J.V. Gēte

 

Fausts

 

OTRĀ DAĻA

 

PIRMAIS CĒLIENS

 

Piemīlīgs apvidus

 

 

F a u s t s guļ uz puķaina mauriņa, noguris, nemierīgi pēc dusas ilgodamies.

 

Krēsla.

 

G a r u  k o r i s, šur tur lidodams, mazas, patīkamas būtnes.

 

 

ARIELS

 

(Dziedāšanu pavada vēja kokles.)

 

Pavasara ziedu lietus

Visiem pāri līdina,

Druvas raisa zaļus dzietus,

Zemes bērnus sveicina;

Mazo eltu mīļie bari,

Steidzat vājam veldzi sniegt!

Lai viņš svēts, lai ļauns ir ari,

Nelaimīgam nevar liegt.

 

Jūs, viņam apkārt klīstot vieglu dabu,

Kā cēlie gaismas elfi darat labu!

Sirds niknai cīņai krūtīs liekat klust

Un raujat pārmetumu kvēļu bultas,

No dzīves riebām skaidrojat nu žultas;

Nakts četrām posmām neļaujat tā zust,

Lai laipnā darbā visas rokas kust:

Pirms guldāt. to iekš mīkstas sūnu gultas,

Tad rasā viņu mazgājat iz Lētas;

Drīz miesas spirgsi:, kas stinga vēl nupat,

Un rītā mostas, miega atveldzētas.

Visdaiļo elfu darbu izpildat

Un svētai gaismai viņu atdodat!

 

 

KORIS

 

(Pa vienam, pa diviem un daudziem, maiņus un kopā.)

 

Gaiss no liegas vakardzēsmas

Zaļos mauros kūstin kūst,

Miglu segas, saldas vēsmas

Krēslai līdzi lejā plūst;

Dvašo lēni, dvašo klusi,

Miers tam dziļi sirdī riet;

Viņa sirds ir piekususi,

Slēdzas dienas vārti ciet!

 

Nakts jau nolaižas pār druvu,

Zvaigzne pakaļ zvaigznei slīd,

Spīgo tāļu, spīgo tuvu,

Lielas, mazas dzirkstes spīd;

Spoguļojas ūdens vaigā,

Vizē dzidrā augstumā,

Dziļam mieram pāri staigā

Mēness visā greznumā.

 

Stundas pagājībā dzisa,

Prieki, sāpes gaisuši;

Jūti, tavas saites risa,

Jaunai dienai uztici!

Lejas zaļo, kalni ceļas,

Koki kuplo atdusai;

Sudrabviļņos kvieši veļas

Pretim pļaujai bagātai.

 

Savu mērķi lai tu gautu,

Lūko turp — uz spožumu!

Liegi tevi tura skautu,

Nomet miega apsegu!

Nekavējies, ņemies drosu,

Pūlis baidās, tūļojas;

Vīram cēlu, gudru rosu

Ir visaugstais izdodas.

 

(Lieliska dimdēšana pasludina saules tuvošanos.)

 

 

ARIELS

 

Klausat! Horu vētras grausma!

Tikai gariem dzirdēt jausma:

Skanot piedzimst dienas ausma,

Klinšu vārti veras kaucot,

Norīb Fēba rati braucot,

Trokšņos gaisma atzibsno!

Bazūņu un tauru skaņas!

Acīm, ausim nava maņas

Panest nepanesamo.

Puķu kausos ielienat,

Paslēpjaties klusās malās,

Apakš lapām, klinšu alās;

Dzirdot kurli paliksat.

 

 

FAUSTS

 

Plūst dzīves sula, spirgti ritēdama,

Lai aiterisku krēslu sveiktu maigi;

Ir ?onakt, zeme, tu sev uzticama,

Tu man pie kājām atkal dvašo svaigi,

Ar prieku manim apkārt iesāc vīties

Un spējā gribā rosies, kusties naigi

Uz visuaugsto būti vienmēr dzīties. —

Iz krēslas daba vaļā risinājas,

Ar tūkstots balsīm mežs sāk piepildīties;

Pār plašām pļavām miglas švītras klājas,

Bet debess dzidrums liegi laižas lejās,

Un lapiņas, kas nakti veldzinājās,

Iz smaršu pilnās gravas laukā dzejas;

Pēc krāsām krāsas druvās izšķirt jauda,

Kur rasu pērlēm puķes ievizējās

Un manim apkārt paradīzi auda. —

 

Skat' augšup! — Kalnu milži citiem pāri

Jau pirmie augsto stundu pauda;

Tie agri veldz pēc saules savu kāri,

Kas lejā mums tik vēlāk raida gaismu.

Un tagad jau uz Alpu zaļo āri,

Pār gravu vizmu lej, pār klinšu plaismu

Un pakāpienos lejāk, lejāk veļas; —

Lūk, saule nāk! — bet, ak! tā nes tik baismu!

Es nogriežos, kā dzelons acīs dzeļas.

 

Tā ir, kad ilgojoties lielās cerās

Visaugsto mērķi aizsniegt celtin ceļas

Un piepildoties mērķa vārti veras;

Bet tad iz viņas mūžu dziļās dzelmea

Kā liesmu pārmērs pēkšņi pār mums sveras;

Mēs gājām dzīves lāpu degt pie svelmes, —

Nu visa ugunsjūra ap mums vijas!

Vai mīla tā? vai naids? Kā liesmu zelmes

Tā prieks un sāpes viens caur otru mijas;

Mums acis blenž, mēs zemi uzlūkojam,

Un slēpjas skats, kā jaunu dienu bijās.

 

Es aizgriežos no saules atkal projām!

Tur ūdens g5zums granda klinšu kraujās,

Es aizgrābts redzu viļņus aizbangojam.

Tie šļācot tūkstots strauju straujās

Un atkal tūkstots straujās dalās grūstot,

Un augsti gaisos putu ?altis ?aujas.

Bet brīnum cēli, pāri vētrai plūstot,

Viz maiņus raiba dardedze iz gaisa,

Drīz skaidri mirdzot un drīz gaisā kūstot,

Un apkārt vieglu, vēsu rasu kaisa!

Lūk, cilveciskā dziņa šinīs ainās!

To pārdomā, tas tevim mīklu raisa;

Šai krāsu vizmai līdzi dzīve mainās.

 

 

 

ĶEIZARISKĀ PILS

 

 

Troņa zāle

 

V a l s t s padome, ķeizaru sagaldot.

 

Tauru skaņas.

 

V i s ā d i  g a l m a  ļ a u d i s, lepni ģērbušies, uznāk.

 

Ķ e i z a r s uzkāpj uz troņa; viņam pa labo roku nostājas a s t r o l o g s.

 

 

ĶEIZARS

 

Es apsveicienu galmam saku,

Kas še ir kopā sanācis. —

Jā, — gudro es sev redzu blaku,

Bet nerrs, kur tas ir palicis?

 

 

JUNKURS

 

Tūliņ aiz tava mēteļa

Viņš trepju kāpēs saļima;

Vai piedzēries, vai ņēmis galu,

Jau vepri aiznesa gar malu.

 

 

OTRAIS JUNKURS

 

Ar brīnumīgu ātrumu

Jau cits ir viņa vietā stājies;

Tas vareni ir izrotājies,

Bet nejauks kā par riebumu.

Uz sliekšņa sargi viņam priekšā

Stiepj šķēpus, lai tas netiek iekšā —

Ak, viņš jau še! To nekauņu!

 

 

MEFISTOFELS

 

(Pie troņa ceļos nometies.)

 

Ko nolād un ko vienmēr gaida?

Ko kāro un ko projām raida?

Ko katrā laikā apsargā?

Ko apsūdz, bārgi nolamā?

Kas tik ar bailēm ataicināms?

Kas tomēr katram mīļi minams?

Kas tavam tronim tuvojas?

Kas sevi pašu aizdzinās?

 

 

ĶEIZARS

 

Šo reizi vārdus pietaupi!

Še tavām mīklām nau vis vieta,

Tā ira tur to kungu lieta. —

Man tīk, ja miklas atmini.

Mans vecais nerrs būs aizgājis caur nāvi;

Nāc, viņa vietā še pa kreisai stāvi.

 

 

MEFISTOFELS

 

(Uzkāpj augšā un nostājas ķeizaram pa kreisai rokai.)

 

 

ĻAUDIS

 

(Paklusu murmina.)

 

Jauns nerris klāt — posts nebeidzas —

Kur nākdams — kas to iekšā laida? —

Tas vecais krita — nostiepās —

Tas bij kā muca — šis kā skaida.

 

 

ĶEIZARS

 

Tad vēlreiz «sveiki», mīļie padomnieki,

No tālienes šurp nākuši!

Jums zvaigznes atspīd žēlīgi;

Tur augšā rakstīts: — Saime tik un prieki,

Bet sakat, kam šo dienu svinībā,

Kur mēs no rūpēm brīvi esam,

Kur maskerādē liekas bārdas nesam

Un baudīt gribam jautrībā, —

Lai nomokāmies, spriežot dziļdomīgi?

Bet, kad jums šķietas, ka tā vajadzīgi,

Un mēs še kopā, tad jau jāstrādā.

 

 

KANCLERS

 

Visaugstais tikums it kā svēta rota

Mirdz galvā ķeizaram, tam spēja dota

Tik vienam izpildīt še taisnību!

Ko visi ļaudis mīl ar dedzību,

Ko visi prasa, vēlas, piecieš grūti, —

Viss nāk no tevis,- tu to tautai sūti.

Bet, ak! ko līdz, ja prāts ar ir pie gara,

Ja laba sirds, ja rokai griba, vara,

Kad it kā drudzis valstis satricina

Un ļaunums ļaunumu tik izperina?

Kas no šis augstās vietas noskatās

Uz valsti, tam kā sapnis izliekas,

Kur ķēmu veidi ķēmu veidus rada,

Kur pretlikumība kā likums vada

Un īsta maldu valsts vai izceļas.

 

Tas sevim lopus, tas sev sievu laupa,

Ne biķeri, ne altārkrustu taupa,

Ar to vēl gadiem lielās kā ar godu

Un staigā vesels, sveiks un nerod sodu.

Tur sūdzētāji stāv ap tiesas namu,

Un augstā krēslā tiesnesis ar spriež,

Bet tikmēr nemierība pieaugdama

Jau, nikni postot, visu apkārt griež.

Ne kauna, grēka nevajag tam bīties,

Kas var uz līdzvainīgiem atbalstīties,

Un «v a i n ī g s!», klau, tur nosaka,

Kur nevainību sargāt vajaga.

Tā visa pasaule vai plēšas pušu

Un posta to, kas piederas;

Kā tur lai godprātība attīstās,

Kas labu rada, vaira netikušu?

Ir krietnis pilsonis uz galu

Pret glaimotājiem, kukuļniekiem lokās,

Un tiesnesis, kam reti sodīt sokas,

Tas beidzot stāj uz noziedznieka malu.

Es tumši tēloju, jo tumšāku

Es ainai segu priekšā aizkārtu.

 

(Brīdis klusu ciešanas.)

 

Bez kavēšanās še ir jānospriež;

Ka visi posta, visi cie?,

Tas majestātei pat nes saukumu!

 

 

KARA VADONIS

 

Šos niknos laikos ka viss plosās, grūst!

Ikkatris sit un nosists kļūst,

Kur vairs tev klausīs pavēli?

Aiz. saviem mūriem pilsoņi

Un klinšu ligzdās bruņenieki

Ir sazvērējušies mums saspītēt

Un savus spēkus negaisina lieki.

Mums algots kara spēks sāk paskundēt,

Ar varu kliedz, ka viņam nākas alga,

Un, ja mēs parādā tiem nebūtu,

Tie visi aizbēgtu kā. suns no valga.

Liedz vien, ko visi grib ar kārību,

Tas it kā piedūries pie siršu pūžņa;

Tā valsts, ko viņam sargāt vajdzētu,

Guļ tukša, izpostīta tā kā lūžņa.

Tiem plēst un trakot atļauj pilnu vaļu,

Tie aplupu?i jau puspasauli!

Vēl taču ira karaļi,

Bet katris domā: kas tur man par daļu!

 

 

MANTU PĀRZINIS

 

Lai kāds vēl cer, ka kara biedri balstīs!

Jo solīts palīgs tāpat izpaliek,

Kā daždien rierēs ūdens siek,

Un, palūk, kungs, kur tavās plašās valstīs

Ir palicis viss īpašums?

Kurp tikai ej, jauns saimnieks mājās,

Kas dzīvo neatkarīgi no mums;

Un, kā viņš grib. tā jāapmierinājas.

Mums tik daudz tiesības jau aizdotas,

Ka ne uz. ko mums nau vairs tiesības. —

Ir partijas tā saucamās —

Mēs velti paļauties uz tādām raugām;

Lai viņas naidā ir vai ar pa draugam,

Tās vienaldzīgas tikušas.

Tā ģibelīni, velti paslēpjas,

Lai nomalītē atdusētu!

Kas savam kaimiņam lai palīdzētu?

Ikkatris tik priek? sevis darbojas.

Mums zelta vārti aizšķērsoti tiek,

Ikkatris kas un rauš, un krāj sev naudu,

Un mūsu kasēm tukšām jāpaliek.

 

 

MAR?ALKS

 

Ak, kādu postu es ar neizbaudu!

Mēs taupīt gribam katru dienu

Un vairāk izdodam arvienu,

Diendienā ronas jaunas spīles.

