk - nesaplūkā puķi, no ziņkārības dzīts.
Netici. - Tevi grib noturēt pusceļā; ej līdz galam, kurš ir tikai patiesībā. Arī tas, ko tev sauc par skaistu un labu, ir tikai tad tāds, kad tas iztura pētīšanu. Tā neiznīcina daiļu un labu, bet to, kas par tādu izliekas aiz nespēka; kam ir blakus nolūki aizplīvurot un apmierināt, kas stāv ceļā daiļa un laba sapratnei.

 

11.3.21.

233. Cilvēcē daiļais ir atziņas galējais veids saskaņā, labais - atziņas galējais saturs saskaņā.

 

12.3.21.

234. Divi meli, kas viens otram runā taisni pretī, vēl nedod patiesību. Patiesība nau rodama mākslīgi.

 

12.3.21.

235. Greizi nomītu papēdi nevar atmīt pareizi, papēdis jānoņem. Vai dzīve vieglāk maināma kā papēdis?

 

12.3.21.

236. Mums jāmācās no bērniem. Viņi visas lietas grib zināt, bet aši apmierinājas ar to sapratni, kāda pieejama viņu vecumam. Mainoties un attīstoties sapratnes spējai, mainās un attīstās arī viņu uzskati par tām pašām lietām. Tā netērē laiku un var tūdaļ darboties, liekot lietā savas zināšanas. Jo, arī ilgāk pūloties dziļāk izprast, par savām spējam pāri netiek. bet spējas aug neapzināti; tad izmantot arī neapzināto darbību.

 

12.3.21.

237. Var mācīt tikai sevi - katrs cilvēks, katrs vecums, katra paaudze, katrs laiks. Tātad ir velti mācīt dzīvi. Bet pa retam mācās cilvēks, vecums, paaudze, laiks arī no līdzīga tikai citā metā. Un vēl retāk mācās arī no tā, kas tik dziļi dzīvo savu laiku, ka laika dzīve ir viņa personiskā dzīve. Jo tas jau ieslēdz sevi arī citus tā laika vecumus un paaudzes.

 

13.3.21.

238. Katrs dzīves troksnī dzird sirds balsi, kas norāda uz īsto ceļu. Bet laimīgs tik tas, kas sadzird, kaut arī vēlu.

 

[13.3.21.]

239. Laime dzīvē nau cilvēka pienākums; laime nāvē gan, jo tā attaisno cilvēka dzīvi, teikdama: «Tu esi pareizi darījis.»

 

13.3.21.

240. Vecs gudro vārds: par visu vajga šaubīties! Labi. Bet tad sāksim šaubīties par pašām šaubām: vai visas šaubas pareizas? - Jo šaubas gan ved uz patiesību, kad iet pret jaunu patiesību nomācošām un tai ceļā stāvošām dogmām un spriedēm, kuras tapušas jau par aizspriedēm. Bet mūsu laiks tā attīstījis slēpšanos un liekulību, ka pašas vecās dogmas un aizspriedes saucas par «jaunām» patiesībām un vērš šaubas pret tiešām jaunu, nākošu patiesību. Vecas dogmas nākošo uz laiku nospiež, jo dogmām rokā visa vara un autoritātes pilnība. Ne šaubas, kas tā saucas, visas labas, bet tās, kas iet pret spaidu.

 

14.3.21.

241. Kam pēc amata jābūt moderniem un asprātīgiem, tie visbiežāk nemana, ka top vecmodīgi un neasprātīgi aizstāvot.

 

[18.3.21.]

242. Nekādā laikā un nekādā lietā nepietiek ar cīņu uz vienu pusi vien. Arvien jācīnās reizē ar graujošu zobenu un uzceļošu ķelli. Negatīvā, graujošā cīņa bijusi veiksmīga, arī pašā graušanā, tikai tad, kad reizē cēlusi jaunu, tēlojusi viņa priekšstatu un gatavojusi uz to cīnītāja garu.

 

18.3.21.

243. Par maz cīņas: nepietiek, ka mēs cīnāmies par politiskas un saimnieciskas iekārtas pārgrozību vien un ieliekam tur visus spēkus. Mēs atstājam tad novārtā dvēseles pārgrozības, un nepārgrozīta dvēsle nesekmes pārvērsties ij ārējai iekārtai.

 

23.3.21.

244. Morāle pazudina vairāk labu cilvēku nekā nemorālība - ļaunu.

 

[23.3.21.]

245. Nakts jums liekas dziļāka par dienu, nāve par dzīvi. Kādēļ?
Jūtām iespaidīgu, bet prātam seklu plīvuri aizsegta viņu nabadzība. Patiesībā dienā un dzīvē ir visa bagātība, jo visa būtība. Ārpus tās ir nebūtība, bet neaizmirstat, ka nebūtība, tas nau nekas.

 

23.3.21.

246. Es sacīju, ka būt laimīgam nau cilvēka pienākums. Es saku tagad - «Ir!», jo nu laimīgais ir tas pats, kas labs.

 

[24.3.21.]

247. Mīla pati nau ļauna nevienā savā parādībā. Ļauni tikai vara un spaids visās savās parādībās, arī tad, kad tie pievienojas mīlai.

 

30.3.21.

248. Kas nicin' otru cilvēku, nicin' pats sevi, jo ir taču arī cilvēks. Mēs to zinām, un tomēr, cik mūsu atmina sniedz, cilvēks ir cilvēku nicinājis vienmēr visdziļāk, līdz nāvei un nokaušanai. Mūsu laiks dara to pašu. Viņš nemana, ka pats sevi tiesā un ka šai tiesai taisnība; viņam nau tiesības pastāvēt, jānāk jaunam laikam.

 

30.3.21.

249. Var jau tagad cilvēkus nenicināt un tomēr dzīvot, bet to uzņemas, kas nebaidās no mocekļa lomas.

 

18.4.21.

250. Salīdzināt var tik to, kas ir līdzīgs. Nepierādīt ozolam, ka viņš nau tik smalks kā roze, un rozei - viņai nau tā spēka, kas ozolam.

 

28.6.21.

251. Tava apziņa reālāka nekā tavas miesas. Tavs sapnis reālāks nekā tavs nomods. Tava nākotne reālāka nekā tava pagātne.

 

5.7.21.

252. Mušas sīc ap kūti, kad meitas slauc govis. Vai tādēļ meitas neslauks? Viņas ar roku atgaina uzbāzīgās.

 

1.7.21.

253. Nezūd nekas, ne spēks, ne viela. Bet spēks ir kustība. Un mūsu dzīve un patība ir arī kustībā. Tā tad nezūd.

 

[14.7.21.]

254. Jūs sūdzaties: «Nau vērts dzīvot.»
Es saku: «Ir vērts.»
«Jā, bet dzīve tik īsa. Tikko iesāc lielu darbu, viņš jāatslāj pusē. Var darīt tikai mazus darbus, un tos nau vērts.»
«Ir vērts arī tos. Bet darat dzīvi garu, tiks maziem un lieliem darbiem.»
«Bet visa dzīve nau vērts, jo tikai pārejoša parādība.»
«Lai tavi darbi dara to nepārejošu.»
«Bet darbi pārejoši, jo mazi.»
«Bet ja nu nepāriet ij ne mazie? Ja tu paliec pats nepārejošs? Un tu sūdzējies par dzīvi taču tādēļ, ka gribēji būt liels. Vai nu tev netiek bailes, ka paliksi pārejošs kā mazais?»

 

21.11.21.

255. «Jūs gribat ko gluži jaunu un sensacionēlu: vienu vien dienu darat visu to, ko liek jums jūsu sirdsapziņa! Jūs brīnoties redzēsat, ka tā ir gluži jauna dzīve, sensacionēla un interesanta.»
«Jā, tā jau būtu varonība un traģika.»
«Jā.»

 

21.11.21.

256. Jūs sakāt: «Kā lai mēs zinām, kas ir tie lielie ideāli? Kā lai mēs tos aptveram? Tie priekš mums par lieliem un augstiem. Nevar viņus izvest.»
«Var. Savu sirdsapziņu jūs zināt. Parunājat ar viņu, tā teiks, kas jums jādara ik dien'. Sekojiet tai, ko viņa liks, tie būs tie lielie, it kā nezināmie ideāli.»

 

21.11.21.

257. Kad pienāks laiku mets, tu vienu dienu piepeši jutīsi, ka tev dzīve top viegla, kaut gan neviena nasta nau atkritusi; tu jutīsi; ka tava dienas gaita top ērta, kaut gan visur tava spēka soļi būs ierobežoti; jutīsi, ka topi mierīgs, kaut gan visapkārt nemiers būs pavairojies; ka tavi darbi atgriežas uz tevi, kaut gan tu viņus ne aicinājis, ne vedis. Tu jutīsi, ka lēni aust tava iekšējā saule.

