RAINIS

Aizsāktās lugas

MARIJA SPIRIDONOVNA

RADĀMĀS DOMAS UN LUGAS PLĀNOJUMI

25.5.6.

Marija Spiridonova ir varone katrā acumirklī, jo viņai nekad nevajga uz to saņemties; salasīt savus dvēseles spēkus, uz varonību virzīt. Varonība ir viņas daba. Tie ir tie bezvārda varoņi, kas nedzenas pēc slavas, kas nedomā, ka ko lielu darījuši, pat ne pienākumu viņi nau darījuši, tik pēc savas dabas dzīvojuši; tikpat vienkārši un ikdienišķi izdarījuši varonību kā ēduši, dzēruši, gulējuši. Viņiem nau nāves baiļu sajūtas. (Bet atkal baidās, liels varonības jautājums, kāds sīkums, sirdsapziņas jautājums vai sabiedrisks kauns - viņa citur neplātījās.) Tā ir nākotnes sajūta, šī naivā varonība, šī solidaritātes, pienākuma jūta. Pienākums par dabu ticis, sen visā literatūrā un garīgā dzīvē krievos: pienākums. Viņu vairs nesajūt kā jēdzienu, kā pavēli, bet viņš ticis, par dabu, instinktu.

(22968/26)

31.5.6.

«Marija Spiridonova». Vajga tāda skata kā «König Johann» bērnu nokaušana. Mocīšanas beigās vai sākumā pat ir par daudz.
Kazaki un nagaikas, var ieslēpt režijas piezīmēs: uzbrukums, ????????, kliedzieni velkas ilgi.

* * *

Citas lugas krieviski: Andreja temats, fabrikā.
Psikoloģiju no Vites un birokrātiem; jaunā duma un kadeti.

(22968/27)

2.6.6.

Cīņa starp ģēniju un viduvējību, starp varoni un ikdienību, revolūciju un birokrātiju. Abramovs ir bīskaps Kronpretendenten, bet ne tik varens. Tomēr visvarenība savā sfērā. ??????????? jūtas kā tēvijas glābējs, kā varons.
Skats: ģēnijs atklāj, ka viņš nau varons, dzenuļi patīgi: manta, baudas, varas jūtas, iespēja nicināt visu augstāko. To nesaprot (piem., revolucionāri) un netic, bet neviļus jūt lielāko spēku; nevar izskaidrot ar ārprātību, ir gudri cilvēki; ????????? ????????? ?  ??????????, ? ???-???? ?????. Tie ir gluži truli un kūtri, bet Abramovs jūt, dzenas pēc līdzīga, bet nespēj. ?????? truls, ciena Abramovu, tas izgudro lielākas mokas.
Uzzīmēt atsevišķus skatus, kā Büchner un Shakespeare.
- Ā, apjuki, tevi noķēra. - Nē, es negribēju bēgt, mana nāve nesīs vairāk labuma nekā dzīve. Bailes, bēgšana. - Man nau baiļu. Jūs nekā man nevarat ņemt. Nāve ir augstākais, tās nebaidos. (Vēlāk tomēr augstāks kas.)

* * *

Abramovs. Kas mums, maziem cilvēkiem, ir dzīvē?
Neko nesasniedzam, mūžīgi netiekam, laba nenesam. (Piezīmes par Lidiju, Lidijas vēstules, varbūt tāda figūra, kas rāda uz Marijas piesmiešanu, jo pazīst tās kaunību.)
Abramovs Don Juans nau, tura sevi par ģēniju tādēļ.

(22968/28)

4.6.6.

Publikas simpātiju izrādīšana cietuma priekšā; vēl slima, nedzird, ietiek iekšā kāda zīmīte, lielā laime par to, kāda puķe.

(22968/29)

10.6.6.

Džordano Bruno - viss iziet uz nāves pārvarēšanu.
I Marijai Spiridonovai vieglāk nāvi pārvarēt, jo nekad nau pate sevi augsti stādījusi, atzinusi par lielu ģēniju (Aspazija: «Ja tu to vari, tad ej un dari.»); viņas pašpiepildīšanās ir ziedošanās; ir nāve, katrā acumirklī.
Še nāve bez apreibinošas sajūsmības pulkā, bungas, cīņa, dusmas, masas, dziņa. še grūtāk. Tomēr griba to darīt. Tad arī būs uztraukums, cer, ka tūdaļ viņu nositis, laimīga uztraukumā.
III Mokām cauri viņa tik gaida nāvi, kā kristīgais moceklis. Te nāk ziņa, ka gaida no viņas atklāšanu par viņas mokām, lai viņa pate sevi pazemina, lai upurē vēl vairāk:
savu slepenāko, savu godu, sievietību. Kaila visu ļaužu priekšā kā Monna Vanna. Prasa vēl vairāk nekā nāvi. Lai sevi aizstāv (viņa to negrib, ir jau sevi atdevusi), lai tad aizstāv citu dēļ, citiem par labu, kuri ir pazemoti tāpat, viņai jābūt priekšstāvei, varonei. Mirt viņai nelikās varonība, dzīvot un atdot savu slepenāko - tas gan; viņa grib nest ir šo nastu, pāraugt pate par sevi.
(Art. Schnitzler «Sterben» lasīt un exzerpieren.) «Nu vajaga mirt.»
- Tagad gan grūtāk mirt, bet, ja drīz, tad nogurums palīdzēs,
- Ā, tā! Nu tad pagaidīsim. Mirsti pa gabaliem. Es tomēr to gribu un darīšu.