Gan pavārus vēl trūkums saudzē;

Mums mežs vēl zaķus, stirnas audzē,

Ir cūkas, brieži, vistas, zosis, pīles,

Un netrūkst drošu rentu, deputātu, —

Ar to jau visu var vēl mierā būt,

Bet vīns, tas beigās iesāk žūt.

Mums citkārt pagrabs pilns bij vātu, vātu

No visulabā gada gājuma,

Bet tagad — vai tad kungi zina sātu? —

Bez gala dzerot, visu izsūca.

Ir pilsētai savs krājums jāizķer,

Viens kausiem, otris spaiņiem dzer

Un ēdienu zem galda sper.

Nu man būs maksāt visus izdevumus;

Vai žīds gan mani taupīt ies?

Tas apķīlā jau iepriekš ienākumus,

Uz gadiem tā jau viss ir aizcēlies.

Mums netiek treknas stallī cūkas,

Jau aizliktas ir gultā pēļu pūkas,

Uz galda dod mums asnos ēstu maizi.

 

 

ĶEIZARS

 

(Pēc brīža apdomāšanās uz Metistofeli.)

 

Nerrs, vai tu nezini ar tādu raizi?

 

 

MEFISTOFELS

 

Es ne. Kur viss tā mirdzēt var un spīdēt —

Tu, kungs, un šie!

 

(Rāda uz apkārtstāvošiem grezniem galma ļaudīm.)

 

Kā tur lai šaubas malda,

Kur patvaldība ķeizars valda,

Kur gatavs pulks stāv ienaidniekus klīdēt?

Kur laba. griba, vadīta no prāta,

Caur plašu darbību vēl spēcināta?

Kas tur lai, salasās uz nelaimi,

Uz tumsu, — kur spīd tādi spīdekļi?

 

 

ĻAUDIS

 

(Murmina.)

 

Tas tik ir šķelmis — tas tev prot —

Ar gludu mēli — pamelot —

Es zinu gan — tā nodomu —

Nu, ko tad? — Viņš cep projektu! —

 

 

MEFISTOFELS

 

Kam nan savs trūkums, savas gaudas?

Šim tas, tam tas trūkst, še trūkst naudas.

No ielas gan to nevar celt;

Bet gudrība ir dziļāko zin smelt.

Vēl kalns iekš sava tumšā klēpja

Daudz neizkalta zelta slēpja;

Jūs prasāt, kas jums dos no tāda laba;

Tik gudra vīra gara spēks un daba.

 

 

KANCLERS

 

Ko? Daba, gars? — Mēs ticīgi iekš Kristus!

Par to jau sadedzina ateistus,

Ka tādās runās liela bīstamība.

Jo gars ir velns un daba — apgrēcība,

Un abu bērns ir šaubu nešpetnība,

Kas nejauki tiem klēpī valstās.

Tas nau prieks mums! — Kopš valda ķeizari

Še cēlušies tik divi dzimumi,

Uz kuriem viņu tronis droši balstās:

Tie svētie ir un bruņenieki,

Kas vaira negaisus kā aizsardznieki,

Par algu valsti ņem un baznīcu.

Bet laužu pūlī sajukuši gari,

Kas rada pret mums pretību:

Tie burvju, atkritēju bari,

Kas maitā tautu ciemos, pilsētās,

Tu saviem nekaunīgiem jokiem vadi

Tos tagad mūsu augstās aprindās;

Jums samaitātas sirdis patikas,

Bet bezdievji ir nerram tuvi radi.

 

 

MEFISTOFELS

 

Pie tā šos kungus pazīstu uz vietas!

Ko netaustāt, jums jūdzēm tāļu šķietas;

Ko nesajēdzat, noliedzat uz reizi;

Ko neizrēķināt, tas ira greizi;

Ko nesverat, vai tas priek? jums maz sver?

Ko nekaļat, kam tāda nauda der?

 

 

ĶEIZARS

 

Caur to tu trūkumu mums nemazini;

Ko tagad līdz tavs gavēņsprediķis?

Tik tiešām: ko un kā, man atriebis;

Mums naudas trūkst, nu gādā, ja tu zini!

 

 

MEFISTOFELS

 

Es viegli, ko vien gribat, gādāšu;

Bet vieglais nāk ar grūtumu.

Viss ir šepat, bet, kā tas kopā vākams,

Tā ir tā māksla, tas ir mākams!

Lai tik tos briesmu laikus apdomā,

Kur bari zemes plaši pārņēma,

Kur katris bailēs projām skrēja

Un mantas zemē raka, ja vēl spēja;

No Romas laikiem jau tā bij arvienu,

Un tā ar tāļāk iet līdz šo baltdienu.

Tas viss tur zemē klusu guļ bez ziņas,

Bet zeme ķeizara un kas iekš viņas.

 

 

MANTU PĀRZINIS

 

Priekš nerra viņa runa nau tik slikta,

Šī daļa tiešām ķeizaram ir likta.

 

 

KANCLERS

 

Jums sātans zelta cilpas liek,

Ar svētu būšanu tas nenotiek.

 

 

MAR?ALKS

 

Ja viņš tik galmam gādā labas balvas,

Var drusku grēka ņemt uz savas galvas.

 

 

KARA VADONIS

 

Nerrs gudris, sola to, kas katram der;

Vai zaldāts prasa, kā kas ir, tik ķer.

 

 

MEFISTOFELS

 

Jūs domājat, ka es jūs apmānu!

Lūk, tur stāv vīrs, var jautāt prātnieku.

Tam zināms katris riņķis, nams un stunda,

Tad saki, ko mums debess junda?

 

 

ĻAUDIS

 

Tie divi šķelmji — sazinās —

Nerrs, melsons — tronim pielavās. —

Mēs veco dziesmu — pazīstam —

Nerrs iepūš vārdus — gudrajam. —

 

 

ASTROLOGS

 

(Runā, Mefistofels tam iečukst ausīs.)

 

Pats īstais zelts ir saule, kas mums lēc,

Un Merkūrs, sūtnis, kalpo algas pēc,

It visus valdzina jūs Venēra,

Kas agri, vēli mīļi sveicina,

Bet šķīstā Lūna maiņus dusmo, smaida,

Un Marss ar savu spēku baida;

Vismīļāk Jupitri redz spīguļojam.

Gan Saturns liels, bet tāļu projām,

Kā metālu mēs viņu necienām,

Maz vērtīgs, tikai smags ir pārliekam.

Jā, kad ar Solu Lūna biedrojas,

Ar zeltu sudrabs, tad sirds priecājas,

Tad ar viss cits būs jums it naigi:

Gan nami, dārzi, krūtis, sārti vaigi.

To visu augsti mācīts vīrs var dot,

Neviens ko nespēj, to viņš prot.

 

 

ĶEIZARS

 

Ko viņš tur saka, dzirdu otru kārtu,

Bet tomēr, ka tam tiesa, nenoskārtu.

 

 

ĻAUDIS

 

Ko palīdz tas — tik muļķības –

Tāds laikreģis — tāds ķīmiķis —

Tas dzirdēts sen — tik jokus dzen —

Ja ar kas nāk — tik mānīt māk. —

 

 

MEFISTOFELS

 

Tur viņi stāv un dodas brīnumiem,

Uz augsto atradumu nepaļaujas;

Viens pļāpa tur par alrauniem,

Un citam melni suņi prātā šaujas.

Ko līdz, ka viens tur grib vai smiet,

Cits burvju mākslu ož un zūdās,

Kad pašam taču ar reiz pēdas kniet,

Kad pašam drošie soļi kļūdās!

 

Jūs visi jūtat, slepenas

Tur zemē dabas varas aužas,

Un vēl iz pašas dziļas apakšas

Uz augšu dzīvas sliedes glaužas.

Kad visos locekļos sāk lauzt,

Kad it kā slepeni kāds baida,

Tad tikai ņemat droši rakt un raust!

Tur naudas katliņš jūs jau gaida.

 

 

ĻAUDIS

 

Kā svina svars pie kājām likts —

Man rokas knaiba — tā ir ģikts —

Man lielā pirkstā grabina —

Man sāp vai visa mugura —

Ja grib no tādām zīmēm lemt,

Tad še var riekšām naudu ņemt.

 

 

ĶEIZARS

 

Nu aši! Tu man projām netiksi,

Tev jāmēģina savi māņi

Un jārāda mums cēlie zelta slāņi.

Es lik?u kroni nost un scepteri

Un pats vēl savas augstās rokas sniegšu,

Ja nemelo, — lai darbs iet sekmīgi,

Ja melo, — tevi tūliņ ellē triekšu!

 

 

MEFISTOFELS

 

To ceļu zinu, bez kā mani raida. —

Bet diezgan nevaru to daudzināt,

Kas visur zemē guļ un kunga gaida,

Tur zemnieks iziet zemi irdināt

Un izceļ zelta podu laukā,

Viņš cerēja, ja daudz, uz salpetri

Un atrod tīru zeltu traukā —

Pus bailīgi, pus priecīgi.

Caur kādām klintīm vajga cauri lauzties,

Caur kādām plaisām, kādām ejām sprausties

Tam, kas pēc slēptām mantām zemē meklē

Un dziļi, dziļi nonāk vai jau peklē!

Tur plašos, slēptos pagrabos

No skaidra zelta kausi, trauki, bļodas

Jo garas rindu rindās rodas;

Tur pokāli mirdz rubīnos,

Un, ja viņš dzert iz tiem grib pamēģināt,

Tur vecu vecie vīni guļ pa roki.

Bet — to jums vajaga vēl zināt —

Sen sapuvu?i mucu koki,

Un vīna akmens dara jaunu vāti, —

Šie vecie vīni līdzīgi

Kā zelts un dārgi akmeņi,

Ar nakti un ar baismu klāti.

Še gudrie pēta tikuši;

Pie dienas pazīt nau vis grūti,

Tik tumsa sarga noslēpumu būti.

 

 

ĶEIZARS

 

Tie paliek tevim! Ko man tumsa der?

Tam vajga klajā nākt, kas cenā sver.

Kas nakti šķelmi novēros tik cieti?

Pa tumsu visus kaķus melnus šķieti ,

Tur zemē podi pilni guļ ar zeltu

Dzen arklu, lai tos laukā celtu.

 

 

MEFISTOFELS

 

Ņem lāpstu pats un parocies,

Jo zemes darbs ir tevi lielu dara,

Un zelta teļu bars pēc bara

Iz tīruma tev izcelsies.

Uz reizi prieki tevim sirdi pilda,

Tu rotā sevi, savu mīļāko;

Tāds starains krāsu dimants visu cilda

Un skaistumu un cienu pavairo.

 

 

ĶEIZARS

 

Nu ašāk! ašāk! Ko tik garlaicīgi?

 

 

ASTROLOGS

 

(Mefistofels tāpat kā agrāk viņam iečukst.)

 

Kungs, nesteidzini pārmērigi!

Laid iepriekš palaist raibo karnevālu;

Kas izklaidīgs, tas mērķim tālu.

Pirms vajaga mums garā sataisīties,

Caur augšējo sev zemo izpelnīties.

Ja labu gribi, pats labs tieci,

Ja prieku — asnīm aprimt lieci,

Ja vīna alksti, spaidos ogas ceri

Un tici. stipri, ja tu brīnus ceri.

 

 

ĶEIZARS

 

Tad lai ar laiku līksmi pavadām!

Mēs pelnu dienu labprāt sagaidām.

To starpu svinēsim, lai nāk, kas nāk,

Tik aizgavēni vēl jo priecīgāk.

 

 

(Trompetes. Aiziet.)

 

 

MEFISTOFELS

 

Ka nopelns ir ar laimi savienots,

To ģeķiem pārdomāt par grūtu;

Ja gudro akmens viņiem tiktu dots,

Tad akmens tiem bez gudrā būtu.

 

 

Plaša zāle ar sānu telpām,

uzposta un izrotāta uz masku svētkiem.

 

 

HEROLDS

 

Jums nava jādomā, še sapulcējas,

Lai grieztos velnu, nerru, nāves dejās;

Šurp nākat svētkos līksmā garā.

Kad kungs pret Romu gāja karā,

Viņš sev par labu, jums par patiku

Pār augstām Alpām. pārceļoja

Un jautru valsti iekaroja.

Pirms ķeizars svētās kurpes nobučoja,

Uz varu izlūdzās sev tiesību

Un, kad sev kroni iegūt gāja,

Jums nerru cepuri līdz iegādāja.

Mēs tagad kā no jauna dzimusi;

Ir veiklis pasauls vīrs to ņem ar kāri,

Velk omulīgi galvai, ausīm pāri;

Tā nerriem visi līdzīgi uz āri,

Bet iekšā, cik kurš spēj, ir prātīgi.

Es redzu jau, kā šur tur pulkos lasās,

Kā nāk un jūk, un pāros stāties grasās;

Pie kora koris klātu sliedz.

Tik nākat, eita brīvi, nau, kas liedz!

Jo beigās visa mūsu dzīvība,

Kas simtu tūkstoš joku perina,

Ir tikai liela, liela muļķība.

 

 

DĀRZNIECES

 

(Dziesma, pavadīta no mandolīnām.)

 

Lai jums būtu patīkamas,

Jūs mūs redzat rotātas;

Vācu galmam sekodamas,

Atnācām iz Florencas.

 

Jautrin jautru puķu balvas

Brūnās cirtās nēsājam;

Zīžu lentas, raibas spalvas

Viņās gudri savijam.

 

Uzteikt mūs un cildīt: klājas,

Mūsu darbi jāatzīst!

Mākslas puķes, mirdzētājas,

Cauru gadu nenovīst.

