RAINIS
Kastaņolas periods
1906-1920
1913
DIENASGRĀMATA
1.1.13.
Es nestrādāju un tomēr nesajūtu to tik griezīgi kā agrāk. Man jāsaņemas uz pašpārmetumiem. Arī pienākums.
*
Es taisu plānus par svētku skatēm In. jubilejai.
2.1.13.
Rakstu šodien un vakar, un vēl rīt vēstules, bet pie darba, vismaz norakstīšanas, nenāku.
3.1.13.
Man vajadzētu jauna dzinuļa, lai uzmodinātu darba prieku. "Jāzeps" vairs nemodina. Par daudz reiz laupīts. Par daudz In. teicis, ka varu arī palikt nerakstījis. Nu ir.
4.1.13.
Es vēl rakstu vēstules. Tagad notveru vienu mehānisku slinkuma iemesli: aizlasīšanās ar avīzēm. Tā man nolaupījusi 1907.-8.-9. gadus, un nu es šo dienu cīnos un nevaru atturēties no avīžu rīta nelasīšanas. Es pat pēc pusdienas atpūtā atkal lasu. Vai panākums ir sev nepārmešanās? Vai tā nebija arī agrāk? Ir dziļi apkaunojoši, ka tas jāraksta.
*
Zemes dzīves augstākais zieds sieviete. Vīrietis savā ziedā raujas vaļā no zemes un vairs nepieder. Tikai sieviete uztura dzīves principu.
*
Man ir laime un es nezinu ar viņu, ko iesākt. Man ir prāts un tas nesaka, ko darīt.
5.1.13.
Ir lielāka un dziļāka dzejas izteiksme nekā pantu dzejniekiem - izteiksme ar savu personu un dzīvi: tā, kas aplaimo un paceļ, kāda tikai ir sieviete.
*
Gribas nespēja, padošanās ārējiem iespaidiem ir pa mats aktieru mākslā, saka [1 nesalasāms vārds]. Pašā dibenā tomēr griba un sirdsapziņas sudraba pavediens, bet kad citas ļaujas, tad ar to saprot citus raksturus.
*
Ilgas mirst tikko tās izteic; dzīves gudrība ir ilgām likt klusēt. Sievietes gudrību vīrietis grib izvest darbā.
6.1.13.
Es nezinu vairs, vai ir taisnība manai ticībai, ka sieviete var kļūt par zinātāju cilvēku. Visādā ziņā jāatkāpjas no prasības, lai viņa taptu par cilvēku. Šī laika sieviete caur to netop citāda, un pats prasītājs saberžas. Visu teikdams, vīrietis ne vien kait sev āra dzīvē, bet pārāk stipri groza savu iekš. dzīvi, tā ka tā nesaskan vairs ar ārieni. Sieviete nevar visu teikt, galu galā nezina sevi pašu. Vīrietis var visu teikt tikai pārdzīvē. Mērķis, lai visa dzīve top pārdzīve.
*
Es lasu pērnā "Z[iedu] Kl[ēpī]" un redzu, ka I. tikai viena vien dziņa, brīvība, ilgas, nepastāvība, meklēšana, pretība pret mācīšanu, pret regulu, pret taisnu ceļu, pret darbību. Viss īsti tikai viens: sievietes raksturs, kurš negrib būt vairs ieslēgts un nest augļus, kurš ir bez mērķa un grib bezmērķību, grib baudīt un labāk iznīkt nekā nebaudīt, kurš pats sev nespēj likt mērķi un negrib, tikai priecājas kā kumeļš vaļā palaists.
I. sirgst tādēļ, ka nau izmantojis brīvību. Man jālaiž brīvē.
*
Tā naivā egoisma loģika! Pierādīt visā grāmatā, ka nevar saistīt, ka atzīst par egoismu, kad priekš sevis saista, pat audzē (154), un bez pārejas piepeši teikt, ka mīlas būtība pastāv saplūšanā. Tas tā saprotams: izkūsti tu manī, kalpo tu man gluži nesavtīgi, bet zini, ka es tev nekalpošu, jeb tik tad, kad man tiksies, bet ja nu nekad es nesaplūdīšu un neizkusīšu. Un tad žēlabas, ka tādu laikam nebūs, kas pilnīgi atteiksies no savas patības priekš tā, kas pretī nekā nedos.
*
No manas ķīmiskas saplūšanas baidās, tādēļ ka būs arī patei sevi jādod. Es esot pārāk liels, es aprīšot. Bet pate gribētu citu aprīt. Tomēr nau diezgan gribasspēka, kļūt pilnīgi brīvai, tikai klaidonei bez kādas pieturas. Trūkst spēka tapt par rijēju un apmierinājas ar nemiera poēziju.
*
"In kleiner Form wird mir das Erdenleben ganz genugen", ir vājš apmierinājums ar savu lielumu. Ikkatrai būtnei jau še vajga sasniegt savu augstāko pakāpi, un, kad tā ir sasniegta, tad ari pietiek pats sev. Kas tad paliek pāri no ilgām, ir gluži noteikti citas sugas, tās ir tad likumīgas ilgas, ir tiesība uz darbu, uz citu dzīvi, citu būtības veidu. Bet tam gala nau. Pēc aiznāves veida sasniegšanas būs citi veidi, uz kuriem dzīsies atkal ilgas, bet tās piepildīsies tik tad, kad katrā sasniegs savu pilnību.
*
Kas grib, lai viņu neaiztiek ar savu mīlu, tam arī nau tiesību otru aiztikt. Tā būtu otra apsmiešana un apsmieklu arī mīla nepanes.
*
Kas grib būt liels un nākotnē sūtītais, tam jāgrib būt vienam. Tā ir kontrabanda aprīt vīra garu, lai no sevis tad radītu ko jaunu. Jārada no sevis vien. I. grib sievietes kultūru radīt un tādēļ izmantot viņā līdzšinējo vīriešu kultūru. To nevar. Vīriešu vienbūtībai ir savs kultūras augstums - adeptībā, pilnīgā vientulībā, no kuras laukā darbojas priekš pasaules. Lai sieviete rada arī pate sev tādu kultūru. Bet pašā principā viņa to nevar, jo sieviete nespēj būt viena; vismaz līdz šim. Par šo nespēju liecina arī I. griba izmantot manu un vīra kultūru. Šinī brīdī tikai vīrs var radīt jaunu kopu kultūru, jo viņam ir stāvoklis, kur pašam stāvēt, sava vientulība.
*
Es pats sev arī varu pārmest, ka gribēju sev palīgu audzēt iekš I., tā arī būtu bijusi kontrabanda. Tikai tā atvainojama, un mana ideja bij kopkultūra, kur vajga arī otra subjekta, sievietes. Bet kad nau vēl patstāvīgas sievietes kultūras, tad tagad kopkultūru nevar nemaz radīt, jo nau divu līdzīgu spēku. Var tikai radīt vienpusīgi teorētiski kopkultūru priekš otra, bez viņa patstāvības, aufgeklärter Despotismus. Tas vien man paliek pāri. Un tur var iztikt bez palīga. I. tātad tomēr ir kontrabanda, kad es gribēju I. sev iegūt. Jābūt arī man vienam.
*
Un nu jāatmet visa sevis nožēlošana. Es esmu viens un palieku viens. Pēdējais sakars trūkst. Tad nu stāvi pats uz sevi: kopt veselību, strādāt, domāt, domas fiksēt. Nau daudz laika. Ideja nogatavojusies. Bet tomēr pašam pirms jātop veselam, lai nesalūztu. Nu turies.
*
Es zinu, ko gribu. I. zin tikai to, ka grib. Visādā ziņā šī griba ir pret otro, pret kopību. Mīla nau par sevi mērķis, bet tik līdzeklis un bauda. Mīla kā kopība tiek uzskatīta kā jauks sapnis, un arī tad viņa jaukums pastāv tikai cerībā, ka otrs palīdzēs bez maksas prasīšanas. Vīrieša uzskats par mīlu ir augstāks. Bet I. uzskats nau sievietes uzskats, jo sieviete īstākā veidā ir tomēr māte, un tai nau egoisma tikai ziedot, tā grib mērķi, augli.
9.1.13.
Mans egoisms ar manu altruismu samierinājas tā, ka es ieskatu pasauli un sievieti par sev līdzīgiem un upurējos priekš viņiem tur, kur viņi to prasa, līgstu ar viņiem kā ar līdzīgiem. I. egoisms ar viņas altruismu izlīdzinājās tā, ka piedod egoismam arī altruismu, neatzīst līgumu starp sevi un pasauli, un nevietā, bet dara viņiem labu tur, kur pate grib, nejauj no sevis neko prasīties. Vīrietis arī nau līdzīgs, ir tik varmāka. Grozīt ko var tik tā, ka pate sieviete top par varmāku. Līguma un kompromisa vietā ir viena vai otra padošanās. Ķīmiska saplūšana nau divu vienojums, bet viena aprīšana no otra. Tā ir monisms I. uzskatā, manā ir duālisms vai līgums, vai solidaritāte. Sievietei grūti tikt pie šādas solidaritātes, jo no verdzības nau tieša ceļa uz brālību. Jāiet cauri cīņu un uzvaru, un kundzību uz brālību un līdzību.
*
Es saprotu, ka garš ceļš vajadzīgs, bet es sadrūpu, viņu ejot. Man ir cits darbs, vai tas lai paliek? Man jātop brīvam.
11.1.13.
Vīra greizsirdība ir , sievas reklāma. Greizsirdība ceļas no mīlas pārpilnības. Vajga prast nodarbināt visu mīlas pilnību, vajga viņai atrast telpas. Kad graudi pār apcirkni birst pāri, tad nevajga sūroties, ka top pielāsota klēts, bet vajga taisīt plašāku apcirkni vai nobērt graudus citur. Vajga dot uzdevumus greizsird. vai pašam tapt greizsirdīgam. Uzmanību novērst. Darbs arī te glābējs.
*
Savu dzīvi apskatīt mehāniski atpakaļ, aplūkojot vecas atmiņas, vēstules, ģīmetnes, kārtojot, rakstot memuārus, - iegūst sev savu pagātni, top bagātāks dzīvē. Jo nolikts gabals nelietojams ir tikpat kā zudis, bet lietotais viss top dzīvs.
Tas pats tehnikā, rakstot jel ko, visvairāk drāmu, vajga vienmēr atskatīties atpakaļ, pārlasīt veco, atminēties uzbūvi, sistematizēt atmiņas, tad viss darbs taps dzīvs.
*
Man atmiņa it kā nau vairs tik laba.
*
Pirmoreiz ir iekšējs nogurums, kuru nesajūtu kā riebumu. Nau vairs pašnāvības domas, bet likšanās uz mieru. Es taču manāmi neuztraucos, ka nestrādāju "Jāzepu". Vai tas ir jau vecuma zīme? Tās būtu briesmas, kuras tikpat neuzkrītošas kā iemigšana pirms nosalšanas. Vai šīs briesmas neuzvedīs atkal uz darbu? Vai ir tikai ieslinkošanās un enerģijas nepiespiešanas paradums. Bet tur tādas pat briesmas. Nu taču ir jāsaņemas.
12.1.13.
Lasu un kārtoju, un apskatu vecas lietas, kā nodomājis. Vecās veselības ekonomijas grāmatas. Tā laika grāmatā vēl no Slobodskas laikiem labākās dzīves normas uzstādītas, bet nau izvestas. Cik tad es esmu ticis uz priekšu pa 10 gadiem? Un tomēr vajdzīgs.
*
Man vajga tagad uzņemt tās revīzijas, gada, mēneša un nedēļas. Tur arī teikts, lai visu dara tūliņ, jo tā dabū priekšroku priekš citiem, kas nekad tik aši nepārvar kūtrību, lai ātri un naski rīkotos. Taisnība, nu tik jāizdara. Bet tās revīzijas tagad kavētu darbu, kuru jau tā tik grūti iesāku un turpinu. Viņai jāizdala uz ik dienu pa zināmam laikam. Tur, piem., teikts ik dienu 1/2 st. lasīt, 1/4 st. mācīties no galvas, ļoti labi. Kad nu nāks arī tāds paguruma laiks kā šis, tad šo priekšrakstu mehāniska izpildīšana vien jau arī ir darbs: neļauj enerģijai gluži aizmigt, un arī materiāli sniedz zināmu labumu, ir kas lasīts, kas iemācīts, - varbūt arī kas kārtots, jo tas dod garīgas skaidrības un pienākumu izpildīšanas jūtas un veicina arī prāta skaidrāku domāšanu.
*
Laulātam vīram mūsu modernos laikos no savas sievas nepieder vairāk nekas, kā tik tas kauns, ko viņa tam dara.
13.1.13.
Jaunekļa gados nau itin nekādu notikumu, kļūdu un bēdu, kuri nevērstos uz labu vai kurus nevarētu vērst. Tikai pēc 40 g. nekas vairs nau tik vēršams no sevis, kaut arī tad vēl ar gribu var ko darīt. Var darīt tā, ka pats sevi dara jaunu uz ilgu dzīvi, kad atkal viss pats vēršas uz labu.
*
Mākslas rakstniekam nau jāieņem stāvoklis politikas starpībās, bet gan pasauls uzskatu starpībās. Politika ir ikdiena, filozofijas izpildītāja; pieslieties vajga tikai filozofijai un kultūrai. Politika ne katreiz nosaka mākslas būtni, bet gan kultūra.
