RAINIS
DAGDAS PIECAS SKIČU BURTNĪCAS
ROMĀNS DZEJOĻOS
ČŪSKU VĀRDI
NO DAGDAS SKIČU BURTNĪCAS
II BURTNĪCA
Ko dzīvē meklēju?
Uz saulesaugsti cēlos spējā dziņā
Tai lielā ticē: taisnība veic varu!
Nu guļu lauztiem locekļiem un garu,
No saules kritis dziļā nesaziņā.
Es pūlos atjēgties: Kas ir? Kas bija?
Kā slīkonim žib garām dzīve visa
Man sāpju, šaubu garā čūsku vija:
Ko dzīvē meklēju? Kas rokās risa?
Kas dzīve, saule, es, - kas tas, kas dzisa?
Man nava cita balsta, cita drauga
Kā patiesība vien,
Kā taisnība tik vien, kas nāvē auga -
Tas bij tik sen, - gandrīz vairs neatceros -
TAS BIJ TIK SEN
Tas bij tik sen, - gandrīz vairs neatceros,
Gandrīz vairs nezinu, vai bij jel maz?
Jeb es tik tukšās sapņu ainās veros,
Ko manas mūža ilgas audušas?
Man apkārt cipreses un dienvidpriedes
Kā sapņos šūpodamās- sēri šņāc,
Un slaiki debeši velk smalkas sliedes.
Pa tām nāk ainas, kas tā sirdi māc,
Kas projām viļ, kad skujas sēri šņāc.
ATMATAS SMARŠA
Tas bij tik sen, - kā es to iecerējos?
Man visas domas tāli aizrāvās;
Tās vecās miņas klīda visos vējos;
Pa ielām, smiltīm zūdot nolaidās.
Ak, - sapņos, nemanot es puķi plūcu,-
Mazs ziediņš spīd kā māju atmatās,
To smaršu atceros un kāri sūcu.
Tai līdz tās miņas nāk un senā mīla
Kā es tās salku reiz, - un kā tā vīla!
TŪKSTOTS STĪGAS
Es toreiz rāvos kļūt no visa vaļā,
Kas maigām saitēm mani turēja,
Šīs dzīves patīkami šaurā daļā
Ar liegām laimes jūtām mānīja.
Ak, saldā paraduma tūkstots stīgas
Kā meža vīni rokas apvija,
Tās skaistam gūstam ļāvās nevarīgas.
Bet tūkstots stīgas plēsa pati sirds
Ar tūkstots sāpēm, kas kā naži ņirdz.
BĒRNA DRAUGI
Jo bērnu gadus kopā nodzīvoju
Ar upi, smilti, zāli, sauli, vēju;
Pa smilti gozējos, pa zāli skrēju,
Ar bitēm draugs, ar taurenīšu roju.
Ar dadžiem tik un ušnavām es kāvos,
Pie Daugavniedrēm gliemežzirgus sēju
Un smilgu ratos vizināties ļāvos;
Bij akmentiņi draugi - dzīvi zēni
Ar klusām balstiņām, tik drusku lēni.
Bet laikus es jau tāļu ceļu āvos.
RAUDU MĀCEKLIS
Un maz es raudāju tais bērnu dienās,
Jo reti cilvēkus es redzēju;
Ar sevi viens es biju četrās sienās;
Tās mani un es viņas mīlēju.
Tik jauneklis es raudāt iemācījos,
Dzert dziļā kausa visu rūgtumu
No ļaužu rokām, kuru es tā bijos.
Un velti nebij manim, ak, tā bail: -
Vēl tagad atminoties dvēsle gail.
BĒRNA BĒDAS
Tik vienas bija man i bērnā bēdas,
Ka vairāk mīlēju, ne mīlēts tapu,
Ka neredzēja manis: - dziļas pēdas
Man sirdī spiedās; ceļvedes uz kapu.
Tik maz man vajadzīgs bij, vēl mazāk prasāms,
Jo vārīgs maigums muti slēdza cieti,
Bet bērna acīs viss bij gaiši lasāms:
Viens stariņš brīves: augt kā jauni dzieti,
Viens graudiņš mīlas, - ak, būt' derējs lieti!
Kaut ērkšķos raujams, kaut no zemes kasāms.
BĒGUMS
Kad pirmo reizi ļaudīs izgāju,
Es izbijos, cik svešus viņus radu.
