ZĪLES VĒSTS

RAINIS

Aizsāktās lugas

ZĪLES VĒSTS

LUGAS FRAGMENTS

3.6.15.

Pirmais cēliens

(Agrs rīts. Ardze, ganu meitene.)

ARDZE

(Bezbēdīgi lēļo, atspiedusies pret koku pie govju kūts.)

Aila! aila! aila! la!

IRĢIS

(Saīdzis, kodīgi, iedams zirgus padzirdīt ar spaini.)

Ko tu lēļo, ganu meitai
Vistas miegā izbaidīsi.

ARDZE

(Atsmiedamās.)

Gaili, lūk, jau izbaidīju.

IRĢIS

(Piepešā sašutumā.)

Nelga tāda! Tu vēl smej!
Nau tev jaudas - bēdas nāk!

ARDZE

Kādas bēdas? Tev kas kait?
Brālis tev ko nodarīja?

IRĢIS

Tas! - Ik dien' tas manim grauž -
Kopš tas ņēmis manu zemi,
Iecerētu līgaviņu,
Kurā visas manas ilgas. -

ARDZE

Zinu, zinu -

IRĢIS

(Nicīgi.)

Ko tu zini!

ARDZE

Ko tu dusmo, - visi dzied,
Beigas karam, visiem labi.
Tu kā apliets vien tik eji.

IRĢIS

Karam beigas? - visi dzied?
Ha, ne tādi nāk vēl kari.
Tu kā muļķe viena eji.
Aizpūrieši, meženieki,
Visi pilni zilu miglu.

ARDZE

Māte saka: nebūs karš,
Dzeldis, Juta -

IRĢIS

(Dusmīgi.)

Nemin' tos!
Dzeldim rūp sējas laiks,
Zagtā zeme rušināma.
Mātei bail katris karš,
Kopš pārskrēja kumeliņš,
Seglu kāpslī līdzi vilka
Asiņotas tēva miesas.

ARDZE

Nebūt karam! Tāli, tāli!
Mīļai saulei neredzēt!

IRĢIS

Nakti, nakti, tuvu, tuvu -
Kara soļi miegā dun,
Kara guņi rūsu kur,
Kara suņi zobus trin.
Vakar visi meža gali
Zemu līka sarkanoti.
Sapnī visi raustījās:
Plecu kauli sakapāti.

ARDZE

Sapņi, miegi sadomāti -
Tie tev kara liecinieki.

IRĢIS

Ko tu zini!

ARDZE

Ko tu stāvi?
Tev kumeļi nedzirdīti.

IRĢIS

Tev kas daļas?

ARDZE

Kas to zin?

(Irģis aiziet.)

ARDZE

(Viena, dzied palēkdama.)

Šorītu saulītes
Meitiņas smēja,
Zil-zaļi-sarkanus
Dzīparus svaidīja.
Rotā! rotā!

«Dieviņa dēliņi:
Kiz, kizi, kizi.
Ķer zaļus, ķer zilus,
Neķersi manis!»
Rotā! rotā!

Izbira gražojot
Kalniņos sudrabiņš,
Mežiņos dimantiņš,
Zaļzeltiņš pļavā.
Rotā! rotā!

(Ienāk Dzeldis, garām iedams uz zirgu kūti, nesdams auzas.)

DZELDIS

(Skaļi.)

Tā ir labi padziedāt,
Lai nerūga rūgumpodi.

IRĢA BALSS

(Kūtī.)

Rekur priekus atraduši,
Dziesma pašu sadomāta.

DZELDIS

(Aiziet kūti.)

ARDZE

(Viena dzied.)

Es klāju sagšiņu,
Man bira birums,
Dievadēliņš raudāja:
«Kur mana naudiņa?»
Rotā! rotā!

IRĢIS

(Iznākdams no kūts un runādams uz viņu pusi, kur Dzeldis.)

Dziedi, dziedi - kur tā nauda?
Es sev pirktu citu zemi,
Kad man ņemta tēva zeme.

ARDZE

Panāc šurp, došu naudu,
To sev liku pūriņā!
Še!

(23066/51-54)

TEKSTA PIRMUZMETUMI

8.10.14.

Zāle zemi plok pie zemes,
Koki lokās prom no vēja,
Karogs baigi gaisā raustās.

