RAINIS

DAGDAS PIECAS SKIČU BURTNĪCAS

ROMĀNS DZEJOĻOS

UZ MĀJĀM

NO DAGDAS SKIČU BURTNĪCAS

SARKANAIS SAPNIS

                                                                    Man pretī zili mākoņi veļas -

Man pretī zili mākoņi veļas;
Tāli draudoši rūsas palsņi,
Pa laikam -
Vēja grūdieni brāž, un tad klusums.
Arī kā tālas, dobjas duņas.
Pa laikiem -
Zibina saule.

Man pretī melni mākoņi veļas,
Un sarkana migla dvašo;
Tās dvaša aprasoja laukus
Sarkanus.
Es negribu redzēt!
Es nogriežos nost, bet es dzirdu:
Krīt un krīt, un krīt.
Līst lietus ne redzamām atsevis lāsām,
Bet rit kā krītošs vienkopus palags
Uz leju, uz leju krīt un krīt,
Bet nenokrīt.

Kā siena no miljoniem plankumiem krīt,
Bet nenokrīt.
Es zinu, ka tas tikai sapnis.
Uz vietas stāvošas kustības nau.
Bet es zinu, ka krītošais pelēkais palags
Ir sarkans.
Es gribu vaļā tikt un mosties!
Es gribu!

*  *  *

Dzimtenes kāpās

Zeltā vizo saules stari;
Gaiši zaļās koku lapās
Sarkankošas ogas kaist.

Zilām acīm debess skatās,
Kur es, smiltīs izvāļājies,
Atkal klausos klusās skaņās,
Kas no jūras nāk un gaist.

Klausos, gozējos un smejos,
Guļot, - īsu, skaistu sapni.
Diena, diena pagājusi,
Debess skatās zilām acīm:
Ilgāk sapņot nevar laist!

*  *  *

Lidotājs

Lido mana mūža diena
Līdzi raibam taurenītim,
Tavu smaidu spožā gaismā
Spārniņus sitot.

Smaršo visas zemēs zāles,
Zili ziedi stalti dīžo,
Lapas laistās zaļā zeltā
Dieniņas cauri.

Līgo gaisā taurenītis
Līdz pat priežu virsonītēm:
Līdzi mana mūža diena,
Spārniņus sitot.

*  *  *

Uguns jaucas un nakts
Mēness izlien
Sarkans kā dzelzs uz lakts.

Kas nomiris mūžam, tas staigā -
- Ko gribi no manis? -
Zaļgani pelēkā vaigā.

Vai tu zin'? vai tu zin'!? vai tu zin'?
Kas nāks?
Min' tikai vārdu! min'!

*  *  *

Tālas balsis sauc...

Tālas balsis sauc -
Ko viņas grib? Kurp trauc?

«Heidi! heidi! -
Kaut laiks ar kūtri soļus mēro,
Mums cīņas priekā acis zvēro
Kā jauniem ērgļiem perēklī -»

Tālas rokas māj -
Kurp? kurp? Visu zilums klāj -

*  *  *

Man pretī melni mākoņi veļas -
No rijas vārtiem mutuļo dūmi -
Apņemtas malas gar abām pusēm un augša -
Bet es zinu: ir sarkani dūmi -
Blāzma spraucas pa starpām kā rīts.

Liels arājs arklu dzen,
Pasauli apgriež kā vagas apkārt,
Tik dziļi dzen.
Kad apstādin' dzīt, arklu zemē grūž,
Sadrebas zeme.

Kūp, kūp, kūp,
Tvaiki laužas no lejas uz augšu,
Melni mākoņi augšā pret melniem mākoņiem lejā -
Sarkans pazīst un sprāgst -

Kāpj, kāpj, kāpj,
Savus lielos spārnus - vējus - vēdina zeme,
Pašķiras divas tumsas,
Izlec mirdzot žilbīga gaišuma pils.

Iekliedzas bailēs: turi, turi, turi!
Sajūk viss.
Vai es sapņoju? Vai es nomodā skatos?
Vai varavīksna mirdzēja pāri?

*  *  *