J.V. Gēte

 

Fausts

 

PIRMĀ DAĻA

 

 

Nakts

 

 

Šaurā, gotiskā istabā ar augstām velvēm F a u s t s, nemierīgi uz sava krēsla pie pultes.

 

 

FAUSTS

 

 

Esmu nu studējis prātniecību,

Tiesu zinības, ārstniecību

Un diemžēl ticības mācības arī —

Ar kvēlošu centību, plaši un gari.

Še, nabags nerrs, es stāvu nu!

Tik gudris, kā bijis priekšlaiku;

Saucos par maģistri, saucos par doktoru pat

Un savus skolniekus gadu no gad'

Vazāju apkārt aiz deguna gala

Augšup un lejup bez mērķa, bez gala —

Un redzu — mēs nevaram zināt nekā!

Tas sirdi kā uguņiem dedzina.

Gan prātīgāks esmu par visiem tiem sušķiem,

Dakteriem, cientēviem, papīru rušķiem;

Es nemocu sevi ar šaubām un spailēm.

Pret elli un velnu es ietu bez bailēm —

Par to man ar atņemts ikkatris prieks,

Es jūtu, ka viss, ko es zinu, ir nieks,

Es jūtu, ka nevaru mācīt ko labu,

Cilāt un pārvērst cilvēka dabu.

Nau man arī ne mantas, ne naudas,

No pasaules goda ne mazākās jaudas;

Suns lai tur dzīvo vēl tādās mokās!

Tādēļ es nodevos maģijas rokās,

Vai man dažs noslēpums netiktu zināms,

Kurš tikai caur gara spēku ir minams;

Lai to, ko pats nezinu, neklāstu

Ar ģīmi, gudri saviebtu;

Lai atzīstu, kas debešus

Satura saskaņā vienkopus,

Un lūkoju dīgli un radošo spēku,

Ne tukšiem vārdiem vairs ceļu brēku.

 

 

Ak, dzidrais mēnes, nolūko

Uz mani reizi pēdējo,

Kur mani dažu pusnakti

Pie pultes modro satiki!

tu, skumjais draugs, tad lūkojies,

Kur grāmatās es apracies!

Man ilgas deg turp kalnos klīst,

Kur plaši tava gaisma līst!

Pār kalniem līdzi ar gariem līgot,

Pa pļavām tavā vizumā zvīgot;

Es tavā rasā no mācību tvaikiem

Mazgātos vesels uz mūžīgiem laikiem!

 

 

Ak, vai es aizvien vēl gūstībā?

Sasodītā, smakušā cietumā,

Kur saulītes mīļā gaismiņa

Caur krāsotām rūtīm spīd nespodra!

Te ieslodzīts grāmatu grāmatās,

Ķirpotās, putekļu pārklātās;

Gar sienām līdz velvēm tik papīri vien,

Kur kvēpušos tīklos zirnekļi lien;

Visapkārt glāzes un rieres jaucas,

Ar instrumentiem viss apstatīts,

Ar sentēvu lūžņiem vēl piebīdīts —

Tā mana pasaulei! Tā par pasauli saucas!

 

 

Vai tu vēl jautā, kamdēļ sirds

Tev krūtīs baigi saraujas?

Kam sāpēs neizprotamās

No dzīves mūžam esi šķirts?

Ne dzīvā daba tevi skauj,

Kur cilvēki ir stādīti,

Ap tevi viss dūmos un tvaikos grauj

Un kauli zvalstās un ģilteņi.

 

 

Prom! Bēdz! — Lūk, plešas klajumi!

Šī noslēpumu grāmata,

Ko Nostradams pats rakstīja,

Lai tevim ir par vadoni!

Tev zvaigžņu gaita atklājas,

Un, ja tu dabā mācīsies,

Tad dvēsles spēks tev raisīsies,

Kā gars ar garu runājas.

Par velti sausā prātība

Tev svētās zīmes skaidroja;

Jūs, gari, apkārt lidojat;

Tad atbildat, ja sadzirdat!

 

(Viņš atšķir grāmatu un ierauga makrokosma zīmi.)

 

Ha! kāda bezgalīga laimes jauda

Uz reizi pāri visiem prātiem līst!

Es jūtu: jauna, svēta dzīves bauda

Kā tekošs uguns man caur dzīslām klīst.

Kāds dievs šīs zīmes rakstīja,

Kas manās krūtīs vētru klusu dara,

Kas vārgo sirdi līksmām piepilda

Un kuru noslēpuma vara

Man dabas spēkus visus atklāja?

Vai esmu dievs? Tik gaišs top manim prāts!

Es redzu šinīs skaidrās ainās,

Kā daba rada, kā viss mainās.

Tik tagad protu, kas bij sludināts:

Nau garu valsts tev slēgta cieti, —

Tavs prāts ir slēgts, tev mēma sirds!

Ej droši, skolniek, gaismas rieti

Drīz aizkusušās krūtis spirdz!

 

(Viņš aplūko zīmi.)

 

Kā vienība. viss kopā aužas,

Viens otrā dzīvo, viens otrā glaužas!

Rit augšup, lejup debess spēki maiņus,

No rokas rokā sniedz tic zelta spaiņus!

Tie svētības pilošos spārnus cilda,

Un zemi un debesi viņi silda,

Ar skaņām pasaules plašumu pilda!

 

 

Kāds skats! Bet, ak! — no skata ko ceru?

Kur tevi, bezgala daba, lai tveru?

Jūs krūtis, jūs avots, iz kura dzīvība plūst,

No kurām debess un zeme atkaras,

Uz kuram laužas krūtis, kas vītušas —

Jūs ritat, jūs dzēšat — man salkušam iekšas lai žūst?

 

(Viņš sašutis pāršķir grāmatu un ierauga zemes gara zīmi.)

 

Cik citādi šī zīme mani saista!

Tu manim tuvāk, zemes gars;

Man spēkos rodas atkal spars

Un vaigos kā no vīna asnis laista;

Es jūtu drošumu, lai dzīvē dotos,

Lai zemes vārgu, zemes laimi nestu,

Ar negaisiem lai karu vestu

Un, kuģim šņirkstot, irstot, nebaiļotos.

Pār mani debess mācas —

Slēpj mēness savu gaismu —

Lampa zūd!

Kāpj tvaiki! — Spīgo liesmu stari

Ap manu galvu — it kā šausmas

No velves lejā dveš Un mani grābj!

Es jūtu, tu ap mani lido, lūgtais gars,

Tad atklājies!

Ha! kā man sirdī graužas!

Uz jaunām jūtām Kā visi mani prāti laužas!

Es jūtu, ka mana sirds visa rokās tev slīkst!

Tev jānāk! jānāk! un lai ar man dzīvība nīkst!

 

(Viņš paņem grāmatu un noslēpumaini bilst gara zīmi. Uzliesmo sarkana liesma, gars parādās liesmā.)

 

 

GARS

 

Kas mani sauc?

 

 

FAUSTS

 

(Aizgriezdamies.)

 

 

Tik šausmīgs baigs!

 

 

GARS

 

Tu mani spēji pievilki,

Tu ilgi pie manis klauvēji

Un tagad —

 

 

FAUSTS

 

 

Ak! Nepanesams tavs vaigs!

 

 

GARS

Tu aizelsus lūdzies mani skatīt,

Manu balsi dzirdēt, manu vaigu matīt;

Mani loka tavas dveseles varena vaida,

Šeit esmu! — Kas nu tevi drebīgi baida,

Tu — pārcilvēks? Kur dvēsle, kas sauca?

Kas pasauli iekš tevis radīja

Un nesa, — kas prieka drebās uztūka,

Mums, gariem, līdzi celties trauca?

Kur esi, Faust, kā balss man skanēja,

Kas visiem spēkiem pie manis pieslēdza?

Vai tu tas, kas nu manas dvašas svelmē

Iedrebas dzīvības dziļākā dzelmē, —

Vārīgs, bailīgi promliecies tārps!

 

 

FAUSTS

 

Vai saļimt man pret uguns dvesmu?

Es, Fausts, es tevim līdzīgs esmu!

 

 

GARS

 

Dzīvības plūsmās, darbības aukās,

Viņās es līgoju,

Viļņoju, zvīgoju!

Mūžīgi mirt un dzimt,

Jūrā celties un grimt;

Kvēlošās ainās Dzīvība mainās;

Laikmetu dūcošu šaudikli šaudu,

Darinu dievībai dzīvības audu.

 

 

FAUSTS

 

Tu gars, kas apņem visu plašumu,

Cik tevim tuvu sevi sajūtu!

 

 

GARS

 

Tu līdzīgs garam, kuru tu saproti,

Ne man!

 

(Nozūd.)

 

 

FAUSTS

 

(Saļimstot.)

 

Ne tev? Kam tad?

Es dieva vaigā radītais!

Un pat ne tev!

 

(Klauvē.)

 

Pie joda! — Es zinu — tur famuls klaudz —

Man skaistākā laime drupās šķīst!

Kā pēkšņi parādību pilnums klīst,

Kad sausais glūnis nākdams trauc'.

 

 

(V ā g n e r s rīta svārkos, naktsmicē, lampu rokās. F a u s t s aizgriežas sašutis.)

 

 

VĀGNERS

 

 

Vai drīkst? Es dzirdēju jūs deklamējot;

Jūs laikam grieķu lugu lasījāt?

No lugām tagad, sak', daudz profitējot,

Kamdēļ es vēlējos būt arī klāt.

Daudz gudrie teic par lugu spēlētājiem,

Tie varot skolu dot pat mācītājiem.

 

 

FAUSTS

 

Jā gan, ja mācītājs grib aktiers būt, —

Un dažs ar gatavs šādu slavu gūt.

 

 

VĀGNERS

 

Ak, ja tu, cilvēks, savā muzejā

Diendienā ieslēgts un tik svētdienā

Notālēm kā tāļskatī pasauli apskati, —

Sak', kā to ar vārdiem gan vadīsi?

 

 

FAUSTS

 

Ja jūs to krūtīs paši nejūtat,

Jums velti ar vārdiem žvadzināt,

Ja jums iz dvēsles dziļi neizplūst

Tas vārds, kas jonī visas sirdis gūst!

Tik krājat vien pārceptas drupatas,

No citu galdiem birušas,

Un uzpūšat nedzīvas liesmiņas

No pusdzisu pelnu kopiņas!

Jūs bērni un pērtiķi apbrīnos,

Ja tas spēj jūsu garšai glaimot,

Bet mūžam jūs nevarat dvēseles laimot,

Ja neciešat līdzi sirds dziļumos!

 

 

VĀGNERS

 

Bet priekšnesums tik dara runātāju;

Es jūtu gan, tur esmu vēl par vāju.

 

 

FAUSTS

 

Pēc mērķa būs censties godīgi!

Neesat skanoši zvārguļi!

Ja jūtīga sirds jums un apķērīgs prāts,

Ir bez mākslas būs katris valdzināts;

Un, ja jums nopietna griba ko teikt,

Maz vārdos var visu sakāmo beigt.

Bet jūsu runas, kas skan un klaudz,

Kur domu nekādu, bet vārdu jo daudz,

Kur mānoši, žibīgi burbuļi spīgo, —

Ir tukšas kā vējš, kas caur lapām žvīgo.

 

 

VĀGNERS

 

Ak! māksla gara ir, bet dzīve īsa.

Pie maniem kritiskiem materiāliem

Man dažreiz uznāk it kā trīsa:

Cik grūti tikt pie veciem oriģināliem,

Pie skaitļiem, datiem un citiem līdzekļiem,

Caur kuriem vien nokāpj pie zinātņu avotiem, —

Un tā tev darbs vēl nau līdz pusei veikts —

Te nāve klāt— tu, nabags, esi beigts.

 

 

FAUSTS

 

Vai pergaments, kas trūdus pretim dveš,

Svēts avots, kas mūžīgi slāpes dzeš?

Nekas tev aizkusumu neveldzēs,

Ja spirgtums iz dvēsles tev nerietēs.

 

 

VĀGNERS

 

Bet piedodat! Tas taču dara prieku,

Kad vecu laiku garā gremdējas

Un redz, kā toreiz gudrie maldījās

Un kā mēs tagad tāļu tikuši pārlieku.

 

 

FAUSTS

 

Ak, jā, mēs sniedzam jau līdz debešiem!

Mans draugs, ar septiņiem zīmogiem

Mums aizslēgts seno laiku svars;

Ko sauc par laika garu prātnieki,

Ir viņu pasu sīkais gars,

Iekš kura spoguļojas laikmeti.

Tur tiešām bēdas ir ko skatīties!

Uz pirmo reizi viss tev apriebsies!

Ka mēslu kaudzē vēstures maiņas graujas,

Tur ģēniji vada un tautas kaujas;

Pēc piesprauž vēl tādas gudrības klātu,

Kas izrāda viņu bērnišķo prātu!

 

 

VĀGNERS

 

Bet pasaule! Bet cilvēku sirds un gars!

Par to ikkatris zinātu labprāt.

 

 

FAUSTS

 

Jā, ko par zināšanu sauc tas lielais bars!

Kas drīkst jums patiesību sludināt?

Tos nedaudzos, kas viņu pazina,

Bet pilno sirdi gudri neslēpa

Un savas domas brīvi liecināja, —

Tos sita krustā, sārtā dedzināja.

Mans draugs, jau vēla nakts, es lūdzu jūs,

Mums šoreiz runa jābeidz būs.

 

 

VĀGNERS

 

Man negribas vairs ne pie miera doties,

Ar jums tik mācīti runājoties;

Bet rīt kā pirmā lieldienā

Man šis tas jums vēl jājautā.

Ar skubu garām studijām es nodevos,

Gan zinu daudz, bet visu zināt gribētos.

 

(Aiziet.)

 

 

FAUSTS

 

Kā tādam visas cerības nau liekas,

Kas mūžam ikdienībā smok,

Ar kārību pēc zelta rok

Un priecīgs ir, kad atrod sliekas!

 

 

Kā tādu balsi panes gaiss,

Kurš garu parādību skatīja?

Bet šoreiz man tev paldies jāsaka,

Tu zemes bērnu visutukšākais:

Tavs nāciens mani izmisumā glāba,

Kurš prātus man jau grābtin grāba.

Ak, es pret parādības milzumu

Kā sīku punduri sevi sajūtu!

 

 

Es, dievam līdzīgais, kas sevi šķita

Jau staigājam kā mūža patiesībā,

No kura smagais pīšļu tērpums krita,

Kas sevi bauda debess apskaidrībā;

Es vairāk nekā ķerubs, kura griba

Jau cēlās dabas dzīslās ritēt brīvi

Un radot baudīt līdzi dievu dzīvi, —

Kā man šī pārgalvība jācieš sīvi!

Viens pērkons vārds — un mani spēki ģiba.

 

 

Tev līdzi būt ir pārgalvīga griba.

Gan spēju tevi pievilkt klāt,

Bet ne uz vietas valdzināt.

Tik lielu sevi sajutu!

Tu mani atbaidīji bargi;

Man jānes tāļāk zemes vārgi.

Kas sacīs man, no kā man jāsargās?

Vai viņai dziņai lai es klausu?

Ak, mūsu darbi, mūsu ciešanas

Tik dara dzīves gaitu gausu.

 

 

Viscēlākam, ko gara spēki sniedza,

Tik svešas vielas klātu sliedza;

Ja mēs šīs saules labu panācām,

Mēs labāko par māņiem dēvējām.

Kas dzīvi deva mums, tās cēlās jūsmas

Drīz stingst un mirst iekš pasauls drūzmas.

 

 

Ja citkārt fantāzijai pārdrošībā

Vēl vaļas netika ne bezgalībā,

Tad tagad mazas telpas viņai tiek,

Kad laime laiku strāvā sīk un siek.

Tev rūpes viešas dziļi sirdī

Un smelgu sāpēs tevi tirdī;

Tev miera nau, tās tvīkst un sveļ,

Un simtējādos veidos dzeļ:

Drīz tavā mājā, saimē parādās,

Drīz uguns — ūdens briesmās, slimībās;

Kur briesmu nau, tev tomēr jābaidās,

Par to, kas nezūd, mūžam jāzūdās.

Es dziļi jūtu — nevis dieviem līdzinos!

Es līdzīgs tārpam zemes putekļos,

Kam pīšļos vārgā dzīve vīst,

Zem ceļinieka kājām šķīst.

 

 

Vai nava pīšļi, kas šo augsto sienu,

Ar simtiem plauktu, manim šaurina,

Tie tūkstots lūžņāju, kas mūža dienu

Še kodu valstī mani slodzīja?

Vai še lai meklēju, kā manim trūkst?

Lai lasu tūkstots grāmatās,

Ka cilvēks mūžam mokās šūkst,

Tik retais laimīgs gadījās? —

Ko, tukšais ģinden, tavas ņirgas saka?

Ka tavas smadzenes ar sajaucās,

Ka gaismu meklēja un tumsā smaka,

Pēc patiesības traucot, maldījās!

Jūs, instrumenti, mani smējāt,

Jūs, rati, valces, turbīnas:

Pie vārtiem stāvu, jūs man atslēgas,

Bet vārtus vaļā slēgt jūs neiespējat.

Pat gaišā dienā noslēpumos tīta,

Sev daba neļauj noraut plīvuri,

Ja tā grib palikt nepazīta,

Tev nelīdzēs nekādi līdzekļi.

Ko man jūs derat, vecie rīki?

Mans tēvs jūs lietoja, nu stāvat dīki.

Jūs, ruļļi, ļaujat kvēpiem sevi segt,

Kopš pie šī pulta sāka lampa degt.

Tos lūžņus būtu labāk izšķērdis,

Ne, viņiem apkrāvies, sev elpu žņaugtu!