*
Man "Jāzepu" norakstīt ceļas gandrīz nepārvarams riebums un žēlums. Vietums gandrīz sāku raudāt. Nau tādas jūtas kā agrākam slinkumam. Žēl par iznīcināto darbu. Ja es vēl gribu strādāt, tad jātiek vaļā no ārējā iespaida, no In. Citādi es taču palieku tikai pusceļā. In. mani gan ir veicinājusi ar mudināšanu uz darbu, bet par daudz patvaļīgi. Nekad tos soļus nevar saskaņot kopā. Pašam jāiet un jāveicina sevī.
*
Sievietei mūsu laikos nau vairs diezgan mīlas. Laikam tādēļ, ka arī ievilkts veikalā. Bet sievietei vajdzētu būt mīlai, jo viņa ir dzemdētāja un auklētāja. Šis trūkums ir sakne visiem mūsu laiku trūkumiem. Vīrietis no laika gala veikalā, nevar attīstīt jūtas, bet tikai prātu. Viņa daba prasa kā papildinājumu mīlu. Viņa daba spēj arī pate sevī to attīstīt, bet tikai tad, kad viņš atsakās no veikala. To sasniedz adepti, kas reizē arī visgudrākie kā labākie. Bet viņi tikai paraugi nākotnei. Sievietei jāved uz to, un laiks pats laupa viņai mīlu. Laiks pats sev stāv ceļā. Tas ir jāvērš par labu.
*
Es pats esmu arī vainīgs ar savu straujumu. Kaķis iepērts par nodarījumu nenāk vairs nemaz istabā. Man likās īstais mērs, bet bij par daudz. Mans straujums arī nau attaisnojams ar spēku, jo viņš taču ir nesavaldīšanās un tātad arī vājums. Bet nu dilemma: iznīcināt šo straujumu nozīmē iznicināt i to spēku atlieku. Kur tā izeja? Spēku audzināt vairāk.
14.1.13.
Es sāku cerēt uz iespējību pabeigt vēl gada sākumā "Jāzepu". Tā cerība vien jau dod jaunu dzīvību. Varbūt taču pārvarēšu vecumu. Un kā tas nāca? Kas palīdzēja? I. nē, no āras arī nekas nē. Pats ar savu gribu - tikai pa daļai: mehāniski strādāju un iestrādājos. Griba palīdzēja tikai piespiesties. Arī ne ar apziņu: gadījās tāds moments, kad nau nekā cita ko darīt, kā vien strādāt. Tad sāku. Vēl atlaidos todien. Bet nākamdien atkal tāpat un tad jau nostrādāju pilnas 3 stundas. Un tūliņ, pēc šām 3 stundām radās cerība uz dzīvību. Mehānika visu pārvalda. Un cik pateicīga viņa ir. Jau 3 stundas darba dod dzīvību.
15.1.13.
Es atkal atkritu. Ik dien atkrītu. Briesmīgs cīniņš un izmisums. Bet tomēr ir gājis un iet. Mehāniski gluži atmest avīzes. Kā dzeršanu!
*
Man ir laikam periodas darbam tāpat kā zālēm. Tās tikai jāizzina un jāfiksē. Jāietura darba ritums. Kad gribētu strādāties, tad nevajga aizturēt. To In. dara. Tāpat kā ar t[ulkošanu?]. Tas jāatmet. Bet tad varbūt man nau iespējams vienmēr vienlīdzīgi strādāt? Varbūt Antonam taisnība ar savu kombināciju? Arī tas ir jāmin. Kad es zinātu, tad ietu; tā vien es varu uzvarēt.
16.1.13.
Es taču neesmu izpildījis apņēmumu, aizlasos taču. Un tad arī darbs pats nau labs, es gluži apjūku pārstrādādams. Un taču es neesmu nespējīgs. Dramatisms man stiprāks nekā visiem citiem. Izplūšana garumā. To vajga pārspēt.
17.1.13.
Es taču nezinu, kur ir tā vaina. Enerģijas ziņā - vai ritmisks spēku pieplūdums ir mans likums. Vai man pie tā jāpaliek? Jeb vai enerģija vienmērīga jāuztura, kā sludina zinātnieki? Es neesmu sevi vingrinājis enerģijā, tādēļ to vēl nezinu. Bet ja nu es vingrinos vienmērībā un to panāku, bet ar to laužu savu rituma likumu un tam līdz savu spēku? Un otrs dramat. apdāvinājuma jautājums; jāzina pareizi, ko es spēju? raksturus, stipras situācijas, koncentrāciju un uzbūvi, lirismu. Bet es izvērpju par garu pārējos skatus, sagatavoš. skatus, jo man aiz enerģijas vājuma bail ķerties pie paša lielā skata un tādēļ kavējos pie sīkumiem, nevaru pa durvīm ieiet iekšā. Tad arī nepareiza regula izplēst skatus. Izplēst var tikai galvenos, bet es izplēšu visus. Es neprotu notvert galveno. Es žēloju strīpot. Tas man iedzimtā līdz ar ekonomiju. Ko tur darīt? Lūkot tūliņ, sākumā noteikt: kas ir galvenais, kuri ir lielie skati; tad sargāties izmest savus skatus, bet labāk bez saviem tūliņ rakstīt lielos skatus. Pārvarēt bailes un slinkumu. Varbūt tā ies.
*
Es pārāk aši izsamistu no nelabvēlības un panākumu trūkuma. Publikai patīk "Tells", un ir vāja luga un vāja tendence. "Fausts" patīk": lirika un raibums, bet "U." tas arī ir un tomēr nepatīk. Un "Induls" gluži nepatīk. Tātad domas ļaudis negrib. Ko tad lai dod? Vāju tendenci, sentimentalitāti, raibumu. Briesmas! Ko darīt?
*
Es pārāk aši izsamistu, es nepanesu panākumu trūkumu. Vai tad man vērts cīkstīties? Vai nau labāk kā Griliparceram klusumā rakstīt? Tas prata adeptību. Man tik daudz mantu ir, ka varu iztikt bez ienākumiem. Ko es sevi mocu? Bet tā ir bēgšana. Un tad - vai klusumā var attīstīties? Vai nekaitēs darbam? Ir otrs ceļš: nervus stiprināt un iegūt vairāk fiziska spēka. Vispirms jau nu jāpabeidz "Jāzeps" un tad jāveseļojas. Tad izrādīsies, kurp ceļš ies.
*
Es prozas lugu biju jau izdomājis principā, 3., 4., 5. cēl., un, kad gribu uzrakstīt, neatminos vairs it nekā. Tātad tūliņ visu fiksēt, sevišķi svarīgo.
*
Meklējot vai nau kaut cik piezīmju, kas lugai derētu, redzu, ka ir labas domas, bet - ak, cik briesmīgi bēdīgi, kāda vientulība. Kas tas būs? Šodien atkal 2 reizes stipri raudāju un tagad vakarā nau labāk.
18.1.13.
Es tomēr varu sevi piespiest. Tomēr rakstīju un drīz beigšu I c. Es tomēr veikšu.
19.1.13.
Un šodien tomēr neiet ar veikšanu. "G. un s." atnāca, izlasu visu, nogurstu. Līdz vēlam vakaram nekā nestrādāju. Kas būs? Vai spēšu sevi diezgan piespiest?
*
Bērnam gluži cita pasaule, ne lieliem. Nau postīšanas instinkts, bet darbība, kura tikai nesaprot lielos, lietderibu. Lētu postā - tikai kustība. Nesaprot, par ko būs. Tā sievietei arī sava pasaule, nesaprot vīriešu pasaules lietderību. Nevar iemācīt, pārlabot, audzināt. Cita pasaule. Var tikai novairīt, ir tad ar labu; citādi jūt tikai pārestību un nesaprot. Cita pasaule.
*
Ir tomēr spēks "G. un s.".
*
Dzejas bezformība ir tikai pārejas stāvoklis, kur vielu neprot vēl ieliet cietā formā. Viela pārvalda dzejnieku, liekas tik plaša un pārvarīga, ka neiedrīkstas nemaz ietvert slēgtā šaurā formā. Proza liekas vienīgi spējīga piemēroties ar savu bezformību. Bet jo tālāk, jo vairāk pieveic vielu, pārsteigums pāriet un var atkal slēgt formu. Forma lēni arī pārgrozās, viela prasa sev jaunu formu, bet nevienai vielai paliekoša mākslas forma nau proza. Romāns nau izņēmums, jo tā nau dzeja, bet laika kavēklis, un lirika ar izplūstošu formu ir romānā, bet tā nau lirika, bet diletantisms. Nau māksla, bet mākslas atmosfēra, pat viela nē. Ar to nekad nevar pietikt cilvēcei.
20.1.13.
Labi, ka nau Ibsena eksāmenu, visi viņa skolnieks, Przybyszevski, Andrejevi, simbolisti un dekadenti izkristu cauri.
*
Drāmu uzrakstīt prozā un tad viņu pārrakstīt pantos, kā Gēte bieži darījis, ir tas pats, kā gleznu uzkrāsot bez zīmējuma. Tas rāda, ka nau sajūtas priekš krāsām un dzejas būtības. Gēte tiešām arī saka, ka dzejas galvenais kodols ir izsakāms prozā, un kam nau šī prozas kodola, tā dzeja arī bez vērtības. Bet īsti dzejas vērtība iesākas tikai ārpus šī tveramā prozas, t. i., prāta, labāk prātīguma kodola. Gēte pašā pamatā un kodolā nau dzejnieks, nospiests no zinātnieka.
21.1.13.
Drāma un sieviete līdzīgas attiecībā pret publiku. Publika saprot abu skaistumu vispirms ārībā, līdz pat drēbēm un rotām, kas ir teatrālība, viņa nepieciešama, neviena drāma, ne sieviete bez viņas neiztiek. Bet viņa nau galvenais skaistums, tas ir dramatisms un dvēsele.
*
Es pabeidzu "Jāzepa" I cēlienu un esmu laimīgs, ka tas notika arī noliktā dienā. Tomēr es spēju panākt. Un diemžēl tomēr - arī vakar nespēju atturēties no avīžu lasīš. Liels prasījums pēc kādas atpūtas un patikas. Slēdzieni: 1) otreizēja pārlūkošana tikpat grūta kā pirmā taisīšana, pat laika aiziet gandrīz tikpat daudz, jo norakstīju 50-80 pantu dienā, kamēr jaunu 40-70 dienā. 2) Arī pēc otreizēja darba gluži pietiekoši nau vēl izstrādāta luga. Tātad vēl trešo reiz pārrakstīt. Bet vai nu tas atmaksājas mākslas, veikala un enerģijas tēriņa un sevis paša uzbūves un attīstības ziņā? Mākslas var būt, bet pašattīstības ziņā nē, jo attīstītu tā tikai mākslas garšu un arī tikai glītuma un sīkumu garšu, kamēr zaudē laiku un attīstīt lielās idejas, daudzo kombināciju, likteņu un raksturu lemšanu, daudzu situāciju, par daudzas lirikas un sajūtas neredzētas citur un iz sevis neizceltas skaņas. Svarīgāks ir lielums. Bet - jānotura mērs, lai neizplūst materiālu krāšana, netop vielas vergs, kā indieši. Pareizais atkal ir neiespējamais: savienot lielo ar mazo, kas ir beigās universālisms. Priekš tā vajga daudz laika un spēka. Kur to ņemt? Vajga daudz nervu, tātad daudz veselības. Tātad atkal viss glābiņš mehānikā.
22.1.13.
Es šodien atpūšos. Palasīšu varbūt sevi pašu. Tā iepazīstos ar savu pagātni un daru savu dzīvi lielāku, uzņemdams sevī arī savu agrāko mūžu. Tikai nepierast par daudz, neatkārtoties, bet augt.
*
Dzīve ir tikai viens no ciešanas veidiem, un darbs ir dzīve koncentrējumā. Un darba augstākā pakāpe ir radīšana jeb ģēnija darbs. Tas tad arī ir ciešanu augstākā pakāpe. Bet katrā dzīvē, darbā un radīšanā ir arī prieka elements. Tikai viņš tiek aptumšots no sāpēm, un arī paši cilvēki līdz šim nau paraduši prieku ievērot. Bet viņš ir jāievēro, jo galu galā galvenais dzinulis uz darbu ir taču prieks un ne sāpes. Prieks ir mūžīgais un paliekošais, un sāpes laicīgais un pārejošais. Mūsu varā ir izcelt galveno no blakus un pavadu, un seku apstākļiem, mūsu varā ir atzīt, ka sāpes ir darba sekas un ne cēlons, un beigās mūsu varā ir atstāt darbam un kustībai tikai cēloņus bez nevēlamām sekām. Jo visur sekas ir vai vis. maz var būt mūsu rokās. Vajga vingrināties saprast galveno, atšķirt pamatvielu no sārņiem un izcelt prieku kā radītāju.
*
Visās manās sarunās mans galvenais oponents un mans galvenais klausītājs esmu es pats. Jā, īsti es jau pats priekš sevis vien runāju, un pretrunātājs ir tikai man ierosinātājs uz domāšanu. Kad es esmu nepacietīgs pret nepiekritējiem, tad tik tādēļ, ka nepiekrišana traucē mani manu domu attīstīšanā.
*
Sevi pašu uzņemt sevī kā dzīvu - labi, bet cik svešs es sev esmu palicis, vismaz savām grāmatām. "Tālās noskaņas" nevaru ne rokās ņemt. "T. k. n." bij man vēl vistuvāk, arī tā top nemīļa. Pie "G[ala] un s[ākuma]" tagad atpūšos vēl, bet kas būs?
