RAINIS
Kastaņolas periods
1906-1920
1915
DIENASGRĀMATA
2.1.15.
Pirmais lielais sniegs. Iet divas dienas. Jaungada nesagaidām. Guļam atkal pēc gadiem kopā. Lasu "Илья". Gribu sākt strādāt.
3.1.15.
In. paliek gultā. Traucē darba sākšanu. Savedu kārtībā rēķinus. Vēstules šogad nau sazortētas. Paliek.
(23286/242)
4.1.15.
No rītus zortēju. Avīzes visus 5 mēn. ikdien lasītas. Aizņem daudz laika. Kā 1906. g. Jālabo.
(23286/242)
12.1.15.
Pirmo kārtējo dienas darījumu uzrakstu "Vampīram", un nu taisni sāk zobi sāpēt. Nu pirmā reize, ka taisni tad ceļas dažādi šķēršļi, kad gribu nopietni strādāt. Nu jāpārvar divi, kamēr agrāk sākot, būtu ticis ar vienu ļaunumu. Un tomēr jāvar. Vakar vismaz nogrūdu vienu aizgulējušos vēstuli - Robertam. Kad nu varētu nobeigt šo lugu pa vienu mēnesi. Viss gatavs uzbūvēts, tik jāraksta.
(23286/235)
15.1.15.
Dien. grāmatu divos eksempl.: pēc dienām kā vēsture un matērijām, zinātnēm, lai varētu dabūt, ko vajga.
(139017)
8.2.15.
Vientulim būt sabiedrībā, kaut arī viena cilvēka sabiedrībā, ir izbaudīt visus vientulības un sabiedrības ļaunumus bez neviena viņu labuma.
*
Neizsmeļoši un pavirši tulkojumi, kādus dod "Reclam", nes gan zināmu universālību un uzskatu plašību, un zināmu zināšanu kopu, bet šādi dotā kultūra ir tikpat pavirša kā tulkojums. Otrs ļaunums tas, ka lasītājā tautā ieaug uzskats, ka visa pasauls literatūra ir bāla, neizsmejoša un līdzīga vācu kultūrai; no turienes nāk uzpūtība, viszināšana un garīgs trulums. Ja vāci tagad parāda visas šīs īpašības kā raksturiskas, tad tur lielu daļu vainīga audzināšana no "Un. Bibl." puses.
(22751/35)
8.9.15.
Mana dzīve nepieder man pašam; viņa ir tikai uzticēta manai pārvaldībai, kā katra atklātības manta. Es varu to atklāti teikt dzīves vidū, bet pats pie sevis es jau sen tā vien esmu skatījies uz savu personu un dzīvi, jau kopš manas atklātās darbības sākuma, pusneapzinīgi jau daudz agrāk. Uz savu mantu es tāpat skatos: es viņu pārvaldu. bet viņa nau priekš manis, priekš manas baudas; es ņemu tik nepieciešamo, lai uzturētu un attīstītu savus spēkus. Un uz saviem spēkiem es skatos tāpat. Tas vēl viegli saprotams, bet es skatos tāpat arī uz savām domām un uz to, kas ir vispersoniskākais katrā cilvēkā.
Nāks laiks, katrs uz savu personu tā skatīsies; to laiku es gribu darīt ašāk atnākam.
Kādēļ pats pārvaldu sevi? Kādēļ darbojos tikai priekš savas tautas? Aiz ekonomijas. Cilvēce nepastāv kā tāda, viņa ir kopojums no tautām un tautas kopojums no indivīdiem. Dzīvi organismi ir tikai tautas un indivīdi, nau valstis, nau cilvēce, tie ir mākslīgi radījumi, palīga līdzekļi.
Bet visa dzīvība un progress var nākt tikai atkal no dzīva.
Es vēlāk rakstīšu savu atklātu testamentu, pēc kara. Un tas nau testaments uz nāves gaidībām, bet uz dzīvi, nevis uz mantinieku, uz jūsu dzīvi, bet arī uz manu dzīvi, jo tāpat kā nebūs mirt jums un tautai, tāpat es arī netaisos vēl uz miršanu. Tā tik ir gribas izteiktne uz nākotni. Un jums un man ir nākotne.
(23286/212)
20.9.15.