6.6.15.

Durvis, manim spītēdamas,
Cieti pretī sastājušās.

* * *

Dienas gaitu kavēdama,
Nakts tai ceļā pamet tumsu.
(Dienai ceļā stājas nakts.)

* * *

Lēnu soli tumsa iet,
Zemu acis nolaizdama.

(23066/42)

5.11.14.

Vidū teku, ārā teku
Cielaviņa pavasari.
Vidū dusas neatradu,
Ārā mieru nedabūju.
Saules gaišums spiež man acis,
Tumsa bailēm vaļā ver.
Kas tā dzen? Kas tā bēgi?
Ko es trīcu, ko es gaidu?
Tas mans sirds mīļākais,
Gaišu pieri matus nes.
Vai tā ļaužu ļauna diena
Seko man slēpdamās?
Laime, mūža licējiņa,
Saki tu, ko tu liec?

6.11.14.

Sirds man jūt, baigi nāk,
Gaisi dreb, zeme sten,
Laime laužas ar nelaimi,
Lien tā ļaužu ļauna diena,
Asins pēdās slaucīdama:
Klus' tu sirds, pareģone.
- Stundas, manas baltas stundas,
Ko man līdzi nenācāt?
Ceļā kājas pūtināt?
Laima mīļā, Laima liegā,
Gudrāks tavs lēmumiņš
Par visiem padomiem.
Vai tu, mana viešņa, nāc
Manu sirdi drebināt?
Nes man mīļu dāvaniņu,
Pacel manu sievas krēslu
Sudrabiņa sloksnītēm?
Liepai auga atvasītes,
Vai man augs lolojums?

(23066/28)

1.6.15.

<- Ha, ne tādi būs vēl kari!>
Gan tad skanēs citas dziesmas.
- Skanēs citas, vilkšu līdzi,
Karu mani nebaidīsi.

(23066/40)

IECERĒTIE LUGAS VIRSRAKSTI

3.11.14.

Kara dziesma.
5 cēlieni.

Karā kautas dvēselītes.
Tautas dziesma 5 cēlienos.

Zīles vēsts.
Tautas dziesma 5 cēlienos.

5.11.14.

Kara veļi.

(23066/45)

RADĀMĀS DOMAS

19.10.14.

Idejas

Tautai jātop jaunai, brīvai no vācu jūga, lielai, patstāvīgai arī garīgi.

Nevis jāatmet cilvēcība, kā dara vāci, bet jātop jo cilvēcīgākai.
Ne ienaids, bet mīla, arī pretniekam, arī zvēram (cf. Stefan Zweig, «Berliner Tageblatt», 477), kas atmet taisnību un mīlu.
Dažāda tēvzemes mīla, vāciem: sittliches Bewusstsein, latviešiem: varonība, nākotnes nesēja tauta.

* * *

29.10.14.

Ar lielu enerģiju visi raksturi, reiz iekustināti, spiežas uz vienu lielu mērķi.

Sajūsmības nau bijis kur likt.
Dodat saturu visai dzīvei un mērķi visiem spēkiem: ne prātam vien, arī jūtām; ne disciplīnu vien, arī patstāvību, ne metodi un zinātni vien, arī gribu. Dodat tēvu zemi pašiem savu, ne no kungiem nomātu.

* * *

11.11.14.

Lai dzīvē kas ļauns darīts, viss labs un ļauns izdziest vispārējā lielā sajūsmā.

III

Vecākais brālis: Es viņiem pāri darījis, tevi atņemdams, lai cik labprāt tu nāci. Viņš tomēr savu laimi ir zaudējis. Tas man arī ir jāizlīdzina, ejot karā.

* * *

Jaunā dzīves mērķa temats.
Tautas patstāvības temats.
Tautas vienību panāk caur brāļu samierināšanu.
Kā tautas patstāvību?
Pret kalpu,
- jaunīti,
- māti,
- kara kungu.

(23066/19)

11.11.14.

