J.V. Gēte

 

Fausts

 

OTRĀ DAĻA

Trešais cēliens

 

 

Menelāja pils priekšā Spartā

 

 

H e l e n a uznāk ar kori gūstītu trojiešu, kuras tiek vadītas no P a n t a l ī d a s.

 

 

HELENA

 

Daudz apbrīnota un daudz pelta, Helena,

No krasta nāku, kur mēs tikko piestājām,

Vēl apreibusi — viļņu rosā šūpotnē,

Kas mūs no Trojas blākšņa augstā mugurā

Caur Eira spēku, Poseidona laipnību

Šurp beigās nesa tēvu zemes krastmalās.

Tur lejā tagad ģaubjas karals Menelājs

Par pārnākšanu līdz ar drošiem kareivjiem.

Tu mani apsveicini, augstais dzimtas nams,

Ko klinšu galā cēla Tindarejs, mans tēvs,

Kad bija sērsis kalnā celtās Atēnās

Un, kad es šeitu Klitemnestrai māsojos,

Ar brāļiem līdzā augu līksmās rotaļās,

Aiz citiem namiem Spartā grezni pušķoja.

Tad esat sveiki, vara vārti spārnotie!

Jūs plaši verot, viesmīlīgi aicinot,

Man tika nolemts, daudzus šķirot, Menelājs;

Kā līgavainis viņš man pretī mirdzēja.

Tad verat viņus atkal, lai es izpildu,

Ko karals teica, kā jau sievai pienākas.

Lai eimu iekšā; viss lai paliek iepakaļ,

Kas likstu vētrās mani svaidīja līdz šim!

Jo, kopš šo vietu bezrūpīgi atstāju,

Pēc pienākuma templī pielūgt Kiteri,

Kur mani grāba laupītājs iz Frīģijas,

Daudz spējis notikt, ko nu ļaudis visurās

Tik labprāt stāsta; tikai tam tas netīkas,

Par kuru teika augot tiek par pasaku.

 

 

KORIS

 

Tu mirdzošā, tev nevajga pelt

Visdārgāko, kas godam tev dots!

Jo vislielais loms tevim vienīgai lemts;

Par visu pāri spīd skaistuma spēks.

Gan varonim šķir ceļu tā vārds,

Un lepnis viņš iet;

Bet tūdaļ loka stingrākais vīrs

Savu prātu, — varenā daile to māc.

 

 

HELENA

 

Ar Menelāju šurpu tagad atbraucu,

Uz viņa pili iepriekš esmu sūtīta;

Bet, kas tam prātā, nevaru es uzminēt.

Vai kundze nāku? Karalienes godībā?

Vai ar kā upurs viņa sāpes remdināt

Un atriebt grieķu ilgi ciesto nelaimi?

Es iekarota, nezinu, vai gūstīta!

Jo likteni un slavu nolēma mūžīgie

Man tiešām divdomīgi par daiļuma līdzbiedriem,

Kas pilni baismu un kas šinī slieksnī pat

Man sānis stājas drūmi draudošā klātbūtnē.

Jau dobjā kuģī uzskatīja mani pats

Tik retu reizi, laba vārda nebilzdams;

Kā postu prātā veldams, pret man' sēdēja.

Bet, iebraukuši dziļu loču Eirotā,

Kad pirmie kuģi savu andru priekšgaliem

Jau zemi sveica, teica viņš kā dievu dzīts;

«Še kara viri izkāps malā kārtībā,

Es viņus riedu jūras krastā rindotus;

Bet brauc tu tāļāk, augšup svēto Eirotu,

Gar viņa krastiem, zelta pļaujas bagātiem,

Par valgām pļavām zirgu jūgu izlokot,

Līdz galā sniegsi viņu jauko laukumu,

Kur senos laikos auglīgs tīrums izplētās,

No drūmiem kalniem ieslēgts, — Lakedemona.

Tad vērsi soļus karaļnamā torņotā

Un lūko kalpu meitas, kuras atstāju

Tur mājas apkopt, līdz ar gudro apteksni.

Tā tevim rādīs mantu lepnos naujumus,

No tava tēva krātos, arī ko es pats,

Gan karā un gan mierā vākdams vairoju.

Tu atradīsi visu stāvot kārtībā:

Jo kunga priekšrocība, ka tas pārnākot

Var mājas atrast uzticīgi glabātas,

It visu savā vietā, kā to atstāja;

Jo pašam grozīt nava kalpa tiesība.»

 

 

KORIS

 

Nu dārgās mantas, mirdzošais zelts

Lai tevi sveic, lai līksmojas sirds!

Jo tur kroņa loks un sprādze, un sakts

Tik lepni guļ un sev šķietas kas liels;

Bet tikai nāc un aicini tos,

Tie sarošas drīz.

Man skatīt tīk, kā daiļums tos veic:

Visus zeltus, pērles un kas tik vien viz.

 

 

HELENA

 

Tad atskanēja kunga tāļāks karaļvārds:

«Kad Visu kārtā esi pārlūkojusi,

Tad ņem pēc vajadzības dažus trijkājus

Un citus traukus, kādus lieto ziedotājs,

Kad taisās pildīt svētu svētku ierašu,

Gan katlus, kausus, arī bļodas lēzenās;

Lai skaidris ūdens, smelts iz svētā avota,

Ir augstās kannās; sausas malkas pagales,

Kas aši liesmo, turi klātu gatavas;

Lai beigās nazis netrūkst, kas ir asi trīts;

Bet visu citu dodu tavā gādībā.»

Tā bilda karals, steidzinot uz šķiršanos;

Tik dzīvas dvašas netika viņš minējis,

Ko domā ziedot, olimpiešus godādams.

Gan ceļas šaubas; tomēr es vis nezūdos,

Un viss lai paliek augstu dievu lēmumā,

Kas izved galā, ko tie prātā ņēmuši,

Lai šķiet to labu vai ar ļaunu cilvēki;

Mēs, zemes bērni, lemto tikai panesam.

Jau dažkārt cēla smago cirvi ziedotājs

Uz zemē liekto lopu, svētot kaklā cirst,

Un neiespēja pabeigt; viņu pārtrauca

Vai tuvais naidnieks, vai ar augsta dievība.

 

 

KORIS

 

Neizpētīt tev, kas nākotnē slēpts.

Karalien, soļo tik vien,

Drošs lai prāts!

Labais un jaunais nāk,

Ļaudīm negaidot vistīm;

Kaut ar jundīts, neticam mēs.

Dedza gan Troja, draudoši baigs

Vērās nāves šausmīgais skats;

Un nu mēs šeitu

Līdzās tev, līksmi klausot,

Lūkojam debess žibošo sauli

Un visskaisto virs zemes —

Laipnu tevi, laimi mums!

 

 

HELENA

 

Lai ir kas būdams! Kas ar lemts, man pienākas

Bez kavēšanās karaļnamā augšup kāpt,

Kas ilgi pieciests, gaidīts, drīz vai pazaudēts,

Man acu priekšā, pati neapjaušu, kā.

Tik droši kājas nenes mani augšā vairs

Pa augstām kāpēm, kuras pārlēcu kā bērns.

 

 

KORIS

 

Metat, jūs māsiņas,

Bēdīgi gūstītās,

Visas skumjības projām!

Līksmojat kundzei līdz,

Laimīgai Helenai,

Kura uz tēva namu steidz,

Vēlu nākot, bet toties ar

Stingrāki soļus sperot šeit,

Līksmi sniegdama rogu.

 

Slavējat mūžīgos,

Laimību lemjošos,

Mājās vedošos dievus!

Raisītais aizlido

Itin kā spārnos celts

Klintājiem pār'; bet velti vien

Gūstā liktais var ilgoties

Cietuma vaļņiem pāri sniegt,

Rokas izstiept un gausties.

Bet kāds dievs gan grāba to

Viņā tālē;

Un iz Īlijas šurp

Nesa viņu atpakaļ,

Šeit, kur vecais, no jauna pušķots

Tēva nams,

Neizsakāmas

Līksmas un mokas —

Agrā laimība. —-

Atkal pieminēt mīļi.

 

 

PANTALĪDA

 

(Kā kora vedēja.)

 

Nu dziesmu gaitu līksmu pilno atstājat,

Uz augstām durvīm vēršat savus skatienus!

Ko redzu, māsas? Vai tik kundze neatnāk

Ar aša soļa sparu šurpu atpakaļ?

Teic, augstā karaliene, kas gan varēja

Tev apsveikuma vietā tavā mājoklī

Tikt satricinošs? Tu to apslēpt nespēji;

Jo riebas redzu tavā pierē rakstītas

Un cēlas dusmas, kurās jaucas pārsteigums.

 

 

HELENA

 

(Kura atstājusi durvis vaļā, uztraukta.)

 

Gan Ceisa meitai sīkas trīsas nepieder,

Un baiļu roka, aši viegla, neskar to;

Bet pēkšņās šausmās, kuras kāpj iz vecās nakts

Kā klēpja, pirmsākumā daudzveidīgas vēl,

Un veļas augšup it kā kvēļu mākoņi

Iz kalna liesmu plaismas, — dreb ir varonis.

Tā liesmu pilnu zīmējuši stiģiskie

Man ieeju šai namā, un vistīkamāk

No daudzkārt mītā sliekšņa, ilgi cerēta,

Es ejot šķirtos, līdz viesim atlaistam.

Bet nē! es bēdzu gaismā, tāļāk mani dzīt

Jūs neiespējat, tumsas varas slepenās!

Es svētīšu šo namu; lai tad skaidrots rogs

Var liesmām apsveikt karalieni, karali.

 

 

KORA VEDĒJA

 

Tu, cēlā kundze, neslēp savām kalponēm,

Kas cienot klausa tevim, kas ir noticis!

 

 

 

HELENA

 

Ko ieraudzīju, pašas acīm redzēsat,

Ja savu tēlojumu tikai vecā nakts

Nau atkal aprijusi klēpja dziļumā.

Bet, lai jūs zināt, es jums vārdos pateikšu:

Kad karaļnama cēlās telpās iegāju,

Lai izpildītu pienākumu svinīgi,

Es izbrīnējos tukšo eju klusuma.

Ne naski tekājošo troksnis ausīs skan,

Ne rosu rīkošanos vēro acu skats,

Ne meitas nerādījās, nedz ar apteksne,

Kas citkārt laipni katru svešu apsveikt steidz.

Bet, kad es tuvāk ugunskuram piegāju,

Es ieraudzīju līdzās pelniem pusdzisā

Tur zemē sēdam lielu, segtu sievieti,

Ne guļam tā man likās, bet gan domājam!

Ar bārgu balsi raidu viņu darbā iet,

Jo šķitu viņu esam nama apteksni,

Ko aizgādādams atstājis še karalis;

Bet, segā segta, nekustoši sieva sēd.

Uz maniem draudiem viņa labo roku ceļ,

Kā mani no roga un nama projām aizraidot.

