RAINIS
Kastaņolas periods
1906-1920
1908
DIENASGRĀMATA
14.1.8.
Ir tik gribas jeb kustības dzeja un neapzinības jeb miesa dzeja. Nau tendences un skaidras mākslas dzejas.
Visas dzejas sakne ir jūtas, bet tās vai kustīgas vai nē, apzinīgas vai neapzinīgas, Ober jeb Unterbewustsein.
Pēc tā vajga pārvērtēt visu dzeju.
(23286/161)
23.1.8.
13.6.8.
Soc[iālisms] un māksla
Marksam ģeniāla doma kopot visus nepatstāvīgos domātājus, neapzinīgos un pusapzinīgos lielā partijā; viņos ir arī spēks, tikai mazs, par sevi vien nevarīgs. Kopā tās domas var virzīt uz darbu. Partija uzņēmusi daudzos sīkos spēkus, dod katram no viņiem atpakaļ kopuma spēka atspulgojumu. Tas pats ceļš visām valsts un valdībaa idejām: ticībai, tautībai, kultūrai. Markss to ieroci griezis pret valsti pašu. Viņa partija, kas ir gluži. kas cits un lielāks nekā politiskas partijas, gan piespiež un iznīcina mazos indivīdus, lieliem sākumā pret viņu jācīnās, lai netiktu apēsti, bet izslēgt indivīdus tā neizslēdz. Indivīdi var gatavo partiju ņemt arī kā ieroci rokās. Vai mākslai ir tur vieta? Vai ētikai? Sava dzejnieka nebija pat sākamā; Freiligrātu masa atraida. Un Dīcgens? visu dzīvi velti cīnījies, tagad nāk uz augšu, bet vai uznāks? Ētika ir jau pate partija savā kopsatursmē, nelaiž tai atdalīties. Dzejas vietu izpilda demokrātiskākā runa, Cita māksla tiek ņemta gatava no pretnieka - pilsoņa. Bet vai nevar nākt vēlāk kā kristiānismam?
Ko nozīmē instinktīva pretestība partijā pret dzeju? Vai ne indivīdu pretestība pret indivīdu? Un tomēr kāre pēc sajūsmas un dzejas, un tiekšanās tikt par dzejniekiem? Tomēr iespēja jaunai dzejai.
(23280/129)
23.1.8.
Ģēnija traģēdija: atdot savu darbu priekš citiem, arī sevi pašu; savu lielo darbu atstāt par labu maziem un niecīgiem darbiņiem. Sabiedrība ar pienākumu uz to spiež. Traģēdija Rīgā: nevaru mīlēt cilvēci. Mazi talanti to neizcieš. Lielie vai nu pienākumu nicina, vai padodas un dara mazos darbus bez skandēšanas. Atzīst, ka sabiedrībai, t. i., cilvēcei, vienmēr taisnība pret katru atsevišķu cilvēku, arī lielāko. Kas ir miesās stipri, tie pārvar arī šo traģēdiju caur to, ka paspēj fiziski abus darbus: mazos, no sabiedrības liktos, un lielos, no sevis paša dotos. Traģēdijas nau lielumam.
(23286/130)
Pēc 1906, g. nau jaunas strāvas literatūrā, t. s. dekadenti, bet ir literatūras tukšums. Politiskā dzeja beigta., politika pate viņas vietā. Reakcija vēl tik nāks pilnā spēkā. Visi agrākie talanti klusē, jauni nau parādījušies. Amatnieki un diletanti, kas jutās apspiesti, tagad pārvalda.
Tādi nespēj aptvert un izteikt vispārējas idejas, tādēļ var dot tikai sevi, tas tad esot individuālisms. Bet nu arī izrādās, cik tukši šie indivīdi. Pareizāki teikt personālisms nekā individuālisms, jo ir tik personas, kam nau nekā individuāla. Viņu spēks tātad arī ne atsevišķos indivīdos, bet kopībās: kliķēs.
(23286/131)
8.3.8.
Dzejn. dod taisni savu visdziļāko patību, viņš tikai tik daudz ir dzej., cik viņam sava īpata personība, tādēļ viņam jārunā par personu un par sevi. (Marx faktu ir uzķēris, bet tik brīnas par viņu - vēstulē par Freiligrātu.)
Par jauno mākslu man jjātiek pašam vairāk skaidrībā es gadiem esmu uz īstā ceļa, bet to aptvert dzej. ir grūtāk nekā zinātniek., jo aptveršana dzejn-kam izdarāma ne ar prātu vien, bet ar tēlošanu, t. i., radīšanu, t. i., ar prātu, fantāziju, jūtu un visiem īpat. personības spēkiem kopā. Jārod jauna mākslas izteiksme un tas neiet ar domu formul., bet aug organiski. Es jau gadiem dzīvoju kā drudzi ar šo jaun. mākslu, bet tu nau teorētis. pārdomāš. Un grūti izteiksies rakstienā. Garīga noguruma laikos, kad fantāzija nestrādā, es varbūt arī to darīšu, bet tagad man nemiers strādāt savu darbu, kad tik cik necik atpūtīšos, tādēļ rakstīju Jums, ka lai necerat no manis polemiku.
(22864/1)
12.3.8.
"S. dzies." par daudz bilžu, ka Šellijam. Tās ņemt atkal priekš "Īla" vai "Saules bērna".