 

Raibus margu dzīpariņus

Savienojam saskaņā;

Smejat gabalgabaltiņus —

Kopu pušķīts valdzina.

 

Daiļas esam dārzkopējas,

Kas jums jautri biedrojas;

Mātes meitu dabas spējas

Daiļai mākslai līdzinās.

 

 

HEROLDS

 

Paļaujat, lai puķēs veras,

Kas jums galvā kurvjos glītos,

Kas pie rokām raibi sveras;

Ļaujat, lai mēs izlasītos!

Aši! Zaļās lapu ejās

Lai tiek dārza raibas aiļas!

Velti gan še nedrūzmējas:

Dārznieces un preces daiļas,

 

 

DĀRZNIECES

 

Rādiet puķes jautrā vietā,

Tikai visai nekaulēt!

Īsus vārdus liekat lietā

Savu preci apzīmēt.

 

 

OLĪVU ZARS AR AUGĻIEM

 

Puķi neskaužu nevienu,

Bēgu katru vārdu mienu;

Tā man dabai pretīga;

Es tik zemes spēks un rota,

Miera zīme druvai dota,

Droša ķīla nolikta;

Šodien es sev laimi ceru,

Skaistu galvu puškot deru.

 

 

VĀRPU VAIŅAGS

 

(Zelta.)

 

Dieves rogu pārpilnība

Mīlīgi jums piederēs

Citkārt lietums, noderība,

Tās jūs tagad izdailēs.

 

 

FANTĀZIJAS VAIŅAGS

 

Raibas puķītes kā malvas,

Brīnumvaiņags rādās jums!

Daba nedod tādas balvas,

Tas ir modes ražojums.

 

 

FANTĀZIJAS PUSĶIS

 

Kas man vārdu uzminētu?

Vai pat Teofrasts to spētu?

Tomēr, ja ne visu baru,

Dažu sevim saistīt varu.

Glīta skuķe vēl jo glīta,

Ja es viņai matos pīta,

Ja man būtu vaļa ļauta

Glausties tai pie krūšu auta.

 

 

IZAICINĀJUMS

 

Lai sev raibas fantāzijas

Zied priekā dienas modes mijas —

Pārdabīgas, brīnumainas,

Dabā nerod tādas ainas;

Zelta ziedi, zaļi kāti

Kuplās cirtās spraudināti.

 

 

R0ŽU PUMPURI

 

Klusu ziedam, slepeni,

Kas mūs rod, tie laimīgi!

 

Siltas vēsmas plūst iz gaisa,

Rožu pumpurīšus raisa, —

Kas šo laimi negrib baudīt?

Solīt, liegt un dot, un baudīt,

Floras valstī laistin laistās,

Skati, prāti, sirdis saistās.

 

(Zaļās lapu ejās dārznieces izkravā un uzstāda koši savas puķes.)

 

 

DĀRZNIEKI

 

(Dziesma, pavadīta no teorbām.)

 

Puķes augam, ziedam skatāt,

Galvu rotājam jums koši;

Augļi nespīd pavedoši,

Baudot tikai viņus matāt,

 

Brūnu seju, saldu miesu

Ķezberes un glomas auga!

Pērkat! Lai tās mēle rauga,

Acis nespēj spriest še tiesu.

 

Augļi gatavi jums priekšā,

Baudat līksmi un ar gaišu!

Dzejot var par rožu smaršu,

Ābolos tik jākož iekšā.

 

Ļaujat, ka mēs biedrojamies

Jūsu puķu kuplumam,

Kaimiņos jums nomezdamies

Zelta augļus uzpošam.

 

Zaļās lapenēs un vījās

Sakopoti greznumi,

Reizē viss še sagadījās:

Puķes, augļi, pumpuri.

 

(Pārmaiņus dziedot, ģitāru un teorbu pavadībā abi kori turpina savas preces savos pakāpienos uz augšu uzpost un piedāvāt.)

 

 

M ā t e un m e i t a.

 

 

MĀTE

 

Rūpes bij, kad ieradies,

Kā lai tevi pošu;

Balta miesās izlikies,

Vaidziņu jo košu.

Tūliņ sevim domājos;

Preciniekos bagātos

Tevi projām došu.

 

Ak! Nu gads jau gadiņā

Neizlietota gāja,

Tautas raibā pulciņā

Aši garām jāja;

Gan tu naski dancoji,

Elkonīti ticīgi

Dažam kūtram māji.

 

Gan par svētkiem gādājām, —

Negribēja doties,

Gan par ķīlām, rotaļām —

Ej nu zin', ka proties!

Šodien nerru maskerāds,

Meitenīt, varbūt tev kāds

Paliek karājoties.

 

 

B i e d r e n e s, jaunas un skaistas, nāk un viņām piebiedrojas; iesākas draudzīga saruna.

 

Z v e j n i e k i  un  p u t n u  ķ ē r ā j i  ar tīkliem, makšķerēm un citiem ķeramiem rīkiem uznāk un biedrojas ai skaistajiem bērniem. Mēģinājumi no abām pusēm sagūt, ķert, bēgt un turēt dod gadījumu patīkamām sarunām.

 

 

MALKAS CIRTĒJI

 

(Uznāk trokšņaini un neveikli.)

No ceļa! Projām!

Lai mums pa ērtam!

Mēs kokus cērtam

Un zemē zveļam,

Un grēdas ceļam,

Un sakopojam.

Šī mūsu slava,

To ņemat omā;

Ja rupju nava

Še savā lomā,

Tad nau ar smalku.

Kā vieni paši,

Kaut diez cik braši

Tiks smalkie galā?

Jūs beigtos salā, —

Mēs dodam malku.

 

 

PULČINEĻĻI

 

(Nejēdzīgi, palaidnīgi.)

 

Jūs nesajēgas,

Kas smok zem slēgas;

Mēs gudri esam,

Vai mēs ko nesam!

Mūs mūsu mices,

Jakas un lices

Gan nespiež lieki;

Mums vieni prieki,

Mēs slinkotāji,

Mēs tupeļkāji,

Pa tirgiem bokstām,

Skraidām un okstām,

Un pažāvojam,

Un kikerkojam;

Uz tādu skaņu

Ar zuša maņu

Caur drūzmu. šmaucam

Un lecam, traucam

It klibu klabu.

Vai teiksat labu

Vai arī paļas,

Kas mums tur daļas.

 

 

PARAZĪTI

 

(Glaimīgi, kārīgi.)

 

Jūs malkas neši

Un ogļu dzeši —

Tie radenieki —

Mums darbenieki!

Jo klanīšanās

Un laizīšanās,

Un glaimu plūsma,

Un mutes pūsma,

Kas saldē, kvēlē —

Kā kurais vēlē –

Ko labu dara?

Lai uguns vara.

No debess nāktu,

Ko viņa sāktu?

Ja neatrastu

Ne pagalīti,

Ne ogļu nastu,

Ko kurēt plīti?

Tur cep un spurkšē,

Un verd, un murkšē!

Mēs, garšotāji

Un laizītāji,

Drīz ceptu ožam,

Mēs zivis ceram;

Mūs sauc, lai ķeram

Un sniegto kožam.

 

 

DZĒRĀJS

 

(Neapzinīgi.)

 

Šodien man nekas nau pretī!

Brīvu sevi sajūtu;

Prieks un dziesmas skan ka reti,

Pats es viņas atradu.

Un tā es pēc glāzes ķeru!

Nākat piesist, lai es dzeru!

Tu tur pakaļā, ko bliet?

Piesit, lai tad iet kā iet.

 

Vecā brēca man ar sparu,

Raibos svārkus mēdīja,

Kaut es uzposies par varu,

«Koka vīriņš» lamāja.

Bet es tik pēc glāzes ķeru!

Pieskandinat, lai es dzeru!

Koka viri, piesitiet!

Kad tik skan, lai iet kā iet.

 

Nesakiet, es noalojies!

Še man tīk, es esmu še.

Ja ir krodznieks apskopojies,

Aizdod pate, kalpone.

Vienmēr es pēc glāzes ķeru!

Jūs tur sveiki! Lai es dzeru!

Katris katram! Kausus liet!

Tā tik vajag, lai tik iet!

 

Kur un kā es deju priekos,

Kam tur iekšā jāmaisās?

Ļaujat gulēt, kur es liekos,

Stāvēt man vairs netīkas.

 

 

KORIS

 

Brāļi, lai pēc glāzēm ķeram!

Braši veselību dzeram!

Sēdat tik uz soliem ciet!

Krīt zem galda — iet kā iet.

 

H e r o l d s pieteic dažādus p o ē t u s, dabas dzejniekus, galma un bruņenieku dziesminiekus, jūsmīgos un entuziastus. Visādi līdzcēnasoņi burzmā viens otram neļauj tikt pie vārda. Viens ar maz vārdiem aizlien garām.

 

 

SATĪRIĶIS

 

Kas prātu ielīksmotu

Visvairāk dzejotājam?

Kad dziedat vaļu dotu,

Kas netīk klausītājam;

 

Nakts un kaps dzejnieki liek atvainoties, tādēļ ka viņi atronoties pašlaik vispievilcīgākā sarunā ar kādu nupat izcēlušos vampīru, iz kura varētu varbūt attīstīties jauns dzejas veids; Heroldam vajaga ar to apmierināties, un viņš pa to starpu izsauc grieķu mitoloģiju, kura pat modernā maska nezaudē neko no sava rakstura un piemīlīguma.

 

 

GRĀCIJAS:

 

AGLAJA

 

Dzīvē nesam piemīlību;

Laipnu darām labdarību!

 

 

FEGEMONE

 

Laipni esat saņemdami!

Mērķi sasniegt patīkami.

 

 

EIFROZINE

 

Dienam klusi noraisoties,

Esat laipni pateicoties.

 

 

PARCES:

 

 

ATROPA

 

Vecākā par vērpējiņu

Šoreiz liktens acināta;

Dzīves gaita tik ar ziņu

Vērīgi tiek tecināta.

 

 

Pavedienu vērpu slaidu,

Ņēmu smalku smalko linu

Mīksti, gludu, līdzu laidu,

Gudriem pirkstiem izplūkt zinu.

 

Ja jūs svētkos mūžu dienu

Dejās, dzīrēs priecājaties,

Atminaties pavedienu!

Viņš var pārtrūkt, sargājaties!

 

 

KLOTOA

 

Manās rokās dzirkles lika,

Mana tagad griešana;

Liktenim vairs nepatika

Tā, kā vecā darīja.

 

Vērpjot stiepa ilgi gari

Nevajdzīgas dzīvības:

Kur bij jācer saules stari

Nogriezas bez apdomas.

 

Ir es jauna pārsteidzoties

Maldījos vai simtkārtu;

Bet nu šodien savaldoties

Dzirkles makstī iebāzu.

 

Tā es labprāt esmu sieta,

Laipni uz jums noskatos;

Brīvas stundas, jautra vieta —

Lai jūs ilgi līksmotos.

 

 

LAHEZISA

 

Es tik viena saprātīgā,

Manim visu kārtot liek;

Gaitā dzīvā, vienlīdzīga

Nekas pārsteigts nenotiek.

 

Pavedieni nāk un jaucas, —

Katram ceļu norādu,

Neļauju, ka pāri traucas,

Kopu lokā iegriežu.

 

Ja es reizi pārskatītos,

Kas tad spēju ļaudis glābt?

Stundas rit, lai gados tītos,

Audējs steidzas virkni grābt.

 

 

HEROLDS

 

Kas tagad atnāk, tās jūs nepazītu

Kaut vecos rakstus jums gan dziļi māca;

Tās uzskatot, no kā daudz ļauna nāca,

Jūs vēl ka mīļus viesus sagaidītu.

 

Ka tās ir f ū r i j a s , jūs neticēsat, -

Tik skaistas, slaikas, laipnas un vēl jaunas;

Bet ielaižaties tik — un cik tās ļaunas, —

Ka dūjas dzeļ kā čūskas, — nojēgt spēsat.

 

 

Tās viltīgas, bet šodienai par godu,

Kur katris nerrs ar savām lažām lielās,

Par eņģeļiem ir viņas neuztielās

Un atzīstas, ka zemei ir par sodu.

 

 

FŪRIJAS:

 

ALEKTOA

 

Ko līdz? Jūs ticat mums, kaut gribat bīties!

Mēs skaistas, jaunas, saldi mūsu glaimi,

Ja kāds pie līgaviņas bauda laimi,

Mēs nemitoši sākam ap to tīties,

 

Līdz galā mēs tam acīs sacīt varam,

Ka viņa arī tam un citam laba,

Ka kliba, lika, ka tai ļauna daba

Un ka par brūti neder jau visgarām.

 

Tāpat mēs zinām mocīt arī brūti;

Ka draugs, kas tikko viņu bildinājis,

Pie t ā s tur viņu atkal aprunājis!

Kaut salīgst, dzelons mūžam dzelda krūti.

 

 

MEGERA

Tie tikai joki! Kad tie kopā sieti,

Es uzņemos un katrā vietā zinu,

Kā laimi jaukāko lai sarūgtinu;

Jo cilvēks mainās, stundas nestāv cieti.

 

Ikviens, kam iekārotais rokas pilda,

Vēl ilgojas pēc vairāk iekārota,

No laimes aprastās, kas viņam dota;

Viņš sauli bēg un ziemas salu silda.

 

Jo visu itin ātri pastrādāju,

Man tikai Asmodijs ir jāpavēsta,

Lai īstā laikā posta sēklu dēsta;

Tā cilvēkus es pāriem samaitāju.