*
Mīlēt savu pagātni - varbūt tā to izdarīt, ka sāk no paša pirmā gala, kurš jau loti tāļi aizgājis, no bērnības? Bet pareiza tā rinda tālāk arī tā nau, jo "T. N." man tālāk par "Tiem kas n.". Laikam te ir kāds laikmeta un rituma likums. Varbūt "T. N." laikmets ir tas pretīgais. Jāskatās arī, kā darīja citi: Gēte taču pieslēdzās atkal pie sava "Fausta". Pie "Jauno dzej." es labprāt pieslēgtos; bet laikam tādēļ, ka viņas vēl netaisītas un nedrukātas. Es tomēr nezinu vēl likuma. Vai ārējais laiks vainīgs? Bet es esmu maz atkarīgs no modernības. Es pats savs.
*
Kad arī kāds izteic man pretējas domas, es tomēr varu saprast, ka viņam ir labas īpašības: prāts, jūtas, izteiksmes veids u. t. l. Tas nāk no mana amata, jo māksleniekam jāskatās uz formu un jāpārvar viela formā. Bet viela te ir domas, kuras tātad var būt arī māksleniekam pretējas, bet tas nekavēs viņu saprast viņa izteiksmes veidu un izteicēja spējas.
*
Kam vienāds raksts un runa, tas spēcīgs darbā, jo strādā. ne vien ar ārējām spējām, bet ar visu personu.
*
Ja man būtu drošs kritiķis - komentators, kas saprot, tad es varētu mierīgi strādāt savu pozitīvo darbu, nekavēdamies ar gainīšanos, sevis komentēšanu un ja nē, tad kreņķēšanos. Man vajdzētu darboties tikai ar ķelli, lai kritiķis mana otrā roka, kas tura zobenu. Vai Krauja tāds būs? Ļoti jūtīgs, fantastisks un liekas aizrautīgs ideālists, ja nu vien paliek. Būtu labi.
*
Man vajga vingrināt savu izprašanas spēju, tad būs vienmēr tādas domas, kas piepeši apgaismo visu lietu un vienmēr iekritīs kas prātā. Tas ir svarīgāk nekā liels zināšanu materiāls, tas ir tikai ierocis, bet izprašanas spēja ir roka, kas vada.
23.1.13.
Kad kas uztrauc no vēstulēm, jāatbild tūliņ, lai uztraukumu ašāk novērstu, jo citādi zūd vesela diena un arī nakts, kā tagad. Nau jāpadodas kreņķim, tā mana vecā kaite. Atbildes vēstuli var jau nenosūtīt. Citur uztraukumus var novērst, pārvēršot viņus lirikā vai ieliekot kādu vietu drāmā, vai, ja liels un ilgs, rakstot tam visu drāmu, kā "Jāzepu".
*
Lasu "Ollantu". Ļoti sumariski, gandrīz stāsta dialogos, līdzīgs vecām pasakām. Garāk izvestas gandrīz tikai nesvarīgās vietas, kuras tagad sauktu par pārejas nedzīvām vietām. Tomēr ir viena ļoti skaista gara scēna, mātes un bērna satikšanās cietumā. Arī meitas mierināšana. Meitiņas raksturs ļoti mīlīgs. Vispār viss drāmas raksturs rāda ļoti mīlīgo tautas raksturu. Tomēr drāma pārāk atgādina spāniešu drāmas. Laikam kāds indietis, kas ticis par spāniešu mūku, būs pārtaisījis vecu tautas drāmu par spāniešu drāmu kā jau mākslas drāmu. Varētu modernizēt, atstājot arhaisko raksturu. Jālasa īstais teksts valodas smalkuma dēļ un jāzin pareizā scenārija, Cīrihā jāmeklē.
24.1.13.
Man vajga pašam no mācībām, kuras es citiem dodu. Vajga pieradināties pie jautrības, atradināties no bēdāšanās. Pieradināties pie darba. Es esmu paradis bēdāties un kreņķēties. Tas ir jāatzīst un pēc tā jārīkojas.
*
Es bēdājos un izsamistu, ka I. slims. Tas ir vienīgais no āras, kas var nest nelaimi. Vēl es neesmu tik tāli, ka to varētu uzlūkot no augstāka stāvokļa. Jāpūlas I. tā pārradīt, ka viņa var gribēt vesela tikt.
*
Nu būs jābrauc, jākavē laiks un jāizposta atkal tik grūti sasniegtā darba paraša. Jālūko strādāt arī pa ceļam, un arī [ciemā]. Goethe taču to varēja. Man arī jāvar, vai es pazaudēšu visu. Un man vajga veikt.
25.1.13.
Man tāda grūtsirdība, ka grūti izturēt. Pašnāvības domas atkal uzmācās, neskatot uz visu garīgo pretspēku. Tā būtu šoreiz tikai bezenerģija, tāpat kā slinkošana. Varbūt no viņas nāk. Bet gan esmu ļoti nervozs.
*
Nevaru strādāt. Lasu arī par tautas pagrimšanu un jauniem ārējiem spaidiem. Kāds prāts dzīvot, kad tauta mirst. Ko es varu darīt? Es vainīgs, ka nepretojos diezgan tautas nicināšanai agrāk. Bet mani būtu saminuši un ne tik nebūtu iznācis. Nostāties jau toreiz gluži patstāvīgi, to es aiz nervozības nespēju. Pat tagad man grūti, grūti nākas adeptība.
26.1.13.
Pie visa var pierast, pat pie ciešanām un pat pie nāves. Piem.: franču revolūcijā parada mirt. Te likums: fiziskā būtne piemērojas, pārvēršas no ciešanas, uzaug jauna āda, kur vienmēr dur, zem ķēdēm. Faķīrs uz naglas gultas apaug ar biezu ādu. Bet otrs likums: tāpat piemērotas garīgā būtne. Fr. revolūcijā vienmēr dzirdot, ka kauj, psiholoģija pierod pie šīm domām, un patība nebaidās no nāves. Tātad nāves bailes īsti ir tikai arī paraša. To zināt!
27.1.13.
Es toreiz nebiju paradis pretoties citu spēkam; nebija arī autoritātes. Es nevarēju cīnīties pret savējiem, tikai noslēgties un pasīvi darīt savu.
*
Ir paradums arī mana grūtsirdība, mana vārība pret aizskārumiem, mana klusa lamāšanās. Nu vajga atrast līdzekli, kā atradināties no nepatīkamām jūtām un pieradināties pie prieka. Cilvēks varētu palīdzēt, bet I. to nespēja, es viņai pielaidu savu bēdāšanās parašu. Vajga mehānisku līdzekļu. Lasīt ikdien jautru, humoru, spēcīga gara rakstus. Bet kādus? Taut. poēziju. Bet liela dala grūtsirdīga. Emersons. Vitmanu? Šillers ir pārāk robusts, pats sevi mākslīgi sadūšinājis, tāpat kā es. Varbūt Eshils, Sofokls. Jāizmeklē tāda literatūra. Psihiski jāpieradinās domāt no adepta stāvokļa, ka viss jauns pāriet, ka nau tik jauni domāts un ka nevar man kaitēt.
*
Es vakar prologu tomēr nobeidzu un šodien nosūtu. Ir tomēr panākums. Nu tik jāatmet avīžu lasīšana. Kad būtu sekretārs! Taču dažas lietas jāzin. Varbūt lasīt vakarā? Bet uztraucos. Varbūt strādāt agri no rītus? Bet nogurst. Lasīt paviršāk. Arī vēstules no rītus nobeigt tikai tās, kuras uztrauc: vienkāršās rakstīt vakarā. Man taču bij jau reiz izšķirts šis jautājums, kad strādāju. Tikai tad bij mazāk avīžu un daudz mazāk vēstuļu. Tur ir vaina. Jālūko rakstīt īsāk. Varbūt būs labi.
*
Es nedarīju labi šodien vēstulē ierakstīdams, vai tik nau zudis rokraksts. Tā taču ir netaisnība un slepena zāķēšana. Es nevarēju atturēties, kaut gan neskaidri jūtu. Tās jūtas padara stiprāku, jāvingrinājas izteikt katrreiz gluži skaidri, ko grib darīt un kādēļ, gan tad prāts aprausies darīt ne to, kas labi. Dažreiz izšķirt grūti. Bet kur ir skaidrs, kad tik izsaka vien, tur jādara tā, kā labi.
28.1.13.
Atkal tas pats. Nesāku no rītus strādāt, kaut gan nepārprotami redzēju atkal, ka nevaru gulēt, ja strādāju vēlu. Tomēr šorīt, arī pēc apņēmuma nelasīt avīzes, izlasīju visas līdz pat 2 p[ēc] p[usdienā]. Tā noguru, ka raudu, un esmu ļoti nervozs. Vakarā tomēr gribu strādāt. Jāmet avīzes pa šīm pāris dienām, kamēr beigšu II c. "Jāzepu". Tad lasīt pa 2 brīvdienām.
*
Ir laikam tāpat paradums jauni rakstīt I., ņemt visus sīkumus jaunā. Un es nemaz nespēju atturēties pretī. Arī tur ir jāieradinājas uz labu.
*
Taisīt izvilkumu no dienas grāmatas par to, kas vajdzīgs. Kad viņas materiālus neizlieto, tad zūd tai nozīme.
*
Man jauna metode strādāt drāmas; skatīt notikumu gaitu uz skatuves nevien atsevišķi situācijās, bet taisni notikumu tecēšanu. Tas labāk sasaista skatus un dod lielāku organiskumu nekā loģiska atrisināšana dialogā, jo nevalda notikums, runa, bet kaislība; runa tikai palīga līdzeklis. Tā darīt.
29.1.13.
Demokrātija un sociālisms nedrīkst tapt tik mazi, ka ietilpst avīžu ievadrakstā.
30.1.13.
"G. un s." visiem paliek tāļš un svešs. Vēl nau nevienas labas atsauksmes. Gulbis gan labi saka, bet mazāk nekā par "Induli". Antons ne vārda. Bārda, formas trūkst, Hermans ne vārda. Vai man atkal būs jākaro? Briesmas. Kaut es varētu pa straumei peldēt. Varbūt atnāks līdz manim, bet tās ciešanas, atkal karot un gaidīt. Un es gribēju mieru, taisni ar šo grāmatu. Kā ies "Jāzepam". Tas pats.
*
Vissvarīgākais man ir: mehāniski tikt pie darba. Visi psihiskie šķēršļi, savs riebums vai pat nogurums, nau tik svarīgi, jo ir gandrīz vienmēr tikai izrunas. Īsto nogurumu var nomanīt, un tas tad ir jāievēro. Arī psihiski šķēršļi no I. puses ir tikai izrunas. Kad mehāniski sāk strādāt, tad tie zūd un pat neizliekas prātam un jūtām vairs tik svarīgi. Visādā ziņā mehāniski var viņus pārvarēt. Mehānika vien var glābt. Tā jāizdomā, jānodibina un jāizved. Tagad žēlošanās par sevi un I. ir tikusi par ierašu. Mehānikai jātop par ierašu, jārada caur mehāniku darba strādāšanas ieraša.
*
Es daudz kļūdas daru savas dzīves ārējā vadībā. Liela daļa nāk no nepareizā uzskata uz taupību kā pamatu brīvai tikšanai. Visādā ziņā, tagad nau vairs tas princips jātura. Kļūda bij, ka Pl[ātesam] nedeva "Ave sol". Skolas grāmatā būtu reklāma. Vai nau kļūda rakstīt prozas drāmu? Vai vajdzīgs man partijas dēļ. Jāizdomā.
31.1.13.
Šodien beidzu II c. no "Jāzepa". Es taču neprotu vēl apsvērt svarīgos un nesvarīgos momentus, tā neparedzēju, ka varēšu šodien beigt. Izliekas lieli tie momenti, kuri ir noteicoši gaitā, bet tie pa lielākai daļai īsi un par gariem notura tik tādēļ, ka svarīgi. Izlasīts un uzrakstīts tūliņ, kuri ir gari izvedamos skatos un kuri svarīgi, bet īsi. Mehāniski apzīmēt ar punktiem un strīpiņām, vienaldzīgās vietas ar viļņu līniju. Tā varēs tuvoties tai prasībai, ko Zolā uzstāda romānam - 15 gari izvesti skati, visi citi īsi. Jāsargās visu izvest gari. Tā mana kļūda. Tad vēlāk lūkoju īsināt tā, ka valodā saspiežu, tā topu neskaidrs. Tas ir izdot rubļus visus un tad taupīt kapeikas. Pārlasīt šo, ievērot!
*
Esmu nu pabeidzis II c. Bet nu jāskatās, ka tūliņ šodien pat norakstu. Citādi viss labais darba ieradums zūd atkal. Uzturēt iegūto.
1.2.13.
Kad jel kur nesasniedz mazu mērķi, tad vajga ņemt lielu mērķi un to sasniegt.
*
Vai man tik neiesākas jau tie laiki, kur viss sāk neizdoties? Izskaidrot to var: pats attīstījies līdz augstākai, pāri par apkārtni un savu paaudzi, uznākusi cita paaudze, kas nepazīst un kuru pats nepazīst. Tēlot to, ko tikai vēl jāiepazīst, iekšā nau audzis un tomēr grib sevi izteikt, bet tas tiem svešs. Tā paliek viens.
