RAINIS

AVE SOL!



ZIEDU SVĒTKI

Lai arī tev būtu sirdī tūkstots vārtu kā Tēbām,
pa visiem ielaid iekšā prieku!

Veca grieķu paruna

I

Saules jaunā, zaļā vara
Zibsnīdama stāv virs galvas.
Rindo garas kvēļu dienas,
Īsas naktis iesprauž starpā,
Mazu dusu atļaudamās
Savos lielos gaismas darbos:
Tumsu gainot tāļos kaktos,
Ārdot veco sloga valsti -
Ceļu taisa jaunai dzīvei.
Vecam nodrūpot un krītot,
Tumsa atvelkas tik tāļāk,
Zemes iekšā saraudamās,
Mēmās dusmās noņirgājas:
«Lai nu spīd tā spīdētāja,
Zemē iekšā neiespīdēs,
Kapā necels jaunu dzīvi!»

II

Saules jaunā spēka vara
Zibsnīdama stāv virs galvas,
Smejas lejā spožiem mirkļiem:

Dzen pa druvām staru vagas.
- Balti zirgi, zelta krēpes,
Dimantspožas lemesnīcas -
Kaisa zemē gaismas sēklu,
Dzirkstis ber iz ugunspūra,
Velēnas no kapiem noveļ,
Gaisā paceļ ūdensmārkas,
Lietu laiž un krusu bārsta,
Viļņo gaisu, vāra vējus,
Visus darbus reizē dara.

III

Saules zaļā, laipnā vara
Smejas lejā spožiem mirkļiem;
Staru strāvas šķaida apkārt,
Sadalās uz visām malām,
Plūst un glauž, un maigi trīso;
Saviem piemīlīgiem stariem
Spiežas iekšā cietos zaros;
Koku rupjai mizai cauri
Aizkustina dzīvo sulu,
Ka tā lēni ieviļņojas,
Kūsājot sāk kāpt uz augšu;
Izplešas pa dzīslu dzīslām
Līdz pat zaru pirkstu galiem,
Visos maigos puķu stiebros
Izviļina pumpurīšus.

IV

Saules zaļā, laipnā vara
Sauc iz kapa zaļo zāli;
Saules spožumam pa priekšu
Lido valdzinoša smarša,
Visu gaisu veldzēdama
Ziedu puteklīšu dvesmā.

Spožos krāsu vaiņadziņos,
Kairiem smaidiem gaišās acīs,
Saldu dvašu elpodamas,
Puķes atver ziedulūpas, -
Tvīkdamas un nosarkdamas
Klusi atzīst mēmos skatos
Krūtīs senam slēptu mīlu,
Kas ir ilgās valdījusies
Atklātnes un atbals' meklēt;
Mīlas bērniem lēni smaida
Lielās saules laipnās acis.

V

Saule spulgo visu dienu,
Zaļi-zelta vizma zaigo;
Zelta staru tīklā vērpta,
Iežūžota zeme staipās;
Kalnu galos, debess jūrā,
Straujos lokos rotādamās
- Zaļa, zila, sarkanbalta, -
Saule dej, ka dzirkstis lēkā,
Saule krata savu galvu,
Kuplās matu pīnes raisās,
Zelta mati plūst pār zemi;
Kur tie klājas zīda viļņos,
Siltums līst pār zemes miesām;
Zeme nodreb saldās trīsās.
Smaidīdama atver vaļā
Savas tūkstots ezeracis,
Mozdamās uz laimes dienām.

VI

Saule spulgo visu dienu,
Zeme elpo saulei pretī;
Zemes saldā mīlas dvaša
Kūso pusdienā no laukiem,
Vakaros no mežiem smaršo
Dziļās alās tumsa rūko:

«Dej nu, dej sev rotādama -
Kapa virsū tava deja,
Zārkā tavas saules kāzas,
Trūdos tava mīlas gulta.»

Pretī smejas visas puķes:
«Lai tev kaps un zārks, un trūdi -
Mīlas gultā mēs še dzimām,
Saules kāzu pirmie bērni,
Nākam pārņemt visu zemi.»

VII

Saule spulgo zibsnīdama,
Tumsai zaļš gar acīm metas:

«Dej nu, dej pār zemi, jūru,
Iekšā iespīdēt jau nespēj -
Ziemeļos pusasi dziļi
Sākas neskarts mūža ledus:
Jūrā pussimts asu dziļi
Sākas neskarts mūža tumšums,
Iet piecpadsmit tūkstots asis;
Tumsībā tur zivis staigā
Pašu lampiņām, bez saules,
Augšā kāpt tām draudē nāve:
Visas iekšas ārā spiežas.»

Pretī smejas jūras viļņi,
Zivis lec kā saules mirgas:

«Lai tev dzelmē nakts un nāve,
Augšā saule valda dzīvi
Vienās gavilēs un vizmās.»