 

 

TIZIFONE

 

Ģifti maisu, trinu dagu,

Maz man ir ar ļaunu mēli;

Mīli citu — agri, vēli

Sūtu tevim postu smagu,

 

Rūgtās žultās pārveidojas

Visu saldās laimes baudas!

Nelīdz tielas, nelīdz raudas,

Katris cieš, ko apgrēkojas.

 

Nelūdzies, lai piedod vainas!

Klintīm sūdzu, — tiesu rodu;

Atbalss atskan pretī: sodu!

Nedzīvot, kas mīlā mainās!

 

 

HEROLDS

 

Es lūdzu, šķirat ceļu plašāki;

Kas tagad nāk, tie nau jums līdzīgi.

Jūs redzat, kalns ir šurpu atvirzījies,

Ar raibām segām lepni apkārstījies,

Ar lieliem zobiem, snuķi, čūskas glumu,

Bet es jums atklāšu šo noslēpumu.

Tam kaklā sieviete sēd mīlīga,

Ar smalku stiebriņu to izvada,

Un augšā otra stāv tik mirdzin cēla,

Ka acis blenž no spulgā gaismas tēla.

Gar malām važās staltas sievas iet,

Tās — viena drūma, otra jautra šķiet;

Šī vēlas brīva būt, tā brīva rādās.

Lai katra teic, par ko tā priekšā stādās.

 

 

BAISMA

 

Lāpu, lampu gaisma lejas

Birgaini caur drūzmāju;

Važas šinīs māņu sejās

Tura mani saistītu.

 

Prom, jūs grīņu mēdītāji!

Man uz ņirgām aizdoma;

Visi mani vajātāji

Šonakt mani apstāja.

 

Lūk, tur naidnieks tiek iz drauga

Viņa masku pazīstu;

Tas tur mani nokaut rauga,

Atklāts aizlien paslepu.

 

Es iz pasaules bez jaudas

Bēgtu, kur vien izeja!

Tikai iznīcības draudas

Mani lūzmā attura.

 

 

CERĪBA

 

Sveikas, mīļās māsas, esat!

Šonakt tīk jums jokus dzīt,

Raibas masku segas nesat,

Tomēr, zinu, jūs jau rīt

Redzēs atkal atklājamies.

Un, ja lāpu pusgaismā

Omulīgas sajūtamies,

Gaišas dienas līksmībā

Brīvi izdzīvoties varam,

Vienas, pulkos, pavaļām

Jaukās pļavās staigājam,

Atdusam vai šo to darām,

Gatavas pēc visa sniegties,

It nekā sev neaizliegties.

Visiem patīkami viesi

Droši iekšā ienākam:

Ir vislabāko patiesi

Taču kaut kur atrodam.

 

 

GUDRĪBA

 

Divus laužu ienaidniekus

Tura cieti manas saitas,

Tā tik glābju maskeniekus:

Bēgat nost no viņu gaitas.

 

Aptorņoto milzu zvēru

Še jums priekšā atvadīju

Soli solī viņš ar mēru

Staigā ir pa kalnu skliju.

 

Bet uz paša torņa kraujas

Dieve izpleš spārnus plati,

Visu iegūt viņa saujas,

Ko vien aizsniedz viņas skati.

 

Viņai slavas staru vīja

Tāļu apkārt gaisinu rada,

Tā ir dieve Viktorija,

Kura visus darbus vada.

 

 

COILO-TERZĪTS

 

A! A! Es laikā atnāku!

Jūs visus kopā norāju!

Bet sev par mērķi izlasīju

Šo reizi augšā Viktoriju.

Tā baltiem spārniem lepojas,

Vai ērgļiem līdzi domājas,

Un, kurp tik viņas acis iet,

To zemi tā jau savu šķiet;

Bet, kur kāds slavu iemanto,

Tas mani tūdaļ sadusmo.

Ka zemais pārvar, augstais nīkst,

Tiek līkais taisnis, taisnais līkst,

Tas dara mani veselu,

Tā pasauli es gribētu.

 

 

HEROLDS

 

Lai tad ar tevi, lupatu,

Šis svētais zizlis krietni ķer!

Un lokies, staipies, tas tev der!

Lūk, dubultkrupja radījums

Jau savelkas kā sakumpums! —

Bet brīnums! — Tas par olu kļūst,

Tā uzpūšas, un čaula lūst,

Un izkrīt: dvīņu pārītis,

Tie odze ir un sikspārnis;

Pa putekļiem tur pirmā lien,

Un melns pret griestiem otrais skrien;

Pie citiem ārā aizsteidzas,

Tur pulkā būt man netīkas.

 

 

ĻAUDIS

 

Iesim! Lūk, tur dejo jau —

Nē! Še manim prieka nau —

Vai tu mani, ka ap mums

Tinas spoku perējums? —

Manim kā pār matiem švīkst —

Manim kā pie kājām čīkst —

Gan mēs esam veseli,

Bet no bailēm pārņemti —

Mums viss joks nu samaitāts –

Tas jau bij šo spoku prāts. —

 

 

HEROLDS

 

Kop?u man pie masku priekiem

Jāgādā par dalībniekiem,

Cieši vārtus apsargāju,

Visu ļaunu atgaiņāju,

Ka jūs līksmi būtu, zūdos;

Neatraujos, nenokļūdos.

Bet es baidos, ka pa gaisu

Spoki nāk caur loga plaisu,

Un pret spoku, burvju varu,

Nezinu, ko es lai daru.

Jau ar krupi bij tā greizi,

Tagad straujo tur uz reizi.

Labprāt tēlus paskaidrotu,

Cik no priek?rakstiem es protu;

Bet, ko izprast neiespēju,

Kā lai to jums apzīmēju? —

Esat visi talkā lūgti!

Skatat, kas tur klīst pa baru!

Rati, četriem zirgiem jūgti, -

Visam cauri laiž ar sparu;

Bet tie nešķeļ laužu gūzmu,.

Neredz it nekādu drūzmu.

Tāļi ņirb un zaigo krāsas,

Klaida raibas liesmu lāsas,

It kā burvju vizmas jaucas,

Šurp kā vētra šņācot traucas.

Bēgat! Briesmas!

 

 

ZĒNS — RATU VADĪTĀJS

 

Norimstat!

Zirgi, spārnus nolaižat,

Grožu varu sajūtat!

Valdaties, kad savaldzinu,

Šaujaties, kad sajūsminu!—•

Mums šīs telpas godāt nākas,

Skatat, kā tie kopā vākas,

Pulks, pie pulka brīnēdamaies!

Herold! Pildi pienākumu,

Kamēr vēl še atronamies,

Tēlo mūs, teic nosaukumu!

Alegorijās paradāmies,

Tev mūs pazīt vajadzētu.

 

 

HEROLDS

 

Nosaukt tevi nezinu;

Drīzāki gan tēlot spētu.

 

 

ZĒNS — VADĪTĀJS

 

Mēģini!

 

 

HEROLDS

 

Es atzīstu

Pirms tavu jaunumu un skaistumu.

Tu pusauģis tik; bet pie kundzēm gūtu

Daudz vairāk patikas, ja gados būtu.

Es tevī paredzu jau lakstotāju,

Tā īstu pavedēju mīļotāju.

 

 

ZĒNS - VADĪTĀJS

 

To var gan. uzklausīties! Turpini!

Un mīklas jautro vārdu atmini!

 

 

HEROLDS

 

Kā nakts tev cirtas, skatos zibens šķeļas,

AR juveļiem tev piere rotāta!

Un kāda blāva apsega

No pleciem tev līdz sokiem veļas,

Ar vizuļiem un purpuru!

Par skuķi tevi labprāt nosauktu!

Bet puslīdz tu jau tagad arī

Pa prātam skuķēm iztikt vari,

Tās deva tevim pirmo mācību.

 

 

ZĒNS — VADITĀJS

 

Nu apraksti tur viņu grezno tēlu,

Uz ratu troņa sēdošu, tik cēlu!

 

 

HEROLDS

 

Viņš bagāts, mīlīgs karals izliekas;

Tas laimīgs, kam viņš laipni piegriežas!

Tam nau ko censties vairs, tas zin tik pētīt

Ar savu skatu, kur var rūpes lētīt,

To skaidrie prieki, balvas izdalīt,

Par laimi, zeltu vairāk apmierina.

 

 

ZĒNS — VADITĀJS

 

Ar to vien nepietiek, tev jāturpina!

Tev sīki vajag viņu aprakstīt.

 

 

HEROLDS

 

Kā aprakstot lai īsto cienu glezno?

Bet. veselīgas sejas apaļums

Un lūpu pilnums, vaigu iesārtums,

Ko kupli tītais turbāns grezno,

Un plašos svārkos ērtā izlaidība!

Kur vēl tā staltā iznesība?

Man liekas, it kā pazīstams viņš būtu.

 

 

ZĒNS — VADĪTĀJS

 

To sauc par bagātības dievu Plutu.

Viņš pilnā krāšņumā še ierodas;

Pēc viņa ķeizars ļoti ilgojas.

 

 

HEROLDS

 

Kā tevi pašu lai es apzīmēju?

 

ZĒNS — VADĪTĀJS

 

Par izšķērdību un par dzeju;

Es esmu dzejnieks, kas tik pilnīgs tiek,

Kad savai mantai plūdiem izplūst liek.

Ir es bez mēra bagāts sajūtos,

Es pašam Plufum līdzinos,

Es viņam dejas, dzīres pušķoju,

Un, kas tam trūkst, es izdalu.

 

 

HEROLDS

 

Tev jauki pieder lielīties,

Bet ļauj man tavās mākslās lūkoties!

 

 

ZĒNS — VADĪTĀJS

 

Es knipjus situ tik. — un skati! —

Visapkārt viz un ņirb jau rati.

Te pērļu virkne birst no pirksta.

 

(Vienmēr ar pirkstiem knipjus sizdams.)

 

Tur auskari un sprādzes dzirksta;

Tik ņemat ķemmes, kronīšus

Un dārgakmeņu gredzenus;

Ir liesmiņas palaikam raidu

Un, lai kāds iedegtos, ar gaidām gaidu.

 

 

HEROLDS

 

Cik kāri grābj šie mīļie ļautiņi,

Ka pašam devējam tiek bīstami!

Viņš dārgumus kā sapnī ber,

Un visi apkārt pēc tiem ķer.

Bet tie ir jauni māži vien:

Pēc kā ikkurais tver un skrien,

Tas viņam ļauni atalgo,

Jo balva projām aizlido.

Kā gaisā pērles izklīda,

Tam rokā knauši grabina;

Viņš, nabadziņš, tos projām sviež,

Bet: tie ap galvu viņam knieš.

Un citi gūst ne dārgumus,

Bet nederīgus tauriņus.

Cik daudz tas šķelmis solīt prot

Un tukšus spīdekļus tik dot!

 

 

ZĒNS — VADĪTĀJS

 

Es redzu, maskas sludināt tu māki,

Bet kodolu iz čaulas izlobīt,

Tas heroldam pie galma nepiekrīt;

Tur vajag novērot daudz nopietnāki.

Bet katru ķildu labprāt izbēgu;

Ļauj, pavēlnieks, ka tevi jautāju.

 

(Uz Plutu pagriezies.)

 

Vai neesi man uzticējis

Šo četrujūgu aukaino?

Vai labi neizvadu to?

Vai neesmu, kur pavēlējis?

Vai droši spārnus neceļu,

Lai palmu tevim iegūtu?

Cik es priekš tevis cīnījies,

Man laimīgi viss izdevies!

Kad lauri tev ap pieri vīti,

Vai tie nau manas rokas pīti?

 

 

PLUTUS

 

Ja vajag, ka še liecinu priekš bara,

Es atzīstu; tu gars no mana gara.

Tu manu prātu izdari,

Vēl mani mantās pārspēji.

Lai atalgotu tavu gaitu,

Par kroņiem augstāk zaļo zaru skaitu,

Lai patiess vārds top visiem sludināts:

Mans mīļais dēls, uz tevi man labs prāts.

 

 

ZĒNS — VADĪTĀJS

 

(Uz pūli.)

 

Lūk, manu roku dāvanas —

Vislielākās jums kaisītas;

Pār galvām liesmiņas tur spīd,

Kas man iz pilnām rokām slīd;

Drīz šur, drīz tur tās spridz un sprēg,

Drīz uzturas, drīz ātri bēg,

Tik reti gaiši uzliesmo

Un īsā vizmā nozaro;

Bet daudziem, pirms tie nomana,

Dziest izdeguse liesmiņa.

 

 

SIEVU PĻĀPAS

 

Tas četrujūgā dižojas, —

Pēc krāpnieka vien izskatās;

Nerrs, iepakaļu uztupis,

No bada gluži izkaltis;

Vēl pasaulē nau redzēts tāds,

Tas nejūt gan, ja iekniebj kāds.

 

 

NOLIESĒJUŠAIS

 

Prom, riebīgs sievu izdzimums!

Es, zināms, nepatīku jums.

Kad sievas vēl ko strādāja,

Es saucos Avarīcija;

Tad zelta laikus baudījām:

Daudz ieņēmām, maz izdevām!

Par kastēm, tīnēm es gādāju;

To gan vēl skaita par ļaunumu!

Bet, kad šie jaunie laiki sācās, —

Vai nu vairs sievas taupīt mācās?

Tās sliktam maksātājam līdzinās,

Kam naudas maku pārspēj kārības.

Nu vīram daudz ir jāizcieš:

Tik parādi, kurp acis griež;

Tā izdod, ko vēl sagrābā,

Priekš bantēm un prieks mīļākā;

Tā viņu dzer un gardi ēd,

Un apkārt lakstotāji sēd!