Es, dusmās novērsdamās, aizsteidzos tūlīt

Uz pakāpenēm, kuras ved uz talamu,

Kas jauki pušķots, blakus mantu istabai;

Bet brīnumsieva aši augšā uztrūkstas,

Man ceļā stājas pavēloši, draudoši,

Stāv kalsni liela, dobjais skats drūmasiņains,

Viss tēls tik dīvains, acis, garu mulsina.

Bet vējam mana runa; velti nopūlas

Mans vārds jums veidot tumsas tēlu radoši.

Tur skatat pašas! Tā pat uzdrīst gaismā nākt!

Še mums ir vara, iekam atnāk karalis.

Nakts šausmu ķēmu vistīm Fēbus, daija draugs,

Dzen tumšās alās vai ar slogā stingri spiež.

 

(F o r ķ i ā d a parādās uz sliekšņa durvju stenderu starpā.)

 

 

KORIS

 

Daudz jau es redzēju, kaut gan cirtas

Viļņiem vēl apvij šaurās man jūtas!

Briesmas man biezi rādījās mūžā:

Vaimanas kāra, Īlijas nakts,

Posts un gals

Cauri caur trosmu, putekļos tītu,

Kareivju drūzmā dzirdēju dievus

Šausmīgi saucam, dzirdēju naida

Varskaļu balsi, — skanēja lauks,

Vaļņi, pils.

 

Ak! vēl stāvēja Trojas pils,

Viņas vaļņi, bet liesmu spēks

Jau no nama uz namu iet,

Plešas, celdamies šeit un tur,

Paša vestas vētras dvēsts,

Pāri pār gulošo pili.

 

Bēgot redzu vēl: dūmi kūp, -

Un, kur zvīļojot kvēle zvirst,

Šausmu šutuši dievi nāk,

Soļo, dīvainos tēlos aug,

Milzu lieli, liesmām caur',

Uguņu zaigošai svelmei.

 

Vai to skatīju, vai man

Tikai baiļu apskautais gars

Tēloja murgus? Es nezinu

Mūžam teikt, bet, ka es šo

Šausmīgo acīm redzu šeit,

To es gan tiešām zinu;

Varētu to ar rokām grābt,

Ja no šēmekļa bailes vien

Mani nedzītu projām.

 

Kura no meitām

Forķidam esi?

Es tevi līdzinu

Haosa dzimtai.

Varbūt tu nāci, sirmā Graja,

No tām māsām, kam tika dots

V i e n s tik zobs un v i e n a acs

Maiņus lietot par visām?

 

Kā tu vēl drīsti,

Riebekli, stāties

Līdzās ar daiļumu

Fēbum priekš acīm?

Nāc ar gaismā, ja tevim tīkas!

Neredz nejauko viņa skats,

Viņa svētā acs nekad

Ēnas redzēj'si nava.

 

Bet mūs, mirstīgos, piespiež, ak!

Bēdīgs liktenis dievamzēl

Acu sāpes bez gala ciest,

Kuras no negantā, mūžīgi sodītā

Daiļu mīlošiem celtas tiek.

 

Jā, tad dzirdi, ja pretī nāc

Mums bez kauna, lai skan tev lāsts!

Katra rājiena drauds lai skan,

Nākot iz lādošās mutes no laimīgiem,

Kam no dieviem ir dāvāts veids. —

 

 

FORĶIĀDA

 

Vēl vecam vārdam paliek augsta nozīme,

Ka kauns un skaistums mūžam kopā nestaigā

Pa vienu ceļu zemes zaļos laukumos.

Gan abos iesakņojies dziļi vecais naids,

Ka, kur vien tiekas, savus ceļus mērojot,

Ikviens pret pretinieku atgriež muguru.

Tad katris steidzas ašāk atkal tāļāki,

Kauns skumju pārņemts, skaistums drošā nekaunā,

Līdz viņu sagrābj beigās Orkus dobjā nakts,

Ja vecums iepriekš viņu nava vaļājis.

Nu jūs še rodu, pārgalvībā plūdušas

Iz svešatnes, bez kauna, — domāt: dzērvju bars,

Kas skaļi klaigā, mums pār galvu laizdamās

Kā garās mākoņrindās, ķērcot balsi ceļ,

Un klusais ceļnieks augšup lūko neviļus;

Bet savu ceļu dzērves gaisā aizlido,

Un savu seko ceļnieks: tā ar būs ar mums! —

 

Kas jūs gan esat, ka ap karaļmājokli

Kā menādas, kā ģirtas trokšņiem sirojat?

Kas gan jūs esat, ka jūs nama apteksnei

Tā pretī kaucat it. kā suņi mēnesim?

Vai domājat, man noslēpts, kādas dzimtas jūs?

Tu kara dzimums, kaujas šūpļa perējums!

Tu vīru kārais, pavedoši pavestais,

Tu spēka dzēsējs kareivim un pilsonim!

Jūs pulkā redzot, šķiet man, bars no siseņiem

Še zemē laidies, klādams zaļošus tīrumus.

Jūs apēdējas svešiem sūriem pūliņiem!

Jūs postītājas uzdīgušai turībai!

Tu karā gūta, tirgū pirkta prece, tu!

 

 

HELENA

 

Kas kundzes priekšā aprāj viņas kalpones,

Tas noziedzīgi aizskar mājas tiesību;

Jo kundzei vienai piekrīt slavēt teicamo

Un atkal sodīt, kas tai šķietas esam ļauns.

Es arī mierā, kā tās kalpojušas man,

Kad Trojas augstā vara bija aplenkta

Un krita pīšļos; jā, ne mazāk arī tad

Kad maldu ceļā cietam bēdu bārgumu,

Kur citkārt katris sevim paliek tuvākais.

Ir še, es ceru, uzticīgs būs jautrais bars!

Ne kalpa kārta, tikai dienasts kungam rūp.

Tu cieti klusi, ko pret viņām zobus ņirdz?

Ja karaļnamu esi krietni kopusi,

Kopš nebij kundzes, tas par slavu tevim der;

Bet nu tā pate atnāk, tagad atkāpies,

Lai algas vietā tevi neaizsniegtu sods!

 

 

FORĶIĀDA

 

Pret mājeniekiem draudus teikt ir tiesība,

Ko dieviem mīļa kunga augstā kundze gan

Var ilgos gados gudriem darbiem nopelnīt.

Tu, atzītā no jauna, vecā godībā

Kā karaliene un kā kundze iestājies,

Tad valdi, sagrāb grožus sen jau palaistos,

Ņem īpašumā mantu, mūs ar visus līdz!

Bet visu pirmāk sargi mani, vecāko,

No bara, kas pret tavu gulbja skaistumu

Kā īsspārnotu — klaigājošu zosu pulks.

 

 

KORA VEDEJA

 

Cik nejauks pretī daiļam rādās nejaukums!

 

 

FORĶIĀDA

 

Cik neprātīga pretī prātam muļķība!

 

(No šejienes sākot, koretīdas atbild pa vienai, iznākot no kora.)

 

 

KORETĪDA PIRMĀ

 

No tēva Ereba vēsti, vēstī no mātes Nakts!

 

 

FORĶIĀDA

 

Teic tu no Scillas, tai tu miesīgs māsas bērns!

 

 

KORETĪDA OTRĀ

 

Iz tavas dzimtas izceļas dažs riebeklis.

 

 

FORĶĪĀDA

 

Uz Orku steidzies! Tur sev meklē radniekus!

 

 

KORETĪDA TREŠĀ

 

Kas Orkū dzīvo, tie jau tev par jaunu vēl.

 

 

FORĶIĀDA

 

Ar veco Tirēziju mīlināties ej!

 

 

KORETĪDA CETURTĀ

 

Tev Oriona amma meitasmeitas bērns.

 

 

FORĶIĀDA

 

No harpijām tu, šķiet man, mēsliem barota.

 

 

KORETĪDA PIEKTĀ

 

Ar ko tu baro savu kalsno ģilteni?

 

 

FORĶĪĀDA

 

Gan ne ar asnīm, kuras pārāk kāro tu.

 

 

KORETIDA SESTĀ

 

Uz līkiem tu tik kāra, riebīgs līķis pats!

 

 

FORĶIĀDA

 

Tev vampīrzobi bezkaunīgā mutē spīd.

 

 

KORA VEDĒJA

 

Gan tavu aizbāzīšu, teikšu, kas tavs vārds.

 

 

FORĶIĀDA

 

Teic sevi pirmāk! mīkla tūdaļ minēta.

 

 

HELENA

 

Ne sašutusi, tikai skumja nostājos

Še jūsu vidū, šādas ķildas sparu liegti

Jo vairāk kaitīgs valdukungam nau nekas

Kā uzticamu kalpu slepu zvīļošs naids.

Tad viņa pavēļu atbalss nenāk atpakaļ

Kā ātri veikti darbi, jaukā saskaņā,

Nē, patvaļīgi dimdot, apkārt viņam dūc,

Šiem pašmaldoņiem, veltā kārtā rājošiem.

Bet vēl daudz vairāk: netikušā šutumā

Jūs šurpu saucat posta ainu briesmekļus,

Kas klimst ap mani, ka uz Orku pate es

Kā rauta jūtos prom iz tēvu tīrumiem.

Vai atmiņas tās ira? Māži mani grābj?

Vai viss tas biju? Esmu? Būšu nākotnē?

Tā sapņu — baigu aina, pilsētu grāvēja?

Šis bailēs trīsē, vienīgi tu, vecākā,

Tu stāvi rāmi; saprātīgu vārdu teic!

 

 

FORĶIĀDA

 

Kas ilgus gadus daudzējādu laimi redz,

Tam sapnis šķietas pate dievu laipnība.

Tu apbalvotā bezgalīgā pārmērā,

Tu dzīves tekā redzēji tik mīlošus,

Drīz iedegušos mesties katrā pārdrosā.

Jau agri Tēzejs tevi kaislā gūstīja,

Kā Hēraklis tik spēcīgs, skaisti veidots vīrs.

 

 

HELENA

 

Tas grāba mani - desmitgadu stirniņu

Un mani slēdza savā pili Afidnus.

 

 

FORĶIĀDA

 

Caur saviem brāļiem drīzi tiki svabada;

Pēc tevis jāja pulkiem cēli varoņi.

 

 

HELENA

 

Bet Patroklus starp visiem, labprāt atzīstos

Man bija tīkams, Ahilleja līdzveidis.

 

 

FORĶIĀDA

 

Bet tēvs pie Menelāja tevi aizdeva,

Pie namatura, drošā jūras braucēja.

 

 

HELENA

 

Tēvs viņam meitu deva, līdzi valstību.

Iz laulu dzīves Hermlone piedzima.

 

 

FORĶIĀDA

 

Bet, kad viņš taļi Krētu gāja iemantot,

Tev, vientulīgai, radās viesis, pārāk skaists.

 

 

HELENA

 

Kam šo pusatraitnību tu man piemini,

Un kas par postu šausmām no tas izcēlās?

 

 

FORĶIĀDA

 

Ir man viņš brauciens, brīvidzimtai krētietei,

Tik nesa gūsta jūgu, ilgu verdzību.

