Augsti velvēta, šaura gotiska istaba

Senākais Fausta mājoklis, nepārgrozīts.

MEFISTOFELS

(Iznāk ārā iz kāda aizsega slēptuves. Kad aizsegu paceļ un ieskatās, var redzēt F a u s t u, izstiepušos uz vecmodes gultu.)

Še, nelaimīgais, saistīts dusi!

Tu mīlā cieti valdzināts!

Ko Helena ii apbūrusi,

Tam ne tik lēti atžilbst prāts.

(Visapkārt apskatīdamies.)

Ja visur augšup, apkārt skatu,

Viss ir tāpat kā agrāki:

Tik raibās rūtis tumšākas, kā matu,

Un vairojušies tīmekļi;

Še dzeltis papīrs, tinte cieta;

Bet visam ir vēl vecā vieta;

Pat ir tā spalva guļ vēl še,

Ar kuru Fausts man norakstījās,

Jā! še iz stiebriņa vēl neizlijās

Ir izmānītā asins pilīte.

Uz tādu vienvienīgu gabalu

Es krājējam gan laimi vēlētu.

Ir vecais kažoks vēl tur vadzī sienā,

Caur to man viņi joki atminas,

Kā zēnu pamācīju viņā dienā,

Pie kā viņš gan vēl tagad pieturas.

Man tiešām uznāk iegriba

Ar tevi kopā, siltā apsega,

Par docentu vēl reizi palepoties,

Kas viens tik taisnību šķiet atradis

Tas mācītiem gan mēdzot doties,

Mums, velniem» sen tas pārgājis.

(Viņš purina noņemto kažoku; no tā izbirst sienāži, vabolītes un citi kukaiņi.)

KUKAIŅU KORIS

MEFISTOFELS

Kā es par jauno audzi priecājos!

Lai sēj tik, gan jau sēja ražu dos.

Es kratu vēlreiz veco kažoku,

Vēl šur tur izlidojam ieraugu. -

Tur augšā,. apkārt tūkstoš maliņas,

Tur steidzat slēpties, mīļās dzīvības.

Tur grozos lienat senu senos,

Še apkūpušos pergamentos

Un podu suķēs, sienas malā

Un miroņgalvas acu alā.

Pa tādu trūdu dzīvi, lūzmekli,

Tur jāperinās ķirmjiem mūžīgi.

(Apvelkas kažoku.)

Nāc, tevi vēlreiz sev pār pleciem klāju!

Es šodien atkal še par vadītāju.

Bet ko man līdz tā nosaukties;

Kur ļaudis, kam to atzīt gribēsies?

(Viņš velk zvanu, kurš izdod caurspiedošas skaņas, tā ka nams nodreb un durvis atlec vaļā.)

FAMULS

(Pa garo, tumšo eju šurpu kūņodamies.)

Kādas skaņas! Kādas baismas!

Trepes lokās, mūros plaismas;

Drebot logi aizvizējas,

Iekšā spoži zibšņi lejas;

Grīdā aizā, velves svārstās,

Kaļķi, gruži lejup bārstās;

Durvis, bultām cieši šautas,

Burvju varas vaļā rautas, —

Tur! Ak briesmas! Milzis redzas, -

Fausta vecā segā sedzas!

Kā viņš māj un kā viņš skata —

Ceļi lokās, drebuls krata.

Vai man bēgt vai stāvēt būs?

Ak, kas manim darīts kļūs!

MEFISTOFELS

(Ar roku mādams.)

Tik šurpu, draugs! — Jums vārds ir Nikodemus?

FAMULS

Jā, cienīgs kungs! Tā mani sauc, - Oremus.

MEFISTOFELS

Lai! Lai!

FAMULS

MEFISTOFELS

Jā, gados jau un students vēl nupat,

Tāds sūnots kungs! Jā, zinātnieks jau ar

Tik studē tāļāk, ko viņš citu var?

Sev sīku kāršu namu taisīt steidz,

Ir lielāks gars to pilnam nepabeidz.

Bet jūsu meistars, nostu cepuri!

Kas nepazītu doktor' Vāgneri,

Ko pirmo zinātnieku starpā min!

Viņš viens tik visu ko»pā turēt zin,

Viņš mūžam gudrībai par vairotāju?

Pulks ziņkārīgu klausītāju

Ap viņu apkārt salasās.

Tā gaisma viz no katedera galda;

Viņš atslēgas kā svētais Pēters valda,

Un augšējs, apakšējs tam atdarās.

Kā viņš pār visiem zvēro, spīd,

Priekš viņa zūd ikkatris vārds un slava

Pat Fausta vārds jau tumsā slīd,

Viņš viens tik patiesību gava.

FAMULS

Lai piedod cienīgs kungs, ka ņemu vaļu

Un iedrošinos pastāvēt uz sava

No visa tā ne runas nava;

Viņš pazemību ņēmis sev par daļu.

Ka augstais vīrs tik pēkšņi pazuda,

Par to viņš pilns vēl žēluma;

No viņa pārnākšanas glābiņu sev cer

Šis kambars neaizskarts kopš viņu dienu,

Ka Fausta nau, šīs durvis neatver,

Un veco kungu gaida vēl arvienu.

Še ieiet tikko dūšas man.

Kas tā par zvaigžņu stundu gan?

Man visi mūri drebam šķita,

Un durvis lūza, bultas krita;

Jums citād' ietikt nebij iespējams.

MEFISTOFELS

Un kur šis virs ir atrodams?

Tur gribu, lai to sastaptu!

FAMULS

Ak! viņš to liedza aizliegdams;

Es nezinu, vai drīstētu.

Jau sen ar lielo darbu aizņēmies,

Viņš dzīvo klusi, klusi ieslēdzies.

Vissmalkākais no zinātniekiem,

Viņš līdzīgs izskatās vai ogleniekiem.

Viss ģīmis melns līdz degungalam,

No uguns acis sarkanas pagalam!

Tā alkst viņš katram acumirklim pretī;

Kā mūzika tam lauznas aiztinkš reti.

MEFISTOFELS

Vai viņš gan mani nepielaidīs klāt?

Es esmu vīrs tā laimi ātrināt.

(Famuls aiziet projām; Mefistofels, lepni atgāzdamies.)

Es tikko ieņēmu še vietu,

Te viesis nāk, ko pazīstamu šķietu,

Tas šoreiz liekas būt ro jaunākiem,

Viņš pieder gan pie pārgalvjiem.

BAKALAUREJS

(Pa gaņģi šurpu gāzdamies.)

Ja, vecais kungs, jums Lētes strāva

Šo pliko, šķībo galvu neizgrāva,

Tad redzat, māceklis jums atnācis,

Kas sen no skolu rīkstēm izaudzis.

Es rodu jūs kā bijušu;

Tik es tas pats vairs neesmu.

MEFISTOFELS

Man prieks, ka jūs šurp atzvanīju.

Jau toreiz es jūs iecienīju;

No kāpura, no krizalīdas  mana

Jau raibo tauriņu, ko viņa nes.

Pie sprogu galvas, spiču apkakles

Jums bērnišķa bij patikšana.

Jums laikam bize nekad nekarājās? —

Jūs cirpušies pēc zviedru parašas.

Tas itin krietni, brangi izskatās;

Tik absolūti neatnākat mājās.

BAKALAUREJS

Mēs, vecais kungs, turpat gan satiekamies;

Bet laika gaitu vajag ievērot,

Jums labāk divdomības nelietot!

Mēs gluži citādi nu uzmanāmies.

Jūs toreiz labo, jauno zēnu smējāt;

Bez lielas mākslas jūs to spējāt,

Ko tagad neviens neuzdrošinās.

MEFISTOFELS

Ja jauniem teic pēc skaidras taisnības,

Kas vasaraudžiem nepatīk nemaz,

Bet ko par gadiem tie no visas tiesas

Pēc skarbi piedzīvo pie savas miesas, —

Tad viss tiem šķiet. no pašu galvas nākam;

Tad meistars nerrs, mēs paši visu mākam.

BAKALAUREJS

Un šķelmis, jā! Kurš skolotājs gan sacīs

Mums visu patiesību taisni acīs?

Ikkatris pielikt ko vai atņemt prot

Kā bērniem, nopietni un jokojot.

MEFISTOFELS

Savs laiks uz mācīšanos iet;

Jūs mācīt gatavi, man šķiet.

Kopš dažām saulēm, dažiem mēnešiem

Jūs bagāti ar piedzīvojumiem.

BAKALAUREJS

Ko? Piedzīvojums? Muļķības!

Kas to lai garam pielīdzina?

Jel sakat, visas dzīves gudrības

Nau tiešām vērtas, ka tās zina.

MEFISTOFELS

(Pēc kāda brīža klusu ciešanas.)

Man sen tā rādās, nelga biju gan,

Nu itin sājs un muļķis pats sev liekos.

BAKALAUREJS

Tas manim prieks! Tas reiz pēc prāta skan;

Ar pirmo saprātīgo veci tiekos!

MEFISTOFELS

Pēc slēpta zelta meklēju daudz gadu

Un tikai kvēļu ogles radu.

BAKALAUREJS

Nu atzīstat, šis galvas kauss, ko nesat,

Kā viņi tukšie — tikpat mazvērtīgs?

MEFISTOFELS

(Omulīgi.)

Jūs, draugs, gan nezināt, cik rupji esat?

BAKALAUREJS

Bet vāciets melo, kad ir pieklājīgs.

MEFISTOFELS

(Kurš ar savu braucamo krēslu arvien vairāk tuvojas proscēnijai, uz parteri.)

Še augšā gaisu man un gaismu liedz;

Varbūt pie jums man patvērumu sniedz?

BAKALAUREJS

Tas iedomīgi rādās man pārliekam,

Ka grib kas būt, kad neder vairs neniekam.

Jo dzīvība tik dzīvo asinī,

Un kur šī straujo tā kā jaunekli?

Tā dzīvas asins svaiga vara,

Kas jaunu dzīvību iz dzīva dara.

Tur kustas viss un darbojas,

Tur vājais krīt un krietnais paceļas.

Līdz mēs puspasaules sev ieguvuši,

Ko jūs gan darījuši? Sapņojuši

Un domājuši, plānus cēlusi.

Patiesi, vecums aukstam drudzim radu,

Nāk sala, vājības un untumi;

Kas pārdzīvojis trīsdesmito gadu,

To jau par nomirušu ieskati.

Vislabāk tam, ko vēl pie laika kava.

MEFISTOFELS

Te velnam vairs nekā ko sacīt nava.

BAKALAUREJS

Ja negribu, tad velnam nau brīv būt.

MEFISTOFELS

(Pie sevis.)