*
Man vēstuļu janvārī norakstītas 116. Tas ir par daudz. kad grib darbu strādāt. Labums neatsver nedarīto darbu. Jāierobežojas tā, ka nesvarīgākās atstāj bez atbildes jeb vai gluži īsas atbildes. Daudzi aiz respekta vien neprasa atbildes un varbūt pat zaudē respektu, kad atbild. Ierobežoties atbildēs draugiem, kuri nau vienmēr jābaro. Jāmācās īsi rakstīt.
2.2.13.
Vajga dibināt latv. augstskolu ārzemēs; klāt ģimnāzija un priekšskolas. Dažas fakultātes, kuras visvairāk pieprasa: tautsaimniecība, dabaszinātnes, medicīna, literatūra, valodas. Eksāmenus var likt tās valsts komisijā, kurā atrodas universitāte. Kursi īsi, kā Bernē filozofija 2 gadi. Maksa tā pate, kas ārvalsti. No bagātiem bez tam ziedojumi, no kuriem stipendijas spējīgiem. Par spējām jāspriež kolēģijai un jāpierāda ar rakstu darbiem. Klāt arī zinātnisks un literāriski beletristisks žurnāls un biļetens - nedēļnieks. Viena disciplīna žur-avīžniecība. Mācītas biedrības klāt terminoloģijas nodibināšanai. Profesori: mehāniskie - ārzemju; katrs lasa savā valodā. Latviešus uzaicināt: Kasparsonu, Endzeliņš - dārgs, bet kādu jaunu valodnieku, Kindzuli, Balodi, Krauja, Eglīts. Hermans, prof. Balodis, Zālīts, Šmidts, Mīlenbahs. Sākumā tikai pa vasaru. Varbūt uzaicināt uz viesojumiem mājeniekus, kuri ir vietās un citādi palikt nevar. Daugi. Bet jāsargājas no priekšlasītāju sistēmas, jāsargās no demokrātiskas izplūšanas runās un debatēs, un no savstarpīgām cīņām.
Jāpatura groži savās rokās un tik zināma pašnolemšanās. Kad ieved bezstrīdus sistēmu, tad pilnīga pašvaldība.
*
Manas universitātes raksturs būs tāds, kā viņu. Galvenais nolūks latv. kultūras pacelšana, ne veikals. Veikals arī priekš masas pievilkšanas un priekš, un arī par noderību darbā, piem., avīžniekiem. Programma citāda un plašāka: arī teātrs un drāma, mūzika, gleznošana, deja, tautas dejas. T. dziesm. - vecais Barons. Ierosināt zinātniekus uz latv. valodas, zemes, mākslas pētīšanu. Salīdzināt un mācīties [1 nesalasāms vārds], Kovaļevsku, citi kursi. Parīzes sociologu skola. Šeņavska. Dāņu tautas augstskolas. Disciplīna: par bibliotēkām, par tautaugstskolām. Grāmatu druka un apgāde. Amatniecība: Madernieks. Visu kultūru apņemt sevī. Latviešu statistika. Valodas radīšana. Latgale. Tuvošanās leišiem un igauņiem. Leitoloģija, estoloģija. Miers ar vāciem - baltoloģija. Mūsu vēsture. Ārējā kultūra, tehnika, rūpniecība, lauksaimniecība. Kooperācija, kā sevišķa disciplīna. Dārzkopība, kuģniecība. Visam jādibinās uz estētisko kultūru, Šillers. Estēti audzēš.
4.2.13.
Ģēnijs kā gars ir masa, kā miesas - puteklis. Tas duālisms ir jāzin.
*
Es rakstu C[ielēnai] mierinājuma vēstuli par meitas nāvi. Kad man būtu tas jāraksta kā mākslas gabals, es to rakstītu daudz dabiskāk un vienkāršāk. Bet ar to es C[ielēnu] apvainotu. Vienkāršais cilvēks prasa mākslotu. Tas jādod, jo es viņu mīlu.
5.2.13.
Strādāju ar traucējumiem: saules nau no rītus, nevaru ārā būt. Tad sāku, bet atkal kārtoju tikai "Jāzepu". Arī no tā nogurstu un pašā darba vidū netīši sāku kārtot dienas grāmatu.
6.2.13.
Jaunā lirikas forma: izbūvēt iekšieni vai ārieni. Ārieni - novest pie mākslotības, kaut gan vēl nedaudz kas ir iespējams. Iekšieni - minezengeru mākslas vidū iekaisītas atskaņas, kas netīši skan un nau arī noliekamas rindu beigās. Tas uzņemts atkal no Dautendeja. Ir līdzīgs līdzeklis iekšējai formai kā aliterācija un asonance. Vai vēl ko nevar ievietot iekšā, apslēpjot aiz rindu beigām? Arī rindu beigās atskaņas - atskaņu sacensību un maiņu nosacīt, ne bez patvaļīgi kā tagad. Patskaņu sacensība regulēta. Patskaņu vērtību pēc skaņām (fizikāliski un akustiski, arī intelektuāli). Atskaņas izturēšana vienā dzejā, tāpat aliterācijas un asonances. Paul Fort pilnatskaņa ar pusatskaņu sakopotas!
7.2.13.
Franču vers libre bez vērtības, jo tikai franču reakcija pret Boileau. Viss tas citur jau agrāk bijis. Jauna nekā nedod.
8.2.13.
Jāatrod jauna vietniece atskaņai. Vai līdzskaņa ir vienīgā akustiskā parādība, kas dara iespaidu uz jūtām un atmiņu? Vecie sakāmvārdi un dziesmas uz to dibināti. Bet visvairāk pie vāciem. Izpētīt citu tautu sakāmvārdus, uz ko tie dibina iespiešanu atmiņā? Uz ko modernie Schiagworte? Uz pārsteidzošu nelīdzīgu jēdzienu kopā salikšanu. Uz precīzu domu izteikšanu. Uz spilgtāka momenta izcelšanu. Uz saprotamību caurmēram. Man nau diezgan materiālu. Jāpētī.
9.2.13.
Es tūliņ aizmirstu, tiklīdz nepierakstu. Jāpieradinās pierakstīt no paša rītus, tad ir gultā skaidri un noteikti formulētas domas.
*
Smagu darbu strādājošiem cilvēkiem ļoti lielas fiziskas pūles rakstīt. Roka paradusi lielu enerģijas izlietošanu lielos vilcienos: te nau lielu vilcienu un, lai noturētu sīkās kustībās, vajga lielas enerģijas piespiešanas. Katra sīka kustība top tikpat lēna kā lielo vilcienu kustības, jo tas spēks top patērēts tur izvešanā, to saturēšanā. Tādēļ pūles, rakstot ar visu ķermeni. Pulksteņtaisītāji laikam tā nepūlas. Tas būtu jāredz. Kaut gan arī tiem lielas rokas.
*
Vitmanim nau nekādas poētiskas formas, ir tikai prasība pēc jaunas formas, bet ne prasības izpildījums.
*
Jēzus mācība un kristīgā ticība nau viens. Šis ir rezultāts no viņas cīņas pret pagānību, ir kompromiss starp veco un jauno. Kristīgā ticība gadusimteņos pieņēma romiešu kultūru līdz ar viņas ētiku. Tāds pats liktens draud marksismam, no kura izkūņosies, kā jaunā mācība, kompromiss ar kapitālismu, t. s. soc. demokrātija. Un Marksam būs jānāk otrreiz kā Jēzum augstākā pakāpē.
*
Mākslā Jēzus mācība noslēdza kompromisu ar grieķu mākslu; glezniecība sāka ceļu gluži no jauna, no aizvēsturiskās mākslas. Mūzika piemērojās. Dzeja ņēma no vecās tautas dziesmas, arī mūzika. Kaut gan viņu piemērošanās nebij tik liela kā ticības.
10.2.13.
Braucu uz Cīrihu. Gribu strādāt, bet In. noguris, un es arī. Pēc "Jāzepa" varēšu jauno sākt.
17.2.13.
Esmu atkal še. Kārtojos un paiet vakars. Ir arī savs prieks un labums būt vienam. Bet nu jāsāk sistemātiski strādāt. Viens esmu un palieku. Mani var glābt tikai, kad pats topu īsts cilvēks. In. domā, ka katrs attīstās par sevi, lai es mācos iztikt bez viņas, lai ziedoju savu enerģiju sīkā saimniecībā, un tad būsim katrs tā nomierinājušies, tad varēsim kopā būt. Cik savāds pārpratums, tad kopā iet, kad viens otram nevajadzīgs un nesajūt vajdzību pēc otra. Sievietes dzīve ir gadījumu Virkne bez mērķa.
18.2.13.
Es In. uzdevu atkal lielu darbu: "Induli" strīpot. Tas nebij labi. Es ari izdarīju to gluži naivi, kā I. Ko es pārmetu? Un ko es vienmēr šaubos savās attiecībās? Vainīgs es pats, ka nenāku pie darba un miera.
*
Manas drāmas grūti strīpojamas, jo nau neorganisku, pielipinātu vietu. Ir organisms, tikai viss izplūdis pāri mēram, pārāk liels organisms, salīdzinot ar citām drāmām. Man tādēļ vajga ņemt tikai īsas epizodes, īsti katastrofas, kā grieķi un Rasins, ne dzīves gājumus, kā Šekspīrs.
19.2.13.
Man ir katrā lietā un situācijā pārāk daudz ko teikt, tādēļ drāmas man tik plašas. Šekspīrs deva tikai faktus un notikumus, ne idejas. Arī Hamlets ir pēc moderna uzskata gluži tukšs no idejām, tikai domīgs raksturs. Tagadne dzīvo pārāk ar idejām, lai tās neizteiktu arī drāmā. Bet te grūtības. Romāns panes vairāk idejas.
*
Drāmas veids ir pārāk mehānisks, drāmas ideāls ir kinematogrāfs, kur runātam vārdam vairs nau vietas, bet paliek tikai darbiba. Tā gan izskatās pēc teatrāliskas un ārējas darbības, bet taču ir arī iekšēja, jo notiek acu priekšā apņemšanās, un no viena notikuma izrisinājas citi. Ir attīstība un ir cīņa, tikai nau parastā veida to attēlot skatītājiem, nau valodas. Bet arī citas mākslas iztiek bez valodas. Un pantomīmas arvien ir bijušas taisni mākslas pagrimšanas laikos. Kinematogrāfa attaisnojums iekš tā, ka normālskatītājs tā kā tā nedzird visu lugu, pat ne desmito daju no runātiem vārdiem. Viņš pēc redzēta notikuma sev sakombinē drāmas gaitu. Un tā ir labākā drāma, kurā var skaidrāk sakombinēt notikumu bez dzirdēšanas. Tās vietas, kuras bez dzirdēšanas nemaz nau saprotamas, ir nedzīvās vietas, kur tiek uzskati izteikti, vai liekas epizodes. Tās būtu strīpojamas arī normāldrāmā. No Kinemas var vismaz mācīties.
20.2.13.
Es esmu izsviests no vecām sliedēm un netieku iekšā jaunās, jau pusgads un nevaru sevi piespiest kārtīgi strādāt, nevaru atkratīties no avīzēm. Vajga jauna mehāniska dzinuļa vecā, I. vietā, nevaru atrast un pieturēties pie jebkādas sistēmas. Pārejas laiks. Te bij sievas uzdevums. Viņa no tā atkāpjas. Jāmeklē jauns. Jāatmet viņa pate, Pulkstens un veselība.
21.2.13.
Mīla var cilvēku gluži atjaunot. Vai ne katra stipra dvēseles kustība? Mīla jau tā stiprākā, jo aptver visas dzīves funkcijas, bet arī kaislība, motivēta griba, ideja.
*
Mīla ir dabisks dzinēja spēks, tādēļ tik stiprs. Vai mehānika nevar to pašu panākt? Vai nevar sev konstruēt domu, cīņu, mērķi, kurš arī dzen? Vai sistēma ar savu lēnumu un akurātību vien arī to spēj? Jeb sistēma tikai piepalīdz, kad ir mērķis? Angļu akurātības, pēc pulkstens dzīvotāji, ir bez mērķa. Abus vienojot - lielāks stiprums, un trešā mīla klāt, vēl stiprāk. Bet problēma te dabūt līdzīgu stiprumu bez mīlas. Vai jauna mīla? Papildinātāja.
*
Man jāatzīst, ka saimniec. un personisk. iespaida nozīme mazāka par garīgu palīdzību. Kad mainās soc. apstākļi, jāatrod lietam citādi veidi. Bet tādēļ garīgā palīdzība nebūs mazāka, jā, pat var vēl augt. Nē, augt nē, jo otra persona top sava un tātad egoistiska un ar citām interesēm. Kopu intrešu nau vairs tik daudz un nau vairs tik stipras. Bet jāizlieto arī daļas, kad nevar vairs visu gūt.
*
Katra patiesība top uzņemta tikai ar jūtām. Patiesība ir jūtu lieta. Arī zinātniskā. Uz to dibinājas jaunu zinātnisku atziņu neatzīšana un cīņa pret viņām, kur taču vajdzētu domāt, ka zinātniekus, kuri darbojas tikai ar prātu, vajdzētu tūliņ pārliecināt arī jauniem prāta slēdzieniem. Bet prāts nevar būt pārliecināts arī par 2X2=4, kad jūtas viņam to nejauj. Cilvēku nevar pat par viņa paša labumu pārliecināt, kad neaizkustina viņa jūtas. Jūtas ir kūtras, bet valda. Tādēļ jārunā uz jūtām, tādēļ vajdzīga retorika un poēzija.