Jo lielāks zelta kaireklis:

Es, skopums, esmu vīrietis!

 

 

SIEVA — VEDĒJA

 

Kā pūķis lai nu nesīkstītu?

Viss galā tikai mānekļi!

Viņš nāk, lai vīrus uzkūdītu,

Tie tā jau diezgan nejauki.

 

 

SIEVAS

 

(Lielā pulkā.)

Tas salmu vīrs! Dod, nekaunies

Lūk, ģiltens mums vēl draudēt ies!

Vai bīties mums no tāda spoka?

Šie pūķi papīra un koka;

Lai ņipri virsū gāžamies!

 

 

HEROLDS

 

Pie mana zižļa! Netrokšņot! —

Bet — palīdzēt še šķietas lieki;

Lūk, kā šie pūķi — negantnieki,

Sev aši telpas iegūstot,

Jau dubultspārnu pārus plata!

Tie sadusmoti zvīņas krata,

Iz mutes uguns vērsma līst,

Jau laukums svabads, pūlis klīst.

 

(Plutus nokāpj no saviem pūķa ratiem.)

 

 

HEROLDS

 

Viņš zemē kāpj — cik cienīgi!

Viņš māj, un kustas nezvēri;

Lūk, tinis top no ratiem celts,

Tam skopums virsū iekšā zelts;

Jau viņš tam priekšā atrodas:

Kā viss tas notiek, jābrīnās.

 

 

PLUTUS

 

(Uz zēnu — vadītāju pagriezies.)

 

Tev ņemta nasta, kas tik smagi svēra,

Tu svabads, brīvs, steidz turp, kur tava sfēra!

Še viņa nau! Še raibas samaisas

Kā ķēmu veidi ap mums drūzmojas.

Tik kur tu skaidri skaidrā lūkojies,

Sev piederies, sev vienam uzticies.

Kur daiļais, labais tik, — uz turieni,

Tur, vientuls, radi savu pasauli!

 

 

ZĒNS — VADĪTĀJS

 

Kā skaitos tev par labu vēstinieku,

Tā mīlu tevī pirmo īstenieku.

Kur vien tu mīti, pilnība jau plūst,

Kur es, tur katris jaukas balvas gūst;

Un dzīves spaidos bieži šaubas rodas:

Vai viņš lai tevim vai lai manim dodas?

Kas tevim kalpo, var gan dīkā iet,

Kas manim seko, tiem būs sviedrus liet,

Ne slepeni es savu darbu daru;

Kad dve?u vien, jau nojaus manu garu.

Tad sveiks! Tu laimi ļauji man labprāt;

Bet čuksti tik, es esmu atkal klāt.

 

(Aizsteidzas atkal projām, kā nācis.)

 

 

PLUTUS

 

Jau laiks, ka dārgās mantas laižu. Laukā!

Ar heroldzizli man tik jāpieskaras,

Un lūk! — ka. atslēga jau vaļā darās,

Verd, viļņo zelta asins vara traukā;

Kāpj kroņi, gredzeni un rotas plūstot

Un ceļas, tūkst un aprit draudē kūstot.

 

 

ĻAUDĪS

 

(Kliegdami cits caur citu.)

 

Lūk šur, lūk. še, kā rit un milst

Un tīnis līdz ar malām pilst.

Kā zelta trauki sakūstas,

Kā naudas ruļļi izveļas –

Kā lēkā jauni dukāti,

Man sirds pukst krūtīs priecīgi –

Lūk, viss, pēc kā man kāro prāts,

Pa grīdu apkārt izmētāts!

Nu ņemat vien, jums priekšā liek,

Tik jālokās, lai bagāts tiek. —

Un mēs ar zibens ātrumu

Tik stiepjam tīni nomaļu

 

 

HEROLDS

 

Jūs nelgas, ko jūs domājat?

Vai masku jokus neprotat?

Ko vairāk gribat šovakar?

Vai jums gan zeltu dāļāt var?

Pat skārdas gabali prieks jums

Šai spēlē būtu izšķēdums,

Ar jums grib drusku jokus dzīt,

Jūs ņemat nopietni tūlīt.

Ko nopietnums jums līdzētu?

Jūs visur maldus saķertu —

Ņem, Plutus, masku varoni,

Šos ļaudis projām aizdzeni!

 

 

PLUTUS

 

Tavs zizlis īsti noder tam,

Ļauj man to īsam brītiņam!

To mērcu liesmās kvēlošās.

Nu, maskas, jums ir jāsargās!

Kā zib un sprēg, un dzirkstes birst!

Jau zizlis gaišā kvēlē zvirst.

Kas tikai soli tuvāk spers,

To tūdaļ zižļa liesmas ķers. —

Es sāku tagad apstaigāt.

 

 

KLIEGŠANA un DRŪZMOŠANĀS

 

Ak vai! Nu mūsu gals ir klāt! —

Lai glābjas, kas var paglābties! —

Bēdz projām, projām, atkāpies! —

Man karsta svelme vaigu sveļ. —

Pret mani kvēļu zizli ceļ —

Mūs visus nokaus karstais gars. —

Bēdz projām, projām, masku bars! —

Vai, nelgu pūli, bēgsi gan!

Kaut būtu spārni laisties man!

 

 

PLUTUS

 

Jau ļaužu pūlis izklīdis,

Neviesis, man šķiet, nau apsvilis.

Bars projām dzīts,

Viņš sabaidīts. —

Šai kārtībai par drošību

Es slepu saiti apvelku.

 

 

HEROLDS

 

Caur tevi slavens darbs ir veikts,

Par gudro varu paldies teikts!

 

 

PLUTUS

 

Vēl paciesties, draugs, vajaga:

Dažs nemiers mūs vēl sagaida.

 

 

SKOPUMS

 

Tā īsti var pēc patikšanas

Šo raibo pūli apskatīt;

Jo sievietes jau vienmēr priekšā manas,

Kur ir ko redzēt vai ko palaizīt.

Vēl n'esmu ierūsējis tā pārlieku!

Jo skaista sieva skaista ir arvien!

Un, tā kā nava jāmaksā šodien,

Es ar sev ļaušu lakstošanās prieku

Bet, kad nu laužu pūlī lēti

Var mani vārdi palikt nedzirdētī,

Pilns cerības es laimi paraudzīšu

Un pantomīmēm visu izsacīšu.

Tur kāju, roku, vaibstu nepietiek,

Man būs kāds īpašs joks vēl jāpieliek.

Ar zeltu kā ar māliem jārīkojas,

Šis metāls visā ātri pārveidojas.

 

 

HEROLDS

 

Tas liesais nerrs, ko tas tur sāk?

Vai badmirs arī jokot māk?

Viņš zeltu mīklā samaiga;

Lūk, tas tam rokās izmīka.

Bet, cik viņš ar to nemiedzis,

Tas tomēr paliek, bezveidis.

Viņš tur pret sievām pagriežas,

Tās visas kliedz un aizvirzās,

Un vaigstās itin apriebīgi;

Tas šķelmis turas nelādzīgi.

Tas priecājas, cik nomanu,

Ka var še aizskart tiklību.

To nevar atstāt nesodītu;

Dod zizli, lai to projām dzītu!

 

 

PLUTUS

 

Viņš nejauš briesmas, kas pār mums vēl nāks;

Ļauj nerram jokus, vai par tiem nu rāsies?!

Drīz nebūs vietas tiem, tie pasi stāsies;

Gan likums varens, posts vēl varenāks.

 

 

TROKSNIS un DZIEDĀSANA

 

Ar troksni bars nāk aumaļām

No kalniem, lejām, mežmalām

Kas pretī stāv, to zemē min:

Tie savu lielo Pānu svin.

Tie jauš, ko citi nejaudā,

Un spiežas tukšā laukumā.

 

 

PLUTUS

 

Es jūs un lielo Pānu pazīstu!

Jūs kopā spērāt soli pārdrošu.

Es zinu to, ko katris nejaudā,

Un ielaižu jūs šaurā laukumā.

Lai laime tiem par pavadoni!

Visbrīnišķais var notikties;

Tie nezina, kurp steidz ar joni,

Tie nevīžoja rūpēties.

 

 

TRAKĀ BARA DZIEDĀŠANA

 

Jūs postie, raibie ļautiņi!

Šie atnāk rupji, nerātni,

Tie skrienot, augsti palecot,

Un tie tur, smagi soļojot.

 

 

FAUNI

 

Mēs faunu bars,

Mūs dejā redz, —

Zaļš ozolzars

Mums galvu;

Mums smalkas, smailas austiņas

Iz matu cirtām lūkojas,

Strupdeguntiņš un plakans vaiga,

Pie sievietēm nekait, nau tām baigs,

Un faunam, kad viņš ķetnu sniedz,

Pat skaistākas dejā klātu sliedz.

 

 

SATĪRS

 

Skrien pakaļ satīrs palēkšis,

Tam āža kāja, stilbs izdilis,

Un liess un dzīslains tas ir viss.

Kā kaza uz kalniem viņš uzrāpjas,

Tur lūkot apkārt tam patikas.

Un brīvības gaiss viņu spridzina

Viņš cilvēku bērnus nicina,

Kas lejas tvaikos elpot var

Un domā, ka tie dzīvo ar, —

Kur skaidra brīve satīram,

Tam pasaule pieder vienīgam.

 

GNOMI

 

Tek pulciņš sīkos solīšos,

Tie neiet labprāt pārīšos;

Ar sūnu svārkiem, lampiņām

Tie kustas ātri samistrām,

Kur katris tik priekš sevis vien

Kā skudras pūznī čum un skrien;

Un tek un rauš ar steidzību,

Ved nerimstošu darbību.

 

Mēs rada māju rūķīšiem,

Mūs sauc par klinšu ķirurgiem;

Mēs kalnieni asnis nolaižam,

Iz pilnām dzīslām izsmeļam;

Mēs kaudzēm kraujam un metālus,

Iz kalna raidām sveicienus.

Mēs labu vēlam sirsnīgi

Un labiem ļaudīm draudzīgi.

Bet zeltu ar mēs ejam rakt,

Ar ko var savest, ko var zagt;

Še lieliem vīriem dzelzs un varš,

Lai tautu tautas kautu karš.

Kas šos trīs baušļus nicina,

Tas citus arī nepilda.

Ne mūs par to var apvainot;

Tik paciest var un nožēlot.

 

 

MILŽI

 

Šie meža vīri saucami,

No Harcu kalniem nākdami;

Tie kaili vecā spēkā iet,

Kā ozoli šie milži šķiet.

Tiem rokā koks, ar saknēm rauts,

Ap gurniem viņiem kuplis auts,

No zariem un no lapām vīts;

Pat pāvestam nau tādas svīts.

 

 

NIMFAS

 

(Korī; visapkārt apstājušas lielajam Pānam.)

 

Še nāk viņš pats!

Viss pasauls skats Ir savienots,

Iekš Pāna dots.

Jūs jautrākās, jūs līgojat,

Ap viņu dejā zvīgojat!

Viņš nopietnis, bet labs turklāt,

Viņa līksmu pulku redz labprāt.

Zem zilā debess apjuma

Viss nomodā viņš stāvēja;

To strauti liegi apčalo,

To vēsmas dusā iežūžo.

Kad dienvidā viņš aizmiegas

Ne lapa zarā nekustas;

Tad puķu smarša kūstin kūst,

Pa kluso gaisu balzams plūst;

Ir nimfa nau tad nomodā,

Kur stāvējuse, aizmieg tā.

Bet, kad ar varu, negaidot,

Tā balss tad atskan, nodārdot

Kā jūras krāciens, pērkongaiss,

Tad katram piepe?i tiek baiss,

Drošs kara pulks sāk pēkšņi klīst,

Pat varons bailes iepazīst.

Gods tam, kas godu pelnījis!

Tam slava, kas mūs vadījis!

 

 

GNOMU DEPUTĀCIJA

 

(Pie lielā Pāna.)

 

Tur, kur mirdzot švītras lokās,

Zelts pa alām zvērojas,

Tam, kam burvju rīkste rokās,

Labirinti atdarās.

 

Tumšā alā, klinšu plaisā

Ceļam sevim mājokli, —

Skaidrā, svaigā dienas gaisā

Mantības tu izdali.

 

Nu šepat mēs klātu rodam

Brīnumainu avotu,

Kas mums viegli solās dodam

Tikko sasniegt spējamu.

 

Tev to iegūt izdevība;

Ņem to savā sardzībā!

Tavas rokās bagātība

Pasaulei nāk lietumā.

 

 

PLUTUS

 

(Uz Heroldu.)

 

Mums augstā garā vajag cietināties

Un atļaut notikumiem rismāties;

Tu citkārt stipru dūšu nezaudē.

Tūliņ šo brīdi šausmas piepildīsies;

To pēcnieki ar varu noliegt dzīsies,

Tu visu smalki noprotokolē.

 

 

HEROLDS

 

(Satver zizli, kuru Plutus patura rokā.)

 

Lūk, dvērģi Pānu aizvada

Pie naudas uguns avoti:

Uz aug?u tas ar versmu virst,

Tad atkal dziļi dzelmē nirst.

Un plati mute žāvājas;

Drīz atkal avots aizsveļas,

Tur jautri lielais Pāns stāv klāt,

Tāds brīnumdaiks tam tīk labprāt

Visapkārt pērļu putas šķīst.

Kā viņš šīm būtnēm ticēt drīst?

Viņš pieliecas to apskatīt.