VIII

Vienās gavilēs un vizmās
Saule spulgo visu dienu,
Zeme elpo saulei pretī,
Visas tāles noskan priekā,
Uzvaras un slavas dziesmās:

Saules visuvarenība
Tumsu veikusi un vārgu -
Gaisā tvaiki ņirb un ceļas,
Visa jūra līdz ar malām,
Līksmē trīsot, saviļņojas,
Pāri krastiem pūtas svaida.
Saule zeltā visu puško,
Sudrabautus klāj pār kalniem,
Dimantzvaigznes met pa vidu,
Liesmām pielej ēnu lejas:
Atdzerties būs saulesbērniem,
Svinot brīves lielās dienas.

IX

Saule viz un viz bez gala,
Un tu stāvi saules vidū,
Acis skatās aizraudamās:

Koši, spilgti zelta stari
Līst un līst pār vaigu, matiem,
Pieri, acīm, lūpām, kaklu,
Ka tu atrauj kakla autu,
Krūtis atver saules plūsmai.
Plūst caur krūtīm pašā sirdī,
Kur kā nasta tumsa spieda,
Kamēr iekšas ievaidējās;
Plūst, līdz senam ciestas mokas
Līdzi nožņaudzamām čūskām
Stīvas izkrīt tev no rokām;
Plūst, līdz gars tev saulē silis,
Līdzi gaisam dienasvidū -
Ņirbot, vizot verd uz augšu.

X

Saules apstarots un apņemts,
Pieliets pilns ar siltu gaismu,
Gaišs un caurspīdīgs tu jūties:

Lielām, ziņkārīgām acīm
Pats tu skaties savās krūtis,
Līdzi gaišā dzintarkrellē
Visos dvēsles noslēpumos.

Un tu brīnies: dvēsle skaidra,
Nau ne smaguma, ne tumsas,
Sirds bez ļauna, prāts bez naida,
Tikai ikdiena tos žņaudza.

Viegla, cēla tava būtne
Liegi gaisā peld uz sauli,
Apvilkusi baltu kreklu -
Balto, spožo mākonīti
Ziliem debess atlociņiem.

XI

Saule viz un viz bez gala,
Saules pilnās sirdis staro;
Sirdīs uzdīgst senā mīla:
Sirdis, sevi atdodamās,
Gara gaismu kaisīdamas,
Brāļus vezdamas uz sauli,
Sauli atspulgo kā spoguls.

Tumsas jausmas ņirdzot šaudās:
«Sirdī ļauns no sākta gala -
Zālei saknes melnā zemē,
Sirdij tumšā patmīlībā.
Saules jūtas nevērš sirdi,
Atkal stings tā naida ledū.»

Pretī smejas saulessirdis:
«Sirds, ko tumsa nenospieda
Šaubās, asarās un asnīs, -
Saulē pārņems visu zemi!»

XII

Saule līdzi visus silda,
Mīla, brīve visus caurspīd -
Vieglas, skaidras visas sirdis,
Lielas, jautras visas domas
Laikam, telpai pāri ceļas
Sniegt un cerēt jaunu zemi,
Visiem līdziem būt un labiem;

Tumsas šaubas ņirdzot grīnē:
«Lai top katris labs par sevi,
Vilks par jēru, kungs par kalpu,
Citād' ,viss pa vecam paliks.»

Smiekli nospiež šaubu ņirgas:
«Saule vērš, un saule māca,
Lai ikviens ir ļauns par sevi -
Kopu griba trauc uz labu,
Visus līdzi rauj uz sauli.»

XIII

Saule viz un viz bez gala;
Un bez gala saulei pretī
Nāk iz zemes tumšā klēpja,
Dīgst kā puķes, aug kā zāle,
Visu zemes klonu klājot, -
Lien iz tumsas pagrabtelpām,
Nāk iz putekļiem un kvēpiem,
Nāk iz dūmiem, ielu tvaikiem,
Nāk iz darba sviedru vietām,¹
Nāk iz tuksness leduslaukiem . . .
Darba ļaudis - - -
- - - - - - - - - - - -
- - - - - - - - - - - -
- - - - - - - - - - - -
- - - - - - - - - - - -
Tikai acīs uguns kvēlo:
Lielā, karstā brīves saule.

XIV

Lielā, karstā brīves saule
Spīd pār jaunu zemes spēku:
Varoņos tie vārgie vērtās;
Nāk un nāk tie darba ļaudis -
Svinēt brīves ziedoņsvētkus.
- - - - - - - - - - - - - - -
Līdz pat galam saules laimē,
Apvienotā cilvēcībā
- - - - - - - - - - - - - - - -
- - - - - - - - - - - - - - - -
Sārti karogi tiem plandās,
Spīd kā sārti saules stari
- - - - - - - - - - - - - - -
Kā caur sārtām magoņlapām
Skatās jaunie dievu dēli,
Darbinieki saules sejām -