Ko tu no saviem tēviem mantojis,

Tev jāiegūst, lai to par savu sauktu;

Ko nelieto, tā nasta paliek grūta,

Tik acumirkļa spēks mums lietojamo sūta.

 

 

Bet ko mans skats pie viņas vietas saistās?

Ar burvju varu valdzina viņš trauks;

Viss top ap mani gaišs, un visums laistās,

Kā mēness staros drūmais mežs un lauks.

 

 

Tu, fiola, es tevi sveicinu,

Ar bijību es tevi noņemu!

Es tevī cienu pētītāju garu.

Tu maigo miega sulu kopojums,

Tu visu nāves spēku izvirums,

Nāc rādi tavam kungam savu varu!

Es redzu tevi — manas sāpes rimst,

Es tveru tevi — straujās dziņas ļimst,

Pa mazam gara paisums dzelmē slīd.

Uz jūru tāli projām mani raida,

Jau viņas spoguls man pie kājām spīd —

Un jaunos krastos jauna diena gaida.

 

 

Šurp uguns rati laižas cēli!

Es gatavs jau! Es jūtu kvēli,

Lai jaunās gaitās augšup lidotu

Uz jaunu sfēru skaidru centību.

Šī dievu laimība, šis augstais darbs!

Tu pelnī to, tu nesen zemots tārps!

Jā, atstāj labprāti un brīvi

Šīs maigās zemes saules dzīvi!

Ņem pārdrošību vārtus vaļā slēgt,

No kuriem katris rauga bēgtin bēgt!

Še laiks caur darbiem pierādīt,

Ka vīra spēks līdz dieviem triecas!

Prieks tumšās pekles baiļu nepazīst,

Kurp gars tik iedomātās mokas triecas!

Uz viņu izeju ar varu cīsties,

Kur dzīvās ugunīs tu sevi šķīsties;

Tam visam līksmā prātā pretim steigties,

Caur briesmām cauri iznīcībā beigties!

 

 

Nāc tagad, kristāldzidrais dzerams trauks,

Kas vecā segā biji paslēpies,

Daudz ilgos gados tu man aizmirsies!

Tu tēvutēvu spožo dzīru draugs,

Tu drūmos vaigus viesiem līksmināji,

Kad viņus rindā sveikdams apstaigāji.

Šis daudzo gleznu lepnais greznojums

Un baudītāju jautrais pienākums

Tos apdziedāt un izdzert tevi sausu —

Ved prātā dažu seno dienu kausu.

Es tagad tevi biedriem nesniegšu;

Es tavu slavu pantos neteikšu;

Šīs sulas dzērums spēkus drīzi veic.

Mans kauss, tu pildīts jau ar brūno dziru,

Šīs pēdējs malks, ko pats es viru,

Ar ko no miesām dvēsli šķiru,

Lai svinīgi man rīta gaismu sveic!

 

(Viņš pieliek ģifts kausu pie mutes.)

(Zvanu skaņas un kora dziesmas.)

 

 

EŅĢEĻU KORIS

 

Kristus jau cēlās!

Vaidi jau rimuši,

Tiem, kuri grimuši,

Vājībās dzimuši, —

Slogs no tiem vēlās.

 

 

FAUSTS

 

Kā zvani rūc un skaļi skan,

Ar varu glāzi velk no mutes man!

Vai dobji torņa pulksteņi jau junda,

Ka nāca lielās dienas pirmā stunda?

Vai, kori, dziedat mieru tiem, kas noskuma?

Kā nāves naktī eņģeļi reiz dziedāja,

Kad jauno derību tie vēstīja?

 

 

SIEVU KORIS

 

Zāles mēs šķinām

Viņam vissmaršīgās,

        Autos to tinām

Mēs, viņa ticīgās;

Mīļoto nastu,

Kas viņu ņēmis mums?

        Kur mēs to rastu

Kur mūsu cerējums?

 

 

EŅĢEĻU KORIS

 

Kristus jau cēlās!

Ticīgie svētīti,

Pārbaudās pētīti,

        Sāpēs tie vētīti

          Cerību smēlās!

 

 

FAUSTS

 

Ko meklējat jūs putekļos pie manis,

Jūs maigās, dziļās debess noskaņas?

Kur mīksti cilvēki, !ai viļņo jūsu zvanis!

Es vēsti dzirdu gan, bet ticēt nespēju,

Mīl ticība visvairāk brīnumu.

Līdz viņām sfērām nedrīstu es sniegties,

No kurām saldā ziņa atnāca,

Bet, jau no bērnības man parasta,

Liedz skaņa šī pret dzīvību man ziegties;

Kad citkārt sabatsvētums zemi sedza,

Man sirdi debess mīla dedza,

Un saldus noslēpumus zvans man pauda,

Un karsti dievu lūgt man bija bauda.

Tad maigas ilgas krūtīs nenorima

Pa plašiem laukiem, zaļiem mežiem klīst,

Pār vaigiem karstas asaras man līst,

Es jutu, jauna pasaule man dzima.

No jūsu dziesmas mostas atmiņā

Man ziedons tāļā, jaukā bērnībā;

Nāk senās dienas, mani mīļi skauj

Un soli pēdējo man neatļauj.

Ak, saldā debess dziesma, tāļāk skani!

Sirds mīksta top, tu dzīvei atdod mani!

 

 

MĀCEKĻU KORIS

 

Nāvē viņš bālējis,

Kapā ir braucis,

Nāvi nu galējis,

Augšup jau traucis.

Radībā briestošā

Valda viņš spēcīgi;

Centībā dziestošā

Vārgi un grēcīgi,

Ciešanās lauzdamies,

Tāļāk mēs ejam,

Pēc tevis gauzdamies,

Asaras lejam!

 

 

ENĢEĻU KORIS

 

Kristus jau cēlās!

Pēdējo saiti Saraujat raiti!

Trūdu kaps šķēlās!

Jūs vārgos glauduši,

Asaras žauduši,

Modināt jauduši

Tos, kuri snauduši,

Priecu tiem pauduši —

Meistars jums tuvu ir,

Laimi jums šķir!

 

 

Aiz pilsētas vārtiem

 

 

V i s v i s ā d i  ļ a u d i s  iet pastaigāties.

 

 

DAŽI AMATNIEKU ZEĻĻI

 

Kurp iesat pa to taciņu?

 

 

CITI

 

Uz medinieku namiņu.

 

 

PIRMĒJIE

 

Un mēs uz dzimām gribam iet.

 

 

KĀDS AMATNIEKA ZELLIS

 

Uz upes muižu jaukāk būs, man šķiet.

 

 

OTRAIS

 

Bet ceļš ir slikts uz turieni.

 

 

OTRĒJIE

 

Un tu kur paliksi?

 

 

TREŠAIS

 

Es iešu, kur tie citi iet.

 

 

CETURTAIS

 

Vissmalkāk Kalna ciemā, dieva vārds!

Tur glītas meitas, alus gārds

Un pirmās šķiras kaušanās, es saku

 

 

PIEKTAIS

 

Tu pārgalvi, vai nerimsies?

Vai trešo reizi tevim āda niez?

Es turpu neeimu, man tur par traku.

 

 

KALPONE

 

Nē, nē! Man jābūt mājās, vesela!

 

 

OTRĀ

 

Lūk, tur viņš stāv, kurp tu tā skriedama?

 

 

PIRMĀ

 

Bet kas tad manim tiek no viņa?

Viņš tik pie taviem sāniem iet,

Tik tevi vedina viņš diet.

Gar taviem priekiem kāda man tur ziņa?

 

 

OTRĀ

 

Bet sproggalvīts jau teicās līdzi būt,

Un tas priekš tevis taču jūt.

 

 

STUDENTS

 

Edz, brašas meitas, tek kā paipaliņas,

Nāc, brāli, pavadīsim viņas.

Kad ir tik alus, pīpe, tabaka

Un koša meita, ko vēl labāka?

 

 

PILSOŅU MEITA

 

Nu paskat tādus zeņķus vien!

Vai tā nu nava kauna lieta?

Tiem smalkā sabiedrībā būtu vieta

Un, lūk, tie tādām pakaļ skrien.

 

 

OTRAIS STUDENTS

 

(Uz pirmo.)

 

Jel pagaid', ko mēs skrienam tā kā dzīti?

Tur divi skuķi nāk, lūk, cik tie glīti!

Tā viena dzīvo manim netālu,

To meiteni es labprāt ieraugu,

Lai viņas lēniem soļiem pienāk klātu,

Tās paņems līdzi mūs ar mīļu prātu.

 

 

PIRMAIS

 

Nē, brāl! Es labāk esmu brīvībā.

Nāc aši, ka mums medījums tiek rokās.

Kas istabas prot izpost sestdienā,

Tai svētdien puisi apglaust arī sokas.

 

 

PILSONIS

 

Nē, jaunais birģermeistars manim netīkas!

Kopš amatā, tam lielas iedomas!

Ko viņš priekš pilsētas gan dara?

Vai netiek ļaunāk katru dien'?

Mums tikai klausīt, viņam jau tā vara,

Un maksāt, vairāk maksāt tik arvien.

 

 

NABAGS

 

(Dzied.)

 

Cienkungi, kundzes laipniem smaidiem,

Kas jūs tik jauki tērpušies,

Ak, klausaties uz maniem vaidiem,

Vai sirds jums neiežēlosies?

Ak, neļaujat man gausties lieki;

Tik tas ir laimīgs, kas var dot.

Šo dienu katram savi prieki, —

Mans prieks, kad vēders maizi rod.

 

 

CITS PILSONIS

 

Tik mīļš man nau nekas pa svētdienām

Kā gudri triekt par briesmām un par kariem,

Kad tāļi turkos, tur aiz robežām,

Tie ļaudis kaujas lieliem bariem.

Pie loga atsēdies, dzer glāzīti,

Pa upi kuģi lēni slīd uz ostu;

Tad vakarā nāc mājās priecīgi

Un svēts mieru, sodi kara postu.

 

 

TRESAIS PILSONIS

 

Pa manim, kaimiņ, lai tā notiekas!

Lai tie vai kaklus nolaužas

Jeb vai uz pašas galvas stājas,

Kad tik pa vecam paliek viss še mājās!

 

 

VECENE

 

(Uz pilsoņu meitām.)

 

Vai redzi, jaunkundzes! Kā uzcirtušās!

Nu, kā lai neiemīlas brūtgāni? —

Ko jūs tik lepnas? Paskati!

Jo man būs jāgādā, ko jūs sev vēlējušās.

 

 

PILSOŅU MEITA

 

Nāc, Agate! Mums vajag sargāties

Ar tādām burvēm kopā rādīties!

Pa jaungadu, kad taisni pusnakts bija,

Tā brūtgānu man skaidri parādīja.

 

 

OTRĀ

 

Man viņa to rādija spogulī:

Es ieskatījos staltā kareivī,

Nu tik pēc viņa acis apkārt raidu,

Bet vēl es viņa nesagaidu.

 

 

ZALDĀTI

 

(Dzied.)

 

Pilis, kas stalti

Skatās pār lejām,

Skuķes ar lepnām,

Nicīgām sejām, —

Viņas sev iekarot

Laime man šķiet!

Pārdrošam nodomam

Uzvara zied!

 

 

Skanīga taure

Laukā mūs raida —

Vai nu mūs prieki,

Vai nāve tur gaida.

Tā tik ir vētraina,

Kustīga dzīve!

Pilīm un meitiņām

Uzbrukt mums brīve.

Pārdrošam nodomam

Uzvara zied!

Tālāk bez rūpēm

Zaldāti iet.

 

(Zaltdāti noiet.)

 

F a u s t s  u n  V ā g n e r s.

 

 

 

FAUSTS

 

 

Jau strautiņi čalo no ledus brīvi

Caur ziedoņa smaidiem dzīvība modās;

Pa ielejām zaļo un cerība rodas!

Un vecene ziema, apnīkstot dzīvi,

Uz kalniem un gravām atpakaļ dodas.

Gan nespēka dusmās tā tiecas brāzt

Pār zaļajām pļavām vēl krusas šalti;

Bet saulīte steidzas tās valstību gāzt

Un necieš, ka spīd kaut kur vēl sniegbalti.

Tā visu veido un dzīvību raisa,

Kas ziedonim tūkstošām krāsu tā maisa;

Bet ziedi vēl pilnam nau plaukuši,

To vietā tai puškoti cilvēki.

Jel pagriezies nu uz šo pakalnu,

Tur noskaties lejā uz pilsētu,

Kā visi tur raibā ņudzeklī jaucas,

Iz biezajiem, mitrajiem mūriem tie spraucas,

Ikkatris šodien puškoties traucas;

Tie svin, ka tas Kungs ir uzcēlies,

Jo paši tie līdzi modušies

Un steigusies atstāt smacīgās telpas,

Kur viņi pie vienmuļa amata

Zem zemajiem griestiem slāpa bez elpas;

No netīru ielu šauruma,

No baznīcu drūmā tumšuma

Tie atspirgst pie saulītes spožuma.

Skat vien, cik ātri ļautiņu bari

Pa dārziem un laukiem izdalās;

Cik upe vien stiepjas plati un gari,

Pa viņu laiviņas jautri šūpojas;

No krastmalas pēdējā atšķiras

Tik pilna, ka tikko pār ūdeni paceļas mala.

Un pat uz kalna tāļajā gala

Vēl krāsainas drēbes redzamas.

No sādžas atskan prieka balss jo skaļa,

Kā pašās debesīs tur līksmojas,

Pie priekiem lieli, mazi piedalās:

Še cilvēks esmu es, še tādam būt man vaļa.

 

 

VĀGNERS

 

Ar jums tā kopā visur staigāt ietu,

Jo tas man, doktor, lielais gods un prieks;

Bet viens es nenāktu gan uz šo vietu,

Es visam prastam esmu ienaidnieks.

Pret čīgošanu šo un kliegšanu

Es sajūtu bezgala riebumu;

Tie maļas, it kā velns tos dīdītu,

Un sauc par dziesmām to un līksmību.

 

 

ZEMNIEKI

 

(Liepas pavēnī dejo un dzied.)

 

Uz deju puisēns taisījās;

    Tas svētku drēbēs izposās

    Un raibas lentas sēja.

    Ap liepu ļaudis čumēja

    Un trakā dejā riņķoja.

    Juhhe! Juhhe!

    Juhheisa! Heisa! He!

    Tā visur atskanēja.

 

 

    Viņš drāž uz pašu ņudzekli

    Un meitenei ar elkoni

    Pie sāniem piegrūst manās;

    Te ņiprā skuķe apgriežas

    Un saka: «Rau, kāds muļķis tas!»

    Juhhe! Juhhe! Juhheisa! Heisa! He!

    «Vai tā ir uzvešanās!»

 

 

    Bet ātri viņš to rokās skauj

    Un dejā sevim līdzi rauj,

    Ka svārki vien tik skrēja.

    Tā nosarka un satvīka,

    Tik ciešāk viņš to pievilka,

    Juhhe! Juhhe!

    Juhheisa! Heisa! He!

    Pie krūtīm krūtis slēja.

 

 

    «Ak, laid, — ar savu laipnību!

    Cik dažs jau savu līgavu

    Nau beigās kaunā licis!»

    Viņš tomēr viņu pieglauda,—

    No liepas tāļu skanēja:

    Juhhe! Juhhe! Juhheisa!

    Heisa! He!

    Vēl troksnis neapnicis.

 

 

VECIS ZEMNIEKS

 

Kungs dakter, tas no jums ir koši,

Ka jūs mūs šodien neapsmādējat;

Tāds mācīts kungs! Vai nu nau pārsteidzoši?

Un pie mums, prastiem ļaudīm, atnākat.

Tad ņemat še to brango alus kausu,

Ko mēs ar svaigo dziru piepildām.

No viņa uzdzeram jums «dieva gausu»;

Bet ne vien slāpes dzēst jums novēlam:

Nē, cik vien iekšā še ir pilienui

Tik daudz lai dievs jums piešķir dieniņu!

 

 

FAUSTS

 

Es dzeru to uz jūsu veselību,

Par visu saku daudzreiz pateicību.

 

(Ļaudis salasās ap viņu.)

 

 

VECIS ZEMNIEKS

 

Patiesi labi, ka jūs atnācāt

Reiz ar uz mūsu prieku dienu,

Jo bēdu laikos jūs arvienu

Tik mīļi par mums gādājāt!

Dažs labs vēl tagad vesels dzīvo,

Ko jūsu tēvs reiz paglāba,

Kad to no drudža guļas izcēla

Un apspieda šo sērgu sīvo.

Jūs arī, toreiz vēl it pajauns virs,

Vai visos slimo namos iekšā bijāt,

No turienes cik līķu izvadījāt,

Bet pats jūs palikāt no sērgas tīrs.

Priekš mums jūs daudz ko izcietāt, paties'!

Kas citiem palīdz, to jau paglābj dievs!

 

 

VISI

 

Lai dievs jūs ilgi uztur veselu

Par sargu mums un glābēju!

 

 

FAUSTS

 

Tur augšā — tam tik nākas gods,

No viņa vien tiek glābiņš dots.

 

(Iet ar Vāgneru tālāk.)

 

 

VĀGNERS

 

Kas tevim, lielais vīrs, nau jāsajūt,

Kad pūlis tevim tādu cienu rāda!

Cik visai laimīgam tam vajag būt,

Kam gara darbs tik lielu slavu gādā!

Tēvs dēlam rāda tevi, garām ejot,

Tie visi prasa, spiežas vienā blindā

Un piepeši beidz spēlēt, dejot;

Tev tuvu pienākot, tie sastāj rinda,

Un, cepurēm pa gaisu skrejot,

Daudz netrūkst, un tie ceļos nokristu,

Kā saņemdami svēto mielastu.

