RAINIS
Aizsāktās lugas
GULBJA DZIESMA
LUGAS FRAGMENTS
I cēliens
(Vidū: gulta aiz priekškariem. Pa kreisi no gultas, vidū, durvis uz ķēki. Kreisā sienā: durvis uz blakus istabu (vai priekšiņu). Trauku skapītis vienā pusē, otrā - kumode ar Marta bildi, [ko] var redzēt no gultas. Labā sienā: logs, saule spīd iekšā. Galdauts ar zaļām skujiņām, pūpolīšiem. Krēsli un solīši, kastes un lādes (kuras pēc lietos sēdētāji).)
1. skats
(Māte. Miranda.)
MIRANDA
Vai es viņu vēl sagaidīšu, mīļo māmiņ? Es jūtu, ka mani spēki iet uz beigām. Gribas jau beigu. Tikai viņu vēl redzēt.
MĀTE
Redzēsi, redzēsi, varbūt nu šodien būs atbraucis? Aizgāja jau atkal visi biedri viņu sagaidīt, Burlaks bij še, teica man. Kad būs, tad pēc pusdienas mēs arī varēsim sākt viņu gaidīt. Tie jau viņu nelaidīs vaļā, aizvedīs pa priekšu pie sevis; diez kad vēl atnāks pie mātes.
MIRANDA
Atnāks, māt.
MĀTE
Ak dieviņ, kāds nu gan būs tas mans nabadziņš pēc tās slimības un tā tur? Kas tur viņu būtu kopis? Ne par savu naudu nevar dabūt ko labāku ieēst. Aiznes turp, nepieņem, beigās aizraida vēl uz priekšpilsētu.
MIRANDA
Viņš tik stiprs, māt, stiprāks par mums visiem.
MĀTE
Nez, vai uzlikt jau cepeti uzsildīt? Ka nesakalstu par daudz. Ak tavu cenu! Kas to bij dzirdējis - tādu dārgumu! Par mazu gaidelēnu veselu rubli! Divas ortas ar jau būtu par daudz.
MIRANDA
Māt, jūs jau nu cik šo gadu neesat pirkusi tādas mantas, tagad jau viss dārgāks.
MĀTE
Lai nu, lai tie gadi, lai dārgāks, bet ir taču savs mērs. Tā jau ir skaidra rīkles raušana.
MIRANDA
Atnāks Marts, redzēsat, ka nebūs žēl tās naudas.
MĀTE
Nebe naudas žēl. Tikai tā pārestība, ko nodara nabaga ļaudīm. Nedod ne no rokas laukā; gan es šā, gan tā, gan ar labu, gan ar dieva vārdiem apdrāvēju; lai apdomā par nabaga atraitni. Teicu, ka man dēliņam vajga, no krieviem pārbrauca, es jau teicu, no zaldātiem, kas šai jāzin. Tad jo vairāk varot maksāt, to šī man pasaka; būšot pelnītājs mājā. Ak, vajga jau gan tā pelnītāja, gluži esam noliesējuši. Nevar ne tevi apkopt, meitiņ. Kad nu nāktu ātrāk, ātrāk mans dēliņš, dēliņš, dēliņš. (Grib sākt raudāt.) Jāiet palūkot ķēķī.
MIRANDA
Māt, nākat drusku šurp.
MĀTE
Nevaru, nevaru, jāiet ķēķī, piedegs.
MIRANDA
Neesat jau vēl kūrusi. Mīļā māmiņ, mīļā māmiņ, nākat vien, paraudāsim abas kopā. Šī jau būs pēdējā reize, nu jau nāks arī mums prieku reize.
MĀTE
(Sāk balsī raudāt.)
Ak, mana sirds, mana sirds!
MIRANDA
Nu jau viss būs labi. Lūk, cik silti saulīte spīd.
MĀTE
To jau arī dieviņš priekš viņa devis. Visu laiku bij auksts un sniegs, nu tāds siltumiņš. Bet, lūk, es neesmu vēl ne cepeti uzsildījusi.
MIRANDA
Vai atminat vēl, kā tā saimniece teica, kad viņš pēc mums bij prasījis: tas esot tik laipns, gluži kā mīļā saulīte, un Marts nebij neko ar viņu runājis.
MĀTE
Kā viņi varēja tādu man atņemt un aizvest projām? Ko tāds ļaunu varēja darīt jel vienai dzīvībai? Bet nu jau mēs viņu turēsim, ka neviens viņu vairs neatņems.
MIRANDA
Ko tas gaidelēns teiks, māt?
MĀTE
Ak Jēziņ, teku, jau teku. (Aiziet.)
2. skats
MIRANDA
(Paņem ģīmetni no galdiņa, skūpsta, noliek, atbalstot pret sienu. Tāpat aplūko un noliek blakus savu ģīmetni.)
Tu, mīļais, skaistais! Kādas tev lielas acis! Bet tik tāļi skatās; tādēļ tu ar aizgāji tik tāļi, ka nevari ne pārnākt vairs mūsu mājās. - Mute tik maziņa, bet lūpas pilnas; jūs skūpstāmās lūpas. neatskūpstāmās! Tu acīm nenovēršamais vaigs; aizmiedzu acis, es tevi redzu, katru pantiņu, katru krunciņu zinu; septiņus gadus, katru dienu tevī vērdamās, dzīvojusi. Pār tavu vaigu dvesusi savu dvašu, lai ziedētu kā pļava pavasara dvašā; tavās lūpās savu elpu pūtusi, lai tu spēcīgs kļūtu ar divu dzīvību dzīvi. - Sadega mana dzīvība, saplēnēja manas miesas, vienu vēlējumu kurināja: topi tu stiprs un liels, un labs; uzvari tu, izved tu mūs saulē, atrieb mūsu zudušās dienas. Ko tie jaunie klauši salauza mūsu locekļus? Ko tas darbs nelaiž vaļā ne mātes izļiminātos kaulus? Esi tu tas glābējs! Nāc tu, es aiziešu, kad būšu tevi vēlreiz redzējusi. Mans lēnais draugs, dilonis, ar ziedošiem vaigiem un dzijām acīm palīdz man jau sen aust savu dāvanu, baltu spicu plīvuri, ko pārklāt pār visu manu augumu. (Paņem savu ģīmetni.) Vai tu tā esi vēl, Miranda? Vaigs iegarens un maigi izliekts, uzacis sasniedzas pirkstu galiņiem; laimīgas, viļņotas lūpas. Cik droši un lepni smaida acis, uzvarētājas. Jūs uzvarējāt pašu spītīgo Martu; lai viņam kā lokumos locījās melnās sprogas un acis spīdēdamas atvilkās dobēs. (Skūpsta ģīmetni.) Mans, mans, tu saldais, sūrais, tu meiteņu nievātājs; tu atradis savu pretnieci. «Kuras lūpas Mirandu skūpsta, tās mūžam sūrst», saki vien, nu tu esi mans. - (Lūko savu ģīmetni.) Ak vai, es neesmu Miranda. Mart, tu esi mīlējis sapņu tēlu, un sapnis izgaisis. Tu nevari viņu vairs mīlēt. - Stāvat še līdzās abi kā viņās dienās. Nolūkojaties kā tālas zvaigznes uz zemi. Nodziestat šodien, kad saule nāk, spīdēsat atkal, kad būs nakts, mana sen gaidītā nakts. Es tevi atdodu citai, Mart; es tevi atdodu dzīvei, tu mūžam dzīvais.
