RAINIS
Aizsāktās lugas
DZĒRĀJS
LUGAS FRAGMENTI
[Pirmais cēliens]
15.8.28.
KARLUŠA
Godīgs cilvēks nevar nemaz vairs dzīvot. Es saku, es saku. Ak, ak, ak!
(Tur kumosu uz dakšiņas un nevar iebāzt mutē.)
MĀTE
Ēd nu ēd, Karluša, ko tu runā tik daudz.
KARLUŠA
Ak, ja kumoss atzstājas rīklē.
LĪZIŅA
Tev jau kumoss palika dakšiņā karājoties, netika nemaz rīklē iekšā, ko tu runā, ka aizstājās rīklē.
KARLUŠA
Ak vai, kumoss netiek nemaz mutē iekšā aiz bēdām.
MĀTE
Ko tu mēļo, ko tu mēļo. Nekreņķējies, mans dēls. Še mans kumosiņš, tavs varbūt par cietu. Nau jau vairs tagad ne tāda gaļa kā vecos laikos, ne tāda siļķe.
KARLUŠA
(Ēzdams.)
Godīgs cilvēks nemāk nemaz vairs dzīvot.
LĪZIŅA
Bet ēst jau vēl māk, kad ar cita nekā nemāk.
KARLUŠA
Ko tu nerro mani? Mamm, šī mani nerros!
MĀTE
Nelec jau tūliņ gaisā, dēls, Līziņa jau nekā jauna nedomāja, viņa jau par sevi runāja.
LĪZIŅA
Es jau ar neprotu klavieres spēlēt, nau jau naudas, ko par stundām samaksāt.
MĀTE
Un tu jau nu, dēls, arī neesi nekāds profesors iznācis, nekāds advokāts, skrīverītis vien esi.
KARLUŠA
Esmu divpadsmitās kategorijas ierēdnis, lūdzu, sastāvu dzeltenajā biedrībā.
MĀTE
Negribēji mācīties, veselībiņa tev neatļāva. Tu jau man vienmēr biji tāds švakulītis. Galviņa tev bija tāda pagrūta, tikai, paldies dievam, māga bija aizvien laba. Tu jau mana pēdējā cerība un paļāvība. Mācītājs tu būtu varējis iznākt, bet to študierēšanu un dzeršanu tu nepanesi. Un nebija jau mums arī vajadzīgs, tēvs jau bija bagāts, un es jau biju no lielas cilts, Zemgales pelēkiem baroniem. Tā kā tā no tevis būtu iznākušas lielas lietas, būtu ticis par beizīteri un štātrātu, un beigās par pilsētas galvu, un visi būtu tev garām gājuši un zem cepures naga skaudīgi noskatījušies: redz, kur iet resnais Žagariņš, resns kā baļķis, lai gan saucas Žagariņš. (Smejas.)
LĪZIŅA
Nu gan sakaltis kā žagariņš. (Smejas.)
KARLUŠA
Ak, es sakaltis kā žagariņš, bet mani ņemt tu gan gribētu. Bet es jau tevi neprecēšu un neprecēšu.
LĪZIŅA
Gribēju jau tevi ņemt, bet, kad tu tik ērkšains kā stiķeņu žagariņš, tad neņemšu ar. Kad tu tiksi par pilsētas galvu, tad.
KARLUŠA
Lika drusku pagaidīt.
LĪZIŅA
Nu, kad ilgi jāgaida, kamēr tiksi par galvu, tad tiec jel par papēdi.
KARLUŠA
(Atkal uzlec.)
Mamm, mamm, ko viņa smejas!
MĀTE
Nu neklausies, dēls, ko runā muļķa sievišķis. Un kas tad tu esi, Liziņ, kad tu vari tādu muti brūķēt? No prastas kalpu ģimenes un tagad ar tikai strādnieka cilvēks. Bet mēs esam no labākām famīlijām. Un to Žagariņu vārdu mēs jau arī būtu atmetuši, ja mans vīriņš nebūtu tur Krievijā tik ātri no tīfa nomiris. Tad mēs būtu bijuši Kvostorovi.
LĪZIŅA
Kvorostovi.
MĀTE
Bet man gan tas vārds nepatīk, ļaudis jau tūliņ būtu saukājuši par prakvostiem. Man būtu labāk paticis Dreisiķis.
LĪZIŅA
Reisig. Man gan patiktu labāk Žagariņš, tad katram, kas neklausītu, es tūliņ piesolītu žagariņu.
KARLUŠA
Mamm, mamm, viņa atkal mani nerro.
MĀTE
Kā tad viņa, dēls, tevi nerroi? Ko tu tik dusmīgs šodien?
KARLUŠA
Kā tad ne?! Viņa man cik šoreiz solījusi žagarus. Kad es nedaru, ko viņa grib, kad es šlipsi ačgārni apsienu vai kādu muļķību izdaru.
MĀTE
Tu esi par daudz cimperlīgs, dēls, tu jau kā labākas zortes cilvēks negriez vērības uz tādiem sīkumiem.
LĪZIŅA
Tev vajga krietnas un gudras sievas.
KARLUŠA
Negribu, negribu, negribu, es nekā negribu. Es tik vēl kādu kumosiņu iekampšu, un tad beigas manai šīs pasaules dzīves gaitai.
MĀTE
Ko nu atkal dzied' veco dziesmu, pagaid'. kad dabūsi augstāku kategoriju, tad runāsi citādi.
KARLUŠA
Nedabūšu, man teica, dabūs Stulpiņš. Visi kāpj, visi ceļas, es vien kā pa purvu.
LĪZIŅA
Re, kur tas iemeslis, kādēļ viņam šodien tāda apetīte.
KARLUŠA
(Gandrīz raudot.)
Ī, ī, ī, atkal smejas. Visi par mani smejas. šodien pie kanclejas šveicara suns, ij tas mani rēja. Nevienu citu kungu tas nerej, tikai mani rej.
LĪZIŅA
Ak tu mans nabadziņš, toties vairāk vajga tevi aplabināt. Ko tu viens iesāksi bez manis?
MĀTE
Nu nekreņķējies vis, dēls. šveicars nau nieka virs, dabū vairāk dzeramnaudas nekā dažs labs ministrs, kurš nau manīgs. Ābols nekrīt tālu no ābeles, suns neskrien tālu no kunga. Izmanies, dēls, tev arī būs.
KARLUŠA
Izmanies nu, vai tad es neizmanos? Griezies kā griezdamies . . .
LĪZIŅA
Griezies kā griezdamies, pakausis pakaļā.
KARLUŠA
Mani izsmej vēl manā nelaimē! To es nevaru izturēt. Es iešu slīcināties! Tad jūs gan brēksat, kad Karlušas vairs nebūs.
MĀTE
Dēls, ko tu allaž tā runā, ko tu mani baidi, vecu cilvēku. Tas jau ir grēks.