22.2.13.
Savām miesām nevajga jaut ierūsēt, nosēdināt nekūstošas vielas asins traukos, - tas ir viss. To panākt mehāniski: ēdot kūstošas vielas, sviedrējot laukā un padzenot dzīslās nelabās vielas. Un psihiski: pieradinot sevi pie kustības un pie gribas, un uzturot garu jautrībā. Bet atmiņa ir jāizpilda, tad tikai līdz.
*
Vai nevar dibināt firmu uz vadošu vārdu un vārdu ģinti? Personas darbībā var viņu uzzīmēt, vai nevar to principu lietot atsev. gabalos?
*
Es biju tik izplūstošs un nevarīgs, vēl tagad sevi dzīvē nevaldu, un dzejā visi redz to kristālību? Vai griba panāk savu? Bet vai tikai savā šaurā aplokā, nedarot iespaidu uz visu personu?
23.2.13.
Kas man ir bijis un kas palicis pāri no mātes mīlas, no tēva, no mīļākās? Nekad es neesmu varējis visu izdzirdēt, ne visu teikt, ko es teicu, to nesaprata. Es paliku svešs. Nekad un nekam es neesmu varējis pilnīgi uzticēties un būt drošs, ka mani kā personu neiznīcinās. Upurēties es esmu vienmēr varējis, bet tas nau tas, kas uzticēšanās un savas personas nodošana citai, lai izietu droši ārā no savas čaulas. Tā ir dzīves atdošana neatraisītā čaulā. Tauta, lieta arī nesaprot mani, es tām tieku arvien svešāks, jo vairāk sevi augu. Vai ir vēl cerība uz ko, kurā es varētu atvērties? Atkal rēgojas briesmīgā adeptība.
*
Man I. pārstrādā visu "Induli" pilnīgi, pat cēlieni citādi sadalīti. I. tā operē un ārstē, ka no "Induļa" nepaliek vairs dzīvības. Varbūt tas būs labāks, - būs labāks, - bet ne vairs "Indulis". Visam ir jāmirst, lai mirst i viņš. Godu taču ir dzīvojis. Mazie bērni mirst pirms vecākiem. Lai arī nesūta šurp, vēlreiz redzēt, man nepatīk miroņus redzēt. Man pašam viņš otreiz jānokauj priekš mūzikas.
*
Katra māksla, kad viņa pilnīga un patstāvīga, ir tikpat nežēlīga kā persona, kas pilnīga un patstāvīga. Viss dzīvais un nedzīvais viņai ir tikai pretmets, ko izlieto sev un apēd. Arī dzīvs organisms, arī cita mākslas darbs "Indulis" jānokauj, lai opera varētu no viņa izaugt. K[uga] tik mīļi un pilnīgi bez liekulības runā par "Inciuļa" organiskumu un apaļību, un nestrīpojamību un lūdz mani pašu nokaut šo organismu. Katra būtne ir egoistiska.
*
Visu savu zināšanu savest sistēmā padara zinātāju par vienpusīgu un par zinātnieku. To var vēl tehniķi zinātnēs, bet ne dzejnieki, arī ne dzejnieki zinātnēs. Un īstam lielam dzejniekam jābūt arī dzejniekam zinātnēs. Viņa aforistiskās zināšanas tādēļ vēl nebūs nevērtīgas un nesistemātiskas, jo dzīves nopilnotos laikmetos un visas dzīves kopumā citu acīs, t. i., pēc nāves, būs atrodama sistēma, tikai lielāka, dziļāka un plašāka nekā zinātnieku tehniskās sistēmas. Sistēmu vienotājs pats gars.
*
Zināšana neapspiež radīšanu, jo viņa dod vielu radīšanai, un viņa radītāju - spēku - jau pirms tam ved neskaitāmās jaunās situācijās, kuras viņu dzen visu aplūkot un novērst no vienmēr jaunām pusēm, un, galvenais, sevi salīdzinot ar novēroto, papildināties un augt.
*
Radītājs = spēks, kurš neaug un nepapildinās vairs, tūliņ pēc tam sāk arī vairs neradīt jaunu. T. i., ģēnijs, kurš neaug vairs, top par talantu.
*
Man esot, kā visi saka, sevišķi attīstīts prāts, tad man vajdzētu drāmā ņemt to veidu, kurš pamatojas uz prātu, t. i., komēdiju, kamēr traģēdija darbojas ar jūtām visvairāk. Tādēļ varbūt Šekspīrs lielāks par Šilleru un frančiem. Tādēļ frančiem gan ģeniāla komēdija, bet ne traģēdijā.
*
Visi tā vajā ideju ievešanu drāmā un reizē atkal prasa, lai būtu psiholoģija un idejas. Tā ir liekulība, kura nāk no garīgas nepieaugšanas, veca prasība pēc kaislībām kā vienīgā motīva drāmā kopš Šekspīra. Bet mūsu dzīvē lielāks motīvs par kaislībām ir, no vienas puses, aprēķins un veikals, no otras, idejas. Kā tad lai drāmā paliek pie vecā, vairs nederīgā motīva? Publika reizē prasa idejas un baidās no viņu garīgā piepūliņa drāmā, kur idejām jābūt dziļākām nekā publikas parastā feļetonā. Visas modernās ideju lugas arī nau nekas vairāk kā feļetona lugas.
*
Idejas drāmā prasa vairāk telpas nekā kaislības, kuras nedz vajga fiksēt un iztirzāt, nedz vajga motivēt. Motīvi ir tie, kas aizņem telpu modernā drāmā. Modernai drāmai vajga citādas konstrukcijas, lai iegūtu telpu saviem motīviem. Faktiskie notikumi, kuri savienoti ar dekorāciju maiņu un laika tēriņu, atmetami. Kaislības nau vairs dažādas, bet tik divas: egoisms un altruisms. Visu vajga sadzīt uz katastrofu, kurā pretī agrākai praksei, vajga būt arī sarunu un loģisku izskaidrojumu, cīņas domu rezultātu. Var iztikt arī bez miršanas, jo viņas ilgums dod nedabiskumu. Miršanas vietā citas nāvīgas izejas, kas visu agrāko dzīvi iznīcina.
*
Šeksp. sev darīja viegli, kad pat dekorāciju maiņu neprasīja, - tā viss laiks palika faktu tēlošanai un kaislībām, kuras ari bija bez motivēšanas. Arī lirikas maz. Tādēļ viņa drāmas tik īsas. Un tomēr mūsu publikai vairs nau pa prātam.
24.2.13.
Varēju vienā dienā pabeigt In. jubilejas dzeju 50 r., ko "Jāzepā" tagad neesmu spējis. Bet noguru gan. Laikam viss no tā, ka pārlabot man grūtāk nekā no jauna un gatavu strādāt. Man jāpārmaina sistēma: tikai īsas drāmas, uz pusi īsākas, 2000 rindās. Tad ies.
25.2.13.
Mana aiziešanas doma nau vēl tikusi reāla, bet pamazām noskaidrojas un aug. I. darīja arī šoreiz kā savā laikā ar Doriņu: ka nu diezgan. Arī tagad pate neaicina vairs, neslēpjas vairs aiz izrunas, it kā es negribētu nākt. Jātop man arī patstāvīgam. Ir laiks.
*
Es tieku ar saviem darbiem arvien svešāks tautai. Jāiet vientulībā: varbūt nāks manī kāda pārmaiņa, varbūt arī tikai tehniski pāriešu uz publicistikai tuvu literatūru, dienas jautājumi drāmā, - un tad nāks atkal tuvums publikai. Tad varēšu nākt laukā no vientulības.
*
Jāuzraksta piezīmes par Cīrihā redzētām izrādēm. Aizvien nevaļa un citi sīkumi. Bet tas vajdzīgs.
26.2.13.
Es vēl apprasos pēc veselības, I. vairs nē, kaut gan saka, ka uztraucoties neziņā. Bet tagad nervozība visu nospiež, arī šīs jūtas tikai reizēm uzliesmo. Var notikt, ka ilgstoša nervozība top par parašu. Bet ko tad es gaidu? Kurš pirmais, tam uzvara.
27.2.13.
Bet nekas jau nau noticis. Tie tikai sīkumi, ko tad es gribu? Ko graužos pats sevī un otru? Jāapspriež, kā ir, un pie tā jāturas. Man ir tikusi par parašu mūžīgā šaubīšanās. Tā man atņem visu spēku un laiku, un ir cits darbs.
*
Man ir jāuzraksta iespaidi par redzētām drāmām. Ja lasa, kā studija, drāmas un par lasītām arī jāuzraksta.
28.2.13.
Daudz nemaz nevajga, lai man palīdzētu, bet i to man neviens nedos. Kad man bija palīgs, man nebij diezgan cīņas, ko darīt, es nezināju, ka jātop vispirms veselam ar citu palīdzību. Tagad nekas nepaliek pāri, ka jātop veselam arī bez citu palīdzības.
*
Veselībai jāiet dziļi; tik dziļi, ka var ne vien novērst visus darba traucekļus, bet attīstīt visus spēka dīgļus, kas līdz šim vēl guļ nedarbojušies, ka var vēl vairāk: vērst visu dabu pēc manas vajadzības. Un mērķim jābūt: tapt iekš Sevis pilnīgam, lai nebūtu vajadzīgs nekāds papildinājums no āras. Tas runā pretī manam līdzšinējam uzskatam, ka lielākā pilnība sasniedzama, abām būtnēm, vīrieša un sievietes, papildinoties. Jā. Bet nau vēl iespējas uz tādu papildināšanos, jo tur vajdzīga dziļāka kopība, un tur atkal patstāvīga personība arī sievietē. Un neiznāks man visaugstākā pilnība vienam tādēļ, ka nau darba dalīšanas, un vienam būs jāiztērē spēki tur, kur kopībā varētu otrs izpalīdzēt. Jā. Bet vajga dziļas veselības, tad var arī tērēt spēkus, lai viņi vienmēr atjaunojas. Nu tik vēl vajga stipra dzinuļa. Tas visgrūtāk atrodams. Bet jāvar.
*
Es tomēr nezinu, vai arī tā ir taisnība. Varbūt atpūta no manis, arī divi gadi, neatradinās no manis. Man nevajga būt jaunam, nevienā vietā. Bet priekš tā vajga būt stipram. Un kā dabūt stiprumu? Palīga nau, jādabū vienam pašam stiprums. Un ja nu man vairs nevajdzēs palīga? Kas tad saistīs? Varbūt viņai tad vajdzēs. Bet tā es iztērēju savus spēkus divkārt: iegūdams veselību un to atkal atdodams. Arī uz mani ir tērēts spēks. Es vainīgs, ka nezināju viņu tā lietot, kā palīdzētu. Tātad bojā iešana katrā ziņā. Ir viena izeja: tapt tik veselam, ka pilda visus tēriņus, tapt trejkārt stipram. Kur? Vienatnē? Vai nebūs izšķiests arī šis spēks? Vai nebūtu labāk viņu lietot adeptībā, priekš cilvēces? Bet varbūt aug arī viņas spēks, un tomēr galā nāk lielā kopība un tad lielā augšana.
1.3.13.
Es uzkāpu šodien Brē, gluži netīši. Nejūtu nekādu pašpārmetumu. Bij par daudz jauki. Nekā nedarīju. "Jāzeps" palika kabatā. Bez cepures un vējš, bet ne sala, ne sāpēja. Visu dienu saule un silts. Vācieši brīnījās par mani: matiem apaudzis, bikses skurbalās, divas pogas svārkiem nobružātas spīd, otras divas spīd nebūdamas. Tik skaidrs kā tik ziemā. Lapas vējā kā putni, vāciets apprasās, kas par sugu. Nē, tālāk neiešot, pusdiena gaidot. Bērziņš priekš I. Virši zied. Baltās un zilās vizbulītes. Dzeltenās pūkaines. Aizvējā silts. Zils debess un ezers. Zila vilku mēlīte. Bērza pumpuri garšīgi. Kazas un bērni. Pelēkie bēdīgie jumti. Porlezzo, Piano, Rosa uz lielas grēdas, bet pats i tad vēl lielāks, tā visi īsti lielie, lielo starpā vēl lielāki.
Nemaz nenogurstu; atpakaļ nākot nopeldu, beigās jūtas kājas. Bet strādāt būtu varējis. Grūtsirdības nau, kā vakar, kad pēc ilgāka laika atkal raudāju. Ērglis mēģinādamies metas zemē vai varbūt ar vēju cīkstējās. Liels un garš sēdēja kokā.
Par daudz skaista Lugāna. Nu jau 6 gadi. Es varbūt arī tagad vairāk aizraujos ar katru skaistumu.
*
Man vajadzētu ne ikdien, bet iknedēļ kāpt uz Brē, kas labi dara. Man jau divi gadi nau bijušu kājceļojumu; varbūt arī cēliens jaunam prātam. Sākt no jauna vecpuiša gadus.
*
Jāpiezīmē kaut tagad pēc mēneša kaut pāris rindiņās par resnā Bertoglio meitiņu. Tik savāda sievietīga skaistuma nevarēju iedomāties. Visa runa kā grūti, lēni izceļama. Acis lēni ceļamas. Viss kā dziļā nomoda miegā. Viss vienaldzīgs, tik viens ir viss: tas pats tik dziļš, kā neapzinās, neprasa, ne pat jūt - pate kas ir, kā zeme, ne zina, ne jūt, tik ir un audzē. Viss jauns, bet jau masīvs. Smaržo kā cilas. Skaistums kā cilam viņu gatavībā, čauganībā, jaunībā. Ik mirkli gatava, bez apziņas, ņem, ne vēlēšana, ne pazīšana, ne apspriešana, tikai dziļā dzīves došana, uzdevums un izpildījums.