* * *
(Dialogā ar Martu.)
Tas tu esi, Mart, ass un adatains, bet mūžam zaļojošs, ar saldu, spēcīgu smaržu. Kas var ko padarīt tevī Ne ziema, ne sals. Uz tevi skatās acis ar cerību katru brīdi; tavā zaļumā atpūšas no vienmuļi baltā sniega. - Es tas pūpoliņš ar mīkstiem zīda ziedu spilventiņiem, kurus bērni plūc pavasarī un gana kā baltas aitiņas uz melna galda. Cik maigi tev glauda vaigus. Vai tu jūti, mīļais? - Bet kāds tu būsi? Vai tu mūs pacietīsi? Mēs visi izplēnējuši līdz ar mani. Kad nu tu esi stiprs! Kas tad? Labāk, labāk, labāk nekā salauzts no tā krituma akmens bedrē.
3. skats
MĀTE
(Aiz skatuves iekliedzas.)
Dieviņ Jēziņ, vai!
MARTA BALSS
Opā, māmiņ!
MĀTES BALSS
Vai! vai!
(Kritiens no sasista trauka.)
MIRANDA
(Piepeši iekliedzas.)
Mart! Mart! (Rāpjas no gultas ārā, pakrīt pie gultas.)
4. skats
MARTS
(Spēji atrauj āra durvis vaļā, atsprāgst Mirandas logs vaļā, apgāž glāzi ar pūpoliem. Griež māti riņķī, sauc.)
Māmiņ, māmiņ!
MĀTE
Laid mani, laid, palaidni!
MARTS
(Piepeši ierauga Mirandu uz gultas malas pārkārušos (vai pakritušu), uz galdiņa nokrīt ģīmetne, palaiž māti, paliek acumirkli no izbailēm stāvot.)
MĀTE
(Tāpat sastingusi, tad iesaucas.)
Vai, meitiņ, ko tu darīji!
MARTS
(Pieskrien Mirandai klāt, atliek viņu gultā, aizdara logu cieti.)
Miriņ, Miriņ, dārgā, mīļā, kā es tevi pārbaidīju! Mans roku nesumiņš, mana pasaulīte! Kā tu drebi, mans žēlumiņš! - Apžēlojies! Kas tev ir? Māt, māt, viņa acis aizvērusi, rokas slābi nokarājas. Kas tas iri' Tu nedrīksti dzist! Dzirdi, dzirdi!
MĀTE
Klusi! Viņa nobijusies; vājums uznācis. Manu dieniņ, manu dieniņ! Viņa nedrīst ne kustēties, un nu tas. Būs tevi dzirdējusi un nenocietusies. Tu jau kā tas vējš pa durvīm - ieskrēji un visu apgāzi. Man no rokām izkrita bļodiņa ar gailīti, ko priekš tevis tā biju gādājusi. Mani, vecu cilvēku, tu riņķos ripināji, galvu gluži sagrozīji, logs atsprāga vajā no tava nākuma, lai dies pas visus labus ļaudis.
MARTS
Māmiņ, mīļā, mīļā! Nebūs nekas ļauns Miriņai. Viņai atkal jāatlabst. Miriņ, manu klēpīti!
MĀTE
Kas tā tāda par saukšanu? Miriņa? Visu laiku, pazinām tikai Andiņu, nu uzreiz tu atved Miriņu. Smuka jau ir, bet ko tad tu visu pasauli tā pārgrozi, ne godīga vārda vairs neatstāj kristīgam cilvēkam.
MARTS
Nekas, nekas, māmiņ! Lai Andiņa, lai Miriņa, vai tad nau tāpat mana dvēselīte. Vai tad tu neesi tā pati mamutiņa un māmucīte, un lulucīte, un žūžutiņa. (Skūpsta viņu.)
MĀTE
Ak, laid jau; laid, kur tad nu es, vecs cilvēks, lai paturu prātā tik daudz jaunu vārdu, tu jau viņus bārsti kā baltus zirnīšus vistiņām.
MARTS
Cik viņa vāja, mans nabaga dārgumiņš! Ko viņai, Miriņai, darījuši!
MĀTE
Ko tad tu domā, - visu laiku sirgst; tāds grauzējs un kaltētājs iekšā sēd. Un ar tām spicēm strādā vien, strādā. No viņas darba mēs jau pārtiekam.
MARTS
(Nosēdies blakus gultai, nepacietīgi glāsta Mirandas rokas.)
Miriņ, Miriņ, Miriņ!
MĀTE
(Klusi.)
Skaistā vāzīte arī beigta! Ak kungs! Maksāja veselas desmit kapeikas. (Uzlasa no grīdas.) Zariņi ko Kākurnieks atstiepa no meža līdzi, kad viņreiz bij izgājuši. - Te tavas puķes arī izsvaidītas pa grīdu. Ak, kāds tu delveris! Visu nogāzis, nobijis, tāds pats kā senāk.
MARTS
Pag, māmiņ, Sakopsim atkal. (Puķes palīdz uzņemt un apsprauž ap Mirandas pagalvi.) Ak, cik bāla, cik bēdīga! Žēlums, žēlums, žēlums! Ko viņi darījuši manai brīnumpuķei Mirandai, kamēr es nebiju klāt! Tā baltā un sarkanā neļķe pie bāliem vaigiem! Ak, cik viņa svešāda, Miranda, bet cik skaista!
MĀTE
Ko tu dari, dēls? Lai dies pas! Appuškoji kā mironi. Ņem nost, nau laba zīme, ņem nost!
MARTS
Miranda mīl puķes. (Skūpsta māti.) Nabaries, māmiņ!
MĀTE
Tāds pats nerimša un cieta galva, ko tur iedarīsi? Ko tu gribi, tu dabon, vai ar labu vai ļaunu, tu mans dēliņš. Bet kāds tad tu izskaties, dēliņ? Cik tad tev pašam tās miesiņas? Visi kauliņi pliki kā peļu apgrauzti. Piedurknes tukšas, svārciņi karājas. Tikai tā dūša tāda pate liela un prāts kā skrējējs. Kad tik tu, dēls, skriedams neatduries kā miets. Nau tagad vairs kur skriet kā kumeļiem pa aploku. Lūk, pa Esplanādi' garos grožos vien laiž zirgus riņķī rikšot. Nau kur skriet, dēls. Pielūko labāk, ka tu piebarotu. Sev pilnas tās piedurknes un to krekla apkakli un tad ap mūsu kauliem apliktu arī kādu mazu kārtiņu miesas un tauku. Tur jau tevi gan nepārbaroja. Jādod nu tagad tev ko iekost. Nekas jau pusdienai nau vēl gatavs. Domājām tevi pārnākam tikai pēc pusdienas. Kā tad tu gadījies tik agri?