*
Š e l l i j a nelaime tā., ka par daudz sakopojis lirikas, skaistuma, puķu kaudze un katra puķe grib par sevi būt aplūkojama. Nau telpu starpu. Drāma gan laba priekš tā, piem., Šekspīrs, bet Šellijs nau gandrīz nemaz ņēmis scēnisko elementu: raksturus, situācijas u.t.t. Otra nelaime: valoda un temats par daudz pacilāts, himnas veidīgs. Pacilātību lasītājs nevar ilgi izturēt. Tā arī Klopštoks, kur gan nau daudz puķu, bet pārāk pacilāts. Dziļāks talants nekā Gētem.
Abas nelaimes "S. dz.".
(23286/169)
22.3.8.
Jansons
Katra lieta tikusi vāja un frāžu pilna, un nicināta, kur piedūries J[ansons].
Eglīti saudzē, jo tas viņu cildinājis
(23286/165)
V. Eglīts
Daudzus cildinājis: Poruku, Falliju, Brjusovu, līdzīgs Mor. Barresam un Herm. Baaram.
Fantāzija par Poruku, kādam tam vajdzētu būt, bet nau.
(23286/166)
24.3.8.
Slavas jautājums. Horācijs: "aere perennius". Puškins: "я памятн. воздвиг".
Tagad tas vienaldz. socistiem: slava vajadzīga kā reklāma, kā organizāc. ap kādu viduci, kā palīgs dzejn. vēl vairāk strādāt, kā atmaksa, bet lielākā daļa krīt atpakaļ partiju, uz šķiru. Ārēji slavas parādībās nau vairs ne kroņu, ne triumfu - viss iedzīts atpakaļ person. pašsajūtā, un arī te jau [nau?] person. laimes jūtu, bet savas lielās šķiras uzvara. Vajga būt ļoti stipram to nest iekš sevis, apslēptu, lai atraidītu ārēj. zīmes (es vācu teātrī ovācijas). Dzej-am būt ir ciest, nest visas pasaules sāpes kā Kristum.
(22864/2)
27.3.8.
Poēzija īsākais izteiksmes veids. Caur ritumu, pantu īsumu vai garumu, atskaņām, aliterāciju, cezūrām u.t.t., caur gluži mehāniskiem līdzekļiem, kuriem gar domām un jūtām nau nekādas daļas, izteic domu un jūtu saturu, t. i., caur mehāniku izteic psihiku. Nau tik vien izteikts, cik vārdos lasāms, bet nesamērojami vairāk, jo lielāko daļu no priekšmeta izteic bez vārdiem tehniskā forma. Ja visas domas, jūtas, krāsas gribētu izteikt bez šīs atsevišķās formas vienīgi vārdos, kā to dara proza, tad apraksts iznāktu neiespējami garš. Jo vairāk izkopta, sasmalcināta, sašķirota forma, jo vairāk viņa uzņemas izteikt. Tādēļ forma visvairāk izteic lirikā, bet ir arī jau epikā manāms viņas lielais iespaids; trojiešu karu prozā tik īsi un spilgti - reāli nevarētu aprakstīt, kā tas tēlots "Iliādā". Savā aplokā (jūtās un domās, cik tāļi tās ir psihiska kustība) poēzija ir īsākais izteiksmes veids, salīdzinot ar prozu. Caur savu tehniku, bet tehnikai ir vēl lielāks uzdevums: viņa smalkākām jūtu un pat domu noskaņām ir vienīgais izteiksmes līdzeklis, vārdiem neiespējamais, tur kur ir robežas dzejai un mūzikai.
(23286/132)
29.3.8.
Nodaļas dzeju krājumos ir intermeci starp operas cēlieniem, kas izklaidē dotos iespaidus un sagatavo uz nākošiem.
(23286/133)
26.4.8.
Neizturami šauri apstākļi dzimtenē, latviešos. Visi darbi varēja būt tik piemēroti mazajiem apstākļiem: tautībai, sīkām partijām, mazai sajēgai. Lielus nodomus, idejas, dzejas nevar. Viss aprēķināts uz saviem šauraj. lasītājiem. Pirmoreiz liela izeja sociālismā. No tā stāvokļa jāapspriež visi mani agrākie darbi.
(22864/3)
27.4.8.
Em. II
Tie brīvākie, kas atstājuši tēviju spaidu dēļ, tie te liekti nebrīvībā, atkarājas tik no svešiem dzimtenē, bez pamata, materiāli nepatstāvīgi. Vienīgais drošais-ir fantasms, kosmopolītisms.
Visiem mierinājums un visam kosmopolitismam tomēr cauri: ilgas pēc dzimtenes un mīlestība uz viņu. Tomēr mēs vāji un mirstīgi cilvēki, personiski tomēr ejam bojā, kad arī ieejam vispasaulē. Dzimtene tomēr 1000 saitēm tura, mēs arī garīgi viņas produkts. Priekš viņas mēs sevi upurējam (Alkesta tomēr raud, kaut arī upurējas priekš Admēta labprāt).
(22864/4)
2.5.8.
Dzeja un māksla jo augstākas, jo augstāks viņu priekšmets un jo vairāk priekšmetam piemērota forma. Mistikas priekšmets gan savā laikā bija augsts, bet tagad novecojies, ticis zems. Viņa forma bijusi aizvien neskaidra, jo priekšmets neskaidrs. Ar tiem līdzekļiem nevar izteikt mūsu laiku un viņu augstākās idejas.