KARLUŠA
Tas nau vairs nekāds grēks. Tas tagad ir moderni, un tā dara pašas augstākās kārtas ļaudis, pastā, kantoristi, direktori, virsnieki, bodnieki un visi.
LĪZIŅA
Nu, nu, nebēdājies. Nāc, atsēsties, došu tev šokolādi, ko man iedeva komijs.
KARLUŠA
Kāds komijs?
LĪZIŅA
Nu, nu, nu. Kooperatīvā, tas jau dod visiem.
KARLUŠA
Man ne. Bet to es saku jums, kad kritīs, tad būs. Godīgs cilvēks nevar vairs dzīvot.
MĀTE
Kur tu iesi? Kur tu iesi?
KARLUŠA
Kas tev daļas! Vai tad man nekā nau brīv darīt pēc savas gribas, ne slīcināties? Visu jūs man liedzat. Iedzert bēdās nedrīst, uzpīpot nevar, nedod naudas. Ko tad es drīstu?
MĀTE
Dēls, neej, neej. Vai, vai! Tu sāc kauties ar māti!
LĪZIŅA
Lai jau skrien! Vai tad pirmo reizi draud slīcināties. Gan jau apmierināsies. Nevajaga viņam visu liegt. Še, Karluša, viens puslats, uzpīpo un iedzer glāzi alus.
MĀTE
Aizej, meit, pakaļ, ko šis darīs.
LĪZIŅA
Viņam būs kauns, kad iet pakaļ. Jāiet taču.
(Karluša aiziet.)
Pie upes
[1. skats]
[KARLUŠA]
Ak, es nabadziņš! Ko lai es nu daru? Kur lai es, eju? Ūdenī iekšā. Mana nabagā
cilvēka dzīvība būs beigta. Nu ko cilvēka dzīvība, kam es esmu vajdzīgs, kam es ko
deru? Mammai, tai bez manis būs vieglāk. Viņa jau visu labāko, katru gardāko kumosu
atdod man. Tad varēs vismaz pati paēst. Līziņa - tai ir brūtgānu diezgan, tas pats
nolādētais komijs. Kur es ņemšu šokolādi, ko dot jaunkundzēm? Vajadzētu
nomēģināt to šokolādi. - Nu nē, kas nu vairs domās pie gardas ēšanas, kad stāv
priekšā rūgta nāve. Ak, es nabadziņš, nabadziņš. Beigsies šodien tava karjera,
Karluša. Kur vairs būs otrs tāds Karluša? Būs, būs diezgan citu. Darbvedis jau
teica, ka es nekur nederot. Kategoriju man vajdzētu atņemt, ne pielikt. To neģēlīgo
pareizrakstību es taču nekad neiemācīšos. Grafi un rubrikas vai nu nau viens un tas
pats, strīpiņas vien ir, nē, bet tu esi lielu grēku nodarījis, solās vēl tevi
atlaist un cietumā ielikt. Nau man laimes pasaulē kā citiem. To šokolādi es varu
paēst kā pēdējo kumosu; paturēt mutē, kamēr slīkstu. Bet mammai palika vēl smuks
gabaliņš desas. Es varētu vēl aiziet mājā un to apēst un tad iet slīcināties.
Nē, lai paliek mammai un Līziņai. Nē, tai nē, tā smejas vēl galējā postā.
Godīgs cilvēks nemāk vairs dzīvot, kas tur ko smieties. Nu tad es iešu, tev visu
noēdīšu papriekšu. Nē, nevar, kad es nu pārnākšu mājās, atkal nenoslīcinājies,
tad jau viņa smiesies kā dulla, tas muļķa sievišķis, to prieku viņai nedarīšu.
Kruķīts tāds pats mazs ierēdnīts bija kā es, pat vēl dumjāks, tagad tas ir
kasiers, un naudas, cik grib. Dunduriņš atkal, pēdējais žuliks, redz, noprecēja
bagātu sievu, uz mani vairs ne virsū neskatās un vēl tagad valkā no manis aizlienēto
vesti. Kas mani precēs, ko tu, zemākais čins. Bet taču vīrišķis. Vīrišķiem tagad
cena, meklē kā ar uguni, daudz sieviešu, maz vīriešu, mani neviens nemeklē. Tik tā
pati Līziņa, ļaužu smējēja. Atrod visādas vainas svārkos, tūliņ jālāpa. Un tad
ļaudis saka, ak tu nolāpītais. Žiperiņš atkal māk zagt, arī veikals, es neko, es
nekas, es nekas. Cibuls vismaz nolauza kāju un tika avīzē ar visu kāju un ar ģīmi,
un ar sievu, un bērniem. Ko es? Nekādu kāju neesmu lauzis, kas mani liks avīzē? 25
gadu amata jubileja Simkusam, tam suņu ķērājam, man nekā, man nau ne 25 gadu pašam,
ne amatam. Kad dabūtu kādu gratifikāciju, varētu labi paēsties līdz kaklam un vēl
mammai ko aiznest. Kas to dos? Gribēju reiz virsdarbu pastrādāt, saka, ka saputrojis,
vēl izbāra. Kad labi piedzertos kā citi un aizmirstu bēdas, bet man galva švaka. - Nu
es no ūdens atdzeršos. Nu, Karluša, aun kājas. Papriekšu vienu. Ūdens auksts,
saslaps bikses. Jāmauc nost bikses. Ko teiks ļaudis? Atkal smiesies. Nevar ne mierīgi
noslīkt, aizvien viņiem ko smieties. Ej nu, Karluša, ej ūdenī. Zivtiņas tev apkārt
spēlēsies. Bet zuši jau kožot un ēdot cilvēku gaļu. Ak, es nabadziņš,
nabadziņš, nabadziņš, nabadziņš! Ai, ai! (Kliedz balsī.)
2. skats
DZĒRĀJS
Kas tur tā bļaustās? Kas tu tāds esi, pagāns? Ko tu taisi tādu troksni gaišā dienas laikā? Vai nevarēji nogaidīt nakti, kad visi dzērāji trokšņo?
KARLUŠA
Ej projām, kas tev daļas?
DZĒRĀJS
Ko, tu būsi vēl rupjš, kad tevi, lopu, dzērāju, laipni uzrunā! Tūliņ tu man teiksi, ko tu te dari, dienas zagli!
KARLUŠA
Atvainojat, es nemaz negribēju būt rupjš, un dienas zaglis es arī neesmu. Man te ir jāizdara viens darījums.
DZĒRĀJS
Kāds šim darījums? Ko, tu vēl uzdrīstēsies melot? Kādēļ tev viena kāja noauta?
KARLUŠA
Mans kungs, tā es gribēju.
DZĒRĀJS
Ak tā, tu kungosies! Ak tā tu gribēji? Nau tev te nekāda gribēšana.