 

 

HELENA

 

Viņš tevi cēla tūdaļ šeit par apteksni,

Daudz uzticēdams: pili, visas mantības.

 

 

FORĶIĀDA

 

Tu visu meti, aizgriezies uz Īliju,

Lai nebeidzamus mīlas priekus baudītu.

 

 

HELENA

 

Ak, nemin priekus! pārāk skarbas ciešanas

Bez gala lējās — krūtīs, galvā nevaldot.

 

 

FORĶIĀDA

 

Bet teic, tu rādījusēs divkārts veidojums:

Tur Trojā redzēts, bet ar reizē Ēģiptē.

 

 

HELENA.

 

Kam jauci prātu, neprātībā mulsinā!

Pat tagad, kura esmu, — es to nezinu.

 

 

FORĶIĀDA

 

Tad ļaudis saka, vēl iz dobjās ēnu valsts

Tev kaislā mīlā piebiedrojies Ahillejs,

Jau agrāk mīlot tevi, pretī liktenim.

 

 

HELENA

 

Es — sapņu aina — sapņu ainai tuvojos.

Tas bija sapnis, tā jau paši vārdi teic.

Es gaistu gaisā, sapņu aina pate sev.

 

(Ieslīgst puskorim rokās.)

 

 

KORIS

 

Klusi! klusi!

Tu ļaunace, tu ļaunmēle, tu!

Iz tik riebīgas, vienzobīgas

Mutes, kas lai izdves

Tādam briesmīgam šausmeklim!

 

Labdarīgs Izliekas, bet ļauns tam ir prātā,

Vilka niknumu zem aitādas slēpj;

Man viņš ir daudz briesmīgāks nekā trejgalvīgā suņa rīkle.

Bailēs gaidot stāvam mēs:

Kad? Kā? Kur tik izlaužas

Tāda viltus

Dziļi glūnošais briesmeklis?

 

Tagad ne mierinošs no tevis ir dzirdams,

Lētu pasniedzošs, kāds piemīlīgs vārds;

Pagātnē roc, prātā tik vedot mums

Ļaunļaunu vien, ne labu;

Līdzi tu mums aptumšo

Spoži gaišo tagadni,

Nākamības

Maigi vizošo cerību.

 

Klusi, klusi!

Lai jel valdnieces dvēsle,

Gatava projām jau klīst,

Turas cieti, lai tura

Līdzi sev daiļāko veidu,

Kāds tik šai saulē redzēts jelkad.

 

(Helena atspirgusi un stāv atkal vidū.)

 

 

FORĶIĀDA

 

Parādies iz padebešiem, augstā saule, spīdi mums,

Aizsegta jau jūsmināji, žilbot valdi vizumā!

Kā tev pasauls āres klājas, lūkojas tavs liegais skats.

Nejauku tās mani rāja, tomēr jauko pazīstu.

 

 

HELENA

 

Iznākot iz tukšās tumsas, kura sedza ģībušo,

Labprāt mierā spirdzinātos, manas miesas gurušas,

Bet — tā nākas karalienēm, visiem ļaudīm nākas tā

Saņemties un drošināties, kas ar pārsteidz draudoši.

 

 

FORĶIĀDA

 

Sava lieluma tu stāvi, savā skalstumā priekš mums,

Tavi skati teic, ka pavēl: ko tie pavēl? Izsaki!

 

 

HELENA

 

Jūsu ķildas nolaidību steidzat tūdaļ izlabot!

Ziedojumu sarīkojat, tā kā karals vēlēja!

 

 

FORĶIĀDA

 

Viss jau gatavs stāv tur nama; kausi, trijkājs, cirvis trīts,

Slacināmais, kvēplnāmais; apzīmē, kas ziedojams!

 

 

HELENA

 

To man karals nava teicis.

 

 

FORĶIĀDA

 

Nava teicis? Bēdas! Posts!

 

 

HELENA

 

Kas par bēdām tevi nomāc?

 

 

FORĶIĀDA

 

Tevi ziedos, karalien!

 

 

HELENA

 

Mani?

 

 

FORĶIĀDA

 

Ja, un tās.

 

 

KORIS

 

Ak, dievi!

 

 

FORĶIĀDA

 

Tu caur cirvi kritīsi.

 

 

HELENA

 

Šausmas! Es tā paredzēju!

 

 

FORĶIĀDA

 

Neizbēgamas tās šķiet.

 

 

KORIS

 

Ak! Un kas ar mums gan notiks?

 

 

FORĶIĀDA

 

Viņa cēlā nāvē mirs;

Bet pie augstās spāres iekšā, kas uz sevis jumtu nes,

Jums kā blēņās ķertām čakstēm visām rindā karāties!

 

(Helena un koris stāv izbrīnējušās un pārbijušās zīmīga, labi sagatavotā grupā.)

 

Jūs spoki! — Sastinguši tēli stāvat jūs,

Aiz bailēm atstāt dienu, kas jums nepieder!

Tā ļaudis arī, visi spoki līdzi jums,

Ne labu prātu no saules gaismas atsakās;

Bet nau neviena, kas no gala viņus glābj;

To visi zina, tomēr retiem vien tas tik,

Jūs tagad beigtas; tātad tikai steidzaties!

 

(Sasit plaukstās; tūliņ parādās pie vārtiem aiztīstīti dvērģu tēli, kuri izteiktās pavēles uz vietas asi izpilda.)

 

Nāc šurpu, nezvērs drūmais, lodes apaļais!

Šurp velies aši! šeit var kaitēt, cik vien tīk!

Še altārs statāms, zelta ragiem izrotāts!

Lai asais cirvis pāri sudrabmalai spīd!

Un pildat ūdens krūzes, daudz būs jāmazgā

Še melna asins šausmu pilnu traipekļu.

 

Tad dārgo segu pāri grīdai izklājat,

Lai ziedojamā karaliski ceļos krīt

Un, segā tīta, tūdaļ, šķirtu galvu gan,

Ar cienu, godu tomēr apbedīta tiek!

 

 

KORA VEDĒJA

 

Še karaliene stāv sāņus, domās grimusi,

Un meitenītes it kā pļauta zāle vīst;

Bet vecākai, man šķietas, uzliek pienākums

Ar tevi mainīt vārdu, tu visvecākā.

Tu esi gudra, labu prātu rādi mums,

Kaut nesaprazdams tevi aizskāra šis bara.

Tad teic, ko zini; kā vēl glābties iespējams?

 

 

FORĶĪĀDA

 

Tas lēti teicams. Tik no karalienes vien

Viss atkarājas, sevi uzturēt un jūs.

Tik drošas vajga, vajga ātri apņemties.

 

 

KORIS

 

Cienīgākā tu no Parcēm, visugudrā Zibille,

Turi vērtas zelta dzirkles, jundi dienu, glābiņu!

Mēs jau jūtam lidināmies, raustāmies un karājamies

Mūsu locekļus, kas mīļāk pirms vēl dejā izpriecātos,

Tad pie mīļā dusētu.

 

 

HELENA

 

Lai viņas trīsē! Sāpes jūtu, bailes ne.

Bet, ja tu zini, kā var glābties, paldies tev!

Jo gudram, tālredzīgam rādās iespējams

Ir tas, kas neiespējams. Runā tad un teic!

 

 

KORIS

 

Runā, teic! ak, teic mums aši, kā lai izbēgam no niknām

Šausmu cilpām, kuras draudot kā vianelāgākās rotas

Savelkas ap mūsu kakliem? Iepriekš jūtam, nabadzītes,

Aizelšamies, nodvēšamies, ja tu, Rea, visu dievu Augstā māte, nežēlo.

 

 

FORĶIĀDA

 

Vai jums ir pacietības garā nostāstā

Līdz galam noklausīties? Daudz kas vēstāms man.

 

 

KORIS

 

Gan' pacietības! Klausoties mēs dzīvojam.

 

 

FORĶIĀDA

 

Kas, mājās likdams, cēlo mantu paglabā

Un augstā nama mūrus godam labot prot,

Kā arī jumtu pasargāt pret lietavām,

Tam labi klāsies ilga mūža ritumā;

Bet, kurš pār nama svēto slieksni kāju ceļ,

Ar viegliem soļiem noziedzīgi pārkāpdams,

Tas atgriežoties veco vietu varbūt rod,

Bet viss ir pārmainījies, ja ne nopostīts.

 

 

HELENA

 

Ko tādus vecus sakāmvārdus mini šeit?

Tu gribi stāstīt; kam tev aizkārt pretīgo!

 

 

FORĶIĀDA

 

Es vēstu vēsturisku, tas nau pārmetums.

No līčiem līčos brauca laupot Menelājs

Un krastos, salās, visur sīra naidīgi,

Ar laupījumu, kāds tur nama, pārnākdams.

Ap Īliju viņš mita gadus desmitus;

Tad, mājās braucot, nezinu, cik gadu bij.

Bet kāds nu tagad Tindareja augstais nams?

Kā stāv ar valsti, kas tam apkārt izpletās?

 

 

HELENA

 

Vai tevim rāties tā pagalam ieaudzis,

Ka tu bez paļas nespēj lūpas atdarīt?

 

 

FORĶIĀDA

 

Tik daudzus gadus kalnleja bij atstāta,

Kas ziemeļos aiz Spartas stāvus paceļas,

Un Taiģets aiz viņas, kur kā jautris strauts

Rit lejup Eirots, mūsu lejā tecēdams

Caur niedulājiem, jūsu gulbju miteklls.

Tur kalnos klusi nometusēs droša cilts,

Kas atnākusi šurp iz kimmeriskās nakts,

Sev uzceldama stipru pili kalngalā;

No tās tie spaida ļaudis apkārt, kā tiem tīk.

 

 

HELENA

 

To viņi izdarīja? Neiespējams šķiet.

 

 

FORĶIĀDA

 

Tiem bija laika, varbūt gadu divdesmits.

 

 

HELENA

 

Vai viens ir valdnieks? Vai tie laupītāji ir?

 

 

FORĶIĀDA

 

Nau laupītāji, viens ir viņu valdītājs.

Es viņu nepaļāju, kaut viņš ienaidnieks.

Viņš spēja visu paņemt, bet tam pietika

Ar «brīvdāvanām»; meslu viņš to nesauca.

 

 

HELENA

 

Kāds viņa izskats?

 

 

FORĶĪĀDA

 

Itin brangs! Viņā man gan tīk.

Viņš mundris, dūšīgs, īsti smalks un izglītots,

Kā grieķos retums — saprātīgs un gudris vīrs.

Par barbariem tos saukā, man turpretim šķiet,

No šiem neviens nav grīnīgs, kā pie Īlijas

Dažs varons izrādījās īsti mežonīgs.

Tā lielsirdību cienu, tai es paļāvos.

Un viņa pili, to jums būtu jālūko!