Man nau tiešas pretstatnes pret varoņiem tautas patstāvības tematā. Visi minētie ir tikai netieši patstāvības pretnieki. Vai nevajdzētu ārēja ienaidnieka?
Jeb vai iekšējais pretnieks ir svarīgāks, ja jautājums top izšķirts drāmā tikai iekšēji, ne ārēji. Tautai pašai jāizšķiras, jāizcīnās iekšēji, vai grib būt patstāvīga? Kad iekšēji pate grib, tad ārējs pretnieks nekā nespēj darīt, arī tad ne, kad iznīcina. Jo tad patstāvīgā tauta krīt par savu ideju, ideja uzvar un materiāli uzvarēs citā tautā.

(23066/20)

11.11.14.

Vecākais brālis vai jaunākais brālis tēlo kara briesmas: Kā izlaupīs arī tos, kas neiet karā, kas nepretojas nevienam kungam; vai kas grib nomest tikai savu kungu.

* * *

Jātēlo, kā vāci mūs spieduši 700 gadus, kā nu lielās mūs galīgi iznīcināt. Kā no abām pusēm grib kolonizēt, zemi atņemt, valodu atņemt, dēlus atņemt, pārvācināt, citu, svešu garu iedot, lai nīstam paši savu tēvu-māti, tēvu zemi, tēvu valodu, tēvu dziesmas.

(23066/22)

6.6.15.

Dzeldis bargs, pavēl prieku. Māte bur visu māju, lai atturētu jaunus spēkus. Ziedo gaili (?).
Manas sāpes meklēs tevi,
- Tukšā gatvē vienas ies.

* * *

Vakarklusums, nāves klusums,
Visa dzīvā pārvarētājs.

* * *

Vakars mīļi bilda dusu.

* * *

Visi viļņi tek uz tumsu.

* * *

Rudens vēji, nikni vēji
Zemē zvaigznes nopūtuši,
Tukšu dara debess druvu.

(23066141)

9.3.16.

«Zīles vēstī» personām nau jābūt sadalītām pēc šķiru grupām; tas būs «Durbes darbā». Te tikai nedalītu tautas ainu ģimenē. Jeb vai jābūt abiem: Irģim un Medzim, jauniem brāļiem, kamēr Drogs ir vecākais - zemniecība.
Irģis proletība, Medzis sočiā1demokrātija, Drogs zemniecība, ? pilsonība.
Bet tad atkārtojas tas pats «Durbes darbā». Kā dot elementārās jūtas? Kas pamatā visam, kopīgas visam? Latviešu tautas jēdziens dziļākais, dvēsele.

(23066/23)

12.3.16.

Mīla kā galvenā ideja. Atminēt vienmēr.
Ieskanas kopdzīves jautājums.

(23066/24)

13.5.14.

Uzbūve

Sākuma cēliens.
Sajūta: miera laime.
Laime pēc kara, kara briesmas tēlo, jaunu mātes laimi paziņo. Aizgāja virs.
Māte mieru slavē, kultūru vai saka: Man vajdzēja precēt. Lielās ar karu?
Jaunākais dēls sarūgtināts, atņemta līgava, jo man nedraudēja karā iešana.
Vecākais dēls rāj, nopietni pret karu, būtu nelaime.
Līgava apsmej: Ko tu varēji precēt? Ne karam deri, ne mieram.
Sāk jaunākais dēls mācīties ieročus cilāt.
Erregendes Moment: Zīle dzied.

* * *

Vidus cēliens.
Sajūta: dusmas pret netaisnību.
Ziņa, ka jāiet karā.
Māte raud un lād, atņem arī dēlu.
Paziņo jaunu mātes laimi. Dabūt vietnieku. Kaimiņam 3 dēli, lai no tiem iet, samaksās, uzars viņu vietā.
Jaunākais dēls atspītē.
Māte pate jož dēlu.
Jaunākais dēls: Es iešu tavā vietā, lai iegūtu līgavas labvēlību. Arī aiz spītēm.
- Redz nu, es labāks vīrs! Es - tas sliņķis, lempis.
Līgava apmīļo.
Vecākais dēls pacieš arī apvainojumu, nevarēdams atstāt vienu līgavu mātes laimē.
Tad vecākais dēls kaitināts atraida vietnieku, ies pats.

(23066/5)

3.5.14.