Tie dvēsli sagrāba ar riebumu,
Es metos bēgt. Daudz gāja gadu, gadu.
Iekš sevis dziļi dvēsle noslēdzās
Aiz asām nicinuma dzelkņu piņām,
Bet pašā dvēslē dzelkņi sadūrās.
Un gadiem atkal spārdījos pret viņām,
Līdz atrāvos no piņām un no tiņām.
KLUSĀS BIEDRES
Bez miega naktis, nu man klusas biedres,
Sēd gultas malā, manus vaigus glauž:
«Vai guli? Lūk, mēs gaidām jaunas ģiedres,
Tās, kura visas tavas jausmas jauž.
Es ceļos, staigāju, kur saule silda, -
I tur tās diegos manas miesas auž;
Ar smagu maigumu man dvēsli pilda.
I pašā saulē sirds vēl saules gaida, -
Tās klusās biedres slepu cer un baida.
ĻAUNĀ ZVAIGZNE
Nu manī dzīvo raudot mana sirds;
Es nezinu, kur dēties aiz tām raudām.
Kā ezers smags, tā dzīve daudzām jaudām,
Un kalnam pāri ļauna zvaigzne mirdz:
Kas zaudēs ezeru? kas spēj tā kaist?
Ak, saule ne. Vai mīla karstām glaudām?
Vai varavīksnās kūpot velgums gaist?
Lēks ļaunās sarkanzvaigznes vietā zila?
Kā jauna dzirkstele, ko laime šķila?
VECAIS ŠĶIRSTS
Es pavēru to vāku vecam šķirstam:
Kāds svešāds gaiss! un tomēr pazīstams. -
Tik smags un sažuvis, tāds, kādā mirstam,
Bet kādā glabā būtnes mūža nams.
Tur manas pārdzīvotās dzīves trūdi
Tur dvēsles sārņi, viss, kas atmetams,
Tur damu, jūtu pīšļi, vārds tiem: «Zūdi!»
Tur dažs ij nedzīvotas dzīves grauds
Put žūdams: dīgļu ceres bij tik daudz.
ČŪSKAS ACIS
Vai pēkšņi dzirkst kas trūdos? Nau jau spirkstis.
Vai slepus kust kas? Vai kas galvu ceļ?
Ā! čūskas acis žib kā divas dzirkstis!
Un čūskas mēle šņāc:
«Ko, dzīvais, šurp pie nedzīvajiem nāc?»
Spīd melns, ņirdz balts, smeldz roka: lūk, kā dzeļ!
Ir čūska - nāve, dzelons mokām biedē -
VISGRIBE
Sirds nopilst vairs, grib visas pasauls mīlas;
Grib vairāk, nekā zuda pagātnē;
Grib visu nākotni un visas ķīlas,
Ko nebeidz daiļot mīlas pārpilnē - -
Līdz spīd i tas, kas nebijis jau zudis:
«Viens tomēr tevi mīlēj' - pameklē!
Vai saulē tu vēl diezgan nenorudis?»
Ak, saule, - pieņem mīlu, dod un žēlo,
No tās, pēc tās man dvēsle mūžam kvēlo.
VĀRTI
Kad citiem vakarā tos cieti slēdz,
Man dzīve ver pret beigām savus vārtus:
Es redzu dārzus svaigi neaizskārtus,
Kur citkārt pīšļus dzīve kaisīt mēdz.
Kam rādi, dzīve? - Žēlām vilt tu cerē?
Kā nabags zudušo par vēlu jēdz
Un skumjās vaidās beigu dienas perē:
«Cik skaisti bij, ak, reiz! -Ak, bij tik sen!
To redzu tagad tiki tik sen, tik sen!»
DĀRZI
Nē, vārtos negribu es tikai vērties
Tā skumji notāl, - iekšā gribu iet!
Lai kā tu, dzīve, manim pretī cērties -
Tais dārzos palikt gribu! ver tad ciet!
Nau tavi pīšļi lipuši man vaigā,
Tavs režģis dvēsli nau man spējis siet,
Caur tevi bridis, es vēl esmu svaigā!
Jeb tici, ka mans spēka guns jau guris?
Nē, mūža mežs vēl ir mans ugunskuris.
MĪĻI SMAIDI
Man krūtis deg to ilgu, sūrst to gaidu,
Kā nākt, teikt vārdu, ko jūs saprastu, -
Es neizturu vairs to tālumu,
Kad jūs tik smaidāt tukšu, mīļu smaidu.