(23286/133)
Mani saprast pilnīgi var tik sociālists un strādnieks, viens ar garu, otrs ar jūtām. Kad strādnieks attīstīsies līdz soc-am un tālāk līdz pilnīgai pašapziņai, viņš sapratīs arī ar garu. Pilsoņi saprot tik formu; bet ja nesaprot garu, tās jūtas un domas, kas izteiktas, tad nevar arī saprast, cik sakrīt saturs ar formu, Tāpat neapsver arī strādnieks, kas zin jūtas, bet ne formu. Tādēļ tagad modē talanti, kam forma vien, kā dekadenti, vai saturs vien, kā Gorkijs.
(23286/151)
5.5.8.
Beigās vajga pašiem par sevi smieties par savu sajūsmību, kurai nebija spēka, par pāragro sākšanu; tad par pazaudēšanu, jo katra revolūcija pazaudē.
Ikdiena uzvar, bet top citāda, tomēr pieņem no revolūcijas; sajūsmas daļas top par ikdienas daļu. Pasmaidīt lēni par visu un tālāk iet iesākto ceļu.
*
Izraut to mīlestību uz vienu vietu, uz dzimteni. Pašam savas saknes izraut, bet pašam jau arī ir jāpārmainas, ja grib augt. Bet bērzs paliek bērzs. Labākā zemē top citāds; ozols, liepa smaržo; mazais vanadziņš top par akāciju. Visus mīlēt, ne savus vien. Vai arī ne vienu vien mīļāko, indivīda dzīve arī zūd. Jā, kad nau diezgan stiprs.
(22864/3)
8.5.8.
Tādēļ, ka mana dzeja tik ļoti vāja, tādēļ viņa darījusi tik lielu iespaidu.
Un tādēļ, ka R. K[laustiņš] nau šo sapratis, tādēļ var rakstniekus skaust, tādēļ R. K. var tik droši spriest.
(23286/152)
24.5.8.
Saimnieciskie apstākļi, ražošanas kārtība izskaidro parādības; bet vai ārstam uzdevums tikai izskaidrot, no kā ceļas slimības? Cēlons jāzina tikai tādēļ, lai varētu viņu novērst.
(23286/124)
Slavas jautājums I
Horācija aere perennius. Puškins: Я памятник воздвиг. Tāda slava tagad vienaldzīga soc-am. Slava tagad vajdzīga kā reklāma, kā organizēšanas moments ap kādu viduci, kā palīgs dzejniekam darīt iespaidu uz vēl lielākām masām; pamudinājums pašam vairāk strādāt, jo ir atzinība par pareizu ceļu; arī atmaksa, ka var justies kā vajadzīgs, pienākumu izpildījis, derīgs ierocis cīņai un savai šķirai.
Labākā daļa no šīs slavas krīt atpakaļ uz šķiru, partiju, organizāciju.
Ārējas slavas parādības nau vairs ne kroņi, ne triumfi, kā romiešiem un vispār tur, kur šķiru godāja ne naudā, kā kapitālistiem.
Visa slava no ārienes ieraidīta sirdī, pašā slavas guvēja pašsajūtā. Pat arī šī pašsajūta nau personiskas laimes jūta, bet savas lietas, savas šķiras uzvara. Sajūt, ka spēja izdarīt lielo darbu tikai caur ciešo kopsajušanos ar visu šķiru, šķira līdzi darbojās.
(23286/147)
Slavas jautājums II
Varons ir aktīvs, masa pasīvs darba darītājs.
Vajaga būt tagad vēl ļoti stipram, lai varētu to nest, apslāpēt personiskās jūtas, atraidīt ārējās slavas zīmes, kur tām nau reklāmas rakstura priekš lietas. (Es vācu teātri.)
Dzejniekam būt (varonim arī) ir ciest, nest visas šķiras, cilvēces sāpes, ka Kristum.
(23286/148)
25.5.8.
Kristīgās mīlestības ideāls nau humanitātes jeb cilvēkmīlestības ideāls, kā to maldīgi domā vēl tagad visa pasaule. Tie abi ideāli izslēdz viens otru. Kristīgā mīlestība ir cilvēcības lielākā un pēdējā pretiniece. Kr. m. prasa pilnīgu altruismu, padošanos pārdabas varai, t, ir, sabiedriskai varai; viņas gribētais mērķis ir status quo; viņas līdzekļi: apgādība no augšas. Cilvēcības mērķis ir: kustība, attīstība; līdzeklis: pašdarbība. Egoisma atklāta noliegšana; slepena pielaišana. Egoisma piekopšana priekš cilvēces. Altruisms caur egoismu. Eg. un altr. Jēdzienu noskaidroš. un iznicināš. To vietā (pašdarbība un verdzība) personas attīstīšana, personas pievilkšana pie darbības; protams, apzinība darbā, bet neapzinība verdzībā. Neapzinīgs altruisms jeb verdzīb., apzinīgs altruisms jeb pašdarbība. Egoisma absolūka. vairs nau, kā agrāk pie valdošiem. Viss darbs tā ku tā altruist., arī negribot lielāka atkarība no sabiedrības. Ja noslēdzas, tad nonīkst. Altruisms arī līdzeklis personas attīstībai.
(22864/5)
Kristīgas mīlestības ideāls nau humanitātes jeb cilvēkmīlestības ideāls, kā maldīgi tagad vēl domā visi. Tie abi ideāli izslēdz viens otru: kristīgā mīlestība ir humanitātes lielākā un pēdējā pretniece. Kr. m-a prasa pilnīgu altruismu, padošanos citiem par labu, kas ir pārdabisks; patiesībā šī pārdabas vara ir sabiedriska vara. Viņas gribētais panākums un mērķis ir: status quo uzturēšana; viņas līdzekļi: apgādība no augšas, no pārdabiskās varas, kurai zemē ir priekšstāve; valsts vara. Cilvēcības mērķis turpretī ir: kustība, attīstība; līdzekļi: pašdarbība.
