RAINIS

AVE SOL!



AGRA GAITA

Non est vivere, sed valere vita:
Ne dzīvot, bet spēcīgam būt ir dzīve.

Romiešu  mācība

I

Zems un smacīgs līdzi būdai
Ir tas gars, kas būdā mājo:
Sienas melnas nokvēpušas,
Smagi nospiež griestu nasta,
Tvans un dūmi laiski veļas,
Lodziņš izdzisušām acīm
Mirkšķinādams raugās laukā.

II

Laukā brīvi vēji šaudās;
Plosa būdas, jumtu salmus,
Izverdušos dūmus klaidā;
Loka koku kailos zarus,
Svaida pērnā rudens lapas,
Puteņos griež sniega jukas;
Rausta klintis, bango jūras,
Slauka kopā padebešus,
Melnām kaudzēm mēž tos projām,
Nogrūzdami debesdangās.

III

Laukā brīvi vēji šaudās -
Debess, pēkšņi atvērdamās,
Paceļas līdz bezgalībai:

Zibsnīdama izlec saule,
Spilgtums acīs žib kā sitiens,
Sirds uz mirkli sastingst bailēs,
Spožās vizmas stulbināta,
Galva noslīgst apskurbusi.

IV

Tad uz reizi iedegdamās
Atspīd dvēslē prieka liesma;
Siltu staru apglāstīti,
Atmostas no skurbas prāti,
Stingums raisās, krūtis plešas,
Jutekļi ar jaunām jausmām
Tūkstots rokām uzņem prieku,
Nesamaņā simtu veidos,
Visu tverot vienā reizē.

Apžilbušās acis atkal
Veras vaļā lēniem mirkļiem
Kaunēdamās, viļinātas, -
Brīnumainā gaismas līksmē
Līdzi aizrautas, tās seko
Saules žilbinošai gaitai.

V

Saule gabalā jau staigā,
Gaišums tāli izplatījies,
Atbīdīdams drūmo krēslu.
Visur apkārt laistās laime:

Sērie meži nerauc pieres,
Biklie zari kājās liecas,
Tumšais tīrums klusi smaida,
Putni čiepst un cilā spārnus,
Kustoņi no alām izlien,
Tukšās tāles noskan priekā,
Gaisa tvaiki ņirb un ceļas.
Viss ir pēkšņi pārveidojies!
Citu zemi acis skata,
Plaši vērdamās uz sauli.

VI

Saule gabalā jau staigā
Savu lielo spēka gaitu,
Asā gaisā satinusies:

Ledus lauzējs vējš pa labai,
Apkārt kaukuri un brākši,
Bet no ietālēm iet ilgas. -
Vēju rokās saules šķēpi
Zibšņodami sniegu skalda,
Ledu lauza, strautus raisa,
Visus augšā rauj no miega,
Visus brīvus laiž no gūsta.
Laukos, kas tik klusi snauda,
Bailēs zemē saplakuši,
Tagad trokšņi traucot ārdās.
Bet no ietālēm iet ilgas,
Maigos zīda pavedienos
Vedina uz saules gaitu.

VII

Jautru gaitu saule seko,
Aši, raiti rīkodamās:
Dienas pleš un sarauc naktis,
Kas tik aplam izpletušās.
Izdilušo mēnestiņu
Nogrūž nost no debesjumta:

«Tev bij likts par naktīm raudzīt,
Ko tām ļāvi pārņemt dienas!
Nu tās tumsībā un salā
Visu zemi noslodzīja -»

Met uz laktu mēnestiņu,
Druskās cērt ar sudrabcirvi,
Ka visapkārt piešķīst zvaigznes.