21.11.21.

258. Savā mūžā esmu redzējis nedaudzus cilvēkus, kas dzīvoja pēc savas sirdsapziņas. Gan tik uz īsu laiku. Viņus sastapt ir laime. Viņu laikmetā dzīvot dod dzīvei vērtību.

 

2.12.21.

259. Par savu sajūsmu mēs kaunamies vairāk nekā par savu mazticību. Šo mēs ar svešvārdu godājam par - skepticismu, bet sajūsmu nonicinām par - salmuguns entuziasmu. Bet tikai sajūsma dara lielos darbus.

 

11.12.21.

260. «Vai tādēļ šī zeme ir jau tev dzimtene, ka tevi te rāj tavā tēva valodā un grābj aiz apkakles tava tautas brāļa roka? Jeb vai tādēļ, ka tevi te mīl?»
«Nē, - tādēļ, ka tu te miesīgi un garīgi tapis un tevi neatrauj ne naids, ne mīla.»

 

12.12.21.

261. I kauli kapā raud pēc dzimtenes.

 

12.12.21.

262. Aiz jūras prieks, bet svešs; mājā bēdas, bet savas.

 

12.12.21.

263. Tici un sajūsminies aizvien, kur tu labu ceri un vēli pasaulei, bet netici un nesajūsminies nekad, kad tu labu ceri un vēlies no pasaules sev, Jo tā tu varētu aptumšot savu gaišo spriedesspēju un noturēt par kāzusvētkiem tos, kas bij domātas tev par bērēm.

 

12.12.21.

264. Tu, kas esi jauns, tu, kas esi sieviete, un tu, kas spēji sajūsmināties, - zināt, ka jūs dzīvojat citā gaisā nekā visa apkārtējā pasaule. Ja jums arī viss ir kopējs ar viņu: tauta, pārliecība, ja ideāli, ja pat mīla, tad tomēr starp jums un viņu ir pamatplaisa, jo viņai šie jēdzieni ir tikai jēdzieni, reizēm ar dekoratīvu nozīmi, - jums viņi ir dzīve pati.

 

13.12.21.

265. Mēs dzīvojam visi šaurā lokā: tos pašus skatus redzam, ar tiem pašiem ļaudīm tiekamies. Un, kad arī topam izsviesti no sava loka, nākam atkal atpakaļ. Arī visvairāk svaidīto un visstraujāk izrāvušos cilvēku dzīve ir visumā tik vienmuļa, ka riebtos viņu dzīvot otrreiz. Mēs dzīvojam pārāk šaurā lokā, - tad dzīve, ja nevar plašumā, jāved dziļumā.

 

13.12.21.

266. Neko, ko vēlamies, mēs nevaram paturēt ilgi, nele vēl uz mūžu. Viss zūd un aiziet no mums, un, kas paliek, tas pārvēršas citā, un, kad jel kas nepārvēršas citā, tad mēs paši pārvēršamies un sajūtam to kā citu. Mums jāpierod dzīvē skatīties uz visu kā aši pārejošu un vienreiz esošu.

 

13.12.21.

267. Mūsu laikos ticība nevar vairs dibināties uz paradumu un tradīcijām - kā itin visas pastāvošas ticības, - tad viņa domājošam cilvēkam top nedzīva un nedomājošam top garīgs spaids un citu - valdošās šķiras - rokās par ieroci viņu kalpināt.
Ticība var dibināties uz prasību pēc neizprotamā, - tad dvēsle dara sevi arī nebrīvu un vēlas šo nebrīvību, jo nezin, ko iesākt ar brīvību, vai baidās no viņas, tādēļ ka brīvība uzliek pienākumu sevi attīstīt jaunā veidā.
Bet mūsu laikos augstākā prasība ir pēc dvēsles brīvības un attīstības un pēc visas līdzšinējās dzīves pārvēršanas uz skaistumu kā dvēsles uzdevumu. - Vai ir ticība, kas izpildītu šo augstāko prasību?

 

13.12.21.

268. Vara spēj salauzt maigumu, bet nespēj to radīt; maigums spēj abus.

 

13.12.21.

269. Visas lietas jāieskata tikai kā pārejošas parādības, kam paliekošas vērtības nau. Bet toties augstāk jāieskaita visu lietu vērtība un ašāk un dziļāk viņas jāizjūt, jo viņas neatkārtojas.

 

13.12.21.

270. Ir iespējams apzinātā dzīvē līdzsvarot un atmainīt lietu ašo zūdamību ar viņu būtības dziļāku uztvērumu un uzcelt sev tādējādi dzīves ciešamību un prieku un vērst parādības savā virzienā un mērķī.

 

13.12.21.

271. Viss, ko vēlamies un kas labs, aši zūd. - Jā - bet tu, kas esi grūtsirdis, skaties gaiši: likums ir viens, tātad aši zūd arī viss, ko nevēlamies, kas ļauns. Izjūti dziļi to, ko vēlies, kas labs, un tas būs; pārlaidies viegli pāri tam, ko nevēlies, kas ļauns, un viņa nebūs. Ja tava daba to nespēj, vērt savu dabu pašu.

 

13.12.21.

272. Viss tavā varā dots, tikai gribi, ej kā iedams, būdams - priecājies.

 

20.12.21.

273. Kur vara stipra, tur gars vājš. Bez zināma mēra gara arī vara nevar pastāvēt. Kad viņa top visstiprāka, tad viņa sadrūp. Tā ir viņas traģika, un tā ir gara cerība.

 

26.12.21.

274. Publika teātri, koncertā, gleznu izstādē reti ko saprot un reti ko nepārprot no tā, ko mākslenieks gribējis teikt, bet kaut kas viņā tomēr ietrīsas klusi. Viņa no tā kaunas, par to smejas, bet tas ir arī tas, <kas> viņu atrauj no saprotamām pamākslām, kiniem un cirkiem un ievelk svešā pasaulē, aizsaulē, pārdabā, ideālismā.

 

2.1.22.

275. Kas mīl vienu cilvēku īsti, tas mīl arī visus; ja nemīl visus, tad viņš nau mīlējis īsti arī to vienu.

 

2.1.22.

276. Mīla ir viscēlākā un labākā jūta. Kur viņa mājo, viņa izceļ un izsauc viscēlākās un labākās jūtas. Kas mīt, nevar just. naidu ne pret vienu, nevar būt greizsirdīgs. Kurā mīlas jūtas parādās uz āru ļaunumā, tur tā nau īsta mīla, bet egoisma pasuga, mīlas nabadzība.

 

12.1.22.

277. Laika padomāt par sevi un par dzīvi nau nekad. Ikvienai stundai ir savs darbs, ne viens vien, bet daudzi, kuri visi neatvairāmi grib darāmi. Un, kad viņus arī visus nevar paspēt, tad tomēr viņi būtu darāmi visi, - apkārtne un paša sirdsapziņa dzen viņus darīt. Un, kad arī daudzus no viņiem atliek, tad ir vienmēr tādi, kas neļaujas atlikties un ņem sev laiku. Un, kad nau citu, tad ēšana un dzeršana, un tērzēšana, un izklaidēšanās ņem sev visu laiku - un nepaliek pāri laika pārdomāt par sevi un par laika pāri nepalikšanu. Bet vai šī pārdomāšana nevarētu arī sev ņemt laiku un atbīdīt visu nost, pat dzeršanu un izklaidēšanos? Bet tas jau nau iespējams; prātīgs cilvēks to nedarīs.

 

12.1.22.

218. Laika nau pārdomāt par sevi un dzīvi, - bet, kad no rītus iziet no mājas, tad neiet iešanas dēļ vien, bet zina un pārdomā, kurp iet un ko darīt. - Vai visa dzīve nau vairāk nekā viens rīts? Bet par to nepārdomā.

 

12.1.22.

279. Nāve ne uz vienu jautājumu neatbild, nevienu mīklu neatrisina, nevienu darbu neizved galā, nevienas ilgas neapmierina un neizraisa, nevienu cerību nepiepilda - nāve ir tikai nogurušam maza atpūta.

 

14.1.22.

280. Cik īsa ir minūte un cik niecīga! Bet atminies, ka visā dienā ir tikai 1440 minūtes! un visā gadā arī tikai drusku pāri par pusmiljonu. Visā tavā mūžā tev ir doti tikai, ja daudz, 25 miljoni minūtu; pielūko, ka tu kādas no tām nenobārsti velti!

 

14.1.22.