 

 

FAUSTS

 

Līdz viņam akmenim vēl vienu paņēmienu!

Tad varam atpūzdamies laiku kavēt.

Tur domās sēdēju es dažu dienu

Un ņēmos karsti dievu lūgt un gavēt.

Es cerēju tad stiprā ticībā,

Ka manas asaras un gaudas veiktu

Tur viņu debess augstībā,

Lai tas šo nikno mēri beigtu.

Un pūļa uzslava, ko tu še dzirdi,

Man ausīs skan kā izsmieklis,

Kaut lasītu tu dziļi manim sirdī,

Cik maz to tēvs un dēls ir pelnījis.

Mans tēvs bij vīrs ar saviem tikumiem,

Bet dabu tas ar viņas likumiem,

Kaut arī cītīgi to pētīja,

Tik visai savādi vēl saprata.

Viņš, devies biedrībā ar adeptiem,

Pa melno ķēķi strādāja,

Un tur pēc garu gariem receptiem

Tas zāles kopā maisīja.

Pie lauvas sarkanā kā precinieka sēja

Tur lilju siltā peldū laulībā,

No viena trauka otrā abus lēja,

Kā kāzu gultā, uguns karstuma;

Un beigās raibās krāsās vizoša

Tad glāzē jaunā karaliene atspulgojās.

Tās bija zāles, — slimie apmira,

Kas zin, vai viens jel veseļojās?

Tā mūsu sabrūvētā elles dzira

Šī apgabala kalnos, ielejas

Daudz niknāki par mēri plosījās.

Vai tūkstoši no manām zālēm mira —

Un manim tagad jāskata,

Ka drošos slepkavus vēl godina.

 

 

VĀGNERS

 

Kas jums tur daudz ko jābēdājas?

Vai krietnis vīrs jau diezgan nedara,

Kad tas pie mākslas, ko tam uzdeva,

Tik uzcītīgi klātu stājas?

Kas tēvu cienī jau no jaunības,

Tas mācīties no viņa nenoliegsies;

Kas, būdams vīrs, pats vairo zinības,

Tā dēls pēc mērķa augstāka vēl sniegsies.

 

 

FAUSTS

 

Ak, laimīgs tas, kas vēl nau beidzis cerēt

Iz viņas maldu jūras augšām tikt!

Ko nezinām, tas īsti spētu derēt,

Kas pazīstams, to nezinām kur likt.

Bet. lai šī jaukā acumirkļa baudu

Mēs neapēnojam ar skumju jaudu!

Lūk, tur, kā vakarsaule izlej zeltu

Pār viņam mājām zaļās ielejās.

Tā grimst un izzūd, diena nobeidzas,

Prom viņa steidz, lai jaunu dzīvi celtu.

Kaut spārni būtu man! — Es nerimtu,

Tai līdzi, vienmēr līdzi lidotu!

Es redzētu, ka mūža blāzma staro,

Ka zeme man zem kājām klusa kļūsti

Ka lejas dus un kalni liesmās garo,

Un sudrabupe zelta viļņiem plūst.

Un manā gaitā — dievišķi tā strauja —

Tad mani nekavētu kalni, klints nn krauja,

Līdz kamēr jūra — saules siltos krastos —

Kā brīnums maņu acu priekšā rastos.

Jau beigas, liekas, dieve jūrā grimst,

Bet manī atkal jauna dziņa dzimst,

Es viņas mūža gaismā steidzos iekšā,

Aiz manis nakts, un diena. manā priekšā,

Par mani debess, viļņi man zem kājām.

Bet jaukais sapnis gaist, jau saule riet.

Ak, mūsu miesas ir par vājām

Ar gara spārniem līdzi gaisā skriet.

Bet ilga tevim iedzimta,

Tā augšup doties cilā tavu sirdi

Kad cīruli tu skaļi dziedam dzirdi

Pār tevi zilā debess plašumā,

Kad pāri stāviem priežu augstumiem

Ar plašiem spārniem ērglis lidinājas

Un pāri laukiem, pāri ezeriem

Steidz dzērvju bari meklēt savas mājas.

 

 

VĀGNERS

 

Cik untumains es arī dažreiz biju,

Bet tādas dziņas nekad nemanīju.

Tik mūžam laukus skatīt apniktu;

Es putnam viņa spārnus neskaužu.

Kas gluži cits, kad gara prieki smaida,

No grāmatas uz grāmatu mūs raida!

Cik jauki ziemas vakari tad ir,

Kā līksma dzīve visas miesas silda!

Un, ak! — ja retu pergamentu vaļā šķir,

Tad it kā debess laime sirdi pilda.

 

 

FAUSTS

 

Tev dots tik vienu dziņu samanīt;

Tu laimīgs, nepazīdams otrās varu!

Ak, manās krūtīs divas dvēsles mīt,

Un viena ved ar otru sīvu karu;

Pie zemes viena kaisli pieķeras

Un mīļo pasauli un viņas dzīvi;

No pīšļiem otra spēji paceļas,

Kur zvaigžņu sfērās gari mājo brīvi.

Ak, gari, ja jūs augšā esat,

Starp debesīm un zemi lidojat,

No zelta mākoņiem tad nokāpjat

Un mani prom uz jaunu dzīvi nesat!

Jā. kad jel burvju mētelis man būtu,

Kas svešās zemēs mani pārceltu,

Par visiem dārgumiem to nedotu,

Lai- man vai karaļpurpurs solīts kļūtu.

 

 

VĀGNERS

 

Ak, nesauc pēc šī pazīstamā bara,

Kas tvaiku strāvā apkārt tevim griežas,

No visām pusēm virsū spiežas

Un ļaudīm daudzkārtīgas raizes dara.

No ziemeļiem tu jūti aukstu pūsmu,

Ka tev, kā asām bultām dzeltam, salst;

No rītiem viņi nāk ar sausu vēju grūsmu,

Un tevim krūtīs plaušas kalst;

No dienvidiem — tie dveš iz tuksnešiem,

Ar karstu svelmi visu izdedzina,

No vakariem — kaut arī atveldzina,

Tad? plūdus raida pāri tīrumiem.

Mums paklausīgi, ātri steidz tie klātu,

Lai posta tīklos tad mūs valdzinātu,

Tie teicas pašas debess sūtīti

Un melo, smaidot it kā eņģeļi.

Bet iesim! Vakars jau ir apmeties,

Top vēsi, un pār zemi migla klājas!

Cik patīkami sēdēt mājās.

Bet ko jūs stāvat tā un brīnaties?

Kas krēslā saista jūsu vērību?

 

 

FAUSTS

 

Lūk, melnais suns, kas tek pa laukumu!

 

 

VĀGNERS

 

Es redzu gan, bet kas tad mums tur bēdas?

 

 

FAUSTS

 

Vai neko sevišķu tu nemani?

 

 

VĀGNERS

 

Es redzu vienkārši tik pūdeli,

Kas meklē sava kunga pēdas.

 

 

FAUSTS

 

Skat, kā viņš lenkdams lokā ap mums skrien

Un tuvāk pienāk, tuvāk tik arvien.

Ja nemaldos, tur uguns švītra spīd,

Kas viņa tekai visur pakaļ slīd.

 

 

VĀGNERS

 

Es varu izšķirt tikai melnu suni;

Jums laikam acis kļūdās ar to guni.

 

 

FAUSTS

 

Man šķiet, viņš savelk maģiski un klusi

Visapkārt cilpas, lai mūs saistītu.

 

 

VĀGNERS

 

Es redzu skraidām to pa vienu, otru pusi,

Kā nemierā, kad nerod saimnieku.

 

 

FAUSTS

 

Loks šaurāks top, viņš klātu nāk!

 

 

VĀGNERS

 

Vai redzi pats, ka suns, kur te nu spoki!

Viņš lumstās klāt, kā daždien suņi māk,

Uz zemi gulstas, lec, — viss suņa joki!

 

 

FAUSTS

 

Nāc šurpu, pūdeli, mums līdzi tec!

 

 

VĀGNERS

 

Kāds jocīgs lopiņš, kā viņš lec!

Vai ej, vai stāvi, viņš pie tevis sienas,

Kad uzrunā, tad tūdaļ augšup slienas;

Tik nomet ko, viņš pienes to tūlīt,

Pēc koka ūdenī to vari dzīt.

 

 

FAUSTS

 

Tev taisnība; es arī nerodu

No gara še nekā, tik dresūru.

 

 

VĀGNERS

 

Uz suni, zināms, krietni audzinātu,

I mācīts vīrs var turēt labu prātu.

Viņš pelna, ka tu viņu pieņēmis;

Kāds students to būs laikam mācījis.

 

(Viņi ieiet pilsētas vārtos.)

 

 

Studiju istaba

 

 

F a u s t s ienāk ar p ū d e l i.

 

 

FAUSTS

 

        Es atstāju nu druvas klusas,

        No nakts un tumsas pārklātas,

        Kas svētām šausmām ceļ iz dusas

        Mums dvēslē dziņas augstākas.

        Jau krūtīs kaislais nemiers rima

        Ar saviem cīņu negaisiem,

Un maiga mīlestība dzima

Uz dievu un uz cilvēkiem.

 

(Pūdelis skraida nemierīgi šurp un turp.)

 

Vai nebūsi mierīgs tu, pūdel, ko skraidi?

Un durvju slieksni tā apošņā?

Liecies aiz krāsns, ko tu vēl gaidi —

Tur vari tu dusēt mīkstākā spilvenā.

Tu laukā uz ceļa, mums līdzi skriedams,

Mums kavēji laiku lēkdams un riedams

Un tagad par viesi vari še palikties,

Tik rātni un klusi kā tāds arī uzvedies.

 

Kad istabiņas Šaurā telpā

Spīd lampa maigā gaišumā,

No jauna spirgtums rodas elpā,

Sirds nāk ar sevi saskaņā.

Tad domu bari spārnos ceļas

Un cerība mums atkal zied;

Turp steigties ilgas deg un sveļas,

Kur dzīves avots mūžam riet.

 

(Pūdelis arvien nemierīgāks.)

 

Neņurdi, pūdel, kad svētas jausmības tver

Dvēseli man un caur krūtīm man lejas,

Tavas kustoņa skaņas ne visai še der,

Mēs raduši esam, ka cilvēki smejas

Par visu, ko viņi tik nesajēdz,

Ka viņi visu jauku un labu,

Kas viņiem par augstu ir, nopaļāt mēdz;

Vai suns ar grib izrādīt cilvēka dabu?

 

Bet, akl — kā spirdzinošais miers jau nīkst,

Un jausmība vairs neveldzina krūti;

Kamdēļ tik ātri dzīvais avots sīkst

Un tu no jauna slāpes jūti?

Es manīju daudzreiz tā sirdi spiežam, —

Bet lai šo trūkumu mēs novēršam,

Uz debesīm mēs savas acis griežam,

Pēc parādības tur mēs meklējam.

Un kur gan jaukāki vēl liesmo tā

Nekā še, svētā Jaunā derībā?

Gars mani dzen, lai palūkoju

Es viņas grieķu pirmtekstā

Un mīļā tēvu valodā

Tad oriģinālu pārtulkoju.

 

(Viņš atšķir lielu grāmatu un taisās sākt.)

 

Stāv rakstīts: «V ā r d s  bij sākumā!»

Še stomos jaul — kā lai es tāļāk tieku?

Vai lai uz  V ā r d u  tādu svaru lieku?

Kā citādi to izteikt jādomā.

Ja es no gara īsti tieku pacilāts, —

Tad rakstīts stāv, ka sākumā bij P r ā t s.

Bet pārdomā vēl labi iesākumu,

Ka neizdari misējumu!

Vai P r ā t s ir tas, kas cēla pasauls ēku?

Vai sākumā lai labāk neliek S p ē k u?

Bet, pirms vēl spalva rindu rakstīt sāk,

No jauna manim šaubas nāk...

Man palīdz gars, es redzu padomu:

Un «sākumā bij D a r b s», es rakstīšu!

 

(Pūdelis rej un kauc.)

 

Kad gribi še istabā palikties,

Pūdeli, mierīgi izturies!

Ja tu vēl riesi, ja tu vēl kauksi,

Nopietnu darbu manim jauksi,

Es tevi ilgāk še neciešu!

Vai nu es — vai tu?

Viens lai atstāj šo istabu!

Ne labprāt kā saimnieks izraidu viesi;

Bet durvis jau vaļā, ja neklausi, iesi –

Bet ko es redzu? — Kas tad tas?

Vai tikai neviļ mani skati?

Tas izliekas tīri pēc burvības.

Ka stiepjas mans pūdelis gari un plati!

Viņš izceļas augdams augumā,

Vairs nau nemaz suņa izskatā!

Tik liels jau kā nīlzirgs! Lūk, kādu ķēmu

Uz mājām es sevim līdzi ņēmu!

Griež zobus, un acis deg liesmaini!

A, tu man vaļā vis netiksi!

Priekš tāda puselles dzimuma

Der Zālamana atslēga.

 

 

GARI

 

(Ejā.)

 

Iekšā viens mūsējais tverts!

Sargaties! paliekat nostu

Vecaiš velns tur ķerts,

Laužas kā lapsa pa sprostu!

Uzmanat Uzmanat!

Lidojat šurpu!

Lidojat turpu!

Vaļā tikt palīdzat.

Neatstājat to viņa saitēs,

Ja kāds izraut to var!

Viņš jau mums līdzēja ar

Visādās likstās un kaitēs.

 

 

FAUSTS

 

Kā nezvēru novērst, es vārdus zinu;

Lai četrus elementus pirms minu:

 

Zalamanders lai kaist,

Undēne lai lokās,

Zilfe lai gaist,

Rūķis lai mokās!

 

Dabu kas neizprot,

Kas nevar izskaidrot,

Kā viņas vara

Rada un dara,

Tam garu valstība

Mūžam nau padota.

 

Izgaisdams liesmās dedzi,

Zalamander!

Šļācoši kopā teci,

Undēne!

Zvaigznes krāšņumā spīdi,

Zilfe!

Palīdzi katru brīdi, -

Incubus! Incubus!

Parādies, iznāci! Diezgan būs!

 

Neslēpjas zvērā

Visi šie četrēji.

Mierīgi guļ viņš un neņem to vērā;

Vēl viņš nau ievainots sāpīgi.

Vai tu vēl gaidi?

Būs jālieto citādi spaidi.

 

Ja tu, neģēli,

No elles izbēdzi,

Šo zīmi tad skati,

Kuras priekšā krīt

Visi, kas tumsībā mīt!

 

(Tura krusta zīmi priekšā.)

 

Jau nezvēram saceļas sarainie mati.

 

Tu, elles dzimums, vai vari tu ciest,

Šurp savas negantās acis griezt

Uz viņu, ne mūžam dzimušo,

Uz viņu, neizsakāmo,

Caur visām debesīm plūstošo,

Pie krusta ziedzīgi caururbto?

 

Aiz krāsns, visšausmīgāk pieaugot,

Viņš ziloņa lielumā kļūst,

Vai visu telpu jau ieņemot,

Tas vēršas un miglā plūst.

Vai tu gribi līdz griestiem sniegties?

Tev zemē pie manām kājām būs liekties!

Par velti es nedraudu tevim, šķelmi,

Es tvīcēšu tevi ar svētuguns svelmi!

Negaidi

Trīskārtīgi kvēlošo uguni!

Nelūko

No manām mākslām visstiprāko!

 

(M e f i s t o f e l s, miglai zūdot, iznāk iz aizkrāsns ka ceļojošs sholasts.)

 

 

MEFISTOFELS

 

Kam troksni celt? Kas jums par vajadzību?

 

 

FAUSTS

 

Skat vien, no pūdeļa kas izlobās!

Kāds sholasts? Vai par to nau jāsmejas!

 

 

MEFISTOFELS

 

Es kungam saku savu padevību!

Jūs mani tiešām krietni sviedrējāt!

 

 

FAUSTS

 

Kā tevi sauc?

 

 

MEFISTOFELS

 

Cik sekli jautājat

Priekš tāda, kas jau vārdus visai nonicina,

Kas visu ārišķu no sevis attālina,

Tik vielu būtnē dziļi pētīt zina.

 

 

FAUSTS

 

Pie jums, jūs kungi, katris prot

No vārda jūsu būtni izburtot.

Kāds jūsu darbs, var sajēgt lēti,

Ja jūs par nelabajiem, meļiem apzīmēti.

Kas tu?

 

 

MEFISTOFELS

 

No viņa spēka daļa es,

Kas ļaunu vienmēr grib un labu vienmēr nes.

 

 

FAUSTS

 

Un kāds šis mīklas atminējums būtu?

 

 

MEFISTOFELS

 

Es esmu gars, kas visu liedz un peļ!

Un, tiešām, viss, kas rodas un kas zeļ,

Ir vērts, ka atkal nebūtībā grūtu.

Vislabāk, ja nekas ij nerastos.

Tā viss, ko saucat jūs par ļaunu,

Par postu, grēkiem un par kaunu, —

Ir īstais lauks, kur darbojos!

 

 

FAUSTS

 

Tu, daļa būdams, vesels stāvi še?

 

 

MEFISTOFELS

 

To teicu tevim pilnā patiesībā.

Tik cilvēks, sīkā nelgu pasaule,

Par visu turas drošā pārgalvībā.

Tās daļas daļa es, kas pirmāk visa bija,

Tās tumsas daļa, kas sev gaismu dzemdēja,

To lepno gaismu, kura, nakti mākdama,

Gandrīz vai valsti viņai nolaupīja.

Bet velti, — cik pēc tā ar viņa rauga dzīties,

To miesas vienumēr pie sevis sien,

No miesām plūstot, daiļa miesās vien,

Tai miesas smagums neļauj attīstīties:

Tā, ceru es, vairs ilgi nevilksies,

Un viņa līdz ar miesām bojā ies.

