RAINIS
Dienasgrāmata (1920. - 1929.)
1929. gads
Gennaio
1.1.29.
Vakar Darba jaunatnē Krāsotāju [ielā] 32, skol. Matīss, s. d., godīgs. Runa man izdodas, kaut gan biju sadomājis ne taisni to, ko vajdzēja. Minu, ka Rīga man draudzību uzteikusi. «Dzīvā avīze» rāda, ka jaunatne sāk atkal tikt revolucionārāka, dzīvāka. iespaids laikam no Krievijas jeb no kreis[ajiem] arodniekiem. Mani labi uzņem; meitene, skaisti skatās, neatlaidīgi. Vai nebūtu man arī jāatjaunojas? jānomet riebums pret tagadni, pret manis nonicināšanu? jāsāk jauna revol[ucionāra] sparība? Tā ar smiekliem, jautrību, sparību atbildēt uz apvainojumu, ne ar dusmām un taisnošanos. Larochefoucoult tāds kā es; sparīgs, bet neizdarītājs, neko nepanāk, rakstnieks, ne politiķis, arī taisnojas. Es, praktiski darbodamies, nekur neesmu neko sevišķu panācis, advokatūra, redakcija, teātrs, ministrība. Jāatzīst, vaina, ka blakus intrese: literatūra un maigums. Bet vai nu varu sākt jaunu dzīves un literatūras posmu? Vai Darba jaunatne mani ierosinās? Priekš viņas jāraksta oratorija. Vai jauna mīla ierosinās un nesīs? Vai darīt ko priekš tā? Vai netraucēs vecā nobeigšanu? Jo vecais laikmets jānobeidz. Abus reizē. Varbūt jaunais ierosiņš padzīs uz priekšu arī vecā posma nobeigtni? Vai man nevajga fizisku ierosmi vispār? Vai ..to dabūt vietas maiņā braucienā uz ārzemēm? Man raksturīga pastāvīgā lielā jautāšana, to jau pirmā laikā teica Asp[azija]. Jautāju, zinu, kas jādara, un nedaru.
1.1.29.
Pārnāku p. 1, lasu līdz 4 avīzi, p. 9 augšā. Vingroju. Atnāk apsveik[umu] vēstules, daudz mazāk nekā agrāk, pat Gulbis un Jesens nesveicina un nemaksā. «S. un K.» no «Atpūtas» jau 465 lt., no 5 izrādēm 480 It. «Atp[ūtas]» rindu skaitītājs krāpj. Atnāk Kārklen un Zamaiče. Jaunais literātes tips, kam literatūra ir amats un kas turas tikai uz ārišķības un modernības, piespiesta amata asprātība, skaļums, labas drēbes, iekšējs garīgs tukšums un seklums, Žozef[īne] Beker ideāls. Braucot uz jūrmalu, durvīs sastopu Kalniņu, ar viņa auto uz staciju. Ceļā mani sveicina. Palīdz pie pakām, dod kažoku kā vecim! Laikam publika atradusi tādu izeju; es vairs nespēju garīgi strādāt, ko rāda «S. un kaķe», es nederu politikā, ko rāda vēlēš[anu] zaudējums, bet vecais nau vairs kaitīgs, tam var visu piedot un parādīt godu kā invalīdam. Noskatīšos, vai tā ,-ir. Rīgā kā mazā pilsētā visiem ļoti vienādi noskaņots uzskats, tā, piem., piepeši visi pārstāja sveicināt. L. tāpat kopš 34 mēnešiem, kopš «Rīg. raganas» fiasko, sāka mani kritizēt: lugas bez dramatisma, runas jocīgas, oratoriskas pauzes, balss pacelšana, par manu dzīvi neintresējas, tik par sevi stāsta, par maniem darbiem neintresējas, negrib, ka tai ko priekšā lasu, piem., afor[ismus], arvien biežāk runāja par Iv. Lielākais iemesls būs tas, ka neprecēju. Kad pārbrauc no mājām, pirmais gājiens pie Ramona Novaro. Tuvojas gals, bet garš. «Wenn man alt ist, muss man mehr thun, als da man jung war», «Sprache in Prosa» Gēte. Nu jāsāk strādāt nopietnāk. G[ete] ir nesamērojami vairāk strādājis, ceļojumi, apcerējumi, visādi sīkāki dienas jautājumi. Un tas viņu pārceļ pāri pār iznīcību. G[ete] ceļojumos liek iekšā arī savas vēstules un visādus krikumus, to es arī varu darīt. Runas un vietas, un laiks, kad runāts. Tātad tagad tādi darbi priekšā: «S. un K.» grāmatā pārstrādāt, 2) «Kastaņolu» turpināt, 3) sākt īsu biogrāfiju, 4) «Jaunā strāva» romāns kā gara biogrāfija, cf. Verdi, Zūdermans, 5) «Dzērājs», 6) oratorija, 7) «Pašnāvniece», 8) pozit[īvs?] jaunsaimnieks L. ar lauku māju projektu, 9) avīžniecība, 10) aforismi, 11) pozit[īva] jaunatnes luga, 12) «Trimdenieks», 13) polemika, 14) jauna revoluc[ionāra?] luga, 15) opera J. Kalniņ[am], 16) vēstules, 17) runas u.t.t. Ko es paspēšu? Nu neslinkot.