281. Mēs esam gabali, kas izrauti no mūžības; pēc iznīces mūs atkal paņem mūžība.

 

14.1.22.

282. Nomet velti zemē sauju kapeiku, tu dabūsi citas; bet nomet velti jel vienu minūti, tu nedabūsi atpakaļ nevienas, nekad.

 

1.2.22.

283. Revolūcija ir sirdsapziņas pamošanās. Mēs saucam par sirdsapziņu kopumu no vēsturisko laikmetu sabiedriskām-ētiskām prasībām. Kad kādā tautā un kādā laikā daudzi vien sāk sekot sirdsapziņai, jau ceļas revolūcija; kad visi cilvēki visās tautās sāktu dzīvot pēc sirdsapziņas, tad nāktu vislielākā revolūcija - jauns laikmets cilvēces vēsturē: humānais, pēc līdzšinējā barbariskā laikmeta.

 

3.2.22.

284. Kur mīlas jūtas parādās labā un labu izsauc, tur viņas nāk no īstas mīlas; kur viņas parādās jaunā, šaursirdībā; greizsirdībā, tur viņas nāk no patmīlas un izsauc to.

 

9.2.22.

285. Kapitālisma galu prasa saimnieciskā dzīve, kas viņā nevar tāļāk attīstīties. To prasa arī garīgā dzīve, jo kapitālisms indivīdam nedod vairs mērķi ārpus tā, bet papildināšanos un baudu sevi. Mērķi ārpus sevis indivīds atrod vairs tik kapitālisma paša pārvarēšanā.

 

10.2.22.

286. Tad akmeņiem jābrēc! - Kad Cilvēks ar cilvēka asinīm pielej ielas un laukus, kādēļ tad akmeņiem brēc? Cilvēks gavilē.

 

13.2.22.

287. Vai tu esi tik viegla, ka vari uz puķes dejot un viņu nenoliekt? Vai tu esi tik smags, ka vari kalnu pacelt un zemi neieliekt? Satiekat dzejnieka dvēselē.

 

15.2.22.

288. Ilgu ceļš ved uz atjaunotni.

 

16.2.22.

289. Baltzieds un baltsniegs - daba prot darīt skaistas abas: dzīvi un nāvi.

 

16.2.22.

290. Kādēļ mēs sniedzam viens otram rokas?
Lai mūsu domas kā šķiras, mēs ikreiz atkal pārliecināmies, ka esam abi cilvēki siltām asinīm.

 

16.2.22.

291. Vijole un skaņa: -
Salauz vijoli, nekas nezūd, viss tik sadalās pirmatnējos elementos: kokā, metālā, dzīslās. Tik skaņaas vairs nau, un mēs raudam. Arī skaņa nezūd, viņa paliek kā ētera viļņojums, - tas mūsu skumjas nomierina. Melodijas prieks mājo sirdis kā atmiņa. Mums nepietiek. Mēs skaņu ieburam rakstā un atkārtojam un pārveidodami viņu tomēr turam, - neraudi, sirds! Un atkārtotā izsauc jaunas, vēl nekad nedzirdētas skaņas, - priecājies, sirds!

 

16.2.22.

292. Visas ilgas ved uz atjaunotni.

 

17.2.22.

293. Sargies ņemt dāvanu. Bet, kad tev ir jāņem, zini, ka par grasi esi pārdevis muižu.

 

20.2.22.

294. Liela māksla laužas ārā no savām robežām; maza netiek viņās iekšā.

 

20.2.22.

295. Viss pāriet dzīvē, viss paliek mūžībā.

 

23.2.22.

296. Kas atjaunojas ik dien', tam nau jāpārcieš krīzes. Jo krīzes ir aizkavētas attīstības izraises.

 

23.2.22.

297. Lielās lietās mēs jau tagad nepaspējam, domājot reizē vienu vien domu un darot vienu vien darbu. Nākotnē kā normu vajadzēs domāt daudzas domas reizē, lai veiktu.

 

23.2.22.

298. Mēs nevaram atklāt savas patības būtni, ne savas īpatnējākās domas, ne pat savu domu virzienu. Mūs attura ne bailes vien par dzīvību. Mēs neticam, ka tas vērts. Mēs ejam kapā klusēdami.

 

26.2.22.

299. Karš noposta ne vien pagātni, bet ij nākotni.

 

26.2.22.

300. Karš samaitā ne vien miesas, bet ij garu.

 

26.2.22.

301. Katrs karš ir riebīgs un nejēdzīgs. Cēlums ir tikai atsvabināšanās kariem, kad tauta nomet kāda apspiedēja jūgu. Bet tas nau vairs karš, tā ir revolūcija.

 

27.2.22.

302. Cilvēki ir sveši viens otram, kad viņi smejas; kur kāds raud - nāc, es tevi pazīstu, mans brāli!

 

27.2.22.

303. Kad migla, tad segti augstākie baznīcas torņi, bet kalnu virsotnēs ir saule.

 

27.2.22.

304. Tūkstots reizes redzu puķi un brīnos atkal par viņas skaistumu; tūkstots reizes redzu ļaužu ļaunsirdību - un brīnos tomēr par viņu.

 

28.2.22.

305. No saules mēs izejam, uz sauli mēs aizejam; visu mūžu tura mūs saule.

 

1.3.22.

306. Nevar nicināt suni par viņa nepateicību, vilku par viņa asinskārību, bet gan cilvēku par to pašu.

 

2.3.22.

307. Katram sava pārliecība dārga - ubagam svēta, jo tam neviens par to nemaksā un to nevar pārdot.

 

3.3.22.

308. Kad tu nicini cilvēku, tev vienmēr taisnība; kad tu nemīli cilvēku, tev vienmēr netaisnība.

 

5.3.22.

309. Tu priecājies, ka tev dāvā zelta gredzenu, un tu atrodi, ka tas nau īsts; tu priecājies, ka tev sniedz puķes, un tās izrādās no papīra; tu priecājies, ka tev nes pretī mīlu, un tā bij tik laipnība.
Nu tu saki: «Visa pasaule ir ilūzija, nekas mūsu dzīvē nau īsts.»
Bet tavs prieks par tām neīstām lietām bij taču īsts.
Priecājies par to. Gribēja tev darīt prieku, kaut arī mārot, - priecājies par to. Un priecini citus nemānot. Arī tas ir prieks, un īsts.

 

6.3.22.

310. Tikai ienaidnieki dara augstprātīgu.

 

10.[16.?]3.22.

311. Kas mirst priekš idejas, dzīvo pēc nāves kā spēks. Visi citi pēc nāves dzīvo tikai kā viela.

 

10.3.22.

312. Neviens neizteic savu dziļāko ziņu, un tās, kas mūs attura, nau bailes, jo arī uz nāves gultas, kad vairs nau jābaidās, mēs nerunājam. Ne savam tuvākam, ne mīļākam mēs to nesakām. Vientuļi mēs nākam pasaulē, vientuļi mēs aizejam.

 

10.3.22.

313. Pasaule aizslēdz mūsu dvēseles. Kad dvēseles runātu, pasaule pušu sprāgtu. Jauna pasaule dzimtu.

 

10.3.22.

314. Sevi attīstīt darbā priekš citiem - te viss likums un instrukcija.

 

11.3.22.

315. Acs neatzīst, ka viņa ir āda, zieds nezin, ka viņš ir lapa.

 

11.3.22.

316. No visiem miršanas veidiem visnegantākais ir: sāpes. Viņas nokauj vislēnāk un visjūtamāk, un visvientulīgāk.

 

12.3.22.

317. Sāpes un naids lēnina dzīves ritumu kā putekļi pulksteņa riteņus. Ko darīt ar pulksteni, jūs zināt, ko darīt ar cilvēku, nezināt.

 

13.3.22.

318. Jūra viļņojas - paliek putas; zeme viļņojas - paliek kalni.

 

13.3.22.

319. Kad kalni smejas, tad dūko pērkons; kad ielejas smejas, tad zied puķes.

 

13.3.22.

320. Posts brauc pa lielceļu vara ratiem, dzelžu zirgiem, asiņainām asīm, - laime tek pa tīruma taciņu ievu ziedu zariņu rokā.

 

13.3.22.

321. Topi pilnīgs sevi un ienācies kā auglis, - tu gūsi mieru un otro jaunību.

 

14.3.22.

322. Kad gribi zināt, kas ir sāpes, - lūko atstāt savu laimi. Un tev liksies vieglāk atstāt savu dzīvību.
Tās ir sāpes.

 

14.3.22.

