TRAĢEDĪJAS
PIRMĀ DAĻA
Nakts
Saurā, gotiskā istabā ar augstām velvēm F a u s t s, nemierīgi uz sava krēsla pie pultes.
FAUSTS
Esmu nu studējis prātniecību,
Tiesu zinības, ārstniecību
Un diemžēl ticības mācības
arī Ar kvēlošu centību, plaši un
gari.Še, nabags nerrs, es stāvu nu!
Tik gudris, kā bijis priekšlaiku;
Saucos par maģistri, saucos par doktoru pat
Un savus skolniekus gadu no gad'
Vazāju apkārt aiz deguna gala
Augšup un lejup bez mērķa, bez
gala Un redzu mēs nevaram zināt nekā!
Tas
sirdi kā uguņiem dedzina.Gan prātīgāks esmu par visiem tiem sušķiem,
Dakteriem, cientēviem, papīru rušķiem;
Es nemocu sevi ar šaubām un spailēm.
Pret elli un velnu es ietu bez bailēm
Par to man ar atņemts ikkatris prieks,
Es jūtu, ka viss, ko es zinu,
ir nieks,Es jūtu, ka nevaru mācīt ko labu,
Cilāt un pārvērst cilvēka dabu.
Nau man arī ne mantas, ne naudas,
No pasaules goda ne mazākās jaudas;
Suns lai tur dzīvo vēl tādās mokās!
Tādēļ es nodevos maģijas rokās,
Vai man dažs noslēpums netiktu zināms,
Kur
š tikai caur gara spēku ir minams;Lai to, ko pats nezinu, neklāstu
Ar ģīmi, gudri saviebtu;
Lai atzīstu, kas debešus
Satura saskaņā vienkopus,
Un lūkoju dīgli un radošo spēku,
Ne tukšiem vārdiem vairs ceļu brēku.
Ak, dzidrais mēnes, nolūko
Uz mani reiz
i pēdējo,Kur mani dažu pusnakti
Pie pultes modro satiki!
tu,
skumjais draugs, tad lūkojies,Kur grāmatās es apracies!
Man ilgas deg turp kalnos klīst,
Kur plaši tava gaisma līst!
Pār kalniem līdzi ar gariem līgot,
Pa pļavām tavā vizumā zvīgot;
Es tavā rasā no mācību tvaikiem
Mazgātos vesels uz mūžīgiem laikiem!
Ak, vai es aizvien vēl gūstībā?
Sasodītā, smakušā cietumā,
Kur saulītes mīļā gaismiņa
Caur krāsotām rūtīm spīd nespodra!
Te ieslodzīts grāmatu grāmatās,
Ķirpotās, putekļu pārklātās;
Gar sienām līdz velvēm tik papīri vien,
Kur kvēpušos tīklos zirnekļi lien;
Visapkārt glāzes un rieres jaucas,
Ar instrumentiem viss apstatīts,
Ar sentēvu lūžņiem vēl piebīdīts
Tā mana pasaulei! Tā par pasauli saucas!
Vai tu vēl jautā, kamdēļ sirds
Tev krūtīs baigi s
araujas?Kam sāpēs neizprotamās
No dzīves mūžam esi šķirts?
Ne dzīvā daba tevi skauj,
Kur cilvēki ir stādīti,
Ap tevi viss dūmos un tvaikos grauj
Un kauli zvalstās un ģilteņi.
Prom! Bēdz! Lūk, plešas klajumi!
Šī noslēpumu grāmata,
Ko Nostradams pats r
akstīja,Lai tevim ir par vadoni!
Tev zvaigžņu gaita atklājas,
Un, ja tu dabā mācīsies,
Tad dvēsles spēks tev raisīsies,
Kā gars ar garu runājas.
Par velti sausā prātība
Tev svētās zīmes skaidroja;
Jūs, gari, apkārt lidojat;
Tad atbildat, ja sadzirdat!
(
Viņš atšķir grāmatu un ierauga makrokosma zīmi.)
Ha! kāda bezgalīga laimes jauda
Uz reizi pāri visiem prātiem līst!
Es jūtu: jauna, svēta dzīves bauda
Kā tekošs uguns man caur dzīslām klīst.
Kāds dievs šīs zīmes rakstīja,
Kas manās krūtīs vētru klusu dar
a,Kas vārgo sirdi līksmām piepilda
Un kuru noslēpuma vara
Man dabas spēkus visus atklāja?
Vai esmu dievs? Tik gaišs top manim prāts!
Es redzu šinīs skaidrās ainās,
Kā daba rada, kā viss mainās.
Tik tagad protu, kas bij sludināts:
Nau garu valsts tev slēgt
a cieti, Tavs prāts ir slēgts, tev mēma sirds!
Ej droði, skolniek, gaismas rieti
Drīz aizkusušās krūtis spirdz!
(Viņš aplūko zīmi.)
Kā vienība. viss kopā aužas,
Viens otrā dzīvo, viens otrā glaužas!
Rit augšup, lejup debess spēki maiņus,
No rokas rok
ā sniedz tic zelta spaiņus!Tie svētības pilošos spārnus cilda,
Un zemi un debesi viņi silda,
Ar skaņām pasaules plašumu pilda!
Kāds skats! Bet, ak! no skata ko ceru?
Kur tevi, bezgala daba, lai tveru?
Jūs krūtis, jūs avots, iz kura dzīvība plūst,
No
kurām debess un zeme atkaras,Uz kuram laužas krūtis, kas vītušas
Jūs ritat, jūs dzēšat man salkušam iekšas lai žūst?
(Viņš sašutis pāršķir grāmatu un ierauga zemes gara zīmi.)
Cik citādi šī zīme mani saista!
Tu manim tuvāk, zemes gars;
Man spēkos
rodas atkal sparsUn vaigos kā no vīna asnis laista;
Es jūtu drošumu, lai dzīvē dotos,
Lai zemes vārgu, zemes laimi nestu,
Ar negaisiem lai karu vestu
Un, kuģim šņirkstot, irstot, nebaiļotos.
Pār mani debess mācas
Slēpj mēness savu gaismu
Lampa zūd!
K
āpj tvaiki! Spīgo liesmu stariAp manu galvu it kā šausmas
No velves lejā dveš Un mani grābj!
Es jūtu, tu ap mani lido, lūgtais gars,
Tad atklājies!
Ha! kā man sirdī graužas!
Uz jaunām jūtām Kā visi mani prāti laužas!
Es jūtu, ka mana sirds visa rokās tev slīkst!
Tev jānāk! jānāk! un lai ar man dzīvība nīkst!
(Viņš paņem grāmatu un noslēpumaini bilst gara zīmi.
Uzliesmo sarkana liesma, gars parādās liesmā.)
GARS
Kas mani sauc?
FAUSTS
(Aizgriezdamies.)
Tik šausmīgs baigs!
GARS
Tu man
i spēji pievilki,Tu ilgi pie manis klauvēji
Un tagad
FAUSTS
Ak! Nepanesams tavs vaigs!
GARS
Tu aizelsus lūdzies mani skatīt,
Manu balsi dzirdēt, manu vaigu matīt;
Mani loka tavas dveseles varena vaida,
Šeit esmu! Kas nu tevi drebīgi baida,
Tu
pārcilvēks? Kur dvēsle, kas sauca?Kas pasauli iekš tevis radīja
Un nesa, kas prieka drebās uztūka,
Mums, gariem, līdzi celties trauca?
Kur esi, Faust, kā balss man skanēja,
Kas visiem spēkiem pie manis pieslēdza?
Vai tu tas, kas nu manas dvaðas sve
lmēIedrebas dzīvības dziļākā dzelmē,
Vārīgs, bailīgi promliecies tārps!
FAUSTS
Vai saļimt man pret uguns dvesmu?
Es, Fausts, es tevim līdzīgs esmu!
GARS
Dzīvības plūsmās, darbības aukās,
Viņās es līgoju,
Viļņoju, zvīgoju!
Mūžīgi mirt un dzim
t,Jūrā celties un grimt;
Kvēlošās ainās Dzīvība mainās;
Laikmetu dūcošu šaudikli šaudu,
Darinu dievībai dzīvības audu,
FAUSTS
Tu gars, kas apņem visu plašumu,
Cik tevim tuvu sevi sajūtu!
GARS
Tu līdzīgs garam, kuru tu saproti,
Ne man!
(Nozūd.)
FAUSTS
(Saļimstot.)
Ne tev? Kam tad?
Es dieva vaigā radītais!
Un pat ne tev!
(Klauvē.)
Pie joda! Es zinu tur famuls klaudz
Man skaistākā laime drupās šķīst!
Kā pēkšņi parādību pilnums klīst,
Kad sausais glūnis nākdams trauc'.
(V ā g n e r s rita svārkos, naktsmicē, lampu rokās. F a u s t s aizgriežas sašutis.)
VĀGNERS
Vai drīkst? Es dzirdēju jūs deklamējot;
Jūs laikam grieķu lugu lasījāt?
No lugām tagad, sak', daudz profitējot,
Kamdēļ es vēlējos būt arī klāt.
Daudz gudrie teic
par lugu spēlētājiem,Tie varot skolu dot pat mācītājiem.
FAUSTS
Jā gan, ja mācītājs grib aktiers būt,
Un dažs ar gatavs šādu slavu gūt.
VĀGNERS
Ak, ja tu, cilvēks, savā muzejā
Diendienā ieslēgts un tik svētdienā
Notālēm kā tāļskatī pasauli ap
skati, Sak', kā to ar vārdiem gan vadīsi?
FAUSTS
Ja jūs to krūtīs paši nejūtat,
Jums velti ar vārdiem žvadzināt,
Ja jums iz dvēsles dziļi neizplūst
Tas vārds, kas jonī visas sirdis gūst!
Tik krājat vien pārceptas drupatas,
No citu galdiem biruðas,
Un uzpūšat nedzīvas liesmiņas
No pusdzisu pelnu kopiņas!
Jūs bērni un pērtiķi apbrīnos,
Ja tas spēj jūsu garšai glaimot,
Bet mūžam jūs nevarat dvēseles laimot,
Ja neciešat līdzi sirds dziļumos!
VĀGNERS
Bet priekšnesums tik dara runātāju;
Es jūtu gan, tur esmu vēl par vāju.
FAUSTS
Pēc mērķa būs censties godīgi!
Neesat skanoši zvārguļi!
Ja jūtīga sirds jums un apķērīgs prāts,
Ir bez mākslas būs katris valdzināts;
Un, ja jums nopietna griba ko teikt,
Maz vārdos var visu sakāmo beigt.
