RAINIS

DAGDAS PIECAS SKIČU BURTNĪCAS

ROMĀNS DZEJOĻOS

TREJI LOKI

ADDIO BELLA!

NO DAGDAS SKIČU BURTNĪCAS

I BURTNĪCA

                                                                                                                                    Lai sveikas manas māsas
                                                                                                                                    tavā zemē!
                                                                                                                                                    Olivia

Sveša itāļu kundze man atsūtīja sainīti vēstuļu un vaļēju lapiņu, kas bija rakstītas latviešu valodā, un lūdza mani paziņot viņai, vai no tām varot smelties kādus aizrādījumus par rakstītāja personu.
Tādu aizrādījumu tur nebija, bet lapiņās bij kas cits: dzejoļu uzmetumi, liriski sīkumi, norauti teikumi un vārdi, pa retam izvestam un pusizvestam dzejolim, dzejnieka dienasgrāmata un skiču burtnīca. Tādu es viņu sniedzu še publikai. Es viņu tikai drusku esmu īsinājis un nost atlaidis to, kam ar dzeju nau daļas un kas publiku neinteresētu, - arī daudz citātu itāļu valodā. Bet, ja man izteiktu vēlējumu arī tos lasīt, es laistu klajā visu. Dzejoļu un piezīmju kārtībā es neko neesmu patvaļīgi grozījis un pieturējies pie hronoloģiskiem atzīmējumiem.
Cienījamos lasītājus, es sevišķi domāju dārgās lasītājas, varbūt interesēs dažas tuvākas ziņas par dzejnieku pašu. Diemžēl, ziņu par nelaimīgo jaunekli - gribu to piezīmēt tūliņ - ir ļoti maz. Es pat nezinu, kāds ir viņa īstais vārds. Jo vārds Dagda, kas šur tur 1apiņās ierakstīts, liekas, ir dzejnieka paša izvēlētais nosaukums. Viņa oficiālais vārds bij itāļu mutē tā pārvērties, ka izk1ausījās gluži neiespējams un neizrunājams; itāļi tā kā tā mūs un mūsu valodu ieskata par barbariskiem.
Tā itāļu kundze, viņa saimniece, ar kuru vēlāk tikos personīgi, man viņu tēloja kā miermīlīgu, bet ātras dabas cilvēku. No auguma bijis slaiks, patīkamu vaigu. Viņā iemīlējušās meitenes, arī lepnas un brašas, kaut gan viņš strādājis kā vienkāršs fabrikas strādnieks. Viņš pats iemīlējies kādā bārenītē, kura bijusi ļoti skaista, bet laikam slimīga; viņa saukusies Giuseppina (Džuzepīna). Giuseppina piepeši nomirusi un viņš - il russo - krievs - kā viņu saukuši, nozudis, aizbraucis kaut kur svešumā, ardievas nesacījis, bet savus parādus gan skaidri nolīdzinājis, ko viņa saimniece minēja ar lielu gandarījumu un kā sevišķu pagodinājumu viņam un visai viņa tautai. Arī  uz mani no tā krita viens labvēlības stariņš.
Dažus mēnešus pēc Dagdas nozušanas signora Nerini Luigina - itāļi pa laikam vārdus liek pēc uzvārda, gluži tāpat kā mēs to mēdzām agrāk - signora Luigina saņēmusi to rokrakstu sainīti no Vācijas, no kādas mazas  prūšu robežu stacijas, līdz ar paziņojumu, ka sainīša
īpašnieks pie robežas kritis un viņa piederumi tiekot atsūtīti viņa pēdējā dzīves vietā, kuras adrese pie viņa atrasta. Signora domāja, ka laupītāji viņu nogalinājuši un atņēmuši viņa mantas, bet man likās vairāk ticami, ka viņš lūkojis pār robežu pāriet uz dzimteni un te arī nošauts no sargiem. Signora arī atzina, ka viņš gan ļoti mīlējis dzimteni. Ak, nau tik viegli tevi mīlēt un nākt pie tevis, dzimtene! Daudz Dagdu sēro un laužas pēc tevis, dzimtene, un tu viņus vēl nepieņēmi, tev bail, ka viņu mīla uz tevi nau par karstu.
Addio bella! Ardievu, daiļā! - bija daudz reiz ierakstīts rokrakstu lapiņās, - to tad es liku kā virsrakstu grāmatiņai, jo dzejnieks tiešām pēdējā laikā bij dzīvojis atvades jūtās, un varbūt tā bella un tas addio! zīmējas ne vien uz daiļo Olīviju, bet arī uz daiļo Itāliju, kura viņam gandrīz būtu kļuvusi par otru dzimteni. Grūti tevi nemīlēt, Itālija. Es nezinu, kā tevi nemīlēt, kas arī man esi bijusi otra dzimtene, kas mani mīļi uzņēmi, kad man nebija dzimtenes, un uzņemsi atkal, kad nebūs - addio bella, addio cara mia.

J. R.

Ceru, ka nebūs lieki piezīmēt vēl dažus vārdus, kā man tēlojās notikumi pēc rokrakstiem, bet es tepat tūdaļ atzīstu, ka var tos iedomāties arī gluži citādus, varbūt katra lasītāja vai lasītājs, kas interesēsies par dzejnieku, sakombinēs tos daudz pareizāk. Man liekas, ka Dagda pirms apmulsis savā skurbumā no dienvidus dabas, tad atvēries maigākām jūtām un meklējis mīlu; tur atradis Olīviju. Tā, bez šaubām, būs tā pati skaistā Giuseppina, kura izvēlējusies laikam dzejiskāku vārdu, jo Giuseppina, Peppina, Pina un daudz citas variācijas ir pārāk parasti sieviešu vārdi. Olīvija un Dagda - šur tur sastopu vārdu Rododendro, un varbūt tā viņu būs saukusi mīļākā - abi savā liekas būt piedzīvojuši kādas vētras; varbūt viņš būs pārāk tiecies uz mājām, varbūt viņai bijis svešs ar savu pārliecību, jo liekas būt bijis politisks emigrants. Viņš būs no viņas aizgājis prom un klejojis, bet mīla būs viņu atvilkusi atpakaļ un tad uzliesmojusi vēl daudz gaišāk. Un tad katastrofa. Olīvija mirusi, nezin no kā, par ko? Un nu viņu nekas vairs nau spējis turēt, viņš aizgājis uz mājām, kaut nāvē. Viņš, liekas, paredzējis un tomēr gājis. Laimes viņam arī te nau bijis, bet varbūt žēlabas viņš tos no līdzjūtīgām sirdīm, kaut pēc laika un par vēlu, - latvju zeltenes ir tikpat maigas un dziļi līdzjūtīgas, cik daiļas un apburošas. Viņš likās pie viņām atgriežoties, un kuri pie viņām neatgrieztos? Daiļākas un sirsnīgākas tomēr nau citur, - tik viena ir Latvija un viņas zeltenes.
Man jāliek vēl pēcraksts, jo, kā dabonu zināt, tad  Dagda bijis tiešām politisks emigrants, gribējis iebraukt dzimtenē, ticis denuncēts, bēdzis pār robežu un nošauts no sargiem. Siltu sauli!