Lūk, viņam bārda iekšā krīt! —

Kas ir gan tāds šis plikžodis?

Viņš ģīmim roku aizlicis. —

Deg bārda — un, par nelaimi,

Lec atpakaļ ar uguni,

Sveļ krūtis, galvu, vaiņagu,

Par bēdām pārvērš līksmību. —

Nu saskrien bars, lai apdzēstu,

Bet visus viņus liesmas ķer;

Un kā tie plēš un kampj, un tver,

Tas tikai liesmas uzpūst der;

Tā, uguns strāvā ietinies,

Viss masku pūlis bojā ies.

 

Bet ko, kas manim ausīs nāk?

Viens otris diktāk runāt sāk!

Ak, nakts, tu ļaunā, negantā,

Mūs grūdi dziļā skumībā!

Ko jaunā diena pajundēs,

Neviens to labprāt nedzirdēs,

Dzird visur brēcam, klaigājam,

Ka jācieš pašam ķeizaram.

Kaut viss tik būtu izdomāts!

Ka galms un ķeizars liesmām klāts.

Tā pavedēji — lāsts pār tiem, —

Tie tērpās zariem sviķainiem,

Lai trokšņotu un aurotu,

Un visus postā iegrūstu.

Ak, jaunība, vai tu nekad

Ar mēru priekus nebaudīsi?

Ak, augstība vai tu nekad

Ar gudru varu nevaldīsi?

 

Jau visu mežu liesmas skauj,

Uz augšu smailas mēles šauj,

Pie koka griestiem būs tūlīt;

Vispārīgs uguns draud mūs rīt.

Pilns bēdu mērs, posts visus grābj.

Es nezinu, kas mūs lai glābj.

Kā maza pelnu kopiņa

Guļ rītu dižā godība.

 

 

PLUTUS

 

Diezgan viņi izbaidīti,

Lai nu top tie atpestīti! —

Svētais zizli, spēcīgi

Zvel, ka norīb pamati!

Svaigais gaiss lai iekšā plūst,

Plašās telpas vēsas kļūst.

Miglas švītra, pāri platies,

Smagie tvaiki, nolaižaties,

Liesmu drūzmu steidzat segt!

Ritat, līstat,

Putas, klīstat,

Slāpēdamas vaļā rīstat,

Dzēšat, neļaujat. vairs degt.

Nākat maigā valganumā

Pārvērst rūsas atspīdumā

Veltās liesmas vizumu!

Nes mums gari saukumu,

Izlietojam maģiju.

 

 

Izpriecāšanās dārzs

 

 

Rita saule.

 

Ķ e i z a r s, viņa g a l m s, vīrieši un sievietes.  F a u s t s un M e f i s t o f e l s, pieklājīgi, ne uzkrītoši, pēc modes ģērbušies; abi prieks ķeizara nometušies ceļos.

 

 

FAUSTS

 

Vai augstība šiem māžiem nedusmos?

 

 

ĶEIZARS

 

(Māj ar roku, lai tie pieceltos.)

 

Es daudz vēl tādu skatīt vēlētos. —

Uz reizi redzu sevi liesmu svelmē,

Es šķitos Plūtons apakšzemes dzelmē.

Iz nakts un oglēm klintis rēgojas,

No liesmām kūstot. Plaisas atveras,

Un tūkstoš trakas liesmas augšup slejas,

Tās steidzot vienā jumā kopā lejas,

Kā milzu doma uzkāpjot,

Te dzimstot un te apslāpstot.

Caur tāļu gara uguns stabu viju

Es aizgrābts tautu pulkus ieraudzīju,

Tie plašā lokā mani vidū slēdza

Un deva godu, kā tie vienmēr mēdza.

Bij pazīstams viens otris galmenieks,

Es šķitos salamandru valdenieks.

 

 

MEFISTOFELS

 

Tu, kungs, tas esi; visa radība

Bez runas majestātei paklausa.

Tu uguns padevību redzēji,

Lec jūrā, kur tā šļāc visniknāki,

Un, tikko pērļu dzelmeni tu sniedz,

Ap tevi ūdens cēli lokā sliedz;

Tur mirdzin zaļi viļņi ceļas, laistās,

Ar purpuršvītru, mājoklī tie saistās.

Kurp vien tu ej, tev pilis līdzās iet. —

Pat sienas apkārt priecājamies šķiet, —

Kā visi čum un mudž, un rosās dzīvi,

Uz jauno gaismu spiežas jūras dīvi,

Tie atsteidzas, bet ienākt neuzdrīst.

Tur jūras zvēri rotājas un klīst,

Un raibās krāsns zelta zvīņas mirdz,

Tur aizivs šaujas, tu tai acīs ņirdz.

Bez visudaiļākā ar nepaliksi,

No nereīdām tūlīt aplenkts tiksi

Tu greznā mītnē, bangās vēsajās.

Kā zivis kāras, biklas jaunākās,

Bet gudras vecākās; jau Tetīda

To dzird un sliedz pie otra Pēleja

Tad sev par mājokli tu Olimpu ...

 

 

ĶEIZARS

 

Šīs gaisa telpas, tās tev atstāju;

Šai tronī kāpt tik visai steidzams nau.

 

 

MEFISTOFELS

 

Visaugstais kungs, nu zeme tuva jau!

 

 

ĶEIZARS

 

Kāds labais liktens tevi devis man?

Kā stāsts iz tūkstoš vienas nakts tas skan.

Kā Šeherezadei tev iedomība,

Lai notiek tevim mana žēlastība.

Nāc jautrināt, kad jūsu pasaule,

Kā bieži notiek, ir man riebuse.

 

 

MARŠALKS

 

(Uznāk lielā steigšanā.)

 

Visžēlīgais, pa visu mūžu cita

Tik liela laime man vēl nepiekrita

Kā vien tev ziņot tikai šo,

Kas mani ielīksmo un aplaimo:

Nu visi rēķinumi līdzināti

Un augļotāji mierināti,

No elles mokām brīvu sevi jūtu;

Man tā, it kā es debess priekā būtu.

 

 

KARA VADONIS

 

(Seko steidzīgi.)

 

Nu samaksāts ir algojums,

Viss pulks no jauna klausa mums,

Ir atkal dūša zaldātam

Un labi meitām, krodzniekam.

 

 

ĶEIZARS

 

Kā krūts jums atkal brīvi dveš,

Kā prieks no ģīmja krunkas dzeš!

Cik jūsu gaita steidzīga!

 

 

MANTU PĀRLOKS

 

(Kurs tāpat atsteidzas.)

 

Tiem prasi, kas šo darbu darīja!

 

(Norāda uz Fausta un Mefistofeļa.)

 

 

FAUSTS

 

Tur kancleram tik klājas izskaidrot.

 

 

KANCLERS

 

(Kurš lēnām tuvojas.)

 

Šo laimi vecumā man piedzīvot! —

Lai vēsta jums šī liktens smagā lapa,

Kā nelaime par laimi vērsta tapa. —

 

(Viņš lasa.)

 

«Lai katris, kas grib dzirdēt, uzklausās:

Šai zīmei tūkstots kroņu vērtības.

Jo ķeizars dod kā ķīlu drošību

Daudz dārgu mantu, zemē apraktu.

Nu gādāts ārā rakt šo bagātību,

Lai dotu to par atlīdzību.»

 

 

ĶEIZARS

 

Es manu, noziegums ir noticis!

Kas manu parakstu še viltojis?

Vai tāda blēdība vēl nesodīta?

 

 

MANTU PĀRLŪKS

 

No tevis paša zīme parakstīta

Šonakt! Kā Pāns tu biji pārģērbies,

Uz tevi kanclers teica klanoties:

«Pats sevim augstu svētku prieku dari,

Maz vārdiem visu tautu laimot vari.»

Tu rakstīji, un šonakt vēl šo zīmi

Kā burvju māksla vairoja par dzīmi.

Lai visiem kopā spētu izlīdzēt,

Mēs vairāk reizē likām štempelēt.

Ar desmit, piecdesmit un simts tur krautas.

Var domāties, kāds labums tas priekš tautas.

Lūk, pilsēti, kas citkārt nāvē trūd,

Kā tagad kust un bauda, bēdas zūd.

Kaut sen tavs vārds jau zemi aplaimo,

Nu laipnāk kā jebkad to uzlūko.

Tik tagad lieks ir tapis alfabēts,

Šai zīmē tiek ikkatris iepriecēts.

 

 

ĶEIZARS

 

Un maniem ļaudīm tā par zeltu sver?

Par algu karaspēkam, galmam der?

Man jātic, kaut tas diezgan neticami.

 

 

MARŠALKS

 

Vēl saķert bēgļus nau vairs iespējami;

Tie izklīda ar zibens ātrumu.

Stāv mainītāju durvis atviru,

Ar zeltu katru lapu atlīdzina —

Tik, zināms, rabatu sev noreķina.

No turienes tad bodēs, krogā iet;

Puspasaules tik domā dzert un diet

Un citi staigāt grezniem uzvalkiem.

Nu darba bodniekiem un drēbniekiem.

Tur slavē ķeizaru, kur prieki valda,

Un cep un vāra, šķīvji skan uz galda.

 

 

MEFISTOFELS

 

Kas tur pa terasēm iet vientuļi,

Redz grezni izrotātu skaistuli,

Ar lepnu vēdekli tā ģīmi klāj;

Pēc tādas zīmes lūko un mums māj,

Un ātrāk nekā saldi vārdi, glaimi

Dod zīme bagātību, mīlas laimi.

Ar naudas makiem nebūs jāmocās,

Uz krūtīm zīmes viegli nēsājas,

Ar saldām vēstulēm tās satiek lēti;

Pat priesters nēsā bībelē tās svēti,

Un zaldāts, lai var ātrāk pagriezties,

No gurniem zuteni sev raisīsies.

Lai piedod augstība, ka sīkumos

Es darbu pazemojam izliekos.

 

 

FAUSTS

 

Lūk, mantu pārmērs stingst un smok,

Tur dziļi zemē gaida, lai to rok.

Cik tāļi domas arī lidinājas,

Šo bagātību aptvert viņas vājas.

Visaugstā fantāzijas iedoma,

Kaut pūlas, sasniegt to nau spējīga.

Bet gari, kuri dziļāk skatīs,

Ir bezgalīgam ticēt pratīs.

 

 

MEFISTOFELS

 

Tāds papīrs ērtāks zelta, pērļu vietā,

Tu zini, kas tev ir, to var likt lietā;

Tur nevajag pirms kaulēties un mīt,

Kā grib, var vīnu, mīlu pabaudīt.

Grib metāla, te mainītājs ir klāt,

Ja viņu trūkst, var zemē parakņāt.

Tad izūtrupē ķēdes, pokālus

Un tūliņ deldē papīrus,

Un kaunā paliek, kas mūs zaimojuši.

Vairs cita negrib, tā jau paraduši.

Tā paliek, un pa visu valstību

Mums diezgan zelta, mantu, papīru.

 

 

ĶEIZARS

 

Par augsto laimi jāpateicas jums;

Lai darbam līdzīgs arī algojums.

Es jums par apakšzemi gādāt lieku,

Nau mantām cienīgāku apsardznieku.

Jūs zināt, tur ir slēpti dārgumi,

Ja rok, lai klausa jūsu pavēli.

Jūs mantas pārziņi, nu vienojaties,

Ar prieku savās vietās rīkojaties,

Kur apakšpasauli ar augšējo

Kā saite vienpratība aplaimo.

 

 

MANTU PĀRZINIS

 

Lai mēs no strīdus nekā nezinātu,

Es burvim biedrojos ar mīļu prātu.

 

(Noiet kopā ar Faustu.)

 

 

ĶEIZARS

 

Ikkur? no manis ticis apbalvots,

Lai atzīst nu, kur liks, kas viņam dots?

 

 

PĀŽŠ

 

(Dāvanas saņemdams.)

 

Es jautri, braši zaļi uzdzīvošu.

 

 

OTRAIS

 

(Tāpat.)

 

Es mīļai gredzenus un ķēdes došu.

 

 

KAMBARKUNGS

 

Nu dzeršu tikai no vislabākā.

 

 

CITS

 

(Tāpat.)

 

Man kauliņi sāk niezēt kabatā.

 

 

MUIŽNIEKS

 

No muižas parādus es nomaksāšu.

 

 

CITS

 

(Tāpat.)

 

Šo mantu es pie citas mantas krāšu.

 

 

ĶEIZARS

 

Es šķitu jauniem darbiem dūšu rast;

Bet, kas jūs pazīst, var jūs viegli prast.

Jo, cik jūs arī mantu neiegūtu,

Tie paši agrākie jūs vienmēr būtu.

 

 

NERRS

 

(Klāt pienākdams.)

 

Tu dali mantas, man ar novēli!

 

 

ĶEIZARS

 

Vai tu vēl dzīvs? Tu viņas apdzersi.

 

 

NERRS

 

Tās burvju lapas! Es tās nesaprotu.

 

 

ĶEIZARS

 

To ticu, tu tās slikti izlietotu.

 

 

NERRS

 

Tur citas krīt; nez kas man jādara.

 

 

 

ĶEIZARS

 

Ņem viņas vien, tās tevim piekrita.

 

(Noiet.)

 

 

NERRS

 

Piectūkstoš kroņu manim radušies!

 

 

MEFISTOFELS

 

Divkāju maiss, tu atkal piecēlies?!

 

 

NERRS

 

Mēdz būt, bet ne ikreiz tik labi iet.

 

 

MEFISTOFELS

 

Aiz prieka sāksi pat vai sviedrus liet.