323. Par sava visniknākā ienaidnieka viszemākiem uzbrukumiem jūs varat tik pasmieties: «Tu taču neesi man līdzīgs! Tu taču nevari mani piespiest lietot pret tevi tādus pat līdzekļus kā tu pret mani!»

 

14.3.22.

324. Vai! tam, kam pagātne tapusi par nākotni, bet divkārt vai! tam, kam nākotne tapusi par pagātni.

 

16.3 22.

325. Katram darba darītājam ir nicinums pret kavētājiem. Vientuļam būt tev bieži ir vienīgā bauda. Bet arī tā liedzama. Kas nau stiprs diezgan iztikt bez baudas, lai nau vientuls.

 

16.3.22.

326. Nepietiek zināt pagātni un tagadni, lai paredzētu nākotni, - vajaga viņu radīt no sevis kā pagātnes un tagadnes radījuma: vajaga paredzēt sevi.

 

16.3.22.

327. Nepietiek savu apspiedēju pārvarēt ar rupju varu vajaga viņu pārvarēt garīgi un no viņa dzīves likumiem atsvabināties. Kas ir kūtrs vai nespējīgs to darīt, taps atkal apspiedēja vergs arī materiālā ziņā. Te draud jaunām patībām un tautām vislielākās briesmas.

 

16.3.22.

328. Nomet visas savas bēdas un veltās ceres, un ilgas, rūpes un vēles, un režģus - lai pagātne tās ņem, daudz no tevis viņas tā ir mantos, - un pats ej uz mieru un darbu.

 

16.3.22.

329. Pēc būtības dzīve un nāve ir vienādas. Dzīve ir miršana ik brīdi ilgus laikus; mēs to saucam pareizi par pārvēršanos.
Nāve ir miršana piepeši un vienu reizi; mēs to saucam nepareizi par iznīkšanu. Nekas neiznīkst. Nau ko baidīties.

 

16.3.22.

330. Starp evolūciju un revolūciju nau starpības pēc īpašības, bet tikai pēc mēra. Revolūcija ir sastrēgušās evolūcijas jeb attīstības strauja atraise. Kad valdošā šķira ir aprobežota, top nepieciešama atraise, lai organisma kustība neapstātos.

 

16.3.22.

331. Tas, kas tev šorīt no rītus draud ar briesmām, tas rīt vakar būs pagājis un aizmirsts. Tas, kas tev rīt no rītus gaidāms ar prieku, rīt vakar būs pagājis un aizmirsts. Bet būsi tu.

 

18.3.22.

332. No savas dzīves katrs iznesis to atziņu, ka cilvēks dēļ vismazākās savas ērtības ļaus vai arī pats nodarīs otram cilvēkam vislielāko jaunumu, pat nāvi, un teiks: «Ko es tur varu darīt? Katram ir jādzīvo!»

 

19.3.22.

333. Drāma ir jauns atziņas veids. Iedoma ir jaunas atziņas līdzeklis. Bet prāta robežas ir noliktas kopš simts gadiem.

 

19.3.22.

334. Kad suni sit, tad visi suņi brūk virsū - ne sitējam, bet sistajam. - Bet neaizmirsti, ka tie ir suni.

 

19.3.22.

335. Kad tev svārks nodilis, tu viņu lāpi un nēsā tik ilgi, cik var. - Kad tev miesas nodilušas, tu viņas lāpi un nēsā, cik ilgi var.
Tad tu nomet abus nost un ej savā darbā brīvs.

 

19.3.22.

336. Nepietiek, ka tu esi miesīgi un parādies vielu maiņā. Tev jābūt garīgi un jāparādās spēka darbā, t. i., vielas vēršanā.

 

19.3.22.

337. Tu parādies un topi nojaužams - darbā. Cilvēce parādās un top nojaužama - tevī. Visums parādās un top nojaužams - cilvēcē.

 

19.3.22.

338. Tu pats sevi saisti pie lietas ar pienākuma saitēm. Kad lieta pārrauj tās saites, - nenolaid rokas: tu esi brīvs, liec viņas pie sava darba.

 

19.3.22.

339. Kas ar vilku polemizēs? Kas sunim ries pretī?

 

20.3.22.

340. Kāda starpība ir starp valsts ticību un valsts policiju? - Tāda, ka valsts ticības ierēdņi saucas par mācītājiem, bet valsts policijas ierēdņi par kārtībniekiem. Otrkārt, tāda, ka pirmiem ir balti krādziņi, bet otriem raibi. Treškārt, ka pirmie dabū kukuļus atklāti, bet otrie slepeni.

 

20.3.22.

341. Katra pārvēršanās, kas iet uz augšanu, ir laba. Katra pārvēršanās, kas iet uz nīkšanu, ir jauna. Cilvēce vēstures laikā ir augusi skaitā, tātad viņas attīstība iet uz labu. Tas ir optimisms.
Bet viņš jāattaisno.

 

20.3.22.

342. Katrs lielums ir spēks un kā tāds reizē radošs un postošs.

 

20.3.22.

343. Mūsu laiks par normālu cilvēku sauc to, kas īsti ir zem normas. Bet daba gribējusi augstāko cilvēku par normu. Arī tagad jau mums viņš jāņem par mērauklu, kad spriežam par cilvēku kā parādību. Cilvēces nākotne prasa, lai katrs top par pārcilvēku.

 

20.3.22.

344. Pasmaidi par savām bēdām, un viņu sūruma vairs nau. Pasmaidi par savu ienaidnieku, un viņa dzēluma vairs nau. Pasmaidi par sevi, un tavu ļaunumu vairs nau.
Bet, ja tu spēj pasmaidīt par pasauli, tad viņa smaidīs tev pretī.

 

20.3.22.

345. Valsts ticība, kura top uzturēta tikai tādēļ, lai turētu paklausībā pavalstniekus, nau ticība, bet pārveidota policija. Demokrātijā tai nau vietas.

 

21.3.22.

346. Ābele un ieva
Ieva: «Pie manis jaunas meitas nāk rotāties un smieties.»
Ābele: «Pie manis bārenīte nāk raudāt.»

 

21.3.22.

347. Nevienam nevajaga, ka tu pasaulē esi. Un vai tev vajaga, ka pasaule ir?
Viens tevi mīl, un tu esi vajadzīgs pasaulē.
Tu vienu mīli; tev vajadzīga visa pasaule, lai vienam to dotu.

 

14.4.22.

348. No ienaidnieka mēs nemācāmies neko, arī to ne, kas mums nāktu par labu. No drauga pieņemam visu, arī to, kas mums par ļaunu nāk.

 

14.4.22.

349. Tu visu dzīvi vadīji pēc tā, ko tu skatīji par savu pienākumu. Bet ievēro, ka tu savus pienākumus liki sevim pats. Tātad tu, dzīvodams savus pienākumus, esi dzīvojis tikai savas patības ideju. Un tu esi dzīvojis labi. Bet tu dzīvojis sev, kādēļ lai tevi par to algo citi?

 

30.4.22.

350. Dzeja ir saule, kas visu dzīvu dara; apcere ir mēness, kas visu klusā miņā nokārto; aforisms ir zibens, kas visu aši apgaismo.

 

30.4.22.

351. Dzeja parāda, apcere pierāda, aforisms aizrāda.

 

30.4.22.

352. Kas grib ticēt mūslaiku dzīves garīgam pārākumam, tas lai aplūko viņu tikai viņas pašas spoguli. Katrs cits spoguls laupītu tam to ticību.

 

30.4.22.

353. Šinī dzīvē ir pazudis katrs, kas nespēj nīst. - Vai tad nau labāk, ka pazūd pati šī dzīve un viņas vietā nāk cita, pilnīgāka?

 

10.6.22.

354. Kas guvis lielo laimi, tas prieku vis neizrāda. Kas nācis pie miera, tas var rādīties pasaulē troksnī. Kas tapis pilnīgs, tas to vairs nezin.

 

l2.6.22.

355. Doma nevar būt bez fantāzijas, fantāzija var būt bez domas.

 

12.6.22.

 

356. Doma sākas un beidzas šinī pasaulē un ir mūsu varā; pār fantāziju mēs nevaldām.

 

12.5.22.

357. Katra sabiedrības un valsts iekārta ir nepilnīga, kad viņa nodod vadību šablonisku, viduvēju vīru rokās un atstumj radošos garus, jo tā viņa neizmanto sabiedrības augstākos spēkus un kavē viņas attīstību.

 

12.6.22.

358. Politika, tāpat kā zinātne, nevar iztikt bez fantāzijas un radoša gara. To abās nepietiek ar kārtošanu, vajga jaunradīšanas. Politisko pasauli radīja Perikļi un Grakhi, ne tā sauktie prātīgie politiķi - praktiķi.

 

1.7.22.