MARTS
Izspruku, manu rūpulīt, no biedriem. Ne soja neatstāj viena; lūdzos, lai atlaiž pie jums uz acumirkli. Nekā. Tie skuķi visvairāk apkārt, kā dadži pielipuši. Izmānījos, papirosus pirkt iegāju, pa pakaļdurvīm apkārt un laukā, bodnieks nobrēcās vien iepakaļis, domāja, ka zaglis. - Un tad aulekšiem šurp.
MIRANDA
(Uzmodusies pie pēdējiem vārdiem, skatās kā nepazīdama, lielām acīm, klusi.)
Marts?
MĀTE
Cit, dēls, uzmodināji!
MARTS
(Piepeši apgriežas apkārt, strauji.)
Mir- (Tad lēnāk.)
Miranda!
MIRANDA
(Klusi, ka zem sevis)
Vai tu tas esi, Mart? - Tik liels un dzestrs! - Māt, kur viņš ir svešs!
MĀTE
Gan jau būs labs arī tāds. Gan jau pazīsi. Man ir jāiet.
(Aiziet.)
5. skats
MARTS
Paskaties, paskaties! Es divos gaisos esmu audzis, smagā un dzestrā, svešā un savā.
MIRANDA
Tava balss kā ierūsējusi, neskan un griež.
MARTS
Jā; tur ierūst balss, tur aizmirst runāt. Mēle guļ sastingusi mutē kā čūska ziemās alā. Cilvēku valodas tur nedzird. - Māci tu mani atkal runāt ar cilvēkiem; ar cilvēku mēli. Cik brīnumjauki, cik saldi sērīgi skāri tava balss, kā bērnu dienu atmiņas, kā cilvēku mīla un ilgas. - Vai tu mani atmini, Andiņ, manu smildziņ?
MIRANDA
(Ieklausās, galvu paceldama, iekliedzas, izstiepj rokas.)
Mart, mans mīļais! Nu tu esi te, mans mīļais . . .
(Marts nometas ceļos pie viņas gultas, apskauj viņu, skūpsta rokas un vaigu, raud.)
MIRANDA
(Apskauj viņa galvu, tad atlaiž rokas pār gultas malu, piepeši.)
Tu raudi, mīļais?
MARTS
Ļauj man. Es tik tagad esmu mājās; tavās rokās ir manas mājas, caur tavu pirkstu starpiņām es skatos kā caur lodziņiem te tavā istabā, lai ārā kāds negaiss, te es esmu drošā, siltā patversmē.
MIRANDA
Ak, Mart, kāda es vairs. tev patversme.
MARTS
Nerunā tā, mana dzīvībiņ. Es redzu, kāda tu caurspīdīga, kā no viņas saules. Bet nu visām bēdām gals! Tās bij manas pirmās un pēdējās asaras. Manu sirsniņ, manu Miriņ, manu meitentiņ, nu es tevi atvedīšu atpakaļ šinī saulē!
MIRANDA
Dzirdu, dzirdu, kā tu ar vari sauc jaunā saulē ar jaunu vārdu - Miriņu. Sen atpakaļ tu mani tā sauci, un es smiedamās skrēju pār grāvjiem un purviem tev pakaļ. Vai es spēšu tevi tagad vairs klausīt? Es neesmu tā, kas toreiz. Lūk, es pašlaik salīdzināju sevi ģīmetnē un spoguli, un katrs rāda savu. Un tevi liku blakus. Kur tad ir tās ģīmetnes?
MARTS
Ak, še nokritušas! (Paceļ un skatās Mirandas ģīmetnē.)
Ak; cik skaista, cik skaista! Tāda dzīvība un nu . . .
MIRANDA
Un nu nokrita tā kā šī ģīmetne. (Lēni smaida.) Tu pats nogāzi kā pagātni.
MARTS
Gan pacelšu atkal. Nebūs pagātne, būs nākotne. - Cik tu pārcietusi! Kā sāpes izēdušas miesas, kā sērskābe izēd metālu.
MIRANDA
Ak, kur vairs tā tava Miranda?
MARTS
Sērskābe, varu izēzdama, rada klišejā skaistāko ainu. Vai tu to nezini? Vai tu nezini, ka tu tagad skaistāka vēl nekā toreiz? Vai tu spogulim netici? Tad tici manām acīm.
MIRANDA
Klusi, Mart! (Nogriežas kaunīgi un nopūšas.) Nāc, salīdzināsim savu pagātni ar tagadni. (Saņem viņa galvu, noskūpsta; tad vada ar pirkstiem viņam pa vaigu.) Tādu bedru še acīm nebija; deguns ass; zods spītīgs; piere daudz platāka. Kad tu nopietns, cik nikns tev ir skats!
(22847/4-17)
TEKSTA PIRMUZMETUMI
11.5.10.
MARTS
Dzīve nekad nebeidzas.
MIRANDA
Bet mēs beidzamies un aizejam no šīs mīļās istabas, no šīs siltās, mīkstās gultas, kur redzam saulīti logā.
MARTS
Ne vienmēr istaba mija un gulta mīksta, rīt jau tev vai man var nebūt ne istabas, ne gultas.
MIRANDA
Bet šīs rokas man paliek, ar kurām es nojaušu mīļo apkārtni, šīs acis, kas tevi redz, aiz acīm tās domas, kas tevi redz arī, kad ir nakts.
MARTS
Cik ir tavas acis? Vai viņas nevar tev atņemt, kā tev atņēma no rokām spēku, no auguma stingrumu? Vai tavu atņemto roku vietā neritina spolītes citas, jaunas rokas?
MIRANDA
Bet manas domas ir manas, mēs viņas kopā dēstījām bērnībā, un garos gadus. pa garām dienām un garākām naktīm es viņas izaudzēju un izplaucēju.
MARTS
Mūsu domas augušas zemē, ko citi sagatavojuši.
MIRANDA
Bet mani sapņi, kas pie tevis iet, tie ir mani.
MARTS
Tavi sapņi tavi, bet tev viņus jādod man, tu nevari rimt, viņus man nedevusi. Viņi tik skaisti, ka tiem jāiziet saulē. Tu nevari viņus ieslēgt kā kaķīti zem segas. Tu dotu tos visiem, ko tu mīli, un tevi pretī mīlēs.
MIRANDA
Es mīlu tik tevi.
MARTS
Tu mīli arī sauli un pasauli. Un es mīlu vēl vairāk: arī naidu un sevi.
(22847/77)
2.2.11.
III
Par dzeju un mākslu
- Es esmu audzis kā zaļš koks klajā gaisā; kad tev tik lapu šalkas. klausies,
<tīk pavēnis, atdusies> tīk saule zaros, skaties. Tik neprasi, lai es tev pats
sevi krāsoju uz nedzīva audekla, lai sevi skaņoju uz nedzīva koka kokles. Vai tev
netīk vairāk dzīvais par nedzīvo? Kādēļ tu gribi atbalsi, kad tev ir balss pati,
atspoguļojumu, ne pašu spulgo staru?