Tev tomēr drīz būs velna nagos kļūt.

BAKALAUREJS

Lūk, jaunībai šis cēlais uzdevums!

Šīs zemes nebij, tā mans radījums;

Es saules kvēlumu iz jūras cēlu;

Iet maiņu gaitā mēnesim es vēlu;

Uz maniem ceļiem diena rotājās,

Man zaļā zeme ziediem kaisījās;

To pirmo nakti devu zīmi

Celt visā greznumā šo zvaigžņu dzīmi.

Kas jums bez manis deva brīves gaitu,

Kas rāva filistrības domu saitu?

Bet svabads es, kā manim runā gars,

Es lūkoju, kur spīd man iekšējs stars,

Un eimu ātri pilns no savas priecas,

Man gaisma priekšā, nakts aiz manis sniecas.

(Noiet.)

MEFISTOFELS

ej, savādnieks, tu savā greznumā! —

Cik apkaunots tu būsi apziņā;

Nedz muļķu ko, nedz gudru domāt vari,

Kas nebūtu jau agrāk domāts arī. —

Ir šis mūs nevarēs vis baidīt,

Būs citāds drīz, maz gadu vajag gaidīt,

Lai raugs ar diez cik traki putās šķīst,

Bet beigās vīns it rāmi līst.

(Uz jaunāko parteri, kura neizrāda piekrišanu.)

Pie jums es piekrišanu nerodu,

Jums, labiem bērniem, n'esmu par to ļauns;

Jel apdomājat: velns, tas nau vairs jauns!

Tad topat veci, lai to saprastu!

Laboratorija

viduslaiku garšā, plaši, neveikli aparāti fantastiskiem nolūkiem

VĀGNERS

(Pie pavarda.)

Pilns šausmu pulkstens ieskanas,

Ka melnie mūri nodrebas;

Ne ilgāk neziņā būs manim klaidīt,

Kas dziļā nopietnībā spēja gaidīt.

Jau apgaismojas tumsības;

Jau dziļi fiolā var vērot,

Ka dzīva ogle iesāk zvērot,

Jā, ka viskrāšņā dimantvizma zaro,

Caur tumsu apkārt it kā zibšņi staro.

Tur spoža, balta gaisma spīd,

Kaut šoreiz man iz rokām neizslīd! —

Mans dievs! Kas nāk nu uz šo telpu?

MEFISTOFELS

(Ienākdams.)

Labs draugs še nāk jūs sveicināt.

VĀGNERS

(Bailīgi.)

Paldies! jo stundas zvaigznē atnācāt.

(Klusam.)

Bet taupat vārdus, aizturat pat elpu!

Drīz slavens darbs būs pastrādāts.

MEFISTOFELS

(Klusāk.)

Un kas tas būs?

VĀGNERS

(Klusāk.)

MEFISTOFELS

Ā, tā! Un kāds tur mīlas pāris jums

Iekš dūmu rores, kur nāk atspīdums?

VĀGNERS

Dievs pas'! Kā citkārt radīt parasts bija,

Še sen par tukšām blēņām saucas.

Tas noslēpums, kas dzīvi ievadīja,

Tā vara, kas iz iekšas traucas,

Lai ņemot, dodot sevi tēlotu,

Pirms tuvāko, tad tāļo pieņemtu, —

Tā tagad. zaudējuse savu cienu;

Ja lops tur atrod prieku vēl arvienu,

Tad cilvēkam, kam dāvanas tik lielas,

Būs turpmāk skaidrāk, augstāk radīties.

(Uz pavardu pagriezies.)

Jau vizo! — Tiešām, nu var paļauties,

Ka, ja tik ņemam simtējādas vielas

Un maisām — še visvairāk vajdzīgs prāts —

Iz viņām cilvēkvielu komponējam,

To ciešā rierē aizlotējam

Un pietiekoši kohobējam,

Tad visā klusumā darbs pastrādāts.

(Atkal uz pavardu pagriezies.)

Jau top! Jau šķidrums skaidrāks rādās!

Es pārliecību manu augam, augam!

Kas dabā slēpumains mums priekšā stādās,

To prātīgi mēs izmēģināt raugām,

Un, kam tā lika organizēties,

Tam mēs tik liekam kristalizēties.

MEFISTOFELS

Kas ilgi dzīvo, daudz ko redzēt var,

Nekas nau jauns, kas viņu pārsteigtu;

Es jaunos gados redzēju jau ar

Daudz laužu kristalizētu.

VĀGNERS

(Līdz šim arvien uzmanīgi uz fiolu skatīdamies.)

Kā zibsnī, kāpj, kā kopā plūst!

Šai acumirklī gatavs kļūst!

Liels nodoms sākot aplams šķiet arvienu;

Bet turpmāk smiesimies par gadījienu,

Un smadzenes, kas krietnas domas dos,

Tās turpmāk domātājs ar gatavos.

(No prieka pārņemts, aplūko fiolu.)

No saldas varas glāze skan,

Tam vajag tapt! jau jūk un noskaidrējas;

Tur smalkā veida, rādās man,

Mazs vīriņš it kā pakustējās.

Ko pasaule var vairāk sagaidīt?

Jo noslēpums nu gaišs kā pusdiena:

Šo skaņu tikai vajag uzklausīt,

Un balss tā top un valoda.

HOMUNKULS

(Fiolā uz Vāgneru.)

Nu, tēt! Kā iet? Tas nebij vis par nieku!

Spied mani sev pie krūts ar prieku!

Bet ne par cieti, glāze ātri plīst.

Tā reizi lietas ir, tas jāatzīst:

Viss plašums tikko pietiek dabiskam,

Bet slēgtu telpu vajag māksliskam.

(Uz Mefistofeli.)

Tu šķelmi, brālēn, ar še ieradies?

Tu īstā brīdī! Man tev jāpateicas.

Labs liktens tevi atved, lai mums veicas;

Reiz esmu, tad ar vajag darboties.

Es tūliņ gribētu pie darba iet;

Tu ceļu īsināt man veiklis šķiet.

VĀGNERS

Tik vardu vēl! Līdz šim man bija kauns,

Jo mani nebeidz jautāt vecs un jauns.

Viens piemērs tik; neviens to neapķer,

Ka dvēsele ar miesu kopā der,

Tik cieši turas, nešķirami

Un tomēr rūgtinājas nebeidzami.

Tad—

MEFISTOFELS

Kam vīrs ar sievu mūžam nesatiek?

Mans draugs, nemūžam tev to neizprast —

Še ira darbs, un to grib mazais rast.

HOMUNKULS

Kāds darbs?

MEFISTOFELS

(Uz kādām sāņu durvīm rādīdams.)

            Še rādi savu spēju!

VĀGNERS

(Arvien fiolā lūkodamies.)

Tik skaista zēna mūžam neredzēju!

(Sāņu durvis atveras, var redzēt Faustu izstiepušos uz guļas vietu.)

HOMUNKULS

(Izbrīnējies.)

Cik vareni!

(Fiola izšmaucas Vāgneram iz rokām, lidinājas pār Faustu un apgaismo viņu.)

Tumšs sile; un sievietes visskaistās

Tur ģērbjas! Aina vienmēr jaukāka.

Bet greznu vienu tūliņ skārtu,

Var jaust tās kāvu vai pat dievu kārtu.

Tā skaidros viļņos kāju slapina,

Un cēlo miesu saldās dzīves svelmes

Sev vēsu rod iekš lokās kristāldzelmes. —

Bet pēkšņi ašu spārnu troksnis ceļas,

Pār gludo dzelmi brāzums, šļākums veļas!

Bēg baigi meitenes, bet neaizliedzas

Še karaliskais lepnums, — mierīgi

Sēd karaliene, jautri, sievišķi

Tā redz, ka gulbis tai pie kājām sliedzas,

Redz to bez bailēm glaimi klātu nākam.

Bet piepeši kā birga paceļas,

Biezs plīvurs pāri pārsedzas

Šim visu skatu mīlīgākam.

MEFISTOFELS

Kas tevim viss ko stāstīt nau!

Cik mazs tu pats, tik liels tu fantasts jau.

Es neredzu nekā!

HOMUNKULS

                Jā; ziemeļos

Jauns tapi miglas vecumos

Un bruņniecībā, māņticībā,

Kā tavas acis brīvi lūkotos!

Tu mājo tumsā tikai, slepenībā.

(Visapkārt skatīdamies.)

Melns akmens, trūdi riebīgi,

Viss smailiem lokiem, zemi, roboti! —

Ja šis mums atmostas, tas mums par postu,

Viņš paliek še uz vietas nostu.;

Sils, gulbji, strauts, bars kailu skaistuļu, -

Tas viņa sapnis bij pilns jausmu;

Kā lai viņš aprod ar šo drausmu!

Es, pielaidīgs, to tikko paciešu.

Ved viņu prom!

MEFISTOFELS

Tas manim patīkas.

HOMUNKULS

Liec kara vīram steigties kaujās,

Ved meiteni uz deju diet, —

Tad īstā kārtībā viss iet.

Patlaban, kā man prātā saujas,

Tur klasiskos valpurģos salasās.

Vislabākais tam piešķirts tiktu,

Ja viņu savā elementā liktu!

MEFISTOFELS

Par to es n'esmu dzirdējis ne ziņā.

HOMUNKULS

Nu, kā lai tu to būtu dzirdējis?

Jums tikai romantiski spoki miņā;

Bet īstens spoks var būt ar klasiskis.

MEFISTOFELS

Un kurpu mūsu ceļš tad ietu?

Man riebjas ietikt grieķu kolēģos.

HOMUNKULS

Tev, sātan, daļa ziemeļvakaros;

Pret dienvidrītiem jātrauc uz šo vietu.

Caur plašo leju Pēnejs  lokās loki;

Ap klusiem, vēsiem krastiem zaļo koki.

Pret kalniem tāļi stiepjas lieknēja,

Un augšā vec- un jaunā Farsāla.

MEFISTOFELS

Ak vai! Ko man ar viņām cīņām nāk?

Še verdzība, še tirānija!

Tas garlaicīgi; tikko pabeigts bija,

Te atkal tie no gala sāk;

Neviens to nejūt, ka tas izjokots,

Ka viss no Asmodeja sarīkots.

Par brīvību tie cīnās, kā tiem šķiet,

Ja lūko dziļāk, — vergs pret vergu iet.

HOMUNKULS

Lai cilvēki pēc savas dabas dara!

No zēna sakot, katram jāgainās,

Tā beigās tas par vīru attīstās.

Te jautājums, vai šim tev līdzēt vara?

Ja ir tev līdzeklis, tad mēģini!

Un atstāj man to, ja pats nespēji!