T. Es nenožēloju nekā. A. Vai man žēl, ka V. Igo neiespēja arī pilnīgas drāmas rakstīt? Ka Šillers nedzīvoja ilgāk un vieglāk, lai savu talantu attīstītu? T. Tas neattiecas uz manu personu. R. Vai V. Igo, kuru mīlat, nau arī daļa no Jūsu personas? Ko mēs mīlam, tas esam mēs paši, ko nīstam, tas atdala mūs no ārienes un ved tuvāk pie sevis. Tā arī attiecas uz mums. T. V. Igo attiecas gan uz manu personu, bet tur es nekā nevaru darīt; nožēlot var tik to, ko pats darījis. R. Kad pats izdarījis ko nepareizu, vai negribētos to par labu vērst un nenožēlo, ka to nevar šinī reizē. T. To gan; bet es velti nenožēloju un neraudu tur, kur nekas nau grozāms. R. Kas ir nožēlots?
(23286/198)
2.10.15.
Ar sevi vienam būt kādu bridi ir kā mazgāties skaidrā ūdeni. Izrauties uz brīvi no kopības ar ļaudīm nau jau
vēl aizmirst neko, un tomēr ir jau elpas atgūtne. Kad tam būs gals? Nomest visu un iet pie sevis uz palīgšanu. Vai tad es nedrīkstu? Katra dzīva būtne drīkst dzīvot un es nē? Es taču tikai pats iedomājos, ka es jeb kas, ka es tautai vajadzīgs. Kritiķi un avīžnieki saka parastās frāzes, kas noder viņu politikai, ir tik cepure, ko viņi sev uzliek galvā. Vai ir tā? Vai man ir tiesība būt brīvam?
*
Ar mīlas atkritumiem baroties.
*
Jo vairāk dod, jo vairāk ņem, līdz atņem visu Tavu un Tevi pašu. Jo vairāk ierobežojas, jo mazāk Tev dod. Visi kustoņi, arī cilvēki dod tik to, ko viņam atņem.
(23286/202)
16.10.15.
Lirika, dzeja ir ne vien katras literatūras dvēsele. Lirika ir arī katras lielākas darbības dvēsele vispār. Un bez dvēseles nau nemirstības nekam. Varbūt visvairāk tam padotas reliģijas. Vairāk dzejas grieķiem un žīdiem nekā kristīgiem, un viņu reliģijas pastāvēs ilgāk nekā kristīgā. Īsti tagadējās kristības spēks ir grieķība un žīdība. Nākamai reliģijai jābūt atkal dzejai, kā bijā kultūras sākumā. Latviešu senai ticībai ir labākie dīgļi.
(22751/35)
21.10.15.
Pastāvošie reliģiju tipi nau vēl pilnīgi; viņi dibināti uz nepareiziem principiem, kas maisīti ar pareizām kultūras domām un jūtām. Budisms grib galīgu altruismu: nepretoties jaunam, atdot savu dzīvību, noliegt pat savu eksistenci. Kristība sludina arī: nepretoties ļaunam, bet pats Kristus izdzina no tempļa ļaunos ar pātagu, Pāvils arī lietoja varu, un kristīgie galu galā tika par liekuļiem, kas kā izkārtni lietoja nepretību ļaunam, bet ļaunu apkaroja ar vēl lielāku ļaunumu un ieveda savu ticību ar asinskristību. Muhamedisms neliekuļo: pretoties ļaunam, ievest labo ticību ar ļauna palīdzību. Visam pamata kļūda tā, ka neatzina labu par spēku, ticēja tikai ļaunam kā spēkam. Atzina tikai mehānisko spēku, t. i., nedzīvo, tādēļ ļauno spēku. Nezināja, ka gars, jūtas, domas ir arī spēks, un lielākais spēks tādēļ, ka ir dzīvs, un vairāk dzīves nekā miesas spēks. Miesa zūd, mehānisms zūd, bet gars paliek arī pēc miesas nāves, un miesām dzīvām esot arī gars ir stiprāks nekā miesas un tās vada. Gars ir labais, mehānisms ir ļaunais. Mehānisms mūsu pašu darīts, mūsu pašu pagātne, kas nu mūs nospiež. Garam jātop brīvam: tas dzīves uzdevums. Tas arī reliģijas uzdevums.
Tātad: neatdot dzīvību, jo tad uzvar ļauns. Eksistēt un nebūt kūtram nest dzīves grūtības. Cīnīties un tapt par aktīvu varoni.
Bet: cīnīties pret (aunu ne ar ļaunu, bet ar labu; ne ar mehānismu un rupjo varu, bet ar garu; ne ar nebrīvību, dogmu, bet ar brīvību.
(22751/36)
21.10.15.