Bet jūsu runas,
kas skan un klaudz,Kur domu nekādu, bet vārdu jo daudz,
Kur mānoši, žibīgi burbuļi spīgo,
Ir tukšas kā vējš, kas caur lapām žvīgo.
VĀGNERS
Ak! māksla gara ir, bet dzīve īsa.
Pie maniem kritiskiem materiāliem
Man dažreiz uznāk it kā trīsa:
Cik grūti tikt pie veciem oriģināliem,
Pie skaitļiem, datiem un citiem līdzekļiem,
Caur kuriem vien nokāpj pie zinātņu avotiem,
Un tā tev darbs vēl nau līdz pusei veikts
Te nāve klāt tu, nabags, esi beigts.
FAUSTS
Vai pergaments, kas trūdus pretim dveš,
Svēts avots, kas mūžīgi slāpes dzeš?
Nekas tev aizkusumu neveldzēs,
Ja spirgtums iz dvēsles tev nerietēs.
VĀGNERS
Bet piedodat! Tas taču dara prieku,
Kad vecu laiku garā gremdējas
Un redz, kā toreiz gudrie maldījās
Un kā mēs tagad tāļu tikuši pārlieku
.
FAUSTS
Ak, jā, mēs sniedzam jau līdz debešiem!
Mans draugs, ar septiņiem zīmogiem
Mums aizslēgts seno laiku svars;
Ko sauc par laika garu prātnieki,
Ir viņu pasu sīkais gars,
Iekš kura spoguļojas laikmeti.
Tur tiešam bēdas ir ko skatīties!
Uz pirmo reizi viss tev apriebsies!
Ka mēslu kaudzē vēstures maiņas graujas,
Tur ģēniji vada un tautas kaujas;
Pēc piesprauž vēl tādas gudrības klātu,
Kas izrāda viņu bērnišķo prātu!
VĀGNERS
Bet pasaule! Bet cilvēku sirds un gars!
Par to ikkatris zinātu labprāt.
FAUSTS
Jā, ko par zināšanu sauc tas lielais bars!
Kas drīkst jums patiesību sludināt?
Tos nedaudzos, kas viņu pazina,
Bet pilno sirdi gudri neslēpa
Un savas domas brīvi liecināja,
Tos sita krustā, sārtā dedzināja.
Mans draugs, jau vēla nakts, es lūdzu jūs,
Mums šoreiz runa jābeidz būs.
VĀGNERS
Man negribas vairs ne pie miera doties,
Ar jums tik mācīti runājoties;
Bet rīt kā pirmā lieldienā
Man šis tas jums vēl jājautā.
Ar skubu garām studijām es nodevos,
Gan zinu daudz, bet visu zināt gribētos.
(Aiziet.)
FAUSTS
Kā tādam visas cerības nau liekas,
Kas mūžam ikdienībā smok,
Ar kārību pēc zelta rok
Un priecīgs ir, kad atrod sliekas!
Kā tādu balsi panes gaiss,
Kurš garu parādību skatīja?
Bet šoreiz man tev paldies jāsaka,
Tu zemes bērnu visutukšākais:
Tavs nāciens mani izmisumā glāba,
Kurš prātus man jau grābtin grāba.
Ak, es pret parādības milzumu
Kā sīku punduri sevi sajūtu!
Es, dievam līdzīgais, kas sevi šķita
Jau staigājam kā mūža patiesībā,
No kura smagais pīšļu tērpums krita,
Kas sevi bauda debess apskaidrībā;
Es vairāk nekā ķerubs, kura griba
Jau cēlās dabas dzīslās ritēt brīvi
Un radot baudīt līdzi dievu dzīvi,
Kā man šī pārgalvība jācieš sīvi!
Viens pērkons vārds un mani spēki ģiba.
Tev līdzi būt ir pārgalvīga grib
a.Gan spēju tevi pievilkt klāt,
Bet ne uz vietas valdzināt.
Tik lielu sevi sajutu!
Tu mani atbaidīji bargi;
Man jānes tāļāk zemes vārgi.
Kas sacīs man, no kā man jāsargās?
Vai viņai dziņai lai es klausu?
Ak, mūsu darbi, mūsu ciešanas
Tik dara dzīves gaitu
gausu.
Viscēlākam, ko gara spēki sniedza,
Tik svešas vielas klātu sliedza;
Ja mēs šīs saules labu panācām,
Mēs labāko par māņiem dēvējām.
Kas dzīvi deva mums, tās cēlās jūsmas
Drīz stingst un mirst iekš pasauls drūzmas.
Ja citkārt fantāzijai pārdrošībā
Vēl vaļas netika ne bezgalībā,
Tad tagad mazas telpas viņai tiek,
Kad laime laiku strāvā sīk un siek.
Tev rūpes viešas dziļi sirdī
Un smelgu sāpēs tevi tirdī;
Tev miera nau, tās tvīkst un sveļ,
Un simtējādos veidos dzeļ:
Drīz tavā mājā, saimē parādās,
Drīz uguns ūdens briesmās, slimībās;
Kur briesmu nau, tev tomēr jābaidās,
Par to, kas nezūd, mūžam jāzūdās.
Es dziļi jūtu nevis dieviem līdzinos!
Es līdzīgs tārpam zemes putekļos,
Kam pīšļos vārgā dzīve vīst,
Zem ceļinieka kājām šķīst.
Vai nava pīšļi, kas šo augsto sienu,
Ar simtiem plauktu, manim ðaurina,
Tie tūkstots lūžņāju, kas mūža dienu
Še kodu valstī mani slodzīja?
Vai še lai meklēju, kā manim trūkst?
Lai lasu tūkstots grāmatās,
Ka cilvēks mūžam mokās šūkst,
Tik retais laimīgs gadījās?
Ko
, tukšais ģinden, tavas ņirgas saka?Ka tavas smadzenes ar sajaucās,
Ka gaismu meklēja un tumsā smaka,
Pēc patiesības traucot, maldījās!
Jūs, instrumenti, mani smējāt,
Jūs, rati, valces, turbīnas:
Pie vārtiem stāvu, jūs man atslēgas,
Bet vārtus vaļā slēgt jūs neiespējat.
Pat gaišā dienā noslēpumos tīta,
Sev daba neļauj noraut plīvuri,
Ja tā grib palikt nepazīta,
Tev nelīdzēs nekādi līdzekļi.
Ko man jūs derat, vecie rīki?
Mans tēvs jūs lietoja, nu stāvat dīki.
Jūs, ruļļi, ļaujat kvēpiem sevi segt,
Kopð pie ð
ī pulta sāka lampa degt.Tos lūžņus būtu labāk izšķērdis,
Ne, viņiem apkrāvies, sev elpu žņaugtu!
Ko tu no saviem tēviem mantojis,
Tev jāiegūst, lai to par savu sauktu;
Ko nelieto, tā nasta paliek grūta,
Tik acumirkļa spēks mums lietojamo sūta.
Bet ko m
ans skats pie viņas vietas saistās?Ar burvju varu valdzina viņš trauks;
Viss top ap mani gaišs, un visums laistās,
Kā mēness staros drūmais mežs un lauks.
Tu, fiola, es tevi sveicinu,
Ar bijību es tevi noņemu!
Es tevī cienu pētītāju garu.
Tu maigo miega sulu kopojums,
Tu visu nāves spēku izvirums,
Nāc rādi tavam kungam savu varu!
Es redzu tevi manas sāpes rimst,
Es tveru tevi straujās dziņas ļimst,
Pa mazam gara paisums dzelmē slīd.
Uz jūru tāli projām mani raida,
Jau viņas spoguls man pie kājām spī
d Un jaunos krastos jauna diena gaida.
Šurp uguns rati laižas cēli!
Es gatavs jau! Es jūtu kvēli,
Lai jaunās gaitās augšup lidotu
Uz jaunu sfēru skaidru centību.
Šī dievu laimība, šis augstais darbs!
Tu pelnī to, tu nesen zemots tārps!
Jā, atstāj labprāti un brīvi
Šīs maigās zemes saules dzīvi!
Ņem pārdrošību vārtus vaļā slēgt,
No kuriem katris rauga bēgtin bēgt!
Še laiks caur darbiem pierādīt,
Ka vīra spēks līdz dieviem triecas!
Prieks tumšās pekles baiļu nepazīst,
Kurp gars tik iedomātās mokas triec
as!Uz viņu izeju ar varu cīsties,
Kur dzīvās ugunīs tu sevi šķīsties;
Tam visam līksmā prātā pretim steigties,
Caur briesmām cauri iznīcībā beigties!
Nāc tagad, kristāldzidrais dzerams trauks,
Kas vecā segā biji paslēpies,
Daudz ilgos gados tu man aizmirsies!
Tu tēvutēvu spožo dzīru draugs,
Tu drūmos vaigus viesiem līksmināji,
Kad viņus rindā sveikdams apstaigāji.
Ðis daudzo gleznu lepnais greznojums
Un baudītāju jautrais pienākums
Tos apdziedāt un izdzert tevi sausu
Ved prātā dažu seno dienu kausu
.Es tagad tevi biedriem nesniegðu;
Es tavu slavu pantos neteikðu;
Šīs sulas dzērums spēkus drīzi veic.
Mans kauss, tu pildīts jau ar brūno dziru,
Šīs pēdējs malks, ko pats es viru,
Ar ko no miesām dvēsli šķiru,
Lai svinīgi man rīta gaismu sveic!
(Viņš pieliek ģifts kausu pie mutes.)
(Zvanu skaņas un kora dziesmas.)
EŅĢEĻU KORIS
Kristus jau cēlās!
Vaidi jau rimuði,
Tiem, kuri grimuði,
Vājībās dzimuši,
Slogs no tiem vēlās.
FAUSTS
Kā zvani rūc un skaļi skan,
Ar varu glāzi velk no mutes man!
Vai dobji torņa pulksteņi jau junda,
Ka nāca lielās dienas pirmā stunda?
Vai, kori, dziedat mieru tiem, kas noskuma?
Kā nāves naktī eņģeļi reiz dziedāja,
Kad jauno derību tie vēstīja?
SIEVU KORIS
Zāles mēs šķinām
Viņam vissmaršīgās,
Autos to tinā
Mēs, viņa ticīgās;
Mīļoto nastu,
Kas viņu ņēmis mums?
Kur mēs to rastu
Kur mūsu cerējums?
EŅĢEĻU KORIS
Kristus jau cēlās!
Ticīgie svētīti,
Pārbaudās pētīti,
Sāpēs tie vētīti
Cerību smēlās!