MEFISTOFELS

Uz labu brokenjoku man gan spēja,

Bet pagānbultas priekšā aizšautas.

Nekad šie grieķi krietni nederēja!

Jūs māna brīvās jūsmu kustības!

Uz jautriem grēkiem krūtis pavedina;

Bet mūsos tik par drūmiem nosaukt zina.

Ko nu?

HOMUNKULS

Ja Tesālijas laumu ieminos,

Tad, šķiet man, teicu, kas tev patiktos.

MEFISTOFELS

(Kārīgi.)

Ā! Tesālijas laumas! To gan var!

Es sen jau ilgojos pēc kādām ziņām.

Nakt' nakti piemājot pie viņām,

Es neticu, ka tas man tiktu;

Bet ciemā, — mēģināt —

HOMUNKULS

Kur mētelis,

Lai to ap bruņenieku liktu!

Jūs abus nesīs gan šis sedzeklis,

Kā viņš jūs agrāk panesis;

Es ceļu rādīšu.

VĀGNERS

(Bailīgi.)

Un es?

HOMUNKULS

                        Tev mājās

Pie svarīgāka darba palikt klājas.

Tu atšķir vaļā vecos pergamentus,

Kā rakstīts, lasi dzīves elementus

Un vērīgi tos vieno kopībā.

Bet apdomā tik, «ko», vēl vairāk — «kā»!

Es kamēr staigāšu pār pasauli,

Tu atrod varbūt punktiņu uz «i».

Tā lielais mērķis sasniedzas;

Un tāda alga, kāda cenšanās:

Zelts, gods un slava, vecums, veselība,

Kā arī tikums, zinātnība —

Sveiks!

VĀGNERS

(Noskumis.)

Man baiss, ka tevi neredzēšu vairs.

MEFISTOFELS

Nu projām tik uz Pēneju!

Es nesmādēju tādu brālēnu.

(Uz skatītājiem.)

Mēs galā tomēr atkarāmies

No radījumiem, ko sev darināmies!

KLASISKĀ VALPURĢU NAKTS

Farsālas lauki

Tumsība.

ERIHTOA

Šo šausmu nakti svinēt tā kā daudzkārt jau

Es, drūmā Erihtoa, arī dodos šurp,

Nebūt tik riebja, kā gan mani pārmērā

Mēdz paļāt dziesminieki. Robežu tiem nau

Nedz uzslavā, nedz paļā... Šķiet, jau bālin bālst

No baltu teltu viļņiem tāļu ieleja,

Kā atspīdums no rūpju, briesmu pilnās nakts.

Cik bieži atkārtota! bet vēl nebeidzot

Tā mūžam atkārtosies... Valsti nenovēl

Viens otram mūžam; tam to neļauj, kas to gūst

Ar spēku, spēkā valda. Jo ikkurš aizvien,

Kas neprot sevi valdīt, valdītu labprāt

Pār otra gribu, kā tam lepnā prātā tīk ...

Še reizi varens piemērs tika izkarots:

Kā vara varenākam pretī saceļas,

Un brīves saldais tūkstošpuķu vaiņags rīst,

Ap valdenieka galvu cietie lauri līkst.

Še Magnus slavas ziedu dienu sapņoja,

Tur Cēzars svaru kausos vērās nomodā.

Rīt saspēkosies. Visiem zināms iznākums.

Spīd sargu uguns, laista liesmas sarkanas,

Iz zemes kūpot lietas asins spulgums dveš,

Un, vilināts no naktis brīnumvizuma,

Šurp lasās hellēniskas teikas leģions.

Ap visiem ugunskuriem baigi klīst vai sēd

Iz senām dienām pasakainas radības ...

Un mēnesis, kaut nepilns, spoži starodams,

Tur ceļas, apkārt kaisot maigu spožumu;

Zūd teltu māņi, ugunis deg zilganas. —

Bet pāri manim — nesagaidīts meteors?

Tas spīgo, apspīgodams miesas būtību.

Es manu dzīvas būtnes. Manim nederas

Nākt tuvu dzīvam, kuram esmu kaitīga;

Tas ceļ man ļaunu slavu, laba nedara,

Jau laižas zemē. Apdomīgi nogriežos.

(Noiet.)

G a i s a  b r a u c ē j i augšā.

HOMUNKULS

MEFISTOFELS

HOMUNKULS

MEFISTOFELS

HOMUNKULS

FAUSTS

(Zemi sasniegdams.)

Kur viņa ir?

HOMUNKULS

To nezinām tev teikt.

Tev pašam še ir jāapklausās,

Un nekavējies vēl priekš dienas ausas

No liesmas taujājot uz liesmu steigt.

Kam iet pie mātēm bija drošības,

Tam it nekā nau jābaidās.

MEFISTOFELS

Ir man še jāteic, ko lai dara;

Bet labāka es nezinu:

Lai katris iet pa liesmu drūzmāju,

Sev prieku meklēdams iekš bara;

Tad, lai var atkal kopā sarasties,

Liec, mazais, gaismai skanot zaigoties.

HOMUNKULS

Tā uzzibsņos, tā atskanēs.

(Glāze dimd un lieliski laistās.)

Uz jauniem brīnumdarbiem ejam mēs!

FAUSTS

(Viens.)

Kur viņa? — Tagad vairs nau jāprasa!...

Ja nau šī zeme tā, kas viņu nesa,

Šis ūdens tas, kas viņas slāpes dzesa, —

Šis gaiss ir, kas tās mēlē runāja.

Caur brīnumu še Grieķos atrodos!

Mans prāts šo zemi tūdaļ nomanīja.

Kā manī guļot gars ar kvēli lija,

Tā, līdzīgs Antejam, es pieceļos.

Še savādāko rodu sapulcētu,

Es nopietni šo liesmu pūli pētu.

(Noiet.)

Pie Pēneja augšgala

MEFISTOFELS

(Apkārt lūkodamies.)

Kā še starp ugunskuriem klīstu,

Viss svešāds šķiet, nekā es nepazīstu,

Viss kails, tik šur un tur ar krekliņiem:

Bez kauna sfinksas, grifi rādās,

Un viss, kas spārniem, matiem sprogainiem,

No priekšas, pakaļas priekš acīm stādās ...

Gan nepieklājībā mēs arī diezgan brīvi,

Bet antīkais man rādās pārāk dzīvi;

Viss jālabo, tas tā mums nevar derēt,

Pēc modes vajag šur tur pārklīsterēt ...

Gan ļaudis pretīgi! Bet tomēr klājas

Kā viesim sveikt tos; še jau viņu mājas. –

Tad sveikas, kundzes! vecie krusttēvi!

GRIFS

(Šņācoši.)

Ne tā! Bet grifi! Kurš grib labprāt zināt.

Ko tam šāds nosaukums var atgādināt?

Ikkatram vārdam savi radnieki:

Tā krusttēvs, krusts, grauzt, grūtības,

Kas līdzīgi viens otram izklausās,

Mums netīk.

MEFISTOFELS

Tomēr atgādinu jums,

Ar g r ā b t ar saskan g r i f u nosaukums.

GRIFS

(Arvien tāpat kā agrāk.)

Šī radniecība, zināms, pārbaudīta,

Daudz pelta, tomēr vairāk uzlielīta;

Grābj droši meitas, zeltu, kroni,

Tam laime uzsmaida, kas grābj ar joni.

SKUDRAS

(No lielās sugas.)

Jūs minat zeltu! Daudz mēs salasījām

Un klintīs, alās slepu noguldījām;

Šie arimaspi viņu uzoda,

Nu smejas, ka to tāļi aizveda.

GRIFI

Gan mēs tos piespiedīsim atzīties.

ARIMASPI

Tik šonakt ne, kur brīv ir līksmoties.

No visa rīt vairs nau ne zvaņas,

Mums ar gan šoreiz izdosies.

MEFISTOFELS

(Ir nosēdies starp sfinksām.)

Cik viegli pierodu še kā bez maņas!

Šo kuru katru saprast var.

SFINKSA

Mēs dvešam savas garu skaņas,

Un jums tās vajag miesās vērst.

Kā tevi sauc? Lai zinām, kas nāk sērst.

MEFISTOFELS

Daudz vārdu manim ira doti.

Vai briti še? Tie ceļot mīl tik ļoti,

Pēc kauju laukiem, ūdens kritumiem

Un drupām pētīt, mūriem klasiskiem;

Še īsta vieta tiem ko izdibināt.

Tie teiktu ar, ka vecā teātri

Es tiku saukts par Old Iniquity.

SFINKSA

Un kā tas nāca?

MEFISTOFELS

                Nevaru to zināt.

SFINKSA

Var būt! Vai tev no zvaigznēm kāda jausma?

Teic, kāda ir šīs stundas pausma?

MEFISTOFELS

(Uz augšu skatīdamies.)

Pie zvaigznes zvaigzne sliedz, klīst mēness vizma,

Un man šī mīļā vieta tīkama,

Še lauvas āda mani sasilda.

Bet augšā kāpt, var gadīties tik klizma;

Dod mīklas minēt, dod ir šarādas!

SFINKSA

Pats sevi uzteic, mīklas gatavas.

Nu mēģini jel sevi uzminēt!

«Kas dievbijīgam der un ļaunam labi,

Šim plastrons, askētiski rapirēt,

Tam. biedris, trakus jokus spēt,

Un beigās Ceisu jautrina tik abi.»

PIRMAIS GRIFS

(Šņācoši.)

To neciešu!

OTRAIS GRIFS

(Stiprāki šņācot.)

ABI GRIFI

Še nepieder tāds nelāgums!

MEFISTOFELS

(Nekaunīgi.)

Tu domā, viesos es bez nagiem nāku?

Vēl asāk nekā tu es ieplēst māku.

Nu, mēģini!

SFINKSA

(Laipni.)

Tev pašam ilgi še vis netiksies;

Tev tava zeme pulka prieku gādās,

Bet še nau laba dūša tev, man rādās.

MEFISTOFELS

Tu augšā itin pieņēmīga būtu

No nezvēra tur lejā šausmas jūtu.

SFINKSA

Būs rūgti nožēlot tev, viltiniekam,

Jo mūsu ķepas veselas;

Tev, stīvās zirga kājas īpašniekam,

Nau mūsu vidū patikas.

S i r ē n a s iesāk augša lēni dziedāt.

MEFISTOFELS

Kas tie par putniem, kas tur baros

Sēd upes malā koku zaros?

SFINKSA

Tik sargāties! To meldiņas

Pat krietnākos ir veikušas.

SIRĒNAS

SFINKSAS

(Tanī paša meldiņā viņas apsmiedamas.)