Gala cēliens.
Sajūta: sajūsma par tēvu zemi.
Jaunākais dēls nolūdzas veco, atmodusies mīla, ies nopietni viņa vietā. Vecākais dēls: Tev pašam būs līgaviņa. Mums nau mājās ko darīt.
Jaunākais brālis: Iesim abi.
Meitene: Iesim abi.
Kaimiņam visi 3 dēli aiziet, tiem nau mātes, viens paliek mājās. Jeb vai: lai irbes ecē.

* * *

Vecākais brālis
Jaunākais brālis
Māte
Līgava
Māsa
Meitene
Kara kungs
Kaimiņdēli
Zīle

* * *

I Zīle dzied, tad tekstā vārdi.

* * *

Starpcēlieni

I starpcēliens. Kara kungs. Vecākais dēls ir karoga nesējs, tad top jaunais.
Skats ar meitenīti.
II starpcēliens. Mātes traģika: tāds bij arī vīrs.
Kara kungs: Tu vari, tev vajga mudināt uz karu, tevi klausīs. Māte brēc: Visu atdevu. Kara kungs: Es tevi arī atdevu. Karā ieguvu laimi.

(23066/4)

14.5.14.

Visi konflikti un problēmas visām lugas personām, lai prasītu, cik asa un asiņaina izeja, izbeidzas vienā lielā problēmā: visas tautas sajūsmā, ne sajūsma vien, bet daudzu izturība, kura arī prasa asu un asiņainu izeju. Indivīda traģika atrod sev atrežģījumu kopības traģikā, kura ir augstāka un cēlāka. Indivīda paša traģika top tā pacelta.

* * *

Dažādas sajūtas kara dziesmās.
1. Aši, aši zīle dzied.
2. Div bāliņi karā gāja, abi gāja raudādami.
3. Nu ardievu, Vidzemīte.
4. Karavīri bēdājās, asiņaina gaisma aust.

* * *

I Raudāšanu kā gribētu iespaidu:
Ilgas pēc tāluma kā pamats kara tieksmēm:
Jaunākais brālis - uz tāli, lielinieks.
Vecākais brālis - uz tuvu, paturot zemi zem kājām, mazinieks.
II Jaunīte.
Sāpēs dzemdēt, sāpēs audzēt,
Atalgā sev dabūt - sāpes.

(23066/6)

29.10.14.

Māres lūgšana no meitas?
Māre sūtīs - nesaka ko.
Uzbudnē: zīle dzied, un ienāk Saules meita.

(23066/7)

29.10.14.
9.11.14.

Vidus punkts: jaunīte paziņo mātes vēsti kā galveno ierunu pret karu. Ap to cīnās.
Sajūsma, mērķa meklēšana pret mātes un bērna tiesībām.
III Jaunīte - sacērt vīram roku, ne jaun. brāl.?
Kara kungs? Atnāk ar kara vēsti, jo I bij tik nojautas.
Kalps un gane?

(2306618)

29.10.14.

III

Saules meita kā neredzams pretspēks, vai arī redzams?
Atvadas?
Jaunīte sacērt vīram roku.
Tomēr aiziet?
Sievas rūgtums pret vīru, pret Laimi.
Cīņa ar vīru, kurš nu nespēj iet.
Jeb vai: ies kā vienkāršs zaldāts.
Gara vaimana, ka viena atstāta, abas ar māti raud.
Ies vīru meklēt, palīdzēt.

(23066/9)

9.11.14.

Vēl nezin noteikti par karu. Kāds mērķis.
Tādēļ vieta ilgām pēc tāles, pēc dzīves mērķa.
Lai arī naids, kad tik nemiers.
Kalps pret karu, nau māju, alga un Kara kungs.
Jaunākais brālis: Es arī kalps, nau māju, iešu meklēt, bet bez kunga.

(23066/7)

9.11.14.

IV
Kaujas lauks.

Jaunītes cīņa ar vīru un Sau1es meitu. Grib mirt, iet līdzi Saules meitai.
I Ar Saules meitu.
II Ar vīru.

* * *

Kaujas skati.
Vecākais brālis karogu piesien pie kreisās rokas.
Visi kari kājas āva
Uz karoga nesējiņi.
- Jā, iešu, lai nāk uzvara pretī man.

(23066/10)

10.11.14.

III

Saules meita rādās: naidīga, atņemšu tev vīru.
Cīņa ar vīru.

(23066/11)

10.11.14.