Ar - varu gribu es tad ierindoties,
Kur tumsa garām lielo straumi veļ:
Viens visiem piemēroties, sevi doties, -
Nau vārdu: - mans kā čūskas ģifts tik dzeļ;
Tik ūdens lāses vien ne šķir, ne šķeļ.
VIENS
Dzimst cilvēks viens, un mirst viņš atkal viens, -
Ak! kaut vai mūžam dzīvē pulkos bēdzis,
Kaut sevi tēraudiem pie citiem slēdzis:
Ir cilvēks viens un viens,
Un cits tam svešs un tāļš, un auksts kā pliens.
«Bet tu jau vientulību slavēt mēdzis?!»
SVIRA
«Par tāļi nost no ļaudīm aizgāji,
Un visas saites te ar zemi ira -
Kur nu tu dēsi savu vienatni?
Kas tevi pacels? Kāda pasauls svira?»
Es pats uz savām rokām droši svārstos,
Es nemeklēju dzīvei paglābi
Ne zemes saikņos un ne debess tvāgstos.
«Tad atmet zem' un debess visu grūtni
Un gaisos pārtopi par jaunu būtni.»
ĀRA PASAULE
Pār mani āra pasaulei nau varas,
Ne prieks, ne bailes mani nespēj siet.
Mans gars un spēks no āras neatkaras.
Vai brīvs nu varu iet?
«- I brīvos vējus zeme tura ciet. -»
No pasauls pūra neizbirst ne skaras.
SILA PUTNS
Ir sila putnam jālaižas uz tāli,
Kurp pārvarīgi viņu liktens trauc,
- Pār jūru, kalnu, tuksnesi un gāli;
Neviens to nedzird, kā viņš žēli sauc.
Tur augšā debess aukstām acīm skatās,
Un lejā atvars dziļu muti ver,
Un nāve savas telpas taisa platas.
Tu, mana dvēsle, ko tu ceļā cer'?
Ka draugs lai balsta? Ka lai mīla tver?
ATSKATNE
Ko mūžam nebiju vēl darījis -
Nu atskatos nez kā uz savu gaitu?
Es lasu pat, ko reiz es rakstījis,
Es redzu acīm savu dienu skaitu.
Kas ir? es mūžam tikai lidu laidos,
Lai drīzāk sniegtu turp, kur darbs man māj:
Nost seno domu nastas! aidu aidos!
Ko nu es atskatos? vai lidas stāj?
«Vēl trej tik plašu segu tāles klāj -»
PĻAUTAIS SIENS
Mans ceļš ar asrām un ar rūgti laistīts;
Ne saule nemīl manis un neviens.
Par ko pie pasaules es esmu saistīts?
Cik ziedam viegli rist.
Cik viegli pļautai zālei pļavā krist,
Un dvēsli izgarot kā smaršīgs siens!
GRAUŽI
Tad tas nu būtu gals. - Nau negaidīts -
Jau gadiem ņēmās mani nāvē vadīt:
Cik jauka esot nakts! Kam vajdzīgs rīts?
Cik jauki postīt! Un kam vajdzīgs radīt?
«- Tad pierunāja reiz» Tad spēkus lauza?»
Nē, spēks man dzīvē, nāves netop rīts.
Bet kad nu citas dzīves dzīvi grauza?
Kas dzīvo tik, cik otra dzīve drūp?
Kas dzer tik asins, kas vēl silta kūp?
VĒL LIELĀ TICE IR
Vēl lielā tice ir: veic dzīve nāvi!
Jo dzīvei taisnība.
Aiz saules augstāk ej! par dzīvi stāvi!
ALGA VIENA
Ir alga viena tagad, varu teikt;
Ir tagad beigas. Toreiz - tālās dienās -
Bij kauns, - es nespēju to kaunu veikt:
I viļņi, gultni slēpjot, stāvu slienas.
Es tevi mīlēju - nu izteikts ir.
Nu krīt un aizplūst viļņu stāvās sienas,
Skat' gultni! skati drīz! - drīz nāk, kas šķir.
Jo tagad beigas. Lai tev skaidra jūta
Dveš veldzi vēl - tā ir to viļņu pūta.
RUDENS
Ko visi putni šodien laižas zemu?
Stāv koki nekustoties, - pļavas līkst, -
Zieds nolaiž galvu kad to rokās ņemu -
Kas šodien noticis? Ko sirds tā tvīkst?