SIRĒNAS

MEFISTOFELS

Tās ir tās smalkās melodijas,

Iz rīkles, slīgām skaņas vijas,

Kā raibā dejā griežoties.

Bet man šis tralliņš viss ir vējā;

Ap ausīm klimst gan viņām spēja,

Bet nevis sirdī iespiesties.

SFINKSAS

Par sirdi nerunā! Tev nava tādas:

Vecs, sarucējis maks no ādas,

Tas tevim vairāk pienāksies.

FAUSTS

(Tuvāk nākdams.)

Cik brīnišķi! Man tīk šos tēlus skatīt,

Pat pretīgā var lielu garu matīt.

Es jaušu laipnu likteni;

Kurp mani ved šie dziļie skatieni?

(Uz sfinksām rādīdams.)

Priekš tādām Edips reizi nostājās;

(Uz sirēnām rādīdams.)

Priekš tādām Uliss saitēs locījās;

(Uz skudrām rādīdams.)

No tādām liela manta tika krāta,

(Uz grifiem rādīdams.)

No tādiem uzticīgi apsargāta.

Es jūtu jauna gara iedvesmas;

Cik lieli tēli, lielas atmiņas!

MEFISTOFELS

Tev citkārt tādi liktos aizlādami,

Bet tagad tu tos ievēro;

Jo tur, kur cerē atrast mīļāko,

Pat nezvēri ir patīkami.

FAUSTS

(Uz sfinksām.)

Jūs, sievu tēli, manim atbildat:

Vai kāda Helenu jūs redzējāt?

SFINKSAS

To piedzīvot mums liktens neatļāva,

Jo Herkuls pēdējās jau kāva.

No Hirona to var gan izzināt;

Tas mēdz šo spoku nakti apkārt jāt;

Ja viņš grib gaidīt, daudz tu panācis.

SIRĒNAS

SFINKSA

Neļauj sevi apmānīties!

Ļauj sevi tā kā Ulisu

Še mūsu vārdiem sasaistīties;

Ja rodi augsto Hironu,

Tu visu vari izprasīties.

(Fausts aiziet projām.)

MEFISTOPELS

(Īdzīgi.)

Kas ķērc tik ātri aizskrienot,

Ka acs tiem nespēj izsekot,

Viens pakaļ otram nerimu?

Tie nokausētu mednieku.

SFINKSA

Tās ziemas aukai līdzināmas,

Alkida bultām tikko sasniedzamas,

Kā stimfalīdas pazīstamas,

Un ķērcot viņas sveicināja;

Tām vanagknābis, zosu kāja.

Tās labprāt ar mums radotos,

Par ģinteniekiem izliktos.

MEFISTOFELS

(Ka iebaidīts.)

Tur nezin vēl kas starpā šņāc?

SFINKSA

No tā jūs velti bailes māc!

Tās lernaiskās čūskas galvas vien,

No miesām atdalītas, skrien

Un domā ar kas esam. — Bet kas jums?

Jūs apstājis kāds savāds nerimums?

Kurp gribat projām? Aizejat!...

Par griezgalvi tas pulks, kā notemēju,

Jūs dara. Ko jūs sevi savaldāt?

Tik ejat apsveikt dažu jauku seju!

Tur lamijas, tās kairi kaislīgas,

Ar smaidiem vaigā, pierē bezkaunību,

Kā satīriem tas patīkas;

Tur āža kājai atļauj pārdrošību.

MEFISTOFELS

Jūs būsat še, ka es jūs atrodu?

SFINKSA

Jā, jaucies tik pa gaisa drūzmāju!

Mēs, ēģiptietes, sen to paradušas,

Kas gadu tūkstošiem mēs valdījušas.

Tik mūsu stāvokli jums vajag vērot,

Mēs saul' un mēness dienas zinām mērot.

Pie Pēneja lejas gala

PĒNEJS

(Visapkārt no ūdeņiem applūdināts un no nimfām aplenkts.)

Līgo lēni, niedulāja,

Dvašo, kalva, čukstētāja,

Žūžat, vieglie vītolkrūmi,

Trīsat, apšu lapas, drūmi

Pretī trauktiem sapiņiem!

Jausmas mani aizkustina,

Baigi visu satricina,

Ceļ iz straumes ritumiem.

FAUSTS

(Upei tuvodamies.)

Vai tā tiesa, vai tik maldi?

Tur aiz zariem, liepu vījām,

Kas tur lokās mīju mījam,

Cilvēkbalsis atskan saldi.

Viļņi liekas murminājam,

Vēsmas jautri zadinājam.

NIMFAS

(Uz Faustu.)

FAUSTS

Es nomodā! Lai viņas rošas,

Šīs ainas, netverami kosas,

Kā mana acs tās turpu raida,

Es jūtos aizrauts brīnišķi!

Vai atmiņas vai sapņi smaida?

Jau reiz šo laimi sajuti.

Caur leju lēni viļņi veļas,

Kur zaļos krūmos krasti ceļas,

Tie tikko ritot iešalcas;

No visām pusēm simtiem strauti,

No skaidra, gaisa līča skauti,

Uz peldu vietu salasās.

Tur jauni, slaidi sievu tēli

No ūdens dzelmes atspīd cēli

Un divkārt acis priecina!

Te kopā jautri mazgājoties,

Te droši peldot, baiļojoties,

Te kliedzot viļņus šļacina.

Ar šo man pietikt vajadzētu,

Še manas acis baudīt spētu,

Bet prāts man tāļāk cīsties liek.

Uz lapu segu vēršas skati,

Kur augstā karaliene pati

No zaļiem zariem slēpta tiek.

Brīnums! gulbji ieraugāmi,

Nāk iz līčiem peldēdami,

Brīvi, majestātiski.

Lēni klīstot, sabiedrīgi,

Tomēr lepni, apzinīgi

Loka galvu raženi! —

Viens šķiet visiem pārāks esam,

Lepnu drošu krūtīs nesam,

Visiem cauri iztraucas;

Viļņiem ceļas viņa spalvas,

Šūpo viļņus, šūpo kalvas,

Svētai vietai tuvojas...

Bet citi viļņos lēni līgo,

Un baltie spārni spoži zvīgo,

Drīz iesāk greznu cīniņu,

Lai meitenītes aizbaidītu,

Ka tās uz kundzes neskatītu,

Bet tik uz savu drošību.

NIMFAS

FAUSTS

Manim liekas tāļi dārdam,

Zirgus steigus zemi spārdām.

Šurp jātnieks aši aulekšo,

Tam gars un drosa acīs spīguļo,

Viņš balta zirga nesties liekas. —

Es zinu to, man nekļūdās,

Tas Krona dēls un Filiras! —

Pag, Hiron, man ar tevi jāsatiekas!

HIRONS

Kas ir? Ko teiksi?

FAUSTS

Norimsties!

HIRONS

Es nerimstu.

FAUSTS

Ņem mani līdz ar sevi!

HIRONS

Sēst' mugurā! Tā varu vaicāt tevi:

Kurp iedams? Tu pie krasta nostājies:

Vai tu uz mani varbūt pāri jātu?

FAUSTS

(Zirgā sēzdamies.)

Kurp vēlies Pateicos par labu prātu. —

Tu lielais vīrs, tu cēlais audzētājs,

Tu varoņtautas slavens skolotājs,

Kam cēlie argonauti saka pateicību

Un kas vien dzejā guvis nemirstību.

HIRONS

Ak, lai tas tikai paliekas!

Pat Pallāda kā mentors nederēja;

Tie pēcāk dara, kā tiem patikas, -

Viss viens, vai audzēja vai neaudzēja.

FAUSTS

Es ārstu, kas pie vārda sauc ik augu,

Kas saknes visudziļās zina,

Kas vārgam palīdz, sāpes apremdina,

Ar garu, miesām apskauju kā draugu.

HIRONS

Ja varonis kāds tika ievainots,

Tam gan no manis glābiņš tika dots;

Bet beigās mana māksla pārgāja

Uz mācītājiem, sakņu sieviņām.

FAUSTS

Tev īsti liela vīra tiklība,

Kas nevar uzklausīties uzslavām.

Viņš lūko izvairīties pieticīgi,

It kā tam citi būtu līdzvērtīgi.

HIRONS

Tu liekuļot man proti izgudrim

Un glaimot tautai un ar karalim.

FAUSTS

Bet savu laiku, tu to neliegsi,

Vislielos vīrus taču redzēji,

Visaugsto sasniegt cīties tu arvienu,

Kā pusdievs nodzīvoji mūža dienu.

No varoņtēliem, kas ap tevi mita,

Kurš tev gan raženākais šķita?

HIRONS

No argonautu kara gājiena

Ikkatris savējādi krietnis bija

Un pēc tā spēka, kas to piepildīja,

Tur līdzēja, kur citi nespēja.

Aizvienam dioskūri uzvarēja,

Kur svarā daiļums, zaļoksnības spēja.

Bij ātri apņemties un izdarīt —

Pie boreādiem nosteidzās tūlīt.

Pilns spēka, gudri visu apsvērdams,

Tāds — Jāsons, sievām visai patīkams.

Tad Orfejs, maigs, arvienu domās gāja,

Par visiem pārāk kokli skandināja.

Skaidracīgs Lincejs dien' un nakti bija,

Caur klintīm svēto kuģi izvadīja.

Tik kopīgi spēj panest briesmas:

Viens vadā citi uzdzied slavas dziesmas.

FAUSTS

Vai Hērakli tu neminēsi arī?

HIRONS

Ak vai! Jel manas ilgas neaizkari...

Nekad man Fēbs vēl nebij rādījies,

Ne Aress, Hermess, kā tie daudzinājās,

Kad manim acu priekšā stājās,

Kas visiem dievīgs izlicies,

Tā bij viņš it kā dzimis karalis,

Skaists, stalti uzlūkojams jauneklis;

Tas vecākajam brāļim paklausīgs,

Visdaiļākajām sievām padevīgs.

Ne otru tādu gan vairs Gea radis,

Ne Hēbe debesis vairs vadīs;

Ne dziesmas apdziedāt to prot,

Ne akmens spēj tam veidu dot.

FAUSTS

Cik arī gleznotājs to kaltu,

Vairs otru neiztēlos viņš tik staltu.

Par vīru skaistāko tu runāji,

Tad mini ar visskaisto sievieti!

HIRONS

Kas!... Ko var sievu skaistums nozīmēt;

Tas bieži rāda tikai stīvas ainas;

Tik tādu būti varu uzslavēt,

Kas jautri dzīves pilna mainās.

Jo daile dara pate sevi svētu;

Kas piemīlībai pretī atstāvētu

Kā Helenai, ko es reiz nesu.

FAUSTS

Tu viņu nesi?