KARLUŠA
Nu redz nu, nekur man nau nekāda gribēšana.
DZĒRĀJS
Ko tu te gribēji, diedelnieks? Slīcināties, ko?
KARLUŠA
Es jau tik tā domāju.
DZĒRĀJS
Domāji! Re, kur atradis vietu slīcināties. Tīru ūdeni samaitās ar savu netīro dzērāja dvašu! Pielāčosi upi ar saviem zābakiem. Es tevi nodošu policijai, tā tevi izmācīs slīcināties svešā ūdenī. Vai tu esi upi nonomājis, ko? Atbildi!
KARLUŠA
Bet, mīļais kungs, es tikai tā drusciņ nelaimīgs, dzīves gaitā nau nekādu panākumu bijušu. (Raud.)
DZĒRĀJS
Piedzēries tu esi, draņķis, kas tevi nepazīst.
KARLUŠA
Jā nudien, neesmu ne lāsītes dzēris. Es jau būtu laimīgs, ka varētu tā drusciņ ietaisīt ķiveri.
DZĒRĀJS
Tu redzi, tev īsta dzērāja valoda. Nāc, iedzersim!
KARLUŠA
Mīļais kungs, man taču nau laika.
DZĒRĀJS
Slīcināšanai vienmēr laika diezgan, nāc iedzert.
KARLUŠA
Man nau ne santiņa naudas, tikai šis puslatiņš. Bet to es gribēju atstāt saviem mantiniekiem pēc savas nāves.
DZĒRĀJS
Ko nu mantinieki, lai tie dzer par savu naudu, tu dzer par savu. Daudz nu gan nau, bet vai tad vajga naudas, kad grib dzert? Muļķis tikai maksā pats, gudris dzer uz citu rēķina.
KARLUŠA
Es jau nu gan neesmu gudris.
DZĒRĀJS
Nu tad es būšu gudris par diviem, nāc.
KARLUŠA
Slīcināties būs rītu ar laika diezgan.
DZĒRĀJS
Protams, laika diezgan. Un tad jau var slīcināties visādi. Vai tad taisni vajga upē? Vai tu neesi dzirdējis, ka vairāk noslīkst degvīnā nekā ūdenī? Daudz patīkamāk, es to zinu. Es arī gribēju slīcināties, kad man miljonārs atņēma līgavu, bet šņabis mani izglāba.
KARLUŠA
Vai kur skaisti!
DZĒRĀJS
Ko tu, velns, muldi, skaisti, ka man atņēma?
KARLUŠA
Nē, nē, es tik tā domāju, skaisti, ka vēl kāds nelaimīgais. Man šķita, ka es vienīgais visnelaimīgākais cilvēks visā pasaulē.
DZĒRĀJS
Muļķis tu esi un iedomīgs kā visi muļķi.
KARLUŠA
Es jau nekā nesaku.
DZĒRĀJS
Kas tu tāds esi?
KARLUŠA
Divpadsmitās kategorijas ierēdnis Kārlis Žagars, saukts Karluša. Apgādības nodaļas priekšnieka palīgs.
3. skats
LĪZIŅA
Tur jau viņš ir! Karluša!
DZĒRĀJS
Kas tur sauc? Ā; skaista jaunkundze! Sveika, sveika! Ļoti priecājos ar jums iepazīties. Lūdzu, nākat mums līdzi.
LĪZIŅA
Es ar jums nemaz nevēlos iepazīties, mans kungs! Es saucu te Žagariņ kungu. Karluša, ko tu neatsaucies?
DZĒRĀJS
Lūk, daiļā jaunkundze, mans biedris jūs nemaz nepazīst, bet es gan labprāt.
LĪZIŅA
Kārli, kas ar tevi ir? Atbildi jel.
KARLUŠA
Nu, te es esmu. Ko tu gribi?
LĪZIŅA
Nāc uz mājām.
KARLUŠA
Neiešu.
DZĒRĀJS
Mums, jaunkundze, ir steidzamas darīšanas, mans draugs nevar iet uz māju.
LĪZIŅA
Kārli, kas ir tas kungs?
KARLUŠA
Vai man tas jāsaka?
DZĒRĀJS
Es, jaunkundze, esmu mana drauga dzīvības glābējs, un man ar tiesības uz viņu. Es nezinu, kādas jums tiesības.
LĪZIŅA
Es Žagariņa kunga līgava.
KARLUŠA
To mēs vēl redzēsim, kas tu tāda.
DZĒRĀJS
Varbūt jums, cienjaunkundze, vienalga, tad nākat par manu līgavu?
LĪZIŅA
Jūs esat bezkaunīgs, mans kungs, Nāc, Kārli, mājās.
KARLUŠA
Saku, ka negribu.
DZĒRĀJS
Mīļā cienjaunkundze, nu ļaujat jel man savu draugu drusku uzjautrināt, ievest labākā sabiedrībā.
LĪZIŅA
Es jau manu, jūs gribat viņu vest uz krogu.
DZĒRĀJS
Lai dies pas! Vest tādu smalku kungu kā mūsu kolēģijas reģistratora kungu uz prastu krogu. Nē, nē, labākā sabiedrībā.
LĪZIŅA
Kārli, uzcepšu pankokus.
KARLUŠA
Tu tik mānies.
DZĒRĀJS
Mūs jau pacienās arī ar smalkākiem ēdiēniem un dzērieniem, pastētes, skumbra, šnepes.
LĪZIŅA
Kā tad Kārlis ies smalkākā sabiedrībā, kad nau labi apģērbies? Vai dāmas tur arī būs?
DZĒRĀJS
Kā nu gribēsim.
LĪZIŅA
Kārli, nāc mājās!
DZĒRĀJS
Nebūs jau nebūs, es tik pa jokam. Ja jūs mums nāktu līdzi.
LĪZIŅA
Ko nu!
DZĒRĀJS
Varbūt katram dotu līdzi pa mutītei?
LĪZIŅA
Kārli, nāc mājās!
DZĒRĀJS
Nu, nu, ne tik dusmīgi, dodat rociņu noskūpstīt. Nu nē. Bet nedusmojat, cienjaunkudze. Jums vajga savam līgavainim dot cik necik brīvības. Citādi viņš jums paliks neuzticīgs.
LĪZIŅA
Ko nu šis. Bet, Kārli, atnāc pa stundu mājās.
DZĒRĀJS
Būs, būs, es par viņu galvoju.
LĪZIŅA
Kārli, Karluša, pārnāc aši mājās. Mamma baidīsies.
DZĒRĀJS
Būs viss labi. Jaunkundz, jūs taču negribēsat, ka ļaudis uz mums sāk skatīties un domā, ka še notiek skandāls. No skandāla vajga vairīties godīgām jaunavām. Laižat mums mierīgi iet.
16.8.28.