2.3.13.
Visu dienu lasu taut[as] dz[iesmas] priekš "Laivenieka". Dikti nokūstu. Dikti raudu.
3.3.13.
Nevaru vēl strādāt. Uztraucos, ka no I. nau ziņas. Tomēr sāku "Laivenieku".
*
Mana nabaga draudzene Giuseppina šorīt nomirusi. Neviens nebijis pie viņas. Vientulība. Tik vien dzīves un prieka, vai tas pietiek?
*
Es lasu t. dz. un redzu, ka gluži citāda mīla nekā mēs saprotam. Seksuālisms bez seksuālisma. Mans ideāls tur jau ir bijis. Tas jāpropagandē un jāceļ augšā. Tā skaidrība tika sagānīta.
Nu netīra meitās iešana, bet bij idile. Drāmā tēlot. "Laivenieks" nau tas. Tēlot cīņu pret jauno svētulības uzskatu. Vēl tagad tautā turas skaidrais uzskats. Kopu pirts. Tas taps modernāks.
4.3.13.
Iznāca nezināma un aizgāja nezināma. Ne tēva, mātes zināja, ne dzīvē zināja, ko darīt, kur palikt; ne kāds zināja, kad nomira, ne slimība nau zināma. Labi vēl, ka pate sevis nezināja, apziņa būtu dzīvi darījusi briesmīgu. Kā viegla vēsmiņa pārskrēja pār ceļu, drusku smilšu pacēla un turpat nometa. Tas pats visiem. To mazo laiciņu nedzīvot sev, tad var plašāk dzīvot. Bet paša dzīve tā nau. Smagums paliek; nevar ar vārdiem to celt apziņā, paliek viss iekšā. Par vienu dvēsli smagāka dzīve.
*
Es gribēju ieradināties ik vakaru smieties un esmu ieradis raudāt. Es esmu pazaudējis visu enerģijas ieguvumu un nu nezinu, kā tikt atkal pie darba. Gribēju piepeši uzrakstīt "Laivenieku", bet prāts teica, ka būtu bēgšana no pienākuma. Tā palika arī šī nelegālā glābiņa izeja.
*
Es meklēju, kur vaina. Vai fiziska vai tikai pēdējie gadījumi? Pārstrādāšanās? Vai par daudz domas par I. Nogurstu arī no šīs meklēšanas.
*
Es par daudz mīlēju, par daudz ticēju kopības iespējai. Neattīstīju sevi, bet kopību. Pati mīla bija vājība, jo meklēju palīgu pie cita, nu bij jārada iekš sevis. Ir gan vislielākie meklējuši un dabūjuši tādu palīgu ārpus sevis, visiem ir bijušas saimnieces un kopējas. Bet uz to vien nevar palaisties, un kad arī to prasa, tā nau. Nu jau 13 gadu nevaru ne mīlu pārvarēt, ne sevi izaudzēt. Un tomēr jāveic un drīz jāveic.
5.3.13.
Ir jāveic, jāmeklē un jāaudzē dzinējs un uzlūks spēks iekš sevis. Ja I. kaut kādā ziņā nau, tad beidzas visa darba spēja un tad jābeidzas arī dzīvei. Es nevaru savu dzīvi darīt atkarīgu no cita un no gadījuma. Dzīvei jābūt autonomai un organiskai, simbioze vēl nau iespējama augstiem organismiem un par parazītu taču negribu būt. Dzīvoju taču jau reiz viens, nelabs un meklēdams; bet dzīvoju.
*
Ir notikusi verdzības atcelšana Romā bez revolūcijas. Arī zemnieku brīvlaišana Krievijā, laikam arī citur, notikusi bez revolūcijas. Amerikā tikai karš vergu emancipācijas dēļ. Kristīgā ticība uzvarēja bez revolūcijas. Vai skaidri ekonomiskas pārmaiņas nenotiek bez revolūcijas? Vai politiskās vien nau savienotas ar tām. Ekonomiskās un garīgās pārmaiņas, kā lēnas un maz nomanāmas, un notveramas, notiek pret politiskās varas gribu, bet viņām nevajga straujas krīzes, apspiežamas viņas nau ar politisku varu, tikai aizturamas. Vai tā nebūs arī ar sociālismu?
*
Mana nabaga G[iuseppina] nau gribējusi mirt, kad neņēmusi zāles, tad ar miršanu iebaidījuši un piedabūjuši. Gribējusi greznoties. Palikusi jau 4 mēn. vienā vietā. Sākusi jau strādāt.
*
Bērna un sievietes fantāzijas dzīve. Pati izstāstījusi mātei un kopējām, ka esot mīļākais jau kopš 4 gadiem. Esot savs dzīvoklis noīrēts, kur satiekoties un kur dzīvošot. Tēvs pārbaidījies, gājuši atrunāt. Kad mirusi, ārsti nezina cēloni un uz kopēja stāsta pamata uzšķērduši un izmeklējuši: bijusi pilnīga jaunava. Viss fantāzija arī ar dzīvokli. Kas tādu bērnu tādēļ iedzen nāvē? Tā ir traģēdija.
*
Bērns un sieviete ir ļoti tuvi, un tas ir jāuzskata ne par niecīgu, pārejošu stāvokli, bet par patstāvīgu dzīves stadiju, kā, piem., nāve. Sieviete īsti vienmēr paliek bērns. Emancipācija ir vīriešu kustība, plaģiāts no vīriešu kultūras, kā izņēmums nau ņemama par normu. Fantāzija raksturiska kā garīgā īpašība. Viņas mīlas dzīve laikam vienīgi pareizi izteicas senās attīstības stadijās, patriarhālībā.
T. dz. meitās iešana, jāņu dienas mīla, t, i., pie gadalaika saistībā, ir norma. No tās neapzinīgi sieviete nekad nau atkāpusies. Ar lielu loku vajga pie tās nākt atkal atpakaļ, - tā būs īstā attīstība un progress. Tā būs arī vienkāršība un vienkāršai dzīvei ir jātop.
*
G[iuseppinas] lietu apstrādāt romānā, bet varbūt būtu iespējama arī drāma. Tā man ir vairāk piemērota.
*
Ir mākslas jeb kultūriska kritika, kurai jāizjūt un jākonstatē radītājs - spēks kādā darbā, un publicistiska jeb politiskā kritika, kurai jākonstatē darba formālie apstākļi: kā cēlies, uz kādu mērķi iziet, kam nāk par labu, [1 nesalasāms vārds] un virziens.
*
Ir saprotams, ka mums gandrīz tikai publicistiskā kritika, jo politika jeb dienas vajadzība stāv mums tuvāk nekā māksla, kuras nozīme tikai garos laikmetos. Īsa laika kredīts vienmēr labāk organizēts, jo vajdzīgāks, nekā gara laika kredīts. Tad nau jau mums arī gandrīz nemaz mākslas darbu. Tad politika vispār ir valdošā visā garīgā dzīvē, visā mūsu laikmetā. Un tas grozīsies tikai, kad būs iestājies miera laikmets. Kad un kādēļ pārgāja reliģijas valdīšanas laikmets? Jāizzina.
*
Mūsu paaudze nebij tik diletantiska kā šī, mēs pazinām pretnieku, kuru apkarojām, un raudzījām saprast savu stāvokli. Mūsu zināšanas bij faktiskas, tagadējās fiktīvas, jo dibinājas tikai uz avīžu rakstiem. Mēs ņēmām no bro5ūrām, tagad no ievadiem. Publicistika stājusies politikas vietā. Kad arī mēs nebijām lēni, mēs kliedzām par lietu, tagadējie kliedz par sevi. Bet publicistika jau dibinājas uz daudz apgrābstīšanu un pašreklāmu. Tas jau parādās pie pirmā feļetonista Heines jo spilgti.
*
Rūpniecība paceļ tautas labklājību, tā pavairo tautas skaitu un kultūru. Mums vajdzētu pievilkt sev lētu Eiropas naudu, kurai nau ceļš aizsprostots no valdības, tātad uz zemi un namiem, un rūpniecību.
*
Ir vajadzīgs pārvarēt riebumu uz kādu darbu: tas ir laikam kaitīgāks par avīžu lasīšanu. Tur laikam sakne. Lasīšana izliekas aizvien kā vienīgais apmierinājums un gandarījums mūžīgās ciešanās un pārestībās. Kad darbs tā neriebtos, viņš arī varētu mierināt, un tad jau viss būtu labi, jo tad sevi ņemtu rokās caur pašu mierinājumu. Un galā darbā un tā sevī atrastu dzinēju un uzlūku spēku, kuru velti meklēju ārienē. Kad pārvar riebumu, tad tūdaļ darbs top labs. Bet kādēļ atkal un atkal atriebjas un no jauna jāsāk pārvarēt riebums? Nepareiza darba iekārta un no jauna jāsāk pārvarēt riebums? Nepareiza darba iekārta un vispārējais nogurums. Jāārstējas ātrāk, kad tik tiktu brīvs no uzdotiem darbiem.
6.3.13.
Es biju vakar jau drusku ticis uz ceļa, bija jau cik necik cerības, un tāpat vakar tik briesmīgi tiku atsviests atpakaļ, un raudāšana vēl lielāka. Visa nelaime, biju lasījis Mendosu laikam drusku par daudz.
*
Šodien atlaižas nelabums, rakstu vēl nelabu vēstuli I., nevaru atturēties, bet labāk jau ir.
*
Kritika bieži vien atzīmē: kaut gan tas darbs nerāda kādu jaunu pusi rakstniekā, tomēr. It kā aizvien vajdzētu jaunas puses. Cik puses tad ir? Un it kā jaunums būtu lielākais labums. Tas ir domāts gluži reportieru garā, tikai jaunākā ziņa ir laba.
7.3.13.
Es jūtu vienmēr kā sienu starp sevi un visu apkārtni. Nekam un nekad neesmu ticis gluži tuvs. Nekad nau bijusi pilnīga kopdzīve. Un kur es to vēlējies un dzinies, tur es apvainojis, nogurdinājis, nokāvis, un siena paceļas tikai vēl biezāka. Kur tad es palikšu, kur es palikšu?
8.3.13.
Es pats vainīgs. Es par daudz prasu. Es uzplēšu pats rētu, kas tikko aizdzīst, meklēdams un raudzīdams. Mazāk zināt gribēt, būt mierā ar to, ko dod. Būs labi.
9.3.13.
Labi jau bija, sāku jau domāt uz darbu. Mana jaunuma atspīdums no I. dara atpakaļ ļaunu uz mani pašu. Sākas atkal raudāšan3, un kad tam gals? Iet atkal viss nekārtīgi. Dien. grām. netiek vesta, kalendārs palaists. Lasu nekārtīgi. Jāsaņemas nu atkal no jauna.
10.3.13.
Es dzimtenē iešu tikai tad, kad viņa man vairs nebūs nepieciešama. Tagad viņa vēl tāda man ir. Ārzemju māja nu paliks tukša, kad viesi aizbrauks. Viens palikšu mājās, bet palicējs jau ir saimnieks.
*
Es vakarā pēc maziem darbiem paņēmu rokā "G. un s." - lasīju un raudāju pats par sevi. I kauna vairs nebija, taisnība taču viss ir, kas tur sacīts. Visstiprākās vidus nodaļas, sāpes, - tālākās, kā nāve un vientulība, nau stiprākas, pat vietām jūtas vājākas. Jāizņem būs vājākās laukā. Nu viss jāpārstāda pareizāk. Gala dzeja gluži vāja un teatrāliska. Tai citur cieta, tad būs stipra. Galā jāsakopo stiprākās un garākās no nāves, vientulības un atdzimšanas. Atdzimne jāizceļ stiprāk, tagad to nesaprot kā atdzimni. Ja ne citādi, tad varbūt likt viņā tikai vienu dzeju "Pārvarīgais" vai vēl par būtni. Daudz darbu vēl tās grāmatās.
11.3.13.
Ir atkal labi ar I. Nekas nau izrunāts un izlīdzināts, bet tāpat jūtas ņem pāri un izkliedē. Jūtām arī sava loģika. Prātam būtu viņa jāpabalsta. Būtu jāizrunā viss, bet kad I. nogurst no tā, tad jāapmierinās ar jūtām vien. Protams, nu celsies atkal augšā prāta nesaskaņas. Bet vai jūtas nomainās un nesaskan arī. Un tomēr viena lielā jūta vieno.
12.3.13.
Runā visi par proletāriskās mākslas nākšanu un iedomājas šo mākslu atkal kā strāvu, pat kā abstraktu būtni. Bet ne abstrakcija, ne lielais pūlis, kurš sastāda strāvu, dod mākslu, bet mākslenieks viens vai nedaudzi. 5-6 klasiķi dara vācu kl. laikmetu, ne strāva, tie 100 rakstnieku. Ne rakstnieki, bet ģēniji.
13.3.13.