HIRONS

Šinī mugurā.

FAUSTS

Še sēdu! Vai gan samulsis es esu?

Šai necerētā laimībā!

HIRONS

Tāpat tā manim matos turējās

Kā tu.

FAUSTS

Teic manim, kā tas gadījās?

Pēc viņas visas manas ilgas traucas!

No kurienes? Kurp tu to aiznesi?

HIRONS

Še viegli atbildi tu dabūsi.

Tolaik bij dioskūri pestījuši

No laupītāju rokas māsiņu,

Bet tie, kas uzvarēt tik paraduši,

Nu sacēlās, lai viņus gūstītu.

Gan māsiņa un brāļi ātri skrēja,

Bet Eleizijas purvs tos aizkavēja;

Tās brāļi brida, viņa pārpeldēja

Uz manas muguras; tad nolēca,

Man slapjos matus mīļi glāstīja

Un gudrinmaigi, lepni tencināja.

Tik daiļa! Kā tas veci priecināja!

FAUSTS

Tik septiņ' gadus!...

HIRONS

Kādi nesapraši!

Šie filologi! — Tevi krāpj un paši

Viļ sevi. — Cits kas mitoloģijā:

Tur dzejnieks sievu tēlo brīvībā;

Tā gados nenāk, veca nepaliek,

No izskata arvienu skaista,

To jaunu laupa, vecu bildina;

Vai laiks tur dzejnieku maz saista!

FAUSTS

Tā arī lai tas viņu nesaista!

Uz Fēras viņu Ahills atrada,

Pats ārpus laika. Kāda pārlaimība:

Pret liktens varu gūta mīlestība!

Un es lai karstas ilgas nejustu,

Vest dzīvē vienīgāko dailes tēlu?

Šo mūža būti, dieviem līdzīgu,

Tik maigu, mīlīgu, cik lielu, cēlu.

Tu sen to skatīji, bet es š o d i e n,

Tik daiļu, tīkamu, kā izredzētu.

Tā manu prātu, visu būti sien;

Kam dzīvot vairs, ja gūt to neiespētu.

HIRONS

Mans svešniek, tu kā cilvēks valdzināts;

Bet garu starpā tev gan zudis prāts.

Nu tagad še patiesi izgadās

Par tavu laimi, ka ik gada

Pie Eskulapa meitas Mantoas

Man daži acumirkļi jāpavada.

Tā tēvu lūdz ar klusu lūgšanu,

Lai apskaidro tas ārstus viņu gaitā,

Ka viņi turpmāk dzīvi nenomaitā.

Es turu to par citām mīļāku,

Tā neākstās, bet maigi labu dara;

Tur paliecies, tai droši vara

Caur sakņu spēju tevi izārstēt.

FAUSTS

Man nevajagi es prāta spēju jūtu!

Es tad jau neģēlis kā citi būtu.

HIRONS

Steidz svēto avotu še apmeklēt!

Lec ātri zemē! Mēs jau galā.

Jel saki, kur caur baigo tumsību,

Caur ūdeņiem tu mani nesi malā?

HIRONS

Še Roma karoja ar Grieķiju,

Še Pēnejs, Olimps tai pa otro pusi,

Vislielā valsts, kas smiltīs izzudusi

Bēg karals, pilsonis svin uzvaru.

Rau še, kur pašā tuvumā

Stāv mūža templis mēness spīdumā.

MANTOA

(Iekšā sapņodama.)

HIRONS

MANTOA

(Uzmozdamās.}

Sveiks! Rau, tu atkal atnācis.

HIRONS

Tev arī stāv tavs mājoklis.

MANTOA

Vai tu arvien vēl klaidīt nepiekusi?

HIRONS

Tu mīti, klusā mierā nogrimusi,

Kamēr man klaidīt prieks arvien.

MANTOA

Es gaidu. Laiks ap mani skrien.

Kas šis gan tāds?

HIRONS

Nakts burvība

To savā strāvā atnesa.

Tam trakā prātā Helena;

Viņš Helenu priekš sevis gūtu

Bet nezin, kā tas sākams būtu,

Tam Eskulapa zāles derētu.

MANTOA

Man tīk, kas iegrib neiespējami.

(Hirons pa to starpu jau tāļu prom.)

MANTOA

(Uz Faustu.)

Nāc, pārdrošais, tev laime uzsmaidīs!

Šis taks pie Persefonas novadīs,

Zem Olimpa iekš kalna tukšās kājas

Tur slepu aizliegti tā sveicinājas

Še Orfeju es reizi ielaidu;

To lieto labāk! Prom! Ar dūšību!

(Viņi abi nokāpj.)

Pie augšējā Pēneja, ka agrāk

SIRĒNAS

(Zemestrīce.)

SEISMUS

(Dziļumā rūcot un grandot.)

SFINKSAS

SEISMUS

Es viens to visu pastrādājis,

To taču beigās neliegs man:

Ja nebūtu es drebļos drebinājis,

Vai zeme būtu skaista gan? —

Kā augšup sniegtos jūsu kalni

Tur skaidrā aiterdzidrumā,

Ja nebūtu es cēlis viņu valni

Tik gleznudaiļā izskatā?

Kad augsto gentu klātbūtībā

Kā Nakts un Haosa es staltojos

Un titāņu un milžu sabiedrībā

Ar Pēliju un Osu rotājos.

Mēs trakojām — es jaunā spēkā degu —

Līdz apnīkstot, uz pabeigām,

Vēl Parnāsam par galvas segu

Šos abus kalnus uzkrāvām ...

Nu Apollonu mākslas bauda

Turp ved ar mūzu pulciņu;

Pat Jupitram, kas zibens starus ?auda,

Es augstu krēslu uzcēlu.

Tā cīzdamies ar varu traucu

Nu augšup, mezdams bezgaļus,

Uz jaunu dzīvi skaļi saucu

Es jautrus apdzīvotājus.

SFINKSAS

Būtu jātic, senu senam

Jau šīs kraujas stāvējušas,

Ja mēs nebūt' redzējušas

Tās iz zemes augšup dzenam.

Vispāri kupli meži pārklājas,

Vēl klints pēc klintis čumot atspraužas,

Bet sfinksas vis tas nevar jaucēt;

Mēs svētā vietā neliekamies traucēt.

GRIFI

Zelts tur lapās, pārslās bārstās,

Plaisās, redzu, mirdzot kārstās.

Vai šis zelts lai citiem kļūtu?

Augšā, skudras! — lai to gūtu.

SKUDRU KORIS

GRIFI

PIGMEJI

AKTIĻI

PIGMEJU VECĀKIE

GENERĀLISIMS

SKUDRAS un DAKTIĻI

ĪBIKA DZERVES

(Izklīst ķērcot gaisos.)

MEFISTOFELS

(Klajumā.)

Gan pratu valdīt ziemeļnieku laumas,

Bet nelobjas man pie šis svešās kraumas.

Lūk, Bluķu kalns ir vieta tīkama:

Kur būdams, sastapties ir iespēja.

Tur I l z e sargā savu akmeni,

Un augstumā redz modrā I n d r i ķ i,

Gan k r ā c ē j i pret Ē l e n d i tur krāc,

Bet viss priekš tūkstoš gadiem darināts.

Bet še, kas zina, kur viņš mīt un iet,

Vai apakš viņa zeme stāv vēl ciet'?

Es gludā lejā līksmi staigāju,

Uz reizi paceļas, kā pamanu,

Aiz manis kalns; gan rets to kalnu sauktu,

Bet, lai uz sfinksām manim ceļu jauktu,

Jau diezgan augsts. — Vēl liesmas dzirkst un mainās

Pa ieleju un spīgo brīnumainas.

Vēl dej un lido bēgot, kairinot

To glaunais koris, mani vilinot.

Tik lēni klāt! Man parasts garšot, baudīt,

Lai ir, kur ir, viss lūko sev ko gaudīt.

LAMIJAS

(Mefistofeli sev līdzi vilkdamas.)

MEFISTOFELS

(Apstādamies.)

Sasodīts liktens! Vīrieši tiek vilti!

No Ādam' laika paved mūsu cilti!

Gan vecums nāk, bet vai nāk prāts?

Vai nebūtu jau diezgan mīlināts!

Ikkatris zin, tās neder it nenieka:

Viss neīsts, krāsots vaigs, un krūts ir lieka;

Pie viņām it nekā nau vesela,

Kur vien tās aizkar, viss pēc trūdekļa.

Tas rokām taustāms, katris redz to, zina,

Un tomēr tās, kā grib, mūs izdancina.

LAMIJAS

(Apstādamās.)

Viņš apdomājas, lūk, viņš apstājas;

Tam pakaļ, lai viņš aizšmaukt nemanās!

MEFISTOFELS

(Atkal uz priekšu iedams.)

Ko! Neļauj šaubām, ka tās liktu

Ap tevi savu audumu!

Jo, raganu ja nebūtu,

Kam gan par velnu. būt vēl tiktu!

LAMIJAS

(Ļoti piemīlīgi.)

Māsas, lidojat ap viņu!

Gan ar mīlestības dziņu

Kāda iespēs viņu vaļāt.

MEFISTOFELS

Krēslas gaismā apskatītas,

Jūs gan izliekaties glītas,

Es jūs negribētu paļāt.

EMPOZE

(Starpā iejaukdamās.)

Arī mani ne! Kā tādu

Jūsu vidū sevi rādu.

LAMIJAS

Tā mūsu starpā īsti lieka,

Ar viņu kopā nava prieka.

EMPŪZE

(Uz Mefistofeli.)

Še mīļi labdienu tev māju,

Es, Empūze, ar ēzeļkāju.

Tev zirga kāju pamanu,

Ņem, brālēn, manu sveicienu!

MEFISTOFELS

Es šķitu šeit tik svešiniekus

Un rodu diemžēl radiniekus;

Ak, radu raksti sniedzas tāļi;

No mums līdz grieķiem — radi, brāļi!

EMPOZE

Es tūliņ zinu, ko lai daru.

Par daž' ko pārvērsties es varu;

Bet jums par godu uzliku

Es tagad ēzeļgalviņu.

MEFISTOFELS

Es manu gan, uz radniecību

Šie ļautiņi griež ievērību;

Bet, lai tur nezin kas ar atgadītos,

No ēzeļgalvas es gan atkratītos.

LAMIJAS

Jel laid šo nejauko! Tā baida,

Kas vien tik jauks un mīlīgs smaida;

Kas vien tik jauks un mīlīgs šķiet,

Kad viņa nāk, tas projām iet.

MEFISTOFELS

Šie skuķi ar, tik smalki, snaigi,

Man visi liekas bīstami;

Kā sārtas rozes zied tām vaigi,

Bet drīz tie baigos pārvērsti.

