RAINIS
DAGDAS PIECAS SKIČU BURTNĪCAS
ROMĀNS DZEJOĻOS
UZ MĀJĀM
NO DAGDAS SKIČU BURTNĪCAS
VIENĪGĀ AINA
Piepeši saraujas sirds -
Piepeši saraujas sirds:
Es vēl nezinu, es tikai drausmīgi jūtu -
Bērnības lauki ir tuvu!
Ko pazaudēju, vai atkal to atrodu šeit!
Tik nesagatavota ir mana sirds,
Kaut gaidīju slepen mūžiem, ik dien',
Bet domāju vairāk uz dzimteni visu,
Uz darbu, tāli un cilvēci, cīņu un sauli -
Un nu -
Viens ieslīps. saules stars,
Caur bieziem mākoņiem lauzdamies cauri,
Uz viņu vietu krīt
Un viņu man apspīd pusspodrā zeltā!
Ak, zinu, zinu, ko, stars, tu man rādi:
To vienīgo vietu, to vienīgo ainu,
Vienīgo visā pasaulē man!
Tā nemūžam nau atmaināma,
Ne pārlabojama, ne izdzēšama -
Spožākā zeltā viņa man spīd
Klusi sirdī -
Tu, manas bērnības atmiņas saule.
* * *
Ezers
Kā klusa, melna acs
Ezers no tālienes atstaro pirmais
Noslēpumaini savādā skatā.
Jā, es labi atceros vēl;
Tu mūžam un allaž biji tāds -
Dziļš un noslēpumains, un melns,
Nepieejams, bruņojies staignēm,
Un visus baidošs no sevis prom.
Tikai notālēm vien es varēju sēdēt
Un drūmi vientuļā skaistumā vērties.
Ar meža ūdensputniem tu draudzējies vien,
Kas no tālienes atskrien un aizskrien tāli
Kā tevis sūtītas domas un ilgas.
Apkārt tev zilruda rāva mirdz
Draudošās krāsās kā zobens un varš;
Aug vaivariņš, reibušu darīdams galvu,
Aug sīki krūmiņi, govis vezdami maldā.
Un garas zāles un mānoši sausnējas sūnas -
Paļaujies vien un kāju uz cinīti cel -
Visi audzēji rijīgo muklāju sedz
Un tos, kas paļāvušies uz gludo ceļu.
Ko tu tā gaini visus, kā sargādams ko?
Baidošs reizē un vilinošs tomēr,
Nemīlīgs, noslēdzies ezers guļ,
Viņpusē paceļas kalns ar skaistu muižu,
Bet ezers ir viens un viens.
* * *
Ezera noslēpums
Ļaudis saka: dzelmē grimušas lielās laivas,
Laupītāji kad sākuši Latviju verdzēt -
Viltiem vīrus kāvuši, lauzuši laivas un pilis.
Pērkons tad paglābis Imantu Zilajā kalnā,
Bet lielās laivas varvīksnai licis no jūras pacelt,
Tāli pārnest pār zemi un ezerā gremdēt.
Latviešu pilis pie sevis slēpusi zemes māte,
Latviešu dziesmas aiznesis vējš pa pļavām un siliem,
Saules ticību slēgusi Laumiņa latviešu sirdīs.
Vai tu tas esi, kas sargā grimušās laivas?
Vai tevī atspriežas varavīksna?
Mēms un mēms!
* * *
Felkerzāma kalniņš
Pa otrai rokai zaļš apaudzis kalniņš
Ar gobām un kļavām, un retiem krūmiem,
Tam pašā galā koku pavēnī slēpts
Guļ akmens, liels un plats, kā nomests vairogs.
Tas vairogs vientuļu kapu sedz.
Ap lielo akmeni rotājas puisēns,
Klusi aizgājis tāli no mājām prom,
Un burto noslēpumainās iecirstās zīmes;
Šķēpi un cirvji, un salauzts rats,
Un veci raksti par bruņinieku, kas miris;
Kas kopā negribējis gult svētītā zemē,
Bet gan pie brīviem ļaudīm vēlējies tuvāk būt.