Man vakar bij domas, ka vienalga būt arī, kad tas jau būtu viss. Slava jau man vajdzīga nau kā tāda, bet tikai kā līdzīgs pie darba, nau darba, nevajga arī slavas. Un ko es panāktu, ilgāk strādājot? Labākus darbus? Varbūt darbus, kas cilvēcei vajdzīgi, lai tiktu ātrāk uz priekšu? Jā. Bet māca, ka galu galā arī tos varētu katrs pastrādāt, un kad arī tā nebūtu taisnība, tad labums no tiem tikai laika paātrinājumā. Bet cilvēcei ir laika diezgan. Nu bet man pašam? Jā, es attīstītos daudz augstāk, un tas iespējams tikai caur darbiem. Bet kad nu spēku trūkst? Kad tos nevar tik ātri attīstīt, kā darbiem vajdzīgs, tad nāk nesaskaņa un sāpes un nau panākumu. Un spēku attīstībā lai kam iestājusies krīze. Es neesmu pārvarējis ne avīžu lasīšanu. Es neesmu pabeidzis ne "Jāzepu". Ko tad tas nozīmē? Un kur tad redzams glābiņš? Kad nu I. aizbrauc, trūkst gluži dzīšana uz darbu. Un sevī es neesmu atradis dzinēju un regulētāju spēku. Nāves vietā varētu nākt adeptība? Jā. Bet bez šī iekšējā dzinēja arī te nau panākumu. Viss lokā atkal atnāk tur, kur bijis. Iekšējs dzinējs - spēks.
*
Kur tik manas kas savādāks, kāds īsts cilvēks, tur tūliņ sabrūk virsū tie feļetona gari, lai nospiestu. Tā nu nabaga Kraujam. Tam, gara nabagam te vien parādās tā gara radniecība.
14.3.13.
Viss, kas liels kā persona, tas tagadējam laikam vairs nau saprotams. Un šo nesaprašanu sauc par demokrātismu. Vismaziskāks tas ir Krievijā un pie mums. Bet arī Eiropā. Bija laiks, kad Homērs likās par lielu, lai ietilptu vienā personā, nu Šekspīru nevar saprast kā personu: tik lielas zināšanas un nabagu aktiers. Vismaz būs bijis kāds kanclers nu jel vismazākais grāfs vai lords. Krieviem priekšrocība vislielākā demokrātismā. [Daublonu?] pārlabojot, atrod kāds [Isajevs?], ka Š[ekspīrs] nemaz nau persona, bet tauta, vismaz vesels pulks izglītotu vīru! Tas feļetonistu žurka iedomājas, ka lielus darbus var sarakstīt komisija, kurai tik vajga to uzdot, ievēlot vīrus pēc 4-astainās formulas. Nu vēl rinda pie Gētes. Pēc pāris gadiem atradīs, ka arī tas nau persona, bet masa. Emersonam taisnība, ka ģēnijs dara tādu iespaidu, it kā būtu masa.
15.3.13.
Viens esmu un palikšu, tad vajga sava spēka. Visu sevi biju pazaudējis, jāsāk atkal iegūt. Vispirms lūkošu ar varas lēcienu - "Laivenieku". Varbūt iekustināts varēšu arī "Jāzepu". In. ar visu uztraukumu strādā pie "Rutas". Ja nu es nesaņemos, tad man beigas. Kura jūta asāka, tā jāņem sākumam. Gan vēlāk varēs laist maigumu.
*
Es strādāju pārāk nekārtīgi un aši. Viss īsti ir tikai skicējums. Man par daudz ko teikt un par maz laika, ko rakstīt. Man nau laika vairāk interesēties par savām personām, man interesē ne viņas vien, bet arī visa viņu apkārtne, viņu idejas, daba ap viņiem.
Tā es aši uzbūvēju visu parku ar pilīm un cilvēkiem, bet interese arī skatītājam nu nau pie personām vien. Un laikam to taču grib? Vai man nevajdzētu mazāk būvēt un izvest personas vienas pašas kailā laukā? Jā, kad man būs vairāk laika, kad es strādāšu mierīgāk, kad lielie naftas izverdumi būs nostājušies un plūdīs lēnāka straume.
16.3.13.
Galvenā pazīme bērnu būtībai ir bezmērķība; visa audzināšana iziet tikai uz dažādu mērķu likšanu un uz piespiešanu dzīties pēc šiem mērķiem. Tā pate pazīme ir arī sievietēm. Tās, kuras grib mērķi, i vīrišķīgas: varones, praktiskās sievas = krājējas, visas emancipētās un arodnieces. Īstās sievietes ir mīļākās un mātes. Tām gan mērķis, bet uz laiku. Un mātes jūtas? Varbūt vienīgais mērķis, bet tas gandrīz nau vairs mērķis, bet neapzinīga dziņa.
17.3.13.
Pareizais princips ir, ka pasauls uzskatam seko praktiskā un politiskā darbība, nevis, ka politika nosaka pasauls uzskatu.
18.3.13.
Es pēc dabas piederu pie maigajiem, pēc darbiem pie cietējiem. Tas tādēļ, ka man pret savu maigo dabu aizvien jācīnās ar lielu spēku. Tādos apstākļos bij arī Gēte, bet viņam nevajdzēja tik stipri cīnīties, jo viņš nebij nervozs. Tā viņa darbos varēja parādīties arī maigums. Es arī pie tā tikšu, kad būšu vesels un turēšu nervus rokā.
19.3.13.
Jaunās, modernās sievietes nau vēl. Tagadējās nau vēl pavasars un nau vairs ziema, ir tikai slapjdraņķis. Kurš vīrs grib tagad īstu sievu, tam jāņem no vecmodes naivajām un jāzin, ka viņas uz laiku tik būs neapzinīgas, bet taisni satiksmē ar apzinīgu viru tiks apzinīgas slapjdraņķes, kā arī leitis top apzinīgs, pusorganizēts.
*
Mātes sabiedrisko būtību neizsaka tik daudz bērna dzemdēšana, kā bērna kopšana. Un laulības būtība nepastāv tik daudz seksuālā sadzīvē, kā savstarpējā kopšanā. Kur abi aizņemti visu laiku ar darbu, tur nau kopšanās, bet nau arī laulības. Tagadējā attīstībā jāzūd abiem sievietes būtības tipiem - mātei - kopējai un sievai - kopējai. Paliks tikai fiziska dzemdētāja. Bet arī to novērsīs modernā zinātne, un tad paliks tikai kustoniskā sadzīve. Tā būs jāpārvērš par garīgu sadzīvi, un gals atkal adeptība.
29.3.13.
Esmu atkal mājās. Vai mājās? Drusku mazas liekas istabiņas un dārgas. Bet gaiss mīlīgs. Še augšējās 3 istabas ērtākas. Nu tūliņ sākt ar darbu un neatlaisties. Sevī spēku atrast un laimi. Lai notiek un iet labumā.
30.3.13.
Pat maza fiziska sāpe dara iespaidu uz garu. Zobi sāp, strādāju gan, bet ne pietiekoši labi, un ne to, ko vajdzētu. Arī uzrakstītā virziens ir zem sāpju iespaida.
*
Nu sāku redzēt izeju vēl šinī dzīvē. Kopā dzīvot ar sekretāru. Tā nau piepeša vecās kopdzīves laušana, bet pamazītēja atradināšanās. Ieteic psihologi piepešo laušanu, sātībnieki arī, bet ārējas saites tura, tās var tik pamazām pārraut. Un lielākais šķērslis taču manī pašā: man jānobeidz piepeši vecie sāktie darbi, lai kļūtu pie iespējas lauzt un saņemtos spēka piemēru no sevis paša.
*
Es esmu mierīgāks nekā pēc februāra braukuma. Mazāk ilūziju un cerību, un varbūt arī drusku spēka esmu pierādījis. Tagad "Induli", prozas drāmu un tūliņ "Imantu", bet lai to nezina neviens. Tā jāpārsteidz citi un sevi pašu.
31.3.13.
Atrast dzinēju un vadītāju spēku sevi pašā. Tas ir viss. Arī sekretārs tikai palīgs. kurš beigās būs atmetams, kā dzinējs.
1.4.13.
Visi sievietes centieni tikai pēc glaimiem, kā vīrietim agrāk pēc slavas. Sieviete grib melus, kad tik glaimi. Pate dod tikai melus. Un tomēr stāv tuvu dabai. Bet arī zemākie dzīvnieki dibina savu aizsardzību un dzīvību uz meliem. Arī lielie labāk lieto viltību, nekā varu. Patiesība ir skaidri vīrišķa īpašība un nākusi tikai caur kultūru. Patiesība vīriešu kultūras mērķis. Kāds sieviešu kultūrai? Maigums un meli. Vajdzētu būt mīlai. Bet tā arī vīrietīga, kad ir aktīva.
2.4.13.
Jau mazā magnolija izlaidusi baltus ziedu nagus, drīz viss krūms būs balts mākons. Kamēlija nosarkusi. Alksnim bruņoti ziedi.
*
Notikumu romānu rakstīt: latgalis, visa bērna un nekultūras cilvēka muļķībā ietiek Baltijā. Blēdības un vilšanās. Beigās tiek iekšā strādnieku kustībā, kas visas piesavinātās īpašības var vērst labā. Vai sirsnības meklētājs-latgalis, grib tikt ģimenēs. Lai meklē kultūru, ne sirsnību, tad atradīs tās vietā solidaritāti. Man tas būtu atpūtas un dzinēja darbs; līdzīgi dienasgrāmatai. Tāds arī būtu kāds tulkojums.
*
Galvenais man jādara: jāvingrina savs gribasspēks, lai varētu strādāt, cik vajga un cik gribu, un spēju.
3.4.13.
Uz Kaprino uzsnidzis, un guļ virsū izklīdis balts mākonis, maigs; tikko pieskardamies.
*
Nu jāpielūko, ka man šodien atkal nemisas ar laika tērēšanu. Jānobeidz vēstules un jātaisa teksts, citādi es pazudīšu pilnīgi.
6.8.13.
Fatālisms: negrib, ka māca, ka uzspiež pieklājības un kārtības lomu, šaura un prasta dzīve riebjas, kartupeļu zupa negrib, ka sauc par sievu.
31.8.13.
Atbraucu atkal Kastagnolā no Cīrihes. Noguris un bezjūtīgs. Nejūtu vientulības. Šad tad uzliedsmo jausma, ka strādāšu. Piespiedos ierakstīt šīs rindiņas un kalendāru. Lai nu mierina doma: šis pēdējs darba mēnesis. Tad miers un laba atpūta 3 mēnešus. Nu jāsaņemas, ka tas arī iznāk, citādi atpūta vējā un regulatīvais darbs, un uz augšu tikšana. Nu pēdējs laiks atmest dzīves diletantismu. Nu pēdējs laiks uzvarēt.
1.9.13.
Uzvarēt pēdējs laiks, bet kādi visādi ārēji šķēršļi gadās taisni tagad. Un gadās taisni man. Kādēļ man nau tik gludas dzīves kā Gētem? Lai sevi izaudzētu tik stipru. Starpība tik tā, ka viņu citi izaudzēja bez viņa pūlēm, un man pašam jāpūlas sadabūt spēks un sevi audzēt. Bet kā gadās! Taisni šodien draudu vēstule no Merķeļa un partijas. Atkal polemika vislielākā darba laikā un slimībā! Bet kad es padodos, tad beigts viss! Tomēr jāuzveic.
2.9.13.
Ērgļi pirmie projām, vēl bezdelīgu pilns gaiss, vēl laiks tik jauks.
*
Savu "Laivenieku" pabeidzu, strādāju 6 stundas no vietas. Izlabošana ļoti daudz prasa darba un ļoti nopūlē. Man jāvingrinās tūdaļ gatavu rakstīt, lai netērētu velti enerģiju, neesmu no lēnajiem urbjiem kā Gēte. To var arī lietot pie jau gataviem darbiem un kad ir lieks laiks.
3.9.13.
Agri rītā ieraugu atkal savu Orionu. Tomēr viss vērtīsies uz labu, es tomēr uzvarēšu. Vakar vakarā, kad labu vēlējos "Laiveniekam", krita zvaigzne. Es tomēr uzvarēšu. Labas zīmes jāpiekopj, lai uztura garu jautru, lai iepriecina un dod cerību. Vajga ārēja palīga, un kad nau, tad pašam jārada. Māņticība labām zīmēm ir tāds ārējs palīgs. Vēlējumu un nodomu, un gribas atkārtojumi ir arī tādi palīgi. Man to vajga jo vairāk, jo mazāk man top palīga no cilvēkiem. I. aiziet arvien vairāk prom, arvien mazāk kopības. Palīdzos pats sev.
*
Pirmais cēlos es. Pulkst. 4 sāka gaiļi dziedāt katrs savus desmit atkārtotus teikumus. Pienāca dundurs, bet drīz apklusa. Tad zvaniķis. Tad strādnieki. Bet zīlīte vēl guļ, neceļ vīru: "dzi, dzi, dzi, celies tārpot, vīrs!" Es tāpat celšos.
*
Es atminos, cik vājš taču biju nedaudz gadus atpakaļ: pirms lieliem kreņķiem mēs gājām apkārt ap Viganello. Pēc aizvilkāmies tikai līdz baznīcai vai līdz San Domenico. Tad otreiz, pēc kuras man bij kājas tik smagas, ka bij jāceļ ar lielāko psihisko piespiešanos. Tagad iet diezgan aši, un nemanas tas savādais smagums. Visa vaina parādās tanī smagumā: asinis smagi tek, piesērojušas dzīslas, vienmēr vingrināt un ar varu dzīt asinis un gādāt, ka nepiesēro: atpūsties, neuztraukties, maz ēst un dzert, vienkārši ēst, dzert un dzīvot.
4.9.13.