FAUSTS
Ko meklējat jūs putekļos pie manis,
Jūs maigās, dziļās debess noskaņas?
Kur mīksti cilvēki, !ai viļņo jūsu zvanis!
Es vēsti dzirdu gan, bet ticēt nespēju,
Mīl ticība visvairāk brīnumu.
Līdz viņām sfērām nedrīstu es sniegties,
No kurām saldā ziņa atnāca,
Bet, jau no bērnības man parasta,
Liedz s
kaņa šī pret dzīvību man ziegties;Kad citkārt sabatsvētums zemi sedza,
Man sirdi debess mīla dedza,
Un saldus noslēpumus zvans man pauda,
Un karsti dievu lūgt man bija bauda.
Tad maigas ilgas krūtīs nenorima
Pa plašiem laukiem, zaļiem mežiem
klīst,Pār vaigiem karstas asaras man līst,
Es jutu, jauna pasaule man dzima.
No jūsu dziesmas mostas atmiņā
Man ziedons tāļā, jaukā bērnībā;
Nāk senās dienas, mani mīļi skauj
Un soli pēdējo man neatļauj.
Ak, saldā debess dziesma, tāļāk skani!
Sirds mīksta top, tu dzīv
ei atdod mani!
MĀCEKĻU KORIS
Nāvē viņš bālējis,
Kapā ir braucis,
Nāvi nu galējis,
Augðup jau traucis.
Radībā briestošā
Valda viņš spēcīgi;
Centībā dziestošā
Vārgi un grēcīgi,
Ciešanās lauzdamies,
Tāļāk mēs ejam,
Pēc tevis gauzdamies,
Asaras lejam!
ENĢEĻU KORĪS
Kristus jau cēlās!
Pēdējo saiti Saraujat raiti!
Trūdu kaps šķēlās!
Jūs vārgos glauduši,
Asaras žauduši,
Modināt jauduši
Tos, kuri snauduði,
Priecu tiem pauduði
Meistars jums tuvu ir,
Laimi jums šķir!
Aiz pilsētas vārtiem
Visvisādi ļaudis iet pastaigāties.
DAŽI AMATNIEKU
ZEĻĻU
Kurp iesat pa to taciņu?
CITI
Uz medinieku
namiņu.
PIRMĒJIE?
Un mēs uz dzimām gribam
iet.
KĀDS
AMATNIEKA ZELLIS
Uz upes muižu jaukāk būs, man šķiet.
OTRAIS
Bet ceļš ir slikts uz turi
eni.
OTRĒJIE
Un tu kur paliksi?
TREÐAIS
Es ieðu, kur tie citi iet.
CETURTAIS
Vissmalkāk Kalna ciemā, dieva vārds!
Tur glītas meitas, alus gārds
Un pirmās šķiras kaušanās,
es saku
PIEKTAIS
Tu pārgalvi, vai nerimsies?
Vai treðo reizi tevi
m āda niez?Es turpu neeimu, man tur par traku.
KALPONE
Nē, nē! Man jābūt mājās, vesela!
OTRĀ
Lūk, tur viņš stāv, kurp tu tā skriedama?
PIRMĀ
Bet kas tad manim tiek no viņa?
Viņš tik pie taviem sāniem iet,
Tik tevi vedina viņš diet.
Gar
taviem priekiem kāda man tur ziņa?
OTRĀ
Bet sproggalvīts jau teicās līdzi
būt,Un tas priekš tevis taču jūt.
STUDENTS
Edz, brašas meitas, tek kā paipaliņas»
Nāc, brāli, pavadīsim viņas.
Kad ir tik alus, pīpe, tabaka
Un koša meita, ko vēl labāk
a?
PILSOŅU MEITA
Nu paskat tādus zeņķus vien!
Vai tā nu nava kauna lieta?
Tiem smalkā sabiedrībā būtu vieta
Un, lūk, tie tādām pakaļ skrien.
OTRAIS STUDENTS
(Uz pirmo.)
Jel pagaid', ko mēs skrienam tā kā dzīti?
Tur divi skuķi nāk, lūk, cik tie glīti!
Tā viena dzīvo manim netālu,
To meiteni es labprāt ieraugu,
Lai viņas lēniem soļiem pienāk
klātu,Tās paņems līdzi mūs ar mīļu prātu.
PIRMAIS
Nē, brāl! Es labāk esmu brīvībā.
Nāc aši, ka mums medījums tiek rokās.
Kas istabas prot izpost sestdi
enā,Tai svētdien puisi apglaust arī sokas.
PILSONIS
Nē, jaunais birģermeistars manim netīkas!
Kopš amatā, tam lielas iedomas!
Ko viņš priekš pilsētas gan dara?
Vai netiek ļaunāk katru dien'?
Mums tikai klausīt, viņam jau tā vara,
Un maksāt, vairāk maksāt tik arvien.
NABAGS
(Dzied.)
Cienkungi, kundzes laipniem smaidiem,
Kas jūs tik jauki tērpušies,
Ak, klausaties uz maniem vaidiem,
Vai sirds jums neiežēlosies?
Ak, neļaujat man gausties lieki;
Tik tas ir laimīgs, kas var dot.
Ðo dienu katram savi prieki,
Mans prieks, kad vēders maizi rod.
CITS PILSONIS
Tik mīļš man nau nekas pa svētdienām
Kā gudri triekt par briesmām un par kariem,
Kad tāļi turkos, tur aiz robežām,
Tie ļaudis kaujas lieliem bariem.
Pie loga atsēdies, dzer glāzīti,
Pa upi
kuģi lēni slīd uz ostu;Tad vakarā nāc mājās priecīgi
Un svēts mieru, sodi kara postu.
TRESAIS PILSONIS
Pa manim, kaimiņ, lai tā notiekas!
Lai tie vai kaklus nolaužas
Jeb vai uz pašas galvas stājas,
Kad tik pa vecam paliek viss še mājās!
VECENE
(Uz pilsoņu meitām.)
Vai redzi, jaunkundzes! Kā uzcirtušās!
Nu, kā lai neiemīlas brūtgāni?
Ko jūs tik lepnas? Paskati!
Jo man būs jāgādā, ko jūs sev vēlējušās.
PILSOŅU MEITA
Nāc, Agate! Mums vajag sargāties
Ar tādām burvēm kopā rādīties!
Pa jaungadu, kad taisni pusnakts bija,
Tā brūtgānu man skaidri parādīja.
OTRĀ
Man viņa to rādija spogulī:
Es ieskatījos staltā kareivī,
Nu tik pēc viņa acis apkārt raidu,
Bet vēl es viņa nesagaidu.
ZALDĀTI
(Dzied.)
Pilis, kas stalti
Skatās pār lejām,
Skuķes ar lepnām,
Nicīgām sejām,
Viņas sev iekarot
Laime man šķiet!
Pārdrošam nodomam
Uzvara zied!
Skanīga taure
Laukā mūs raida
Vai nu mūs prieki,
Vai nāve tur gaida.
Tā tik ir vētraina,
Kustīga dzīve!
Pilīm un meitiņām
Uzbrukt mums brīve.
P
ārdrošam nodomamUzvara zied!
Tālāk bez rūpēm
Zaldāti iet.
(Zaltdāti
noiet.)
Fausts un Vāgners.
FAUSTS
Jau strautiņi čalo no ledus brīvi
Caur ziedoņa smaidiem dzīvība modās;
Pa ielejām zaļo un cerība rodas!
Un vecene ziema, apnīkstot dzīvi,
Uz kalniem un gravām atpakaļ dodas.
Gan nespēka dusmās tā tiecas brāzt
Pār zaļajām pļavām vēl krusas šalti;
Bet saulīte steidzas tās valstību gāzt
Un necieš, ka spīd kaut kur vēl sniegbalti.
Tā visu veido un dzīvību raisa,
Kas ziedonim tūkstošām krāsu tā
maisa;Bet ziedi vēl pilnam nau plaukuši,
To vietā tai puškoti cilvēki.
Jel pagriezies nu uz ðo pakalnu,
Tur noskaties lejā uz pilsētu,
Kā visi tur raibā ņudzeklī jaucas,
Iz biezajiem, mitrajiem mūriem tie spraucas,
Ikkatris ðodien puðkoties traucas;
Tie
svin, ka tas Kungs ir uzcēlies,Jo paši tie līdzi modušies
Un steigusies atstāt smacīgās telpas,
Kur viņi pie vienmuļa amata
Zem zemajiem griestiem slāpa bez elpas;
No netīru ielu šauruma,
No baznīcu drūmā tumšuma
Tie atspirgst pie saulītes spožuma.
Ska
t vien, cik ātri ļautiņu bariPa dārziem un laukiem izdalās;
Cik upe vien stiepjas plati un gari,
Pa viņu laiviņas jautri šūpojas;
No krastmalas pēdējā atšķiras
Tik pilna, ka tikko pār ūdeni paceļas mala.
Un pat uz kalna tāļajā gala
Vēl krāsainas drēbes
redzamas.No sādžas atskan prieka balss jo skaļa,
Kā pašās debesīs tur līksmojas,
Pie priekiem lieli, mazi piedalās:
Še cilvēks esmu es, še tādam būt man vaļa.
VĀGNERS
Ar jums tā kopā visur staigāt ietu,
Jo tas man, doktor, lielais gods un prieks;
Be
t viens es nenāktu gan uz šo vietu,Es visam prastam esmu ienaidnieks.
Pret čīgošanu šo un kliegšanu
Es sajūtu bezgala riebumu;
Tie maļas, it kā velns tos dīdītu,
Un sauc par dziesmām to un līksmību.
ZEMNIEKI
(Liepas pavēni dejo un dzied.)
Uz dej
u puisēns taisījās;Tas svētku drēbēs izposās
Un raibas lentas sēja.
Ap liepu ļaudis čumēja
Un trakā dejā riņķoja.
Juhhe! Juhhe!
Juhheisa! Heisa! He!
Tā visur atskanēja.
Viņš drāž uz pašu
ņudzekliUn meitenei ar elkoni
Pie sāniem piegrūst manās;
960 Te
ņiprā skuķe apgriežasUn saka: «Rau, kāds muļķis
tas!»Juhhe! Juhhe! Juhheisa! Heisa! He!
«Vai tā ir uzvešanās!»
Bet ātri viņš to rokās skauj
Un dejā sevim līdzi rauj,
Ka svārki vien tik skrēja.
Tā nosarka un satvīka,
Tik ciešāk viņš to pievilka,
Juhhe! Juhhe!
Juhheisa! Heisa! He!
Pie krūtīm krūtis slēja.