2.1.29.
Vakar 2 p. p. atbraucu jūrmalā. Kūru krāsni. Vientulības sajūta. No rītus Jankevics, drīz aiziet. P. sagaidu L. Ņēmusi ļaunā, ka nebijis laipns pie telefona, ka gājusi Jaungadā ciemā pie Martas. Raud. Es viņu. barot. Kad prasu, kā un kas, saka: nemoci mani. Vienkārša daba, kādas es nesaprotu, vai izliekas. Neviens negrib garus tirzājumus, dziļāku meklēšanu. Stāsta tikai par savu pasauli. Tā gluži atsevišķa, nau daļas gar lielo, uzskata to no citas puses. Atvelk no šīs lielās pasaules un no darbiem, atpūtina, dara maigu. Bet darbā nevar palīdzēt.
3.1.29.
Ceļos 6, palaižu, ēdu, guļu līdz ½ l2, ēdu atkal, staigāju no 13, krāsns 1 ½ stundu, ēdu, domāju, kur pirkt namu, vai citur likt naudu. Darbu vēl nedaru. Domāju, kas nepieciešams: 1) «S. u. K.», 2) aforismi, 3) prēmijas luga, 4) vēstules, 5) jaunā strāva, 6) romāns ārzemēm, 7) dzejoļi, 8) «Kastanj.», 9) ķīniešu lasāmgrāmata, 10) «Dzērājs», 11) «Ziedu nāras». Šis 1929, gads būšot man laimes gads.
30.1.29.
Maz atminu. 8.1. pie krievu sūtņa. Antons, ka šogad varot dabūt Nobelprēmiju, nupat bijis Stokh[olmā]. Vairāki sievieši apkārt: Bīlmaniete, Bastjāniete. B. drusku greizsirdīgs. Kurciete, Lidija, Skujeniece, varbūt Zentai taisnība? Runāju ilgi ar Benjam. laikam tādēļ, ka nedrukā tālāk «S. un K.». Ilgi ar Buše[vicu] un Lorenci: «Daile un d[arbs]» gribot bankrotēt. 9. un 10.1. pie Zemgaļa notāra oblig[ācijas] par 45000 uz māju un vasarnīcu uz Freda vārda. 7.1. eju pie Freda tiesā un mājā. Eju pie Vāgnera. Uztraucos daudz par «D[aili] un d[arbu]» un par «Jaun. Ziņ.». Beigas slavai, darbam un mantai. L. mierina: laikmets beidzies, nevajga prasīt, bija daudz, neuzbāzties. 11.1. zvanu Teodoram, tas atsakās. Zvanu Gulbim: tas saka, ka universitāte aizliegusi Teodoram un Maldonim par mani rakstīt. Likšot univ[ersitāte] pate priekšā laikam Janševski. Gulbis vēss, nemaksā. Jesens arī nemaksā. 12. 1. Betlers, slavē Marku, daudz strādājot. Mierina, ka «D[ailei] un d[arbam]» būšot naudas, ko vekseļus samaksāt. 10.1. bija Martinsons grāmatvedis, bilance līdz 1.12.28., brīdina.
12.1.29.
Braucu uz jūrmalu 6, L. nervozs un skumjš, bet labi. Nevaru neko strādāt. Biju pie Livšica, urīna analīze, izmeklē: nieres drusku vainīgas, kristāli; sirds dobjāka nekā pērn. Nelabi, ka nebraucu uz Rivjēru pērn. Nu jābrauc.
13.1.29.
Palaižu ½ 1, guļu ½ 5, staiga 6, lasu un kārtoju dzejoļus. Nau neviena jauna dzejoļa. Sajūta: nu varu taču atpūsties un darīt, kas patīk. Jauns uzdevums: Volters par Vitautu. Jāraksta drāma vai triloģija līdz 27.10.30. Viens mazs prieciņš. Petrs Bezručs atsūtījis savu «Slesske Pisne», es lieku pretī sūtīt «Jāzepu» un «Dünavind». Otrdien būs jāiet III v[idus]skolas 10 gadu jubilejā. Liepājas teātri visvairāk man apmeklētāju bijis pa 10 gadiem. Ļaudis vēl mani nesveicina. Turies!
1320.1.29.
