RAINIS

Aizsāktās lugas

SKUNDURIŅA SMIEKLI

RADĀMĀS DOMAS UN LUGAS PLĀNOJUMI

26.12.24.

Anšeļa smiekli

Skolā - tēlojums. Meitene iesauc pār Skumdrūmi. Zēni: Skundurs - dunduis! Meitene izaicina.
Pagalmā - sacīkste un uzvara.
Skolā - nāk pakaļ saimnieks. Anšelis bēg, raud, meitene pierunā aiziet, dod lentīti.
Skolā - pārnāk ziņa no Anšeļa, atpakaļ lentīte.
Ies visi raudzīt Anšeli.
Kalpu gals - līdzdalība un meitenes skūpsts paceļ kājās, smejas pirmo reizi, izstāsta, kas padarījis drūmu (ka visi atstājuši vajāto, sasista kāja, palicis kroplis, aizstāvējis meiteni).

(22372/34)

15.9.28.

Varbūt vēl ievada cēliens, jāraudina visādā ziņā.
I Māte atved Anšeli skolā. Skolotāja saņem. Skolēni izsmej Skunduru. Bērni dzied apdziedāšanās dziesmas.
II Pagalmā sacīkste, uzvar. Slavas dziesma.
III Atstāsta savu dzīvi: pārmērīgs darbs, bet ganībās sapņi un teikas.
Iekliedzas, jāiet atkal ganos.
IV Slims. Sūta atpakaļ lentīti. Atnāk bērni pie viņa gultiņas. Dāvā drēbes. Ies viņu pulkā.

* * *

III Tumšā istabā stāsta. Atveras priekškars un redzas darbs un pļava. Tad piepeši ienāk māte, aptumst, priekškars, iekliedzas, jāiet atpakaļ.
Mēs tev palīdzēsim. Solidaritāte.
IV Bērni viņu uzjautrina dziedot un rotaļājot.

(22372/35)

18.9.28.

I

Māte. Anšel, te nu esi skolā.
Anšelis. Zinu. Māte. Esi nu tik mudīgs.
Anšelis. Zinu. Māte. Paklausi nu visus.
Anšel, vai tu dzirdi arī?
Anšelis. Dzirdu. Māte. Vai tu ievērosi?
Klausies. (Aiz auss.) Tevi tagad izbārs,
Ka tu nāc tik vēlu skolā.
Teic, ka biji slims ar bakām.
Anšelis. Nebiju. Māte. To jau nevar sacīt,
Ka no darba neatlaida.
Kad nu paliksi še vieniņš,
Neraudi. Anšelis. Es neraudāšu.

(22372/36)