«Ak, laid, ar savu laipnību!
Cik dažs jau savu līgavu
Nau beigās kaunā licis!»
Viņš tomēr
viņu pieglauda,No liepas tāļu skanēja:
Juhhe! Juhhe! Juhheisa!
Heisa! He!
Vēl troksnis neapnicis.
VECIS ZEMNIEKS
Kungs dakter, tas no jums ir koði,
Ka jūs mūs šodien neapsmādējat;
Tāds mācīts kungs! Vai nu nau pārsteidzoši?
Un pie mums, prastiem ļaudīm, atnākat.
Tad ņemat še to brango alus kausu,
Ko mēs ar svaigo dziru piepildām.
No viņa uzdzera
m jums «dieva gausu»;Bet ne vien slāpes dzēst jums novēlam:
Nē, cik vien iekšā še ir pilienui
Tik daudz lai dievs jums piešķir dieniņu!
FAUSTS
Es dzeru to uz jūsu veselību,
Par visu saku daudzreiz pateicību.
(Ļaudis salasās ap viņu.)
VECIS ZEMNIEKS
Patiesi labi, ka jūs atnācāt
Reiz ar uz mūsu prieku dienu,
Jo bēdu laikos jūs arvienu
Tik mīļi par mums gādājāt!
Dažs labs vēl tagad vesels dzīvo,
Ko jūsu tēvs reiz paglāba,
Kad to no drudža guļas izcēla
Un apspieda šo sērgu sīvo.
Jūs arī, toreiz vēl
it pajauns virs,Vai visos slimo namos iekšā bijāt,
No turienes cik līķu izvadījāt,
Bet pats jūs palikāt no sērgas tīrs.
Priekš mums jūs daudz ko izcietāt, paties'!
Kas citiem palīdz, to jau paglābj dievs!
VISI
Lai dievs jūs ilgi uztur veselu
Par sa
rgu mums un glābēju!
FAUSTS
Tur augšā tam tik nākas gods,
No viņa vien tiek glābiņš dots.
(Iet ar Vāgneru
tālāk.)
VĀGNERS
Kas tevim, lielais vīrs, nau jāsajūt,
Kad pūlis tevim tādu cienu rāda!
Cik visai laimīgam tam vajag būt,
Kam gara darbs
tik lielu slavu gādā!Tēvs dēlam rāda tevi, garām ejot,
Tie visi prasa, spiežas vienā blindā
Un piepeši beidz spēlēt, dejot;
Tev tuvu pienākot, tie sastāj
rinda,Un, cepurēm pa gaisu skrejot,
Daudz netrūkst, un tie ceļos nokristu,
Kā saņemdami svēto mie
lastu,
FAUSTS
Līdz viņam akmenim vēl vienu paņēmienu!
Tad varam atpūzdamies laiku kavēt.
Tur domās sēdēju es dažu dienu
Un ņēmos karsti dievu lūgt un gavēt.
Es cerēju tad stiprā ticībā,
Ka manas asaras un gaudas veiktu
Tur viņu debess augstībā,
La
i tas šo nikno mēri beigtu.Un pūļa uzslava, ko tu še
dzirdi,Man ausīs skan kā izsmieklis,
Kaut lasītu tu dziļi manim sirdī,
Cik maz to tēvs un dēls ir pelnījis.
Mans tēvs bij vīrs ar saviem tikumiem,
Bet dabu tas ar viņas likumiem,
Kaut arī cītīgi to pētīja,
Tik visai savādi vēl saprata.
Viņš, devies biedrībā ar adeptiem,
Pa melno ķēķi strādāja,
Un tur pēc garu gariem receptiem
Tas zāles kopā maisīja.
Pie lauvas sarkanā kā precinieka sēja
Tur lilju siltā peldū laulībā,
No viena trauka otrā abus lēja,
K
ā kāzu gultā, uguns karstuma;Un beigās raibās krāsās vizoša
Tad glāzē jaunā karaliene atspulgojās.
Tās bija zāles, slimie apmira,
Kas zin, vai viens jel veseļojās?
Tā mūsu sabrūvētā elles dzira
Šī apgabala kalnos, ielejas
Daudz niknāki par mēri plosījās.
Vai tūkstoši no manām zālēm mira
Un manim tagad jāskata,
Ka drošos slepkavus vēl godina.
VĀGNERS
Kas jums tur daudz ko jābēdājas?
Vai krietnis vīrs jau diezgan nedara,
Kad tas pie mākslas, ko tam uzdeva,
Tik uzcītīgi klātu stājas?
Kas tēvu cienī jau no jaunības,
Tas mācīties no viņa nenoliegsies;
Kas, būdams vīrs, pats vairo zinības,
Tā dēls pēc mērķa augstāka vēl sniegsies.
FAUSTS
Ak, laimīgs tas, kas vēl nau beidzis
cerētIz viņas maldu jūras augšām tikt!
Ko nezinām, tas īsti spētu derē
t,Kas pazīstams, to nezinām kur likt.
Bet. lai šī jaukā acumirkļa baudu
Mēs neapēnojam ar skumju jaudu!
Lūk, tur, kā vakarsaule izlej zeltu
Pār viņam mājām zaļās ielejās.
Tā grimst un izzūd, diena nobeidzas,
Prom viņa steidz, lai jaunu dzīvi celtu.
Kaut
spārni būtu man! Es nerimtu,Tai līdzi, vienmēr līdzi lidotu!
Es redzētu, ka mūža blāzma staro,
Ka zeme man zem kājām klusa kļūsti
Ka lejas dus un kalni liesmās garo,
Un sudrabupe zelta viļņiem plūst.
Un manā gaitā dievišķi tā strauja
Tad mani n
ekavētu kalni, klints nn krauja,Līdz kamēr jūra saules siltos krastos
Kā brīnums maņu acu priekšā rastos.
Jau beigas, liekas, dieve jūrā grimst,
Bet manī atkal jauna dziņa dzimst,
Es viņas mūža gaismā steidzos iekšā,
Aiz manis nakts, un diena. manā priekšā,
Par mani debess, viļņi man zem kājām.
Bet jaukais sapnis gaist, jau saule riet.
Ak, mūsu miesas ir par vājām
Ar gara spārniem līdzi gaisā skriet.
Bet ilga tevim iedzimta,
Tā augšup doties cilā tavu sirdi
Kad cīruli tu skaļi dziedam dzirdi
Pār tevi zilā debess plašumā,
Kad pāri stāviem priežu augstumiem
Ar plašiem spārniem ērglis lidinājas
Un pāri laukiem, pāri ezeriem
Steidz dzērvju bari meklēt savas mājas.
VĀGNERS
Cik untumains es arī dažreiz biju,
Bet tādas dziņas nekad nemanīju.
Tik mūžam laukus skatīt apniktu;
Es putnam viņa spārnus neskaužu.
Kas gluži cits, kad gara prieki smaida,
No grāmatas uz grāmatu mūs raida!
Cik jauki ziemas vakari tad ir,
Kā līksma dzīve visas miesas silda!
Un, ak! ja retu pergamentu vaļā šķir,
Tad it kā debess
laime sirdi pilda.
FAUSTS
Tev dots tik vienu dziņu samanīt;
Tu laimīgs, nepazīdams otrās varu!
Ak, manās krūtīs divas dvēsles mīt,
Un viena ved ar otru sīvu karu;
Pie zemes viena kaisli pieķeras
Un mīļo pasauli un viņas dzīvi;
No pīšļiem otra spēji paceļas,
Kur zvaigžņu sfērās gari mājo brīvi.
Ak, gari, ja jūs augšā esat,
Starp debesīm un zemi lidojat,
No zelta mākoņiem tad nokāpjat
Un mani prom uz jaunu dzīvi nesat!
Jā. kad jel burvju mētelis man būtu,
Kas svešās zemēs mani pārceltu,
Par visiem dārg
umiem to nedotu,Lai- man vai karaļpurpurs solīts kļūtu.
VĀGNERS
Ak, nesauc pēc šī pazīstamā bara,
Kas tvaiku strāvā apkārt tevim
griežas,No visām pusēm virsū spiežas
Un ļaudīm daudzkārtīgas raizes
dara.No ziemeļiem tu jūti aukstu pūsmu,
Ka tev, kā asām bultām dzeltam, salst;
No rītiem viņi nāk ar sausu vēju
grūsmu,Un tevim krūtīs plaušas kalst;
No dienvidiem tie dveð iz tuksneðiem,
Ar karstu svelmi visu izdedzina,
No vakariem kaut arī atveldzina,
Tad? plūdus raida pāri tīrumiem.
Mums paklausīgi, ātri steidz tie klātu,
Lai posta tīklos tad mūs valdzinātu,
Tie teicas pašas debess sūtīti
Un melo, smaidot it kā eņģeļi.
Bet iesim! Vakars jau ir apmeties,
Top vēsi, un pār zemi migla klājas!
Cik patīkami sēdēt mājās.
Bet ko jūs stāvat tā un brīnati
es?Kas krēslā saista jūsu vērību?
FAUSTS
Lūk, melnais suns, kas tek pa laukumu!
VĀGNERS
Es redzu gan, bet kas tad mums tur bēdas?
FAUSTS
Vai neko sevišķu tu nemani?
VĀGNERS
Es redzu vienkārši tik pūdeli,
Kas meklē sava kunga pēdas.
FAUSTS
Skat, kā viņš lenkdams lokā ap mums skrien
Un tuvāk pienāk, tuvāk tik arvien.
Ja nemaldos, tur uguns švītra spīd,
Kas viņa tekai visur pakaļ slīd.
VĀGNERS
Es varu izšķirt tikai melnu
suni;Jums laikam acis kļūdās ar to guni.
FAUSTS
Ma
n šķiet, viņš savelk maģiski un klusiVisapkārt cilpas, lai mūs saistītu.
VĀGNERS
Es redzu skraidām to pa vienu,
otru pusi,Kā nemierā, kad nerod saimnieku.
FAUSTS
Loks šaurāks top, viņš klātu nāk!
VĀGNERS
Vai redzi pats, ka suns, kur te nu spoki!
Viņš lumstās klāt, kā daždien suņi māk,
Uz zemi gulstas, lec, viss suņa joki!
FAUSTS
Nāc šurpu, pūdeli, mums līdzi tec!
VĀGNERS
Kāds jocīgs lopiņš, kā viņš
lec!Vai ej, vai stāvi, viņš pie tevis sienas,
Kad uzrunā, tad tūdaļ augšup s
lienas;Tik nomet ko, viņš pienes to tūlīt,
Pēc koka ūdenī to vari dzīt
FAUSTS
Tev taisnība; es arī nerodu
No gara še nekā, tik dresūru.