Atnāca man apsūdzības raksts no partijas 72 biedriem, vēl ne oficiāls. Bet nu sākšu strādāt, pārvarēšu riebumu un nogurumu. Kad izlasīju, redzēju, ka uzvarēšu. Bet ak, cik nervu jāzaudē, ak, cik riebīga arī uzvara. Ak, un tomēr, tomēr arī tie ir cilvēki un jābūt pret tiem labam.
5.9.13.
Es domāju, ka pārvarēšu riebumu un savu slinkumu, bet nekā. Rakstu vēstules, nogrūžu citus darbus, lai būtu vieglāk rakstīt polemiku. Cieta māga. Grūtsirdība nāk, bet vēl nedroši. Stipri vingroju, tad jūtos labāk. Bet polemiku nevaru vēl.
6.9.13.
Es vēl nerakstu polemiku. Nu vēders salabs. Vai nu ies? Taisni brīnišķi, ka nevaru pārvarēties uz to nieku un gaiši redzu, ka tādēļ visa mana dzīve var postā aiziet. Kā tas ir? Nervi; tos uzlabot.
*
Kad stipri skrien vai smejas, sāk sāpēt sāni, kas ir tas sāpētājs? Un kur cēlonis? Vai noguruma ģiftis? Par ko taisni sāni?
*
Skrejot drusku no kalna, jāmet ķermenis un galva atpakaļ. Vai maratonas skrējējs pareizi tēlots tik stipri uz priekšu saliecies, ka vai krīt?
*
Kādēļ, no kalna skrejot, jāskrien maziem soļiem? Kājas nevar tik aši izcilāt, kad tāļi soļi jāsper, kāja nepaspēj turp, kur jau ir ķermeņa virsdaļas, un tās paliek bez atbalsta.
7.9.13.
Strādāju vēl 6 stundas pie "Pūt, vējiņi"; gribu rīt sākt "Jāzepu" un pa starpu iespraust polemiku. Pirmo reizi atkal raudu, kaut gan citādi turos kārtībā.
8.9.13.
Nu nosūtu galīgi "Pūt, vējiņu". Lai iet labumā. Ņemu par labām zīmēm kādus 5 spīgulīšus, vēli, bet skaisti.
9.9.13.
Norakstu dzejoli Amerikas strādniekiem, vieglāk, kad izdarīju ari to, kā vecs parāds nomaksāts. Nu paliek tik "Jāzeps", un ceļš Viņam sataisīts brīvs.
*
Šis laiks ir viens no briesmīgākiem visā mūžā, varbūt oktobris bij grūtāks, biju tad arī neveselāks. Bet tagad vairākam jāizšķiras. Ja es tagad pazaudēju, tad viss zaudēts, ne vien mīla, bet arī darbs un dzīve. Nu turies!
10.9.13.
Es tērēju tikpat daudz laika uz pirmsraksta kā uz caurlūkošanu un gabalu kopā salaišanu. 60 rindiņas par dienu, negribu iet pie darba daudz lielāka, arī pa darba laiku daudz vairāk jāpiespiežas, pat interese mazāka. Tātad labāk man gatavu spļaut. Starpība laika ziņā tik tā, ka uz izdomu aiziet ap pusgadu, kamēr pārstrādāš. ir samērā mehāniska un ar viņu varētu lugu beigt 2 mēnešos, kamēr ar pirmizdomu tikai 6, vai vēl vairāk. Bet kad Šekspīrs rakstīja 4 par gadu, tad tērējis uz katru 3 mēn., par mēnesi rakstīdams 800 r. Viņam uz izdomu aizgāja maz laika. Tehnika gatava. Tās man nau. Es gribu aizvien jaunu tehniku. Man vajga arī šablona. Tad man jāatmet domu lugas, jādod faktu lugas; arī "Vaidelote" ir faktu luga; bet arī "Induls" domu luga.
11.9.13.
Kad saku, es principiāli atzīstu veģetārību, bet praktiski nespēju piekopt, tad tā nau liekulība, jo arī staciju principiāli var zināt un gribēt viņu sasniegt, bet ar to vien viņa vēl nau sasniegta.
*
Saskaņas virziens literatūrai ar glezniecību, arī sīkumos: Šneiders nebija vairs reālists un gribēja dot simbolus, sintēzes no reālisma, lietoja akadēmiskus, klasiskus tēlus. Es arī gribu sintēzi, ar simbolu palīdzību izteikt kopā paņemtas idejas. Čurļonis - pakaļ tiecas Šneideram. Bet varbūt ir arī kas patstāvīgs.
12.9.13.
Es vēl ieturu māņticību, lai paceltu pašsajūtu ar labām paredzēm. Vakar nokrita uz rakstāmmapi liels zirneklis, liela laime gaidāma. Pirms Līgotņa liter. vēstures tāpat redzēju kaktā lielu zirnekli.
13.9.13.
Brīvdiena, bet aiziet ar vēstulēm un nepatikšanām, polemika smagi guļ virsū. Kā es tikšu brīvs? Nu ir "Jāzeps" jāstrādā. Augustā varēju nokratīt, tad aizslinkojos, nogurums, nu jāizbauda tālāk.
14.9.13.
Brīvdiena atkal, bet jaunas nepatikšanas. U[pīts] uz Jansona pusi "D[ienas] L[ap]ā". 8 vēstules, tā tā atpūta. Brīvs ceļš būs darbam pie "Jāzepa". Briesmas tomēr; jāuzvar tomēr.
15.9.13.
Tie, kas ar pasauli apmierinājas, ņem, kāda viņa ir, un sauc sevi tādēļ par filozofu, kā Gēte, ir galā taču tikai puskokalēcēji un puscilvēki. Jo nau jau laba pasaule un cilvēki tādi, kādi tie jāpārtaisa, jādzen uz pārvēršanos, nau jāapmierinājas, jo miers ir vienaldzība, un kur runa iet par cilvēces augstumu, tur nedrīkst būt vienaldzīgs neviens, vismazāk tas, kam ir dotas lielas dāvanas. Tas nozīmē gan mūžam degt, vienās mokās, tas nau ērti savienojams ar slepenpadomnieku tituļiem, bet jādara ir. Un vai mēs, neapmierināmie, neesam vienīgie pilnie cilvēki? Jā.
16.9.13.
Daba nedara uz mums nekādu tiešu psihisku iespaidu, viss ir tikai mūsu pašu sajūta. Galā arī cilvēki nedara iespaidu. Mēs viņus ikreiz apspriežam tikai pēc savas sajūtas, un sajūtas atkarājas no tā, vai mēs veseli vai neveseli. Laba māga ir viss.
17.9.13.
Kad nu tomēr beidzu "Jāzepu" laikā? Tad taču ar visu nervu nevarēšanu būšu panācis savu, un tad es arī uzvarēšu.
*
Man agrāk skaists, dzidrs stils, bez daudz domu, bez daudz gleznām, drusku episks, bet ļoti mīlīgs. Nu pa domām un gleznām brienu kā pa purvu un netieku uz priekšu. Tas jau arī nau dramatiski. Man jāatgriežas uz savu veco stilu: pirmās dzejās, bet arī "Jāzepa" pirmrakstā. Dot otru variāciju no "Jāzepa", pilnīgi to izstrādāt un nobeigt visus 4 cēlienus.
18.9.13.
Šis s. d. strīdus jo lielāks top, jo ātrāk atnesis man izšķiršanu lielajam jautājumam: vai man būt politiķim vai dzejniekam? Arvien vēl es abos tikai savvaļnieks. Nu nopietni būs jāpaliek pie viena, un tā būs dzeja. Arī politikā ir jauns uzdevums, dibināt proletārisku, morālisku politiku. Un vēl tas mērķis mani valdzina. Bet dzejā esmu tomēr vairāk ievilcies un laikam palikšu. Kultūra jāuzskata kā trešs patstāvīgs lauks, neatkarīgs no politikas, pieejams politikai un dzejai. Tas arī man paliek kā savs.
6.10.13.
Vai tas ir mūžīgs likums, ka ražošana meklē sev vislētākos veidus un fabrikantiem jādzenas ražot vislētāk, lai turētos pret konkurenci. Tad jau fabrikanti dzīvotu trūcīgi, lai tikai visu naudu varētu salikt veikalā. Arī šāds likums nau mūžīgs kopš mēs varam ar apziņu paši spriest. Mēs varam taisīt vēsturi pretī seniem vēstures likumiem, mēs varam arī lētuma likumu atmest, varam neizsūkt strādājošo spēku, varam taupīt savus izdevumus, tāda taupība arī atmaksāsies pret konkurenci, saražosim vairāk un labāk.
*
Otra eksistenci gribēt, saka [1 nesalasāms vārds], Iniņa arī. Tā ir pasīva, kristīga, sievietīga mācība. Man vajga aktīvas: ne vien gribēt otra eksistenci, bet palīdzēt viņam to panākt. Vecā vīrietīgā mācība bija: dot viņa eksistencei savu virzienu, dzīt uz priekšu pa savu, svešu ceļu, sev līdzi raut. Mana vīrietība atzīst otra eksistenci par pastāvīgu, paštiesīgu, tikai grib viņu, aktīvi palīdzot, un ļaujot sev palīdzēt.
*
Te ir nepareizība: sieviete nevar palīdzēt: palīdz, kur neprasa; nepalīdz, kur prasa. Nesaprot to. Līdz manam savstarpības uzskatam viņa vēl tāli jāattīsta. Tagad man jābūt vienam pašam tik stipram, ka palīdzu bez atlīdzības un veicu.
8.10.13.
Audzināšana caur literatūru un uz literatūru dod salkanību. A. Dauges piemērs bērna dīdīšanai uz visa aprakstīšanu ir briesmīgs, tāds bērns top ne labs, ne gudrs.
*
Man ar visu ieguvumu taču vēl ļoti maz enerģijas, prologu nevaru un nevaru beigt. Bet pūliņi tādas enerģijas uzturēšanai briesmīgi: vingrošana no rītus, gājiens vakarā prasa lielu piespiešanos, nedod vēl nekāda prieka. Vai te nau vēl kas cits jādara?
*
Jaunība esot prieks, vai tā ir taisnība? Man arī jaunībā bij raksturiskākas bēdas. Un es redzu visā dzīves gaitā, nevien tagad, bet arī agrāk, ka ir daži, kas priecājas jaunībā, daži, kas ne, tāpat kā vecumā. Tur nau jaunība iemesls, bet raksturs un garīgā vērtība. Abi ir dabiskā stāvokļa, nau viens nebūt labāks par otru, mēs paši esam tie, kas dara vienu un otru stāvokli ļaunu vai labu. Jaunībai tāpat ir lieli trūkumi un iemesli uz bēdām un nesaskaņām, ārējām un iekšējām. Tikai fiziskais spēks mēdz būt lielāks jaunībā, audi ātrāk atjaunojas, asinis netraucēti riņķo. Bet ātrums ir arī aizvien pārsteidzīgs un daudz maitā nākamo vecumu, arī fiziski. Un tad: vecumam ir prāts, kas var izlīdzināt trūkumus, var arī asinīm likt netraucēti ritēt, kad prot asinis atjaunot. Jāizpēta, vai audiem nāk kas specifisks jauns klāt vecumā, vai tikai aizsērēšana? Un tā ir novēršama. Vai ir likums, kas vecumu rada, jeb vai viņš nāk tikai no nepietiekošas atjaunošanās? Zīmīgi taču, ka pašnāvnieku nesamērojami vairāk jaunībā, nekā vecumā, kaut gan vajdzētu būt otrādi, jo vecumā viss topot grūts bez skaistuma un spēka. Jo tādu dzīvi būtu jātaupa, bet aizsviež prom t. s. skaisto, spēcīgo un patura neskaisto un vājo. Ja tā, tad gan vecumam savs labums un vēl lielāks.
10.10.13.
Likt tautai līdzi darboties manā darbā, kad rakstniekiem izklāstu savus plānus, kurus pats nevaru izvest, lai to viņi dara. Mantu krāt man un ņemt dāvājumus, dibinot kapitālu, kas nāks par labu tautai. Drāmās kopā strādāt ar demokrātiju, kas vāc naudu teātrim, dod sajūsmu un publiku, ierosina ļaudis uz izglītību, uz literatūras uzņemšanu. Drāma pate vienojošs un audzinošs elements. Dot iniciatīvi uz tautas statistiku un organizāciju.
12.10.13.
Dibināt jaunu skat. biedrību, kurai arī aktieri būtu jauna virziena, demokrāti.
13.10.13.
Rakstīt pentaloģiju, katru pa 2500 r., tā kā kopā būtu Dantes un "Fausta" apmērs 11-13000 panti, "Iliādas" 14000 pantu. Varbūt, to pašu: "Vīrs" - "Īls", "U. un N.", "Mūžība". Vēl labāk reālistisku, manu biogrāfiju, bet ietērpt kā "Faustu" vēsturiskā personā vai notikumā. Arī "Zaratustru" tā. Varbūt ņemt teozofiju un indiešus. Varbūt 2., kā "Iliādu" un "Odiseju".
7.11.13.
Kārtība un tīrība istabā ir parasti garīgās dzīves nabadzība; - tā saka Veresajevs "Dzīvē". Raksturiski priekš krieviem, kuri nekad netiek pie garīgās dzīves aiz nekārtības.
*
Jaunajiem novelistiem tikai sīki apraksti, impresijas no dabas un dzīves, - tos fotogrāfiskos notēlojumus vajga ņemt par materiālu un likt lietā lielā romānā.