 

 

FAUSTS

 

Nu zinu tavu goda uzdevumu!

Tu maz ko iespēj postīt lielumā

Un ņemies tādēļ strādāt mazuma.

 

 

MEFISTOFELS

 

Maz gan ar to ir panākumu.

Šo nieku veikt, šo smieklu pasauli,

Kas nebūtībai pretim stājas,

Bij velti visi mani pūliņi,

Man vienmēr nelabi ar viņu klājās»

Ar viļņiem, aukām, tricēm, ugunsgrēku

Es neiespēju sagrauzt zemes ēku!

Ar lopu, ļaužu sugu es pavisam slēgā,

Tai piekļūt nezina nekādā jēgā.

Cik ar caur manu roku kapā krita,

Vis jaunas, svaigas asins dzīslās rita.

Vai trakam jātop! — mūžam iet šī gaita,

No gaisa, zemes, ūdens dziļuma

Dzimst dzīves dīglīši bez skaita,

No silta, auksta, sausa, velgana!

Tik uguni vēl sevim paglābu,

Bez tā nekas man īpašs nebūtu!

 

 

FAUSTS

 

Bet spēka strāvas mūžam možas

Bez gala rietēt neapnīkst,

Un veltos draudos un bez nožas

Tev saltā roka zemē slīkst!

Tu ērmots gars, kas dzimis peklē,

Ej sevim citu darbu meklē!

 

 

MEFISTOFELS

 

Tas tiešām labi jāpārdomā;

Par to vēl runāsim, es ņemšu omā!

Vai šoreiz varu atvadīties?

 

 

FAUSTS

 

Kas tev tur sevišķi vēl jāprasās?

Es mācījos ar tevi iepazīties;

Tu vari nākt, kad tevim patīkas.

Še logs, še durvis, še ar skurstenis,

Tur vari brīvi atstāt tu šo vietu.

 

 

MEFISTOFELS

 

Man jāatzīst, kāds sīciņš kavēklis

Man neatļauj, ka projām ietu —

Tas krusts, ko tu uz sliekšņa uzvilki.

 

 

FAUSTS

 

Vai lietuvēna krusts tur tevi savaldzina?

Tad, elles dēls, jel pasaki,

Kā iekļuvi? Kas tevi šurpu dzina?

Kā varēja tāds gars tā piekrāpties?

 

 

MEPISTOFELS

 

Lūk, jūs to krustu vāji uzvilkuši:

Tam āra stūri — tikai skataties —

Jūs esat drusku vaļā atstājusi.

 

 

FAUSTS

 

Tas laimīgs ķēriens, tiešām prieks!

Tu tagad būtu nu mans cietumnieks?

It nejauši tas atgadījies.

 

 

MEFISTOFELS

 

Kad pūdels ieskrēja, viņš nebij apskatījies;

Nu lieta rādās citāda,

Jo velnam aizkrustota izeja.

 

 

FAUSTS

 

Bet kādēļ tad tu neizej caur logu?

 

 

MEFISTOFELS

 

Mums, velniem, likums uzliek tādu slogu

Ka mums t u r jāiziet, kur nākuši;

Mēs nākot brīvi, ejot saistīti.

 

 

FAUSTS

 

Vai likumiem pat elle pārvaldīta?

Tas brangi, tad jau noslēgt varētu

Ar jums, jūs kungi, drošu līgumu?

 

 

MEFISTOFELS

 

Tā daļa, kura tevim apsolīta,

Tev pilnā mērā dota kļūs.

Bet neiet jau, ka to tik īsi beigtu,

Tas citā reizē jāpārrunā būs;

Bet šoreiz pazemīgi lūdzu jūs

Nu atlaist mani, lai es projām steigtu.

 

 

FAUSTS

 

Jel paliec drusku, kam tev jāsteidzas?

Mēs kādu vārdiņu vēl parunātu.

 

 

MEFISTOFELS

 

Laid tagad vien! — Es drīzi būšu klātu,

Tad vari jautāt, cik tev patīkas.

 

 

FAUSTS

 

Es neesmu pēc tevis medījis,

Tu pats jau līdi manos slastos.

Lai velnu tura, kas to noķēris!

Ne lēti vairs tāds atgadījums rastos.

 

 

MEFISTOFELS

 

Ja patiku ar to es tevim daru,

Tad drusku vēl pie tevis palikt varu.

Bet tad, lai laiks mums jautrāk paietu,

Ļauj, ka tev savas mākslas izrādu.

 

 

FAUSTS

 

Bet gādā ar, ka viņas jaukas būtu!

Ne visai labprāt garu laiku jūtu.

 

 

MEFISTOFELS

 

Mans draugs, šī īsā stundiņa

Daudz vairāk tavas jūtas saldīs

Kā visa vienmuļīgā gadskārta.

Ne tukšas ēnas tevi maldīs,

Kad maigi gari tavas acis lolos

Ar vizmu ainām mirdzošām

Un ausis tev ar skaņām burvīgām.

I tavai osmai, garšai iztikt solos

Un beidzot jūtām, visai vēlīgām.

Mēs visi kopā še, lai tūliņ sākam,

Mēs savas mākslas sen jau mākam!

 

(Garu koris sāk dziedāt.)

 

 

GARI

 

Drūma un spiedoša

Velve, nu gaisti!

Rītausa ziedoša, —

Liegi un skaisti

Gaismiņu laisti!

Mākoņu strēles

Vēji lai klaida!

Zvaigznīšu kvēles

Atkal lai smaida!

Saulīte maigā

Laipnākā vaigā

Dienvidū staigā,

Debesu dēli,

Mirdzošie tēli.

Lejup lai liecas!

Ilgas jau žēli

Aizsniegt tos tiecas.

Plīvuri spīd;

Pāri pār lejam,

Rožainām ejām

Plaši tie slīd, —

Klasi tur Milda

Mīlošos draudzē,

Sirsniņas silda,

Mīļi tos saudzē, —

Vīnogu vītas

Apkārt tiem tītas...

Vīnsula pilda

Spiežamos traukus,

Putoša salda,

Plūstot bez valda,

Izgravo laukus,

Strautiņos šķeļas,

Dimantus skalo,

Aizkalnos čalo,

Ezeros veļas. —

Viņiem ap malām

Putniņi bariem

Slāpes sev dzeš;

Spārniņus pleš,

Saulītes stariem

Uz viņām salām,

— Jūrā kas zvīgo —

Līdzi tie līgo;

Gavilēs skaļās

Ļaudis tur smejas,

Ielejās zaļās

Līksmojas dejās,

Pulki tur pļavās

Svabadi rīst,

Izdalās, klīst

Kalnos un gravās,

Ezeros slīst,

Lido un trauc;

Visi tie brīvi

Tiecas uz dzīvi,

Zvaigznes kur laistās,

Mīloši saistās,

Turpu tos sauc.

 

(Viņiem dziedot, Fausts pamazām ir iemidzis.)

 

 

MEFISTOFELS

 

Viņš guļ! Jūs mīļie, maigie zēni,

Jūs viņu miegā iedziedājāt lēni!

Man par šo koncertu jums jātencina.

Tu n'esi vīrs, kas velnu turēt zina!

Tam saldus sapņus priekšā tēlojat

Un maldu jūrā viņu greiadējat!

Bet, lai šī sliekšņa burvību es lauztu,

Man vajag žurku, kas šo krustu grauztu.

Nau ilgi jādairās ar pesteļiem,

Tur pagrab — viena sadzird jau iz bara.

 

Es, kam par pelēm, žurkām, rupučiem,

Par mušām, blaktīm, utīm, vara –

Es pavēlu tev, ka tu ārā nāktu

Un te šo slieksni apkrimst sāktu,

Tiklīdz kā elju nolieku —

Te tā jau klāt ar vienu lēcienu!

Tik ātri steidzies! — Zīme; lūk, še malā,

Laid zobus iekšā pašā krusta galā!

Vēl kodienu, tad arī pietiksies! —

Nu sapņo, Faust, līdz kamēr redzamies!

 

 

FAUSTS

 

(Atmozdamies no miega.)

 

Tad atkal cerība ir pievīluse?

Un garu parādība izzuduse.

Man sapnis velnu priekšā tēloja!

Iz istabas man pūdels izbēga.

 

 

Studiju istaba

 

 

F a u s t s u n  M e f i s t o f e l s.

 

 

FAUSTS

 

Tur klauvē? ... Iekšā! — Kas man atkal mieru jauc?

 

MEFISTOFELS

 

Tas es!

 

 

FAUSTS

 

Nāc iekšā!

 

 

MEFISTOFELS

 

Trešoreiz vēl sauc!

 

FAUSTS

 

Tad iekšā!

 

 

MEFISTOFELS

 

Tā tu manim patīcies.

Mēs, cerams, satiksim! Es biedris labs tev būšu!

Jo, lai es aizdzītu tev nelādzīgo dūšu,

Kā smalkais kavalieris es še ieradies

Ar sarkansamta, zeltā šūtu uzvalku,

Pār pleciem stīva zīda mētels, galvu

Sedz manim cepure ar gaiļa spalvu,

Pie sāniem nesu garu, smailu zobenu —

Un tagad padomu tev dotu

Tik ātri tāpat ietērpties,

Lai tu, no saitēm vaļā raisījies,

Reiz brīvā dzīvē uzdzīvotu.

 

 

FAUSTS

 

Ko tas lai der? Ak, visos uzvalkos

Es zemes šaurās dzīves slogu jūtu.

Par vecu esmu, lai tik līksmotos,

Par jaunu, lai bez vēlēšanās būtu.

Ko zeme man spēj dot? Pēc kā vēl dzīties?

«Tev atsacīties būs! — tik atsacīties!»

Šī ir tā mūža dziesma, kura nevar rimt

Bez apstāšanās katram ausi dimt,

Kas visā dzīvē katru brītiņu

Mums priekšā ķērc ar balsi riebīgu.

Ar šausmām vien es pamostos no rīta,

Vai rūgtas asaras man gribas liet,

Kad jāredz man, ka diena nāk un iet:

Neviena vēlēšanās netiek piepildīta,

Kas iepriekš jau ikkatru prieka jausmu

Man māc ar ietiepīgu kritiku

Un nāvē možā gara darbību

Ar tūkstoš mēdītāju ķēmu. drausmu.

Kad nakts ar tumšiem spārniem zemi sedz,

Ar bailēm liekos savās cisās;

I tad man miera nau, — sirds iepriekš redz,

Ka baigos sapņos būs tai jāizmisas.

Tas dievs, kas dzīvi manās krūtīs rada,

Kas spēj līdz pamatiem to saviļņot,

Viņš visus manus spēkus vada,

Bet nevar tiem uz āru ceļu dot.

Tā dzīve apnīkst, man mans mūžs par nastu,-

Jo ātrāk vēlējos, lai nāvi rastu.

 

 

MEFISTOFELS

 

Un tomēr retam ir pie nāves patikas.

 

 

FAUSTS

 

Ak, laimīgs, ko pēc spožas uzvaras

Tā puško asiņainiem lauru kroņiem,

Ko, pārsteidzot pēc straujas dejas joņiem,

Tā rod pie mīļas meitiņas!

Ak, kad es augsto garu skatīju,

Kam pārņemts, satriekts nāvē neslīku!

 

 

MEFISTOFELS

 

Bet kas gan viņu nakt' pēc kausa ķēra —

Un tomēr brūno sulu neizdzēra?

 

 

FAUSTS

 

Tev spiegošana, liekas, lielais prieks?

 

 

MEFISTOFELS

 

Es zinu daudz, kaut neesmu viszinātnieks.

 

 

FAUSTS

 

Ja mani reiz iz izmisuma šausmām

Ar varu kādas skaņas izrāva,

Ja krūtīs bērnu dienu atmiņa

Man atmodās no viņu saldām pausmām,

Tad visu apberu ar lāstiem,

Kas dvēsli māņu tīklos valdzina!

Šai bēdu lejā viņu vilina

Ar maldu vizmām un ar glaimu stāstiem!

Jau iepriekš lādu augsto iedomību,

Ar kuru gars pats sevi apmānās!

Es lādu spožo maldu parādību

Kas prātiem kairinoši uzmācas!

Es lādu tukšos sapņu vizekļus

Par vārda nemirstību un par slavu!

Es lādu visu, ko vien nosaucam par savu,

Kā sievu, bērnus, mājas, tīrumus!

Es lādu mamonu un viņa naudu,

Kas drošos darbos ved mūs uzstāties

Vai — mudinot: uz laisku baudu —

Liek mīkstos spilvenos mums slaistīties!

Lāsts vīna sulai, kuru dzeram!

Un tevim, saldais mīlestības glāsts!

Lāsts visam, ko vien ticam, uz ko ceram!

Pār visu gļēvai pacietībai lāsts!

 

 

GARU KORIS

 

(Neredzami dzied.)

 

Vai! Vai!

Kam bij izpostīt!

Tev daiļo pasauli

Ar spēcīgu roku?

Tā gāžas, tā krīt!

Tu, pusdievs, to sasiti!

Ar asarām

Drupas nīcībā aiznesam

Un gaužam

Par dailes zudušiem tēliem.

Spēcīgais

No zemes dēliem,

Skaistāki

To atkal uzceli,

Savas krūtīs to dzīvini!

Uzpūti dzīves liesmaSr

Jauna gaita,

Straujīgi raita,

Tev atvērsies;

Rietēs no jauna dziesmas!

 

 

MEFISTOFELS

 

Šie maziņie

Visi manējie.

Klau, uz priekiem un darbiem mundri

Viņi aicina gudri!

Met vientuļa dzīvi,

Kur prāti. un spēki rūst!

Ej pasaulē brīvi —

Tur līksmība plūst!

 

Beidz sāpēm nodoties! Kur vīra drosa?

Kam ļauj, ka viņas tev kā ērglis krūtis plosa?

Ar biedriem kopā, pat vissliktākiem,

Kā cilvēks jutīsies pie cilvēkiem.

Bet tās jau arī nau manas domas.

Tevi iejaukt prastajos salašņos.

Gan nau man nekādas lielas lomas,

Bet ja tu uzņemties vēlētos

Ar mani kopā dzīvi izbaudīt,

Es gatavs piederēt tevim tūlīt.

Kā biedris un ceļvedis

Es esmu tev klātu,

Un, ja izpildu tavu prātu,

Esmu tavs kalps, tavs sulainis!

 

 

FAUSTS

 

Un,kāda man tev jādod atmaksa?

 

 

MEFISTOFELS

 

Ko nu! Ar to tā steigties nevajga!

 

 

FAUSTS

 

Nē, nē! Es zinu velna egoista dabu,

Aiz līdzjutības tas vis labu

Tik lēti otram nedara.

Mums vajag lietu skaidri galā vest, —

Tāds kalps kā tu var mājām postu nest.

 

 

MEFISTOFELS

 

Es gribu š e i t a n tavā varā doties,

Bez miera, atdusas tev paklausīt;

Bet,  v i ņ ā  s a u l ē  atkal satiekoties,

Tev būs to pasu manim izpildīt.

 

 

FAUSTS

 

Maz bēdas man, kas viņā saulē gaida;

Ja reiz šī zeme pīšļos birst,

Vai cita vairs iz drupām nirst.

Tik šinī pasaulē man prieki smaida,

Šī saule vien pār manām sāpēm starus raida;

Ja reizi man no viņām jāšķiras,

Kas grib un var, lai notiekas.

Par to nekā es dzirdēt negribu,

Vai mīlēs tur un pazīs ienaidu,

Un vai tur sfēras viņās zvaigžņu malās

Ar apakšā un augšā dalās.

 

 

MEFISTOFELS

 

Ja tādi tevim uzskati,

Tad līgsim! — Šinīs dienās redzēsi

Ar prieku, kāda manas mākslas spēja.

Tev došu, ko neviens vēl neredzēja.

 

 

FAUSTS

 

Ko, nabags velns, tu vari dot?

Vai cilvēku un augstās dziņas viņa prātā

No tevim līdzīgiem kāds sajēgt prot?

Tev tikai barība, kas neiet sātā,

Un sarkans zelts tev, kas bez apstājas

Kā dzīvsudrabs iz rokām ritinās,

Tev laimes spēle, kura mūžam nedod laimi,

Un sievietes, kas, manim vēl pie krūts,

Jau citam skatus uzmet glaimi,

Tev gods, kas tikko debeslīksmās gūts,

Kā meteora spīdums zūd iz gaisa.

Dod augļus, kuri nevīst, pirms tos plūc,

Un kokus, kas ik dienas lapas raisa.

 

 

MEFISTOFELS

 

Par tādām prasībām man nau ko bīties.

Šās mantas visas lēti dabūsi.

Bet atnāks laiks, kad beigsi tāļāk dzīties

Un mīļā mierā baudīt gribēsi.

 

 

FAUSTS

 

Ja apmierināts reiz es laiski dusēt liktos,

Lai tūliņ pazaudēju cīniņu!

Ja tu ar glaimiem mani apmāktu,

Ka es pats sevim iepatiktos,

Ja miesas baudījums man garu veiktu:

Lai tā man diena pēdējā! Tā derēsim!

 

 

MEFISTOFELS

 

Nu topp!

 

 

FAUSTS

 

Lai notiek tā.

Ja es uz acumirkļa teiktu:

Cik jauks tu esi, paliec vēl pie manis!

Tad vari mani saitēs siet,

Tad labprāt gribu bojā iet!

Lai atskan drūmi nāves zvanis,

Tad diezgan tu man kalpojis,

Lai rādītājs tad krīt, lai pulkstens stājas,

Man mūža cēliens pagājis!

 

 

MEFISTOFELS

 

Tik labi apdomā, velns visa iegādājas.