DZĒRĀJS
Nu mēs dabūjām viņu projām. Redzi, ka mūsu Latvijas patstāvības laikos mēs tiekam brīvi no visiem apspiedējiem, arī no sievišķiem. Viņa ar varu gribēja tevi apprecināt, bet tu turies pretī, un es tev palīdzēšu pret visiem mošķiem.
KARLUŠA
Viņa gan ir man laba un mani apkopj.
DZĒRĀJS
Bet vai tad tādēļ tūliņ jāprecē? Katram vīrišķim tagad ir liela cena, arī tādam pļēguram kā tev. Vai tev no viņas arī kāds prieks ir? Nu, vismaz tev mutes dod? Vai tu saņem viņu tā krietni rokās?
KARLUŠA
Viņa saņem gan mani vienmēr bargi un visādi bar, bet dod šokolādi.
DZĒRĀJS
Ak tu, muļķa desa, dabūsi ne šokolādi vien. Smuka viņa gan ir un tik skaisti arī atcērt pretī, ka acis laistās vien. Bet es tev dabūšu vēl pavisam citādu smukumu, tādu, ka velns tevi paraus, kas visas iekšas apgriež apkārt, kas tev izritina sirdi no krūtīm un naudu no kabatas. Tu acis pārgriezīsi kā kauts teļš un blēsi kā jērs pēc ēsmas.
KARLUŠA
Vai man dieniņ, lai dievs pasarg, es godīgs cilvēks.
DZĒRĀJS
Pag, to mēs tev drīz izdzīsim. Kas tad godīgam cilvēkam par dzīvi, suņa dzīve.
KARLUŠA
Godīgs cilvēks nemāk vairs, kā dzīvot.
DZĒRĀJS
Nu re nu. To tu, tāds muļķis, arī zini. Skrandās tu staigā, siļķi un kartupeļus ēd.
KARLUŠA
Kartupeļus gan, ik dien'. Līziņa dod man gan arī saldumus un mamma reņģītes.
DZĒRĀJS
Dod, dod, vai tad viņām pašām ir? Un vai tad tev nebūtu sievišķi jābaro, bet ne no viņām jāpieņem iztika? Un kas tas par vārdu - Līziņa! Es tev došu sievišķi ar tādu vārdu, ka tev tūliņ kā medus pārskries pār lūpām.
KARLUŠA
Jā, to gan, man pašam arī vajdzētu skaistāku vārdu.
DZĒRĀJS
Dabūsi jaunu vārdu priekš slavas. Iztaisīšu no tevis spekulantu, atsevišķas daļas direktoru, modernu dzejnieku, filmu zvaigzni, šoferi.
KARLUŠA
To gan, to gan vajga.
DZĒRĀJS
Dabūsi jaunu sievu precēt priekš pārtikšanas un dabūsi jaunu jaunkundzi priekš naudas patērēšanas.
KARLUŠA
Bet Līziņa?
DZĒRĀJS
Ko tā Līziņa? Vai tā tavas vērtības? Vai viņai ir nauda?
KARLUŠA
Nē, naudas gan nau, bet viņa no savas peļņas fabrikā dod arī man.
DZĒRĀJS
Kas tev fabrikas strādniece. Es tev došu fabrikas īpašnieci pašu, kas var uzturēt ij tevi, i tavu jaunkundzi.
KARLUŠA
Kā tā? Kad sieva ir, tad jau diezgan.
DZĒRĀJS
Muļķis, muļķis. Tā jau ir mūsu laiku nelaime, ka mēs par daudz pieticīgi. Nau mums prasību, nau arī dzenuļa uz kultūras progresu.
KARLUŠA
Kultūras progress, jā, tas gan labs, to man ar vajga, tas moderns.
DZĒRĀJS
Es tev došu tādu kultūras progresu, ka tu augšpēdu apvelsies, ka tu tiksi gluži cits cilvēks. Es no tevis, pļēgura, iztaisīšu cilvēku, modernu, dernier cri. Zini, kas tas ir?
KARLUŠA
Tās ir jaunas šlipses.
DZĒRĀJS
Tu tik dumjš nemaz neesi, kā tu izskaties.
KARLUŠA
Es jau kādreiz mācījos franciski, vecā ķeizara laikā.
DZĒRĀJS
Nu, tagad arī franciski ir pavisam kas cits. Es no tevis, tāda saules cepta pīrāga, iztaisīšu bezē un šlāgzāni, ka tu pats brīnēsies un sevi nepazīsi, un tava māte priecāsies, ka tu esi caur mani otrreiz piedzimis un labāks iznācis.
KARLUŠA
Debešķīgi, kā to dara?
DZĒRĀJS
Saki: ellišķīgi!
KARLUŠA
Ellišķīgi, kā to dara?
DZĒRĀJS
Ūdens gan to nedarīs, bet vīns un katrs vārds, kas no manas mutes nāk.
KARLUŠA
Vai tik tu neesi pats nelabais, es skaidri atceros, kad es vēl mācījos par mācītāju, tad uz to modi bija svētie vārdi.
DZĒRĀJS
Saki, vai pats nelabais ies ielaisties ar tādu silamiķeli?
KARLUŠA
Kur tas būs?
DZĒRĀJS
Uz bāru.
KARLUŠA
Vai tas nau kā krogā?
DZĒRĀJS
Tas atšķiras no kroga. Es, paklīdis dzērājs, esmu diezgan labs priekš tevis. Nāc uz visu vērtību pārvērtēšanu!
Bārā
- Paskat, kas tie tādi divi! Kādi ērmi!
- Viens tāds piedzēris labāks cilvēks, bet otrs gluži saules brālis.
- Kā tie iedrīstas nākt šinī dārgajā bārā, kur tikai godīgi ļaudis satiekas un
kārtīgi pavada savus brīvos vakarus, kas viņiem paliek pāri no grūtā darbā
nostrādātām dienām?
- Vai, tas jau ir mans toreadors. (Apkampj, dzied) Mans sirds caurduris.
- Atkal atnācis. Melankoliskais valcers. Nu būs jautrība! Ar jums, špīseriem, var
kurla palikt aiz garlaicības.
- Nu, nu, manu Kārlīt, kamēr es maksāju, tev mani jāklausās ar abām peļu
austiņām.
- Kas tas tāds ķēms, ko tu atvedi sev līdz?
- Lai, lai, viņš mūs gan uzjautrinās arī ar šo lupatlasi.
- Padziedi, tu turbadūrs!
- Trubadūrs, trubadūrs, ne turbadūrs. Tūliņ var redzēt, - ka tev nau ne vidusskolas
izglītības.
- Un tāda grib būt bārdāma. Bārskuķe tu esi.
- Nu, un kungiem pa prātam iztikt es protu vēl labāk nekā jūs, un man dzeramnaudas
nau mazāk. Viņiem patīk mana svaigā, neaizskartā daba, īstais latviskums. Kā jūs
bārdāmas, es atkal bārenīte, tautu meita.
