RAINIS

DAGDAS PIECAS SKIČU BURTNĪCAS

ROMĀNS DZEJOĻOS

IEVADS

Cik man bija rokās nākušas burtnīcas un vēstules no Dagdas un cik es tās biju agrāk klajā laidis atsevišķās grāmatās, tik esmu še sakopojis un izdodu tās līdz ar vēl klajā nelaisto piekto burtnīcu. Viņas izdošanu biju aizturējis līdz šim laikam jo tā sapratu autora aizrādījumus viņa pēdējā vēstulē līdz ar «Mēness meitiņas» rokrakstu.
Tā kā man no autora nebija dots virsraksts, tad saucu visu kopizdevumu vienkārši par «Dagdas piecām skiču burtnīcām». Bet par romānu to apzīmēju tādēļ, ka autors ats runā pēdējā vēstulē par šo kā savu dzīves romānu.
Šinīs dzejoļos ieslēgts viss Dagdas dzīves gājums: cīniņā par brīvību un dzimteni viņš aizdzīts trimdā; tā sajūt tukšumu un atstātību; viņu apņem un saista pie sevis skaistā daba un skaistie, laipnie Itālijas ļaudis; mīla uz Olīviju pilda viņa dvēseles tukšumu, lauž viņa vientulību un pievieno viņu Eiropas dzīvei; viņa likteņi notēlojas vairākos posmos; Olivija mirst, viņa saites ar dzīvi raisās, viņa izmisums un visas dzīves tiesāšana izraujas «Čūsku vārdos»; kā izeja viņam tēlojas atgriešanās «uz mājām». Bet reizē pamostas arī atmiņas par pirmo trimdu ziemeļos; viņam ceļas grauzošas šaubas, vai viņam jel kur ir mājas? Tomēr viņš atgriežas; sastop laipnu saņemšanu mājās «sudrabotā gaismā»; pārdzīvo laimīgu sajūsmas un atkalredzēšanās gadu, bet pamazām sajūt un saprot, ka dzimtene ir ņēmusi citu virzienu savā dzīvē, nekā viņš domājis; ka viņš ir tapis eiropietis, vakareiropietis un svešs. Viņš grib iet prom, bet viņu vēlreiz aiztura «mēness meitiņa», kurā viņš sastapis savas bērnības ilgu iemiesojumu; viņš cerē saaugt atkal ar dzimteni, bet viļas; Olivijas ēna viņu sauc atpakaļ uz Eiropu, uz plašo cilvēci; viņš atraujas nost no mājām ar skaidru Apziņu, ka iet nāvē atjaunoties uz gluži citu būtību.
Pievienoju šim izdevumam arī dažus Dagdas zīmējumus, kuri man nāca rokās līdz ar pirmo skiču burtnīcu vēl Tičīnā. Rokrakstā neesmu neko patvarīgi grozījis.
«Treju loku» ievada pantiņš pirmā izdevumā bija noklīdis un tiek tagad ievietots.
Šīs ievada rindiņas gribu beigt ar novēlējumu, kaut piepildītos Dagdas pantā izteiktās cerības:

Dzīve sapnis, sapnis klīst, -
Kaut tik sapnis nesāpētu!
Sapnis klīda, - kaut tik sāpes
Vēl pēc sapņa nepaliktu.