Kr. ticībā: egoisma atklāta noliegšana, slepena pieļaušana. Hum.: egoisma piekopšana priekš cilvēces. Altruisms caur egoismu.
Hum .: egoisma un altruisma jēdzienu noskaidrošanās abu atcelšana. Tie patiesībā bija; pašdarbība un verga darbība; viņu vietā: personas, attīstīšana, pievilkšana pie darbības, personas apzinīga (pretī pavēlētai verdzībai) darbība ar mērķi ārpus sevis: cilvēci.
(23286/126)
Krist. ticībā: neapzinīgs altruisms jeb verdzība; hum.: apzinīgs altruisms jeb pašdarbība priekš paša pacildinātā veidā, t. i., cilvēces vai arī savas šķiras.
Absolūta egoisma vairs nau še, kā pie valdošām šķirām. Jo viss darbs tā kā tā ir altruistisks. Arī negribot, tagad lielāka atkarība no sabiedrības. Ja noslēdzas, tad jānonīkst.
Altruisms līdzeklis paša egoisma, personas attīstīšanai: pats attīsties caur darbu priekš cilvēces.
(23286/127)
26.5.8.
Pa laikam nāk sevišķa patika ar atsev. darbu nodoties: dzejot, filozofēt, tehniski atradumi, taisīt plānus kā naudu dabūt, metrika, tulkošana, ceļošana, retāk rokas darbus darīt. Dzejošanā atkal šķirības; politika, daba, filozofija, skumība, taut[as] dz[īves] veids, mīlestība, vec. pesimisms, mana. strofa. Gars prasa pārmaiņu, Cellas vingrināšanu.
Dzeltenas stīdziņas smildziņām plaukst.
(22864/6)
27.5.8.
Pa laikiem nāk sevišķa patika uz atsevišķiem darbiem un pretība pret citiem: dzejošana, filozofēšana, tehnisku atradumu taisīšana, plāni kā naudu dabūt, tulkošana, metrikas apsvēršana un metrisku mēru meklēšana, ceļošana, politisku pārskatu meklēšana, savu atmiņu cilāšana, savu domu izteikšana par literatūru un mākslu, gara parādībām, dabas novērošana, krāsu un mākoņu novērošana, mīlestības fantastika, rokas darbi, tērzēšana, humors. Dzejošanā atkal savukārt šķirības, pa laikiem: politiska dzeja, daba, filozofija, skumība, taut. Dziesmu veids, mīlestība, vecais pesimisms, mana strofa; bērnu dziesmas, humors. Gars prasa pārmaiņu; visas man attīstītās cellas vingrināšanu. Kad gribas pārmaiņu, ir labi; kad visi darbi apnikuši, tad vaina vai visa cellu pārpūlēšanā, bet arī tikai vienu cellu; viena locekļa pārpūlēšana dara nespējīgu ne vien šo locekli, bet visus citus arī. Tas saceļ prātā un jūtās pārpratumu. Tādēļ uz to sevišķi jāskatās.
(23286/122)
28.5.8.
Sievietes liekulība nekad nebeidzas, arī tur nē, kur labi domā, pat nē, kur mīlē. Glaimo, bet patiesībā domā ko citu. Atklāti labu neteiks, baidās, ka atzītu pārākumu. Salasa no visurienes kopā, visus izmanto, tomēr grib būt oriģināla, viss garīgais saturs tapināts; bet pat to, kam ir pretiniece, liek lietā sevis labā un laužas uz vadītāja lomu. Bet arī tā liekulība, jo labāk ļaujas vadīties. Visa liekulība tiek mīkstināta tikai no neapzinības. Tuvas kustoņiem ar viņu neapzinātām dziņām.
(23286/123)
Siev. liekulība nekad nebeidzas, arī tur, kur labi domā, varbūt pat mīļi. Glaimo, bet patiesībā varbūt domā ko citu, arī atklāti baidās teikt par mani labu, un jau nekad neatzīs manu pārākumu. Pate salasa no visurienes kopn, mani visur izmanto, tomēr grib būt oriģināla. Viss garīgais saturs mans.
Liekulība, ka laužas tikt par "vadoni - sociālisti", kur taču pate ir pretniece neatzīst soc-u.
Vai man jāļaujas izmantoties? Kā sargāties? Lai viņa atzīstas, ka visi man pakaļ dara.
(22864/7)
Draugi lai saka taisni, ko domā, lai neliek minēt un meklēt, to jau nozīmē draudzība, ka atvieglina satiksmi un kopdarbību caur pavieglinātu zināšanu. Ienaidnieka spēki un nolūki jāatmin, lai varētu aizstāvēties; vienaldzīgie jāizdibina, lai varētu tos likt lietā, bet draugiem pašiem viss jāsaka, tad var droši bez šaubām un aši darboties.
(22864/8)
Draugi lai saka taisni, ko domā, lai neliek minēt un meklēt. To jau nozīmē draudzība: atvieglināta satiksme, domu izmaina, kopdarbība caur atvieglinātu, pareizu zināšanu pārsniegšanu. Ienaidnieka spēki un nolūki jāatmin, lai varētu aizstāvēties; vienaldzīgu jāizdibina, lai varētu tos likt lietā, bet draugiem pašiem viss jāsaka, tad tik var droši, bez šaubām, pareizi un aši darboties.