- Man citas dzīves nau kā vīrs.
Satiekas, redz viņa varonību.
Vīrs ievainots viņas dēļ.
Salīgst ar vīru un Saules meitu.
Saules meita ved viņu prom, kad vīrs piesējis karogu. Nu vīrs arī redz. - Kurp vedi? - Uz nāvi! Uz uzvaru!
Kas dievu redz, tam nau labi; tad runā ar dievu, piesauc viņu palīgā.
Sauc Pērkoni.
- Grauj pret! Grauj pret!
Karogs zaudēts, iet meklēt.

(23066/12)

10.11.14.

I Visi nobēdājušies: karogs zudis. Jeb vai karogu zobos iekodis vīrs.
II Jaunīte atnes vīra līķi, tad izvelk paslēptu karogu.

* * *

Iet vīram līdzi debesīs kā leišu sievas.
- Es savu pienākumu visur izpildīju un daru to sev par prieku!
Jeb vai: vīrs atdzīvojas, Jaunīte uzgavilē, visi tāpat. - Kur es esmu? - Mājā. - Zaudējām? - Uzvara. No prieka mirst: Uzvara! Kur karogs? Jaunīte: Še ir. - Uzvara!

(23066/13)

31.5.15.

Divi kalpi.
I Kad saimnieka klēts deg, arī mana iedzīve sadeg. Jāglābj arī man.
Vecākais brālis - pieņemts bērns, no svešiem kalpiem.

* * *

2.6.15.

Ganes brālis kalps, kurš neiet karā.
Gane atcērt ar rīksti kā zobenu uz Vecāko brāli. - Tā redzēju tevi situs [?].

(23066/31)

2.6.15.

Sievas raudātājas.
Vecākais brālis. Ko stāvat? Ko čukstat? Ko jūs darbā neejat?

* * *

Arī citām kalpu sievām baiļu ainas: kaula tilti, asins upes.

* * *

Aiz prieciņa nevarēju
To ciemiņu garām iet.

(23066/32)

2.6.15.

Latvji nekad nau kārojuši mantas iegūt. Nekad dziesmas nedzied par kara laupījumu, tikai par tēvzemes aizstāvēšanu.

Kaulu tilti ved uz mieru,
Asins upes tek uz sauli!
cf. «Klusā grāmata»

Arī vēl strīdi nerimuši, bet aizrauj sajūsma.
Circeni ieliek cepurē: kad būs karsta kauja, tad dziedās kā siltā aizkrāsnē.

(23066/33)

2.6.15.

Māte sabrūk pretestībā pret karu, kad parādās Kara kungs. Tad elēģiski. Kā tautas dziesmā 1324.
Māsas no kaimiņiem. Karavīri. Pretstats pret ganes brāli.

* * *

Veļas šurp asins vilnis,
Vēja māte jūru šauta,
Jūras asins šaudījās.

Māte pa nakti arī nau gulējusi, kaut gan dienu bij dedzīgi pret karu. Gatavo brūnus svārkus, tic zīlei.

(23066/34)

2.6.15.

III

Ne nu vaira dieviņš redz,
Ne ar mani bāleliņi.

(23066/35)

7.7.15.

Uzbudne: jaunākais brālis ņem par iemesli zīles
dziesmu: dzīt vecāko karā, lai paliktu pats mājā, lai būtu brīvs no tā varas.
Meitene zīles vēsti nes pati, lai ietu pate karā un dzītu jauno brāli.
2 pretspēles, katra uz savu pusi, 2 darbības, bet karš apvieno abas. Bet vajga arī attiecības uz vecāko brāli: meitene dzen jaunāko brāli, lai tā tiktu brīva no vecā varas. Tātad vecākais brālis dara varu, kuru jūt ne vien jaunākais brālis.

(23066/14)

7.7.15.

I Vada darbību pretspēle, jo vecākais brālis grib mieru, kultūru, pastāvošo izkopt, turēt savā varā.
II Apsviešanās - vecākajam brālim nevis griba pēc varas, bet līdzekļi: ejot karā, zaudējot vien var iegūt.
III Sieva neapsviežas, jo viņas mērķis cits, ne vara, bet miers pats par sevi. Viņa lūst, kad zaudē miera pamatu - vīru.

(23066/15)