- Bet tu aiziesi, kā stars izdziest,- un audekls paliek ar bālo atspulgu. Tavu mīļo
balsi es neilgi dzirdēšu vairs, bet mūziku dzirdēs un baudīs audžu audzes un tevi
slavēs.
- Ko man slavēšana, kad manis nau? Aiziešu es drīz, un lai audzes vēl. paliek laiku,
cits laiks aizvedīs arī tās audzes. Visas aizies, ar māņiem un nedzīvu atēnu tu
ceri uz mazu brīdi aizturēt dzīves acumirkli.
- Dzīve pamostas skaistāka un dzīvāka nedzīvā attēlojumā; pēc nāves, viņā
saulē, atmiņā sākas īstā ideālā dzīve, attēlojums ir stiprāks par tēlu.
- Vai arī ēna stiprāka par sauli? Vai tavs mākslenieks spēj dot jel bālāko nojautu
no saules uz sava krāsotā, eļļotā audekla ar viņa smaku? Nau krāsas, kas spēj
sauli attēlot, tie lielākie mākslenieki par to izmisuši. Nau vārdu, kas spētu dzīvi
radīt.
- Ir, ir, ir. Tu pats esi tas vārds. Tūkstoš gados cilvēku skaistākās un stiprākās
domas un jūtas krājušās mākslā, tevī viņas atdzimušas un aug tālāk. Tā ir
tomēr dzīve, tā miruse dzīve ceļas ik dienas augšā un dzīvo mums līdz.
- Jā, atdzīvojas cilvēces mūžīgās domas un ilgas, katru dienu, bet vai! dzīvei, ja
tā atdzīvojas tikai atkal mākslā un nedzīvā dzīvē. Kas attēlo un sagatavo ceļu
dzīvei, kas jūt sevī dzīvi, lai nes to laukā un atdzīvina ap sevi savus brāļus,
krātās dzīves gleznas tik tad taps radītājas, kad izdosies, pāries miesās
dzīvajiem un dzīvie izdosies darbos. Es esmu dzīvais, kas izdodas darbā. Man sava
darba nau. Manam darbam nau sava laika. Es atnācis agri, un man jāaiziet. Arī tā es
neesmu velti bijis, lai ar mani mātes baida klēpju bērnus, kas nerimst brēkt. No manis
dzirkstis aizlēks uz manu sugu, tā zinās, ka nāks arī viņas laiks.
(22847/75-76)
- Es tik tāpat nopirku lampas birsti, dikti labu.
- Mums nevajga. - Kādu drēbīti, bij smuka. -Nevajga.
- Apēdu, bij gards. - Nau naudas, un mūsu mērķis? Visa dzīve tā aizgāja, mani
salauzi. - Ko tur lai dara, ļaunu nedomāju. - Nekā nedomāji; bet man ir gals klāt;
labu gribēji, un tomēr mani nonāvēji. - Tu tik briesmīgi runā, man pāri dari. Kad
tu zinātu, kā es tevi mīlu!
(22847/26)
Ko vājie pārcieš, no tā stiprie lūst.
* * *
- Cik vāja atsevišķa cilvēka dzīve, to mazo starpas laiciņu viņa nevar
pārciest, kamēr laikā pārgrozās apstākļi. Viņa zin, ka varēs dzīvot, bet viens
mirklis elpas trūkuma viņu nonāvē.
- Ne es viens tāds esmu, būs daudzi tādi, un nāks laiks, būs visi tādi.
(22847/56)
II
- Klints gabalu tu vari pacelt, jo tu viņu vari apņemt, bet kā tu pacelsi smiltis,
kas tev izbirst caur pirkstiem?
- Sabēršu maisā un aiznesīšu.
- Tu neesi lēns, pacietīgs bērējs un smēlējs, tie mēs esam. Pagaidi, kad mēs
sasmelsim, tad tik nāc un cel.
- Es nevaru gaidīt; vai vējš arī gaida?
- Lūk, tu vari tik bārstīt un lauzt.
- Velns! es varu arī uzcelt!
- Smiltis vien ir; smilšu kaudzītes vien būs.
(22847/57)
II vai III
- Kur viņš atnāk, tur, liekas, viss sāk svārstīties un grīļoties kā laiva no
pārāka smaguma.
Mēs visi topam kā nedroši un paši sev vairs neuzticam. It kā viss, ko gribam teikt,
būtu tik aplamības. Sen par pareizu atzītas patiesības top it kā šaubāmas:
nodibinātas pārliecības zaudē cieto pamatu.
Kad tik nu viņš nesmietos!
Piekrītam visam; ko viņš saka, aiz bailēm. Viņš izsaka ko muļķīgu, lai mūs
izzobotu, un mēs redzošām acīm, zinādami, ka nau taisnība. tomēr viņam piekrītam
aiz bailēm. Viens nepatīkams cilvēks.
- Nē, viņš tik piemīlīgs, tik maigs, tik omulīgs; jūties tik tuvu, kā mājās.
(22847/58)
MIRANDA. Vēl jāizšķir. - Es jau izšķīris. - Viens? - Vairāk nekā izšķiris - jau nedzīvoju vairs. - Bēdz. - Vai no sevis izbēgsi? - Es gribēju mirt. - Tā acīm redzot! Var gadiem runāt un nedarīt. - Darīšu. - Izrāda pārāk lielas bailes un dzīves pretīgumu pret nāvi. - It kā padodas. - Tad notiek. - Tad ienāk partija. - Aizgāja abi virzieni, jānāk gluži jaunam.
(22847/88)
RADĀMĀS DOMAS UN LUGAS PLĀNOJUMI
20.1.9.
Tēvs dēlu ielicis cietumā par kādu kaušanos (dēls sajūt to kā pavedināšanu uz
noziegumu un reizē denuncēšanu), lai atrautu no maigās meitenes. Tā nau bijis oktobra
laikā klāt. Pārnācis grib izbaudīt laiku, pašlaik baudas laiks politikā, meitene
viņu atraida, nu trako. Sievietes viņu mīl, apvaino kādu brūtgānu. Kaušanās. Pats
greizsirdīgs uz kādu skuķi bez mīlestības.
Dombrovska piedzirdīšana, tēvocis, izsūc meiteni, pievedējs kaktu [?] advokātam.
Taču viņam pārmet to meitenes māte un ļaudis - sarīdītāji.
Apvaino siev. jūtās kādu meitu.
Tēvs nodomājis bagātu brūti; izsūta vizītkarti: saderinājies ar šujmašīnu;
izjūk kāzas. Ienaids ģimeņu starpā. Tie atdara to meitenei, izdzen no vietas vai
Dombrovskis iztaisa kādu intrigu. (Varbūt tādēļ sēdējis cietumā.) Tad
atriebšanās Dombrovskim.
(22847/98)
8.2.9.