Vai dzīve dusā atlaiž savu saimi?
Un pirmā nāves jausma sirdīs dīgst?
Man līdzi tiesība uz lielo laimi:
Es līdzi zemes bērns: pie zemes eju,
Pie savas mātes beigās galvu sleju.
PILNS MĒNESIS
Mans pēdējs skats lai tevi aptver, draugs,
Pilns mēnesis, i tu uz dusu ejošs.
Tik skaisti dziest tavs maigais acu raugs
Bez rūgtes, kluss un gaišs, gandrīz vai smejošs.
Tu atkal pārnāksi, tu mainies bieži
Un daudzus priecināsi jauns un šmaugs;
Es nākšu ar, kad lieksies laika grieži,
Mums laiks ir iet! tu bālsti, drīz sāks svīst,
Lai gaismas acis neredz tos, kas vīst.
Ir čūska - nemirtne
MAN LĪDZI TIESĪBA UZ LIELO LAIMI!
«Tev nau tās tiesības uz lielo laimi:
Kā visiem, dusā mirt,
Tev mūžam jāsien kopā saim' ar saimi.»
ES PASAULS AUKSTUMU . . .
Es pasauls aukstumu jau agri jutu,
Un dvēsle ciešot sevī sarāvās,
Kā zeme raucas debess ledoņās, -
«Bet salstot dveš tā. sutu,
Ceļ ļaužu ģintī dzīvā ūdens putu.
Tā tu ļauj sasilt tavās ciešanās!»
PAR KO MAN IET?
Par ko man iet? Kad dzīve mani vajā.
«Par to nau runa. Ne dēļ tā tu radīts,
Lai ērti tev, lai dzīve tevi paijā.
Tu dzīves daļa vien.
Pie savas gaitas dzīve tevi sien -
Un darbs ir tas, no kā tu tieci vadīts.»
BŪS DIEZGAN KLAUŠU GAITAS . . .
Būs diezgan klaušu gaitas; atlaid mani!
Es strādājis un cietis, darbs viss irst,
Klīst tauta-avis, kurām aizbēg gani.
Jo tauta sirdī mirst.
«Vai mirst? Nē, tikai gurst un augšup nirst?»
«Ej atkal!» - Pats es mirstu. - «Teikts: ej, zvani!»
PRET NĀVI KARŠ!
Vai dzīve pretniece? Tā tevi laida?
Pret nāvi karš,
No nāves bēdz un viņas rīka: naida!
AIZSTĀVS
«Nē, neaizstāvies tu! tev aizstāvs būs
Tas laiks, kas attaisnos par mūža sāpēm,
Kad sen i asaras, i acis žūs
No liktens vīlumiem un laimes krāpēm.
Sīks krūms ar ērkšķiem gainās, ozols ļauj,
Lai viņa lapas plūc, lai zarus strosta;
Viņš zin tik augt un augt, jo spēki strauj.
Kas prasīs pēc, cik tevis ciesta posta?
Bet tik - cik tevis austa dzīves josta.»
UZ SAPŅU MALU
Pa gaisu augsti dzenas bezdelīgas,
Pa ielu bērni skraida, - saule riet.
Un vakars puķēm, kas tik nevarīgas
No karstās dienas, velgumu nes liet.
Es, sienā guļot, augšup raidu skatus:
Jau zeme tumst, bet augšā gaišums iet;
Es velti meklēju vēl zvaigžņu ratus.
Ak, braucat drīz ij manu dvēsli vest
Uz sapņu malu, kas var mieru dvest.
UZ ZEMES DURVĪM
Pusmiegā naktis cauri klausījos,
Kā klusi apakšzemes ūdens plūda,
Kā lēnas balsis vira dzijumos,
Kur aizslēpusies nauda zemes trūda,
Tur labi līdzi būt, turp gribu iet,
Tais zemes durvis. No: tu mani grūda
Tas debess rīts: «Man vajā ver, tev ciet.»
Kas rītam aizliegs dzimt? Rīts dzims un tiesās.
Vai atpakaļ tu bēgsi mātes miesās?»
STĀVI, BĒGLI!
Ej vien un bēdz, pa kuru ceļu gribi,
Pa visiem pretstāv darbs,
Sauc: «Stāvi, bēgli! Briesmām pretī zibi!»