VĀGNERS
Uz suni, zināms, krietni audzinātu,
I mācīts vīrs var turēt labu prātu.
Viņš pelna, ka tu viņu pieņē
mis;Kāds students to būs laikam mācījis.
(Viņi ieiet pilsētas vārtos.)
Studiju istaba
F a u s t s ienāk ar p ū d e l i.
FAUSTS
Es atstāju nu druvas klusas,
No nakts un tumsas pārklātas,
Kas svētām šausmām ceļ iz
dusasMums dvēslē dziņas augstākas.
Jau krūtīs kaislais nemiers
rimaAr saviem cīņu negaisiem,
Un maiga mīlestība dzima
Uz dievu un uz cilvēkiem.
(Pūdelis skraida nemierīgi
ðurp un turp.)
Vai nebūsi mierīgs tu, pūdel, ko skraidi?
Un durvju slieksni tā apošņā?
Liecies aiz krāsns, ko tu vēl gaidi
Tur vari tu dusēt mīkstākā spilvenā.
Tu laukā uz ceļa, mums līdzi skriedams,
Mums kavēji laiku lēkdams un riedams
Un tagad par viesi vari ðe palikties,
Tik rātni un klusi kā tāds arī uzvedies.
Kad istabiņas Šaurā telpā
Spīd lampa maigā gaišumā,
No jauna spirgtums rodas elpā,
Sirds nāk ar sevi saskaņā.
Tad domu bari spārnos ceļas
Un cerība mums atkal zied;
Turp steigties ilgas deg un sveļas,
Kur dzīves avots mūžam riet.
(Pūdelis arvien nemierīgāks.)
Neņurdi, pūdel, kad svētas jausmības tver
Dvēseli man un caur krūtīm man lejas,
Tavas kustoņa skaņas ne visai še der,
Mēs raduši esam, ka cilvēki smejas
Par visu, ko viņi tik nesajēdz,
Ka viņi visu jauku un labu,
Kas viņiem par augstu ir, nopaļāt
mēdz;Vai suns ar grib izrādīt cilvēka dabu?.
Bet, akl kā spirdzinošais miers jau
nīkst,Un jausmība vairs neveldzina krūti;
Kamdēļ tik ātri dzīvais avots sīkst
Un tu no jauna slāpes jūti?
Es manīju daudzreiz tā sirdi spiežam,
Bet lai šo trūkumu mēs novēršam,
Uz debesīm mēs savas acis griežam,
Pēc parādības tur mēs meklējam.
Un kur gan jaukāki vēl liesmo tā
Nekā še, svētā Jaunā derībā?
Gars mani dzen, lai palūkoju
Es viņas grieķu pirmtekstā
Un mīļā tēvu valodā
Tad oriģinālu pārtulkoju.
(Viņš atšķir lielu grāmatu un taisās sākt.)
Stāv rakstīts: «Vārds bij sākumā!»
Še stomos jaul kā lai es tāļāk tieku?
Vai lai uz V ā r d u tādu svaru lieku?
Kā citādi to izteikt jādomā.
Ja es no gara īsti tieku pacilāts,
Tad rakstīts stāv, ka sākumā bij P r ā t s.
Bet pārdomā vēl labi iesākumu
,Ka neizdari misējumu!
Vai P
r ā t s ir tas, kas cēla pasauls ēku?Vai sākumā lai labāk neliek S p ē k u?
Bet, pirms vēl spalva rindu rakstīt sāk,
No jauna manim šaubas nāk...
Man palīdz gars, es redzu padomu:
Un «sākumā bij D a r b s»,
es rakstīšu!
(Pūdelis rej un kauc.)
Kad gribi še istabā palikties,
Pūdeli, mierīgi izturies!
Ja tu vēl riesi, ja tu vēl kauksi,
Nopietnu darbu manim jauksi,
Es tevi ilgāk še neciešu!
Vai nu es vai tu?
Viens lai atstāj šo istabu!
Ne labprāt kā saimnieks izraidu
viesi;Bet durvis jau vaļā, ja neklausi,
iesi Bet ko es redzu? Kas tad tas?
Vai tikai neviļ mani skati?
Tas izliekas tīri pēc burvības.
Ka stiepjas mans pūdelis gari un
plati!Viņš izceļas augdams augumā,
Vairs nau nemaz suņa izskatā!
Tik liels jau
kā nīlzirgs! Lūk, kādu ķēmuUz mājām es sevim līdzi ņēmu!
Griež zobus, un acis deg liesmaini!
A, tu man vaļā vis netiksi!
Priekš tāda puselles dzimuma
Der Zālamana atslēga.
GARI
(Ejā.)
Iekšā viens mūsējais tverts!
Sargaties! paliekat nostu
Vec
ai? velns tur ķerts,Laužas kā lapsa pa sprostu!
Uzmanat Uzmanat!
Lidojat ðurpu!
Lidojat turpu!
Vaļā tikt palīdzat.
Neatstājat to viņa saitēs,
Ja kāds izraut to var!
Viņš jau mums līdzēja ar
Visādās likstās un kaitēs,
FAUSTS
Kā nezvēru novērst, es vārdus zinu;
Lai četrus elementus pirms minu:
Zalamanders lai kaist,
Undēne lai lokās,
Zilfe lai gaist,
Rūķis lai mokās!
Dabu kas neizprot,
Kas nevar izskaidrot,
Kā viņas vara
Rada un dara,
I am garu valstība
Mūžam nau padota.
Izgaisdams liesmā
s dedzi,Zalamander!
Šļācoši kopā teci,
Undēne!
Zvaigznes krāšņumā
spīdi,Zilfel
Palīdzi katru brīdi, -
Incubus! Incubus!
Parādies, iznāci! Diezgan būs!
Neslēpjas zvērā
Visi šie četrēji.
Mierīgi guļ viņš un neņem to vērā;
Vēl viņš nau ievainots sāpīgi
.Vai tu vēl gaidi?
Būs jālieto citādi spaidi.
Ja tu, neģēli,
No elles izbēdzi,
Šo zīmi tad skati,
Kuras priekšā
krītVisi, kas tumsībā mīt!
(Tura krusta zīmi priekšā.)
Jau nezvēram saceļas sarainie
mati.
Tu, elles dzimums, vai vari tu ciest, Ðurp savas negantās acis griezt
Uz viņu, ne mūžam dzimušo,
Uz viņu, neizsakāmo,
Caur visām debesīm plūstošo,
Pie krusta ziedzīgi caururbto?
Aiz krāsns, visšausmīgāk pieaugot,
Viņš ziloņa lielumā kļūst,
Vai visu telpu jau ieņemot,
Tas vēršas un miglā plūs
t.Vai tu gribi līdz griestiem sniegties?
Tev zemē pie manām kājām būs liekties!
Par velti es nedraudu tevim, šķelmi,
Es tvīcēšu tevi ar svētuguns svelmi!
Negaidi
Trīskārtīgi kvēlošo uguni!
Nelūko
No manām mākslām visstiprāko!
(Mefistofels, miglai zūdot, iznāk
iz aizkrāsns ka ceļojošssholasts.)
MEFISTOFELS
Kam troksni celt?
Kas jums par vajadzību?
FAUSTS
Skat vien, no pūdeļa kas izlobās!
Kāds sholasts? Vai par to nau jāsmejas!
MEFISTOFELS
Es kungam saku savu padevību!
Jūs mani tiešām krietni sviedrējāt!
FAUSTS
Kā tevi sauc?
MEFISTOFELS
Cik sekli jautājat
Priekš tāda, kas jau vārdus visai nonicina,
Kas visu ārišķu no sevis attālina,
Tik vielu būtnē dziļi pētīt zina.
FAUSTS
Pie jums, jūs kungi, katris prot
No vārda jūsu būt
ni izburtot.Kāds jūsu darbs, var sajēgt lēti,
Ja jūs par nelabajiem, meļiem apzīmēti.
Kas tu?
MEFISTOFELS
No viņa spēka daļa es,
Kas ļaunu vienmēr grib un labu vienmēr nes.
FAUSTS
Un kāds šis mīklas atminējums būtu?
MEFISTOFELS
Es esmu gars
, kas visu liedz un peļ!Un, tiešām, viss, kas rodas un kas zeļ,
Ir vērts, ka atkal nebūtībā grūtu.
Vislabāk, ja nekas ij nerastos.
Tā viss, ko saucat jūs par ļaunu,
Par postu, grēkiem un par kaunu,
Ir īstais lauks, kur darbojos!
FAUSTS
Tu, daļa būdams, vesels stāvi še?
MEFISTOFELS
To teicu tevim pilnā patiesībā.
Tik cilvēks, sīkā nelgu pasaule,
Par visu turas drošā pārgalvībā.
Tās daļas daļa es, kas pirmāk visa bija,
Tās tumsas daļa, kas sev gaismu dzemdēja,
To lepno gaismu, kura, nakti mākdama
,Gandrīz vai valsti viņai nolaupīja.
Bet velti, cik pēc tā ar viņa rauga dzīties,
To miesas vienumēr pie sevis sien,
No miesām plūstot, daiļa miesās vien,
Tai miesas smagums neļauj attīstīties:
Tā, ceru es, vairs ilgi nevilksies,
Un viņa līdz ar miesām bojā ies.
FAUSTS
Nu zinu tavu goda uzdevumu!
Tu maz ko iespēj postīt lielumā
Un ņemies tādēļ strādāt mazuma.
MEFISTOFELS
Maz gan ar to ir panākumu.
Ðo nieku veikt, ðo smieklu pasauli,
Kas nebūtībai pretim stājas,
Bij velti visi mani pūliņi,
Man
vienmēr nelabi ar viņu klājās»Ar viļņiem, aukām, tricēm, ugunsgrēku
Es neiespēju sagrauzt zemes ēku!
Ar lopu, ļaužu sugu es pavisam slēgā,
Tai piekļūt nezina nekādā jēgā.
Cik ar caur manu roku kapā krita,
Vis jaunas, svaigas asins dzīslās rita.
Vai trakam
jātop! mūžam iet šī gaita,No gaisa, zemes, ūdens dziļuma
Dzimst dzīves dīglīši bez skaita,
No silta, auksta, sausa, velgana!
Tik uguni vēl sevim paglābu,
Bez tā nekas man īpašs nebūtu!
FAUSTS
Bet spēka strāvas mūžam možas
Bez gala rietēt neapnīkst
,Un veltos draudos un bez nožas
Tev saltā roka zemē slīkst!