Atkal nedēļa pagājusi nekārtīgi, bez ieraksta kronikā, bez vingriņa; jūtos nelabāk. Īsti nu tik sāku justies pazaudējis. No jūrmalas mēdzu pārbraukt spirgtāks, nu vairs nau. Eju lēnāk, jūtu sāpes. Sāku vecumu saprast. Kur vaina? Nezinu, laikam nevingrošana.
23.1.(?)
L. atbrauc saguris, nesaka, ka ir slims, paliek bez satiksmes, es saku pirmo reizi: apnicis. Domāju, ka visur mani. atstāj: politikā, dzejā, teātrī, tad arī L. Bāršanās. Vēl vairāk pesimismā. Nau sajūtas, ka varu atpūsties, kā 13.1.29. Sajūta, ka viss ir beigts, ka jauna meklēšana lieka. 20.1.29. L. man atkal liek atpūsties: lasīt, iepazīties ar literatūru un zinātni, ko es biju aizmirsis, bet minējis Kastaņolā. Lasu Schnitzler afor[ismus], sāku atkal domāt uz darbiem. Vai tomēr «S. u. K.» neizlaist pārstrādātu? Nedarīt to māca tik slinkums. Tad tik 2 mēnešus. līdz 17. martam atpūsties un lasīt, mācīties; varbūt arī franciski. 15.1. neeju uz III v[idus]sk[olu], arī šodien ne uz Tukumu. Bet, ka varētu ko izdarīt, kādu Clou pirms aiziešanas atpūtā un mācībā. Ar darbu sev darīt guten. Abgang nevar, jo prasa laiku un pūliņu, un arī iesāktie darbi iznāktu vāji, piem., aforismi. «Dzērājs» vai Xenijas, «Pērkoņceļojums». Vislabāk laikam iet pie dakterenes, saņemties un vingrot. Palīdzības nau nekur. L. negrib, ka lasu savus darbus, var dot tikai labu atmosfēru, viens un viens. Es nokavēju pirms 5 gadiem rakstīt prozas drāmas, to no manis prasīja. Kad es nedevu, mani atmeta, un es tikai aiz slinkuma to nedarīju. Tā daudzreiz. Vai nebūtu tagad, pa šiem 2 mēnešiem, tomēr jāstrādā un jābeidz Aforismi un Dzejas, kuras izteic manu laiku? Vai «Ziedu nāras»? Vai pat «Dzērājs»? Bet tad būtu jāsāk arī polemika.
21.1.29.
Ceļos 10, vakar 1 gulēt, 9°, krāsnis, ēdu, ½ 1 staigāt līdz ½ 2. Braukšu uz Rīgu 6, pie L. Es esmu atkāpies no vientulības, lauzos uz kopību, vai bij pareizi? Radīja pienākumu. Rakstīt tikai priekš sevis. Atteikties no pienāk[uma]. Diezgan vergots. Kad piespiežos labi izstrādāt, tad nau arī diletantisms. Bet vai pat jāpiespiežas? Vai nevaru dot tikai atceres un tālskates, minējumus bez izstrādāšanas? Nobeigas, atskaņas no agrākiem darbiem un nojautas no tā, ko būtu un biju vēlējies, kas vēl patīk.
Būt vienam! nelūgt palīdzību! Es esmu sevi darījis atkarīgu no citiem, un, kad nu tie nepalīdz (L.), tad es nelaimīgs. Vien paša darbi. Sabiedrībā vajadzīgi citi, kurus tad jārīko, jākopo, jāvalda, bet dzejā var būt gluži viens. Var sev gūt piekritējus, kad min savus laika biedrus, bet arī bez piekritējiem būt, un varbūt lielāks mākslenieks. Varbūt te ir ceļš uz jauno dzeju: bez mērķiem un tendences un bez draugiem un palīgiem. Tas gan būtu pretī laika garam, kurš iet uz demokrātiju, lielāku kopību. Bet vai reizē nebūs arī lielāka vienbūtība? Vai es novarētu tūliņ iet uz govsādu? Kas mani tura? Sīkumi. Nodrošināt tuviniekus, atdot mantas skolotājiem un iet. Iztikt varētu ar to mazumu. Bet darbu nobeigšana? Bet leģendas un attaisniņš? Bet biogrāfija? Var beigt pamazām. Bet vai vajga?
Vai nevarētu rakstīt vāciski? Latviju tēlot no liberāla viedokļa?
Reizi būs tā kā tā jāiet projām. Bet labāk, ka darbi nobeigti, biogr[afija] uzrakstīta no paša. Vai Goethem arī nerakstīja citi? Bet es būtu tad kā pirmā patstāvības laikmeta klasisk[ais] dzejn[ieks].
Vai nerakstīt man tūliņ bezdarbniekus? arī būtu sākums jaunam periodam manā darbā, un tā tiktu pāri krīzei. Tikai tad Nobels beigts uz visiem laikiem. Vai vērts cerēt?