DZĪVES SARGS
«Tev visas dienas, labas tā kā ļaunas,
Ir līdzi jādzīvo, tev nau kur bēgt;
Jo palīdzības lūgties dvēsle kaunas;
Jo nau, kas pats nāk tevi rokās slēgt.»
Kur pabēgt, paliek nāve, man nau bailes!
«Tu saprot' maz: būs vairāk spēt un jēgt!
Būs griezt pret nāvi visas asmins smailes!
Jo nāve - naids pret dzīvi - nau tev draugs.
Tu esi dzīves sargs, tu dzīves raugs.»
TEKOŠS ŪDENS . . .
«Tu reizē tekošs ūdens kalnos augsti
Un krastā zieds, -
Tu reizē veldzi nes un reizē plauksti.»
VIENS MĀKONS
Pār tālām lejām rudens klusums valda.
No sava kalna ilgi noskatos,
Ka manā priekšā, izklāta kā uz galda,
Guļ vēlais skaistums gaisa dzidrumos.
Dveš stipris, mitris gaiss; viens mākons tāli
Viens pats iet augstē; zemes dobumos
Ož lapu trūdi līdz ar jaunu zāli.
Caur trūdu smaršu zāles smarša laistās,
Ar nāvi dzīve gluži tuvu saistās.
PAR MŪŽIEM REIZ
«Tu neatkārtojies, tu zemē nāci
Par mūžiem reizi vien, -
Tad turies mūžam nebeigt to, ko sāci!»
LIELIE LOKI
«Tu viļņos plūstot laidies lielos lokos:
Tie viļņi saules līdz ar zvaigznēm veļ,
I sīkās būtnes viņos plok un zeļ,
I tavā dzīvē loks un viļņi spokos.
I gara pasaule tais viļņos griežas;
Ik loks, šķiet, atkārto, bet augstāk ceļ,
I seniem cauri jaunnākošie spriežas,
Bet patņiem brīve dota lokus lauzt,
Sākt jaunu kustību, likt saulēm aust.»
Un jaunie loki nost no veciem riežas.
GARS LAUZĒJS
Gars, vielā dzimis, netaps vairs par vielu,
Bet tāļāk laužas kustība no gara,
Un jaunā veidā vērties varbūt lielu,
Varbūt vislielāko no brīniem dara?
Jo zemes virsū paliek gars kā patnis
Ar dzelžu saitēm siets pie mēr' un svara,
Un tomēr zemi pašu veido pratnis.
Vai šaurās važas, kuras garā graužas,
Reiz nevar rist no patņa, kas tā laužas?
Skrej putnis, paliek zeme - kviešu statnis.
IR DZĪVE KUSTĪBA . . .
«Ir dzīve kustība.» - Un nāve? - «Arī -
Tik veids ir cits.
Tu raugi, kā likt lietā viņu vari!»
NO VIŅPUS . . .
No viņpus nāca vēja stipra pūsma,
Pa upi balti viļņus cilājot.
Cik skaisti viļņi plūst kā varoņdrūsma,
Nevienam rītu nebūs pārdzīvot!
Tu liksi: visi mirs, bet - tu tāpat;
Es likšu: dzīva atkal taps tā plūsma
Un līdzi tu, un mūžam ritēsat,
Jo ļaužu dziesmā viss top dzīvs, kaut dziest,
I es, kam visu meklēt bij un ciest.
PĀRMALUMS
«Jā, tomēr ļaudis mīli,» lēnie smaida.
Nē, nevar mīlēt tos, ko nicina.
Ne mīlēt viņus būs: lai lauž un šķaida,
Līdz aiziet pušu viņu patība.
Kad milti rupji, pārmaļams ir malums,
Līdz smalki, balti put kā migliņa,
Kad greizs ir nazis, otrreiz kaļams kalums.
Kad neder paaudze, lai met to vārā
Un ceļ kā teikā veci jaunu ārā.
Jo, kur to nespēj, tur nāk nāves salums.
LĪDZSKAŅA
Ak, labi, ka vēl viss nau mūsu daļā,
Ka putni paši dzied un meži skan, -
Jo laimes nau, kur cilvēks visu vaļā.
Tā tur, km līdzi skan
Daudz būtnes, nelīdzas ne tev, ne man:
Bet visas brīvas dārzā, brīvi zaļā.
NEPĀRCIESTA
«Vēl tevī pagātne ir nepārciesta, -
Vēl nespīdi tu pats,
Tik tava dvēsle ir uz sauli griezta.»