Par kristību neatliek ko runāt; tā ir nepilnīga ticība, kura bij laba, bet vāja; neticēja pati sev un kuras piekritēji tādēļ tapa liekuļi; atzina ideālu, bet atzina savu nespēju sekot šim ideālam. Pēc šiem trim tipiem atliek tik tālākais loģiskais: balstīt dzīvi, pretoties jaunam, bet ar labo spēku. Cilvēkam jātop varonim, - to gribēja arī vecā reliģija. Bet kādam? Budisms gribēja mūku askētu un beigās mironi, galīgi atsacījās no darbības. Muhamedisms gribēja varoni kareivi, rupju barbaru, kas beigās arī gāja pret kultūru; jo neticēja garam, atzina tik autoritāti, t. i., mirušo garu, ne dzīvo. Kristisms gribēja varoni, kas reizē kareivis un mūks, kas atzīst kultūru kompromisā, dzīvu un mirušu garu. Kas tādēļ sasniedza zināmu kultūru, tehnisko - nedzīvā gara, autoritāro - nedzīvā gara. Beigās šī kultūra pate sevi noliedz un nospiež, un pretojas vairāk nekā visas citas gara dzīvībai un brīvībai. Cilvēkam jātop varonim, grib jaunā ticība, bet ne kūtram un pasīvam, bet ne rupjam un ļaunam, bet ne liekulim un kompromisniekam. Jaunais varonis var atdot savu dzīvi tikai ne ļaunam un ne nāvei, bet cilvēces dzīvei un progresam. Jaun. varonis cīnās, bet gars ierocis un brīva griba.
Mērķis jaunai ticībai: progress cilvēcei, garam, dzīvei. Tagad jālauž pirms ceļš: jāieved uz prāta un jūtām dibināta sadzīves kārtība: nākotnes valsts. Kad cilvēces spēki būs tā atraisīti, tad būs iespēja nākt īstai kultūrai, dzīvai, ne tehniskai, ne autoritārai, bet brīvai. Tad daba jāpēta un jāturpina progress cilvēcei.
*
Kāds reliģijas veids jaunais? Jāpieslēdz pie vecā, uzturot kultūras sakarus un sevī rādot visu kultūras vēsturi. Uzturējusi visu pirmatnību līdz šai dienai pilnā skaidrībā latviešu ticība: nau aizmirsusi, ka dievības ir dabas parādības: visi dievi ir ne personas, bet parādības pašas. Kad aizmirst seno valodu, kura runā par dabas parādībām, tad meklē šiem nesaprotamiem vārdiem saprātu un tura parādības par personām. Tad sākas mitoloģija, teikas, pasakas; visa fantāzija un dzeja aiziet miklu minēšanā par pagātni un nedarbojas tagadnē. Poēzija top nedzīva līdz ar savu nedzīvo priekšmetu.
Bet latvju t. dziesmu dzeja ir dzīva, jo darbojas ap tagadni; dievi ir dzīvi, jo nau personas, bet ir dabas parādības. Reliģija ir tikai dzīves un tagadnes poēzija. Atmesta visa autoritāte, kas dibinājas uz dievu, jo dievam pašam kā Budam. Bet nau arī iznīcība, ir dzīvība; nau kūtrība, ir cīniņš. Tikai labs, jo garīgs.
Latvju ticība nevar vairs mirt, jo mēs vairs nevaram aizmirst, ka saule ir saule, ne persona, ka pērkons ir pērkons, ne persona. Nokaut var tautu, bet ne garu. Un arī mūs nenokaus, un mēs dosim cilvēcei jaunu ticību.
Monisti, Harti, Tolstojs nevarēja nodibināt ticību: nebija aiz viņiem vēstures un tautas spēka. Arī principi bij nepareizi: vai liekulīgi, vai pasīvi. Bet aiz mums stāv taut. dziesmas un tauta pati.
*
Mēs ienākam dzīvē ne ar savu prātu; mēs izejam no dzīves laukā ne ar savu prātu. Daba aizlikusi dzīves instinktu priekšā, un retais izlaužas tam cauri ar savu prātu, - lielākā daba aiziet uztraukumā, kur nerunā prāts. Pusi no dzīves mēs dabonam mantojumā; tas arī dots ne ar mūsu prātu: iedzimtas īpašības no tēva un mātes, no priekštečiem, seni notikumi un parašas: audzināšana dod atkal ne mūsu prātu. Tikai ap 15 gadu varam sākt dzīvot ar savu prātu. Tad vēl novelk elementārā dzimumdzīve, kura ne mūsu, bet pēcnākamo dēļ. Aiziet pusmūža pirms turam sevi rokās un iepazīstam paši sevi. Mirt agri nozīmē mirt kā kustonim, nesasniegušam cilvēcību, tas ir, sevis apziņu. Bet kad gali nau mūsu rokās, dzīves vidus ir mūsu. Tas mums jāizlieto. Ja to izlietojam, tad varam tapt par jauno cilvēku, varoni; bet jācīnās. Mūsu rokā dota dzīves dusa, - darīsim viņu garu, lai varētu sevi ilgāk turēt rokās un tapt vairāk par cilvēkiem. Šim tie gadi ir vajadzīgi, lai cilvēks taptu pats un izdzīvo darbos dzīvi un parādītu, un pieliktu savas spējas par labu cilvēcei. Ilgi dzīvot ir pienākums pret cilvēci.