- Kuš! Kuš! Nebārties.
- Sveiks, jaunākais palīga kungs! Ko jūs šodien atnācāt inkognito, bez
ugunsdzēsēja uniformas?
- Man nau uniformas.
- Viņam kurpes uz basas kājas.
- Tā ir saules apgādības nodaļas kontroliera uniforma.
KARLUŠA
Sveika, cienjaunkundze!
- Redz, cik džentelmenisks viņš. Noskūpstat rociņu! Tā. Augstāk. Zem paduses.
KARLUŠA
Man kauns, man bailes.
- Kas jums ko baidīties, jūs jau tur nevar noskūpstīt.
- Nu, man ar!
- Man ar.
KARLUŠA
Vai, vai, vai! Laidat mierā, ko Man teiks? Nu jā, ko nu tā?
DZĒRĀJS
Nebēdz projām. Un jūs, jaunkundzes, neesat tik straujās. Nau jau visi tik moderni,
Mēs esam godīgi cilvēki.
- Nu, mēs arī neesam negodīgas, tikai ne vecmodīgas.
- Diezin, kas godīgāks, kas var skaidri samaksāt vai kas dzer uz cita rēķina?
DZĒRĀJS
Uz jūsu nedzersim, jūs neprotat nekā cita un nogrimstat ēšanā, karšu spēlē un citā kustonībā. Kā dzert un labu joku samaksāt nespējat. Mēs iesim uz labāko ļaužu galu. - Pie spekulantiem.
DZĒRĀJS
Spekulanti, bet lieli, kartužnieki . bet mazi. Tur prot cienīt modernu dzīves prieka
mākslu. Ko, daiļās dzīves mākslenieces, vai mēs neziedojamies tāpat ar visu savu
būtību savai mākslai? Mēs citiem dodam baudu, ne sev, mēs paceļam ļaužu dzīvi
augstākā sfērā un liekam viņiem kaut uz īsu brīdi sajust, ka ir kāda cita,
neikdienišķa fantāzijas pasaule.
- Tu mūsu dzīvi izproti, tu mūsu sāpes izsaki, mūsu ilgas un ceres. Man tik skumji
top.
- Runā, runā, tu saki, ko [?] mēs domājam. Un mēs esam vispieticīgākie
mākslenieki, mēs dodam sirdi un garu, un veselību, un daili un pretī dabonam vīna
glāzi.
- Un pretīgas ūsas.
- Dzer tu, prieka mākslenieks. Tik melankolisks vakars.
DZĒRĀJS
Nē, pirms mana ģints. Jā, jā, Dārziņš bija arī dzērājs.
- Klus, neaiztiekat to, tas toreadorus necieš un nokaus tevi kā vērsi.
DZĒRĀJS
Viņš dzēra, jā, kā miegā, bet atmodies pacēlās debesīs. Jūs, dzērāji, nekad
neatmostaties un paliekat ellē, un mēs līdzi ar jums,
- Nāc, sakurini mums elli!
- Eh, jā, eh, jā!... Bet šodien man debešķīgas lietas priekšā, ne ellišķīgas.
Es gribu vienu dzīvību glābt, glābt līdz galam. Še šo jauno džentlmeni es izvilku
no šausmīgām ūdens briesmām. Vienu kāju jau bija sagrābis Bangpūtis, un pēc
otras, vēl nenoautās, izstiepa savus zivju pirkstus Zalša līgavas bērni.
KARLUŠA
Tā jau nebija.
DZĒRĀJS
Klusi! Ko tu zini? Dzīves apnicības briesmīgais dievs, milzis Zobenzobis, bija jau
aptumšojis tavu prātu, kas viņam nenācās grūti, jo maz bija pārstrādājamā
materiāla. Es viņu izrāvu no atvērta kapa žokļiem, un viņš iesaucās:
Zeme jeb meme, es esmu tev atkal atdots!
- Kā nu viņš savu jauno dzīvi iesāk ar plaģiātu.
- Tā tik ir sagatavotne uz vekseļu viltošanu. Viņš būs mākslenieks ne manā
branžā, bet jūsējā.
- Pamazām, palēnām!
- Sāks pa mazam, turpinās pa straujam un beigs pēkšņi cietuma bedrē. no kuras pēc
trijām dienām celsies augšā, lai sēstos godībā.
- Ak tu bezdievis! Tu bezgodis!
- Labi, ka še nau klāt izmeklēšanas tiesneša. Tas tevi gan neatstātu sveikā.
- Un jūs?
- Redzēsim.
- Kamēr jūs skatīsaties un redzēsat, apgādājat šo jaundzimušo ar miesīgu austeru
un lašu ēšanu un liķieru un vīna dzeršanu, viņš šodien tikai kartupeļus un
siļķi ēdis. Tā, tā! Un tu, resnais, apgādā viņu ar vietiņu siltu, jo viņš nupat
par nespējību atlaists.
- Es vakar vienu atlaidu, vai tas nau tas pats?
- Tas pats idiots.
KARLUŠA
Es - es - es -
DZĒRĀJS
Nu, dod viņam augstāku vietu.
- Par magazīnas uzraugu.
- Nē, ne tik atbildīgu, dod par vicedirektoru.
- Ko tad viņš prot: dziedāt, spēlēt, jokus taisīt?
- Nē, vairāk: prot klusēt, parakstīt, ko liek, pat vekseļu garantijas un plikus
čekus, neapsegtus. Bet, kad tev vajadzīgs, viņš prot bļaut kā Augija staļļa 3000
vērši. Es dzirdēju, kā viņš briesmīgi raudāja.
- Nu pabļauj.
KARLUŠA
Vai man, man. Dod dzert atkal.
- Viņš vienmēr bijis zem mammas un prot klausīt.
- Var noderēt veikalā, varbūt var noderēt pret intrigām.
- Kā tevi sauc?
- Kārlis Jāzepa dēls Žagariņš, saukts Karluša.
- Nekā, viņš piedzēris un neatmin savu jauno vārdu: Zeltvaris Daudzdomiņš.
- Lai dzīvo Zeltvaris Pīpeskāts!
KARLUŠA
Lai dzīvo Zeltvaris Daudzdomiņš! Ta tad reiz skaists vārds! Atvainojat, cienītais kungs, pienākat pie manis rīt.
DZĒRĀJS
Nekā, rit no rītus es jūs abus aizvedīšu līķu automobilī.
3. skats
LĪZIŅA
Vai te nau Žagariņa kungs?
- Nezinu. Nau.
- Kas tas tāds?
- Ko jūs še nākat meklēt, kur taču smalkāka sabiedrība? Ej tu projām!
- Ej tu pate ārā! Nez kādā peklē šie ievilkuši manu līgavaini. Karluša!
- Kas jums nāk prātā - kliegt! Ārā!
KARLUŠA
Au!