Jau cietumā dzirdējis visu par pagrimšanu, beigās par nodošanu. Akadēmiski tam
pretī turas, netic, grib pārlabot, uzpūst liesmas. Jau cietumā viņu apmelo, tādēļ
ilgāk sēd.
Iznācis redz, vēl ļaunāk, nekā domājis.
Darbība attīsta pate savu ģifti, noguruma ģifts. Nevar pārgrozīt savu dzīvi,
temperamentu kā Egmonts. Iznācis metas lielā žūpošanā, atstāsta bijušo (arī, kā
nemierīgos nodevuši).
Gluži savāda runa viņam un biedriem: varonība izliekas smieklīga, frāzes, paši
runā ar aplinkiem, viltīgi, ironiski - pazemodamies, priecādamies par citu iekrišanu.
(Karkovicas.)
Vadībā viņu nepielaiž: saruna ar mazaviķiem.
Kad doma uz streiku ar teroru, draud viņu nodot.
Skats ar Dombrovski: tas visus izsūc caur denuncēšanu, bet visi baidās. Draud arī
šim: Kā tev bija? Izpērc nu man. Tad nodzirda.
Skats ar mīļāko, mirst šķirti. Pēdējais, kur likt dzīvi: viņai vajdzīgs līdzi
mirēja un drošības, ka nepiederēs citai.
Mīļākā sentimentāla, kā prasa publika.
Cita paaudze, viss gatavojas uz varonību, nevarēja uz ilgu palikt; jo varonība arī nau
uz ilgu, dzīvo pārāk intensīvi un ātri, gribas mirt. Vientulis palicis, nau savas
pasaules. Mīļākā no vecās sugas, bet caur satiksmi ar dzīvi pārvērtusies.
Labāk mirt, nekā emigrēt.
Izlīdzinošais ir dzīves lielumā; tagadnei vienmēr taisnība, kad viņa arī mazāka.
Masai taisnība, nevar līdzi tikt, jāuzņem sevī tas lēni, ko tu ātri ieguvis.
Cietumā daudz mācījies un ticis inteliģents.
- Nevaru pie aizslēgtām slūžām sūkt notekošās piles, kad redzējis atvērtu
slūžu straumi. - Tas tagad vajdzīgs. Jā, bet kur es likšu jau gatavo spēku. Es
neesmu vajdzīgs jums un tomēr ar jums, masu, nešķirami saistīts.
Mans pēdējais dzeju krājums un Emigr. dz.
Atpakaļ iet ticībā un dēmonismos nevaru, uz priekšu man nau ceļa.
(22847/45-46)
21.2.9.
V Miranda apģērbjas sarkanā zīda kleitā, vāja. Griguts viņu nēsā uz rokām.
Sāk salt un zūd dūša mirt. Noņem ģifti arī Grigutam.
Kad Griguts nošāvies, viņa izlec viena iz gultas un tomēr mirst, no uztraukuma.
* * *
Lasīt: «Räuber». Tādas pat stipras runas.
Puķes no neizlietotiem dzejoļiem.
* * *
Viss viens piektais cēliens. Viena liela miršana. Pate revolūcija ir tā mirēja.
* * *
Valodu arī loka: ols, grāmats, ietiņš, mazginš.
Pats nedomā, ka neder lēnam laikam, pašās beigās tik to atzīst.
Dzīves pārpilnība un nepacietība.
(22847/53)
5.6.9.
Mīlai vajga tapt dāvātai no sievietes, nevis ņemtai no vīrieša. Atliekas no
verdzības: vīrs visu ņēma, sieva jūtas laimīga tikai ņemta, tikai sista (krievu
paruņa). Dabā tā nau, tur ne suns, ne runcis neaizskar sievieti. Cēlāk un humānāk,
ka sievietei vismaz tiesība uz savu visdārgāko, skaistāko viņā, kas citu nevar dot,
vismaz to dod no brīva prāta.
Mīla.
(22847/27)
4.9.9.
Atbild vecim, kas grib viņu pierunāt uz praktisku darbību: Es neprotu rēķināt,
man 1 X 1 ir viens, jums 3, tā ir tā virsvērtība.
V aplūko brauniņu, sajūsminās par viņa savādo, auksto, lietderīgo skaistumu.
IV vai V draugs pierāda romantikas kaitīgumu, vardarbus - kā anarķismu, visu dzīvāku
darbu, iniciatīvu, pašpaļāvību - par ]aunu, beigās nosauc par nodevēju.
- Par to tev ir jāmirst. - Man tas vārds nau skaņa vien kā jums; jūs to sakāt un
ļaujat sev sacīt, un tad pārejat uz citu runu. Jums bez satura.
- Bet pirms tev jāatzīst, ka tu meloji.
- Tu man to pārmet, ko tu pret mani darījis!
- Un nu tev jāmirst. - Nevar šaut, iztraucēs Mirandu. - Labi, ir duncis. Es nejokoju,
sagatavojies, saki, kas tev sakāms. 5 minūtes. Pie tam pats sarunājas, atstāsta to,
kas jāzin klausītājam. - Vai traks, vai piedzēris? Nebēgt!
Visi sastingst. Piepeši nodur. - Turat! Smejas. - Es nebēgšu. Es vīrs.
(22847/81)
7.9.9.
- Viss ir šinī mīlestībā: kopšana, mīļi vārdi, asaras, - tik nau dvēseles, tu redzi tikai sevi, visu dari tikai sevis dēļ - arī labsirdību.
* * *
Citi runā Marta valodā, pievārdi: Kā kurš! Katram sava pārliecība dārga.
Īsā forma: infinitīvs, bez partikulām. - Kam tas te der? Gribi, vari dabūt.
(22847/52)
31.1.11.
Vispirms tik kailo faktisko uzbūvi: notikumi un psiholoģija,
valoda,
sajūta.
Vēsturiskais moments.
Pēc tikai: miljē, filozofija, centieni, idejas.
Materiāls: dzejoļu skaidas un atliekas.
Valoda kā «Klusā grāmatā». «Noskaņās». (Tā valoda jau pārgājusi tautā.)
* * *
Marts cietumā bijis citā pilsētā.
(22847/48)
10.3.11.
- Tavs ceļš ir par daudz briesmīgs dzīvē un nāvē, lai kāds tam varētu sekot.
(22847/87)
6.10.13.
Marts grib jaunu politiku uz skaidrības pamata; grib kā partiju, ko cilvēcei vispār
jāgrib.
Karš pret konservatīvo masu, kura visumā vēl bija progresīva.
Cietums viņā izaudzējis vientulībā šos fantastiskos prasījumus.
Traģiska vaina: par agri; masu nevar iekustināt tik ātri, nesaprot, nau ļauni
pretnieki, bet top ļauni caur Marta straujumu.
Traģiskās vainas vajga uzskatāmības dēļ, jo likteni, lēmumus nevar uz skatuves
redzēt.
Traģiskā vaina: straujums, varbūt arī pats nau skaidrs, tas pamudina censties pēc tā
un meklēt partijā.
Meklē pirms pats sevī.
(114138/4)
6.10.13.