359. «Vai tu pats arī esi šanīs vārdos?»
«Tie rakstīti tev.»
«Kas ir tevis rakstīts tev pašam?»
«Rakstīts nekas, domāts viss.»
«Bet kur tu pats esi?»
«Es to meklēju.»

 

5.7.22.

360. Cilvēks nevar būt liels, ja viņš ņau radošs.

 

24.8.22.

361. Vai cilvēks nau vairāk nekā puķe, kam rudeni jāvīst? Vai cilvēks nevar sevi pārlauzt un dzīvot otru dzīvi, kad pirmā noziedējusi? Vai nevar atjaunoties? Vai ir tieši un stipri pēc tā centies? Vai cilvēks nau tomēr vainīgs, ka viņam jāvīst kā puķei?

 

28.8.22.

362. Fantāzija iet pāri par reālo šis pasaules dzīvi un ved mūs sakarā ar visuma - virssaules dzīvi.

 

16.9.22.

363. Pasauls visums karājas kustībā, viņš top mums nojaužams kā parādības caur kustību, laika un telpas nebūtu priekš mums bez kustības.

 

16.9.22.

364. Atziņa un darbība ir vērta tik, cik viņa ir radoša. Neradošas tās ir materiāls citai atziņai un darbībai, jo visai vērtībai mēraukla ir radīšana.

 

20.9.22.

365. Ej tu pie pasaules, viņai ir bagāts lauks, ko nokopt, un daudz nokopēju. Bet vispirms ir tev cits lauks, vēl bagātāks un tev vēl tuvāks - tu pats. Nolasi no sava lauka vārpas. Jo vairāk lasīsi, jo bagātāks tapsi. Ja nelasīsi pats, citi ne tik.

 

21.9.22.

366. Tavs gars citos turpinājas, tavas miesas citos top dzīvas: tu esi savs un citu, - Vai tu vēl meklē brīnumus un mistiku?

 

27.9.22.

367. Visa sabiedriskā dzīve un visa literatūra vēl pilna tā uzskata, ka sieviete ir īpašums kā sieva, kā mīļākā, kā māte. Likums tikko vēl atzīst līdztiesību.

 

[28.9.22.]

368. Skaistuma nau tik vien, cik cilvēks viņa atrod un sev sagatavo. Arī tur, kur cilvēka acs nekad nesniedz, daba dzīvo skaistumā ar savas pašas nolūkiem.

 

30.9.22.

369. Viens pats atoms ietver sevi veselu pasauli ar saules sistēmu. Vai ikviens cilvēks nau saules un pasaules vērts vairāk nekā atoms, cilvēka ķermeņa visniecīgākā daļa?

 

26.10.22.

370. Jums teikts: «Ir pasaules visums, kas aptver visu un no kura cilvēks ir tikai niecīga daļa.»
Es saku: «Šī niecīgā daļa uz mūsu zemes lodes izaugusi par spēku, kas pats noteic sevi un sāk noteikt arī zemes likteni. Daļa izaug par pretstatu visumam, par antitēzi. Visums bija dievs, un daļa top par dievu.»

 

26.10.22.

371. Nemācat ļaudis, lai tie būtu patiesi. Darat viņus stiprus, tad patiesi viņi būs paši no sevis. Jo patiesam būt nau nekas cits kā spēka apziņa apzināties sevi.

 

30.10.22.

372. Maizē rauga mazāk nekā miltu; pasaulē labu cilvēku mazāk kā ļaunu.

 

5.11.22.

373. Ideālisti vienmēr iet pret savu laiku un apšauba visus sava laika spēkus, jo viri grib citu, augstāku laiku un meklē izeju uz to. Bet, kad ideālistiem jāšaubās arī par sava laika jaunatni, tad viņiem nau izejas no šī laika, un tas nosodīts ar neauglību.

 

5.11.22.

374. Velti sūdzas par ļaužu nepateicību: no ļaudīm nevar prasīt, lai viņi pateiktos, jo to spēj tikai lieli cilvēki. Pateicība ir apziņa par sakaru ar pasauli un šī sakara atzīšana.

 

8.11.22.

375. Zaudējumu un sāpju laiki arī nesis tev tabu, tik izmanto to, ko viņi dod: skaidru skatu uz tevi pašu. Tu redzēsi, cik pārāks tu esi par apkārtni, kuru tu priekos turēji sev līdzu. Jo priecājas kopā, bēdājas viens.

 

18.12.22.

376. Mīlestība ir vilšanās gan kā laime, gan kā atziņa.

 

24.12.22.

377. Nau nāves jābaidās. Kad strādājis, kaut arī visu nebeidzis, tad var mirt katrā laikā. Ir daudz citi darbi, bet tie var arī palikt nedarīti: viens darbs darīts, un tu drīksti iet pie miera.

 

4.1.23.

378. Priekš mīlas vajga vairāk enerģijas nekā priekš naida.

 

5.3.23.

379. Kad tu otru uzvarējis ar savu pārliecību, tu pats sāc viņai neticēt; kritušais veic uzvarētāju.

 

5.3.23.

380. Kur ilgi cīnās viens pret otru savām jūtām vai uzskatiem, vai raksturiem, tur nāk laiks, kad apsviežas apkārt katram i jūtas, i uzskati, i raksturi. Ilgums darījis iespaidu. Paaudzes tā mainās lomās, i dzīves posmi katra īpatņa mūžā. Iedzīvojies pretnieku atmosfērā, ne domas pārliecina, bet jūtas!

 

23.7.1916.

18.8.1923.

381. Dzeja pārvar visu, arī nāvi. Dzeja atdzīvina visu, arī pagātni; dzeja rada visu, arī nākotni; dzeja visā ieiet, arī tagadnē. Visi trīs būtības veidi dzejā dzīvo kopā un reizē. Laiks sevi atgriežas un piepildās dzejā.

 

18.8.23.

382. Nāves nau. Nāve, tāpat kā nebūtība, mūsu, cilvēku; jēdzieni. Mēs viņas darām sev par kungiem, neizprazdami savu varu. Mēs varam arī atmest šos nāves jēdzienus un uzvarēt šos kakla kungus, kas tik briesmīgi baida. Mēs varam arī dzīvot.

 

3.9.23.

383. Sākumā mēs mācām savus bērnus. Tad mēs mācāmies paši no bērniem. Kas to negrib, paliek pakaļ tekošam laikam, līdz beigās kādā nomalītē ieaužas kā kāpurs rudens audos. Tikai kāpurs pavasar' ceļas augšā kā tauriņš, bet cilvēks, kas palicis pagātnē, mirst galīgi.

 

25.10.23.

384. Rakstot nau ko paskaidrot vai pierādīt citam, bet sev.

 

25.20.23.

385. Pasaule atdara māksleniekam. Īsts mākslenieks var teikt - «Es tieku izmantots» ar pilnu apziņu, ka tas tā ir atļauts un vajadzīgs. Tātad izmantotne attiecas ne vien uz manu naudu un mantu, bet arī manu darba laiku, zināšanām, jūtām, visu personisko. Es esmu priekšā stādīts un šurp nācis, lai atdotu visu, nespētu neko iegūt, nespētu strādāt un nespētu dzīvot un būt, beigās, lai es nespētu palikt ne atmiņā, viens priekš visiem.

 

25.10.23.

386. Mākslenieks visu pasauli ņem un lieto priekš viena - sava mākslenieka mērķa. Divkārt. Mākslenieks ne vien visu pasauli liek mākslas attēlā, bet viņš arī visai pasaulei liek skatīt šo attēlu. Trejkārt. Mākslenieks pārrada attēlā visu pasauli un, liekot skatīt šo pārradumu, pārrada pašus skatītājus un viņu acīs pasauli. Mākslenieks uzspiež likumu: visi priekš viena.

 

25.10.23.

387. Dzejnieks, attēlā pārradot dabu, saprot viņu; vai nu iespējama iedoma, ka šis dzejnieka attēls dabai ir arī veids saprast sevi pašu?

 

25.10.23.

388. Ir trīs: mana miesa, mans darbs, mana slava: Visvairāk es esmu darbā.

 

6.11.23.

389. Kas vēl var rakstīt satīras, kas domā, ka grūti tās nerakstīt, kas apkaro savu laiku, kas nopeļ to līdz pašam pamatam, - tie visi ir vēl ļoti optimistiski ļaudis! Ne negatīvi, bet pozitīvi, tie ir labotāji un reformisti, kas pamatus tomēr atzīst un atstāj pa vecam. Labotājs neko nelabo uz ilgu. Pamats jāliek jauns. Tam pretosies visi satīriķi.

 

6.11.23.