LĪZIŅA
Lūk, kur tu! Vai dieniņ, meita klēpī! Nāc prom!
DZĒRĀJS
Ļoti cienītā jaunkundze, es te esmu un Karlušu sargāšu. Nost! Bēt netaisat
skandālu. Nu taču ir jau skandāls, no kāda jūs brīdināju. Bet nebēdājat, viņš
tagad Zeltvara kungs un ticis lielā vietā. Vai ne?
- Jā, jā, nodaļas priekšnieks!
LĪZIŅA
Ak, tāda laime!
DZĒRĀJS
Nu tad atstājat viņu manās rokās, es viņu vadīšu arī tālāk. Bet jūs ejat mierīgi mājās. Es pie jums aiziešu.
LĪZIŅA
Labi, labi, lai nāk ašāk mājās gulēt.
DZĒRĀJS
Vai šonakt nevarat viena pagulēt?
- Ar tevi jau ne, bezkauņa.
- Nu labi, labi, es eju.
- Paskat, kas muļķim par laimi!
Kabinetā
I
[KARLUŠA]
Paskat, kā nu mana dzīve piepeši sāka iet kā pa vazelīnu. Tas labs joks, to izlietošu. Svārki jauni, šlipse dernier cri. Vieta ir, nauda ir. Virs uz vienu rāvienu. Vēl necik sen atpakaļ es nebiju nekas.
DZĒRĀJS
Esat sveicināts, Zeltvara Daudzdomiņa kungs, kā labi gulējāt, kā klājas?
KARLUŠA
Vai tad tu mani uzrunā ar jūs?
DZĒRĀJS
Tu mani vari saukt par tu kā jau zemāku ierēdni, bet es jūs jūsināšu. Gods, kam gods pienākas.
KARLUŠA
Jā, nudien, gods, kam gods pienākas. Kā es tik piepeši attīstījos par tik ievērojamu vīru? Redz, ko nozīmē laime.
DZĒRĀJS
Un nopelni un plašs gars valsts mērogā.
KARLUŠA
Vai es tas esmu?
DZĒRĀJS
Kā tad, jūs.
KARLUŠA
Es jau arī tā domāju, un māte vienmēr teica: no tevis jāiznāk lielām lietām.
DZĒRĀJS
Jūs tikai baidījāties to izrādīt savā toreizējā zemākā stāvoklī. Nu ir pareizi atrastas un novērtētas jūsu spējas.
KARLUŠA
Kā tad, kā tad, es saku, jā, nudien. Nu es tev parādišu, gudreniece.
DZĒRĀJS
Kas ta?
KARLUŠA
Nu Līziņa.
DZĒRĀJS
Ar jums vēlējās iepazīties viena ļoti skaista un interesanta kundze, viņa nāks kā lūdzēja, sava šķirtā vīra lietā. Palīdzat viņai, viņa ir aizraujoša kundze un nāks jums ļoti pretī.
KARLUŠA
Ha, ha, ha, es jau nu neesmu vairs tāds bailīgs kā senos jaunības gados.
DZĒRĀJS
Jums vajdzēs precēties arī, lai būtu cienīgāks uzskats.
KARLUŠA
Vai šo?
DZĒRĀJS
Nē, cita, vēl bagātāka, kaut arī drusku vecāka. Bet tagad vēlas ar jums runāt Kalniņa kungs, tas visuvarenais bankas direktors, nākošais ministrs. Tas jums jātura silti. Jums būs jāraksta kāda garantija.
KARLUŠA
Bet kā tad lai pasakstu? Žagara kungs vai Daudzdomiņa kungs? Man gan labāk patiktu Godiņš. Tas skan tā cienīgi un nevar nekādus jokus taisīt kā Daudzdomiņš.
DZĒRĀJS
Vai var, piemēram, Podiņš, bet tad jau, protams, domās Zelta podiņu, naudas podiņu, kas kaltējas naktī.
KARLUŠA
Tad es rakstīšu Godiņš.
DZĒRĀJS
Žagariņš alias Podiņš.
II
DIREKTORS
Vai netraucēju, kungi?
DZĒRĀJS
Es eju.
DIREKTORS
Teicat.
DZĒRAJS
Viss kārtībā. Nu, direktora kungs, še jau sagatavots papīrs. Tikai jūsu paraksts.
DIREKTORS
Es jūs neuzkavēšu, man jāsteidzas.
KARLUŠA
Te būs, ļoti priecājos jums pakalpot.
DIREKTORS
Pateicos. Uz redzi vakarā bārā. Mēs dibinām akciju biedrību, tur jūsu piedalīšanās nepieciešama. Uz redzi. Jūs tur gaida vairākas dāmas, ak, jūs donžuāns!
KARLUŠA
Ha, ha, ha! Ko t' šis grib?
III
- Sveiki! Sveiki! Lūdzu sēstaties. Jūs tā, kas priekš sava kuzena lūdz vietiņu,
ha, ha, ha!
- Nē, mans kungs, es nāku sava šķirtā vīra mantas jautājumā. Es par jums esmu tik
daudz laba dzirdējusi, jums tādi lieli sakari ar iespaidīgām personām.
- Jā, jā, ir jau, ir, ha, ha! Lai jums nodod viņa mantu? Labprāt, labprāt, nau jau
mana manta.
- Es ļoti pateicos par jūsu labvēlību.
- Bet vēl jau būtu jāaprunājas ar maniem ierēdņiem. Kad jums vēl kādi
paskaidrojumi vajadzīgi un kad jums še nau laika - vai drīstu jūs ielūgt savā
pēcpusdienā, būs maza sabiedrība, mēs varam būt arī gluži vieni. Ha, ha, ha!
Lūdzu apsēstaties še. Man par jūsu lietu un jums teica
darbvedis Ardavs. Jūs tiešām esat tik interesanta, tik skaista rociņa.
- Ko? Ardavs? Tad ir viss beigts. Tas ir briesmīgs cilvēks. Viņš manu viru un mani
izputināja. Tad jūs arī nevarat būt lāga cilvēks.
- Nu, viņš jau man sen aizriebis, es viņu atlaidīšu. Neraudat, neraudat.
IV
- Še viena veca kundze grib par varu tikt iekšā.
- Kas tā tāda?
- Es jums ienesu apmeklētāju listi. Sakās - jūsu mātē. Katrs gribētu tagad būt
jūsu māte. Es prasīju, vai krustāmzīme ir, izrādās, ka nau.
- Es tā esmu, Karluša, tava māte.
KARLUŠA
Vēlāk, vēlāk! Man tagad nau laika. Tā ir mana pamāte, tagad viņa nu mīlīga,
kad es esmu liels vīrs.
- Viņa liek jums nodot šo paciņu.
- Kas tur iekšā? Zeķu pāris. Ē!
- Es jūs negribu ilgāk traucēt.