Tu ērmots gars, kas dzimis peklē,
Ej sevim citu darbu meklē!
MEFISTOFELS
Tas tiešām labi jāpārdomā;
Par to vēl runāsim, es ņemšu omā!
Vai šoreiz varu atvadīties?
FAUSTS
Kas tev tur sevi
šķi vēl jāprasās?Es mācījos ar tevi iepazīties;
Tu vari nākt, kad tevim patīkas.
Ðe logs, ðe durvis, ðe ar skurstenis,
Tur vari brīvi atstāt tu šo vietu.
MEFISTOFELS
Man jāatzīst, kāds sīciņš kavēklis
Man neatļauj, ka projām ietu
Tas krusts, ko tu
uz sliekšņa uzvilki.
FAUSTS
Vai lietuvēna krusts tur tevi savaldzina?
Tad, elles dēls, jel pasaki,
Kā iekļuvi? Kas tevi šurpu dzina?
Kā varēja tāds gars tā piekrāpties?
MEPISTOFELS
Lūk, jūs to krustu vāji uzvilkuši:
Tam āra stūritikai skataties
Jūs esat drusku vaļā atstājusi.
FAUSTS
Tas laimīgs ķēriens, tiešām prieks!
Tu tagad būtu nu mans cietumnieks?
It nejauši tas atgadījies.
MEFISTOFELS
Kad pūdels ieskrēja, viņš nebij
apskatījies;Nu lieta rādās citāda,
Jo velnam aizkrustota izeja.
FAUSTS
Bet kādēļ tad tu neizej caur logu?
MEFISTOFELS
Mums, velniem, likums uzliek tādu slogu
Ka mums t u r jāiziet, kur nākuši;
Mēs nākot brīvi, ejot saistīti.
FAUSTS
Vai likumiem pat elle pārvaldīta?
Tas brangi, tad jau noslēgt varētu
Ar jums, jūs kungi, drošu līgumu?
MEFISTOFELS
Tā daļa, kura tevim apsolīta,
Tev pilnā mērā dota kļūs.
Bet neiet jau, ka to tik īsi beigtu,
Tas citā reizē jāpārrunā būs;
Bet šoreiz pazemīgi lūdzu jūs
Nu atlaist mani, lai es projām steigtu.
FAUSTS
Jel paliec drusku, kam tev jāsteidzas?
Mēs kādu vārdiņu vēl parunātu.
MEFISTOFELS
Laid tagad vien! Es drīzi būšu klātu,
Tad vari jautāt, cik tev patīkas.
FAUSTS
Es neesmu pēc tevis medījis,
Tu pats jau līdi manos slastos.
Lai velnu tura, kas t
o noķēris!Ne lēti vairs tāds atgadījums
rastos.
MEFISTOFELS
Ja patiku ar to es tevim daru,
Tad drusku vēl pie tevis palikt varu.
Bet tad, lai laiks mums jautrāk paietu,
Ļauj, ka tev savas mākslas izrādu.
FAUSTS
Bet gādā ar, ka viņas jaukas būtu!
Ne visai labprāt garu laiku jūtu.
MEFISTOFELS
Mans draugs, šī īsā stundiņa
Daudz vairāk tavas jūtas saldīs
Kā visa vienmuļīgā gadskārta.
Ne tukšas ēnas tevi maldīs,
Kad maigi gari tavas acis lolos
Ar vizmu ainām mirdzošām
Un ausis tev ar skaņām burvīgām.
I tavai osmai, garðai iztikt solos
Un beidzot jūtām, visai vēlīgām.
Mēs visi kopā še, lai tūliņ sākam,
Mēs savas mākslas sen jau mākam!
(Garu koris sāk dziedāt.)
GARI
Drūma un spiedoša
Velve, nu gaisti!
Rītausa ziedoša,
Liegi un skaisti
Gai
smiņu laisti!Mākoņu strēles
Vēji lai klaida!
Zvaigznīšu kvēles
Atkal lai smaida!
Saulīte maigā
Laipnākā vaigā
Dienvidū staigā,
Debesu dēli,
Mirdzošie tēli.
Lejup lai liecas!
Ilgas jau žēli
Aizsniegt tos tiecas.
Plīvuri spīd;
Pāri pār lejam,
Rožainām ejā
mPlaši tie slīd,
Klasi tur Milda
Mīlošos draudzē,
Sirsniņas silda,
Mīļi tos saudzē,
Vīnogu vītas
Apkārt tiem tītas...
Vīnsula pilda
Spiežamos traukus,
Putoða salda,
Plūstot bez valda,
Izgravo laukus,
Strautiņos šķeļas,
Dimantus skalo,
Aizkalnos ča
lo,Ezeros veļas.
Viņiem ap malām
Putniņi bariem
Slāpes sev dzeš;
Spārniņus pleš,
Saulītes stariem
Uz viņām salām,
Jūrā kas zvīgo
Līdzi tie līgo;
Gavilēs skaļās
Ļaudis tur smejas,
Ielejās zaļās
Līksmojas dejās,
Pulki tur pļavās
Svabadi rīst,
Izd
alās, klīstKalnos un gravās,
Ezeros slīst,
Lido un trauc;
Visi tie brīvi
Tiecas uz dzīvi,
Zvaigznes kur laistās,
Mīloši saistās,
Turpu tos sauc
(Viņiem dziedot, Fausts pamazām
ir iemidzis.)
MEFĪSTOFELS
Viņš guļ! Jūs mīļie, maigie zēni,
Jūs viņu miegā iedziedājāt lēni!
Man par šo koncertu jums jātencina.
Tu n'esi vīrs, kas velnu turēt zina!
Tam saldus sapņus priekšā tēlojat
Un maldu jūrā viņu greiadējat!
Bet, lai šī sliekšņa burvību es lauztu,
Man vajag žurku, kas šo krustu grauztu.
Nau ilgi jādairās ar pesteļiem ,
Tur pagrab viena sadzird jau iz bara.
Es, kam par pelēm, žurkām, rupučiem,
Par mušām, blaktīm, utīm, vara
Es pavēlu tev, ka tu ārā nāktu
Un te šo slieksni apkrimst sāktu,
Tiklīdz kā elju nolieku
Te tā jau klāt ar vienu lēcienu!
Tik
ātri steidzies! Zīme; lūk, še malā,Laid zobus iekšā pašā krusta galā!
Vēl kodienu, tad arī pietiksies!
Nu
sapņo, Faust, līdz kamēr redzamies!
FAUSTS
(Atmozdamies no miega.)
Tad atkal cerība ir pievīluse?
Un garu parādība izzuduse.
Man sapnis
velnu priekšā tēloja!Iz istabas man pūdels izbēga.
Studiju istaba
Fausts un Mefistofels.
FAUSTS
Tur klauvē? ... Iekšā! Kas man atkal mieru
jauc?
MEFISTOFELS
Tas es!
FAUSTS
Nāc iekšā!
MEFISTOFELS
Trešoreiz vēl sauc!
FAUSTS
Tad iekšā!
MEFISTOFELS
Tā tu manim patīcies.
Mēs, cerams, satiksim! Es biedris labs tev būšu!
Jo, lai es aizdzītu tev nelādzīgo dūšu,
Kā smalkais kavalieris es še ieradies
Ar sarkansamta, zeltā šūtu uzvalku,
Pār pleciem stīva zīda mētels, galvu
Sedz
manim cepure ar gaiļa spalvu,Pie sāniem nesu garu, smailu zobenu
Un tagad padomu tev dotu
Tik ātri tāpat ietērpties,
Lai tu, no saitēm vaļā raisījies,
Reiz brīvā dzīvē uzdzīvotu.
FAUSTS
Ko tas lai der? Ak, visos uzvalkos
Es zemes šaurās dzīves slogu jūtu.
Par vecu esmu, lai tik līksmotos,
Par jaunu, lai bez vēlēšanās būtu.
Ko zeme man spēj dot? Pēc kā vēl dzīties?
«Tev atsacīties būs! tik atsacīties!»
Šī ir tā mūža dziesma, kura nevar
rimtBez apstāšanās katram ausi dimt,
Kas visā dzīvē katru brītiņu
Mums priekšā ķērc ar balsi riebīgu.
Ar šausmām vien es pamostos no
rīta,Vai rūgtas asaras man gribas liet,
Kad jāredz man, ka diena nāk un iet:
Neviena vēlēšanās netiek piepildīta,
Kas iepriekð jau ikkatru prieka jausmu
Man māc ar ietiepīgu kritiku
Un nāvē možā gara darbību
Ar tūkstoš mēdītāju ķēmu. drausmu.
Kad nakts ar tumšiem spārniem zemi
sedz,Ar bailēm liekos savās cisās;
I tad man miera nau, sirds iepriekð redz,
Ka baigos sapņos būs tai jāizmisas.
Tas dievs, kas dzīvi manās krūtīs
rada,Kas spēj līdz pamatiem to saviļņot,
Viņš visus manus spēkus vada,
Bet nevar tiem uz āru ceļu dot.
Tā dzīve apnīkst, man mans mūžs par nastu,-
Jo ātrāk vēlējos, lai nāvi rastu,
MEFISTOFELS
Un tomēr retam ir pie nāves patikas.
FAUSTS
Ak, laimīgs, ko pēc spožas uzvaras
Tā puško asiņainiem lauru kroņiem,
Ko, pārsteidzot pēc straujas dejas joņiem,
Tā rod pie mīļas meitiņas!
Ak, kad es augsto garu skatīju,
Kam pārņemts, satriekts nāvē neslīku!
MEFISTOFELS
Bet kas gan viņu nakt' pēc kausa ķēra
Un t
omēr brūno sulu neizdzēra?
FAUSTS
Tev spiegoðana, liekas,. lielais prieks?
MEFISTOFELS
Es zinu daudz, kaut neesmu viszinātnieks.
FAUSTS
Ja mani reiz iz izmisuma šausmām
Ar varu kādas skaņas izrāva,
Ja krūtīs bērnu dienu atmiņa
Man atmodās no viņu saldām pausmām,
Tad visu apberu ar lāstiem,
Kas dvēsli māņu tīklos valdzina!
Šai bēdu lejā viņu vilina
Ar maldu vizmām un ar glaimu stāstiem!
Jau iepriekš lādu augsto iedomību,
Ar kuru gars pats sevi apmānās!
Es lādu spožo maldu parādību
Kas prātiem kairinoši uzmācas!
Es lādu tukšos sapņu vizekļus
Par vārda nemirstību un par slavu!