(23286/125)
Kā to izskaidrot, ka par mani nemaz nerunā, "U. un N." nemin? Uzbrukt R. K[laustiņš] drīkst, tātad tā nau bijība. Vai tad kritika atzīst par neievērojamu? Kā tas iespējams? Vai jau iestājies pilnīgs gara nogurums? Vai jau klāt Mirza Šaffi un Marlita?
Kad nau neviena soc. dzejnieka, es viens, man pakaļ dara, kādēļ tad mani nemin? Kad atzīst, ka mani darbi veicina s-u, kādēļ tad caur viņu neminēšanu aprobežot s-a veicināšanu? Loģika nespēj savienot abus faktus; ko loģika nespēj, spēj personiskas intrigas.
(23286/151)
31.5.8.
Nāve ir savienošanās ar visumu; dzīve ir kopība ar visumu, bet ne tik pilnīga. Starpība starp dzīvi un nāvi nau tik liela, kā to domā. Kas to zina, tas dzīvi arī tā var grozīt, ka savienošanās top jo pilnīgāka. Dzīvē ir laikmeti, kad savienošanās ar visumu ir tuvāka, vismaz ar vienu visuma daļu - cilvēkiem; tas ir lielos sajūsmas brīžos tautai vai cilvēces vēl lielākām daļām, tādos laikos sajūsma vieno kā nāve: viegli atdoties, ziedoties vispārībai. Ikdienā tas ir visgrūtāk. Kas prot savienoties, t. i., ziedoties, tas ir vistuvāk nāvei nevien idejā, bet arī faktiski. Bet arī vistuvāk laimei, jo sajūsma, nāve, visums, cilvēce ir vienīgā, augstākā laime. Dzimuma mīla ir laimes priekšjūta. Kad viņa pate sev mērķis, tad ir zema un dod laimi tik divām personām un tās pašas laimes maz bez mērķa ārpus un pāri par sevi. Cilvēka mērķis ir ārpus viņa: cilvēcē un visumā, un kopībā. Mēs nebijām oktobrī diezgan tuvu tautai un cilvēcei, tādēļ zaudējām. Ja būtu bijuši tuvāk, būtu cēlies Napoleons.
(23286/128)
Modernai dzejai nau ko teikt; tā nau gudru vīru, arodnieku saruna, bet saviesības tērzēšana. Tukši cilvēki necieš klusu, jo tad viņos jūtams tukšums; nau iekšēja satura un spēka, kuri darbotos arī klusu ciešot; viņiem jāaizmieg, ja nerunā. Tikai runai skanot, viņi jūt, ka darbojas un ir dzīvi. Mūsu modernai dzejai nau ko teikt, bet viņai pastāvīgi jārunā, jo citādi nejūt, ka ir dzīva.
(23286/133)
Gēte, Vāgners lieli tika caur atkrišanu no sevis, bija ateisti, tika mistiķi, tad ieguva visu publiku. Es negribu atkrist no sevis, bet jādod cita mistika: skaidra doma, kura tomēr noslēpums, sajūsma, kura tomēr noslēpums, nāve, kurā iet brīvi. Parasto mistiku izsmiet, tāpat parasto brīvdomības un brīvības tēlotāju. Atrast vēl augstāku mistiku, pāri par dabu. Tas arī tikai prāts, kas aptver dabu. Vai tas nezināmais otrpus pasaules? Vai sajūsma?
Modernam dzejn. nau ko teikt? Nau gudru viru arodnieku sarunu, bet saviesības tērzēšana. Runīgi cilvēki necieš klusu, jo tad viņos klusums un tukšums, nau nekāda iekšēja satura un spēka. Tikai runājot, skanot jūt, ka ir dzīvi.
(22864/9)
3.6.8.
Dievs un Kristus, un visi reliģiju dibinātāji ir vidutāji, kas jāizskauž, lai mēs nākam tiešā sakarā ar dabu. Tāds bij senās reliģijās - ēģiptiešiem, asīriešiem, indiešiem, bet tik sākumā. Jāiet arī še lokā atpakaļ, bet uz augšu.
(23286/134)
8.6.8.
Čūskas un aitas ir vērts dzīvot, un es nē; vājas kopijas ir vērts palikt, oriģināls nē; Terencs un Plauts ir uzglabāti, Menandrs nē. Vājo daudzumu daba paturējusi, stiprākos vieneniekus atmetusi. Tāda ir dabas taisnība un ekonomija, un tāda cilvēku.
(23286/150)
17.6.8.
Dienas grāmata
Refleksijas.
Aforismi.
Dzejoji.
Sarunas.
Dienas uzzīmējumi:
- par sevi,
- par Itāliju,
- par ceļojumu,
- par lasīto,
- par notikumiem dzimtenē.
Dzejoļi no abiem.
Vēstules:
- rakstītas draugiem,
- atklātībai,
- saņemtas no draugiem,
- no publikas,
- kā polemikas.
Vēstuļu veidā artiķeļu kvintesences no sveša.
Kritikas sava iespaida veidā,
- aizrādījumu veidā publik.
Šodien lasīju šādu dzeju, joku,
- ievērojamu domu.
(Kā Tolst[oja] domas uz katru dienu.)
(23286/136)
Dienas grāmata
J. Jankava vēst. par mākslas jautājumiem.
Tulkojumi.
Idejas un iniciatīvas; projekti.
Sava biogrāfija.
Atmiņas.
Redzēšu, kurš pirmais pakai taisīs.
"Gaismas pils".
(23286/145)
18.6.8.