- Tātad šovakar pie manis.
- Ar lielāko prieku.
(Troksnis.)
- Kas tur par skandālu?
- Viena jaunkundze kauj otru, kas pie jums bija.
- Kas tā tāda?
- Tā, kas bija kopā ar to veco kundzi, jūsu māti.
- Ak, tā Līziņa, aši, aši, lai iet projām, projām, projām! Ak tu kungs, tā ar
vēl, visas mani vajāt Bet tagad es esmu liels vīrs; netiks man klāt.
- Te jau aiz skapja var arī paslēpties.
- Nu, kas? Vai miers?
- Miers, bet dūšīga gan tā jaunkundze. Tai ir gan nags. Smuka kā pērļu vistiņa un
dusmīga kā pūce!
- Vai pavisam projām? Nenāks vairs še?
- Nenāks, projām.
- Nu reiz miers. Es precēšos labāk tūliņ. Citādi jau gala nau. Jāprasa Mārim! Ak,
to jau atlaidu. Žēl. Nu, gan jau tikšu viens galā, nu jau esmu gudrs. Nu es taču esmu
ticis liels vīrs, kā vienmēr sapņoju. Nau nemaz tik grūti tikt uz priekšu, kad ir
krietna galva. Nu uz bāru!
17.8.28.
V
KARLUŠA
Ā, nu beigti grūtie dienas darbi, nu iesim uz bāru atpūsties un jaunus spēkus sasmelties. Labi, ka tu te esi, tu laikam nāci pašlaik mani saukt uz bāru.
DZĒRĀJS
Nē, es nācu izpildīt vēl pēdējo pienākumu un teikt, ka jaunās akciju biedrības dibinātāji kungi pašlaik atnākuši uz konferenci pie jums, še kabinetā.
KARLUŠA
Bet es jau viņus nemaz neesmu saucis; mēs jau solījāmies satikties bārā.
DZĒRĀJS
Nē, es tiem kungiem apziņoju uz pulksten četriem še pie jums. Kā man bijis gods jums jau teikt, tad es domāju to vēl izpildīt kā savu pēdējo pienākumu, lai akciju biedrība ašāk nodibinātos ar jūsu piepalīdzību, kura gluži nepieciešama. Jums labpatika mani atlaist šodien nespējības dēļ. Un es reizē arī pateicos un atvados.
KARLUŠA
Vai tad es jūs atlaidu? Ko tad es bez jums darīšu?
DZĒRĀJS
Še ir jūsu papīrs.
KARLUŠA
Ak tā, ak tā, jā, jā, jūs tai kundzei, kā viņu taču sauc . . .
DZĒRĀJS
Siliņ kundze.
KARLUŠA
Jūs nepratāt nokārtot lietu.
DZĒRĀJS
Protat nu jūs nokārtot ar akciju kungiem, lai nepārskatītos.
KARLUŠA
Jā, bet tu taču būsi klāt?
DZĒRĀJS
Es atlaists.
KARLUŠA
Kas tad par to?
DZĒRĀJS
Negribu uzņemties nekādu atbildību.
KARLUŠA
Kā tā? Kā tā? Vai tad lieta nau laba?
DZĒRĀJS
Jums jau varat droši uzņemties katru risku, jo jūs mantas ziņā nodrošinājies.
KARLUŠA
Kā tā?
DZĒRĀJS
Jums viņu nevar pierādīt.
KARLUŠA
Kā tā?
DZĒRĀJS
Jums nau. Kungi jau nāk.
KARLUŠA
Bet kā tad nu bez tevis?
DZĒRĀJS
Jūs jau ievingrinājušies darīšanās. Sveiki.
VI
- Sveiki.
- Sveiki.
- Sveiki.
KARLUŠA
Bet, mani kungi, mēs jau bijām norunājuši akciju sabiedrības lietu nokārtot bārā, un nu man tas gods jūs še redzēt.
DIREKTORS
Kas norunāts, tas paliek; mēs no šejienes tūliņ ejam uz bāru. Un še mēs jūs arī ilgi nebūt neuzkavēsim, tikai izdarīsim formālus parakstus un plašāk pārrunāsim bārā. Formalitātes ar parakstiem labāk izdarāmas še nekā bārā, vēlāk var kāds avīžnieks minēt, ka biedrības pamats krogā un liķiera glāzes dibenā dibināta lieta.
KARLUŠA
Nu, kas tāds te darāms?
DIREKTORS
Sniedzat šurp dokumentus. Mums vēl trūkst drusku kapitāla, tagad, jūs zināt, noteikumi tādi rigorozi un apgrūtinoši. Naudas vietā būs jāizdod vekseļi.
KARLUŠA
Vai man jāparaksta?
DIREKTORS
Kā visiem.
KARLUŠA
Man bail, ka man nau jāsamaksā.
DIREKTORS
Kurš tad tagad samaksā. Un jums jau nau ko baidīties. No jums jau nau ko ņemt. Tik tā alga. Arī to visu nevar paņemt.
OTRS DIREKTORS
To lietu var ierīkot vēl ērtāk. Mēs jums dosim bagātu sievu. Jūs taču neprecēts.
KARLUŠA
Necik vēl neesmu precējies, ja ne tās bārdāmas.
OTRS DIREKTORS
To neskaita līdzi.
DIREKTORS
Tad visu mantu norakstīsim uz sievas vārda un jums nekā nevar padarīt.
OTRS DIREKTORS
Ar algu darīsim tā, ka algu nolikšu zemu; bet gratifikācijas un dividendes, un ietaupījumus utt. augstus, tos jums nevar atņemt.
DIREKTORS
Tad nu parakstat.
KARLUŠA
Ar savu vārdu, ar kuru?
DIREKTORS
Jums vairāki, tad ar katru vārdu savu vekseli. Kad jums bail ar savu vārdu; tad parakstat ar citu. (Direktors smejas.)
KARLUŠA
Vai tā nebūs gan viltošana?
DIREKTORS
(Smejas.)
Neesoša persona ir nulle, un viņas vārdu lietot ir tā kā nulli lietot; par to neviens neatbild.
OTRS DIREKTORS
Joki pie malas. Protams, ka tas nau atļauts, bet te jau nau nekāda riska, jo mēs tikai momentāni bez naudas un šādi izlīdzamies. Mums taču nauda ir droša. Un tad jau tāda ir vecā prakse: mēs dodam vekseli jums un jūs mums, un banka dod mums visiem.
DIREKTORS
Un galu galā atbild valsts un samaksā visu.
OTRS DIREKTORS
Svarīgi nau tas, kur naudu dabūt, bet tas, kādu veikalu dibināt, lai pabalstītu rūpniecības attīstību. Palūkojat vien, kur gribat, visi veikali dibināti bez naudas.
DIREKTORS
Jūs savu daļu dabūsat kā visi.