Es lādu visu, ko vien nosaucam par
savu,Kā sievu, bērnus, mājas, tīrumus!
Es lādu mamonu un viņa naudu,
Kas drošos darbos ved mūs uzstāties
Vai mudinot: uz laisku baudu
Liek mīkstos spilvenos mums slaistīties!
Lāsts vīna sulai, kuru dzeram!
Un tevim, saldais mīlestības glāsts!
Lāsts visam, ko vien ticam, uz ko ceram!
Pār visu gļēvai pacietībai lāsts!
GARU KORIS
(Neredzami dzied.)
Vai! Vai!
Kam bij izpostīt
Tev
daiļo pasauliAr spēcīgu roku?
Tā gāžas, tā krīt!
Tu, pusdievs, to sasiti!
Ar asarām
Drupas nīcībā aiznesam
Un gaužam
Par dailes zudušiem tēliem.
Spēcīgais
No zemes dēliem,
Skaistāki
To atkal uzceli,
Savas krūtīs to dzīvini!
Uzpūti dzīves liesmaSr
Jauna gaita,
Straujīgi raita,
Tev atvērsies;
Rietēs no jauna dziesmas!
MEFISTOFELS
Šie maziņie
Visi manējie.
Klau, uz priekiem un darbiem mundri
Viņi aicina gudri!
Met vientuļa dzīvi,
Kur prāti. un spēki
rūst!Ej pasaulē brīvi
Tur līksmība plūst!
Be
idz sāpēm nodoties! Kur vīra drosa?Kam ļauj, ka viņas tev kā
ērglis krūtis plosa?Ar biedriem kopā, pat vissliktākiem,
Kā cilvēks jutīsies pie cilvēkiem.
Bet tās jau arī nau manas domas.
Tevi iejaukt prastajos salašņos.
Gan nau man nekādas lielas
lomas,Bet ja tu uzņemties vēlētos
Ar mani kopā dzīvi izbaudīt,
Es gatavs piederēt tevim tūlīt.
Kā biedris un ceļvedis
Es esmu tev klātu,
Un, ja izpildu tavu prātu,
Esmu tavs kalps, tavs sulainis!
FAUSTS
Un,kāda man tev jādod atmaksa?
MEFISTOFELS
Ko nu!
Ar to tā steigties nevajga!
FAUSTS
Nē, nē! Es zinu velna egoista dabu,
Aiz līdzjutības tas vis labu
Tik lēti otram nedara.
Mums vajag lietu skaidri galā vest,
Tāds kalps kā tu var mājām postu nest.
MEFISTOFELS
Es gribu š e i t a n tavā varā d
oties,Bez miera, atdusas tev paklausīt;
Bet, viņā saulē atkal satiekoties,
Tev būs to pasu manim izpildīt.
FAUSTS
Maz bēdas man, kas viņā saulē
gaida;Ja reiz šī zeme pīšļos birst,
Vai cita vairs iz drupām nirst.
Tik šinī pasaulē man prieki
smaida,Ðī saule vien pār manām sāpēm starus raida;
Ja reizi man no viņām jāšķiras,
Kas grib un var, lai notiekas.
Par to nekā es dzirdēt negribu,
Vai mīlēs tur un pazīs ienaidu,
Un vai tur sfēras viņās zvaigžņu malās
Ar apakšā un augšā dalās.
MEFISTOFELS
Ja t
ādi tevim uzskati,Tad līgsim! Šinīs dienās redzēsi
Ar prieku, kāda manas mākslas spēja.
Tev došu, ko neviens vēl neredzēja.
FAUSTS
Ko, nabags velns, tu vari dot?
Vai cilvēku un augstās dziņas viņa prātā
No tevim līdzīgiem kāds sajēgt
prot?Tev tikai barība, kas neiet sātā,
Un sarkans zelts tev, kas bez apstājas
Kā dzīvsudrabs iz rokām ritinās,
Tev laimes spēle, kura mūžam nedod laimi,
Un sievietes, kas, manim vēl pie krūts,
Jau citam skatus uzmet glaimi,
Tev gods, kas tikko debeslīksmās gūts,
Kā meteora spīdums zūd iz gaisa.
Dod augļus, kuri nevīst, pirms tos
plūc,Un kokus, kas ik dienas lapas raisa.
MEFISTOFELS
Par tādām prasībām man nau ko bīties.
Šās mantas visas lēti dabūsi.
Bet atnāks laiks, kad beigsi tāļāk dzīties
Un mīļā mierā baudīt gribēsi.
FAUSTS
Ja apmierināts reiz es laiski dusēt liktos,
Lai tūliņ pazaudēju cīniņu!
Ja tu ar glaimiem mani apmāktu,
Ka es pats sevim iepatiktos,
Ja miesas baudījums man garu veiktu:
Lai tā man diena pēdējā! Tā derēsim!
MEFISTOFELS
Nu topp!
FAUSTS
Lai notiek tā.
Ja es uz acumirkļa teiktu:
Cik jauks tu esi, paliec vēl pie manis!
Tad vari mani saitēs siet,
Tad labprāt gribu bojā iet!
Lai atskan drūmi nāves zvanis,
Tad diezgan tu man kalpojis,
Lai rādītājs tad krīt, lai pulkstens stājas,
Man
mūža cēliens pagājis!
MEFISTOFELS
Tik labi apdomā, velns visa iegādājas.
FAUSTS
Uz to tev arī pilna vaļa.
Ne vieglprātīgi derēt ielaidos;
Ja rimstu, tad par kalpu nododos,
Vai tev, vai citam, kāda man tur daļa,
MEFISTOFELS
Vēl šovakar dos daktermielasts gadījumu,
Kā sulainim man pildīt pienākumu,
Bet vēl ko! Visi esam mirstīgi
Kaut pāris vārdiņu man uzraksti.
FAUSTS
Tu, pedant, gribi, lai vēl rakstu dodu?
Vai nekad nepazini vīra godu?
Vai tevim diezgan nau
no mana mutes vārda,Kad tas uz mūža dienam mani sien?
Kad pasauls strāva visu grauj un ārda,
Vai nelaužami būtu raksti vien?!
Bet mums reiz iemājo šī pārliecība;
Kas gan no viņas lēti atradis?
Tas laimīgais, kam sirdi uzticība,
Kaut ziedos visu, vārdu
izpildīs! Bet rak
stīts pergaments ar zēģeliIr spoks, no kura visiem bailes.
Jau pamirst, vārds, pirms vēl
to uzraksti, Mums āda,
vaskis uzliek spailes. Ko ļaunais gars, no manis pieprasi?
Vai varu? marmoru? vai papīri?
Vai spalvu? kaltu? Ko man izlietot?
Es tevim b
rīvi izvēlēties ļauju.
MEFISTOFELS
Tu tūliņ visu
ņem par strauju!Kam to tā pārspīlēti iztēlot!?
Man pietiek ar kaut kuru
lapiņu.Tu paraksties ar asins pilienu.
FAUSTS
Nu, ja tev
tiešām vairāk nevajga.Es ar šo ķēmošanos
izdarīšu.
MEFISTOFELS
Ja, asins,
tā ir sula sevišķa.
FAUSTS
Tik nebaidies?, es vārdu nelauzīšu!
Tā mana cenšanās, viss spēks mans ira,
Ko tagad tevim apsolu.
Es pārāk daudz no sevis domāju;
Man piekrīt tikai tava šķira.
Viņš lielais gars reiz mani atraidīja,
Priekð m
anis daba aizslēdzās.Man pārtrūkuse domu vīja,
Sen zinātne manim atriebās.
Bez atmaņas grimstot iekš baudību dzelmes,
Lai dzesējam degošu kaislību svelmes!
Lai brīnumi, kas vēl nau izpētīti,
Iz burvju audiem tiek mums vaļā
tīti!Lai gāžamies laikmetu šalkumā
Un rībošā gadību ritumā!
Lai dodamies sāpēs un baudās,
Un zūdībās, uzvarās,
Kas viena caur otru bez kārtības šaudās;
Tik nerimu darbā vīrs parādās.
MEFISTOFELS
Es mēru nelieku, ne mērķi, kas jūs sietu,
No visa varat pabaudīt,
Ko, garām steidzot, spējat satvārstīt
Kas vien jums patīk, lai jums labā ietu.
Bet nekaunaties, ņemat tik uz vietu!
FAUSTS
No priekiem runas nau, tu taču dzirdi!
Es gāžos reibonī un baudās pilnās sāpju
Lai mīlot nīstu, skumjās veldzu sirdi.
Šīs krūtis, brīvas zinātnības slāpju,
Vairs neraudzīšu sāpēm aizdarīt,
Kas visai cilvēcei par daļu krīt,
Es sevī pašā gribu izbaudīt;
Kas augsts un dziļš, lai garā aptveru,
Tās laimi, nelaimi lai savās krūtīs leju,
Tā savu Es caur viņu izplešu
Un līdz ar viņu galā bojā e
ju.
MEFISTOFELS
Tic' manim, kas cik gadu tūkstošu
Ir grauzis jau ðo cieto garozu;
Dažs labs no šūpuļa līdz kapam kļuvis,
Bet veco raugu sagremot nau guvis!
Tu vari ticēt man, šī iespēja
Ir tikai dievam iedota!
Viņš mājo vienā mūza gaismā,
Mūs ieslēdzis viņš tumsas baismā,
Jums diena ir ar nakti biedrota.
FAUST?
Bet es tā gribu!
MEFISTOFELS
To var uzklausīties!
Bet tikai viens man bailes dara,
Jo laiks ir īss un māksla gara.
Jūs varbūt ļaujaties no manis pamācīties?
Jums kopā ar kādu dzejnieku jāmetas.
Lai domām tas gaisos lidinās
Un visu labo tikumu balvas
Jums sakrauj uz jūsu goda galvas:
Gan lauvas drošsirdību,
Gan brieža ātrumu,
Gan itālieša dedzību
Un ziemeļnieka izturību.
Lai viņš jums padomu ar uzmeklētu,
Kā taisnību ar viltu vienot spētu,
Un jums ar jauno dienu karstumu
Pēc priekšraksta vēl iemīlēties liktu.
Es pats tādu kungu ar labprāt
tiktu,Par Mikrokosmu to nosauktu.
FAUSTS
Kas esmu es, ja neiespējams būtu,
Ka dzīves vaiņagu. es sevim gūtu,
Pēc kura visi prāti dzinusies?
MEFISTOFELS
Tu galā esi tikai kas tu esi.
Vai tūkstoš parūkas sev uzliecies,
Vai asu augstās ķēkatās pakāpies,
Tu vienmēr paliec tikai, kas tu esi.