Tas ir kas citāds nekā rupjais sakrāvums,

Kā jūsu tēvi kā nebūt to savēla,

Tā ciklopiski neaptēstus akmeņus

Uz akmeņiem tik gāžot; tur turpretim viss

Ir taisnots, mērots, kopā taists pēc priekšrakstā.

No āras skatat! Debešos tā paceļas

Tik slaida, cieta, spoguļgluda notēsta;

Tur augšā rāpties — domas pat tur noslīstu! –

Un iekšā galmu plašās telpas izplešas,

Visapkārt pilnas daždažādu ietaišu.

Tur redzat stabus, lokus, sīkus stabiņus

Un galerijas, altanus, kur izlūkot,

Un ģerboņi tur pulkiem.

 

 

KORIS

 

Kas tie tādi ir?

 

 

FORĶIĀDA

 

Jau Ajakss nesa loku čūsku vairogā,

Un septiņiem priekš Tēbām bija nozīmes.

Ikvienam vairogs tēlains, bagāts, izrakstīts.

Tur mēness, zvaigznes tumšos debess plašumos,

Tur dieve, varons, trepes, zobens, lāpas ar

Un daudz, kas mācot stiprām pilīm draud.

Ir mūsu varoņpulki tādas zīmes nes

No tēvu tēviem raibu krāsu spožumā.

Tur redzat lauvas, ērgļus, ķetnas, knābjus ar,

Tad ragus, spārnus, rozes, pāvu košumu,

Ir švītras zelta, melnas, zilas, sarkanas.

Tur viņi zālēs rindu rindās karājas, —

Šīs zāles bezgalīgas, pasauls plašumā.

Tur varat dejot!

 

 

KORIS

 

Vai ar dejotāji ir?

FORĶIĀDA

 

Tie visubrangie! zeltā sprogām, ņipris bars!

Tie smaršo jaunību! Patiss tik tā smaršoja,

Par tuvu nākdāms karalienei.

 

 

HELENA

 

Nekrīti

Iz savas lomas. Teic, kāds ir tavs pēdējs vārds!

 

 

FORĶIĀDA

 

Tev jāteic pēdējs, nopietni un skaļi — jā!

Un tūdaļ sargās tevi viņa stiprā pils.

 

 

KORIS

 

Teic īso vārdu, izglāb sevi un ar mūs!

 

 

HELENA

 

Kā? lai es baidos, ka var karals Menelājs

Tik grini ziegties, mani nokaut ziedodams?

 

 

FORĶIĀDA

 

Vai neatmini, kā viņš, vaļājis Parisu,

Tā brāli Deifobu sagrieza briesmīgi,

Kurš gūva tevi, stūrgalvīgo atraitni,

Par sievu ņemdams? Degunu, ausis tam nogrieza

Un saplosīja; šausmas bij to uzlūkot.

 

 

HELENA

 

Viņš darīja to viņam; tas bij manis dēļ.

 

 

FORĶIĀDA

 

Un viņa dēļ viņš tevim padarīs tāpat.

Nau dalāms daiļums; kas to visu turēja,

To labāk posta, lādot katrām dalībām.

 

(Tāļumā atskan taures; korts satrūkstas.)

 

Kā tauru dima ausis, iekšas dārdot plēš,

Tā greizsirdība dziļi, cieti ieķeras

Iekš vīra krūtīm, kurš to mūžam neaizmirst,

Kas reiz tam piederējis, ko viņš zaudējis.

 

 

KORIS

 

Vai tu jūti taures skaņas, spožas bruņas zibsnījam?

 

 

FORĶIĀDA

 

Sveiks man esi, kungs un karal! atbildību dodu tev.

 

 

KORIS

 

Ak, un mēs?

 

 

FORĶIĀDA

 

Jūs zināt labi, redzat, viņas nāve klāt;

Pieminat, jums jāmirst iekšā! nē, jums nava glābiņa.

 

(Starpbrīdis.)

 

HELENA

 

Es pārdomāju pirmo, ko lai apņemos.

Tu naidīgs dēmons, to es dziļi sajūtu,

Un labu, baidos, tu par ļaunu vērtīsi.

Vispirms es gribu tev uz pili līdzi iet;

Kas tāļāk — mana ziņa: karaliene slēpj

Sev dziļi krūtīs citiem nepieejamu,

Ko nodomāja. Ej pa priekšu, vecene!

 

 

KORIS

 

Ak, labprāt ejam mēs līdz

Steidzošiem soļiem;

Nāve aiz mums,

Priekšā otrukārt

Pili mēs redzam,

Nepieejamus vaļņus.

Lai viņa apsargā mūs,

Līdzi kā Īlijas pils,

Kura beigās ar

Krita tikai caur viltu vien.

 

(Miglas klājas, aizsedz skatuves tāļumu, arī tuvumu pēc patikas.)

 

Lūk, tikai lūk!

Māsas, skataties!

Diena bij jautra, man šķiet?

Miglas švītrām uz augšu kāpj

Pāri svētam Eirotam;

Neredzams vairs mīlīgais,

Niedrām augušais upes krasts;

Brīvi ar, lepnumā

Liegi slīstošos gulbjus

Kopā jautri peldam

Neredzu, ak, vairs!

 

Klau, tomēr klau!

Dzirdu, tāļi dzied,

Tāļi dzied smakusi balss,

Nāvi junda, viņi tā teic;

Ak, kaut tā tik arī mums

Laimes vietā neatnes

Beigās postu un nelaimi,

Gulbju līdzīgām mums,

Baltiem kakliem, un arī

Mūsu gulbja meitai!

Vai mums! vai, ak vai!

 

Visu aizklāja jau

Apkārt migla visnoļ.

Neredzam viena otru vairs!

Kas še tiek?

Ejam mēs? Lidojam vai

Steidzīgiem soļiem pār laukumu?

Redzi ko? Vai tik Hermess vien

Nevada mūs? Valdot vai nevizo

Zeltītais zizlis, mums atpakaļ iet,

Prom uz pelēkaustošo, uz pretīgo,

Pilno veidoļu netveramu,

Pārpildīto, mūžam tukšo Hadi?

 

Jau uz reizi tumsa metas, nespīdoši aizklīst migla,

Pelēkdrūmi, mūrubrūni. Vaļņi skatam priekšā stājas,

Brīvu skatu bārgi liedzot Vai tas pagalms, dziļa bedre?

Šaušalas mūs atkal sagrābj! Māsas, ak! mēs sagūstītas

Īstā, cietā gūstībā.

 

 

 

Iekšējais pilspagalms,

visapkārt bagāti izrotātas, fantastiskas viduslaiku ēkas.

 

 

KORA VEDĒJA

 

Bez apdoma un prāta, īsti sievišķi!

No mirkļa atkarīgas, vēja lokāmas

Tā nelaimē, kā laimē: nemākat neko,

Jūs mierā panest. Viena pretojas vienmēr

Ar sparu otrai, citas ņegu ņegam tai;

Tā priekos, bēdās līdzi gaudat, smejaties.

Nu ciešat klusu, uzklausat, ko kundze šeit

Par jums un sevi augsta prātā nospriedīs!

 

 

HELENA

 

Kur esi, Pitonisa? Kā tevi sauc,

Iz velvēm iznāc, parādies iz drūmās pils!

Vai gan tu gāji brīnumainam varonim

Par mani pieteikt, saņemšanu gatavot?

Tad paldies saku, ātri aizved mūs pie tā!

Es maldu beigas vēlos, mieru vēlos sev.

 

 

KORA VEDĒJA

 

Tu velti lūko, karaliene, apkārt šeit;

Tas netēls zudis varbūt viņš ir palicis

Tur viņā miglā, kuras segā nezin kā

Mēs tikām šurpu aši, soļus nesperot.

Varbūt tā maldās labirinta šaubībā

Šai brīnumpilī, kas iz daudzām vienota,

Pēc kunga prasot, augstās saņemšanas dēļ. —

Bet lūko augšā! pulkiem tur visapkārt mudž

Pa galerijām, logiem augstiem portāliem,

Kust šurpu turpu ašu kalpotāju bars;

Tas stalti lepnu saņēmumu nozīmē.

 

 

KORIS

 

Man atveras sirds! Ak, skatat tik turp,

Kā tik cēli tie lejā un nesteidzot kāpj,

Jaunsārtākā pulkā cik smuidri tie nāk, ?

Kā tiem kārtota gaita! Kas pavēli dod

Viņiem rādīties, glītotiem bērnībā jau —

Šie jaunekļi zēni, šis raženais bars!

Ko lai apbrīno vairāk? Cik slaidi tie iet?

Vai kā cirtās mati ap baltpieri slīd?

Vai kā vaigu gali kā firziķi sarkst

Un līdzi mīlīgi viļņoti ar?

Labprāt es tiem iekostu, baisma tik ņem;

Jo tad mute gan piepeši pildītos man —

Pat izteikt to šausmas — ar pelniem.

Bet visu skaistie,

Tie šurpu nāk;

Ko viņi tik nes?

Troņkāpji, šķiet,

Sega un krēsls,

Apkars, kas telts-

līdzīgi sedz;

Pāri, pāri veļas,

Mākoņvaiņagojas

Pāri kundzei visnoļ;

Jau viņa kāpa,

Lūgta greznos spilvenos sēst.

Nākat jūs klāt,

Kāpu pēc kāpa,

Riedaties šeit!

Cienīgs, ak, cienīgs, trejkārt cienīgs,

Lai ir sumināts saņēmums šāds!

 

(Viss, ko koris izteic, notiek pamazām. Kad zēni un jaunekļi garā rindā nokāpusi lejā, parādās F a u s t s augšā uz trepēm, vidus laiku bruņenieku galina apģērbā, un nāk lēni, cienīgi lejā.)

 

 

KORA VEDĒJA

 

(Viņu uzmanīgi aplūkodama.)

 

Ja šim ne dievi, kā tie bieži darīt mēdz,

Uz īsu laiku brīnumcēlu augumu

Un lepnu veidu patīkamu uzstātni

Ir vēlējuši, — viņam izdosies ikreiz,

Ko vien viņš iesāk, vai nu vīru cīniņā,

Vai sīkā karā pretī daiļām sievietēm.

Viņš tiešam pārāks daudziem citiem varoņiem,

Un augstā cienā tos es acīm redzēju,

Tur lēni cēliem soļiem, pilniem godības,

To redzu nākam; karaliene, pavērsies!

 

 

FAUSTS

 

(Pienākdams, viņam pie sāniem virs, važās saistīts.)

 

Kur klājas apsveikt tevi svinīgi

Un goda pilni saņemt, vedu tev

Še važās kalpu, kurš bij aizmirsis,

Kas nākas, atņemdains man pienākumu.

Še ceļos nometies un augstai kundzei

Par savu lielo vainu atzīsties!