Stundām kavējas zēns un skatās pār lejām,
Un zaļus zariņus akmens plaisumos sprauž,
Līdz akmens izliekas ziedam.
* * *
Mēness meitiņa
Tuvāk ceļam, kur garām braucu,
Velk mani atmiņa - lēni, lēni -
Sensena un mīļa, mīļa:
Vai atmini mani?
Aiz saules un pasaules un vēl aiz sevis: -
Ar saules matiņiem mēness meitiņa,
Ar zaļām actiņām spigulīte,
Ar pieciem gadiņiem kā piecām lapiņām
Puķītes stiebriņš pavasaragrē -
Saulītē redzēju, mēnesī atminu -
Mēness meitiņu dzīves naktī garajā.
Es nāku pie tevis atpakaļ atkal
Pēc gara ceļa uz mājām!
Lokā aizgriežas lauki un koki, un ceļi
Un slēpjot priekšā stājas tai mīļai vietai,
Kur mēness meitiņa mita.
* * *
Baznīca un kapi
Liels koku pudurs ap baznīcu stāv:
Liepas un tumšas egles, neviena bērza,
Bet lejā bieza pavilna krūmu un ērkšu.
Balti jasmīni, dzeldošas akaces, rozes -
Man vēl tagad jasmīnu baltie ziedi
Liekas saldi dvašojam miroņu dvašu.
Bet tumšam biezoknim cauri izspraucas tornis
Un jūdzēm tāli mirkšina vakara saulē.
Kad bērna gados no skolas braucu uz mājām,
Tornis jau iztālēm meta ar roku man: ailā!
«Še ir mājas! še ceļš uz mājām,» -
Es aizgāju garām.
* * *
Liepu gatva
Pie torņa stāvēja liepu gatva jau gaidot,
Nepacietīgi virinot lapas un paraustot zarus.
Tā jau simtsgadiem sagaidot savējos mājās;
Liepas vadīja laipni uz netālo muižu
Gar kalpu mājām un laidaru, klētīm un kūtīm
Uz dārzu un laukumiņu - un galā
Tur nams.
* * *
Nams
Tas viņš! tas viņš!
Plašs un drūms, un tumšs;
Milzīgo liepu pavēnis vaigu tam visu sedz,
Dobēs puķes tas māc, un istabā kaulus tas lauž.
Bet otrupus nams ir gaišs,
Un skaidri pār tālēm skatās - saule un zēns.
Bet dienas vidū, kad apklusis viss, zēns, šerpuļos kratīts,
Augšējā stāvā zogas, - viss tukšs un skan -
Tur kaktā:
Zeltītās ietverēs, smagās, un stiklos divpadsmit gleznas:
Lielais Aleksandrs, un gleznojis Rafaēls lielais -
Brīnums un skaistums, un noslēpums, uzvaras gaitā.
Visu pasauli apņemt, tāļāk, vēl tāļāk, kas tur?
Un augstāk, zem jumta, lien zēns, tur grāmatu izvandīts klēps;
Pus dienām cauri nozudis zēns, «kur dauzījies?»
Mēms.
Ak, atmiņas, ak!
* * *
Kambars
Laukā! gaisā!
Tur laukums, tur klēts, tur zirgkūts, tur rati stāv.
Un varbūt vēl tagad tur augšā ir -
Kambars?
Ak, ko es daru? Ko atmiņās iegāju te?!
Tas negantais kambars, ko iedomājoties vien
Vēl tagad man šaušalas pārskrien pār miesām
Un neapslāpējams riebums!
Tur klaušu laikos vainīgie tikuši pērti,
Izmērdētie, drebošie vergi -
No izmērdētiem, drebošiem vergiem
Uz pavēli no labi ēdušiem kungiem -
Un asins tecējis pa kāpēm lejā -
Vienas dzīvas miesas no otrām plēstas!