Paša traģisko vainu, paša neskaidrību neizcelt; ne tās neskaidrības dēļ iet
bojā, bet dēļ straujās darbības uz partiju. Pāriet pāri par savu vainu: lai ir, bet
nu jātop labiem, jāatzīst, nau jāslēpj.
Pretstatā? Lēni piedod pārkāpumu pret sevi.
Pirms cietums, un cietumā daudz cietis no netaisnas polemikas; redzējis citu ciešanas;
redzējis, ka partijai kaitē neskaidrība un birokrātisms, ka top līdzīga pretniekam:
buržuāzijai. Augstāka morāle, ne es, bet viņus vajga, lai uzvara.
(114138/5)
6.10.13.
Pate daba ne]auj politikai vadīties no laba, lietot labu un patiesu kā līdzekli, un te uzreiz Marts to prasa. Tā neiet. Bet, ja tā tomēr būtu, tad cilvēki būtu dievišķi, būtu nākotnes valsts panākta. Tad būtu intensīvāka dzīve.
(114138/6)
NEDATĒTAS RADĀMĀS DOMAS
I Pie Mirandas. Partija.
II Mīlināšanās. Līziņa.
III Dombrovskis.
IV Tiesāšana.
a) Pie Mirandas: bailes par Dombrovski. Līziņa rauga kāzas. Marts priecīgs, jo drusku
kas noticis. Top aizsaukts. Beigas.
b) Tiesāšana.
V Beigas.
* * *
Kur uztraucošais moments?
Sastrīdas. - Ko tu zini, sēdētājs?
- Ko jūs zināt, gulētāji? Frāžu kalējs.
(22847/39)
Protestē pret momenta miljē, iet bojā pret to, tādēļ vajga dot miljē.
I Pie slimās.
II Pie Līziņas, saderības un iemīlēšanās citā.
III Saruna ar slimo, miršanas sagatavošana, Līziņa apvainota, jaunā mīlestība.
IV Dombrovska skats.
V Miršana.
(22843/41)
I Ir atpakaļ atnācis no ārzemēm, dzimtenes mīlestība un jūtas, ka jāpiepilda liktens, jāmirst mājā.
(22843/42)
I
1. Akkord. Marta ienākšana (un iepriekš sarunas?).
2. Ruhige Exposition. Runa ar māti un mīlas skats (aiziet pie biedriem?).
3. Erregendes Moment. Plāni ar Līziņu un Dombrovski? Līziņas sarunāšana. M.
nomierināšana.
4. Strīds ar biedriem.
(2 Höhepunkte.)
Ida, no viņas brīdina Mira.
a) Komūna, kortels. Gegenspiel. Dombrovskis. Nesaskaņa ar laika prasībām. Dombrovska
lomu nojauš. Dombrovskis liek savu varu manīt. Uzņemšana pulciņā apgrūtināta.
Noņemas Dombrovski nobīdīt pie malas. Nospriež lēmumu taisīt pie Mirandas.
b) Mirandas dzīvoklis. Līziņas sarunāšana no Mirandas. Marts atstāsta Dombrovska
apvainošanu. Mira pierunā izlīgt. Gaida biedrus, bet tie neatnāk. Marta dusmas, un
Līziņas mierināšana vēl vairāk sadusmo. Neatriebt Dombrovskim, bet iznīcināt
ļaaunu partijā Vajga 2 lielus skatus.
III
Balle. - Marta mīlināšanās, Līziņai tuvāk, partijas skuķe.
Ida. Lielais skats. - Samierināšanās ar Dombrovski, nedzer, dzerat par diviem,
labsirdīgi smiekli, skuķi (brālība?). Dombrovskis piedzeras un izpļāpā savu lomu:
Es varu visu, man ir sakari. - Līziņ, vai tā taisnība? Neviens neuztraucas, tas viņu
uztrauc. Pat Mira ar mieru. Vai tad neredzēji, cik labi tie satiek? Greizsirdība. -
Pretniekiem, kas baidās no viņa svara partijā, gadījums savest naidā ar Dombrovski,
darīt M-u neiespējamu. (Viņu saruna vienā zāles stūrī.) Kūda, lai kaujas, bet M.
ar laipnību nodzirda, ar spirtu. Pretnieki pirms nemierā, tad priecājas. (Uguns
noskrūvēšana.) Apjukums. Martam riebjas. Pretnieki: tas tā nepaliks, tā ir
provokācija. Nu jūs brīvi.
(22847/43)
IV 2 bildes
a) Pie Mirandas. (Kur izeja? Mākslā. Vai nāve!) Marts priecīgs, cerē uzvest
partiju uz straujāku darbību, nelegālu. Bēgšana uz laiku. Mira: nelegāli nau
iespējams. Nau tie ļaudis un tas laiks. - Līziņa lūko glābt, lai neiet uz sapulci.
b) Sapulcē. Marts lūko uzmudināt uz straujību. Līziņa. Ida. Tad pretspēle: norūc
klusi: nodevējs! Jūdass. Dod viņam pistoli. - Es varu tagad jūs piespiest, kurš
kustēsies, tas beigts. Rokas augšā! - Nē, še atpakaļ vara. Es neesmu jūsu sugas.
Šaujat, atgriež muguru, Līziņa apkampj. - Spiegs pie durvīm, sauc Martu laukā. (Ida
cīnās ar sevi: Atstāj Līziņu! Neej laukā!) Apkaunojoši nelaiž iet. (Emigrē.) -
Tas ar vēl! Pie jums nevar palikt! - Emigrē, labi, ka negribi vairs še palikt.
V 1 bilde.
Vēl noskaņas no IV. Līziņa. Tu biji uzticīgs līdz galam. Ardievu. Vēl Miras dzimumdiena. (Kad iekustina pašnāvības domas? II vai IV? vai V?) Lielo efektu.
(22847/44)
Laiks tikai priekš viduvējības: feļetona, komentāra, popularizācijas.
* * *
- Lai top par izgudrotāju. - Jā, pildīt bagāto makus. - Lai atrod ziemeļpolu. - Tas būs drīz atrasts, bet kas tad? Zeme tiks par šauru arī viduvējniekiem.
* * *
Nau nekādu sevišķu apdāvinājumu; māksla aizslēgta. Neredz viņā arī glābiņa, tā izdailē dažus, un tiem top vēl grūtāk šinī apkārtnē.
* * *
Straujuma, nepacietības ģēnijs. Visi lielie gari ir strādājuši ļoti strauji: Fidijs, Šekspīrs, Vega, Napoleons. Hamlets.
* * *
Pretstats Hamletam.
(22847/49)
Pavasara sajūta.
Marts - tavs mēnesis.
(22847/50)
Piepešas pārejas no patosa, dusmām uz naivu, jautru smiešanos.
* * *
- Negribu jūsu garīgu dzērienu, es jau tā noreibu no sava paša gara.
(22847/51)
Marts
Dzīve lielāka par mākslu.
Nicina dzeju un mākslu kā spoguli.
- Nekad neesmu spoguļojies.