390. Vai bija vērts dzīvot tik ilgi? Kad es pats apskatu savu dzīvi priekš sevis, tad jāatbild - man priekš manis nebij vērts dzīvot. Bet priekš citiem? Man grūti uz to atbildēt, jo jāatbild taču tam, uz ko lieta vispirms zīmējas - tiem citiem. Es pats varu teikt tikai to, ka es jutu savu spēku šim darbam un redzēju, ka tauta pārvērtās raksturā. tanī virzienā, ko es biju gribējis. Bet nu zūd maska.

 

12.11.23.

391. Sieviete atdodas tikai garīgi, - viss cits ir vara, arī laulībā.

 

3.12.23.

392. Divas lietas es nesapratu: kā var būt muļķis un kā var garlaikoties. Jeb vai tā ir viena lieta?

 

6.12.23.

393. Mēs esam sveši viens otram, cilvēki un tautas, un laikmeti, mēs katrs jūtam, domājam, saprotam citādi, - un tomēr mēs varam būt tuvi un esam bijuši un esam tuvi vietām un netīšām. Indu pasakas ir tapušas par arābu un latviešu pasakām, un mēs viņas sajūtam kā savas un nezinām, ka viņas mums kopējas ar tālākiem tālniekiem. Arī tur, kur nau nekādu sakaru, ir tomēr līdzība. Krievijai ir daudz to pašu pasaku, kas mums. Un vai dziļie pasauls temati par nāvi pārvarošu mīlu, par pašziedošanos idejas labā, par labā uzvaru nau pasauls temati, jo tos sajūt un saprot katra cilvēka sirds visos laikmetos un rasās? Arī filozofiskās domās tik daudz līdzības un vienādības visiem šķirtiem. Un dziļa dzeja visās pasauls telpās būs dziļa un tuva. Mēs esam katrs savādi rasās un laikmetos, bet mēs neesam tik sveši, ka nevarētu atrasties un pazīties visi kā cilvēki. Mēs to neesam meklējuši. Bet mēs meklēsim.

 

6.12.23.

394. Vēl tu tikko mēģini saprast sevi un apkārtni, jau tu to sauc par pasauli un lūko darboties un iet kurp, un raugi citus aicināt sev līdzi. Vai tā nau lepnība un paviršība? Nesodi bargi, kurš to nedara? Un vai motīvi nau galu galā tomēr labi? Mēs visā gribam dalīties ar līdzcilvēkiem. Kas man gaišs, to labprāt dodu otram. Kad es šķietu atradis ceļu: nāc man līdzi. Kad es sevi un apkārtni šķietos sapratis, es gribu to tūliņ lietā likt, nevis apmierināties un gulēt; es pūlos tūdaļ saprast, lai zinātu, ko darīt. Darīt - ir gala mērķis, un citus vest ir darīt priekš citiem - kā gala mērķis. Vai tā nau arī instinktīva sajūta par cilvēka tuvumu cilvēkam, par tikpat lielu kopību, kāda ciena organisma locekļiem. Nenosodi bargi, - varbūt mēs sodīdami topam vairāk vainīgi, nekā sodu ciezdami.

 

11.12.23.

395. Kā var dzīvot un būt nedzīvs? Bet laikam tas ir viens un tas pats.

 

20.12.23.

397. Es esmu daudz ticis nīsts, bet nekad no  taisnajiem un cēlajiem. Labi tev, kas tu arī to vari teikt.

 

20.12.23.

397. Laiks ir notikumu vienība, bez notikumiem nau laika, bet notikumi ir būtņu attiecību maiņa. Tāpēc telpa ir būtņu kopība, bez būtnēm nau telpas. Tā saplūst laika un telpas jēdzieni.

 

26.1.24.

398. Kad tev daudz spēka, tu mīlēsi cilvēkus; kad tev daudz prāta, tu nicināsi cilvēkus. Topi tik stiprs, ka vari mīlēt.

 

27.1.24.

399. Kas stiprs, tas grib mīlēt, kaut arī aiz pašaizsardzības prāts viņam to liedz; kas vājš, tas grib tapt mīlēts, un prāts viņam to vēl.

 

22.2.24.

400. Manam draugam bij ienaidnieki, jo viņš bij vīrs.
Viens ienaidnieks sniedz tam roku.
«Kam jums manas rokas? Vaj jums nepietiek ķert manas kājas?»

 

1.3.24.

401. Es gribu garīgu līdzsvaru, atjaunotni, tas ir dabas likums, - to padarīja par reliģiozu, sīku jautājumu, atteikšanos no pasaules priekiem.

 

3.3.24.

402. Cilvēka dvēsele ir vientuļa. Savas dziļākās ciešanas un atziņas viņa nespēj izteikt citiem pilnīgi. Pat sev pašai viņa reti izteic sevi, un daudzas šinī nespējā laimīgas. Bet, kura meklē un sajūt sāpīgi savu nošķirtību no citiem, tā atrod kā pēdējo cilvēka atziņu: dvēsele ir vientuļa, un nau ceļa uz viņpusi, uz citām.
Mēs arī nespējam vairs mierināties kā mūsu priekšteči ar skaistām izdomām, ka mūs sapratīs kaut kas aiz šis dzīves, vēl šinī dzīvē. Mēs zinām, ka mēs esam vieni un ka izdoma ir tikai izdoma. Mēs esam vēstures attīstības gaitā tikuši aizvien nelaimīgāki, un nu mēs gandrīz vairs nevaram izturēt. Ir jānāk pārmaiņai: viņa jāatrod.

 

3.3.24.

403. Par ko cilvēka dvēsele ir vientuļa? - Ko meklējat vainu? Ko meklējat nolīku? Ko lietojat sīkus līdzekļus?
Ko cerat brīnumu? Pašā būtībā dvēselei jābūt vientuļai; uz to celts visas pasaules pamata plāns. Dvēsele mūsu domātā garīgā pasaulē ir tas pats, kas atoms materiālā pasaulē, un atoms ir nedalāms, arī savienojumā vientuls.

 

3.3.24.

404. Bet mīlot dvēsele iziet no savas vientulības, atsakās no savas nedalāmības, atdod sevi otram, irst patība, top cita, atjaunojas vai mirst?
Tās vēl tik savienojums, jo patība paliek tomēr ar savām atdalītām miesām un dvēseles dzīvi.
Bet ja dvēsele vēršas pašā pamatā?
Bet ja mīlas spēks ir tik liels?
Bet ja mīlas spēku attīsta? Ja daudzi? Ja visi?
Vai tu gribi pasaules pamata likumu lauzt?
Gribu, jo nevaru izturēt šo pasauli.
Jā, gribi - -

 

3.3.24.

405. Meklējot pārvarēt dvēseles vientulību, mēs nodarām aizvien vienu kļūdu: mēs nenododamies skaidri lietai. Mums vienmēr blakus nolūks: lai saprastu mūs, lai mierinātu mūs! - Bet mērķis ir taču: pārvarēt vientulību, atrast ceļus uz citu dvēseli, saprast šo citu dvēseli. Mēs esam savtīgi, un tā nesasniedzam ne lielos citu, ne mazos savus mērķus. Mēs stāvam paši sev ceļā. Mēs prasām algu, kad darbs vēl nau darīts.
Saprast citu - saprast sevi.
Saprast sevi - saprast pasauli.

 

3.3.24.

406. Vai cilvēka dvēsele vien ir vientuļa? Kustoņa ir vēl daudz vientuļāka un nelaimīgāka, jo viņa dvēsele daudz mazāk spēj savienoties, pat izteikt sevi nespēj kaut cik pietiekoši. - Nekas nau tik žēli, kā skatīties kustoņa ciešanās un redzēt, ka tas velti pūlas izteikt sevi. Bet mēs, kas spējam to, lai izsakām arī viņu ciešanas.

 

7.3.24.

407. Mans draugs daudzus kritizējot nicināja un tomēr sasveicinājās ar viņiem. Kad es par to jautāju, viņš atteica: «Es ik vakarus mazgāju rokas.»

 

17.7.24.

408. Sieviete ir jums vajadzīga, lai attaisnotu jūsu dzīvi un dotu viņai vērtību; un to, kas augstāks par jūsu dzīvi, jūs nicināt, - jūs nejēgas!

 

28.8.24.

409. Mīlēt tos, ko tu nicini, - vai tas nau sevi pašu nicināt?
Bet nīst tos, ko tu nicini, - vai tas nau vēl vairāk sevi pašu nicināt?

 

28.8.24.

410. Ko man palīdz kā atbilde pretjautājums? Vienmēr gadās, ka mums uzliek it kā pienākumu mīlēt tur, kur mēs nicinām, - es baidos tad sevi nicināt.
Lai sevi nenicinātu, mīli aktīvi.