KUR ČŪSKA DZĒLUSI . . .
Kur čūska dzēlusi, vairs nevar dzīt,
Jo dvēsle grūst,
Nekas vairs nelabs; lūk' tik, kas būs rīt?
Ir čūska - atjaunotne: dzeļot dziedē -
DZĪVES TAKA
Grib dzīves taka vest no kalna lejā.
«Vai gribi tu?»
«Ej jaunā kalnā atkal jaunā sejā!»
GAIDOŠS BRĪNUMS
«Vai neviļ gars, kas izmisumā raida?
Vai dzīve skaista nau?
Nu koad nu atjaunotnē brīnums gaida?
TŪKSTOTZIEDIS
Uz visām pusēm koks ir stiepis zarus,
Cik spēdams pasaulei nākt pretī tiecies.
Nu rāmi stāv viņš, gaida nenoliecies
No pasaules un saules mīlas starus.
«Tu esi devis tik, vienmēr tik devis,
Vienmēr no jauna zaļš, tu tūkstotziedis,
I dvēsli smaršā izdvesis no sevis.»
Bez atziedes es vējā sevi kliedis,
Bez atvizmas zūd sapnis, manī briedis.
Ak, ņem tās gaidas, saule! Viss pie tevis!
ATZIEDIS
«Tu ne bez atziedes, jo tu ne vienis,
Tu atzied dēliem vēl: Tu pats tie dēli,
Ja dēliem ne, - tu tūkstotgadu dienis,
Tad darbam atziedēs, lai nez cik vēli.
Un pēkšņi, nezinot tev, reiz tev zaros
Būs teiku putnis klāt ar zelta kvēli;
Neviens to neredzēs, viņš slepu staros.
Tik tavu sapņu tumšā mēnesspuse
Būs pēkšņi spožā saulē uzlēkuse.
Tad tavas gaidas pates sildot garos.»
ZVAIGŽŅU SIETS
«Pats pārveidojies tu! pats veido lietu!
Tā lieta - dzīvība.
Pār tevi debess izbērs zvaigžņu sietu.
BEZ RŪPĒM
Visapkārt sāpes urbj un draudi draud,
Un liktens lēkmes pāri galvai karas;
Un nau, kas glābj; bet žēlas mūžam raud,
Nekad bez bēdām acis neaizdarās.
Un, mūžam urbtas, grauztas, miesas drūp,
Un mati bālst un vaigs no graužu varas -
Tik vienam visi posti maz ko rūp:
Tā dziņa dvēslē zin tik steigties radīt,
Tik visu vērst, ij nāvi dzīvē vadīt.
VIŅA DZIŅA
Un, kad uz laiku rimstas mocītāji:
Tie kaulu lauzēji, tie dūrēji,
Tie sliecenieki, galvas plēsēji,
Tās teku sāpes un tie raustītāji, -
Kad dvēsle atelš, neredz pāresti,
Kad šķipsnis saules paspīd kaut ij vāji,
Kad cilvēcībā pasmīn cilvēki, -
Tad viņa dziņa mirkli atņem elpu,
Ar gaviļdzīvi pilda visu telpu.
KAS ČŪSKA IR?
Ir čūska - nāve: dzelons mokām biedē
Ir čūska - nemirtne; .
Ir čūska - atjaunotne: dzeļot dziedē.
RIEBJĀ NASTA
Ir sekli dzīvot, dziļums vien ir mirt.
Un kas var piespiest nest to riebjo nastu?
Es brīvi gribu slēptās dzelmēs nirt:
Vai apnicībām pārmaiņu tur rastu?
Jo apnicis šos dzīves ceļus staigāt,
Kas dzīve saucas, bet kas spēj tik irt,
Kur nebeidz sāpēs tik un nāves klaigāt,
Viens ceļš tik atliek, turp es gribu doties!
«Viens ceļš - tā gan, - bet cits!» - Kāds? -
«Atjaunoties!»
NĀVES LEPNUMS
«Tu dzīvi apmelo. Vai neatradi
Tu ceļā mīlu, kas spēj ziedoties?»
To gan, - bet maz. «Nu, kaut ij to.» - Bet gadi!?
Nau Abigailas, kas to uzņemsies!
«Tu rūgts un lepnis, nespēj pieņemt balvu;
Tu nespēj lūgties, līdzīgs visiem būt;
Tas nāves lepnums, liedz tev noliekt galvu.