Nau vietas dzīvei un viņas parādībai darbam.
(22847/62)
Trešā paaudze jau parādās, jauns cilvēciņš saprot Marta untumības.
(22847/65)
Pīpo biedri, neskatoties uz visiem lūgumiem.
Miranda grib I pašnāvību, kad Marts precēs Līziņu.
(22847/66)
Miranda sauc, grib pašnāvību. Marts aiz bailēm atskrej, bet nau. Liels atslābums.
(22847/67)
V Biedri noņēmušies Martu nonāvēt, kad viņš neatkāpjas. - Viena karstgalvja dēļ nevaram zaudēt iespējību strādāt. Tā tad nebūtu pašnāvība. - Jūs gribat mani spiest, tas nenotiks. Es palieku es pats.
(22847/69)
Grāmata vienam kulē. - Dod man. Izlasīšu pa nakti - redz «Pinkertons». - Redz, ka
ar šiem nevar nekā runāt. Sastrīdas ar visiem, beidzas ar draudiem: Es taču jūs
saņemšu rokā.
Cits cēliena gals: ceļos pie gultas, atveras gardīņi, glauda viņu.
* * *
Bagātā Līziņa, šneideriene, ar kāju minamo mašīnu. - No kungiem noskatījusies.
Ielūgta dzimumdienā.
Mēru ņem mirstamai kleitai.
Līziņa un slimā.
Slimā. Kādi tad ir tie apģērbi bagātām dāmām? Grib dikti, ka viņai būtu sarkana
zīda kleita.
(22847/70)
Miranda netic, ka spēs viņu saistīt, jo laiks ir seksuels. Tādēļ Līziņa kā
vietniece, lai garīgi paturētu Martu.
Marts: Tu esi gar gudru. Savu laiku par daudz saproti, bet mani par maz. Tu noziedzies
pret mūsu mīlu. - Es tevi par daudz mīlēju, tevis dēļ varu visu darīt, arī
vainīga tikt. Mana otra mīla, kura bij arī mana pirmā. - Tu apgādā mani kā māte
bērnu, bet es pieaudzis. - Es tevi tik ļoti mīlu. Man noziegums vislielākais, ka es
cerēju tevi paturēt garīgi sev. Ej, es tevi neturēšu. Es gribēju tevi turēt, lai
tevi glābtu no politikas. Bet es tevi vēl iegrūdu caur to dziļāk. - Tu gribēji būt
mans liktens, tu esi šim laikam liktens, ne man. šis laiks tikai mani iznīcina, kas
attīsta mani l3dz pilnībai, tas ir mans liktens, mīļā.
* * *
Dombrovskis tikai dod darbu Mirai, lai caur to uzturētu sakarus ar partiju. Marts vairāk domā, nekā ir.
* * *
Līziņas uzspiešanas dēļ Marts ar meitenēm sāk dzīvot.
(22847/71)
I
Tēlo Amerikas apstākļus: tur vairs necīnās cilvēks pret cilvēku, bet miljons
pret miljonu, mašīnas pret mašīnām, fabrikas skursteņi - kā nezvēri, kūpošas
nāsis.
Eiropā cilvēks pats ko nozīmē. Tautu pavasars. - Kad projām gāju, mēs bijām tik
sējēji, rītā agri, pirmās vagas. Tagad, biedri, sākšu pļaut. - Ir jau pļāvēji
bijuši. - Paliks mums vēl darba gana. Es daudz klāt mācījies, tik daudz spēka,
gribētu strādāt, strādāt. - Māte: Kuš, slimā še guļ. V. Vai guli? - Slimā
pirmoreiz izbāž roku: Esmu nomodā par tevi. - V. Ko ar jums, kad atnāks tie galvenie -
tad tik. Pagāni, ko vēl nenāk. - Kā tad noteici? - Aiz Pāvila baznīcas. - Jā, tur
viņi ir. V. Vai mēmi esat? - Viņi ir mēmi. - Pieder pie tiem, kas vairs nerunā. V.
Viņi jau par daudz stipri runāja. - Slimā. Dzirdi jel, teicu, ka viņi vairs nerunā.
* * *
Punšbutele - sarkans kā asins, sīvs - kā naids, salds - kā atriebšana. Kājas
vien notirinās, iet kā elles uguns caur rīkli. It kā dzertu dzimtenes laimi un
cerības. Slimā. Dzimtenes sāpes. (Biedri nenāk, beigti, nodoti.)
(Iekliedzas.) Kur trīs kopā, tur nodevējs starpā. Kad iekliedzas, rociņa iz
gardīnēm izstiepjas.
(22847/73)
2. skats
Atraida Līziņu, viņu saudzēdams, lai neievilktu Dombrovska lietā. Viņa ņem
jaunā un veicina viņa notiesāšanu.
Tad V žēlo.
(22847/80)
Mirandas dzimumdiena. Uztaisa viņai sarkanu zīda
kleiti.
Līziņa taisa.
(22847/84)
Gribasspēks aiztura pat nāvi: vēl viņam jāizsaka vai jānogaida kas atnākam; tik ilgi nemirst. Arī I slimību pārspējis ar gribasspēku.
(22847/85)
Gaida draugu, kurš spēj gaidīt, lai tam rādītu, ka nau gļēvība bēgt no dzīves; lai tas neizsamist, lai tas smeļas lielāku spēku, jo daudzi, kas gaida, kas nevar panest savu spēku, kā C?????op; kā vājie nevar panest uzvaru. - Draugs jau agrāk, epizodēs, noslēpumainās darīšanās, nāk priekšā.
(22847/86)
Cik cilvēks nozīmē. Indivīds vienīgais, kas darbojas, bet visu priekš
vispārības. Kā lielas straumes nāks vienmēr citi, bet tā nekad, tik ātri nekad kā
ģēnijs. Nau visi vienādi: Jansons par ģēniju un kritiku «Jaunajā Dienas Lapā».
Katrs gribētu būt vadons, noteicējs, ģēnijs, taisni tas, kas visskaļāk tos noliek.
Mazais brālis - skaudējs.
Par miršanu un nāves bailēm.
Par slavu.
Par mūžīgu dzīvošanu.
Par izdzīvošanos darbā.
Par baudām.
Par nākotni.
* * *
Te vajga būt krīzei dvēselē: viens otram dzīvojot kaitētu; Marts arī te tik
sarautu ar savu straujumu. Nau nedziedējama, vajga miera, lēnas atspirgšanas.
Ienāk: lai glābjoties Marts. Īss atstāstījums, nu tik Miranda dabū zināt, uz šī
pamata saruna par miršanu. Marts: Nebēgšu, lai ņem, es vainīgs.
Martam pašam riebjas, ka nodzirdījis Dombrovski, bet es pārvarēju riebumu, var visu
upurēt lietai. Par ko ne še? (Lai saudzētu Mirandu.)
Ienāk: lai nāk šodien uz sapulci. - Iešu.
Ienāk: tūliņ pēc tam: lai neiet, grib nodot! -Iešu.
Kākurnieks.