Šis, augstā karaliene, ir tas vīrs,

Kas reti skaidrām acīm augstā torni

Ir nolikts apkārt skatīt, debess telpas

Un zemes tāļi asi pārlūkot,

Kas parādītos šur vai tur,

No kalniem lejup pilij tuvojoties,

Vai ganāms pulks, vai varbūt kara spēks;

Mēs viņus apsargājam, vairām šos,

Bet šodien — kādu ziegu nolaidību!

tli tuvojies, viņš nejunda, un gaisis

Ir pienācīgais goda saņēmums

Tik augstai viešņai. Viņam būs to maksāt

Ar savu dzīvību, viņš savas asnīs

Sen gulētu; bet vienīgi tik tu

Še vari sodīt, žēlot, kā tev tīk.

 

 

HELENA

 

Tik augstu godu, kā man piešķiri,

Par soģi, valdenieci, lai ar tik

Vai mēģinumam, kā es noskārstu, —

Tad pildu soģa pirmo pienākumu,

Ļauj apsūdzētam attaisnoties. Runā!

 

 

TORŅA SARGS LINCEJS

 

Laid, lai skatu, ceļos slīkstu!

Laid, lai dzīvoju, lai nīkstu!

Jau es nodevies šai skaistai

Sievai, dievu šurpu laistai.

 

Gaidīdams uz dienas ausmu,

Rīta pusē lūkojos;

Pēkšņi brīnišķi, pret jausmu

Saule lēca dienvidos.

 

Skatu vērš uz viņu pusi, —

Aizas, kalni aizmirsti,

Zeme, debess nobālusi:

Viņu redzu vienīgi.

 

Manim doti acu stari

Lūša acu spodrumā,

Apžilba šie manim ari

It kā tumša sapinā.

 

Vai mans prāts ko pazīt jēdza?

Torni? vārtus? vaļnumu?

Migla nāca, migla bēdza, —

Tādu dievi ieraugu!

 

Acis, krūtis rautas gāja

Pretī maigam spožumam;

Viznais skaistums mulsināja

Prātu manim nabagam.

 

Ne vairs minēt, ne vairs zināt

Savu sarga zvērestu;

Draudi mani iznīcināt!

Skaistums vaļā dusmību.

 

 

HELENA

 

To ļaunumu, Ko nesu, nevaru

Es pate sodīt. Vai man! Liktenis,

Ak, vajā mani, visur vīru krūtis

Tā mulsināt, ka viņi netaupa

Ne sevi, ne kas cienīgs. Laupot drīz

Un viļot, cīnoties un vadājot,

Gan dievi, pusdievi un varoņi,

Pat dēmoni, tie klaidā mani veda.

Tos vienkārt mulsināju, divkārt vairāk

Un trejkārt, četrkārt postu atnesu.

Lai iet šis labais, dari viņu brīvu!

No dieviem mulsināto nesodi!

 

 

FAUSTS

 

Es, karaliene, redzu brīnoties

Gan mērķējošo un gan cievainoto;

Es redzu loku, kas še bultas sūta

Un ievaino. Pēc bultām bultas nāk

Un mani skar; es visur manu tās

Pa pili zvinkšot, spārnos laižoties.

Kur esmu? Tu man uzticīgos dari

Uz reizi neklausīgus, mani vaļņi

Top nedroši. Es baidos, kara spēks

Jau klausa kundzei — uzvarētājai.

Kas atliek man, ka sevi līdz ar visu,

Ko savu skaitīju, tev rokās dot?

Pie tavām kājām brīvi, uzticīgi

Ļauj tevi, kundze, atzīt, kas tūlīt,

Šurp nākot, troni, valsti mantoja.

 

 

LINCEJS

 

(Ar kasti, un vīri, kas viņam citu nes pakaļ.)

 

Skat, kundze, mani atnākot!

Nāk bagāts skata ubagot,

Viņš tevi uzlūko un jūt,

Cik nabags var, cik bagāts būt!

 

Kas biju ? Kas es esmu gan?

Kas gribams ir? Kas darāms man?

Ko acu skadrums derēt var?

Viņš atsprāgst, līdz šo troni skar.

 

No austrumiem mēs atnācām.

Un vakarmalas postījām;

Pēc tautas tauta plaši klīst

Vairs pirmo citas nepazīst.

 

Krīt pirmā, otrā paceļas,

Un trešās šķēpi rēgojas;

Ik vienu balsta simtkārtt,

Grūst nemanīti tūkstoši.

 

Prom trausmu trausmām traucāmies,

Mēs zemes kungi šķitāmies;

Kur šodien manis trisēja,

Cits rītu zaga, laupīja.

 

Mēs aši skatām, kas kam der:

Viens visuskaisto sievu tver,

Cits vēršu jūgus ņem tūlīt,

Cits zirgu barus steidzas dzīt.

 

Es mīlēju sev izmeklēt,

Ko retam var tik pieredzēt;

Kas citam ar bij iegūstams,

Tas manim bij tik nicināms.

 

Pēc dārgumiem tik meklēju,

Es asiem skatiem sekoju,

Uz visām kulēm uzmanīgs,

Ik pūrs man bija caurspīdīgs.

 

Es zelta kaudzes sakrājos

Un dārgakmeņus greznākos;

Tik smaragds vien man cienīgs šķiet

Pie tavām krūtīm vizmu liet.

 

Lai ausīs pērles spīguļo,

Ko jūras dzelmē izzvejo;

Jo rubīns krasu pazaudē,

Pret vaigu sārti nobālē.

 

Un visudārgiem dārgumiem

Tev būt par kāju pamesliem;

Lai tiek pie tava troņa krauts,

Kas dažā sīvā kaujā pļauts.

 

Tik daudzas liku šurpu nest

Dzelzs kastes, vairāk mājās mest

Ļauj tavā dienestā man stāt,

Es pilnas velves gribu krāt.

 

Tu tikko troņa krēslu tiec,

Priekš tevis visi ceļus liec;

Un vara, bagātība, prāts

No brīnumtēla valdzināts.

 

Tas bija mans līdz pat šobrīd,

Nu tavs, viss man iz rokām slīd.

To šķitu augstu, cienīgu,

Nu to par nieku ieskatu.

 

Man gaisis īpašums ikviens,

Viss nopļauts, vītis pļavas siens.

Viens tavu acu jautrais skats —

Viss greznums atkal ir tas pats!

 

 

FAUSTS

 

Ņem aši projām mantu krājumu,

Bez paļas gan, bet ar bez uzslavas.

Viss viņai pieder, ko še glabā pils

Iekš sava klēpja; kaut ko piedāvāt

Ir lieki. Ej pie mantām mantas liec

Pēc jaukas kārtas! Cēlu ainu cel

No neredzētas greznības! Lai velves

Kā svaiga debess spīd! Lai paradīzes

Iz nedvašīgas dzīves augtin aug!

Lai raibās puķēs viņas soļu priekšā

Pie segas sega slīgst! Lai zeme liegi

Tās soli saņem! Viņas skats lai redz

Tik dievus nebaidošu vizumu!

 

 

LINCEJS

 

Vājš ir kunga vēlējums,

Kalpam vieglis darījums:

Mantu, dzīvi pārvalda

Dailes augstā pārvara.

Kara spēks viss rāms un kluss,

Zobens neass maksti dus;

Kur šī greznā aina slīd,

Pate saule tikko spīd,

Kur šī parādība riet,

Viss tik tukšs un niecīgs šķiet.

 

(Aiziet.)

 

 

HELENA

 

(Uz Faustu.)

 

Es vēlos tevi runāt, bet nāc šurp

Pie maniem sāniem! Tukšā vieta še

Sauc savu kungu, sargā manējo.

 

 

FAUSTS

 

Pirms ceļos, augstā sieva, ļauj man krist,

Tev uzticību teikt; šo roku skūpstīt,

Kas mani augšā, tev pie sāniem, ceļ!

Liec būt man līdzvaldonim tavā valstī

Bez gala robežas! Tu iegūsti

Sev pielūdzēju, kalpu, sargu vienā!

 

 

HELENA

 

Daudz brīnumus es redzu, dzirdu šeit;

Es vienos dīvos, daudz es jautātu.

Bet saki, kādēļ gan tā vira runa

Tik savāda man šķita, tomēr laipna:

Tur viena skaņa otrai klātu sliedz,

Un, tikko vārds ir ausis aizsniedzis,

Nāk otris pirmam vārdam pieglausties.

 

 

FAUSTS

 

Ja tev jau mūsu tautas runa tik,

Ir mūsu dziesmas tevi jūsminās

Un ausis, prātu dziļi apmierinās.

Visdrošāk ir, mēs tūdaļ mēģinām;

To izvilinās, izsauks saruna.

 

 

HELENA

 

Teic, kā man ar tik jauki runāt mākt?

 

 

FAUSTS

 

Tas vieglin viegli, tik no sirds būs nākt.

Un, ja mums krūtis ilgās kaist bez gala,

Mēs meklējam —

 

 

HELENA

 

Kas mūsu līksmu dala.

 

 

FAUSTS

 

Kas bijis un kas būs, gars neskata,

Tik tagadne —

 

 

HELENA

 

Ir mūsu laimība.

 

 

FAUSTS

 

Tā manta, turta, ķīla, īpašums;

Kas visu dod?

 

 

HELENA

 

Šīs rokas pasniegums.

 

 

KORIS

 

Kas ņems ļaunā mūsu kundzei

Ja tā neliedz laipnību

Kungam šinī pilī?

Atzīstat, visas mēs esam

Gūstītas kā jau ne reti,

Kopšu aizņēma briesmu gals

Īliju, kopšu mēs klīdām

Labirintiskā maldībā.

 

Paradušas vīru mīlu,

Sievas vēlētājas nau,

Tikai pazinējas;

Līdzi līdz zeltmatu ganiem,

Varbūt ar melnsaru fauniem,

Kā vien gadība atgadās,

Ļaujam par viļņošo daili

Punu tiesību līdzīgi.

Tuvu, tuvāk viņi jau sēd,

Sānus sliedzot pie sāniem,

Pleci un ceļi satiekas;

Līgojot rokas tie skauj

Troņkrēslam pār,

Mīksto sēdekļu greznībai.

Majestāte sev atļaujas

Slepenu līksmju

Ļaužu priekšā šepat

Pāri pārdrošu atklātību.

 

 

HELENA

 

Tik tāļu un tik tuvu sajūtos

Un labprāt saku: «Še! še atrodos!»

 

 

FAUSTS

 

Man dvašu aizņem, vārdi aizraujas;

Tas sapnis, laiks un telpa izzūdas.

 

 

HELENA

 

Tik jauna liekos, nodzīvojusies,

Tev svešam ieausta un glaudusies.

 

 

FAUSTS

 

Kam pārdomāt šo liktens lēmumu!

Jo būt ir pienākums, kaut brītiņu.

 

 

FORĶIĀDA

 

(Sparīgi uznākot.)

 

Mīlas burtu burtotāji,

Saldu nieku gudrotāji,

Laiski mūžam mīļotāji!

Laiks priekš tā nau izdevies.

Vētru neliekaties manām!

Nedzirdat tur taures skanam?

Posts jums tuvu tuvojies.

Menelājs, ai tautas trausmu

Nākot, nes jums kara drausmu;

Niknai cīņai sataisies!

