DAUGAVA

SĒRDIEŅU DZIESMA

PUSNAKTS

MAZGANĪTIS

Apklusušas visas balsis,
Nogurušas visas sirdis.

BARENĪTE

Mazganīti, klus' ij tu!
Ļauj, lai miedziņš spirdzināja.

(Apklust apguldamās.)

MAZGANĪTIS

Guli, guli, Bārenīte,
Laime tevi midzināja,
Vecļautiņi - atdusies!
Jaunļautiņi - sasmelies!

(Apklust.)

SVILPIS

(Klusu, citā pusē atgulies viens.)

Aukstums no Daugavas pūš.
Mākoņos mēnesis gainās.
Tāļi kas sauc.
Vai jau jāiet, kur sauc?
Mākoņi zvaigznes pie zemes grūž.
Ar zemēm jauc.
Kas vainas? kas vainas? kas vainas?

SPĒLMANĪTIS

(Klusu, tāpat citā pusē viens.)

Zvaigznes manas spīgulnieces,
Gaisma mana jaunmēneša,
Debess visa vizuļota
Mana loga vērumā.
Vienas zvaigznes, latvju zvaigznes
Nesaredzu debesīs:
Paliec, debess, vizuļota -
Cieti taisu savu logu.

BĀRENĪTE

(Klusu, pie Mazganīša, pa miegam.)

Vai mūs atkal spēji glābt,
Lielā postā tautas dvēsle?
Septiņsimtus vergu gadus
Aizklāji ar zelta segu.
Posts mūs atkal spiež pie zemes,
Šoreiz nazi liek pie kakla,
Šoreiz nāve stāv aiz posta -
Un visapkārt nau, kas glābtu . . .

VECMĀMIŅA

(Klusu, tāpat citā pusē viena.)

Kam man vecai jāguļ nakts,
Diezgan kapā pagulēšu, -
Kamēr acis vajā turu,
Redzu ritam manu dzīvi.

Redzu ritam manu dzīvi,
Redzu nākam ēnas mātes,
Redzu nākam veļu ļaudis
Īsu brīdi rādīties.

TUMSAS MĀTE

(Parādās.)

Sēra palsā palagā
Māsa nāve garām gāja -
Rokās bija dilis mēness,
Kājās sarkans spīganoja.

ASARU MĀTE

(Parādās.)

Sēra palsā palagā
Māsa nāve garām gāja -
Nāves kurpes piemirkušas,
Slapjas pēdas atstājušas.

VAIDU MĀTE

(Parādās.)

Sēra palsā palagā
Māsa nāve garām gāja -
Nāves zoles čirkstējušas,
Mītās miesas vaidējušas.

VEĻI

(Veļu laivā pabrauc garām 5-tā gadā kritušie.)

Melna veļu laiva nakti brauc,
Zaļas veļu aires rakstā klaudz -
Daudz, daudz, vēl daudz . . .

Lēni veļu upe viļņus trauc.
Sarkanmelnas putas veļi jauc -
Daudz, daudz, vēl daudz . . .

Tilpums veļu laivai pilnum krauts,
Dzīves sējums veļu pļaujā pļauts -
Daudz, daudz, vēl daudz . . .

Balsis veļu upē žēli sauc,
Krastā veļu vilki gari kauc -
Daudz, daudz, vēl daudz . . .

Veļu Daugavā viss līdzi rauts,
Zilas veļu rokas klusi žņaudz -
Daudz, daudz, vēl daudz . . .

Melnā veļu laiva lēni brauc,
Zaļas veļu aires rakstā klaudz -
Daudz, daudz, vēl daudz,
Daudz, daudz, vēl daudz.

(Skaļāk.)

Dzīvie, klausat: veļi cīņā sauc!
Vēl par brīvi cīņā kritīs daudz -
Daudz, daudz, vēl daudz,
Daudz, daudz, vēl daudz.

IMANTS

(Parādās augšā.)

Simtus gadus nogulējis,
Nāku lūkot latvju ļaudis:
Vai tie ceļas, vai tie cīnās
Iegūt savu jaunu sauli?

Nogulēju simtus gadus:
Vai lec saule pusnakts pusē?
Vai ir latvju gars un dvēsle
Izauguši sauli saņemt?

Nogulēju simtus gadus,
Laiku devu gatavoties,
Ja vēl esat negatavi,
Tad vairs nebūs simtu gadu.

Tad vairs nebūs simtu gadu,
Tad būs jāguļ tūkstoš gadu:
Šķīdīs tautas, zudīs miņas,
Raujot noslīks lielā plūsmā.

(Nozūd.)

LAIKAVECIS

(Parādās liktens vārtu vidū.)

Mosties, celies, latvju tauta!
Lai tu celtos, topi jauna!
Ņem sev rokās jaunu spēku,
Ņem sev mutē jaunu mēli,
Ņem sev galvā jaunu garu,
Ņem sev krūtis jaunu sirdi!
Tava mūža latvju dvēsle
Tad tik staros jaunu dienu!

(Nozūd.)

(Paceļas no Daugavas   L ā č p l ē s i s   un   S p ī d o l a.)

LĀČPLĒSIS

Es cīnījos un gāju mirt,
Nu nāku laukā no nāves nirt,
Ceļaties!
Diezgan gaužaties, asaras lejat!
Ceļaties, mostaties, cīniņā ejat!

Par brīvi, par tautu, par cilvēci
Mirt ejat atkal kā varoni!

Cēls mērķis, ar cēliem ieročiem,
Par to vērts tapt par varoņiem,
Ceļaties, ceļaties, ceļaties!

SPĪDOLA

Es cīnījos un gāju mirt,
Nu nāku laukā no nāves nirt.

Ir skaistums tik dzīvē un cīniņā,
Tik brīvpašas patības pilnībā;
Tapt skaistumā brīvi un pilnīgi,
Mirt ejat atkal kā varoni!
Ceļaties!

Vēl cīņas nau galā un nebeigsies;
Jums Lāčplēsis, Spīdola palīgā ies.
Ceļaties, ceļaties, ceļaties!

(Parādība nozūd.)

MAZGANĪTIS

(Paceļas lielās izbailēs.)

Turi mani, dvēsle mana,
Šausmu nakti nepagursti!
Neatstāji mani vienu,
Nebēdz, mana dzīvā dvēsle!

Nāve nespēj salauzt tevi,
Mani saberž nāves pirksti -
Turi mani, dzīvā dvēsle,
Tev ir jācieš tikai sāpes!

Turies, tautas dzīvā dvēsle,
Lauza tikai tavus bērnus:
Nemirst tava dzīvā dvēsle,
Tavam garam gala nava!

Dzīvā dvēsle savas vaļas,
Tikai pašai gribot gaisa, -
Ak, es iešu mirt par tevi,
Zudīs manas jaunās dienas!

VECMĀMIŅA

Zudīs tavas jaunās dienas,
Zudīs tūkstots jaunas dzīves,
Tava tauta nezudīs,
Kad tu iesi mirt par tautu!