LAMIJAS

Jel lūko! — Daudz še daiļas sejas.

Tik ķer! Un, ja tev palaimējas,

Tu tieci visulabā lomā!

Tā kāri gorīties — kāds prieks?

Nu vājš no tevis precinieks,

Še staigā, daudz no sevis domā! —

Viņš nāk pie mums, lai paviesotu;

Pa mazam maskas atmelat

Un īsto būtni atklājat!

MEFISTOFELS

Es ņemu visa pulka rotu...

(Viņu apskaudams.)

Ak vai man! Tavu sausu slotu!

(Citu satverdams.)

Un šī? — Tu riebu biedēkli!

LAMIJAS

Nu, labāka tu nepelni!

MEFISTOFELS

Es labprāt sev šo mazo ķeru...

Man ķirzaka iz rokām slīd.

Kā gluma čūska bize spīd.

Nu tik pēc viņas garās tveru ...

Te tirzuskoku rokā ņemu!

Tam čiekurs ir par galviņu!

Kas būs? — Vēl vienu resnu, zemu,

Varbūt pie tās es atspirgstu;

Vēl reizi jāmēģina liktenis!

Tik mīksta, tauka, to es gaudu,

Par tādām turki maksā lielu naudu...

Ak, pušu pārsprāgst pūpēdis!

LAMIJAS

Nu jūkat, lidojat un klīstat!

Kā zibsņi melniem spārniem tīstat

Ap ragandēlu, kas še iespraucies,

No šausmām, maldiem lokus spoki!

Tik klusu, klusu lēļu spoki!

Par lēti tomēr viņš vēl atpirksies.

MEFISTOFELS

(Kratoties.)

Daudz gudrāks n'esmu tapis, kā man šķiet!

Še muļķiski tāpat kā mājās iet;

Tā še, tā tur ar spokiem tikai slēgā,

Ar ļaudīm, dzejniekiem nekādā jēgā.

Še taču masku priekos pulcējas,

Kā visur ar uz kaislu deju.

Es ķeru sevim saldu masku seju,

Un rokās būtne, ka man nodrebas, —

Es lautu, lai ar mani apmānītu,

Kaut tikai ilgāk pabaudītu.

(Nomaldās klinšu starpā.)

Kur esmu es? Kur eimu? Kurp?

Tik gruvas vien, vairs ceļa nava.

Pa gludu ceļu nācu šurp,

Un nu man pretim lūžņu krava.

Es augšup, lejup kāpelēju velti;

Kur savas sfinksas atrodu?

Es necerēju to tik trakisku;

Pa v i e n u nakti tādi kalni celti!

Jā, to par raganjājienu tik sauc:

Savs Bluķu kalns tiem līdzi brauc.

OREĀDA

(No dabas klints.)

Šurp augšā, manā kalnājā!

Viņš vecs, stāv senā izskatā.

Še cienī klinšu kraujumus,

Šos Pindus kalna nozarus!

Jau tolaik stāvēju es nekustot,

Kad Pompejs bēga pa šo taku.

Tas māņu tēls tur manim blaku

Būs zudis, saulei uzlecot.

Es bieži redzu tādus augšup slejam

Un pēkšņi atkal bojā ejam.

MEFISTOFELS

Gods, sirmā galva, tev! Tu vaiņagota

Ar ozolmežu; tava kuplā rota

Ir spožiem mēness stariem kliedz,

Ka tie līdz dziļai krēslai sniedz. —

Bet iesāņus gar krūmiem slīd

Kā gaismiņa, kas guibi spīd.

Kā viss tas tā ir noticies!

Lūk, Homunkuls tas ir paties'.

Kur iedams, mazais, gadījies?

HOMUNKULS

Es tā no vietas vietā klīstu

Un labprāt vēlētos, lai topu

Pilns nepacietības, lai glāze plīstu;

Bet it neko še nesastopu,

Par ko man vērsties patiktu.

Tik to tev uzticībā pasaku,

Es diviem filozofiem dzenu miņas;

Tie «daba! daba!» sauc, es klausījos,

No tiem es vaira nesķiršos,

Tiem taču būs par zemes būtni ziņas;

Tur varbūt beigās padomu sev smeļu,

Par kādu lai es eimu ceļu.

MEFISTOFELS

To dari pats uz savu roku!

Jo, kur ir kopā tik daudz spoku,

Tur arī filozofs pa baru.

Lai priecātos par viņa mākslu, varu,

Viņš tūliņ rada duci jaunu garu.

Ja nemaldies, tu prāta nesastopi;

Ja gribi tapt, uz savu roku topi!

HOMUNKULS

Bet labu padomu ar nepaļā.

MEFISTOFELS

Ej vien! Gan redzēs pēcgalā.

(Abi izšķiras.)

ANAKSAGORS

(Uz Tali.)

Vai nevar locīt tavu cieto prātu?

Vēl nepietiek, lai tevi pārrunātu?

TALIS

Gan vilnis lokās katram vējiņam,

No stāvām klintīm turas attālam.

ANAKSAGORS

Šo klinti uguns tvaiks ir cēlis.

TALIS

Iz velga dzīvs ir tapis, velgā zēlis.

HOMUNKULS

(Abēju starpā.)

Jel laujat līdzā iet ar jums!

Jo «tapt» mans vienīgs vēlējums.

ANAKSAGORS

Vai, Tali, tā par v i e n u nakti vien

Iz dūņām arī šādu kalnu slien?

TALIS

Nekad vēl daba, viņas dzīvā gaita

Nau sējusēs pie nakšu, stundu skaita.

Tā katru veidu riedā iztēlo,

Pat lielumā tā varu nelieto.

ANAKSAGORS

Bet še bij vara! Plutoniskas liesmas

Un eolisku tvaiku sprāgstu briesmas

Caur lēznās zemes čaulu izlauzās,

Ka tūliņ kalnam bija jāceļas.

TALIS

Nu, kas caur to gan tāļāk grozīsies?

Viņš reiz ir še, ar to ir pietiksies.

Tik laiku tērē ar šo vārdu mienu

Un ļaudis muļķo mūža dienu.

ANAKSAGORS

Drīz čum viss kalns no mirmidoņiem

Kas plaisās apmesties tek joņiem:

Tur pigmeji un daktiļi,

Un citi sīki darboņi.

(Uz Hoinuokulu.)

Nekad pēc liela n'esi kārojis,

Kā mucā vientuls dzīvojis;

Ja tu priekš valdīšanas jūti sparu,

Par karali es tevi daru.

HOMUNKULS

Ko teic mans Talis?

TALIS

                    Nepieņem!

Ar maziem mazi darbi dzem,

Ar lieliem mazie lieli tiek.

Lūk, melnus dzērvju debešus!

Tie ukru tautai drebēt liek,

Ir karals justu drebuļus.

Ar asiem knābjiem apbruņoti,

Tie nodur mazos saniknoti;

Jau liktens zibsnī zibeņus.

Šie mieru lauza, dzēšus šaujot,

Tiem slepus uzbrūkot un visus kaujot.

Bet ziegu slepkavības bultas

Nes niknas atriebības žultas,

Jau zvērās dusmās radi kaist,

Būs asins straumēs ukriem gaist!

Ko līdz nu vairogi un šķēpi?

Ko der tiem dzēsu spalvu stars?

Kā skudras glabājas pa kalna klēpi!

Jau jūk, jau bēg, krīt ukru bars.

ANAKSAGORS

(Pēc brīža, svinīgi.)

Līdz šim es apakšzemi slavēt traucu,

Šai gadījumā es uz augšu saucu. —

Tu augšā, mūžam jaunotā,

Trejvārdu, trejkārt veidotā!

Es saucu, manu tautu pasargi,

Ak, Lūnu, Diānu un Hekati!

Tu krūtis plašoša, tu dziļi jūsmoša,

Tu skatot mierīga, ar varu drūzmoša,

Tu ēnu šausmu plaisu vajā sedz!

Bez burvības lai veco varu redz!

(Starpbrīdis.)

Un vienmēr lielāks, lielāks pienācis

Jau tuvu dieves mēnessēdeklis

Tik pārmērīgs un acīm šausmīgs!

Tā uguns zvēro sarkandrausmīgs. —

Ne tuvāk! baismu varens apaļums,

Tu nesi postu visiem mums

Un zemei, jūrai. Vai tad tiesa baumām,

Ka maģiski no Tesālijas laumām

Tu ticis reiz no ceļa virzināts

Un posta posts pār visiem klāts? —

Jau gaišais vairogs aptumšojas,

Te plīst un zib, un iezaigojas!

Kā granda, drāž un brākš, un šņāci

Kā pērkons rūc un vētras krāc! —

Pie troņa kāpēm pazemīgi —

Ak, piedod, ka es saucu pārgalvīgi!

(Viņš metas pie zemes, vaigu aizsegdams.)

TALIS

Ko tas še visu redzējis!

Es nenoprotu, kas ir noticis,

Un līdzi nesajūtu viņa jausmas;

Tik jāatzīst, šis stundas saceļ drausmas.

Bet Lūna līgo itin patāgi

Tur vecā vietā kā jau agrāki.

HOMUNKULS

Lūk vien! — kur agrāk ukri mita!

Tas kalns bij apaļš, nu viņš garens.

Es jutu, spēriens bija varens,

Tā klints iz mēness šurpu krita;

Un tūliņ viņa, neprasa vēl daudz,

Vai draugs vai nedraugs, sit un spiež, un žņaudz.

Nu, šādas mākslas tiešām slavējamas,

Kas v i e n ā naktī, radīdamas

No augšas reizē un no apakšas,

Šīs kalnu kraunas cēlušas.

TALIS

Tu vari mierīgs būt! — viss iedomas.

Lai viņa ģinst, šī ļaunā saime!

Ka karals nebiji, tā tava laime.

Tik prom uz jautriem jūras svētkiem iesim!

Tur rādīs cienu brīnum' viesim.

(Viņi aiziet.)

MEFISTOFELS

(No otras puses augšā rāpjoties.)

Lai nu pa stāvām klinšu sklandām kāpju,

Caur vecu ozolkoku saknēm rāpju!

Uz mana Harca taču sveķu smarša,

Tur kas no piķa, tā ir mana garša;

Vismīļāks sērs... Bet še jau, Grieķijā,

No tādām lietām nesaost ne miņas;

Man tikai kāre uziet kādas ziņas,

Kā tie še elles guņus kurina.

DRIĀDA

Tu varbūt gudris savā zemē, mājās,

Ne diezgan veiklis še, kur nāci sērst.

Tev nevajga uz mājām prātu vērst,

Bet svētos ozolus še cienīt klājas.