 

 

NERRS

 

Lūk, vai tas te tikpat kā nauda sver?

 

 

MEFISTOFELS

 

Par to tev viss, kas tikpat, žokļiem der.

 

 

NERRS

 

Es varu nopirkt zemi, mājas, pļavas?

 

 

MEFISTOFELS

 

Nu protams! Soli tik! Būs visas tavas.

 

 

NERRS

 

Un pili, mežu, zvejas tiesību?

 

 

MEFISTOFELS

 

Man tiktos redzēt tādu lielkungu.

 

 

NERRS

 

Par zemturi jau būšu šovakar!

 

(Aizsteidzas projām.)

 

 

MEFISTOFELS

 

(Viens.)

 

Kas nu vēl nerram prātu noliegt var!

 

 

 

Tumša galerija

 

 

F a u s t s,  M e f l s t o t e l s.

 

 

MEFISTOFELS

 

Ko vadi mani šinīs tumsās ejās?

Vai iekšā diezgan prieku nerodi

Pa jautro, raibo galma ņudzekli,

Kur joko, ķircinājas, smejas?

 

 

FAUSTS

 

Kam stāsti? Tu šo garlaicību zini,

Pats senās dienās galma grīdu mini;

Un tagad šā tā mētājies,

No atbildes man izvairies.

Un es nu tieku nomocīts,

No maršalka un kambarkunga dzīts.

Jo ķeizars grib un tūdaļ liek,

Lai Helena un Pariss atvests tiek.

Viņš viņus abus, priekšzīmīgi cēlos,

Grib redzēt savā priekšā skaidros tēlos.

Man jātur solījums, ej sāc tūlīt.

 

 

MEFISTOFELS

 

Kā var tik neprātīgi apsolīt!

 

 

FAUSTS

 

Tu neesi to vērā licis,

Kurp tavas mākslas aizvada;

Pirms viņš caur mums ir bagāts ticis,

Nu grib, lai viņu priecina.

 

 

MEFISTOFELS

 

Tu domā, tas tik viegli izdarāms;

Nē, še daudz augstāk kalns ir pakāpjams,

Še grābi itin svešos iecirkņos,

Vēl, nelga, nāksi jaunos parādos;

Vai izsaukt Helenu tu šķiet joku —

Tāpat kā gulžu naudas papīrspoku?

Ja gribi, baigu biedēkli jebkuru

Vai pekles dvērģus tūdaļ šurpu burtu

Bet velnu mīļākās, kaut nevar pelt,

Par heroīnām tomēr nevar celt.

 

 

FAUSTS

 

Viņš atkal veco dziesmu sāk!

Pie tevis vienmēr neskaidrībā nāk,

Tu esi tēvs no visiem kavēkļiem,

Par visu prasi, lai tev samaksātu.

Es zinu, darīts ir maz vārdiņiem;

Pa acumirkli viņa jau ir klātu. —

 

 

MEFISTOFELS

 

Man daļas nau gar viņiem, pagāniem,

Tie paši savā peklē mīt;

Bet ir viens līdzeklis.

 

 

FAUSTS

 

Tad teic tūlīt!

 

 

MEFISTOFELS

 

Ne labprāt atklāju šo noslēpumu.

Sēd troņos dieves cēli, vientulīgi,

Ne laiku nepazīst, ne izplatumu;

Jau iebilst vien par tām nau omulīgi.

Tās — m ā t e s!

 

 

FAUSTS

 

(Sabijies.)

Mātes!

 

 

MEFISTOFELS

 

                    Tev top bailīgi?

 

 

FAUSTS

 

Kā? Mātes! Mātes skan tik brīnišķi!

 

 

MEFISTOFELS

 

Tā ira. Dieves nepazīstamas

Jums, ļaudīm, mūsu labprāt nesauktas.

Pēc viņām dziļi meklējies ar dziņu;

Tu vainīgs pats, ka vajaga mums viņu.

 

 

FAUSTS

 

Kurp ceļš?

 

 

MEFISTOFELS

 

Nau ceļa!

Ne ietā, Ne ejamā; nau ceļa nelūgtā,

Ne pielūdzamā. Vai tu gatavs iet? —

Ne atslēgas, ne bultas tur ko skaldīt,

Starp tukšām vientulībām būs tev maldīt.

Vai vientulību jēgt tev spēja šķiet?

 

 

FAUSTS

 

Lai tādas runas labāk pataupās;

Tās ož pēc raganķēķa tvaikiem,

Pēc senu seniem māņu laikiem.

Vai pasaulē man nebij jāskatās?

Tik tukšais jāmāca un jāmācās? —

Ja teicu to, ko rada prāta spēja

Jo pretruna vēl skarbāk atskanēja;

Vai nevajdzēja manim pašā galā

Bēgt vientulībā, meža alā

Un velnam nodoties, lai nebūtu

Man jābūt vienam, kopš vēl elpoju?

 

 

MEFISTOFELS

 

Un, kaut tu jūru pārpeldējis būtu,

Tur bezgalību lūkojis,

Tur tomēr viļņus mati, vēja pūtu,

Kaut tu no iznīcības drebējis;

Tu tomēr mati ko, — tur zaļganbāli

Caur kluso jūru peldam delfīnus

Un klīstam sauli, zvaigznes, debešus; —

Nekā tu neredzēsi caur šo tāli,

Ne soli nedzirdēsi, viss tik klusi,

Ne cieta neradīsi, kur tu dusi.

 

 

FAUSTS

 

Tev īsta mistagogu valoda,

Kad viņi neofītus vilina;

Tik otrād'. Tukšumā tu mani raidi,

Lai tur man mākslu, spēku pavairo;

No manis, kā no viņa kaķa gaidi,

Lai kastaņas iz uguns izzvejo.

Uz priekšu Pētīt! Vēl es neizmisu,

Es nebūtībā ceru atrast visu.

 

 

MEFISTOFELS

 

Man tevi jāslavē, pirms aizeji:

Es redzu gan, tu velnu pazīsti.

Šo atslēdziņu ņem.

 

 

FAUSTS

 

Šo mazo nieku!

 

 

MEFISTOFELS

 

Pirms aizkar to un neturi par lieku.

 

 

FAUSTS

 

Tā aug man rokā, zibeņo un laistās!

 

 

MEFISTOFELS

 

Vai jēdzi nu, kāds spēks pie viņas saistās?

Šī atslēga tev ceļu norādīs,

Tai seko! Tā pie mātēm novedīs.

 

 

FAUSTS

 

(Nodrebēdams.)

 

Pie mātēm! It kā sitiens mani skar!

Kas ir tas vārds, ka viņš tā satriekt var?

 

 

MEFISTOFELS

 

Vai prāts? No jauna vārda tieci traucēts?

Tik tas tev dzirdēt tīk, pie kā tu jaucēts?

Lai tevi netraucē nekas,

Tev brīnišķākas lietas parastas.

 

 

FAUSTS

 

Es laimi nemeklēju stingumā.

Vai kauns, ka šalkas krūtis sadrebina?

Kaut pasaule mums jūtas sarūgtina,

Mēs bezgalīgo jūtam — šalkumā.

 

 

MEFISTOFELS

 

Tad nogrimsti! vai celies! - no šīs vietas,

Viss viens. No tā, kas tapis, aizvirzies,

Kur veidu valstis tevim vaļā sietas!

Pie sen vairs neesoša paģaubies!

Kā debeši tur virknēs klaido ainas;

Ar atslēgu no viņām jāatgainās!

 

 

FAUSTS

 

(Aizgrābts.)

 

Es, viņu tverdams, jūtu jaunu varu,

Krūts ple?as, prom, lai lielo darbu daru!

 

 

MEFISTOFELS

 

Tev beigās vēstīs kvēlošs trijkājis,

Ka dzelmi dziļāko tu aizsniedzis.

Tu viņa gaismā mātes ieraudzīsi,

Tās sēdam, stāvam, ejam atradīsi,

Kā nāk. Tur veidojas un pārveidojas,

Tā mūza prāts tur mūžam nodarbojas,

Un viss, kas radīts, ainās apkārt klīst;

Tās redz, tik ēnas, tevis nepazīst

Tobrīd tev vajag sirdi drošināt,

Pie viņa trijkāja steidz taisni klāt,

Ar atslēgu to skar!

 

 

FAUSTS

 

(Pavēleši taisa ar atslēgu zīmi.)

 

 

MEFISTOFELS

 

(Viņu aplūkodams.)

 

Tā vareni!

Viņš sliedz tev klāt, tev seko ticīgi;

Tu lēni kāpi, laime pavada,

Un esi ?e, pirms tevi pamana.

Un, reiz tev spēja viņu šurpu nest,

Tu vari varoņus iz tumsas vest

Kā pirmais, kam tik daudz ir dūšas bijis;

Tev izdevies, tu darbu padarījis.

Tad drīz ar burvju varas palīgu

Tu dievos vērti kvēpu miglāju.

 

 

FAUSTS

 

Ko nu?

 

 

MEFISTOFELS

 

Ar visu būti lejup trauc!

Sper kāju — grimsti, sper un augšup brauc.

 

 

FAUSTS

 

(Sper ar kāju un nogrimst.)

 

 

MEFISTOFELS

 

Kad tik ar atslēgu tam nekļūmās!

Es ziņkārīgs, vai viņš vēl atgriežas.

 

 

 

Gaiši apgaismotas zāles

 

 

Ķ e i z a r s  un  f i r s t i.  Galms liela kustībā.

 

 

KAMBARKUNGS

 

(Uz Mefistofeli.)

 

Vēl garu skats mums izpaliek;

Jel sākat drīz! Kungs nepacietīgs tiek.

 

 

MARŠALKS

 

Nupat kā augstība vēl prasīja;

Jūs! — nedīkojat, lai to sadusmotu!

 

 

MEFISTOFELS

 

Mans draugs jau tādēļ aizgāja:

Viņš zina, kā to ierīkotu,

Un strādā, klusu ieslēdzies;

Tam sevišķi še ir ko pūlēties,

Lai slēpto mantu, daili gūtu

Visaugstās mākslas vajag, maģijas.

 

 

MARŠALKS

 

Vienalga, kādas jums tur gudrības;

Tik ķeizars grib, lai drīz viss gatavs būtu.

 

 

GAIŠMATE

 

(Uz Mefistofeli.)

 

Kungs, lūdzu! Lai jums savu vaigu rādu,

Jūs vasarā to neredzēsat tādu!

Tad simtiem brūnu lāsumu

Sedz balto ādu man par riebumu.

Ak, līdzat!

 

 

MEFISTOFELS

 

Žēl! Tāds smuidris skuķītis

Top maijā raibs kā panterkaķītis,

Jums kurkļi, krupju mēles jāsagādā

Un jāizkārš pie pilna mēneša,

Bet vecā skaidri jāietrin tās ādā:

Nāks pavasars, — neviena traipekļa.

 

 

TUM?MATE

 

Tie bariem skrej un grib jūs iežogot.

Man līdzekli! — priekš nosalušas kājas!

Tā neļauj staigāt man, ne padejot,

Pat sveicot neveikli man jāuzstājas.

 

 

MEFISTOFELS

 

Tad ļaujat, ka ar kāju iesperu.

 

 

TUM?MATE

 

Nu, tā gan mīlētāji dara.

 

 

MEFISTOFELS

 

Mans spēriens, bērns, gan vairāk ir no svara.

Tik līdzīgs dziedē katru slimību;

Pret kāju kāja, visur ir tāpat.

Nu nākat! Lūk! Tik pretim nesperat!

 

 

TUMŠMATE

 

(Kliegdama.)

 

Vai! Vai! Tas deg! Kas tas par spērienu!

Kā zirga kāja.

 

 

MEFISTOFELS

 

Nu jūs izdziedēti.

Cik tīk, nu varat dejot lēti,

Pie galda mīļākam uz kāju spiest.

 

 

DĀMA

 

(Klātu spiezdamās.)

 

Ak, laižat! Nespēju šīs sāpes ciest,

Tās manim kvēloši caur sirdi šaudās;

Līdz vakardienai viņš pie manis glaudās,

Nu iet ar to, no manis aizgriežas.

 

 

MEFISTOFELS

 

Jā, ļauni gan, bet nu tev jāklausās.

Pie viņa klāt tev klusi jāpiespiežas;

Šo ogli ņem, ar to tu pārvelc pāri

Pār viņa svārkiem, pleciem, kur vien skāri;

Un saldu žēlumu viņš jūt tūlīt,

Bet ogli vajaga tev zemē rīt,

Tik dzert ne pilītes tu nedrīksti;

Vēl šonakt pielūgsies viņš gaudīgi.

 

 

DĀMA

 

Vai nav tik ģifts?

 

 

MEFISTOFELS

 

(Sadusmojies.)

 

Ko? — godu neprotiet?

Pēc tādas ogles tāļu ir ko skriet;

Tā kvēloja reiz atkritēju sārtā,

Mēs senāk biežāk dedzinājām tos. –

 

 

PĀŽS

 

Es mīlu to, tā teic; es puikas kārtā.

 

 

MEFISTOFELS

 

(Pie sevis.)

 

Es nezinu vairs, kam lai uzklausos.

 

(Uz pāžu.)

 

Pie jaunām nemeklējat savu laimi!

Kas gados nāca, lūkos uz jums glaimi.

 

(Vēl citi spiežas viņam klāt.)

 

Jau atkal citi! Grūti būs tos veikt,

Vēl beigās vajdzēs patiesību teikt;

Gan nelāgs līdzeklis, bet ko būs sākt. —

Ak, mātes! Mātes! Ļaujat Faustam nākt!