Par dekadenci
Lai nepārprot dekadences nozīmi; viņa pati saucas "pagrimšana", ar ko grib izteikt, ka pate vairs nezin tālāk uz priekšu iet, ka viņai nau vairs ko teikt, ka viņa ir kāda uzdevuma piepildīšanās, kādas attīstības apstāšanās un pagrimšana. Tā ir galvenā nozīme; sīkākas pazīmes ir dažādas, bet galvenā visām dekadencēm viena: ka nau vairs ko teikt. Dekadencu vēsturē ir neskaitāmi daudz, šī mākslas un literatūras dekadence mūsu dienās nau ne vienīgā, ne interesantākā, tikai tuvākā. Mums pašiem, ar mūsu īsiņo un neievērojamu attīstības gaitu, jau bijušas vairākas dekadences, kaut gan arī nau tik pazemīgi saukušās. Vācu mācītāju literatūrai bija sava dekadence, kad beidzās tās šķiras garīgā valdība un cēlās zemnieku - gruntnieku šķira ar savu ideoloģiju - tautību. Arī šī savukārt nobeidzās 90-tos gados, kad cēlās lielburžuāzija un proletariāts. Tagadējā literatūras pagrimšana, kura pate saucas par dekadenci, ir gluži mazas inteliģentu daļas priekšstāve, tādēļ arī raksturīga pazemība, kas atzīst savu nespēku un pagrimšanu, ar to vēl lielās, bet arī reizē raksturīgā izmisusi pašuzslava. Neviena plašāka šķira viņu neatzīst, viņa bez šķiras atbalsta karājas gaisā. Dekadentiem nebij nekā sava, viss tikai zināšanu krājums, sanests no visiem arodiem. Viņiem bij tikai laiks un griba rakstīt, jo visi bija aizņemti ar politiku, bet viņiem politikas nebij, jo nebij šķiru intereses; viņi sludināja tādēļ mākslu par sevi, bez kāda reāla satura. Viņu mākslai tikpat maz satura, kā viņiem pašiem. Tādu bezsatura, bez iespaida mākslu arī neviena vara neliedza. Tā viņiem bija diezgan laika un izdevības mesties uz literatūru. Bet nebij viņiem arī ko teikt un kā teikt, tādēļ metās uz aizņemšanu: no manis, no krieviem. Nebij ap kādām interesēm un idejām pulcēties, tādēļ metās uz personām, pulcējās pa kliķēm un saloniem. Eglīts ilgi un visapkārt meklēja un vēl tagad meklē dekadentiem personas, uz kurām balstīties. Raudzīja atrast varoni pie darba ("Rīta Blāzma"), tad gribēja Niedru, bet tas kalpo zināmai šķirai, lielzemniekiem; pat mani laikam domājis Eglīts, kad rakstīja par dzejām, bet es piederu pie strādniekiem ar netīru veļu; reizē arī domāja uz Aspaziju, bet arī progresīva.
Vēl agrāk jau Fallijs bija padomājis uz mani, bet nebija atradis piekrišanu dekadentos. Beigās Eglīts atrada Poruku, kurš pats bez šķiras pamata, pats meklējis visur pajumti un pabalstu arī naudā, pats bijis bez partijas izšķirības jau 1890. gados, kad vēl izšķirības pat nebij tik asas. Bet arī Poruks pietika dekadentiem tikai uz laiku, jo arī Porukam sava nekā nebija, arī tas bij "salasītais cilvēks", no visiem kultūras katliem apsmeķējis putiņas, bez sava satura, bez pasaulsuzskata, bez pamatidejas, vieglu laiviņu īrējs, noveļu feļetonists, gara laika kavētājs, patīkams tērzētājs, Unterhaltungschriftsteller. Eglīts atrada atkal Brjusovu, neskaidru galvu un tukšu sirdi. Bet citi bija praktiskāki savos meklējumos, kamdēļ iet tālumā un lielumā, vai arī Eglīts nau ģēnijs, arī Fallijs, arī Vēsmiņš, arī Jancis un Krancis? Attīstījās loģiski ģēniju meklēšana līdz tai pakāpei, ka katrs dzejnieks ir ģēnijs; lai to aizstāvētu, vajdzēja atzīt, ka katrs ģēnijs tik sevi spēj atzīt, kā nejēdzības robeža drīz bij sasniegta. Pagrimšanas epizode pate nogrima. Vienu viņa izdarīja ar savu skaļo reklāmu, ka padarīja pazīstamu, bet smieklīgu dzejnieka vārdu.
(23286/138-140)
Man pārāk daudz ko teikt. Domu daudzums jau tā nospiež, un to, ko vārdos notver, to vēl nedrīkst izteikt. Tā divkārša nasta, no kuras nevar tikt vaļā. Tie nesaprot nekā, kas domā, ka ciešu klusu aiz trūkuma, aiz tā, ka viss izteikts. Varbūt no tālienes to nevar saprast, varbūt spriež pēc tā, ka dekadencei nau ko teikt, varbūt spriež pēc sevis, bet varbūt arī vienkārši aiz politikas, gribēdami nolikt pretniekus, un kad tiem mutes aizbāzuši ar zemi, ar svinu vai cenzūras zīmuli, tad iestāsta publikai, ka nau vairs ko teikt.
(23286/149)
19.6.8.