Bet jaunu dzīvi var tik mīlā gūt.
Tad zemojies, lai augtu!» Ha, tā - «grūt!»
VĀRDI
Kas ir šis «atjaunoties»? Atkal vārds.
Es tūkstots vārdus esmu izbaudījis,
Un tukši visi bij, - sauss lūžņu zārds!
Bet šķita reiz, ka auglīgs lietus lijis.
Nē, vēlu nāci, kad jau kauli līkst,
Kad laiks jau taisno stāvu izšķobījis,
Kad nau ne šūniņas, kas pati dīgst.
«Un kad tev cita dzīve dīgstus dotu?»
Ha, ha! Cits glūn tik, kā lai slepkavotu!
NĀVES KAIRUMS
Uz sevi vien es visu dzīvi cēlu,
Kā citu lūgties? svešu dīgli ņemt?
«Caur svešu dīgli pārraida uz dēlu, -
Ņem svešu, spēsi sevi jaunu lemt!»
Ha! mazā .mīla nīcīga! - «Bet dabā
Nekas nau nīcīgs. Allaž tīk tai remt
To lielo mazā, vērst to ļauno labā.
Tā tevī, mazā, atjaunotos vairums,
Kad tevī kristu nīcīgs nāves kairums.»
ES ATKAL VERU VĀKU . . .
Es atkal veru vāku - lai nu dzeltu:
Es mirt vai dzīvot gatavs, raits un svaigs.
Ko redzu? - Čūska pārvērsta par zeltu!
Zaļsmaragdacis mirdz,
Sārtrubīnmēle, dimantzobi ņirdz -
Viss dārgām pērlēm klāts, - cik šķirsts ir maigs!
NE DZĪVI DZĪVOT VIEN . . .
«Ne dzīvi dzīvot vien, ne tēlot vien, -
Ne zaļošs krūms, ne ezerspoguls!
Bet dzīvi veidot, augšup vērst ik dien'!»
IR DIVI VIENS . . .
«Ir divi viens: te visi noslēpumi!
Tu citos topi dzīvs,
Un dzīv' un nāve, gars un miesa: - jumi.»
OTRA JAUNĪBA
«Tad gribi otru jaunību sev radīt,
Tās vienas nepietiek:
Sev līdz būs visus ļaudis vārtos vadīt.»
KĀ NĀVES NEBĪTIES . . .
Viss dom' un jūtu audums gadiem austs -
Kā nāves nebīties!
Viens naida dūrieniņš: viss audums lauzts!
PAZUDIS
Es pazudis, es nespēju vairs nīst, -
Viss naids man pārvēršas par iežēlumu,
Pret mani pašu iet un nepazīst
Vairs manas sāpes, manu nogurumu.
Man nau to ieroču, kas mani vaira,
Un brūces, ko man sit, nau tās, kas dzīst;
Es slēpties nespēju no katra daira. -
Man atliek tikai bēgt kā saulei ziemā,
Lai spēkus atgūtu, pēc nākot ciemā.
Vai sapnis nes? - - -
VAI SAPNIS NES ?
Vai sapnis nes? - Tas maig' un stiprais gaiss!
Es dzimtenē un bērns!
Viss dzenošs ziedons, viss ir topošais!
LĒNAS GAIDAS
Ap četriem agri pirmais putniņš čirkst,
Īss teikums sveikumiņš, un atkal klusums.
Vēl rīta dvēselīte rasā mirkst,
Tik tikko aust, un tāli saules kusums.
Es nenokaujos vairs; un gaidas lēnas:
Lai arī acis deg, lai sirds vēl sirgst,
Lai tās, kas manī krīt, vēl dziļas ēnas;
Drīz putnu balsīs jauksies ļaužu skaņas;
Lai, - lai viss duņā grimst bez miņas, maņas.
GULĒTA NAKTS
Šo nakt' vairs neaizdaru savu logu:
Man pilna istaba ar zvaigznēm birst,
Man rasa galvu klāj kā rudzu rogu,
Un puķu dvaša manā dvašā sirst.
Es pirmo reizi guļu visu nakti;
Man smagās domas vieglos sapņos irst,
Krīt dvēsles sārņi un top zemē rakti.
Es celšos agri atjaunots un svaigs:
Balts bērzs, kam apkārt saules rīta zaigs.
Kad saule ņem uz sevi visas bēdas -