(22751/37-39)
3.11.15.
Man dzīvē nau tāda acumirkļa, kuru es būtu labāk vēlējies dzīvot, nekā nedzīvot.
*
Tautai vajga būt kādas dzīves dziņas uz nākotni kādas dzīvas atmiņas no lielas, lepnas pagātnes; tās ir sastāvdaļas viņas dvēselē, kura ir dzīves griba. Bez tās tauta zūd. Ar to tauta nezūd arī nomirdama, jo paliek šīs dzīvās dvēseles darbi kā tāļāk darbīga kustība. Žīdus kā tautu uztura ne vien viņu pagātne, sena ticība, bet arī nākotnes dziņa uz mantas krāšanu: visa tauta ir liela kliķe, kompānija veikalam. Uz to mēs nevaram dibināt savu nākotni un dvēseli: mums nau tādu pagātnes mantojumu: dievticības un mantkārības kopojums; nau tādu vingrinājumu krāšanā un raušanā, nau to jau gatavo naudas krājumu. Bet mēs nevaram uz to dibināties arī tādēļ, ka šis pamats tomēr nau diezgan stiprs. Nākotnē neuzvarēs nedzīva manta, bet dzīvs gars. Uz to dibināsim savu dvēseli. Dzīva dziņa uz nākotni: uz izglītību mums ir, vajga dziņu padziļināt un paplašināt uz mākslām un zinībām, un uz reliģiju. Pagātnes mums nau, tādēļ mums nau lepnuma . . . Mums tas jāceļ. Senā ticība un tautas dziesmas var būt pamats lepnumam un pārākumam pār citiem. Lepnumam jābūt citādam nekā citām tautām; nevar būt šovinisms, Deutschland über alles, kurš ir ļauns, grib ņemt dzīvību citiem. Mūsu tautas dz. Nau ļaunas, mūsu lepnums lai ir tas, ka mēs darīsim citus dzīvus; mūsu pārākums, ka mēs to varam sev atļauties, ka esam garīgi labas rāsas, esam garīgi pārāki, paceļam citus pie sevis: ģēniju, sugas ļaudis, ne talantus kā žīdi un vāci. Tas mūs saturēs kopā kā tautu, tas mūsu lepnums.
(22751/40)
7.11.15.
Viņš neatzīst nekāda pienākuma, izņemot to, kuru citiem uzliek viņš.
(22751/41)
10.11.15.
Apstākļi, kas stāv pretī mūsu gribas apmierimei, ir dabas likums, - nē, viņi ir grozāmi, iekārtojot veselību un sabiedr. kārtību pareizi. Arī nāve nau gribas sabrukums, bet darbīgas dzīves atpūta.
B. lielākā nepareizība it kā cieš. un nāve būtu kas par sevi jauns un kas nenovēršams, un vispār lietākais ļaunums pasaulē, kuram pretī vēlams miers.
Lielākais ļaunums ir tas, ka cilvēki nedabū izdzīvot, t. i., darboties un izaugt savā lielumā: nedabū diezgan kustēties. Darbībai ir šķēršļi nepareizā fiziskā un sabiedriskā uzbūvē, bet jau ir manāms progress un būs vēl lielāks. Arī dzemdēš. nau ļaunums, var būt bez sāpēm, kad abi ir veseli. Miers nevis agrāk vedams, bet atbīdams. Miers: t. i., darbības apstāš. arī pat tik kavēš. ir taisni ciešanas. Miers vēlams būs tik pēc darba, bet tad arī nāve būs tik atpūta. Kad cilvēks visu izdarījis, ko pēc iedzimtas dabas spēj, tad vēlas mirt un atpūsties, līdz tam vēlas dzīvot.