Pret epigr. "Droša cīņa" rakstīt pretepigrammu: nau fatālistiskas drošas uzvaras, droša tik tad, kad mēs pieliekām visus spēkus. Es gribēju mierināt visgrūtākā brīdī, pats biju noguris un izteicu tik savu pārliecību, ka mūsu spēks izrādīsies nesalauzts. Es zināju sen, ka laiks nenāks, ja ļaudis to nevedis. Nau fatālist. drošas uzvaras. Nau pareizs viss šis fatālisms, kā apstākļi visi izrādās, tas labākais apstāklis esam mēs paši.
(23286/58)
Mēs, modernie cilvēki, neesam vairs tik cietsirdīgi un šauri egoisti kā Kristus, kurš uz savu māti teica: "Sieva, kas man ar tevi par daļu?" Kad mēs saduramies ar veco paaudzi, kas laiku nesaprot, mēs lūkosim viņu mierināt, darīsim viņai saprotamu, ka vismaz mūsu nolūki ir skaidri un ideāli; arī ģēnijs un varons, kurš jūtas traucēts no saviem nesapratējiem, savējiem, nelietos asus līdzekļus, atzīs arī tos par sev līdzīgiem. Un tomēr mēs ģimeni mazāk atzīstam, bet mēs vairāk cienam pašu cilvēku. Un cilvēkā mēs cienam taisni viņa patstāvīgo pārliecību. To Kristus nevarēja. Viņa mācība neatzīst cilvēka patstāvības, bet tik viņa pilnīgu uzupurēšanos priekš valdītāja, kurš gan zinās gādāt un žēlot.
(23286/141)
28.6.8.
Par ko loga atspoguļojumā dabas aina izliekas skaistāka nekā pašā dabā? Ainu, ko sen jau biju apnicis, atkal ļoti iemīlēju, redzēdams logā atspoguļotu. Mūsu prāts prasa visur aptveršanu, uz to vienmēr iziet, tas arī viņam patīk, kas ir aptverams; kas tam mazāk apdodams, saceļ neapmierības jūtas. Logs dod noslēgtu, tātad ātrāk aptveramu ainu nekā daba, tādēļ pirmā vairāk patīk. Arī katra ainava, caur logu aplūkota, liekas skaistāka, nekā no brīva, neaprobežota stāvokļa skatīta, jo pēdējā garu izklaidē priekšmetu un skatu daudzums, un neaptveramība. Vai šis pats lētas aptveramības, mēra un robežu princips nau arī vispār princips katrai mākslai, kura vienmēr prasa pēc mēra?
Māksla tad būtu īpašs garadarbības veids, kurš palīdz aptvert pasauls parādības, saņemdams tās robežās, kā arī zinātne ir garadarbība. Še kopējais, izšķirība meklējama citur: māksla dod organism.
(23286/162)
7.3.8.
Kapit. XVI. Arī estētikā katram laikmetam savi likumi, jo estētika ir bioloģiska, ne fizikāliska parādība. Klasicisms vairs neder. Kādi est. likumi feodālism., kādi kapitālismam, kādi pārejas laikam un sociālismam? Jāizpēta. Vai jautājums pareizs? Vai stāsies sakarā ar manu teoriju par simboliem?
(23286/142)
11.7.8.
Reālisms līdzinās speczinātņu faktu krāšanai, novērošanai; empīrika, induktīva metode. Romantisms - hipotēzēm. Simbolisms - dedukcijai, sintēzei.
Buržuāziskā sabiedrība pārāk aprakstīta, novērota; vairākkārt bijis reālisms un simbolisms. Proletar. sabiedrība prasa to pašu. Jaunas attīstības stadijas prasa atkal jaunu reālismu, bet katras stadijas rezultāti jāsaņem simbolismā. Vai reāliem tēliem jātop par simboliem?
(23286/142)
Tikumībai jābūt ne abstraktai, absolūtai, bet pozitīvai, ar saturu, ko darīt, tātad relatīvai. Kritērijs ir derīgums šķirai. Tātad "nolūks svēti līdzekli". Tā būs tikumība tikai vienas šķiras vidū. Bet interšķiru morāles nau? Tātad nau arī interšķ. kultūras, jo arī tā prasa savam derīgumam morāli. Cīņai pašai jābūt zināma regula, tā t. s. humanitāte. Faktiski tiek zinām. mērā ieturēta. Vēl vairāk to prasām no saviem pretniekiem. Tātad jāatzīst arī teorijā. To dara revizionisti.
(23286/143)
5.8.8.
R. Klaustiņš saka, ka esot atskaņoti ievadraksti un soc. d. tikai "Jauns gads", pretruna.
Taisni ievadrakstu es negribu, tādēļ atrod, ka nau s. d. Ja s-d., tad būtu proza, jo par s. d. publika saprot tik tos programas punktus, kurus vienīgi apstrādā avīzes.
Bet pie soc. pieder klāt pasauls uzskats un gars, tie ir grūtāk saprotami un vēl grūtāk paskaidrojami, tādēļ par tiem nau runa. Prozai arī jāievēro sīkie dienas jautājumi. Bet kustība paliktu sekla, ja tikai sīkie dienas jautājumi. Tādēļ poēzijai jācilā arī lielie pas. uzskati, gara, vadītāju domu, jūtu jautājumi.
Tie tik sveši tikuši publikai caur sīkumu, ka nepazīst par s. d.
Proza arī šos lielos jautājumus padara seklus, sīkos, savstarpējos strīdos.
Vajga tos darīt pieejamus lielai masai, viņas dvēselei, to dara tikai poēzija. Kas jūt un novēro garu, tas vieglāk izpratīsies arī praktikas prozā.
(23286/56)
27.8.8.