Tevi grābs ar rupju varu,

Saplēsts izlaidīsi garu,

Sievu līksme atriebsies.

Skuķes pakārs šķores galā,

Bet šai pretī altārmalā

Trītais cirvis zaigosies.

 

 

FAUSTS

 

Kāds pārdrošs traukums! Pretīgi tas uzmācas;

Ir briesmās netik manim neprātīgais spars.

Pats jaukais vēstnieks, vēstot ļaunu, nejauks tiek;

Tu, nejaukākā, nevēstis tik mīli nest.

Tev šoreiz neizdosies, gaisu trīsini

Ar tukšu dvašu! Še nekādu šēmju nau,

Un arī šēmes — lieki draudi izliktos.

 

(Signāli, sprādzieni no torņiem; taures un balksnes, kara mūzika vareni kara pulki paiet garām.)

 

Nē, tūdaļ rindās nostādīsies

Še vienots varoniskais bars:

Tas sievu mīlu izpelnīsies,

Kam viņas sargāt spēka spars.

 

(Uz kara vadoņiem, kas atdalās no pulkiem un pienāk klātu.)

 

Ar aizturētu iešutumu,

Kas droši dod jums uzvaru,

Jūs ziemeļnieku jaunaugumu,

Jūs austrumziedu varību!

 

Dzelzs bruņās iekalts iezibinās

Šis bars, kas valstis salauza,

Tas uznāk, zeme aizdrebinās,

Tas aiziet, pērkons dimdina.

 

Pie Pilas izkāpām mēs malā,

Jau vecais Nestors nomiris,

Un sīkās karaļvalstis salā

Tāds kara spēks drīz ārdījis.

 

Šos dzenat nost no vaļņa sklaida,

Lai Menelājs uz jūru iet!

Tur viņš lai laupa, siro, klaida;

Tas viņa prieks un liktens šķiet.

 

Par hercogiem jūs celti tiekat,

Tā pavēl Spartas valdniece;

Nu valsti tai pie kājām liekat,

To jūsu starpā dala še.

 

Tur ģermān, Korintu pret baismām

Ar stipriem vaļņiem apsargā!

Un Ahaju ar simtām plaismām

Es dodu gotu gādībā.

 

Uz Elīdu lai franki traucas,

Lai sakšiem paliek Mesēna,

Par jūras kungu normans saucas,

Lai Argolīdu spēcina.

 

Ikviens kops savu māju āri,

Pret svešiem spēks un zibenis;

Bet Sparta valdīs visiem pāri,

Sen karalienes sēdeklis.

 

Tā redz: jūs visi mierā baudāt

Šīs zemes pilnu auglību;

Pie viņas kājām atrast jaudāt

Jūs tiesu, gaismu, taisnību.

 

(Viņš nokāpj leja, virsaiši sastājas ap viņu apkārt, lai viņa pavēles un rīkojumus dzirdētu tuvāk.)

 

 

KORIS

 

Kas visdaiļāko vēlas gūt,

Krietnis aiz visiem citiem,

Gudri lai gādā ieročus sev!

Glaimojot gan viņš ieguva,

Kas virs zemes visaugstākais;

Bet viņš mierā to nevalda:

Glaimotāji to viltīgi viļ,

Laupītāji to pārdroši tver;

Atvairīt naidniekus viņam lai rūp!

 

Mūsu kungu teicu par to,

Cienu augstāk par visiem,

Dūšīgi, gudri biedrojies viņš:

Stiprie klausoši apkārt stāv,

Katru mājienu gaida.

Ticīgi pilda pavēli,

Gādādams katris labumu sev,

Līdzi valdnieku sargādams ar,

Abiem aug augstākās uzslavas gods.

 

Kas lai gan tagad to vairs

Atņem varenam kungam?

Viņam pieder tā, viņam lai tiek,

Divkārt mēs viņam vēlam to,

Viņš ira mūs līdzi ar viņu še glābis,

Vaļņi visapkārt un kara spēks.

 

 

FAUSTS

 

Nu novadi ir izdāvāti,

Stalts lēmums katram varonim,

Tie visi aizies mierināti!

Mēs pašā vidū paliksim.

 

Tie sargā tevi, puslīdz salu,

Kas viļņu apkārt apskauta,

Kas tu ar liegu kalnu galu

Pie Eiropas tik piesprausta.

 

Šī zeme — visu zemju rota,

Lai tautām ir par svētību,

Nu manai karalienei dota;

Tā skatīja tās dzimšanu.

 

Pie Eirota iekš niedulāja

Tā čaulu lauza starojot,

Un māte, brāļi acis klāja,

No spožas vizmas apmilstot.

 

Šī zeme atzīst tevi vienu,

Tev pasniedz ziedu kuplumu;

Šai tēvu zemei dodi cienu

Par zemes lodi augstāku!

 

Ja kalnu milži savo? virsos arī

Gan saltiem saules stariem vaļu dod,

Tad klintis zaļo, jūtot pavasari,

Un kaza kāri sīku zāli rod.

 

Jau avots rit un kopus gāžas strauti,

Un plaismas, lauki zaļi klājušies;

Uz simtiem pakalniem, kas daļās rauti,

Redz aitu barus plaši ganāmies.

 

Pa vienai staigā, lēni, apdomīgi

Tur govis, bezgalu pat nebaidās;

Bet patvērums ir visām vienlīdzīgi —

Tur klintis simtās alās saslienas.

 

Pāns visu sargā, dzīvesnimfas dzīvo

Tur krūmu segto aizu svaigumā,

Un ilgās aizsniegt gaisu, augsti brīvo,

Pie koka koks tur ceļas kuplumā.

 

Tās senas dzires! Spēka ozolmilni

Tur plešas stūrgalvīgiem lokumiem;

Un kļava maiga, zari sulas pilni,

Kāpj skaidri gaisā, rota zaļumiem.

 

Un klusā pavēnītē mātes rieti,

Kur jērs un kuslais bērniņš meklē zīst;

Netāļu augļi, laukos kviešu dzieti,

Iz apdobotiem kokiem medus līst.

 

Še iedzimta ir labklājība,

Še seja, vaigi jautroti;

Ikvienam savā vietā nemirstība;

Tie pieticīgi, veseli.

 

Tā aug caur skaidru dienu ritējumu

Mazs bērns uz tēva spēcību —

Mums brīnums; neizšķirt mums jautājumu,

Vai dievu cilts vai cilvēku?

 

Tā ganiem Apollons bij līdzā tēlā,

Kā skaistākie tam sacensās;

Kur daba valda lokā, skaidri cēlā,

Tur visas būtnes satveras.

 

(Viņai blakus sēdot.)

 

Tā manim izdevies, tā tevim arī;

Lai esam svabadi no pagātnes!

No augstā dieva dzimtu justies vari;

Tu viena esi pirmās pasaules.

 

Ne stiprā pilī būsi tvērta!

Vēl mūžam svaigā jaunumā

Mums laimespilnai baudai vērta

Ir Arkādija Spartas tuvumā.

 

Tu laimes zemē viļināta,

Tev liktens ligu līksmi šķir!

Lai troņa vietā lapene ir klāta,

Lai laime arkādiska ir!

 

(Skats pilnīgi pārvēršas. Rindai no klinšu alām pieslienas slēgtas lapenes. Ēnota birze līdz pat visapkārtējai klinšu kraujai; Faustu un Helenu neredz. Koris guļ, visapkārt izdalījies.)

 

 

FORĶIĀDA

 

Cik ilgu laiku skuķes dus jau, nezinu;

Vai viņas sapnī juta, ko es nomodā

Še savām acīm gaiši, skaidri redzēju?

Es modināšu. Jaunie ļaudis brīnīsies,

Jūs, bārdaiņi, tur ari, kas jūs gaidāt jau,

Kā risināsies ieticētie brīnumi.

Nu augšā! augšā! Aši cirtas kārtojat!

Iz acīm miegu! Nemirkšinat, klausaties!

 

 

KORIS

 

Runā tikai, stāsti, stāsti, kāds tur noticies ir brīnums!

Mēs vismīļāk uzklausāmies tam, kas gluži neticami;

Mums jau gari-garlaicīgi klintis vien še uzlūkot.

 

 

FORĶIĀDA

 

Tikko acis izberzušas, jau jums garlaiks, meitenes?

Dzirdat vien! Še šinīs plaismās, šinīs alās, lapu vījās

Bija tvērums, paslēptuve idilliskam mīlas pārim

Mūsu kungam, mūsu kundzei.

 

 

KORIS

 

Kā? — še iekšā?

 

 

FORĶIĀDA

 

Šķirtin šķirti

No šīs saules, mani vienu sauca tie, lai apkalpotu.

Augstā godā es tiem biju, tomēr, kā jau tādai klājas,

Es pēc cita izlūkojos, griezos šurpu, griezos turpu,

Saknes lasīju un sūnas, visu seku zinātāja;

Tā tie vieni palika.

 

 

KORIS

 

Tu jau stāsti, it kā iekšā plašas pasauls telpas būtu,

Meži, pļavas, strauti, upes; ko tu melsi pasakas!

 

 

FORĶIĀDA

 

Jā, tā ir, tik jums nau ziņas! Tās ir nepētītas dzelmes:

Zāļu zāles, galmu galmi, — tos es radu staigājot,

Bet uz reizi skan kā smiekli, atbalss atsaucas caur alām;

Paskatos, tur puisēns lēkā mātes klēpī tēvam pretī

Un no tēva bēg uz māti; glaimošanās, rotāšanās, —

Mīlestībā ķircinājas, priekā gavilē un klaigā,

Maiņus mani reibina.

Kailin kails, bez spārniem ģēnijs, fauniskis, bet cēli veidots,

Nolec viņš uz mīkstu zemi; zeme, pretī līgodamās,

Uzsviež viņu augsti gaisā; lecot otru, trešu lāgu,

Tas jau pašu velvi skar.

 

Māte bailēs viņam uzsauc: «Leci lēkdams, cik tev tīkas —

Tikai lidot nemēģini! brīvi lidot tev nau lemts.»

Tēvs teic mīļi brīdinādams: «Zemes klēpī slēpjas atspars,

Kas uz augšu tevi cilda; skar ar pirkstiem tikai zemi

Un kā zemes dzimtais Antejs tūdaļ esi stiprināts.»

Tā viņš lēkā pa tām klintīm, drīz uz vienas, drīz uz otras,

Šurpu turpu it kā bumba, kas top apkārt svaidīta.

 

Piepeši tur dziļā aizā, kādā plaisā viņš ir zudis,

Viņš mums liekas bojā gājis. Māte raud, tēvs apmierina;

Plecus raustot, stāvu baisi. Te viņš parādās uz reizi!

Vai tur mantas bija slēptas? Puķu svītrām košās drēbēs

Viņš ir tērpies cienīgi.

Pušķi karājas no rokām, lentas plivinās ap krūtīm,

Rokās tura zelta līru, īsti it kā maziņš Fēbus,

Nāk viņš jautri klinšu malā; mēs tik stāvam brīnīdamies.