MEFISTOFELS

Kas atstāts, vienmēr priekšā stādās;

Kas parasts, it kā paradīze rādās.

Bet sakat — viņā alas plaismā

Kāds trijtēls dēd tur vājā gaismā?

DRIĀDA

Tās forķiādas! Ej tik klāt,

Ja nau tev šausmas viņas uzrunāt!

MEFISTOFELS

Par ko tad ne? — Es skatos izbrīnījies!

Cik lepnis n'esmu, nevaru še liegt;

Man tādu redzēt nau vēl atgadījies,

Līdz tām jau alraunas pat nevar sniegt.-

Vai nāves grēkus nolādētos

Gan kāds par nejaukiem vēl atzītu,

Ja redzētu šo trejdīvu?

Mēs neciestu, ka viņas uzturētos

Ne šausmīgākās elles paslieksnē.

Še mīt tās visa daiļa pasaulē

Un to par antīku vēl nodēvē! —

Tās, liekas, mani jūt, jau pakustējās,

Kā vampīrlēļi svelpjot aizčirkstējās.

FORĶIĀDA

Šurp aci, māsas, lai tā lūkojas,

Kas mūsu tempļiem pienākt uzdrīstas.

MEFISTOFELS

Jūs, godātās man atnākt neaizliedzat

Un trejkārt savu svētību man sniedzat.

Es tuvojos, gan vēl kā svešinieks,

Bet, ja es nemaldos, tāļš radinieks.

Sen goda dievus esmu redzējis,

Priekš Opas, Reas ceļus locījis;

Pat Parces, jūsu māsas, ar

Es redzēju vēl vakar, aizvakar;

Jums līdzīgas nekad es neredzēju;

Es klustu, tikai sajūsmoties spēju.

FORĶIĀDAS

Šim garam prāts, man izliekas.

MEFISTOFELS

Tik brīnums, ka jūs nemin dzeja. —

Kā nāk tas sakat — kā tas notiekas?

Nekur ar tēlota nau jūsu seja;

Lai tēlnieks lūko, ka jūsu sasniegtu,

Ne Jūnonu un Venēru.

FORĶIADAS

Mēs vientulībā, naktī nogrimušas,

Nekad uz to vēl n'esam domājušas!

MEFISTOFELS

No pasauls tāļi, kā jūs to ar spētu?

Nedz jūs kāds redz, nedz jūs ar redzat ko!

Jums tādās vietās dzīvot vajadzētu

Kur greznums, māksla līdzās piemājo,

Kur katru dienu divkārt soļos nāk,

Kā varons marmorbluķis dzīvi sāk,

Kur —

FORĶIĀDAS

Klusi jel un necel patiku!

Ko līdz, — un ja mēs labāk zinātu?

Mēs naktī dzimām, naktij līdzināmas,

Gandrīz mums pašām, visiem nezināmas.

MEFISTOFELS

Šai gadījumā tas gan nekrīt svarā,

Uz citu sevi pārnest — jūsu varā.

V i e n s zobs un v i e n a acs jums trejām tiek;

Tad mitoloģiski ar nebūs greizi,

Ka treju būti divās kopā liek

Un trešās veidu pārlaiž man šo reizi

Uz laiciņu.

VIENA

PĀREJĀS

Lai iet!

Tik aci, zobu paturam.

MEFISTOFELS

Vislabāko jūs negribat man dot;

Kā var tur stingru gleznu iztēlot?

VIENA

Miedz vienu aci cieti! — Tā, —

Kad nu vēl garais zobs tev izkarāsies,

Tu tūdaļ panāksi, ka profilā

Mums brālīgi uz mata līdzināsies.

MEFISTOFELS

Liels gods! Lai top!

FORĶIĀDAS

Lai top!

MEFISTOFELS

(Kā Forķiāda profila.)

Še stāvu cēls

Es, Haosa daudzmīļais dēls!

FORĶIĀDAS

Un Haosam mēs meitas neliedzami.

MEFISTOFELS

Lūk, hermafrodīts! — teiks nu paļādami.

FORĶIĀDAS

Ak, jaunās trijādības mīlīgums!

Nu divas acis, divi zobi mums.

MEFISTOFELS

Priekš visiem manim vajga paslēpties,

Pat ellē velni manis iztrūksies.

(Aiziet.)

Egeiskās jūras līči

Mēness, zenītā kavēdamies.

SIRĒNAS

(Uz klintīm nolaidušās, stabules pūšot un dziedot.)

NEREĪDAS un TRITONI

(Kā jūras dīvi.)

SIRĒNAS

NEREĪDAS un TRITONI

(Aizpeld.)

SIRĒNAS

TĀLIS

(Krastmalā uz Homunkulu.)

Pie Nēreja ģs tevi atvedu,

Mēs še no viņa alas netāļu;

Bet vecim cieta galva, tīrais sods,

Viņš ir tāds nepanesams rūgumpods.

Tam visa cilvēciskā ģima

Nekad pa prātam nau, tāds viņš jau grima.

Bet nākotne tam atklāta,

Ikviens to tādēļ godina

Un rāda cienu viņa lomā.

Viņš dažam labam arī līdzējis.

HOMUNKULS

Nu pieklauvēsim, ko daudz domā!

Ne tūdaļ plīsīs stiklītis.

NEREJS

Vai laužu balsis aizkar manu dzirdi?

Kā dusmas tūdaļ dziļi saceļ sirdi!

Šīs būtnes cenšas dieviem līdzi stāties,

Bet nosodītas sev tik līdzināties.

Es varu dusēt dievišķi — sen, sen,

Bet krietniem labu darīt mani dzen;

Un beigās, kad to darbus redzēju:

Vai viens jel paklausīja padomu?

TALIS

Un tomēr, jūras tēvs, tev uzticas;

Tu esi gudrais, neaizraidi mūs!

Lūk, liesma, cilvēkiem tā līdzinās, —

Tā padomam gan paklausīga būs.

NĒREJS

Ko padoms! Kad to ļaudis klausījuši?!

Nē! muļķās ausis gudri vārdi guļ.

Cik daudzkārt darbs ar sevi nikni kuļ.

Bet ļaudis dzīvo sev, kā dzīvojuši.

Es Parisu kā dēlu brīdināju,

Pirms viņš vēl svešu sievu paveda;

Viņš cēli grieķu krastā stāvēja;

Ko garā redzēju es sludināju:

Pa gaisu birga, sarkans uguns šķaida,

Gruzd jumti, lejā nāve vaida,

Tā Trojas soda diena, pantu tērpā

Gadstūkstoši to minēs baigā šērpā,

Bet veča vārdi viņam jokā šķita,

Viņš kārei lāvās, svētā Troja krita —

Kā milzu mirons, stindzis ciešanās,

Kur Pindus ērgļi tīkus mielojas.

Un Ulisam vai iepriek? neteicu

Par Circes viltiem, nikno Ciklopu,

Par garo ceļu, biedru negādi, —

Un ko gan līdzēja šie padomi?

Līdz, gadiem ritot ilgā klaidībā,

To bangas skalo laipnā krastmalā.

TALIS

Tas gudru vīru spēj gan rūgtināt;

Bet labais nebeidz vēlreiz mēģināt:

To krislīts pateicības iepriecēs,

Pat lielu kalnu ļauna atsvērt spēs.

Ne mazu ko mēs gribam izlūgties:

Šis zēns, lūk, vēlas gudri rādīties.

NEREJS

Ak, labo prātu nejaucat man lieki!

Jo šodien mani gaida lieli prieki:

Es savas meitas, jūras grācijas,

Šurp aicināju, visas Dorīdas.

Ne Olimpā tik daiļus tēlus rastu,

Ne zemē, kas tik cēli kustēt prastu.

Tās smīdros, patīkamos ritumos

No ūdens pūķiem metas delfīnos,

Tik loki elemenlam vienotas,

Ka liekas, putu pat tiek paceltas.

Kā Venēra uz vizniem gliemežratiem

Tad Galateja skaistā rādās skatiem;

No mums kopš aizvērsusēs Kiprīda,

Šī Pafā tiek kā dieve cienīta.

Tā sen kā mantojums jau piekritis

Tai ratu tronis, jaukais tempelis. —

Tad cita! Manim tēva prieku stunda;

Ne sirdij naids, ne mutei rājiens klājas.

Uz Proteju  tik projām! Tas lai junda,

Ka rodas un kā veidi risinājas!

(Aiziet uz juras pusi.)

TALIS

Tas mūs uz ceļu nevar uzvadīt:

Ja rod ar Proteju, tas zūd tūlīt;

Un, ja viņš atbild, tad viņš pareģo,

Kas maldā ved un tikai izbrīno.

Šāds padoms tomēr tev nau pieciešams;

Tad ejam ceļu, kurš mums staigājams!

(Aiziet.)

SIRENAS

(Augšā uz klintīm.)

NEREĪDAS un TRITONI

SIRENAS

NEREĪDAS un TRITONI

SIRĒNAS

NEREĪDAS un TRITONI

SIRĒNAS

NEREĪDAS un TRITONI

SIRĒNAS

NEREĪDAS un TRITONI

SIRĒNAS

NEREĪDAS un TRITONI

SIRĒNAS

(Atkārtots kā kopu dziedājums.)

(Nereīdas un, Tritopi paiet garam.)

HOMUNKŪLS

TALIS

PROTEJS

(Nepamanāms.)

TALIS

PROTEJS

(Kā vēdera runātājs, drīz tuvu, drīz tāļu.)

Drīz še! drīz te!

TALIS

Tev piedodams

Vecs joks; bet kam tu draugu mulsinā?

Tu īstā vietā nerunā.

PROTEJS

(It kā iz tāļuma.)

Sveiks, sveiks!

TALIS

(Klusu uz Homunkulu.)

Viņš ziņkārīgs kā zivs, pats nāks par brīdi;

Un, kādā tēlā viņš ar paslēpies,

Caur liesmām viņš ļauj sevi izvilties.

HOMUNKULS

Es tūliņ gaismas bogu laistu,

Bet lēni, glāze var man saplaisot.

PROTEJS

(Milzu bruņurupuča veidā.)

Kas tas par zaiguli tik skaistu?

TALIS

(Aizsegdams Homunkulu.)

Ja tik, tu vari tuvāk aplūkot.

Ne lielas pūles, tev tik jānostājas

Še cilvēciskā veidā, abās kājās.

Ar mūsu gribu skatīsi no regas,

Kas paslēpjas zem mūsu segas.

PROTEJS

(Cēlā veidā.)

Tev gudras skolas vēl ir zināmas.

TALIS

Tavs prieks vēl — veidu pārmaiņas.