 

(Apkārt lūkodamies pa zāli.)

 

Jau zālē sveces maz pa mazam timst,

Viss galms uz reizi aizkustas un klimst.

Tie lēni, rindām, nopietnību vaigā

Caur garām ejām, galerijām staigā.

Uz bruņenieku zāli visi plūst,

Un telpas barus tikko uzņemt gūst.

Pār plašam sienām greznas segas klātas,

Ar bruņām nišas lepni izrotātas.

Man šķiet, bez burvībām še pietikt var;

Še gari ieradīsies paši ar.

 

 

 

Bruņenieku zāle

 

 

Krēslas gaismā.

Ķ e i z a r s  še apmeties ar g a l m u.

 

 

HEROLDS

 

Mans vecais amats, skatus pasludināt,

Tiek sariebts man caur garu rīkošanos;

Ar prātu velti raugi izdibināt.

Šo slēpumaino, raibo šaudīšanos,

Jau atzveltnes, krēsli salikti;

Priekš sienas ķeizaram liek sēdekli;

Uz tapetēm viņš lielo laiku kaujas

Var aplūkot, cik tīk, it; omulīgi.

Še visi — kungs un galms sēd ziņkārīgi,

Un pakaļā uz soliem ļaudis kļaujas;

Ir mīļā še, kur drūmi spoki baida,

Pie mīļā sāniem visu droši gaida.

Un nu, kur visi rātni sēd, ka klājas,

Mēs gaidām, lai nu gari lidinājas!

 

(Bazūņu skaņas.)

 

 

ASTROLOGS

 

Lai drāma tūliņ iesāk atrisīties!

Jums, sienām, pavēl kungs, būs atdarīties!

Viss top, jo maģija še darbojas,

Zūd segas, it kā liesmās saraujas;

Jau biezais mūris izgāzdamies šķeļas,

Un dziļa skatuve tur pate ceļas,

No viņas slēpumaina vizma nāk,

Un es uz proscēniju kāju speru.

 

 

MEFISTOFELS

 

(Iz sutliera kastes paceldamies.)

 

Še es uz visu piekrišanu ceru,

Jo iečukstēt jau reizi velni māk.

 

(Uz astrologu.)

 

Tu zini zvaigznēm gaitu, ritumu

Un sapratīsi ko es iečukstu.

 

 

ASTROLOGS

 

Jūs redzat rādāmies caur brīnumspēku

Še staltā stāvā sena tempļa ēku.

Kā debesnesis Atlants vareni

?e stiepjas stabi, rindās sacelti;

Tiem gan šī klinšu nasta nau par grūtu,

Jau divu lielam namam diezgan būtu.

 

 

ARHITEKTS

 

Tas antīks ir! Nu, ko še slavēt, celt?

To drīzāk smagu, neveiklu var pelt.

Tie prastu — cēlu, smagu — lielu sauc,

Es mīlu šaurstabus, kas aug?up trauc;

Tik smailas velves garu pacilā;

Tāds nams mums sirdis dziļi kustina.

 

 

ASTROLOGS

 

Šai stundā bījas lai mums sirdī plūst!

Caur burvju vārdiem prāts še saistīts kļūst;

Bet fantāzija brīvi atlido

Un cēli, droši visu izgrezno.

Ar acīm skatat, ko sev vēlaties

Gan neiespējams, toties ticēsies.

 

(F a u s t s uzkāpj proscēnija otrā pusē.}

 

Lūk! priestra drēbēs brīnumvīrs ir nācis,

Kas tagad izved to, ko droši sācis.

Tam seko trijkājis iz plaisuma,

Iz kausa smarša kāpj no vīraka.

Viņš rosās augsto darbu iesvētīt;

Mūs tagad var tik laime apveltīt.

 

 

FAUSTS

 

(Lleliski.)

 

Jūs mātes, kas jūs valdāt bezgalībā,

Tur mūžam vientulīgā sabiedrībā,

Iekš jūsu vārda! Jums ap galvu klīst

Tur dzīvas ainas, kas bez dzīves vīst.

Kas reizi bijis gaismas vizumā,

Tas kustas tur, tas grib būt mūžībā.

Jūs, visspēcīgās varas, dalāt tos,

Šos dienas teltī, tos nakts apjumos.

Tver vienus dzīves gaita pasaulē,

Un otrus drošais maģiets uzmeklē;

Tas brīnumainus atved balvojumus

Un pilda katra skata vēlējumus.

 

 

ASTROLOGS

 

Tik kvēļu atslēga kā kausu ķer,

Jau birgu tvaiki visas telpas tver;

Tie slāj, tie viļņo it kā debeši,

Drīz stiepti, velti, pāros dalīti.

Un še jums meistarmāksla jāatzīst!

Kur vien tie staigā, skaņas līdzi līst.

Un gaisā saistās nezin kā un kas,

Kā viņi klaido, tā top meldijas.

Iz triglifiem un stabiem dziesmas iet;

Viss vecais templis skan, kā manim šķiet.

Nu birga krīt, caur biezo plīvuri

Redz nākam taktī daiļu jaunekli.

Es klustu; ko lai vārdu piesaucu:

Kas nepazītu saldo Parisu!

 

 

DĀMA

 

Cik vizošs, ziedošs jaunais spēks, cik maigs!

 

 

OTRĀ

 

Kā sarkans ābols sulas pilns un svaigs!

 

 

TRESĀ

 

Šo smalko, saldi pilno lūpu pāri!

 

 

CETURTĀ

 

No tāda kausa dzert gan jūti kāri?

 

 

PIEKTĀ

 

Viņš itin skaists, tik smalkuma maz jūt.

 

 

SESTĀ

 

Gan drusku veiklāks varētu viņš būt.

 

 

BRUŅENIEKS

 

Nu, aitu ganu jau var nomanīt,

No prinča it nekas tam nepiemīt.

 

 

CITS

 

Tā puspliks ir tas zēns gan skaists bez ruņas, —

Bet kā gan būtu, ja tam apliek bruņas?

 

 

DĀMA

 

Viņš atsēstas tik mīksti, piemīlīgi.

 

 

BRUŅENIEKS

 

Tā klēpī jums gan būtu omulīgi?

 

 

CITA

 

Cik smalki roku viņš pār galvu liek.

 

 

KAMBARKUNGS

 

Tā rozīties! Vai tas te atļauts tiek?

 

 

DĀMA

 

Jūs, kungi, zināt tikai nosmādēt.

 

 

TAS PATS

 

Še ķeizars klāt! Kā tā var uzdrīstēt?

 

 

DĀMA

 

Viņš izrāda tik; šķietas sevi vienu.

 

 

TAS PATS

 

Ir izrādē lai prot pret kungu cienu.

 

 

DĀMA

 

Maigs miegs ir mīļo zēnu pārņēmis.

 

 

TAS PATS

 

Viņš tūliņ krāks; viņš pārāk dabiskis.

 

 

JAUNA DĀMA

 

(Aizgrābta.)

 

Kā salda smarša vīrakā še maisās?

Man sirds no viņas atveldzēta raisās.

 

 

VECĀKĀ

 

Patiesi! — Dvēsma dziļi krūtīs slied,

Tā nāk no tā!

 

 

VISVECĀKĀ

 

Tā zaļoksnība zied,

Kas jauneklī kā ambrozija kūst,

Kā smarša apkārt atmosfērā plūst,

 

(H e l e n a uznāk.)

 

 

MEFISTOFELS

 

Tad tāda tā! No tās man gan nau baiļu;

Man netīk tā, kaut jāsauc gan par daiļu.

 

 

ASTROLOGS

 

Še sevim darba vairāk neredzu,

Kā goda vīrs es saku, atzīstu.

Tā nāk! Kaut ugunsmēles būtu man! —

Par skaistumu sen slavas dziesmas skan —

Kam skaistums rādās, to viņš augšup ceļ,

Kam pieder, tas gan pārāk laimes smeļ.

 

 

FAUSTS

 

Vai acis man? Vai prāts man nomana,

It kā man dailes avots strauji plūstu?

Par briesmu gaitu saldu algu gūstu.

Cik pasaule bij sīka, aizslēgtas

Kas tagad tā, kops manim priesterība?

Tā vēlama, tai cieta pastāvība!

Lai dzīves dvašas spēja manim nīktu,

Ja laikā atpakaļ es reizi slīktu! —

Tu daiļais stāvs, kas reiz kā apmulsums

Man sirdi burvju ainās aplaimoji,

No šādas dailes tu tik atspīdums!

Tu esi tā, kam dodu spēkus noji,

Kam dodu kaislu kvēlu dziļumu,

Kam mīlu, pielūgšanu, ārprātu.

 

 

MEFISTOFELS

 

(Iz sufliera kastes.)

 

Jel beidzat, jūs iz lomas izkrītiet!

 

 

VECĀKĀ DĀMA

 

Tā liela, slaika, — galva maza šķiet.

 

 

JAUNĀKĀ

 

Cik lielas kājas! Cik tā smagi iet!

 

 

DIPLOMĀTS

 

Es redzēju tik karalienes tādas!

Bez vainas skaista viņa manim rādās.

 

 

GALMNIEKS

 

Tā lēni pieiet klāt pie jaunekļa.

 

 

DĀMA

 

Cik tā pret skaidro zēnu nedaiļa!

 

 

POETS

 

Tās skaistums viņu maigi apstaro.

 

 

DĀMA

 

Kā Diāna ar savu mīļāko!

 

 

 

TAS PATS

 

Patiesi! Dieve, šķiet man, ceļos slīkst,

Tā pārliecas, pēc viņa dvašas tvīkst;

Ak, skūpsts! — Nu mērs ir pilns! — Viss apskaužams.

 

 

DUENA

 

Še ļaudīs! Traki! Vai tas panesams?

 

 

FAUSTS

 

Par daudz tam zēnam laipnības! —

 

 

MEFISTOFELS

 

Jel klusi!

Lai dara aina, ko sev darījusi!

 

 

GALMNIEKS

 

Tā aiztek viegli, un viņš pamostas.

 

 

DĀMA

 

Es tūliņ domāju: tā atskatās!

 

 

GALMNIEKS

 

Viņš trūkstas! Brīnums šķiet tam noticis.

 

 

DĀMA

 

Nu, tai gan brīnums nau skaists jauneklis.

 

 

GALMNIEKS

 

Tā atgriežas pret viņu pieklājīgi.

 

 

DĀMA

 

Es manu jau, tā ņem to mācībā;

Še vīrieši ir visi neprātīgi:

Viņš gan par pirmo sevi iedomā.

 

 

BRUŅENIEKS

 

Ak, laižat! Smalka, cēla augstība!

 

 

DĀMA

 

Tā netikle! Tas taču nekaunīgi!

 

 

PĀŽS

 

Es labprāt tagad būtu viņa vietā!

 

 

GALMNIEKS

 

Gan katru iezvejos šī tīkla vījums!

 

 

DĀMA

 

Šo dārgumu jau dažs ir licis lietā,

Un diezgan apdilis ar apzeltījums.

 

 

CITA

 

Tā netikla no pašas mazotnes.

 

 

BRUŅENIEKS

 

Ikkatris ņem pēc savas izvēles;

Ar skaistām atliekām ar mieru es.

 

 

MĀCĪTS VĪRS

 

Es redzu skaidri to, bet jāatzīstas.

Vēl jāšaubās, vai esam ar pie īstās.

No acīm lēti var tikt apmānīts,

Es pieturos pie tā, kas uzrakstus.

Tur lasu tad, ka tā pie trojiešiem

Pārlieku tikuse ir sirmgalvjiem.

Un, kā man šķiet, tas vārds še pieder gan;

Es n'esmu jauns, bet viņa patīk man.

 

 

ASTROLOGS

 

Ne zēns vairs! Varonī tas pārvērties.

Tas grābj to, kas vairs nevar gainīties,

Viņš stiprās rokās viņu pacēlis.

Vai viņš to laupīs?

 

 

FAUSTS

 

Pārdrošs trakulis!

Jel mitējies, kā uzdrīkstēties vari?

 

 

MEFISTOFELS

 

Tu taču pats šo spoku skatu dari!

 

 

ASTROLOGS

 

Viens vārds! Pēc visa, kas še notika,

Šis skats ir: N o l a u p ī t ā  H e l e n a.

 

 

FAUSTS

 

Kā — nolaupītā? Vai es še tik jokā?

Vai nau šī burvju atslēga man rokā!

Tā spēja mani šausmās, bangās nest

Uz cietu zemi cauri vientulībām,

Še stāvu droši! Še no tiešamībām

Var iziet gars ar gariem cīņu vest.

Var lielo, divkārtējo valsti gūt.

Tā tāļu bij, kā tuvāk var gan būt!

Es glābju! Tai būs divkārt manai kļūt!

Es steidzos! Mātes! Mātes! Neliedzat!

Kas redz to, nespēj bet bez tās nekad.

 

 

ASTROLOGS

 

Ko dari? Faustu! Faustu! — Viņš ar varu

To grābj, jau tēls sāk aizmākties ar garu

Viņš atslēgu pret jaunekli jau griež,

To skar! — Ak vai! Būs briesmas jāizcieš.

 

(Sprādziens, Fausts guļ pie zemes. Gari izzūd tvaikos.)

 

 

MEFISTOFELS

 

(Ņem Faustu uz saviem pleciem.)

 

Te tev nu bij! Kad nerriem apkraujas,

Tas velnam pat par jaunu izdodas.

 

(Tumsa, liels sajukums.)