Vecākie aiz liela prieka spiež viens otru sev pie sirds.

Kā ap galvu viņam staro? Kas tas spīdums, grūti pateikt,

Vai tā ira zelta rota, vai tā liesmo gara spēks?

Tā viņš rosās, tā viņš rotā, zēna veidā pareģodams

Visa daiļa valdītāju, kuram mūža melodijas

Locekļos tā laistin laistās; tā jūs dzirdēsat gan viņu,

Tā jūs redzēsat ar viņu, apbrīnojot brīnumos.

 

 

KORIS

 

Brīnumu tu to sauc,

Krētiešu sieva?

Dzejnieku mācošais vārds

Nau tevim ausīs nācis?

Nedzirdēji Jonijas,

Nedz ar Hellādas teikas,

Sentēvu senās sakas,

Dievu-, varoņbagātību?

 

Viss, kas tik notiek vien

Šo baltu dienu,

Bēdīga atbalss tik ir

Raženām senām dienām.

Nau tavs nostāsts pielīdzināms

Tam, ko mīlīgi māži

Ticamāk vēl par tiesu

Dziedāja par Majas dēlu.

 

Viņu, sīku, bet stipru jau,

Tikko dzimušu bērnu,

Tīsta vistīrās drāniņās,

Sasprangā greznākos vīstokļos

Pļāpīgu auklētāju bars

Savās neprāta domās.

Tomēr, lūk, smalki, bet spēcīgi

Izvelk nebēdnis locekļus,

Vīksti lokanos aši,

Viltīgi purpursarkano,

Baisi spiedošo čaulu

Savā vietā tur pametot,

Līdzi gatavam tauriņam,

Kas iz kūņas kūņojies,

Spārniņus plātīdams, mudri skrien,

Droši caur saulaino ēteri

Brīvi, vaļīgi laižoties.

 

Tā ir viņš, visu naskākais,

Kas grib zagļiem un blēžiem,

Peļņas gūvējiem visiem līdz

Mūžam labdarīgs dēmons būt. —

To viņš izrāda aši vien

Visu veiklākām mākslām.

Juras valdniekam tūdaļ zog

Trijzari, Aresam pašam ar

Gudri zobenu makstī,

Loku un bultas Fēbam vēl,

Lūznas Hēfestam paņem;

Pašam tēvam Ceisam viņš

Ņemtu zibeni, — uguns baiss;

Erosu viņš cīņā veic,

Kāju pasperdams laužoties,

Laupa Ciprijai, kas to glauž,

Zelta jostu no krūtīm.

 

(Mīlīgas, skaidri melodiskas kokļu skaņas atskan iz alas. Visi uzklausās un izliekas sirsnīgi sajūsmināti. No šejienes sakot, līdz nākošam starpbrīžam visu laiku pilniskanoša mūzika.)

 

 

FORĶIĀDA

 

Klausat mīļu mīļās skaņas,

Aši nost tās pasakas!

Jūsu dievu nau te zvaņas,

Viņu trausmas bijušas!

 

Nu tas netīk vairs nevienam,

Mēs jau prasām augstāku:

Kas no sirds nāk, to mēs cienām,

Tas tik dara iespaidu.

 

(Viņa aiziet atpakaļ uz klintīm.)

 

 

KORIS

 

Ja pat tevi aizgrābušas

Glaimu skaņas, briesmīgā,

Jūtam mēs nu atspirgušas

Asras rietam ritumā.

 

Lai ar saules spožums dzistu,

Kad tik dvēslē diena aust,

Kad tik mūsu sirdī mistu,

Ko mums pasaule grib skaust.

 

H e l e n a, F a u s t s, E i f o r i o n s augša aprakstīta ietērpā.

 

 

EIFORIONS

 

Dzirdot bērnu gavilējam,

Prāts jums līdzi līksmojas;

Redzat mani lecam, dejam,

Sirds jums krūtīs iesilstas.

 

 

HELENA

 

Mīla, ļaudis laimodama,

Divas būtnes savieno,

Debess priekos jūsmodama;

Trejatnību izveido.

 

 

FAUSTS

 

Vēlējumi pildījušies:

Šeit es tavs, un mana tu;

Tā mēs stāvam vienojušies,

Kaut vienmēr tā paliktu!

 

 

KORIS

 

Daudzu gadu ilgu laimi

Iekš šī zēna spožuma

Redzu līstam pār šo saimi.

Ak, šī jaukā kopība!

 

 

EIFORIONS

 

Ak, ļaujat dejot

Un lēkt uz augšu!

Pa gaisu klejot

Es trauktin traukšu,

Tā mana kāre —

Jau mani skauj.

 

 

FAUSTS

 

Pamazām, lēnām!

Jel ne tik droši!

Ak, posts — tev, zēnam,

Nāks pārsteidzoši.

Mans dēls, tu slīkdams

Mūs līdzi rauj.

 

 

EIFORIONS

 

Tās manim mokas

Še lipt pie tvirtas;

Ak, ļaujat rokas,

Ak, ļaujat cirtas,

Ak, ļaujat drēbes!

Es patība.

 

 

HELENA

 

Vai neatmini,

Tu mūsu esi?

Mūs āpbēdini

Un postu nesi;

Un, tikko gūta,

Jūk trijība!

 

 

KORIS

 

Es baidos, drīzi

Rīst kopība!

 

 

HELENA un FAUSTS

 

Mierini sparīgo

Pārmēra dabu,

Dziņu šo varīgo!

Klausi mūs abu!

Rotā ar gausu

Laukumos te!

 

 

EIFORIONS

 

Jums es tik klausu,

Savaldos še!

 

(Caur kori vīstoties un viņu uz deju aizvedot.)

 

Vieglāki lidinās

Līdzi šis liegdzimums.

Vai nu šīs meldijas,

Kustības patīk jums?

 

 

HELENA

 

Tā tu man patici;

Skaistules vedini,

Dej rotaļas!

 

 

FAUSTS

 

Kaut jel viņš mitētos!

Lūkoties māžekļos

Netik nemaz.

 

(Eiforions un koris dejot un dziedot kustas vījošās rindās.)

 

 

KORIS

 

Ja tu mīlīgi cel

Baltskaistās rokas

Un mirdzu viļņus vel,

Kad cirtas lokās,

Ja kājas tik viegli tev tek,

Zemi tik skardamas sek,

Te un tur atkal spīd,

Pēc locekļa loceklis slīd, —

Mērķi tu panācis,

Mīļš mīlulīt!

Sirdis tu ieguvis

Visas tūlīt.

 

(Starpbrīdis.)

 

 

EIFORIONS

 

Bars vieglkājainu

Stirniņu zālē,

Uz jaunu dainu

Bēgat man tālē!

Es esmu mednieks,

Jūs medījums.

 

 

KORIS

 

Ja tvert mūs gribi,

Ko skrej tik aši,

Kā zibēt zibi?

Jo skuķi paši

Grib apskaut tevi,

Daiļš radījums!

 

 

EIFORIONS

 

Pa mežiem, pļavām!

Pa kravu kravām!

Man īdzē garu,

Ko lēti gūt, —

Tik ņemt ar varu

Sirds prieku jūt.

 

 

HELENA un FAUSTS

 

Ak, viņš trako kā bez maņas!

Ko vairs cerēt mērenību?

Tur jau skan kā ragu skaņas,

Mežos, lejās dzirdu rību.

Kas par troksni! Savvaļību!

 

 

KORIS

 

(Pa vienai ātri ienākot.)

 

Mums viņš aši garām skrēja!

Nicinoši mūs vēl smēja.

Visa bara trakāko

Tur viņš nes kā medamo.

 

 

EIFORIONS

 

(Jaunu meiteni ienesdams.)

 

Mazu skabardzīti gaudu

Sev uz pretvaļīgu baudu.

Īstais prieks tik krūtis skaut,

Ja tās manim negrib ļaut,

Skūpstīt muti nedotu:

Spēku, vaļu parādu.

 

 

MEITENE

 

Netur' mani! Netrūkst gara,

Drosas, spēka ari man;

Mūsu vaļai arī vara,

Ne tik drīz to noveic gan.

Vai tu mani baidot šķieti?

Daudz tu rokām uzticies!

Turi vien tik mani cieti,

Gan tu, nelga, aizdegsies.

 

(Viņa pārvēršas par liesmu un paceļas gaisā.)

 

Seko manim liegā gaisā,

Seko manim sklaidā plaisā,

Mērķis tevim izgaisies!

 

 

EIFORIONS

 

(Beidzamās liesmas nokratīdams.)

 

Klinšu kraujumi kāpj,

Apkārt stāv dziru milns!

Šaurums še žņaudz un grābj!

Jauns es un spēka pilns.

 

Vēji, klau, šņāko tur,

Viļņi, klau, šļāko šur;

Tāļu, tāļu tie skan,

Tuvu būt gribētos man.

 

(Viņš lec pa klintīm aizvien augstāk.)

 

 

HELENA, FAUSTS un KORIS

 

Kalnu galos gribi skraidīt?

Šausmas mums no kritiena.

 

 

EIFORIONS

 

Vienmēr augstāk vēlos klaidīt,

Man vistāļāk jāskata,

Lūk, kur es atrodos!

Pussalas augstumos;

Zeme še Pelopar

Jūrzemei radota.

 

 

KORIS

 

Kalnmežos nemīli

Mierīgas klaidas,

Meklēsim steidzīgi

Vīnogu laidas;

Vīnogas pakalnos,

Viģes tev māj.

Laukumus mīlīgos

Neatstāj!

 

 

EIFORIONS

 

Mieru tik mūžu dien'?

Sapņojat, sapņojat vien!

Tagad skan sauciens: karš!

Uzvaru zvana varš.

 

 

KORIS

 

Kas, mieram valdot,

Pēc kara sauc,

Tas, cerību skaldot,

Sev laimi jauc.

 

 

EIFORIONS

 

Katru še dzimušu,

Briesmās uz briesmību,

Kam bezgala brīvdrosa kaist,

Kas gatavs dzīvību laist,

Svētneapnīkstošo

Garu lai teic,

Lai katru cīkstošo

Uzvara sveic!

 

 

KORIS

 

Lūk, viņš augša klinšu kraujā!

Tomēr mazs mums neliekas,

Bruņās, it kā iedams kaujā,

Varš un tērauds zaigojas!

 

 

EIFORIONS

 

Nau mums vaļņu, mūru sklalda,

Katris sevi apzinās;

Stipra pils, kas svešos baida,

Vīra krūtis bruņotās.

Gribat brīvot savas mājas,

Vieglās bruņās karojat!

Sievas līdzi kaujā stājas,

Top par vīriem bērni pat.

 

 

KORIS

 

Dzeja, svēt' ugunīs

Celies tu debesīs!

Skaistākā zvaigzne lai spīd,

Mūžam pār mums lai slīd!

Viņa mūs tomēr sniedz,

Skaņas mums neaizliedz,

Klausām tās ik brīd'.