Mana jaunības traģika taisni nedzīvoš., nedarboš.; t. i., miers. Miers manas lielākās ciešanas. Nāvei izbēgt vienīgais jautājums visām filozofijām un reliģijām. Viņas nebūtu vajadzīgas, kad nāves nebūtu; arī dievs tik vajadzīgs, lai glābtu no nāves.
Tas taču nozīmē, ka vissvarīgākais cilvēkam ir dzīve, ka to mantu viņš visvairāk gribētu uzturēt. Kā tad nu B. sprediķo atteikties labprāt no šīs mantas?
Ar materiālism. nevar apmierināties, jo tas tikai konstatē faktu un nedod ieroča cīnīties pret cieš. un +2.
Palīdzēt var tikai, kad rāda, ka + var būt patīkama miesai un kas ved uz to attīstību cilvēcē. Tātad ir nepareizs teikums: cilvēks tomēr pārliecināts, ka ir dzīve viņpus +, bet pareizi ir jāsaka; cilvēks vēlas, ka + nebūtu briesmīga, ka nebūtu ciešanu, ka + nāktu tad, kad grib.
Un taisni to mēs spējam panākt.
8. pg. Šopenhauers par abstrakto un uzskatāmo atziņu, abstr. atziņa, zināš. ir tik šablonizēšana.
*
Visi filoz. un reliģiju jautājumi, kuri grozās tik ap jautājumu par dzīvi aiz nāves, būtu taču izšķirti, kad apmierinātos ar +, kad neuzskatītu jautājumu vairs par degošu tādēļ, ka neuzskatītu pašu + par ko ļaunu, tādēļ ka nepatīkama jūtām un kavējoša darbībai un augšanai. Tātad ilgs mūžs līdz patīkamai apzinātai un gribētai + ir visu jautājumu izšķīrējs; reāls fakts ir domu pēdējs slēdziens; ilgs mūžs ir dvēseles nemirstība, ir nirvāna. Ilgs mūžs vairāk nekā tas, jo dod dzīvei iespēju turpināties.
Īsāk sakot: nepareizi visās līdzšinējās fil. un reliģ. Par galveno jautājumu top likts jautājums par nāvi. Jāliek - par dzīvi. Mūs interesē dzīve, ne +, un uzvar ne +, bet dzīve, arī visā visumā.
*
Katra būtne grib savu būtību. Bet pate griba neatkaras no būtnes un pates būtības sākums neatkaras no būtnes gribas. Un būtne var pastāvēt arī bez gribas dzīvot.
Visi būtnes spēki kalpo gribai, bet tas nau tas pats, it kā visi spēki būtu tikai griba.
Visa būtība ir griba, - vēl tālāk un lielāka nepareizība: taisni lielākā daļa būtības, dzīves ir bez gribas, - tā dzīvo visa kustoņu un augu valsts.
Nepareizība tā, ka aizmirst gribu kā apzinātu, bet bez apziņas nau gribas.
Jo griba ir apziņa un būtības lielākā daļa ir neapziņa. Un būtības ceļš vēsturē ir apziņas iegūšana un mērķis griba.
Būtība iet nevis uz gribas nokaušanu, bet taisni uz gribas iegūšanu.
Visa būtība ir griba, gribas sekmēš. - laime, gribas kavēšana - ciešanas. Tikpat nepareizi: ciešanām nau tieša sakara ar gribu vien, bet vēl vairāk ar būtnes organismu, ar neapzināto būtību: ciešanas ir organisma rādītājas par saskaņas trūkumu miesas uzbūvē un augšanā.
(23286/207-209)
29.11.15.
Ir 3 metodes kritiskai filozofijai: dogmatiskā, eklektiskā un vēsturiskā, izšķir vai der, vai nē šim laikam, un lūko saprast pašu par sevi. Tālākais solis: saprast lietu no viņas pašas viedokļa, bet sapratējs pats subjektīvs, tātad nesasniegs pilnīgu objektivitāti, un darbs būs pa pusei veltīgs. Lai būtu neveltīgs, lai būtu nolūks, jāmeklē lietas sakars ar šo laiku. Pirmās metodes gribēja to pašu, bet par agri, bez lietas izprašanas no viņa paša. 4. metode grib to pilnīgiem līdzekļiem - vēsturiska un dogmatiska. Bet viņa aptver arī sinkrētisma nolūkus, tikai nepapildina ar citu uzskatu, bet no visiem uzskatiem atrod kopojošo un aiz tā tālāko rāda vai nu pretējo vai tālāk-attīstīto veco, jo arī pretējais ir solis uz priekšu.
(23286/197)