Marts stāsta smiedamies, ka bijis nodots un ticis vaļā.
Jābūt krīzei še. Neder Mirandai, neder laikam, spēcīgs, straujš gars.
(22847/93)
I Marts, Miranda, māte.
Marts - jauns, dzīvotpriecīgs pavasars pēc cietuma un slimnīcas. Mirandā arī
pamostas dzīve. Marts un draugi. Marta nepacietība, rauj dzīvi par strauju. Miranda:
Pārrausi, neaizrausi sev līdz. Par smagu dzīve, nevar celt, tik velt. Ceļamlaiks
pagājis. Morituri mēs abi. Tu, jauns gulbis; atskrēji, es dzirdu tavu dziesmu, nau
labi, gulbja dziesma. (Piepeši runā Miranda apklust, tad atbild: Es dzirdu tavu gulbja
dziesmu.)
Līziņa mēri sarkanu kleitu uz dzimšanas dienu, dāvā Marts. Runā par diloni, ka tie
labi jūtoties priekš nāves.
V Grib dzīvot, arī pus dzīvi, arī gultā vien dzīves pieticība, dzīves sīkstība
jeb enerģija (kā tauta, kā proletariāts dzīvo visos apstākļos), dzīve taču
lielāka par visu.
(22847/94)
Marts negrib atriebt sevis dēļ. Tagad Miranda vēl garīgāka, ko tas spēj. Bet
partijā kompromisu grib iznīcināt, tas ienes samaitāšanu organizācijā.
Miranda un māte dod viņam Līziņu, lai saistītu pie mierīgas dzīves. Māte. Viņam
jau visi skuķi apkārt, viņš jau nevar nosēdēt pie tevis mājās, sāks atkal
iepīties kādās lietās.
* * *
Dombrovskis Miras slimībā, sakropļojumā vainīgs. Bet partijai ar viņu kompromiss. Marts nedrīst atriebt partijas dēļ. Lēnām dabū zināt par Dombrovski.
(22847/95)
Cietumā bijis, nau vairs kur likt darbā savu straujumu: dzeršana, atriebšanās, bet teroru neatļauj partija. Mīļākā guļ uz gultas gadus, darbā sasista, iedveš pašnāvību, lai atrautu viņu citām sievietēm. Iepriekš apspriež bēres. Beigās viņai paliek dzīves žēl. Pārmet viņam. Ieņēmusi ģifti un tomēr mirst. Viņš vīlies pat viņā kā ideālā, viņam nau šinī laikā vietas ar savām spējām. Dzīve spēcīgāka ideālu.
(22847/96)
Tēvs vardarbīgs raksturs. Vecais Ulpis (Ninas vēstules), bijis kāds vecs noziegums
(ticis uz augšu un atkritis?), neskaitās par strādnieku, bet par amatnieku. Kā
Vandercīpa šloseri. Grib smalku dēlu. (Labāk dēls bijis aizsūtīts uz Ameriku vai
karā, vai Murmaņu krastu zvejniekos.)
Strebers, ir priekšstrādnieks vai meistars, grib patstāvīgu ietaisi kā amatnieks,
zags no fabrikas, ir jau gandrīz galā, dēls nepalīdz, pat izjauc. Vecs, nevar ar savu
spēku, bet ar dēla. Izmanto savu ģimeni un dēlu.
Dēls izsmej viņa plānus ļaužu priekšā, vēl vairāk divata sarunā: Liels vīrs
būsi, bodnieķels, krāpsi ļaudis, zagsi. Tad katastrofa.
Mīl taču tēvu.
Tēvs skaitās par labāku ģimeni, jo dziesmu grāmatā ierakstīti kādi neizburtojami
radu raksti (Barklai de Tolli - Garklāvs).
Skats: Meitenes dēļ pazemojas un pieņem vietu fabrikā, roku bučo kā kozdams.
Meitene. Dzērāja meita, slimīga, tikumiski stipra, saturētājs spēks dēlam. Tiek no
viņa apvainota, bučo citu meiteni. Baidās no sākuma dēlu, vēlāk saprot viņu, ka
nau kur spēku likt, vada viņu garīgi. Neprec, tēvu negribēdama aizskārt, tad
baidīdamās, tad nebūs sieva, nebūs bērnu, nebūs pelnītāja. Tad prec, kad var būt
vadītāja un remdētāja.
Uzupurējas, kad viņš ko sevišķi ļaunu izdarījis, bet no sekām mirst.
Mirstot aizrāda, ka tava traģika, ka nau kur likt spēku, nau tāds laiks. Būtu bijis
darbs varoņu laikā.
Gals: aiziet bojā.
Vai paliek dzīvot viens, bez remdētājas,
bet ar mērķi uz vispārību.
Skats: stiprinieks būdams, aiznes nedzīvo sievu, noliek tēvam priekšā.
Skats starp tēvu un dēlu (tēvu un meiteni), meiteni un Dombrovski, kad nedzēris,
izteic savus uzskatus: intrigas kā Veinberg.
jaunie un vecie
taisnība viss atļauts
patiesība pret kungiem,
tiešs ceļš intrigas
(kā nesaprata manu polemiku pret Akmeņa
morāli)
Tēvs grib izmantot propagandistus veikala ziņā.
Skats: grib dēlu vervēt, viņš aizņemts ar sevi. Kāds dēlam mērķis? Tikt no tēva
un aizspriedumiem, un nabadzības brīvs.
(22847/99-100)
Marts grib uzmudināt uz vispārības jūtām, uz sparību, kura vājajam laikam ir pretīga. Viņu jānīst. Viņš nemoderns, vecmodīgs. Tā Hamlets baidās: http: «Kas būs, kad tas tu par ķēniņu?» (Kad Marts par vadoni, tad jau nevarēs ne zagt un ieraus cietumā un uztraukumos. Visiem viņš bīstams. Kaklus ierauj, ausis top garas, acis zaļas visiem.)
* * *
«Viens vīrs dara daudzus», viens blēdis arī daudzus.
* * *
Pašpārmetumus izlieto pretnieki: «Pats to teici.» Bij tikai teikti, kad nespēja tikt klāt pretvarai, un šinīs dusmās pats sev uzbruka, lai izlaistu kaut kur savu izmisumu.
(23273/194)
Kas ar 40 gadiem cilvēkus vēl nenīst, tas viņus nekad nau mīlējis. (Roheit; Borheit, Undank, Überhebung) Othello, Macbeth, Lear, Timon, Coriolan, Crass.
* * *
Marts, lai arī top vairāk spiests uz nāvi, pēdējo izeju un uzvaru, tik mirstot var uzvarēt; mazāk ir viņi pašā pēc nāves ilgošanās; viņš pārāk pilns dzīvības. liet nākotnes doma, viņa dzīvības kvintesence, var tikai caur viņa personisko nāvi uzvarēt.
(23273/196)
Raksturu pretstati
Reālists: ne tas talants, kurš notikumus grib izcelt, bet tas, kas viņus prot izlietot.
Tāds raksturs komēdiju dzejniekiem.
(23273/198)