 

 

EIFORIONS

 

Nē, ne kā bērns es esmu nācis,

Nāk jauneklis ar ieročiem;

Es garā līdzi cīņu sācis,

Līdz' brīviem, drošiem, spēcīgiem.

Turp iet!

Tur zied

Vēl slava vīriem varoņiem.

 

 

HELENA un FAUSTS

 

Tikko dzīvē ieaicināts, —

Pirmā diena atausa, —

Reibu kāpēs iejūsmināts

Cīties sāpju laukuma.

Mēs nekam Tev nederam?

Sapnis jaukā kopība?

 

 

EIFORIONS

 

Vai dzirdat dūcam jūras selgā

Caur leju lejām atbalsis?

Tur cīnās sausā drīz un velgā

Pret pulku pulks kā izmisis.

Un nāvē nīkt,

Zemē būs slīkt;

Tāds reiz visu liktenis.

 

 

HELENA, FAUSTS un KORIS

 

Kādas šausmas būs mums matīt!

Vai tev nāve nolemta?

 

 

EIFORIONS

 

Vai iz tālienes man skatīt?

Nē! Man bēdās dalība.

 

 

PRIEKŠĒJIE

 

Pārdroso briesmas tver!

Nāvīgs dairs.

 

 

EIFORIONS

 

Tomēr gars — spārnus ver,

Neciešu vairs!

Citādi nevaru!

Ļaujat man iet!

 

(Viņš metas gaisos; drēbes viņu nes acumirkli, viņa galva staro, gaismas svītra viņam seko.)

 

 

KORIS

 

Īkaru! Īkaru!

Bēdas mums riet!

 

(Daiļš jauneklis nokrīt pie vecāko kājām, mironī doma ieraugām pazīstamu tēlu; bet miesiskais tūdaļ pazūd, aureola kā komēts paceļas uz debesīm, drēbes, mētelis un līra paliek guļam.)

 

 

HELENA un FAUSTS

 

Tūdaļ ar līksmībā

Mokas sāk tirdināt.

 

 

EIFORIONS

 

(Balss iz dziļumiem.)

 

Vienu nakts valstībā

Neatstāj mani, māt!

 

(Starpbrīdis.)

 

 

KORIS

 

(Sēru dziedājums.)

 

Mūžam nejūt' sevi vienu,

Jo mēs šķietam tevi zinot.

Ja tu atstāj gaismas dienu,

Sirdis nebeigs, tevi minot.

Vai še gaužām sērām vieta?

Tevi dziedam skauzdamas:

Skaidrās, sērās dienās rieta

Dziesmas tevim varenas.

 

Augstas varas ģintā dzimi,

Laimes liktens tev bij lemts,

Agri pats sev zudi, grimi,

Jauno dienu zieds tev ņemts;

Skadras acis ļaudis skatīt,

Katrai dziņai līdzjūta,

Augsto sievu mīlu matīt

Dziesma tevim vienīga.

 

Bet tu skrēji neturami

Brīvi tīkla nevaļā,

Rāvi saites nevaldāmi

Tiklībā un likumā:

Augstus kāpus domās kāpi,

Drosai devi dzinekli,

Greznāko tu iegūt slāpi,

Tikai aizsniegt nespēji.

 

Kas to aizsniedz? Prasām drūmi,

Liktens mūžam klusu cieš,

Nāves dienā skumji, kļūmi

Asnīs tautu zemē spiež.

Lai jūs jaunas dziesmas remdē,

Nestāvat vairs salauztas!

Zeme atkal jaunas dzemdē,

Mūžam jaunas radības.

 

(Pilnīgs starpbrīdis. Mūzika beidzas.)

 

 

HELENA

 

(Uz Faustu.)

 

Vecs vārds pie manis diemžēl arī piepildās:

Ka laime, skaistums nebiedrojas nešķirot.

Man mīlestības, dzīves saite sarauta;

Es, gaužot abu, sāpēs saku ardievas

Un metos atkal, Persefoner rokās tev,

Ak, uzņem mani, uzņem zēnu žēlīgi!

 

(Viņa apskauj Faustu; miesiskais izgaist, drēbes un plīvurs paliek viņa rokās.)

 

 

FORĶIĀDA

 

(Uz Faustu.)

 

Tur' cieti, kas tev pāri palika!

Šīs drēbes nelaid vaļā! Lūk, tur jau

Aiz malām dēmoni tās rauj un cenšas

Uz pekli viņas aiznest. Turi ciet!

Tās nau vairs dieve, ko tu zaudēji,

Bet tomēr dievišķas, Ņem augsto mantu

Kā dāvanu un gaisos pacelies!

Tās tevi visam zemam pāri nes

Pa ēteri, cik iLgi izturi.

Mēs tāļi, tāļi atkal redzamies.

 

(Helēnas drēbes izplūst par debesiem, klājas ap Paustu, ceļ viņu gaisā un aizklīst ar viņu garām.)

 

 

FORĶIĀDA

 

(Paņem no zemes Eiforiona drēbes, mēteli un līru, iet priekšskatuvē, paceļ gaisā Eitoriona mantas un saka.)

 

Es laimīga šo atradusi!

Gan pate liesma izdzisusi,

Bet: ko lai tādēļ noskumtu!

Še paliek diezgan poētus ko svaidīt,

Celt amatbrāļu skaudību;

Ja nespēju ar talentus jums raidīt,

Vismaz es drēbes aizdodu.

 

(Viņa nosēstas priekšskatuvē pie kāda staba.)

 

 

PANTALĪDA

 

Nu ātri, meitas! Brīvas mēs no pesteļiem,

No tesāliskās burves spaidekļa,

No mulsinošu skaņu raiba raibuma,

Kas malda ausis, apņem prātus jucinot.

Uz Hadi sleigsim! Mūsu karaliene jau

Turp gāja cēlu gaitu. Viņas soļiem līdz

Lai staigā tieši uzticīgu meitu pulks!

Mēs viņu rodam tur pie Neizpētāmās.

 

 

KORIS

 

Karalienes, tās jau laipni uzņemtas tiek;

Arī Hadī viņas ir priekšgalā,

Lepni sevim līdzīgus sveic,

Ar Persefoni draudzību slēdz;

Jā, bet mēs kur nomalītēs,

Dziļajās asfodelpļavās,

Apkārt garas ulmes,

Neauglīgu vītolkoku bogs,

Kā lai kavējam laiku sev?

Sikspārņiem līdzi čiepstēt

Un apnicīgi, spokaini čukstēt.

 

 

KORA VEDĒJA

 

Kas neizpelna vārdu sev, nedz cēlu gribu,

Tas pieder elementiem. Eita jūs tik vien!

Es karsti vēlos karalienei klātu būt;

Ne vien tik nopelns, tikums ar dod patību.

 

(Aiziet.)

 

 

VISAS

 

Mēs dienas gaismai atdotas atpakaļ,

Gan ne patības vairs,

To jūtam, to zinām mēs;

Tomēr mēs mūžam neejam Hadī.

Mūžīgais dzīvības riets

Sauc pēc mums, gariem,

Mēs pie viņa sliedzamies klātu.

 

 

VIENA KORA DAĻA

 

Mēs še tūkstots zaru zaros, čukstu trīsās, žūžu šūpās

Viļam, rotaļājot klusi, augšup saknēs dzīves sulas

Sīkos zaros; drīz ar lapām, drīz ar ziediem pārpilnībā

Pušķojam sev plīvu matus brīvā gaisā rasmībai.

Bārstās augļi, tūdaļ lasās dzīves līksmi ļaudis, lopi,

Lai tos ķertu, spirdzinātos, aši tekot, drūzmējoties,

Un ka pirmo dievu priekšā visi lokās apkārt mums.

 

 

CITA DAĻA

 

Mēs pie gludo klinšu sienu tāļi zaigojošās vizmas

Piesliedzamies glaimojoties, viļņojoties maigos viļņos;

Klausāmies uz katru skaņu, putnu dziesmām, svilpju sīci

Vai uz Pana drausmu balsi, tūdaļ raidām atbildi.

Žūžo, žūžojam mēs pretī, dūc, un pretī mūsu pērkons

Norūc rībot tricinoši divkārt, trejkārt, desmitkārt.

 

 

TREŠĀ DAĻA

 

Māsas, mošākas no prāta, mēs ar strautiem līdzi tekam;

Vilina mūs viņā tālē appušķotie pakalnīši;

Aizvien lejāk, aizvien dziļāk ritam meāndriskā vījā,

Slakām pļavas, slakām maurus, mājas dārzā lokāmies.

Cipreses tur ceļu zīmē, smuidriem zariem pāri laukiem,

Pāri krastiem, viļņu vizmai dzidrā gaisā ceļoties.

 

 

CETURTĀ DAĻA

 

Viļņojat jūs, kur jums tīkas, mēs še mītam, mēs še šalcam

Apkārt apstādītam kalnam, kur pie maikstēm zaļo vīns;

Tur vai cauru augu dienu vīnakopja kaislas rūpes

Liek mums skatīt uzcītības šaubu pilno vedību.

Drīz ar kapsli, drīz ar lāpstu, zemi metot, griežot, sienot,

Lūgtin lūdz viņš visus dievus, saules dievu vistīmi.

Bakham, luteklim, maz rūpes par šo uzticamo kalpu,

Slaistās lapenēs un alās, faunu starpā tērzējot,

Viss, kas vien tik viņam vajdzīgs pusreibuma sapņojumos,

Viņam mūžam ādas maisos, krūzēs, kannās, trauku traukos,

Gan pa labai, gan pa kreisai vēsās alās uzglabāts.

Ja nu beigās visi dievi, bet visvairāk saules dievs

Vēdot, veldzot, sildot, kvēlot ogu traukus pildījis,

Tad uz reizi dzīve rodas tur, kur kopējs klusi raka,

Šalciens ceļas lapu lapās, apkārt vīna kokiem čaukst.

Grozi čīkst, un spaiņi klaudzē, nestavas tik īd un dīc,

Visi tek uz lielo baļļu, tur, kur spaidītāji dej.

Tur tiek velgo, skaidri dzimto ogu svēta pārpilnība

Kājām mīta, putās šļācot, maisos riebi žņaudzīta,

Nu skan ausīs cimbolskaņas, vara trauku dārdēšana;

Dionīsus vaļā klājis mistērijas slēpumu,

Iznāk tur ar kazkājiešiem, līgojošām kazkājietēm,

Starpā klaigā pilnā kaklā garausainis Silēnam.

Nau ko taupīt! Šķelti nagi mīda zemē katru tiklu;

Visi prāti virpā griežas, trosmā ausis dimd un dun.

Kausa snaigstās piedzēruši, pilnas galvas, pilni kuņģi,

Viens un otris ir vēl rūpīgs, bet tik vien vēl troksni vairo;

Lai tur jauno vīnu lietu, vecos traukus tukšot steidz!

 

(Priekškars krīt. Forķiāda priekšskatuve paceļas milzīga, nokāpj no koturniem un parādās ka Mefistofels.)