OTRS DIREKTORS
Jūs jau iecelts amatā kā cilvēks, uz kuru var palaisties.
KARLUŠA
Uz mani var palaisties.
DIREKTORS
Jūs varat uz mums palaisties.
OTRS DIREKTORS
Un mēs visi kopā varam palaisties uz saviem sakariem tur augšā: aiz mums stāv zemes spēks. Uz priekšu, toreador!
KARLUŠA
Žēl, ka toreadors nau še, man būtu daudz drošāk.
DIREKTORS
Kur tad viņš?
KARLUŠA
Es viņu diemžēl atlaidu.
DIREKTORS
(Smejas.)
Tas ir gan gudris! Nu, no viņa nau mums palīga, bet viņš arī nenodos: Tās ir paklīdis dzīves mākslenieks.
KARLUŠA
Nezin, kā nu būs?
DIREKTORS
Viņš krogā gan jau būs, bez blēdības viņš var iztikt, bet bez kroga ne.
OTRS DIREKTORS
Glābj savu nevainību, bet labprāt nolūkojas, kā citi grēko.
DIREKTORS
Un pārbauda grēku darbu augļus. Iesam, kungi, grēku augļus baudīt.
[25.] 8.28.
Cietumā
V Viss bija tik reibuma sapnis, ārpus tā ir grūta, bet godīga dzīve. Ej par lauku strādnieku, tu esi spēcīgiem muskuļiem, bet ne domām. Tur tev bij vieta no paša sākuma. Māte gribēja lielas lietas. Bet neapmierinies ar mazību, ej par cīnītāju tiešām grozīt uz labu šo dzīvi, kuru nevar godīgs cilvēks dzīvot. Var, bet pa jaunam.
(22968/7-20)
RADĀMĀS DOMAS UN LUGAS PLĀNOJUMI
8.10.22.
Dzērāja laime
Debesu dāvana
Es esmu nu to grunt' atrad's
Neiet dzīvē. Nabags. Neapdāvināts, dievdots.
Mazs ierēdnīts. Grib dzert, māte neļauj.
No visiem apsmiets un grūstīts, arī no zemākiem.
I Grib slīcināties - uzbudnes moments.
Kas attura? Kāds dzērājs, top par dzērāju.
Galēji pagrimst. Vai otrs uzbudnes moments (?)
Pats jūt un izsaka to, ka nu pagrimis. Atnāk māte meklēt, tā to saka. Nevar tā
noslīcināties.
Vai pretī glābējs. - Ka nu esi to grunt' atradis, nu ies labi.
Glābēja persona. Kas ir? Kāds nolūks?
Vai derības ar citu, kam pierāda mūsu dzīves nevērtību?
II Nu ved uz augšu. Iepazīstina ar iespaidīgām personām, ar īsto kompāniju, kliķi.
Rekomendē kā omulīgu biedri, labsirdīgu, paklausīgu, kas var kanti noturēt, labu
balsotāju, bļāvēju, uz to var palaisties, biedrības pīlārs, pamats.
Dabon diplomus, biogrāfiju gatavu, nau jāpūlas to izdzīvot.
III Prese, kas visu iztaisa, zaudējums par uzvarām, polemikas, top pazīstamā persona.
Jaunas partijas dibina.
Politiskas partijas, Zemnieku savienības karš pret kreisajiem komunistiem.
* * *
Ringolds un Āboliņš
Atriebjas glābējam, atņem viņam vietu.
Dzērāja māte, lai atdod dēlu.
Glābējs dod viņam padomu būt patstāvīgam, tā dzērājs atkal krīt.
Glābējs top neatkarīgs rakstnieks.
Derībās uzvar.
(22968/22)
20.6.28.
Dzērāja laime
1. Pie mātes vai kanclejā.
2. Pie upes. Viņu izzobo garāmgājējs.
3. Krodziņā.
4. Savā kabinetā. Taisa biogrāfiju.
Paraksta vekseļus.
5. Sēdē palīdz blēdībās.
6. Precas pēc cietuma, noliedz māti. Dabon mīļāko.
Liela blēdība, vilto parakstu. Goldmanis.
7. Ministris vai cietums.
8. Triumfs, izlaižot no cietuma.
9. Patstāvība.
Kritiens.
10. Atkal pie upes, māte pieņem un glābj.
* * *
Neveikli jūtas bārā ar meitām, čarlstons.
Satiek viņu bijušie priekšnieki.
Nau sakrājis kapitālu kā Bumbiers.
Beigās, pie upes, māte un no publikas uzsauc viņam, iet pats publikā, vientuls jūtas.
12.8.28.
Kāds populārs vārds: Karluša
Pie upes sūdzas, ka visi viņu nicina, bet viņam ir dziņa kļūt lielam.
Ar slīciņu reklāma, būs avīzē portreja.
Monologs
Tad dzērājs, kuram uznāk dzeramā kaite.
Direktors, kuram viss atļauts. Noli me tangere.
6 personas
5-6 skati
16.8.28.
Karluša grib arī būt aktīvs, arī kāpt.
I Abas sievietes sarunājas pāris vārdos par dzīves nastām, katram savs krusts jānes.
Varbūt sākumā Līziņas dziesma.
Krogā, beigās pļēguru dziesma.
Dziesma. Tu esi mana poēma, es tevi dzejošu. Tā es varētu sevi paglābt, liels
veikalnieks tapt. Negribu, nau mans stils. Kaunas no savas aizbēgušās sirdsapziņas.
Mīļākās viru izposta spekulācija. Saved ar Karlušu. Viņa liek viņu atlaist. Tad
Karluša smejas par mīļāko. Vārdos
negrib, bet darbos vairāk kā aktieris, tas pats pārvēršas, es palieku nelokāms, es
esmu radītājs. Arī bārdāma iztaisa cilvēku, no kura veikalnieks lielu švindleri un
valsts zagli.
(22968/4)
14.8.28.
Karluša. Kancelejas valoda, sākumā dabiska, mazpilsoniska, padumja.
Vēlāk piemaisās dzērāju valoda, reizē augstais ministru stils.
Draugs dzērājs. Skeptiska, ironiska bohēma, pievilta mīla, cerē uz atstāto
mīļāko, tā viņu atraida drastiski.
Beigas: varbūt bagāta precība, kad nedabūs īstu mīlu.
Direktors. Veikaliski blēdīga un reizē ministrīga. Tartifs.
Bārdāma. Koķeta, bezkaunīga, ziņkārīga kā Muške, grib samaitāt, kā pati tikusi
samaitāta.
Mīļākā. Konkrēti poētiska valoda.
Kā Lilita. Büchner, Šekspīram arī dzejo[i.
Māte. Saimniekmeita, precējusi tirgotāju, Krievijā beigts, dēls bez izglītības,
skolu nebeidzis, lutināts: būs kas labāks.
Tirdznieku valoda.
(22968/5)