«Topi jauns un spīdi spodri,
Gaišām acīm gaini tumsu,
Ka tai miera nau ne nākti! »

VIII

Saule staigā nebēdīga,
Smiedamās pa cīņas taku,
Tumsu trauc iz pažobelēm,
Mežiem plēš aiz bieziem matiem,
Salu vilkšus velk iz gravām, -
Sals aiz krūmiem, dobēm turas;
Lietu lej un strautus izgāž,
Sit ar krusu, lauž ar vētru, -

Arājs skatās lielām acīm:
«Ak, lai vētra lauza kokus,
Lai ir krusa sasit druvu,
Lai ir plūdi izrauj laukus,
Lai ir mirt, kad vienu mirkli
Jutis lielo uzmošanos,
Kurai seko saules dzīve! »

IX

Lielā gaitā saule staigā
Zemei pāri skaļiem soļiem:
Aizsperdama tumsas tīņas,
Zelta pēdas atstādama
Pāri laukiem, pļavām, druvām,
Mežiem, purviem, kalniem, siliem,
Pāri pasauls plašām jūrām,
Pāri augstam, nesniedzamam,
Bezgalīgam debesjumam -
Zilā jumā, zaļā zemē
Zelta burtiem rakstīdama
Brīves gaitas spožo slavu;
Plūst līdz tālās pusnakts malas
Mūža vakarkrēslas sniegiem,
Kas tai pretī vaļņos veļas.

X

Zibsnīdama saule laižas,
Lielos spārnus sasizdama,
Zelta ērglis zilā gaisā:
Rītus sniedz ar vienu spārnu,
Vakarus ar otru aizskar,
Visas debesis tai klajas,
Mākoņi kā spalvas izput,
Nau, kas ceļā viņai stātos.

Visu telpu apņem saule,
Reizē viz līdz zemes polam,
Reizē smaida tavās acīs!

Plāta spārnus, krata spalvas,
Vaska nagus iecērt ledū,
Zemi nes kā laupījumu.

XI

Saules platās, zvērās acis
Uzvarošiem skatiem skatās
Apkārt visam zemes lokam,
Tumsas mītnes meklēdamas:
Biezokņu un dzelmes alās
Apakš akmeņiem un gružiem,
Dumbru tīreļos un aizās -
Nakts un sals, un niknums slapstās,
Aizvien tāļāk aizvilkdamies,
Bet vēl, paši drebot, tura
Savus kalpus stingrā slogā:
Melnas čūskas, zemes tārpus,
Dzēlējus un lodātājus,
Kas pret gaismu nikni šņāko.

XII

Saules platās, zvērās acis
Skatās caururbjošiem skatiem,
Kur vēl nakts sev alas taisa?
Cauri biezām kaulu pierēm,
Kurās slēpjas tumšas domas;
Cauri cietām siržu čaulām,
Kur glūn tumsas ļauni darbi.
Atsedz vaļā biezās segas,
Kas no sirds un prāta austas;

Savā kailā nešpetnībā
Lokās zemie noziegumi
Visu ļaužu acu priekšā.

XIII

Saules platās, zvērās acis
Uzvarošiem skatiem skatās
Putekļiem un kvēpiem cauri,
Kuros nakts vēl alas taisa,
Aizvien dziļāk aizvilkdamās.
Cauri dūmiem, ielu tvaikiem
Līdz pat tumšām pagrabtelpām,
Kur tiek slodzīta uz mūžu
Visu pasauls dzīvo būtņu
Vārgākā un nabagākā:
Cilvēks, kuru pazemojis
Vēl zem zemes otris cilvēks.

XIV

Saules laipnās acis skatās
Putekļiem un kvēpiem cauri,
Cauri biezām pagrabsienām,
Tumšos kaktiņos uz vārgu.

Siltie stari siltiem viļņiem
Viešas lēni izkaltušās,
Izmērdētās ļaužu sirdīs,
Lai tie celtos līdz ar sauli,
Aizrauti uz lielo dzīvi.
Veldzi laista senās vātīs,
Cerību tur atkal dēsta,
Cienību uz sevi pašu.
Saules spēkā sirdis silda,
Līdz tās notrīs pēkšņā priekā,
Jūtot nākam zilā tālē
Brīvās, mīļās bērnu dienas,
Kas aiz tumšām naktīm zuda.