(Atklājis Homunkulu.)

PROTEJS

(Izbrīnējies.)

Tāds spīdošs ukrīts! Kur tāds cēlās?

TALIS

Viņš prasa padoma un rasties vēlas.

Viņš ir, kā es no viņa padzirdējis,

Par brīnu tik pa pusei dzimt vēl spējis.

Tam ir gan augstas gara īpašības,

Bet trūkst pārlieku krietnas tveramības.

Līdz šim tam vairāk nau kā glāzes svara.

Viņš vēlas, lai par ķermeni to dara.

PROTEJS

Šo var tik jumpravdēlu daudzināt!

Pirms viņam jārodas, jau viņš ir klāt.

TALIS

(Klusu.)

Ir citā ziņā manim jāšaubās:

Pēc hermafrodīta viņš izliekas.

PROTEJS

Tad vēl jo ātrāk laimēsies;

Tikko viņš top, tas izšķirsies.

Bet še tev daudz ko gudrot nava:

No jūras dzīve pasākumu gava.

Tur pirms ir jāsāk mazumā,

Tad priecājas, ka mazākos var rīt;

Tā maz pa mazam izaug augumā,

Uz augstāko var sevi attīstīt.

HOMUNKULS

Še pūš tik maigas, siltas vēsmas;

Man tīk šīs cilu smaršas, dzīves dvēsmas!

PROTEJS

To ticu, mīļo puisīti!

Un tāļāk tiks vēl maigāki;

No šaurās jomas, tur, kur viļņi šķeļas,

Vēl tīkamāki birga ceļas.

Tur priekšā redzam, gājiens lido garām,

Vēl netāļu, mēs viņu atsniegt varam.

Tad ejam turp!

TALIS

HOMUNKULS

Šo trejkārt slivno garu gājienu!

T e l b ī n i  n o R o d o s a s

uz bipokampiem un jūras pūķiem ar Neptūna trijzari.

TELHINUKORIS

Mēs zinājām Neptūnam trijzari kaldīt,

Ar kuru viņš niknākos viļņus var valdīt,

Kad debesu dārdētājs mākoņus valsta,

Tad Neptūns, tam atbildot, ūdeņus zvalsta;

Kaut augšā ar žuburiem zibeņi sper,

Tiem pretī še bangas uz bangām tas per;

Kas starpā starp abiem ir brēcis ar baismām,

Tas, plosīts jo ilgi, tiek parīts no plaismām;

Viņš tādēļ mums lāva šo trijzari ņemt,

Kas mieru un līksmu šiem svētkiem var lemt.

SIRĒNAS

Saules dieva cienītājus,

Gaišas dienas baudītājus,

Lai jūs ar šī stunda sveic,

Kura Lūnas godu teic!

TELHĪNI

Vismaigākā dieve! — Caur debesu tāli

Tu dzirdi ar sajūsmu slavējam brāli.

Tu ausis pret Rodosu neslēdzi ciet;

Tur mūžam tam peans uz debesīm iet.

Ja dienu viņš uzsāk un dienu viņš beidz,

Ar liesmainu skatu viņš starot mums steidz.

Tur krasti un kalni, un pilsētas lejās

Ir mīlami dievam, tie saulītē smejas.

Mūs neēno migla, un, ja viņa slīst,

Nāk pūsma un saulstars, un atkal tā klīst!

Tur augstais pats sevi redz simtējos tēlos,

Kā jaunekli, milzi, gan lielos un cēlos.

No mums ira pirmiem tas dieva tēls kalts,

Kas cilvēka veidā tur rēgojas stalts.

PROTEJS

Lai viņi dzied, lai lielās lieki!

Priekš saules svētā dzīves stara

Bez dzīves darbi — ir tik nieki.

Šie veido, kausējot iz vara;

Un, ja ir tēlu izlējuši,

Tie domā, daudz ko darījusi.

Kur galā lepnums palika?

Tie dieva tēlus augsti cēla,

Tos zemestrīce lejā vēla;

Sen tos par jaunu kausēja. —

Šīs zemes pūles dažādās

Tik noved veltās ciešanās;

Bet dzīve biedrojas ar velgu;

Es tevi prom uz mūža selgu

Kā Protejs-delfms aiznesu.

(Viņš pārvēršas par delfīnu.)

Es gatavs! Tev tur laimes rieti;

Tu turies mugurā man cieti,

Es jūrai tevi kopošu.

TALIS

Jā, dari tā pēc priekšlikuma:

Sākt radību no iesākuma!

Uz ātru darbu sarosies!

Tur kusties tu pēc mūža normām,

Caur tūkstots tūkstošādām formām,

Līdz cilvēkam kopš attīsties.

(Homunkuls sēstas mugurā Protejam - delfīnam.)

PROTEJS

Nāc garā mitrā tāļumā!

Tur uzdzīvosi plaši, gari,

Pēc patikas tur kustēt vari;

Tik necenties pēc augstākā!

Ja reiz tu esi cilvēks ticis,

Tad tu pagalam esi sicis.

TALIS

Kā kuru reiz; vai nevar jauki būt,

Par krietnu vīru savā laikā kļūt?

PROTEJS

(Uz Tali.)

Jā, tāds no tava gājuma!

Tas gan vēl laiku iztura;

Jo bālo garu starpā manu

Daudz simtus gadus tavu klejošanu.

SIRĒNAS

(Uz klintīm.)

NEREJS

(Talim klātu pienākdams.)

Dārzs tur apkārt mēness stariem

Jums ir gaisa parādība;

Citāda pie mums ir, gariem,

Īsten īstā pārliecība:

Dūjas tās, kas nāca vadiem

Manas meitas braucienā,

Brīnumainā skrējienā,

Iemāktā no seniem gadiem.

TALIS

Arī man vislabāk šķietas,

Tā kā krietnam patikas,

Kad kā pērklī klusās vietās

Svētums dzīvi uzturas.

PSIĻI un MARSI

(Uz jūras vēršiem, jūras teļiem un auniem.)

Mēs Cipras drūmās alu plaismās,

No Seismus nesagrauti

Un sveiki jūras baismās,

No mūža vēsmām skauti

Sen senām sendienām

Ar jūtām tīkamām

Še Ciprijas ratus glabājām;

Nu vedam ar nakšu pūsmām

Caur mīlīgām, viļņošām plūsmām,

Bet neredzot jaunajām drūsmām,

Visdaiļāko sievietes tēlu.

Mums, klusiem, nau baiļu no dūsmām,

No ērgļu un spārnlauvu nagiem,

No krusta un pusmēness ragiem,

Kas augšā sev troni cel cēla,

Kas maiņus tur kust un plūst,

Un kaujas, un postā grūst,

Pļaujas un sētas pūst.

Mēs nerimstot

Nesam šurp kundzi, tai godu dot.

SIRĒNAS

DORĪDAS

(Korī, Nērejam garām pabraukdamas, visas uz delfīniem.)

(Uz Nēreju.)

NĒREJS

Tas brangi, divkārt nopelnu sev gaudīt:

Būt žēlīgām un reizē prieku baudīt.

DORĪDAS

NĒREJS

Par jauko lomu priecājaties,

Iz zēna vīrs ir attīstāms!

No manis tikai nelūdzaties,

Kas Ceisaro. vienam iespējams.

Šie viļņi, kas jūs šūpo klusi,

Ir mīlai neļauj mūžību,

Ja jūtu kvēle izdzisusi,

Tad laižat tos uz krastmalu.

DORĪDAS

JAUNEKĻI

(G a l a t e j a gliemežratos tuvojas.)

NĒREJS

Tu mīlulīt!

GALATEJA

Tēvs, mani laimība ceļ!

Jūs delfīni turat! Skats jausmību smeļ.

NĒREJS

Tie projām jau! Tie aiziet jau projām!

Es redzu tos loki tur aizviļņojam.

Gar manām sirdsskumjām kāda tiem daļa?

Ak, sekot viņiem, ja būt' mana vaļa!

Bet līksmo viens vienīgs skats,

Lai rit nu atkal vesels gads!

TALIS

«Sveiks! Sveiks!» no jauna tev sūtu.

Kā ziedošu prieku es jūtu,

Pilns skaistā un patiesā smēlies! —

Viss ir iz ūdens tik cēlies!!

Viss tik caur ūdeni uzturu gava!

Oceān, mūžīga darbība tava!

Ja tu ne debešus liedotu,

Ne bagātus strautus ziedotu,

Ne šur tur upes kliedotu,

Ne ūdeņiem pilnību piedotu,

Kā varētu kalni, kā pasaule dziet?

Tu vien, vari svaigumu dzīvībā liet.

ATBALSS

(Koris no visiem pulkiem kopā.)

Iz tevis tik svaigākā dzīvība riet.

NĒREJS

Tie viļņojot mājup aizgriežas,

Skats ar skatu vairs netiekas;

Tāļos saitu lokos mījas,

Svētku kārtā viņi vījas,

Neskaitāmi aizviļņo.

Bet Galatejas gliemežrati, —

Tos atkal un atkal sniedz mani skati,

Kā zvaigzne tie mirdzē

Raibajā virdzē.

Mīļotais naujumu aizstaro!

Tāļi vēl mani spirdzē,

Gaiši un skaidri spīguļo,

Tuvu vienmēr redz patieso.

HOMUNKULS

Šī jaukā velga dzelme!

Kur spīd tik mana svelme,

Viss greznis izskatās.

PROTEJS

Šī dzīves velga dzelme;

Tik še spīd tava svelme

Un saldi aizskanas.

NĒREJS

Kāds brīnums no jauna tur vidū starp bariem

Mums rādās priekš acīm ar vizošiem stariem?

Kas spīgo ap ratiem, ap dievi bez valda?

Drīz varena liesma, drīz mīļa, drīz salda,

No mīlas un sajūsmas liekas tas nests.

TALIS

Tas Homunkuls ira, no Proteja vests! —

Tas pārmēra ilgās nau baidījies drausmas,

Es paredzu vaidošas, dārdošas šausmas;

Pie spīdošā troņa vēl stiklis tam šķist;

No, nu zibsnī, jau sašķīdis līst.

SIRĒNAS

Kāda ugunīgs brīnums pār viļņiem mums veļas

Kas zaigoši kļaujas un kaujas, un šķeļas?

Tā spīgo un zvīgo, un gaismoties sāk:

Tur ķermeņi kvēlo, kaut naktsgaitā nāk,

Un visumu viļņoši uguns ir vācis.

Lai valda tad Eross, kas visu ir sācis!

VISU - VISI

Slava laipni maigām vēsmām!

Slava slēpumainām plēsmām!

Še jūs augstā cienā svin,

Visas četras vielas min!