 

11.9.2.1.

411. Kādēļ mēs prasām mistiku?
Aiz bailēm no kūtrības piepūlēt garu: izzināt apstākļus un parādības pareizi, bailes, ka nenāktu klajā kas nepatīkams, kas izjauktu vecu ērtu paļāvību, t. i., atkal kūtrību.

 

11.9.24.

412. Ļaunais uzvar, labais cieš, kopš sākusies vēsture; citādi var būt tikai viņā saulē, t, i., nekur. Ka še var kas vērsties, cilvēce neticēja. Ticēja tie, kas visvairāk cieš, tie vērš un pārvērtīs, tie cilvēci glābs un reprezentēs: tie viszemākie taps par visaugstākiem.

 

10.10.24.

413. Pārgrozīsies arī vecie tikumības uzskati, mīla būs visiem pieejama, ierobežojumi kritīs, visi likumu un parašu spaidi; paliks tikai lietderība lieliem mērķiem.

 

8.11.24.

414. Nenīsti savus ienaidniekus, jo viņi - to nau vērts.

 

8.11.24.

415. Nicini savu ienaidnieku zemumu, bet nenicini viņu zemuma spēku.

 

12.11.24.

416. Cīnīties un uzvarēt vajga tam, kas vājš un apspiests, - stipram ir vienaldzīga ij uzvara. Ja tu esi stiprs, necīnies.

 

12.12.24.

417. Neizdevies dzejnieks tiek par izdevušos avīžnieki, kad viņam tikai ir tas, kas trūkst dzejniekam, - nekautrība.

 

4.3.25.

418. Daba uzlikusi sievietei tik daudz ciešanu, ka mēs tās tikko spētu izlīdzināt ar vislielāko laipnību un kopšanu. Un mēs vēl uzliekam viņai liekas ciešanas.
Šis laiks nau saimniecisks, viņš izšķiež savas dārgākās mantas.

 

2.4.25.

419. «Kāda daļa tev gar to, ka tevi nīst? Dari savu darbu.»
«Bet nakts nāk, un es nevaru darīt savu darbu.»
«Tad guli un sapņo, atpūties un gatavo nodomus nākamiem darbiem.»
«Bet kad nakts nepāriet?»
«Aizdedz savu lampiņu.»
«Bet kad to izdzēš?»
«Spīdi pats.»

 

*

 

«Es zinu, ka var spīdēt pats kā jāņutārpiņš; bet jāņutārpiņa gaisma neder lieti ļaudīm.»
«Kas tev daļas, ka tavu gaismu neredz citi, tu spīdi pats sev.»
«Bet vai mēs dzīvojam tikai paši sev? Vai mēs stāvam ārpus sabiedrības? Un vai tad ir vērts, ka mēs vispār esam un spīdam?»
«Kaut kur, kaut kad, kaut kāds redzēs un priecāsies.»
«Bet kad nekad, nekur, neviens neredzēs?»
«Tu esi spīdējis, gribēdams priecināt, ar to apmierinies.»

 

*

 

«Es apmierināšos ar to, ka neviens neredz, bet vai citiem nezudīs kaut kas no prieka? Vai daba nebūs izšķiedusi savu mantu?»
«Kas tev daļas?»
«Kam tad daļas?»
«Nu, kad tu domā, ka tev daļas, tad cīnies pret nakti,
kas darbu tev liedz.»
«Bet cīnoties nevar darbu darīt pilnam. Kā tad nu ir: darīt darbu par sevi, ārpus sabiedrības, bez laba sabiedrībai, vai darīt sabiedrības labā, bet nepilnīgi? Abos gadījumos sabiedrība izlieto tikai mazu daļu no dotā spīduma: vai neredz, vai nejauj pilnam spīdēt?»
«Arī daba ir izšķērdīga: miljonu ziedu pārslu izlaiž
gaisā, un tikai varbūt viena top par augli. Apmierinies.»

 

*

 

«Vai cilvēku sabiedrība nevar būt vairāk kā daba? Viņa taču dabu izlieto, vai ne arī savus spēkus?»
«Vedi turp pats.»
«Bet uz pirmā soja jākrīt, tikko spīdējis vienu acumirkli!»
«Taču spīdējis vienu acumirkli, taču uz priekšu vienu soli.»

 

6.4.25.

420. Mēs dzīvojam īsti tikai tik daudz, cik satiekamies ar sevi, savu darbu un saviem mīļiem. Satiksme ar dabu ir tā pati satiksme ar sevi, tikai saules gaismā izplešoties; satiksme ar ienaidniekiem ir satiksme ar sevi, tikai tumsā ieraujoties.

 

2.6.25.

421. Modernai sievietei ir divas izejas: vai precēties, vai tapt par cilvēku. Agrāk sievietei bij vēl ļaunāk: tikai viena izeja - precēties.

 

8.11.25.

422. Mēs tik bagātīgi kvēpinām sev vīraku, ka no tā vai apreibstam. Mums ir tiešām lieli panākumi īsajā dzīves laikā, bet citām jaunām tautām; ja tām nau nelaime uzkritusi, ir tādi pat panākumi, vietām pat lielāki. Mēs mērojam sevi pie pagātnes, vai nevajadzētu mēroties arī pie nākotnes? Kad vīraka dūmi neaizslēptu tikai nākotnes plūsmā bīstamos atvarus.

 

18.1.26.

423. Putekļi, kurus tu min, ceļu iedams, paceļas gaisā un krīt uz tavu cepuri. Vai tie ir pār tevi pāri pacēlušies un augstāk par tevi?
«Jā,» saka publika.
Bet kad tu noņem cepuri un noslauki putekļus?
«Fakts paliek fakts,» saka publika.
Bet, kad tu nu saslaucītos putekļus svied viņai acis, tad putekļi ir pārāki par publiku.

 

1.6.28.

424. Darbs citu labā - viscēlākais, darbs vārgstoša labā - visvajadzīgākais.

 

20.9.28.

425. Jo ilgāk tu dzīvo kopā ar pasauli; jo mazāk tu ar viņu saskani. Tu nonāksi tik tālu, ka pasaule nesapratīs vairs nekā no tevis vai pārpratīs visur tevi un tu - viņu: jūs sāksat iet viens otram garām, un gals ir šķiršanās.
Kādēļ tā?
Jo vienu laiku jūs taču sapratāties labi. Tas tādēļ, ka tev ar pasauli soļi nevienādi. Mazais pulkstenītis ašiem sīkiem solīšiem aizskrien lielajam priekšā. Bet, lai tu kur aizskrējis, atrauties tu no pasaules nevari, tikai raujot bēdās pārraujas un paliek ceļā guļot viens, kamēr pasaule lēni aiziet tev pāri. Pēdējā mieriņa iedoma tev, ka tu esi pasauli pavilcis uz priekšu.
Ko darīt? Ej savu ceļu.

 

25.12.28.

426. Ar savu jaunības ienaidnieku tu jutīsies tuvāks nekā ar savu vecuma draugu.

 

2.1.29.

423. Mūsu latviešu mantīgās aprindas pieturas pie baltiešu muižniecības dzīves likumiem, kurus viņas skaita par smalkiem; mūsu ierēdniecība seko krievu birokrātismam. Mūsu strādniecība tikko sāk atdzimt un garīgi augt. Daudz laika mums nau. Novēlošanās ir pazaudēšana.

 

14.1.29.

428. Mans tēvs mēdza teikt: «Kad man nau naudas kabatā, tad es jūtos tik bailīgs, it kā būtu ko zadzis.»

 

4.1.29.

429. Vai lai es jūs nīstu, kā jūs mani? Nē. Es negribu tapt jums līdzīgs. Tik daudz viss jūsu naids nespēj panākt.

 

14.1.29.

430. Vajāšanas vislielākais ļaunums, ka tā dara ļaunu ij pašu vajāto. Vajaga liela spēka atturēties pret šo spaidu.

 

20.1.29.

431. Cik viegli un ērti būt ticīgam: pieņemt par pilnu to, kas tiek teikts un kam jātic. Kas teikto nepieņem, tam jāpūlas ar šaubām un meklēšanu. Un tomēr atzīst par slavējamu kūtro un par peļamu centīgo.

 

20.1.29.

432. Par reliģioziem jautājumiem nerunā patiesību tādēļ, ka tas ir bīstami. Jo reliģija nau sirdsapziņas, bet valsts valdības lieta.

 

15.2.29.

433. Nauda ir koncentrēts darba spēks, kā akmeņogles ir koncentrēta saules enerģija.

 

23.7.29.