(22968/31)

20.7.6.

Klusā nakti, dziļā vientulībā
Zemes dvēsle paceļas uz spārniem.

Visās cilvēku dvēslēs ir zemes dvēsles, bet tās ir mēmas, tikai jūt un tumši darbojas, neapzinās un nevar izteikt.
Kura dvēsle caur agrām sāpēm ir modināta uz apzināšanos, uz domāšanu un uz sāpju izteikšanu, to zeme dzen runāt.
Es negribu, es baidos. Iet atkal trimdā, ciest atkal, visi bauda, un man tik redzēt, bet nebaudīt nekad. Man sirmi mati. Mani spēki sagrauzti, nau miega, nau spirgtuma, no gultas ceļoties, kā salauzts esmu. Mani neklausa, mani nicina, mani neatzīst par zemes tulku un pravieti.
Visi brīvie dzejnieki novajāti - Eshils, Dante, Šellijs (mīl tik viņu maigumu, es ar gribu būt maigs). Es savējos grūdīšu postā.
Visi mani rāmie un gudrie draugi nāk atpakaļ un sēd godā, un tomēr skaitās par brīvības vīriem.
Es negribu.
- Es nespēju tik daudz nest. Kas tas par labumu, ja mani iznīcini? Ideja, sociālisms, apspiestie, asins dveš; ka aizrauj elpu. Zemes gars, pats mēms, vadā apkārt un dzen vientuļo, dzīvo dvēsli: skaties un sūdzies, un dzirdi. Manas miesas baidās un dreb.

(22968/32)

5.6.12.

Kompromislers, spiegs. Lidija un tamlīdzīgi.
- Min mani kājām; nicini, kā gribi, izsmej un noliec par ķēmu, tikai mini mani, piesauc pie pilna vārda, lai ļaudis mani zina, par mani runā, še laicīgi un tur mūžīgi. Jo, mani nicinot arī, tu mani līdzi ievilksi mūžībā. Un es gribu būt mūžīgs; tāds pats kā tu, es negribu mirt, kā tie citi zemie, kaut arī esmu zems; tu pa jokam, smiedamies un viebdamies, ieņemsi mani mūžības debesīs, un beigās es būšu tas gudrākais, jo, zems būdams, panākšu to pašu, ko tu, lielais un augstais.

(22968/33)

I Viņas dvēsles tēlojums klusā dzīvē, kustības iespaids, pulciņu dzīve, kritika, tie nekā nedara. Bet bez dusmām, visu atvaino, tiem citi uzdevumi («Jungfrau von Orleans»), Klärchen Egmont, darba domu rašanās un pieaugšana.
II Darba izdarīšana. Ļaužu skati. Vēl kāds varmākas darbs no pretnieka.
- Vai nu tevi reiz pieķērām, tu uzmanīgā, klusā? Nu tevi, to iniciatoreni, tā sodīs kā vēl nekad. Ņemat to un darāt ar viņu ko gribat, viss atļauts! Nu, tu tikumīgā!
III Cietumā. Mocīšanas atstāstījums kādam sargam, kas pats to kājām spārdījis. Tā atgriešanās. Nāves sprieduma gaidīšana, pasludināšana un atkal atlaišana. Pa to starpu paliek labais sargs kamerā: mokas visaugstākās tai nabadzei nu pārciestas! Tad ieved viņu atpakaļ, lai liktu atkal gaidīt un nāves trīcēt. Dod viņai ieroci, ko nonāvēties. - Nu nē! Es gribu visu celt gaismā. Gribu būt stipra, lai krīt visa vecā vara. Nāve nau briesmīga, 1000 miruši, bet es dzīvošu ar spīti. - Tad mirsti ik dienas, pa gabalam, uzskaita visas mokas.
Viņa viena. No nāves glābj kāds kustonīts, kas rāpjas reizu reizēm augšā, līdz tomēr uzvar. Es dzīvošu.
- Jūs nevarat man nekā padarīt. Ne notiesāt uz nāvi, ne atstāt dzīvu.

(22968/35)