 

 

FAUSTS

 

Uz to tev arī pilna vaļa.

Ne vieglprātīgi derēt ielaidos;

Ja rimstu, tad par kalpu nododos,

Vai tev, vai citam, — kāda man tur daļa.

 

 

MEFISTOFELS

 

Vēl šovakar dos daktermielasts gadījumu,

Kā sulainim man pildīt pienākumu, —

Bet vēl ko! — Visi esam mirstīgi —

Kaut pāris vārdiņu man uzraksti.

 

 

FAUSTS

 

Tu, pedant, gribi, lai vēl rakstu dodu?

Vai nekad nepazini vīra godu?

Vai tevim diezgan nau no mana mutes vārda,

Kad tas uz mūža dienam mani sien?

Kad pasauls strāva visu grauj un ārda, —

Vai nelaužami būtu raksti vien?!

Bet mums reiz iemājo šī pārliecība;

Kas gan no viņas lēti atradis?

Tas laimīgais, kam sirdi uzticība,

Kaut ziedos visu, — vārdu izpildīs! —

Bet rakstīts pergaments ar zēģeli

Ir spoks, no kura visiem bailes.

Jau pamirst, vārds, pirms vēl to uzraksti, —

Mums āda, vaskis uzliek spailes. —

Ko ļaunais gars, no manis pieprasi?

Vai varu? marmoru? vai papīri?

Vai spalvu? kaltu? — Ko man izlietot?

Es tevim brīvi izvēlēties ļauju.

 

 

MEFISTOFELS

 

Tu tūliņ visu ņem par strauju!

Kam to tā pārspīlēti iztēlot!?

Man pietiek ar kaut kuru lapiņu.

Tu paraksties ar asins pilienu.

 

 

FAUSTS

 

Nu, ja tev tiešām vairāk nevajga.

Es ar šo ķēmošanos izdarīšu.

 

 

MEFISTOFELS

 

Ja, asins, — tā ir sula sevišķa.

 

 

FAUSTS

 

Tik nebaidies?, es vārdu nelauzīšu!

Tā mana cenšanās, viss spēks mans ira,

Ko tagad tevim apsolu.

Es pārāk daudz no sevis domāju;

Man piekrīt tikai tava šķira.

Viņš lielais gars reiz mani atraidīja,

Priek? manis daba aizslēdzās.

Man pārtrūkuse domu vīja,

Sen zinātne manim atriebās.

Bez atmaņas grimstot iekš baudību dzelmes,

Lai dzesējam degošu kaislību svelmes!

Lai brīnumi, kas vēl nau izpētīti,

Iz burvju audiem tiek mums vaļā tīti!

Lai gāžamies laikmetu šalkumā

Un rībošā gadību ritumā!

Lai dodamies sāpēs un baudās,

Un zūdībās, uzvarās,

Kas viena caur otru bez kārtības šaudās; —

Tik nerimu darbā vīrs parādās.

 

 

MEFISTOFELS

 

Es mēru nelieku, ne mērķi, kas jūs sietu,

No visa varat pabaudīt,

Ko, garām steidzot, spējat satvārstīt —

Kas vien jums patīk, lai jums labā ietu.

Bet nekaunaties, ņemat tik uz vietu!

 

 

FAUSTS

 

No priekiem runas nau, tu taču dzirdi!

Es gāžos reibonī un baudās — pilnās sāpju

Lai mīlot nīstu, — skumjās veldzu sirdi.

Šīs krūtis, brīvas zinātnības slāpju,

Vairs neraudzīšu sāpēm aizdarīt, —

Kas visai cilvēcei par daļu krīt,

Es sevī pašā gribu izbaudīt;

Kas augsts un dziļš, lai garā aptveru,

Tās laimi, nelaimi lai savās krūtīs leju,

Tā savu Es caur viņu izplešu

Un līdz ar viņu — galā bojā eju.

 

 

MEFISTOFELS

 

Tic' manim, kas cik gadu tūkstošu

Ir grauzis jau šo cieto garozu;

Dažs labs no šūpuļa līdz kapam kļuvis,

Bet veco raugu sagremot nau guvis!

Tu vari ticēt man, šī iespēja

Ir tikai dievam iedota!

Viņš mājo vienā mūza gaismā,

Mūs ieslēdzis viņš tumsas baismā,

Jums diena ir ar nakti biedrota.

 

 

FAUSTS

 

Bet es tā gribu!

 

 

MEFISTOFELS

 

To var uzklausīties!

Bet tikai viens man bailes dara,

Jo laiks ir īss un māksla gara.

Jūs varbūt ļaujaties no manis pamācīties?

Jums kopā ar kādu dzejnieku jāmetas.

Lai domām tas gaisos lidinās

Un visu labo tikumu balvas

Jums sakrauj uz jūsu goda — galvas:

Gan lauvas drošsirdību,

Gan brieža ātrumu,

Gan itālieša dedzību

Un ziemeļnieka izturību.

Lai viņš jums padomu ar uzmeklētu,

Kā taisnību ar viltu vienot spētu,

Un jums ar jauno dienu karstumu —

Pēc priekšraksta vēl iemīlēties liktu.

Es pats tādu kungu ar labprāt tiktu,

Par Mikrokosmu to nosauktu.

 

 

FAUSTS

 

Kas esmu es, ja neiespējams būtu,

Ka dzīves vaiņagu. es sevim gūtu,

Pēc kura visi prāti dzinušies?

 

 

MEFISTOFELS

 

Tu galā esi tikai — kas tu esi.

Vai tūkstoš parūkas sev uzliecies,

Vai asu augstās ķēkatās pakāpies, —

Tu vienmēr paliec tikai, kas tu esi.

 

 

FAUSTS

 

Es jūtu, ka par velti neapnicis

Es zinātnības mantas sevi krāju,

Un, kad es galā visu pārdomāju —

No jauna neriet spēks, mans avots sicis;

Es ne par matu augstāk netieku,

Es bezgalību aizsniegt nespēju.

 

 

MEFISTOFELS

 

Mans labais kungs, jūs spriežat par to lietu,

Kā daždien cilvēki jau spriež;

Mums jāprāto, kā dzīve labāk ietu,

Pirms prieki muguru mums griež,

Pie joda! Ka tev pieder locekļi

Un galva, p ——, tu sajēgt vari!

Bet viss, ko baudot satveri,

Vai tas gan nepieder tev arī?

Nu, ja es sešus zirgus samaksāju,

Kas liedz to spēkus man par saviem saukt?

Kā varens vīrs es varu auļiem traukt,

It kā man būtu divi duči kāju.

Tik braši! Visu prātošanu beidz!

Un taisni pasaulē tik iekšā steidz?

Es saku: nerrs, kas prāto tik un gavē!

Tas ir kā lops uz sausas atmatas,

Ko ļaunais, riņķu riņķos vezdams, zavē,

Un apkārt jaukas zaļas ganības.

 

 

FAUSTS

 

Kā iesākt?

 

 

MEFISTOFELS

 

Tūliņ projām doties.

Kas šis par moku caurumu!?

Vai to par dzīvi kāds gan nosauktu,

Ar puikām līdzi pašam garlaikoties?

Laid, lai to dara resnie vēderi!

Vai n'esi diezgan tukšus salmus kūlis?

Vislabāko, ko zināt iespēji,

Jau nedrīkst dzirdēt zeņķu pūlis.

Klau, pašulaik viens gaņģī sadzirdams.

 

 

FAUSTS

 

To tagad pieņemt man nau iespējams,

 

 

MEFISTOFELS

 

Bet nabags puika laikam sen jau gaida,

Vai to bez padoma lai projām raida?

Dod savus svārkus man un cepuri,

Tā maska piederēs man vareni.

 

(Viņš pārģērbjas, apņemdams Fausta mēteli un uzlikdams galva viņa cepuri.)

 

Nu atļauj manai asprātībai vaļu!

Es beigšu jau par stundas ceturtdaļu.

Tu sataisies, bet nu tik neapsieci!

 

(Fausts aiziet.)

 

 

MEFISTOFELS

 

(Fausta garajos svarkos.)

 

Ņem zinātni un prātu nozaimo,

Šo cilvēcisku spēku augstāko!

Ar māņiem, kuri ņirb un spīguļo,

No melu gara sevi pievilt lieci,

Tad tu bez šaubām manos nagos tieci. —

Tam liktens deva garu, kas ar kāri,

Bez valda vienmēr laužas tāļāku

Un kas ar pārsteidzīgu dedzību

Pār visiem zemes priekiem tiecas pāri.

To gribu dzīves burzmā izvazāt

Un stiept caur seklu ikdienību;

Tam nost būs rauties, alkt. un lipt vis klāt!

Un, kairinājot viņa nesātību,

Lai saldi augļi tam priekš lūpām dietu;

Viņš velti slāpes dzesēt izlūgsies,

Un, ja ar nebūtu viņš velnam nodevies,

Viņš beidzot tomēr bojā ietu!

 

(K ā d s  s k o l n i e k s  nāk iekšā.)

 

 

SKOLNIEKS

 

Es še tik īsu laiku uzturos

Un nāku pie jums padevīgi,

Lai tādu vīru pazīt mācītos,

Par kuru visi runā godbijīgi.

 

 

MEFISTOFELS

 

Ar savu goddevību jūs man prieku darāt?

Kā mani — tādus daudz jūs sastapt varat

Vai citur mācības jau baudījāt?

 

 

SKOLNIEKS

 

Es lūdzu jūs, jel mani uzņemat!

Es visus pūliņus nesīšu droši,

Man dūšas daudz, arī naudas pietiekoši;

Manai mātei gan grūti bij panest šķiršanos;

Es labprāt ko krietnu še mācītos.

 

 

MEFISTOFELS

 

Nu tad jūs atraduši īsto vietu.

 

 

SKOLNIEKS

 

Taisnību sakot, labprāt atkal projām ietu:

Šo mūru un šo gaņģu spraugu

Ne acu galā neieraugu.

Tik. aplam šauri saspiestas šīs mājas,

Ne zaļumu tur redz, ne koku,

Un, kad vēl zālēs tur uz soliem smoku,

Man domas, visi prāti stājas.

 

 

MEFISTOFELS

 

Tas tik no ieraduma atkarās, —

Tā arī bērniņš mātes krūti

No iesākuma pieņem grūti,

Bet drīzi labprāt mielojas.

Pie zinātnības krūtīm jūs tāpat

Arvienu vairāk prieku radīsat.

 

 

SKOLNIEKS

 

Es viņai pieķertos ar mīļu prātu,

Tik sakat vien, kā tieku klātu?

 

 

MEFISTOFELS

 

Pirms tāļāk ejam, lūdzu, izvēlat, —

Ko studēsat, jo daudz ir fakultātu?

 

 

SKOLNIEKS

 

Es ļoti mācīts palikt gribētu,

Ar visu zemes, debess plašumu

Es labprāt vēlos iepazīties, —

Ar zinātnību un ar dabu.

 

 

MEFISTOFELS

 

Tur jūs sev ceļu izvēlējāt labu;

Tik nevajag pēc blakus lietām dzīties.

 

 

SKOLNIEKS

 

Tur esmu klāt ar dvēseli un miesu;

Bet, zināms, arī patiktos

Man jautri padzīvoties savu tiesu

Pa brīvām dienām vasars mēnešos.

 

 

MEFISTOFELS

 

Laiks ātri paiet; steidzat, ka to izlietotu, —

Bet laiku taupīt māca kārtība,

Mans mīļais draugs, es padomu jums dotu

Collegium logicum ņemt no sākuma.

Tur garu nodīda jums stingri

Un it kā spaidu klučos liek,

Ka turpmāk tas vairs ne tik vingri

Pa domu teku tāļāk tiek;

Lai krustiem un šķērsām tas nešaudās,

Kā maldu uguns, kas šur tur parādās.

Tad pamāca jūs gari un plaši,

Ka pat ar pie tā, ko zinājāt paši,

Kā ēst un dzert, nu ir jāgaida,

Pirms «Viens! Divi! Trīs!» sauc komanda.

Bet ir jau ar domu fabrikā

Tāpat kā daždien vēveru darbnīcā,

Kur viena pamina ceļ tūkstoš pavedienu,

Kur atspoles skraida bez apstājas

Un dzijas neredzami ritinās,

Pa tūkstošiem saistās uz vienu piesitienu.

Tur filozofs, — tas iekšā nāk

Un, ka tam tā jābūt, pierādīt sak!

Ka pirmais esot tā un otrais tā,

Un tādēļ trešais un ceturtais tā,

Un, ja pirmā un otrā nebūtu,

Tad ar trešo un ceturto nerastu

Še gudrību skolnieki visur nu pauž,

Bet neba tie tādēļ pasi jau auž.

Kas pūlas, lai dzīvnieku pazīt un aprakstīt jēgtu,

Tas nokauj to pirms un garu tā izraida,

Tad sagrieztās daļas gan rokās tas patura, —

Trūkst, diemžēl, garīgas saites, kas kopā tās slēgtu.

Encheiresin naturae — sauc to ķīmija,

Smejas par sevi un pate to nezina.

 

 

SKOLNIEKS

 

Jūsu runu tā īsti vis neapķeru.

 

 

MEFISTOFELS

 

Tas nākošās reizēs ies labāk, es ceru,

Ja mācāties visu reducēt

Un ar, kā pienākas, klasificēt.

 

 

SKOLNIEKS

 

Tas viss man prātus tik muļķiski jauc,

Ka galvā kā dzirnavu riteņi klaudz.

 

 

MEFISTOFELS

 

Pēc tam kā visu galveno lietu

Metafiziku ņemat uz vietu!

Tur jālūko, ka dziļdomīgi tver,

Kas cilvēku smadzenēm! nepieder;

Tā visu, kas galvā vai lien, vai ne,

Ar skanīgiem vārdiem apzīmē.

Bet visupirms šo pusgadu

Ieturat stingrāko kārtību!

Jums piecas stundas ir katru dien';

Līdz ar zvanu esat klasē arvien!

Tik iepriekš visu krietni samācaties,

Sev paragrāfus galvā iekaļaties,

Lai vēlāk jums acis atdarās,

Ka viņš saka tik to, kas jau grāmatās;

Bet pakaļ rakstat tik no visa spara,

It kā diktēts tiktu no svētā gara!

 

 

SKOLNIEKS

 

Nau vajdzīgs, ka jūs man to otrreiz sacītu!

Cik daudz tas derēt var, pats nojēgt spēju;

Ko melnu sev uz baita piezīmēju,

To droši mājās pārnesu.

 

 

MEFISTOFELS

 

Bet kādā fakultātē gribat iestāties?

 

 

SKOLNIEKS

 

Uz tiesu zinātni es nesajūtu dziņas.

 

 

MEFISTOFELS

 

To es gan varu domāties,

Es zinu, kas ir jātura no viņas.

Jo likumi un tiesības

Tā izplešas kā mūža slimības:

Ikkatrā dzimumā tas parādās no jauna

Un visur lēni viesties nevar rimt.

Tur prāts top bezprātīgs un labdarība ļauna!

Vai! ka par pēcnieku tev bija dzimt!

Par tiesībām, kas ar  m u m s dzimušas,

Par tām neviena nau, kas rūpējas.

 

 

SKOLNIEKS

 

Caur jums mans naids pret to vēl lielāks ceļas.

Ak, laimīgs tas, kas pamācību no jums smeļas

Gandrīz pie teoloģijas man tiktu stāties.

 

 

MEFISTOFELS

 

Man maldināt jūs netīkas.

Kas uz šo zinātnību attiecas, —

Tik grūti ir no ļauna ceļa izsargāties,

Tai tik daudz nāves zāles piejauktas,

Kas ir no labām tikko šķiramas.

Še tik viena domas klausīt — derēs lieti,

Tik skolotāja vārdus apzvērat!

Par visu — turaties pie vārdiem cieti!

Tad jūs pa drošiem vārtiem ieiesat

Uz tiešamības svētnīcu.

 

 

SKOLNIEKS

 

Bet tak pie vārdiem vajag jēdzienu.

 

 

MEFISTOFELS

Jā gan! Bet kam tik daudz tur jānomokās?

Jo kur ņau jēdzienu pie rokas,

Nāk tūdaļ vārds par palīgu.

Ar vārdiem var it labi izstrīdēties,

Uz vārdiem sistēmu var remt

Un vārdiem var tik jauki uzticēties,

No vārdiem nost ne krišļa nevar ņemt.

 

 

SKOLNIEKS

 

Ak, piedodat, ka jūs tā apgrūtinu,

Bet nevaru vēl jautāt beigt.

Vai negribētu jūs par medicīnu

Ar kādu pamācošu vaidu teikt?

Mans dievs! — trīs gadi paiet aši,

Un zinātnību arodi tik plaši.

Ja tikai aizrādījumu kāda dod,

Gan katris tad jau ceļu tālāk rod.

 

 

MEFISTOFELS

(Pie sevis.)

 

Nu sausā runa manim apnikuse,

Būs jāizrāda velna īstā puse.

 

(Dikti.)

 

Jums medicīnas gani izprast nebūs grūti;

Jūs izstudējat cilvēku un dabas būti.

Lai galā ļautu, ka viss notiekas,

Kā dievam patīkas.

Par velti būtu zinātnēs jums apkārt klīst,

Cik tāļu katra prāts iet, tiktāl mācīšanās;

Kas acumirkli notvert manās,

Tik tas par īsto vīru jāatzīst.

No auguma jūs brangi izskatāties,

Un drošsirdības ar jums gana tiks,

Ja tikai paši sevim uzticaties,

I citi uz jums uzticību liks,

Pirms mācaties, kā sievietes ir apejamas;

To pastāvīgas vaimanas,

Jūs tūkstoškārtīgas,

No vienas kaites visas ārstējamas.