434. Pagātne saka: «Mīlas nau, laulība ir.»
Nākotne saka: «Laulības nau, mīla ir.»

 

14.8.29.

435. Tu gribi mirt. Tu nevari mirt. Attur tevi dzīvības spēks, pār kuru tu neesi kungs.
Te ir tava traģika.
Tu esi piepildījies un gribi slēgt loku.
Tev jāsāk jauns un augstāks loks.

 

18.8.29.

436. Nicināt var cilvēku ne tādēļ, ka viņš garīgi stāv zemāk, bet tādēļ, ka viņš, garīgi zemāk būdams, apspiež garīgi augstāk stāvošo.

 

19.8.29.

437. Mīlēt tēviju ne kā institūciju, bet kā tautas zemi.

 

25.8.2.9.

438. Vai tu esi diezgan stiprs? Tad topi dzelzs kalējs un izkal sev dzelzs dēlu. Tad topi sudraba kalējs un izlej sev jaunas sudraba acis. Tad topi zelta racējs un izroc no kalna princesi zelta matiem, kas spožāka par sauli. Un izroc aku ar zelta ūdeni.

 

25.8.29.

439. Maza, maza nāras meitiņa šūpojas uz magones ziediņa galiņa; kas viņu redz, top akls šai dzīvē.

440. Atjaunotne un attīstība var nākt tik no indivīda dziļākās būtnes: mēs ierobežojam attīstības iespēju nākamām audzēm, kad ierobežojam indivīda attīstību.

441. Ārpus mums pasaules ir tikai tik daudz, cik mēs mīlam un mīlēti topam, viss cits ir ēters.

442. Ciet varbūt tev vēl nepietiek?
- Bet tu spēj pasmaidīt par pasauli, ka viņa zūd, - tev atvērsies cita.

443. Daba dod mums par velti tikai laiku, viss cits mums jāiegūst ar pūlēm. Laiks lētākais, tomēr dārgākais, jo caur viņu dabonam visu. Pats pamats dots no āras, bet mēs esam viņa veidotāji. Laiks ir kā laime.

444. Draudzība ir skaidra upe; droši pa viņu brist, jo redzami oļi dibenā.
Mīla - tik dziļi atvari upē, ka neredz dibenu.

445. Es dzirdēju no veca žīda paununesēja parunu: «Labākais veikals ir godīgums.»

446. Gars uzvar, ne ieroči: Donatella Dāvids iet pret  Goliātu kailām rokām.

447. Ir brīnumūdens, kurš visu atzaļo, ij sakaltušas pēdas. Kur ņemt tādu ūdentiņu?
Pasmel no dzejas avotiņa.

448. Ir cilvēki, kam nekā sava nau, pat sava paša vainu nau, vienmēr citi vainīgi.

449. Ir trejas pasaules: šī, kura tev tuva, otra, kuru tu cel ar savu pārveidotu dzīvi, trešā, kura tevi ceļ ar pārveidotām miesām. Katrā tu vari gatavoties uz tāļāko.

450. Jā, - lai nu arī mainās un kustas ārējā daba, bet  kādēļ iekšējā daba, tikliskā nau pastāvīga?
- Vai gribat, lai raksturs neattīstās, lai jaunums nevarētu tapt labs?
To gan, bet lai labs netaptu jauns. Lai draugs nenodotu drauga, lai būtu kas drošs dzīvē, uz ko paļauties!
- Arī tā būtu nekustība. Tu nevari paļauties nekur, tev jākustas visur, lai netopi kūtrs, lai attīsti un izlieto visus savus spēkus. Tev būs interesantāki; tavs darbs lielāks.
Ak!
- Un vai uz tevi pašu var pajauties tavi draugi, ka tu būsi vienmēr tas pats? Vai tu gribēsi sevi darīt nekustīgu un neattīstīgu?
?
- Un vai tu pats uz sevi vari pajauties?

451. Jūs vēl nezināt, vai jaunais jums patīk. Jūs -nezināt pat, vai jaunais jums drīst patikt. Bet to jūs zināt jau: vecais jums patīk mazāk.

452. Kad tu par saviem darbiem esi guvis laimes vainagu ar sudraba lapām, - priecājies. Bet, kad tu par saviem darbiem esi guvis nelaimes vainagu no ērkšu pazarēm, - priecājies vēl vairāk, jo tā ir augstākā alga, ko dzīve spēj sniegt par augstākiem darbiem. Dienas rietā ērkšu vainags spīdēs kā rubīni un tavs vaigs kā mēnesis.

453. Kas cilvēkus pazīst un visu piedod, top labs; kas sevi pazīst un visu piedod, top ļauns.

454. Kas grib būt vadošā šķira, tai jāgrib aptvert visu garīgo kultūru un stāvēt viņas augstumos; tai jābūt varonei ar bezpatības cēlāko dvēsli; tai jāceļas pāri par līdz tam esošo cilvēka vērtības mēru un jārada jauns un augstāks cilvēka tips. Tāds uzdevums stāv priekšā arī mūsu dienās.

455. Kādēļ vajadzīgs kritiķis? Lai aprunātu atklātībā, kur privātas aprunas nepietiek.

456. Kā tad mācīties būt labam?
Mācīties labu vēlēt katram.

457. «Maz ir kas mantots, daudz ir kas laupīts pagātnē, - bet arī par to jāpateicas. Pagātne jau bij tā, kas izveidoja visus manus nākotnes ideālus.»
To raksta man 16 gadus jauna meitene.

458. Neesat kā zirņa bērni: tie siltā vasarā salien gultā un sasedzas divkāršām segām. - Kad nāk ziema un sala, tad no segām laukā un katrs pa sevi stāv pliks.

459. Patiesība ir veca, maldi ir mūžam jauni; veco vietā nāk jauns.

460. Pavasars nāk lielos zābakos pa sniegiem un dubļiem. Bet viņš ved aiz rokas vasaru, - un tā tek basām kājām pa puķēm.

431. Pērkons nāk rāmi, ievas ziedu nemaitādams, - vai tev pieder būt bārgākam par pērkoni?

462. Pļava ļauj, lai viņu pļauj, lai lopi viņu mīda, lai sniegs viņu nomāc. Viņa zina: pavasar' nāks pie viņas puķēm - tauriņi un bērni.

463.                                                                              Sakāms vārds un laika gars
Arī sakāmi vārdi seko laika garam un pārgrozās pēc viņa; mūsu laiki tikuši knapi, un, kur agrāk mēdza teikt - «Tik garš, tik plats», tur tagad dzird sakām «Tik īss, tik šaurs!»

464. Sludināt principu un viņu neturēt ir vai nu liekulība, kas ar to grib iegūt materiālus labumus, vai garīga nespējība, kam neskaidrs pats princips. Parasti pirmā ir pie tiem, kuriem ir materiāla vara, - otra pie tiem, kuri to aizstāv. Jo, kas nesaprot principu, aizvien vēl sajūt materiālu labumu. Ar to nau teikts, ka nespējība saprast principu būtu nespējība liekuļot. Starpība ir apzinības stiprumā.

465. Tu bar ļaunu cilvēku, lai viņš taptu labs. Kādēļ tu viņu labāk nepamāci, kā to dara? Art nevienu nevar iemācīt ar bāršanu, kurpes šūt arī ne, ēst vārīt arī ne, - vai labam būt nau lielāka māksla? Un te tu prasi, lai katrs to prastu pats.

466. Tu cīņās un ciešanās esi guvis augstākai dzīvei saturu un zini nu viņai mērķi. Tad labāk ir: nodot šo jauno augstāko dzīvi atkal cīņām un ciešanām, kas salauž spēkus un īsina gadus, - bet neatdod viņas saturu un mērķi. Jo lūsti tu, tavas jaunās dzīves saturs nelūst.

467. Tu esi sakarā ar pasauli; ij kad tu domā pārraut saiti. Pārraudams savu dzīvību, ij tad zeme patura tavas miesas un cilvēce tavu garu. Tu netiec vaļā no pasaules.

468. Uzvar ne ārēji apstākļi, bet varoņa gars; tas tos apstākļus izlieto sev par labu.

469. Valoda nevar būt bez domas, doma var būt bez valodas.

470. Vēsture rāda, ka visās lielās maiņās izceļas kā paliekoša jauna vadoša šķira ar augstāk stāvoša garīgu cilvēku - tā grieķos pēc persu kariem, tā renesansē, tā lielajā franču revolūcijā. Jo pilnīgāk to saprot un apzinās jaunā uzkāpjošā šķira, jo vieglāka viņas cīņa un jo augstāk ies viņas ceļš cilvēces augšanā.