Tik vienu reizi es biju tur, kad to nezināju,
Un visu mūžu man palicis dvēselē riebums.
Un kāpes man likās līpot pie kājām
Un ožot pēc asins.
Ā!
Nekad es otrreiz tur nebiju iekšā.
* * *
Dārzs
Tepat taču ārā ir mīlīgais dārzs!
Tur gulēju zālē -
Pie slaikām, dzeltenām gailenītēm.
Te dīķis, te pirts, tur linmārka, vītols!
Iesim! pie klētsgala pulkstens pusdienā sauc,
Suņi velk līdzi zvanam, nāk lopi mājās.
Māsiņa: «Ū! ū!» skaļdziedamā balsī, ka aizskan aiz verstīm.
Uz upīti aizskrienu lejā, uz Lauci,
Un tur jau netāli atkal tas pats mans ezers,
Dziļš un noslēpumains, un melns.
* * *
Atkal ezers
Vai tu arī negribi gaisā celties?
Celties un prom uz labāku vietu?
Kur tik tuvu mums neostu asins,
Kad pakustas vējš, no muižas puses?
Sargies, ka ne tik to asins smaku tu jūti,
Ka pilnas acis tie nepielej tev - ij mums -
Un sarkanas netiek tev malas ne vairs no rāvas!
* * *
Prom mani rauji, tu, dzelzceļa vilciens,
No atmiņām, kas tik skaistas un saplēstas nu!
Raujošā ritumā, riteņi, ritat!
Dzelži pret dzelžiem klaudzat un sitat!
Uz mājām, uz Latviju!
Uz brīvo Latviju!
Bet tu jau esi tā pati vienīgā aina -
Mans bērnības nams.
Tikai plašāki plests
Aiz sliekšņiem, aiz vārtiem, aiz ežām
Līdz brīvai Latvijai,
Līdz brīvai pasaulei
Un tālāk -
* * *
Rit, rit riteņi,
Priedes riņķo,
Pļavas un upītes
Sila malai garām.
Mazi meža vīriņi
Griezdamies līdzi:
Svārciņi skuju,
Biksītes tāšu,
Priežu čiekuris
Cepures galā.
Kūliņus mezdami,
Skujiņas sperdami,
Cepurītes mētā
Augsti gaisā.
* * *
Mazas bērza meitenītes:
Zaļi mati, balts krekliņš,
Sila malā sastājušās,
Rokas rokās sadevušās.
Zaļus matus vicina,
Laipniem smaidiem sveicina.
* * *
Es nāku, es nāku! es pazīstu jūs:
Baltas bērza meitiņas, zaļi priedes zēniņi.
Es zinu, kurp jūs mani vedat:
Pie liepu meitām, pie ozolu dēliem;
Pie zelta mātēm, pie tērauda tēviem,
Pie darba vīriem degošām sirdīm -
Ašāk, ašāk!
Uz latvju laukiem un pļavām, un siliem,
Kur līgo un lēļo; un gavilē dziesmas;
Uz Latvijas sirdi Latvijas laukos,
Uz Latvijas galvu, uz Rīgas pili,
Ašāk, ašāk uz mājām!
Es dzirdu, pūš vējiņš, uz Kurzemi dzen,
Es jūtu jau vaigā
Maigo un smaršīgo dvašu,
Es jūtu sirdi jau
Līdzpukstu pukstieniem drebam,
Es jūtu dvēslē jau
Raisāmies aizsenās sāpes.
Atlaižas dzīslas, locekļi atstringst;
Kā Odisejs gulošs dzimtenē ievests,
Tā aijinat, žūžināt,
Ievedat mani dzimtenes mājās,
Zaļie priedes zēniņi!
Baltās bērzu meitiņas!
* * *
Zaļie priedes zēniņi,
Baltās bērzu meitiņas -