Un, ja jūs puslīdz godīgs būsat,

Jūs vicas visas sevim gūsat.

Vispirms lai dokfortituls viņas apmulsina,

Ka sava mākslā citus pārspējat;

Jau apsveicot, uz visiem niekiem uzmanat.

Ko cits pēc gadiem tik sev piesavina;

Jums jāprot pulsu mīļi spaidīt,

Tā ugunīgus skatus raidīt

Un roku apliki tai ap gūžu:

Vai kundze ņau par cietu šņorēta?

 

 

SKOLNIEKS

 

Tas ir jau labāk! Tūliņ redz, kas jādara.

 

 

MEFISTOFELS

Draugs, visa teorija pelēka,

Un dzīves koks tik zaļš ir visu mūžu.

 

 

SKOLNIEKS

 

Es, jānudien! — kā sapņos staigāju.

Ja ļaujat, es jūs vēlreiz apmeklēšu,

Lai jūsu gudrību līdz galam dzirdētu?

 

 

MEFISTOFELS

 

Es labprāt visu darīšu, ko spēšu.

 

 

SKOLNIEKS

 

es nevaru tā projām, iet, —

Šai albumā, es lūdzu, ierakstiet.

Es ceru, ka to laipni neliegsiet.

 

 

MEFISTOFELS

 

Labprāt!

 

(Viņš ieraksta un dod albumu atpakaļ.)

 

 

SKOLNIEKS

 

(Lasa albumā.)

 

Eritis sicut deus, sclentes honuin et malum.

 

(Aiztaisa grāmatu godbijīgi cieti un atvadās.)

 

 

MEFISTOFELS

 

Klausi šim čūskas vārdam: pēc dieva līdzības dzīties,

Neglābs šī līdzība tevi, reiz tomēr tev vajadzēs bīties.

 

(F a u s t s ienāk.)

 

 

FAUSTS

 

Kurp dosimies?

 

 

MEFISTOFELIS

Kurp tu tik pavēli.

Pirms mazo pasauli, tad lielo apskatīsi.

Cik jautri un cik derīgi

Tā visu kursu cauri izbaudīsi!

 

 

FAUSTS

 

Ar savu garo bārdu nemāku

Starp ļaudīm glauni izturēties

Es nepazīstu pasauls izmaņu.

Es citu priekšā niecīgs sevim liekos;

Es vienmēr kaunīgs bušu, kad ar ļaudīm tiekos.

 

 

MEFISTOFELS

 

Mans mīļais draugs, tas viss vēl radīsies;

Tu dzīvot mācēsi, ja pats sev uzticies.

 

 

FAUSTS

Teic, kā tad tu mūs gribi projām vest?

Kur tevim zirgi, sulaiņi? Kur rati?

 

 

FAUSTS

 

Mēs mēteli tik izplatīsim plati,

Un tam būs mūs caur gaisiem nest.

Uz mūsu drošo braucienu

Tik lieli saiņi tev ņau jāsataisa,

Es uzpūtīšu drusku uguns gaisa,

Kas tūdaļ nesīs mūs uz augstumu.

Ja viegli būsim, celsimies ar sparu;

Tev jaunā dzīvē laimi vēlēt varu.

 

 

 

Auerbana pagrabs Leipcigā

 

J a u t r i   z ē n i vīto.

 

FROŠS

 

Vai neviens negrib dzert?

Neviens negrib smieties?

Es rādīšu jums! — Ko tā sabozieties?

Nu nevar kā slapjus salmus jūs cilāt,

Kur vienmēr kā gaišās ugunīs svilāt.

 

 

BRANDERS

 

Tu vainīgs pats; tu neesi palaidis

Ne muļķību, ne cūcību nekādu.

 

 

FROŠS

 

(Lej viņam glāzi vīna pār galvu.)

 

Še abas reizē.

 

 

BRANDERS

 

Cūku Pēteris!

 

 

FROŠS

 

Ko paši gribējāt, to nu jums rādu!

 

 

ZĪBELS

 

Pa durvīm ārā, kas ceļ ķildu!

Tik dzert un dziedāt! Bļaut, ka noskan balss!

Ē! Hollā! Ho!

 

 

ALTMAIERS

 

Vai dieviņ! Nu man klāt mans gals!

Tas ausis pušu plēš! — šurp vati, lai tās pildu!

 

 

ZĪBELS

 

Tik tad, kad visi mūri notrīcas,

Var īsti just, kā base attīstās.

 

 

FROŠS

 

Tālab! — Kas ļaunā ņem, lai ārā protas!

A! Tara lara da!

 

ALTMAIERS

 

A! Tara lara da!

 

 

FROŠS

 

Nu rīkles sabalsotas.

 

(Dzied.)

 

Tā mīļā, svētā Romas valsts,

Kā tā vēl kopā turas?

 

 

BRANDERS

 

Fui! Fui! Šai dziesmā politika iekšā pīta!

Ņau lāga dziesma! Dievu slavējat ik rīta,

Ka tas par Romas valsti juras ņau gādāt licis!

Es jutos, mazākais, par to pilns prieka,

Ka ķeizars neesmu vai kanclers ticis.

Bet mums jau ar! vajag pavēlnieka.

Savs pāvests jāvēl mums un jāiedzer

Jūs zināt, kādi tikumi tam der,

Kas vīru ceļ un kas visaugstāk sver.

 

 

FROŠS

 

(Dzied.)

 

«Lakstīgala, aizlido,

Sveicini tūkstoškārt mīļāko! ...»

 

 

ZĪBELS

 

Tai sveicienu nekādu! Cik tu ilgi kliegsi?

 

 

FROŠS

 

Tai sveicienu un buču! Vai tu gan to liegsi?

 

(Dzied tāļāk.)

«Atveri Klusā naksniņā!

Atver! Mīļais nomodā!

Aizver! Rīta agrumā!»

 

 

ZĪBELS

 

Jā, dzied' tik, dzied' un slavē to, cik māki!

Es savu reizi smiešos vēlāku.

Tā mani iekrāpa, tev neies citādāki;

Lai nelabais tai ir par brūtgānu

Un krusta ceļā* ar to mīlinājās!

Vecs āzis, kas no ragankalna mājās trauc,

Lai, garām lēkdams, «labu nākt'» tai sauc!

Īsts zēns, kam asins dzīslās ritinājās,

Priekš tādas ir par labu daudz par daudzi

Tik vienu apsveicienu gribu ciest:

Ar akmeņiem tai logos sviest.

 

 

BRANDERS

(Uz galda sizdams dūri.)

 

Kļūs'! Kungi, kļūs'! Jel mani arī klausāt!

Jums jāatzīst, ka māku uzvesties:

Lūk, še sēd samīlējušies, —

Kā tādās reizēs deras, — jūs man ļausat, —

Ka tiem priekš nakts ko labu dzirdēt dotu.

Lūk še! Es itin jaunu dziesmu protu!

Jūs raugāt, ka man kori piebalsotu!

 

(Dzied.)

 

Reiz bija žurka pagrabā,

Tā speķi vien tik rija

Un vēderiņa resnumā

Kā Mārtiņš Luters bija.

Nāk ķēkša, žurkai zāles liek, —

Tai pasaulē tik gauži tiek

Kā mīlestības mokās.

 

 

KORIS

 

(Gavilēdams.)

 

Kā mīlestības mokas.

 

 

BRANDERS

 

Tā visas peļķes tukšas dzer

Un iekšā, ārā skraida,

Tā sienas grauž un plēš, un sper,-

Bet nerimst viņas vaida.

Tā ballēs augstu palecas, —

Drīz nabags lopiņš nobeidzas,

Kā mīlestības mokās.

 

 

KORIS

 

Kā mīlestības mokās.

 

 

BRANDERS

 

No lielam bailēm pārņemta,

Tā dienā ķēķi nāca,

Pie pavarda tā nokrita

Un raustījās, un krāca.

Bet ķēkša smej vēl: «Ēd, nu ēd!»

Rau, nāve zobu gala sēd,

Kā mīlestības mokās.

 

 

KORIS

 

Kā mīlestības mokās.

 

 

ZĪBELS

Nu paskat, kādi nebēdnieki!

Tiem ir vēl lielu lielie prieki»

Kad nabadziņus lopos var tie nāvēt!

 

 

ERANDERS

 

Redz, bruņenieks, kas grib par žurkām stāvēt!

 

 

ALTMAIERS

 

Tas pumpvēders ar pliku pakausi

Tiek mīksts caur sava paša nelaimi:

Viņš iesnās žurkas tādēļ iegādājas,

Ka pats tai gluži līdzinājās.

 

F a u s t s  un  M e f i s t o f e l s.

 

 

MEFISTOFELS

 

Par visām lietām man nu jāgādā,

Ka tieci jautru ļaužu biedrībā,

Tu redzēsi, cik viegli dzīvot sviežas.

Tiem visas dienas svētdienas,

Maz asprātības tiem, daudz jautrības, -

Tā Katris šaura riņķī griežas,

Kā kaķēni, kas sava asti ķer,

Kad tiem tik galvas sāpju ņau no rīta

Un krodznieks tālāk dod uz krīta, -

Bez bēdām dzīvo tie un atkal dzer.

 

 

BRANDERS

 

Tie gan ne tālienes še ieradusies,

To viņu uzvešanās izrāda;

Ne stundas nebūs tie še apmetušies.

 

 

FROŠS

 

Tev tiesa! Mana mīļā Leipciga

Kā maza Parīze nes smalku toni ļaudīs.

 

 

ZĪBELS

Par ko tu uzskati šos svešniekus?

 

 

FROŠS

 

Ļauj man! Kad tie no pilnas glāzes baudīs,

Tiem ziņas izvilkšu kā bērniem zobiņus,

Un viņi paši manim visu paudīs.

Tie ir no augsta dzimuma, kā ceru,

Cik lepni skatīties tie prot!

 

 

BRANDERS

 

Tie tikai švindleri, es deru!

 

 

ALTMAIERS

 

Varbūt.

 

 

FROŠS

 

Pag, pag, uz deguna tiem vajag dot.

 

 

MEFISTOFELS

 

(Uz Faustu.)

 

Tie ļaudis velnu nemana nekad,

Lai tas pie apkakles tiem ķertos pat!

 

 

FAUSTS

 

Dievs gaus', jūs kungi!

 

 

ZĪBELS

Daudzreiz paldies sakām!

(Klusi, Mefistofeli no sāniem uzskatīdams.)

Tas tēviņš klibo, kā man šķiet.

 

 

MEFISTOFELS

 

Vai ļaujat, ka jums nosēžamies blakām?

Kad laba viņa ņau, ko kausos liet,

Lai jūsu sabiedrībā rodam, prieku.

 

 

ALTMAIERS

 

Jūs izlutināts esat gan pārlieku.

 

 

FKOŠS

 

No Ripahas jūs laikam vēlu izbraucāt?

Jūs gari pie Anša vakarā, vēl paēdāt?

 

 

MEFISTOFELS

 

Mēs šodien pabraucām tam garām;

Bet viņreiz, kad mums bija saruna,

Par saviem brālēniem tas daudz ko stāstīja,

Daudz labas dienas jums no viņa pārnest varam.

 

(Paklanās pret Frošu.)

 

 

ALTMAIERS

 

(Klusām uz Frošu.)

Še nu! Tas prot!

 

 

ZĪBELS

 

Tam suns aiz ādas!

 

FROŠS

 

Gan viņu ķeršu, lai tik pagaida!

 

 

MEFISTOFELS

 

Mēs nupat dzirdējām, man, mazākais, tā rādās,

Ka jautras balsis kori dziedāja.

Paties, še dziedāšanai vajag skanēt dikti,

Šie griesti, sienas ir priekš tam kā likti!

 

 

FROŠS

 

Tad laikam muzikants jūs esat?

 

 

MEFISTOFELS

 

Ak, nē! Man spējas maz, bet dziesmas mīlēju.

 

 

ALTMAIERS

Tad vienu uzdziedat!

 

 

MEFISTOFELS

Ja gribat, tūkstošu.

 

 

ZĪBELS

 

Bet tik ko gluži jaunu priekšā nesat.

 

 

MEFISTOFELS

 

Mēs tikko pārnākam iz Spānijas,

Šīs vīna un šīs dziesmu tēvijas.

 

(Dzied.)

 

«Reiz kādam valdeniekam

Bij blusa varena —»

 

 

FROŠS

 

Vai dzirdat?! Blusai — Nu patiesi! —

Tāds kukainis var būt par smalku viesi!

 

 

MEFISTOFELS

(Dzied.)

                       «Reiz kādam valdeniekam

Bij blusa varena —

Tas mīļu to pārliekam

Kā dēlu turēja,

Pēc skrodera tas sūta —

Te skroders atsteidzas;

Tai fraka tika šūta

Un klātu biksiņas!»

 

 

BRANDERS

 

Tik piesakat, lai skroderis liek vērā,

Ka neapmisas drēbju mēra,

Jo viņš ar savu galvu atbildēs.

Ja krunkas kur būs biksītēs!

 

 

MEFISTOFELS

 

(Dzied tālāk.)

Tā zīdā, samtā gāja,

Ka čaukstēt čaukstēja,

Ar lentēm krūtis klāja

Un krustu apsēja,

Par ministri tā kļuva

Ar lielu ordeni, —

Pie galma godu guva

        Tās brāļi, radnieki.

 

Nu bēdas galmam nāca,

Jo blusas kož un dur, —

Pat princeses tās māca, —

Un glābties ņau nekur:

Cik blusas arī koda,

Tās nokaut neatļauj.

Pie mums tās tūdaļ soda

Un nostu spiež un kauj!»

 

 

KORIS

 

(Gavilēdams.)

«Pie mums tās tūdaļ soda

Un nostu spiež un kauj!»

 

 

FROŠS

 

Bravo! Tā dziesma manim patīkas!

 

 

ZĪBELS

 

Lai katrai blusai tāpat notiekas!

 

 

BRANDERS

 

Tik pirkstus iztaisāt, lai viņas ķertu!

 

 

ALTMAIERS

 

Lai dzīvo vīns! Lai dzīvo brīvībai

 

 

MEFISTOFELS

 

Par brīvību es labprāt glāzi dzertu,

Bet jums jau nava lāga dzēriena.

 

 

ZĪBELS

 

Ka jūs vairs nerunātu tā!

 

 

MEFISTOFELS

 

Man bail, ka saimnieks nejūt sevi apvainotu,

Es citād’ saviem mīļiem viesiem dotu.

No tā, kas mūsu pagrabā.

 

 

ZĪBELS

 

Tik šurp! Es to uz savu galvu ņemu.

 

 

FROŠS

 

Ja vīns būs labs, jūs gribam uzslavēt.

Tik nedodat par maz, ko nosmēķēt.

Jo, kad es tādu tiesu lēmu,

Man vajag muti pilnu liet.

 

 

ALTMAIERS

(Klusi.)

 

Tie ir no Reina, ka man šķiet.

 

 

MEFISTOFELIS

 

Šurp svārpstu!

 

 

BRANDERS

 

Kur tad to jūs liktu?

Jums taču mucas ņau šepat aiz durvīm?

 

 

ALTMAJERS

(Rāda aiz letes.)

 

Tur jābūt krodzinieka rīku kurvim.

 

(Paņem svārpstu. Uz Frošu.)

 

Nu sakāt, kas jums katram smēķēt tiktu?

 

 

FROŠS

 

Kā tā? Vai zortes jums tik daudzējas?

 

 

MEFISTOFELS

 

Es došu katram, ko tas izvēlas.

 

 

ALTMAIERS

 

(Uz Prosu.)

Aha! Tev sāk jau tecēt siekalas.

 

 

FORŠS

 

Ja tā, — tad man pēc reinvīna visvairāk kāres,

Jo visulabāko dod tēvu zemes āres.

 

 

MEFISTOFELS

(Ieurbj tanī vietā, kur Frošs ir nosēdies, caurumu galda malā.)

 

Šurp drusku vaska man, ko prapjus taisīt!

 

 

ALTMAIERS

 

Ak, jūs tik gribiet smiltis acīs kaisīt!

 

 

MEFISTOFELS

(Uz Branderu.)

 

Un jūs?

 

 

BRANDERS

 

        Es šampanieti izvēlu

Bet dzirdat, tikai labi putošu!

 

 

MEFISTOFELS

 

(Urbj caurumu galda malā priekš Brandera, kāds cits pa to starpu sataisījis vaska prapjus un aizbāž caurumus.)

 

 

BRANDERS

 

No sveša nevar vienmēr izvairīties,

Mums labais daudzreiz grūti sasniedzams.

Īsts vācu vīrs ar frančiem negrib tīties,

Bet viņu vīnus tas dzer slavēdams.

 

 

ZĪBELS

(Kura vietai Mefistofels tagad tuvojas.)

 

Man skābs nekad nau paticies,

Es gribu, dodat man no īsti salda!

 

 

MEFISTOFELS

(Ieurbj atkal caurumu.)

 

Jums tokajietis tūliņ būs uz galda!

 

 

ALTMAIERS

 

Nē, kungi, raugāt manim acis skatīties!

Jūs jokus ar mums dzenat, kā es protu.

 

 

MEFISTOFELS

 

Kā es nu tādus augstus kungus izjokotu?

Tas būtu pārdroši, nudien!

Tik ātri! Sakāt ārā vien!

Ar kādu vīnu varu pacienāt?

 

 

ALTMAIERS

 

Ar katru! Ko tik ilgi iztaujāt?

 

(Kad visi caurumi galdā ieurbti un aizbāzti ar vaska prapjiem cieti.)

 

 

MEFISTOFELS

 

(Ērmotas zīmes gaisā taisīdams.)

 

«Vīna kokam ķekari,

Āži ir ragaini!