[Nevienu?] domu nevar izteikt visā pilnībā, jo katrai ir pārāk daudz detaļu. Doma pate jau nozīmē detaļu kopā saņemšanu. Bet arī izteiksme nevar to pašu un visu attēlot, var dot tik galvenos vilcienus, var izlasīt to, ko tura par vispār pazīstamu. Tādēļ nesaprotas dažādas tautas un šķiras, ka vienai ir nepazīstams tas, kas otrai pazīstams un izlasīts.
Seksualitāte izlaužas cauri pie reālistiem kā kaislība, pie dekadentiem kā ikdienība, abi ieskata to kā ko paliekošu, nepieciešamu, likteni, kam nevar pretoties. Nepareizi abi uzskati; dzīvē gan ir kaislības gadījumi un laiki, bet vajga tos izskaidrot. Notiek arī tā, ka seksual. top par ikdienību, kad zināmas aprindas pagrimušas un izvirtušas. Patiesībā seks. nau ne liktens, ne vienādi darbojošs spēks. Cilvēkiem ir griba uz seks. tāpat kā uz ēšanu un uz darbību. Visur nervu spēka patēriņš un vingrināšana. Kad viena daļa nervu nogurst, jāvingrina citi nervi. Maiņa vajadzīga, lai sistēma varētu atpūsties un vingrināties. Uz maiņu viss uzbūvēts, uz ekonomiju. Šī maiņas vajadzība izskaidro arī seks. jautāj., kurš liekas tik sarežģīts gadu tūkstošiem, kura neizprotamību cildināja dzejnieki par likteni, par daiļumu, par ģenialitāti. Pilnīga pretruna līdzīgi interesanta kā gudram, tā muļķim. Tāds nervu nogurums notiek arī pie šķirām un tautām. Inteliģence pie mums visvairāk nogurusi, jo visvairāk eksaltējas. Cf. fr[anču] revolūcija. Jauns ģimenes veids sagatavojas, bet nau iestājies un nevar iestāties tagad tāpat kā jauns īpašuma veids; visas komun[isma] kolonijas beigušas, arī Eeden, arī Sinclaira, Voltēra u. c. Arī netiklība un viņas muļķības zīme beigsies, soc. Arī vainīgi. Tā ir lielākā nelaime, to nevar saglābt ar [teksts nav pabeigts.]
(23286/168)
10.9.8.
Tem.
Nenoslāpt mazos darbos, galvu paturēt skaidru priekš lielu sakaru un tālu mērķu atzīšanas.
Tagad visi metas uz kultūras darbu, tas pastāv no leģiona mazu darbiņu, uz morāli, tā pastāv no instinktu apsvēršanas, bet arī valdīšanas priekš liela mērķa.
Jaunus dzimumsakarus, veidus nevar ievest vecā kārtība, kā jaunus īpašumveidus, komūnas un kolonijas arī nē. Nevar liet jaunu vīnu vecās mucās.
Dz. tem. Griežos pie jaunības, viss pa lielākai daļai priekš viņas rakstīts, bez jaunības un sievietēm nau uzvaras.
S m i e k l u v i e t a nodaļā
Oktobrī daudz sanāca, bet nespēja viņus ne attīstīt, ne organizēt, ne izglītot.
Pie tevis griežos jaunība,
Tev . . . ir rakstīta.
(23286/57)
13.9.8. III
Jo vairāk indivīds attīstās un jo lielāks top, jo vientulīgāks jūtas, jo vairāk ilgas viņu velk atpakaļ uz masu, uz visumu, uz tautu, uz proletariātu. Indivīda laime ir tikai kopībā. Vientulībā Mēnessdārzā viņš [uz?] salas, noskaidro savus spēkus, atpūšas, bet viņa laime ir tik saules dārzā, tikai kopībā, kur viņš izplūst.
Laime vispār nau indivīdā, bet ārpus viņa, kā arī augstākie mērķi.
Arī saskaņa, Gētes harmonija, nokārtotie un valdītie spēki nedod vēl pilnīgu laimi, bet tik spēku apziņu, kas arī patīkama. Tad vēl trūkst spēku pielikšanas, vingrināš., trūkst mērķa priekš kā? Tikai priekš citiem, priekš cilvēces.
Lit. 1736
(22864/10)
25.9.8.
Man nostāties ārpus partijas cīņām kā Dīcgens; viņa motivējums un augošā autoritāte.
Moderne Völkerabschlachtungen.
(23286/153)
30.9.8.
Ar to es nesaku ko citu, nekā iepriekš un vienmēr. Katrā laikā jāuzsver sava puse no patiesības.
(22864/11)
30.10.8.
Gluži vājš ir arī visstiprākais cilvēks, kad viņš paliek pie sevis vien; viss spēks, arī garīgais, nāk no lieluma vien.
(23286/ 144)
26.11.8.
Kas grib darīt iespaidu uz notikumu gaitu, tam ierocis ir sajūsmība, nopietnība, dusmas, visas jūtas. Kas to negrib, tas var no augstās pakāpes viegli ironizēt un sajūsmu saukt par jūtelību, smieties par izdarītām kļūdām, būt gudrs un pārvarīgs gars. Bet patiesībā katrs no šiem gudrajiem ak cik labprāt būtu labāk sajūsmināts! Heine pats gribēja "die Freiheit [erfechten?]", tad runāja nopietni, bet kad to nevarēja, tad nāca viņa satīras. Viņš skauda Freiligrātu un Hervēgu taisni tādēļ, ka tie darīja tiešu iespaidu uz politiku; tas pats pie Gētes pret Šilleru.
(23286/135)