Vīns sulains, no koka ir zari,

Vīnu dod koka galdiņš arī.

    Lai dabā tik dziļi ieskatās!

        Ticat, še brīnumi notiekas!»

Nu velkat prapjus, baudīt iesāciet!

 

 

VISI

(Velk prapjus ārā no caurumiem, un kairam tek viņa glāzē tas vīns, kuru tas sevim izvēlējies.)

 

Ak, jaukais avots, kas mums rieti

 

 

MEFISTOFELS

 

Tik sargājaties pār! liet!

 

(Visi dzer vienā dzeršanā.)

 

 

VISI

(Dzied.)

    «Mums omulīgi milzīgi

Kā piecisimti cūkām!»

 

 

MEFISTOFELS

 

Nu viņi īstā vaļā; cik tiem labi klājas!

 

 

FAUSTS

 

Man šķiet, nu laiks, ka ceļas kājās.

 

 

MEFISTOFELS

 

Drīz viņu lopība, — tik pacieties, —

Mums visā spožumā sāks rādīties.

 

 

ZĪBELS

 

(Dzer savu glāzi neuzmanīgi, vīns pārlīst pār malu uz zemi un pārvēršas par liesmu.)

Vai! Glābjat! Uguns! Uguns! Briesmas!

 

 

MEFISTOFELS

(Apvārdo liesmu.)

Klus', draudzīgs dabas spēks, un apdziesti!

(Uguns apdziest. Uz Zībeli.)

Tā bija šoreiz tikai lāse elles liesmas.

 

ZĪBELS

 

Ko tas lai nozīmē? Pag! Tu man maksāsi!

Man rādās, ka tu mūs vēl nepazīsti!

 

FROŠS

 

Nu, otru reizi to vairs nemēģinat!

 

 

ALTMAIERS

 

Jūs labāk projām pošaties, vai zinat.

 

 

ZĪBELS

 

Ko, kungs? Ko jūs gan uzdrīkstaties īsti?

Vai re! šis nāks, lai ar mums jokus dzītu!

 

 

MEFISTOFELS

 

Klus', vecā vīna muca!

 

 

ZĪBELS

Slotas kāts!

Vai nu tu lamāties vēl sāc?!

 

 

BRANDERS

 

Nu pag! Tu gaidi gan, lai tevi piedauzītu!

 

 

ALTMAIERS

 

(Izvelk prapi iz galda malas, un uguns šaujas viņam pretim.)

Es degu! degu!

 

 

ZĪBELS

 

        Burvis! Viņš grib burt!

Kur nazis? Kur? To vajag zemē durt!

 

(Visi izvelk nažus un taisās Mefistofelim brukt ar sparu virsū.)

 

 

MEFISTOFELS

(Ar nopietniem vaibstiem.)

Acīm, kas no māņiem sietas,

Pārmainās drīz visas lietas!

Esiet tāļu un uz vietas!

 

(Visi stāv izbrīnējušies un skatās viens uz otru.)

 

 

ALTMAIERS

 

Kur esmu? Kādas jaukas lejas!

 

 

FROŠS

 

Še vīnkalni?

 

 

ZĪBELS

Man ķekars šepat rokā!

 

 

BRANDERS

 

Iz zaļām lapām manim pretim smejas,

Lūk, kādas vīna ogas šinī kokā!

 

(Viņš saķer Zībelim aiz deguna. Citi pārējie dara tāpat viens otram un paceļ savus nažus. )

 

 

MEFISTOFELS

 

(Tāpat kā augšā ar nopietnu seju.)

Prom, māņi! Acs lai atkal atdarās!

Un ievērojat, kā velns jokojas!

 

(Viņš pazūd līdz ar Faustu. Četri draugi iztrūkušies atlecas vien no otra.)

 

 

ZĪBELS

 

Kas?

 

 

ALTMAIERS

Ko?

 

 

FROŠS

 

Vai tas tavs deguns nava?

 

 

BRANDERS

(Uz Zībeli.)

 

Un vai es pieķēries pie tava?

 

 

ALTMAIERS

 

Kas tas par sitienu! Man dreb vēl visi kauli!

Šurp krēslu! Manim jāgāžas!

 

 

FROŠS

 

Nē, sakāt man, kas īsti notikās?

 

 

ZĪBELS

 

Kur ir tas tēviņš? Ja viņš parādās,

Tas dzīvs vairs ilgi neskatīs šo sauli

 

 

ALTMAIERS

 

Es redzēju, ka viņš iz pagraba

Uz kādas mucas ārā izjāja. -

Man kājas smagas, it kā pilnas svina.

(Apskatās pēc galda.)

Ko? Vai tik vīns vēl netecēs, kas zina?

 

 

ZĪBELS

Viss māņi tik un meli bija.

 

 

FROŠS

 

Man taču izlikās, ka vīns man mutē lija.

 

 

BRANDERS

 

Bet kas tur tika ar tiem ķekariem?

 

 

ALTMAIERS

 

Lai kāds nu saka, ka ņau jātic brīnumiem!

 

 

 

Raganu ķēķis

Uz zema pavarda karājas liels katls pār uguni. Tvaikos, kuri no katla kāpj uz augšu, parādās dažādi toli. Mērkaķa sēc! pie katla, nosmalsta putas no tā un uzmana, ka tas neietu pāri M ē r k a ķ i s ar kaķēniem, sēd turpat tuvumē un sildās. Sienas un griesti izrotāti ar visvisādiem ērmotiem raganu istabas piederumiem.

Fausts un M e f i s t o f e l s.

 

 

FAUSTS

Man riebjas tāda traka pestelība!

Vai tu man soli, ka še atspirgšu,

Kur valda lūžma, tumsa, neprātība?

Vai prasīt vecai sievai padomu?

Vai tā ar savu burvju virekli

Man dzēsīs nodzīvoto mūža pusi?

Vai man! — ja labāka tu nezini!

Jau visa cerība man pazudusi.

Vai daba tukša ir? — Vai gara ņau, kas zina,

Kā atrast balzamu, kas atjaunina?

 

 

MEFISTOFELS

 

Mans draugs, tu atkal runā prātīgi!

Ko atjaunināt, ir ar dabas līdzekļi;

Bet citā grāmatā tie meklējami,

Un ērmotas tur ira nodaļas.

 

 

FAUSTS

 

Es gribu zināt!

 

 

MEFISTOFELS

Līdzekļi ir dabūjami

Bez naudas, ārsta un bez burvības!

Tev vajag tūliņ brīvā laukā tecēt

Un iesākt rakt un art, un ecēt,

Tur slogi sevi, savu prātu

It šaurā dzīves aplokā,

Ēd prastu, barību, ne smalcinātu,

Kā lops ar lopiem dzīvo klusā nodabā,

Pats cilās mēslus ved un panes viņu smaku;

Šī dzīve, lūk, vislabākā, es saku!

Tā daudzus gadus tevi jauniņa.

 

 

FAUSTS

 

To radis neesmu; ar sākumiem un lāpstu

Es nezinu, kā ļaudis rīkojas.

Tik šaurā dzīvē kā bez elpas slāpstu.

 

 

MEFISTOFELS

 

Pie raganas tad tomēr jāgriežas!

 

 

FAUSTS

 

Par ko tad taisni lai ir ragana?

Vai pats tu viru izvirt nevarētu?

 

 

MEFISTOFELS

 

Tā būtu velta laika šķēršana!

Es labāk tūkstots tiltu uzbūvētu.

Še nepietiek vēl mākslas vien un zinātnības,

Pie šāda darba, vajag pacietības.

Kluss gars tur gadiem nodarbojas,

Bet smalkais raugs pēc laika tikai gatavojas,

Un viss, kas klātu piederas,

Ir lietas visai brīnišķas!

Velns receptu tiem dod, kā zāles maisīt,

Bet pats vis nevar gatavas tās taisīt.

 

(Ierauga zvēriņus.)

 

Skat, kādas smalkas radībiņas!

Tas pavārs un tā kalpone!

 

(Uz zvēriem.)

 

Kā liekas, kundzes nava še?

 

 

ZVĒRI

Ņau mājā viņas:

Ciemā to sauca,

Caur lūku projām tā brauca!

 

 

MEFISTOFELS

 

Cik ilgi viņa mēdz tā palikt projām?

 

 

ZVĒRI

 

Kamēr mēs, ķepas sildot, katlu uzlūkojam.

 

 

MEFISTOFELS

(Uz Faustu.)

 

Kā patīk tev šie skaistie lopiņi?

 

 

FAUSTS

 

Tie man tik pretīgi, cik vien var iedomāties!

 

 

MEFISTOFELS

 

Nē, nē, — ar viņiem sarunāties

Man ir par visām lietām mīļāki!

 

(Uz zvēriem.)

 

Nu sakāt manim, velna drostiņas,

Kas jums tur katlā maisāms ira?

 

 

ZVĒRI

 

Tur nabagiem būs plāna vira.

 

 

MEFISTOFELS

 

Tad jums gan daudz ir publikas.

 

 

KAĶIS

(Pienāk Mefistofelim tuvāk un lumstās ap viņu.)

«Še kauliņus ņem,

        Man vinnestu lem,

Lai bagāts es kļūtu!

        It vāji man iet, -

        Līdz ar naudu, man šķiet,

        Arī prāts manim būtu.»

 

 

MEFISTOFELS

 

Tāds mērkaķis cik laimīgs sajustos,

Ja viņam loterija spēlēt gadītos!

 

(Pa to starpu jaunie mērkaķēni ir rotaļājušies ar lielu bumbu un izveļ to pašā priekšā uz skatuves.)

 

KAĶIS

«Skat’ pasauli man;

Tā krīt un ceļas,

Un mūžīgi veļas!

Kā glāze tā skan;

Var lūzt katru brīd', -

Tā tukša ir iekšā;

Drīz tāluma spīd,

Drīz acu priekšā.

Es dzīvs esmu vēl!

Ak, mīļo dēl,

Liec viņu nostu!

Tā atnes postu!

Tā māls ir, kas birst

Un drupās irst.»

 

 

MEFISTOFELS

(Uz sieta rādīdams.)

Ko darāt ar šo sietu?

 

 

KAĶIS

(Noņem sietu.)

Ja zaglis būtu tu, uz vietu

Es tevi pazīt iespētu.

(Pieskrien pie kaķes un liek viņai caur sietu lūkoties.)

Skaties caur sietu tu arī,

Vai zagli pazīt vari?

Vai pateikt drīkstētu?

 

 

MEFISTOFELS

(Pieiedams pie ugunskuru.)

Un kam jūs turat te šo podu,

 

 

KAĶIS un KAĶE

Ak tu nepraša!

Viņš neaizmirsis podu,

Viņš nepazīst katliņa!

 

 

MEFISTOFELS

 

Lops, proti godu!

 

 

KAĶIS

Še slotu tev dodu!

Sēdies uz krēsliņa!

(Aicina Mefistofeli sēsties.)

 

 

FAUSTS

(Kurš pa visu šo laiku stāvējis kāda spoguļa priekšā, drīz viņam pieiedams klātu, drīz atkal attālinādamies.)

Ko redzu? Kādu ainu brīnumjauku –

Kas pretī mirdz šai burvju spogulī!

Ak, mīlestība, mani spārniem apvelti.

Nes mani turp uz viņas debeslauku!

Ak, ja es še uz vietas nestāvu

Un iedrošinos viņai tuvināties,

Pār ainu iesāk it kā migla klāties!

?o visumaigo sievas skaistumu!

Vai tas ir iespējams? Vai sieviete tik skaista?

Man liekas, ka šīs miesas guļošās

Vai visas debess dailes sevī saista!

Vai tiešām tā virs zemes atrodas?

 

MEFISTOFELS

Jā, - dievs jau ņēmās sešas dienas vienās steigas

Un pats sev bravo sauca beigās,

Tad arī vajag krietni izdoties.

Nu šoreiz tiku tikām noskaties;

ES zinu tevim atrast tādu līgaviņu,

Un laimīgs tas, kam gadīsies

Kā brūtgānam vest mājās viņu!

(Fausts skatās bez mitēšanās tāļāk spogulī. Mefistofels, sēdekli slaistīdamies un ar slotu spēlēdamies, runā tāļāk.)

Še sēdu es kā karalis uz troņa!

Es turu scepteri, tik trūkst vēl kroņa.

 

ZVĒRI

(Kuri pa to starpu ir viens caur otru visvisādi ērmoti gorījušies, atnes Mefistofelim ar lielu brēku kroni. )

Jel paklausi!

Kroni sataisi,

Ņem sviedriem un asnīm to līmēt!

(Viņi apietas neuzmanīgi ar kroni un salauž to divos gabalos kurus lēkādami nēsā apkārt.)

Nu noticies!

Mēs triecam un skatāmies,

Un dzirdam, un iesākam rīmēt.

 

FAUSTS

(Pret spoguli.)

Vai man! Vai visi prāti sajaucas!

 

MEFISTOFELS

(Uz zvēriem rādīdams.)

Nu sāk gandrīz man pašam galva riņķi griezties.

 

ZVĒRI

Un, ja mums laimējas

Un ja tā izdodas,

Sāk pantos domas ar viesties.

 

FAUSTS

(Kā agrāk.)

Caur krūtīm manim it kā uguns klīst!

Ved mani projām, cik vien ātri vari!

 

MEFISTOFELS

(Krēslā sēdēdams, kā agrāk.)

Šie dzejnieki, tas manim jāatzīst, -

Tie savu nespējību neliedz arī.

(Katls, uz kuru kaķe visu šo laiku nau griezuse nekādas vērības, iesāk iet par malu pāri; izceļas liela liesma, kura šaujas laukā pa skursteni.  R a g a n a   noskrej zemē caur liesma ar negantu kliegšanu.)

 

RAGANA

Au! Au! Au! Au!

Nolādēts lops! Ko dīkā stāvi?

Pārlaidi katlu, man nosvilt ļāvi!

Sasodīts lops, vai kauna nau!

(Ierauga Faustu un Mefistofeli.)

Ko redzu še?

Kas tie tādi te?

Nolādēti peklē!

Ko tie še meklē?

Uguns izverdums

Lai grauž kaulus jumsi

(Iegrūž putu karoti katlā un lej uguni uz Fausta, uz zvēriem. Zvēri smilkst aiz sāpēm.)

 

MEFISTOFELS

(Kurš apgriež slotu, kuru viņš rokā turējis, otrādi un dauza glāzes un podus.)

Še tev! Lai šķīst!

Lūk, putra līst!

Lūk, glāzes plīst!

Es tikai jokoju

Un takti piedodu

Uz tavu meldiņu!

(Ragana atlecas, dusmu un šausmu pārņemta.)

Vai mani pazīsti? Tu ģinden, biedēkli!

Vai redzi savu meistaru tin kungu?

Kad ņemšu es un zvelšu ar šo rungu,

Tad tu ar visiem saviem kaķiem sadrups!

Vai tu vairs sarkanajos svārkus necieni?

Tu gaiļa spalvu laikam nepazīsti?

Vai manu vaigu neredzi?

Vai man tev jāteic, kas es esmu īsti?

 

RAGANA

Kungs! n'esat ļauns, ka jūs tik rupji apsveicu!

Es nepamanu pie jums zirga kāju

Un arī abus kraukļus neredzu.

 

MEFISTOFELS

Lai šoreiz tiek, ka tevi tikai rāju, -

Jo tiešām gan daudz laika pagājis,

Kopš redzēties mums nava iznācis.

Un kultūra, kas visus apmuļina,

I velnu laika garam līdzi dzina;

Kur ziemeļnieku spoks vairs apkārt skrien?

Kur ragus redzi vairs? Kur nagus? asti?

Tik nepieciešama man zirga kāja vien,

Bet tā man kaitētu, jo izskatītos prasti;

Tādēļ sev esmu, kā dažs jauneklis,

Jau ilgi liekus ikrus pielicis.

 

RAGANA

(Lēkādama.)

Vai trakai jāpaliek! Ak tavu prieku!

Ka sātan junkuru še atkal tieku!

 

MEFISTOFELS

Šo vārdu, sieva, minēt aizliedzu!

 

RAGANA

Par ko? Vai viņš jums riebīgs kļuvis?

 

MEFISTOFELS

Tas sen jau palicis par pasaku;

Bet cilvēks nau caur to nenieka laba guvis.

Nu ļaunais prom, bet palikuši ļaunie.

Sauc mani vienkārši par baronu;

Es kavaliere, kā citi kavalieri glaunie.

Un ne?aubies par manu augsto dzimumu;

Raug, ar šo vapeni to pierādu!

(Taisa nepieklājīgas zīmes.)

 

RAGANA

(Smejas pilnā kaklā.)

Ha! Ha! Tā jūs jau paraduši!

Jūs tas pats šķelmis vis vēl palikuši!

 

MEFISTOFELS

(Uz Faustu.)

Nu, draugs, tu vari mācīties!

Ar raganām tā vajag apieties.

 

RAGANA

Ar ko es, kungi, jums lai pakalpotu?

 

MEFISTOFELS

Mēs nākam, lai tu pazīstamo sulu dotu,

Bet, lūgtu, tikai visuvecāko;

Jo gadi sulas spēku divkārt pavairo.

 

RAGANA

Lūk, šekur butelīti paglabāju,

Es allaž pate iebaudu no tās,

Tai smakas nava vairs ne mazākās;

Jums glāzīti es labprāt piedāvāju.

(Paklusi uz Mefistofeli.)

Bet, ja ?is nesagatavots to izdzertu,

Jūs zināt, tas pēc stundas nomirtu.

 

MEFISTOFELS

Tas ir mans draugs, lai viņam dzēriens labā iet;

No labāka tam vēlu, ko vien ķēķī turi.

Velc savus riņķus tik un buri,

Un pasteidz viņam glāzi pilnu liet!

 

RAGANA

(Visvisādi ērmoti rīkodamās, velk riņķi un saliek tanī brīnumainus priekšmetus; pa to starpu glāzes sāk skanēt un katli sīkt, tā ka iznāk savāda mūzika. Pašās beigās viņa atnes liela grāmatu, sastāda mērkaķus riņķī, kur tie viņai noder par pultu un tura ķepās lapas. Ragana pamāj Paustam, lai tas pienāktu klātu.)

 

FAUSTS

(Uz Mefistofeli.)

Nu saki, kam to ērmu vajaga?

Ko vecene tā ālējas un viebjas?

Tā muļķiskākā krāpšana!

Tas viss man pazīstams un aplam riebjas.

 

MEFISTOFELS

Tas tik pa jokam! Vai tad nenoskārsti?

Kam tev tik stingri tūdaļ nosmādēt?

Tā taisa kumēdiņus, kā jau daždien ārsti,

Lai sula spētu labāk palīdzēt.

(Viņš pierunā Faustu, lai tas stātos no raganas uzvilktajā riņķī.)

 

RAGANA

(Ar pārlieku svinīgumu sāk iz lielās grāmatas skaitīt.)

«Tev jāsaprot!

Viens desmit dod.

Ņem divus dzēst,

Trīs līdzi lēst,

Tikt bagāts var

Bez četriem ar!

Iz piec’, sešiem tiek -

Tā burve liek -

Septiņi, astoņi!

Skaitļi pabeigti!

Un deviņi ir viens

Un desmit - neviens,

Jās ira raganu vienreizviens!»

 

FAUSTS

Tā vecā drudzī muld, man šķiet.

 

MEFISTOFELS

Ņau sen, ka pats to visu izstudēju,

Tā visā grāmatā tas tālāk iet;

Daudz laika es pie viņas pazaudēju,

Jo vienmēr paliek pilna pretruna

Tik gudriem, kā ar muļķiem noslēpumaina

Šī vecā māksla jauna vēl šo dienu.

NO laika gala tāda paraša,

Ka vienu ņem par trīs un trīs par vienu,

Tā melus tie par patiesību izplata,

Tie pļāpā vien un māca netraucēti;

Kas grib gan nodoties, ar tādiem, kam ņau omas?

Kad cilvēks vārdus dzird, viņš tic jau lēti,

Ka vārdos arī būtu kādas domas.

 

RAGANA

(Skaita tālāk.)

«Šai zinībai,

Visaugstākā!,

Ne katris tiek uz pēdām,

Kas nedomā, Tam piekrīt tā,

Tas tura to bez bēdām.»

 

FAUSTS

Kas tās par muļķībām, ko viņa saka?

Man galva tiks vai gluži traka.

Man šķiet, ka korī vienkopu

Simts tūkstoš nerru runātu.

 

MEFISTOFELS

Nu, krietnā burve, dari vārdiem galu!

Dod ?urpu savu virekli

Un aši pildi kausu līdz ar malti,

To baudīt manam draugam nebūs kaitīgi:

Viņš ira vīrs, kas ieņem augstu šķiru,

Tas panes dažu labu dziru.

 

RAGANA

(Ar daudz ceremonijām ielej dzira kausā; tiklīdz Fausts kausu liek pie mutes, tam šaujas viegla liesma pretim.)

 

MEFISTOFELS

Nu, dzer tik droši! N'esi kautris!

Tu paliksi uz vietas Jautris.

Ko? Tu ar velnu tutinies

Un nu no liesmas sabīsties?

(Ragana atbur riņķi vaļā. Pausts iznāk ārā.)

 

MEFISTOFELS

Nu žigli laukā! Mierā nestāvi!

 

RAGANA

Daudz veselības vēlu rast šai malkā!

 

MEFISTOFELS

 

(Uz raganu.)

 

Un, ja es tevim varu nākt kur talkā,

Tad valpurģos man tikai pasaki.

 

 

RAGANA

 

Še dziesma vēl, ja jūs to dziedāsat,

Jūs dziras iespaidu vēl dziļāk jutīsat.

 

MEFISTOFELS

 

(Uz Faustu.)

 

Nāc nu tik ātri! Nekavējies!

Tev vajag, ka tu labi izsviedrējies!

Lai spēks caur iekšu var uz āru spiesties.

Tad tevi mācu cienīt cēlo laiskumu,

Un drīz tu jūti ar sirdspatiku,

Ka mīlestība sāk tev krūtīs viesties!

 

 

FAUSTS

 

Ļauj vienu skatu vēl uz spoguli!

Lai tēlā lūkotos tik brīnummaigā!

 

 

MEFISTOFELS

 

Nē! Nē! Tu visu sievu priekšzīmi

Drīz dzīvu ieraudzīsi vaigu vaigā.

 

(Klusu.)

 

Jo pēc šā brangā dzēriena

Tev katra sieviete būs Helena!

 

 

 

Iela

 

 

F a u s t s, pēc burvju dzēriena pilnīgi pārgrozījies, uznāk stalta kavaliera veidā. M a r g a r i e t a garām iedama.

 

 

FAUSTS

 

Vai ļaujat, daiļā jaunkundze, ka piedāvāju

Jums savu roku — pavadīt uz māju?

 

 

MARGARIETA

 

Ne mani sauc par jaunkundzi, ne daiļu;

Man vienai mājās iet nau baiļu.

 

(Viņa aizgriežas no viņa un iet projām.)

 

 

FAUSTS

 

Tu debess tēvs! Šo skaistumu!

To savu mūžu redzēj’s neesmu.

Tā ir tik tikla, tikumīga

Un tomēr tā kā paskabrīga.

Šie vaidziņi, šīs sārtlūpiņas, —

Man mūžu dienu būs prātā viņas!

Kā kaunīgi tā skatījās —

Man sirdī dziļi tas iespiedās;

Un, ka tā vēl strupi atcirta,

Tas mani burtin apbūra!

 

(M e f i s t o f e l s uznāk.)

 

Vai dzirdi, gādā man šo meiteni!

 

 

MEFISTOFELS

 

Nu, kuru?

 

 

FAUSTS

 

To, kas tikko garām gāja.

 

 

MEFISTOFELS

 

To tur? Tā nāk no sava mācītāja,

Tai tikko visi grēki atlaisti.

Pie biktskrēsla es tuvu pielīdu!

Ak tavu nevainīgu bērniņu!

Ko tāds iet biktēt!

Ko tas grēka dara?

Pie viņas nobeidzas mana vara!

 

 

FAUSTS

 

Bet viņai četripadsmit taču pāri!

 

 

MEFISTOFELS

 

Tu runā jau kā gatavs palaidnis,

Kas katru mīļu puķi uzskata ar kāri,

Kam gods un tikums, itin viss

Ar drošu roku plūcams Sķiet;

Bet neba tas jau ik reizes iet.

 

 

FAUSTS

 

Mans augsti cienīts maģistri,

Laid mani mierā ar morāli!

Un to es tev saku strupi un īsi:

Ja jauno, saldo skuķīti

Vēl šonakt manās rokās nevedīsi,

Tad šķirti ļaudis mēs ap pusnakti.

 

 

MEFISTOFELS

 

Kā to gan var? Vai tev maz apdomas?

Vismaz man vajag četripadsmit dienu,

Lai izlūkotu tikai gadījienu.

 

 

FAUSTS

 

Ja man tik būtu stundas septiņas,

Nekāda velna man nevajdzētu,

Pats tādu meiteni pavest spētu.

 

 

MEFISTOFELS

 

Jūs runājat kā francūzis, nudien!

Bet, lūgtu, jele paciešaties:

Ko palīdz tikai pate bauda vien?

Jūs vēl daudz vairāk priecāsaties,

Un, iepriekš garus riņķus mezdami

Un skuķi aiz deguna vezdami,

Sev beigās to itin mīkstu darāt,

Kā franču romānos to lasīt varat.

 

 

FAUSTS

 

Man apetīts ar tā, bez kairekļa.

 

 

MEFISTOFELS

 

Bet tagad nopietni, bez visu joku!

Es saku pie šī kaistā skuķēna

Nekas nau panākums uz ātru roku

Kas skrej kā vējš, kā miets tas atduras.

Mums ir pie viltus jāķeras.

 

 

FAUSTS

 

Dod no šā eņģeļa man kādu lietiņu!

Ved mani turp, kur viņas dusas vieta!

No viņas krūts man pagādā autiņu

Vai prievītu, kas viņai bij ap kāju sieta!

 

 

MEFISTOFELS

 

Lai redzat, ka es gribu jūsu mokas dzest,

Es visu, ko vien spēju, izdarīšu,

Ne acumirkli nezaudēsim tīšu,

Vēl šodien gribu viņas istabā jūs vest.

 

 

FAUSTS

 

Vai man viņu redzēt? Viņu gūt?

 

 

MEFISTOFELS

 

Nē! Tā pie kaimiņienes tad mēdz būt.

Bet es jūs atstāšu tur vienu pašu,

Tad varat nākamības priekus iztēloties

Un pilniem malkiem elpot viņas dvašu.

 

 

FAUSTS

 

Vai varam iet?

 

MEFISTOFELS

 

Vēl agri turpu doties!

 

 

FAUSTS

 

Tev vajag dāvanu priekš viņas paraudzīt!

 

(Fausts aiziet.)

 

 

MEFISTOFELS

 

Jau dāvāt? Brangi! Tur būs panākums tūlīt!

Es zinu dažu slēptu kaktu,

Daudz vecu mantu, dziļi zemē raktu!

Man vajag tikai drusku apskatīt!

 

(Aiziet.)

 

 

Vakars

 

Maza, tīra istabiņa.

 

 

MARGARIETA

 

(Bizes pīdama un uzsprauzdama uz galvas.)

 

Es dotu daudz, ja spētu izzināt,

Kas bij tas kungs,kas pienāca man klāt!

Tik stalts viņš likās un tik izvedīgs!

Viņš laikam ieņem augstu kārtu, —

To es jau no viņa vaiga skārtu;

Vai citād' viņš būtu bijis tik pārgalvīgs.

 

(Aiziet.)

 

M e f i s t o f e l s.  F a u s t s.

 

MEFISTOFELS

 

Šurp, nākat iekšā, tikai paklusu!

 

FAUSTS

(Pēc brīža klusuciešanas.)

 

Ļauj, ka es viens še palieku!

 

 

MEFISTOFELS

 

(Visu izokšķerēdams.)

 

Ne katris meitēns apkopj istabu tik glīti.

 

(Noiet.)

 

 

FAUSTS

 

(Apskatās visapkārt.)

 

Tu, saldā krēsla, tevi sveicinu,

Kas šinī svētnīcā tu mīti,

Ak, saldās mīlas ilgas, sirdi tverat,

Kas alkstot jūs cerības rasu dzerat!

Kā dvašo še visapkārt klusība

Un kārtība, un pieticībai!

Šai nabadzībā kāda pārpilnība!

Šais šaurās telpās kāda laimība!

 

(Atzveļas ar ādu pārvilkta atzveltnē, kura atronas pie gultas.)

 

Tu, vecais krēslis, uzņem mani arī,

Kā senčus priekos, bēdās apskāvi!

Cik bieži ap šo tēvu sēdekli

Gan nepulcējās jautru bērnu bari!

Varbūt par ziemas svētku balvām nopriecājās

Kā apaļš bērns še mīļā meitiņa

Un dēdim kalsno roku skūpstīja.

Es jūtu, mīļā, ka ap mani lidinājas

Tavs gars, kas kārtībā un tīrībā še valda —

Kā māte tevi nebeidz visur pamācīt,

Liek tīrīgi tev autu klāt uz galda,

Pat smiltis tev zem kājām pakaisīt.

Ak, mīļā roka, dieviem līdzīga!

Caur tevi būda pat ir debess valstība.

 

(Viņš paceļ gultas aizkaru.)

 

Un še! Kā sagrābj mani karsta prieka šausmas!

Še stundām spētu kavēties bez gausmas.

Tu, daba, vieglos sapņos loloji

Še debess dzimto eņģeli;

Še bērniņš gulēja, un silta dzīves strāva

Tam blāvās krūtis pildīja,

Še svētā cēlumā tā veidoja

Un debess tēlam attīstīties ļāva!

 

Un tu? Kas tevi šurpu dzina?

Man žēlums sirdi dziļi aizkustina!

Ko gribi še? Sirds skumst? To pārņem dairs?

Ak, nabags Faust! Es tevi nepazīstu vairs.

 

Vai burvība še kavē manu gaitu?

Es taisni baudīt vien tik kaitu,

Un sirdī pārplūst šķīstu sapņu jūsmas!

Vai atkarīgi mēs no katras gaisa pūsmas?

 

Ja tā šo acumirkli ienāktu,

Kā tu par savu grēku maksātu!

Tu lielais vīrs, tavs lepnums nīktu!

Tu pārņemts tai pie kājām slīgtu!

 

 

MEFISTOFELS

 

Prom! Ātri! Es to nākam ieraugu.

 

 

FAUSTS

 

Jā, prom! Nekad es šurp vairs nenākšu!

 

 

MEFISTOFELS

 

Es ņēmu līdzi mazu nesumiņu,

Šo kastīti, to kaut kur citur ķēru, -

Nu ņemat, liekat vien tik šķirstā viņu!

No prāta izies skuķītis, es zvēru;

Es lietiņas tur tādas ieliku,

Ka kuru katru ar tām iegūtu,

Jo bērns ir bērns, tam vajag rotu.

 

 

FAUSTS

 

Es nezinu, vai likt?

 

 

MEFISTOFELS

 

Kas tur ko nezināt?

Vai gribat to priekš sevis uzglabāt?

Tad labāk padomu jums dotu

Par velti dārgo laiku netērēt

Un mani tāļāk lieki nepūlēt.

Es taču nedomāju, ka jūs skopuļotu!

Es kasu pakausi un rokas trinu –

 

(Viņš ieliek kastīti šķirstā un aizgriež atkal atslēgu. Sadzird troksni.)

 

Nu, projām, nu! —

Kā saldo, jauno bērniņu

Pēc jūsu iegribas lai savaldzinu,

Un jūs tik līdzīgi,

It kā taisni uz auditoriju iedami,

It kā rēgotos priekšā jums pelēka

Fizika un metafizika?

Tik prom! -

 

(Aiziet.)

 

 

MARGARIETA

(Ienāk ar lampu.)

 

Kāds še ir sūtošs, spiedīgs gaiss —

 

(Viņa atdara logu.)

 

Un laukā taču tik karsts nemaz nau,

Man ir tā savādi, kā baiss —

Kaut māte būtu māja jau.

Pār miesu man it kā šalkas skrien —

Es esmu bailīga muļķīte vien!

 

(Noģērbdamās viņa iesāk dziedāt.)

 

Bij karalis Tūles salā;

Tam viņa mīļākā,

Kad jutās mūža galā,

Zelta kausu dāvāja.

 

Kauss dārgāk par visu tam svēra,

Pie katra mielasta,

Kad viņš to tukšu dzēra,

Tam asaras ritēja.

 

Uz savām nāves cisām

Tas valstību dalīja,

No dārgām mantām visām

Tik kausu sev atstāja.

 

Ar galmu viņš dzīru priecās

Sēd pilī pie jūrmalas;

Pret pili viļņi triecas

Un putās sašķeļas.

 

Vēl pēdējo dzīves svelmi

Viņš dzer — tam asaras riež, -

Tad tāļu prom uz dzelmi

Viņš svēto kausu sviež.

 

Viņš redzēja, kā tas grima

Un jūrā noslīka,

Tam acis tumsa, viņš ļima,

Nekad vairs nedzēra.

 

(Viņa attaisa šķirstu, lai drēbes noliktu, un ierauga rotas kastīti.)

 

Kā kosā kastīte še gadījās?

Vai tad es šķirstu neaizslēdzu? Vai man vīlās?

Tas tīri brīnums! Kas gan ir iekš tās?

Varbūt kāds atnesa to ielikt ķīlās,

Un māte naudu uz to aizdeva.

Lūk, te pie lentītes ir atslēga;

Kā būtu, kad es viņu attaisu?

 

(Attaisa kastīti un ierauga rotu.)

 

Kas tas? Kungs debesīs! Nu, skat,

Nekad es neredzēju vēl tai līdzīgu!

Šī rota lielmanīšai pat

Uz augstākajiem svētkiem noderētu,

Nez kā šī ķēdīte man piestāvētu?

Kam gan var piederēt šie greznumi?

 

(Viņa izrotājas ar tiem un nostājas spoguļa priekšā.)

 

Kaut man būtu tik šie auskari!

Tūliņ pavisam citāds izskatās.

Ko skaistums, meitiņas, jums laba dara?

Tas visiem itin brangi patīkas,

Bet vairāk viņš ar nau no svara;

Pus slavē jūs, pus nožēlo.

Uz zeltu lauzas,

Pēc zelta gaužas

It visi. Kas dos nabadzītēm to!

 

 

Pastaigāšanās

 

Fausts, domas nogrimis, staigā šurpu un turpu; viņam pieiet klāt M e f i s t o f e l s.

 

 

MEFISTOFELS

 

Pie visas atraidītas mīlas! Elles viras!

Kaut būtu kas ļaunāks, lai lādēt man šķiras!

 

 

FAUSTS

 

Kas tevim kai?? Vai tevi kāds kniebj?

Ko tu tādu briesmīgu ģīmi viebj?

 

 

MEFISTOFELS

 

Nudien, es velnam nodotos uz reizi,

Ja nebūtu tik pats par velnu gadījies!

 

 

FAUSTS

 

Vai tevim galvā sagriezies kas greizi?

Tev brangi stāv kā trakam ālēties!