FAUSTS
Es jūtu, ka par velti neapnicis
Es zinātnības mantas sevi krāju,
Un,
kad es galā visu pārdomāju No jauna neriet spēks, mans avots sicis;
Es ne par matu augstāk netieku,
Es
bezgalību aizsniegt nespēju.
MEFISTOFELS
Mans labais kungs, jūs spriežat par to lietu,
Kā daždien cilvēki jau spriež;
Mums jāprāto, kā dzīve labāk ietu,
Pirms pri
eki muguru mums griež,Pie joda! Ka tev pieder locekļi
Un galva, p , tu sajēgt vari!
Bet viss, ko baudot satveri,
Vai tas gan nepieder tev arī?
Nu, ja es sešus zirgus samaksāju,
Kas liedz to spēkus man par saviem saukt?
Kā varens vīrs es varu auļiem trau
kt,It kā man būtu divi duči kāju.
Tik braši! Visu prātošanu beidz!
Un taisni pasaulē tik iekšā steidz?
Es saku: nerrs, kas prāto tik un gavē!
Tas ir kā lops uz sausas atmatas,
Ko ļaunais, riņķu riņķos vezdams, zavē
,Un apkārt jaukas zaļas ganības.
FAUSTS
Kā iesākt?
MEFISTOFELS
Tūliņ projām doties.
Kas ðis par moku caurumu!?
Vai to par dzīvi kāds gan nosauktu,
Ar puikām līdzi pašam garlaikoties?
Laid, lai to dara resnie vēderi!
Vai n'esi diezgan tukšus salmus kūlis?
Vislabāko, ko zināt iespēji,
Jau nedrīkst dzirdēt zeņķu pūlis.
Klau, pašulaik viens gaņģī sadzirdams.
FAUSTS
To tagad pieņemt man nau iespējams,
MEFISTOFELS
Bet nabags puika laikam sen jau gaida,
Vai to bez padoma lai projām raida?
Dod savus svārkus man un cepuri,
Tā maska piederēs man vareni.
(Viņš pārģērbjas, apņemdams Fausla mēteli un uzlikdams galva viņa cepuri.)
Nu atļauj manai asprātībai vaļu!
Es beigšu jau par stundas ceturtdaļu.
Tu sataisies, bet nu tik neapsieci!
(Fausts aiziet.)
MEFISTOFELS
(Faustci garajos svarkos.)
Ņem zinātni un prātu nozaimo,
Šo cilvēcisku spēku augstāko!
Ar māņiem, kuri ņirb un spīguļo,
No melu gara sevi pievilt lieci,
Tad tu bez šaubām .manos nagos tieci.
Tam liktens deva garu, kas ar kāri,
Bez valda vienmēr laužas tāļāku
Un kas
ar pārsteidzīgu dedzībuPār visiem zemes priekiem tiecas pāri.
To gribu dzīves burzmā izvazāt
Un stiept caur seklu ikdienību;
Tam nost būs rauties, alkt. un lipt vis klāt!
Un, kairinājot viņa nesātību,
Lai saldi augļi tam priekš lūpām dietu;
Viņš velti slāpes dzesēt izlūgsies,
Un, ja ar nebūtu viņš velnam nodevies,
Viņš beidzot tomēr bojā ietu!
(K ā d s s k o l n i e k s nāk iekšā.)
SKOLNIEKS
Es še tik īsu laiku uzturos
Un nāku pie jums padevīgi,
Lai tādu vīru pazīt mācītos,
Par kuru visi runā godbijīgi.
MEFISTOFELS
Ar savu goddevību jūs man prieku darāt?
Kā mani tādus daudz jūs sastapt varat
Vai citur mācības jau baudījāt?
SKOLNIEKS
Es lūdzu jūs
, jel mani uzņemat!Es visus pūliņus nesīšu droši,
Man dūšas daudz, arī naudas pietiekoši;
M
anai mātei gan grūti bij panest šķiršanos;Es labprāt ko krietnu še mācītos.
MEFISTOFELS
Nu tad jūs atraduši īsto vietu.
SKOLNIEKS
Taisnību sakot, labprāt atkal projām ietu:
Šo mūru un šo gaņģu spraugu
Ne acu galā neieraugu.
Tik. aplam ðauri sas
piestas šīs mājas,Ne zaļumu tur redz, ne koku,
Un, kad vēl zālēs tur uz soliem smoku,
Man domas, visi prāti stājas.
MEFISTOFELS
Tas tik no ieraduma atkarās,
Tā arī bērniņš mātes krūti
No iesākuma pieņem grūti,
Bet drīzi labprāt mielojas.
Pie zinātnības krūtīm jūs tāpat
Arvienu vairāk prieku radīsat.
SKOLNIEKS
Es viņai pieķertos ar mīļu prātu,
Tik sakat vien, kā tieku klātu?
MEFISTOFELS
Pirms tāļāk ejam, lūdzu, izvēlat,
Ko studēsat, jo daudz ir fakultātu?
SKOLNIEKS
Es ļoti mācīts palikt gribētu,
Ar visu zemes, debess plaðumu
Es labprāt vēlos iepazīties,
Ar zinātnību un ar dabu.
MEFISTOFELS
Tur jūs sev ceļu izvēlējāt labu;
Tik nevajag pēc blakus lietām dzīties.
SKOLNIEKS
Tur esmu klāt ar dvēseli un miesu;
Bet, zināms, arī patiktos
Man jautri padzīvoties savu tiesu
Pa brīvām dienām vasars mēnešos.
MEFISTOFELS
Laiks ātri paiet; steidzat, ka to izlietotu,
Bet laiku taupīt māca kārtība,
Mans mīļais draugs, es padomu jums dotu
Collegium logicum
ņemt no sākuma.Tur ga
ru nodīda jums stingriUn it kā spaidu klučos liek,
Ka turpmāk tas vairs ne tik vingri
Pa domu teku tāļāk tiek;
Lai krustiem un šķērsām tas nešaudās,
Kā maldu uguns, kas šur tur parādās.
Tad pamāca jūs gari un plaši,
Ka pat ar pie tā, ko zinājāt paši,
Kā ēst un dzert, nu ir jāgaida,
Pirms «Viens! Divi! Trīs!» sauc komanda.
Bet ir jau ar domu fabrikā
Tāpat kā daždien vēveru darbnīcā,
Kur viena pamina ceļ tūkstoš pavedienu,
Kur atspoles skraida bez apstājas
Un dzijas neredzami ritinās,
Pa tūkstošiem saistās
uz vienu piesitienu.Tur filozofs, tas iekšā nāk
Un, ka tam tā jābūt, pierādīt sak!
Ka pirmais esot tā un otrais tā,
Un tādēļ trešais un ceturtais tā,
Un, ja pirmā un otrā nebūtu,
Tad ar treðo un ceturto nerastu
Še gudrību skolnieki visur nu pauž,
Bet ne
ba tie tādēļ pasi jau auž.Kas pūlas, lai dzīvnieku pazīt un aprakstīt jēgtu,
Tas nokauj to pirms un garu tā izraida,
Tad sagrieztās daļas gan rokās tas patura,
Trūkst, diemžēl, garīgas saites, kas kopā tās slēgtu.
Encheiiesin nalurae
sauc to ķīmija,Smejas par sevi un pate to nezina.
SKOLNĪEKS
Jūsu runu
tā īsti vis neapķeru.
MEFISTOFELS
Tas nākošās reizēs ies labāk, es ceru,
Ja mācāties visu reducēt
Un ar, kā pienākas, klasificēt.
SKOLNIEKS
Tas viss man prātus tik muļķiski jauc,
Ka galv
ā kā dzirnavu riteņi klaudz.
MEFISTOFELS
Pēc tam kā visu galveno lietu
Metafiziku ņemat uz vietu!
Tur jālūko, ka dziļdomīgi tver,
Kas cilvēku smadzenēm! nepieder;
Tā visu, kas galvā vai lien, vai ne,
Ar skanīgiem vārdiem apzīmē.
Bet visupirms ðo pusgadu
Ieturat stingrāko kārtību!
Jums piecas stundas ir katru dien';
Līdz ar zvanu esat klasē arvien!
Tik iepriekš visu krietni samācaties,
Sev paragrāfus galvā iekaļaties,
Lai vēlāk jums acis atdarās,
Ka viņš saka tik to, kas jau grāmatās;
Bet pakaļ rakstat
tik no visa spara,It kā diktēts tiktu no svētā gara!
SKOLNIEKS
Nau vajdzīgs, ka jūs man to otrreiz sacītu!
Cik daudz tas derēt var, pats nojēgt
spēju;Ko melnu sev uz baita piezīmēju,
To droši mājās pārnesu.
MEFISTOFELS
Bet kādā fakultātē gribat iestāties?
SKOLNIEKS
Uz tiesu zinātni es nesajūtu dziņas,
MEFISTOFELS
To es gan varu domāties,
Es zinu, kas ir jātura no viņas.
Jo likumi un tiesības
Tā izplešas kā mūža slimības:
Ikkatrā dzimumā tas parādās no jauna
Un visur lēni viesties nev
ar rimt.Tur prāts top bezprātīgs un labdarība
ļauna!Vai! ka par pēcnieku tev bija dzimt!
Par tiesībām, kas ar mu rn s dzimušas,
Par tām neviena nau, kas rūpējas.
SKOLNIEKS
Caur jums mans naids pret to vēl lielāks ceļas.
Ak, laimīgs tas, kas pamācību no jums smeļas
Gandrīz pie teoloģijas man tiktu stāties,
MEFISTOFELS
Man maldināt jūs netīkas.
Kas uz šo zinātnību attiecas,
Tik grūti ir no ļauna ceļa izsargāties,
Tai tik daudz nāves zāles piejauktas,
Kas ir no labām tikko šķiramas.
Ðe tik viena
domas klausīt derēs lieti,Tik skolotāja vārdus apzvērat!
Par visu turaties pie vārdiem
cieti!Tad jūs pa drošiem vārtiem ieiesat
Uz tiešamības svētnīcu.
SKOLNIEKS
Bet tak pie vārdiem vajag jēdzienu.
Trīskārtīgi kvēlošo uguni!
Nelūko
No manām mākslām visstiprāko!
(Mefistofels, miglai zūdot, iznāk
iz aizkrāsns ka ceļojošssholasts.)
MEFISTOFELS
Kam troksni celt?
Kas jums par vajadzību?
FAUSTS
Skat vien, no pūdeļa kas izlobās!
Kāds sholasts? Vai par to nau jāsmejas!
MEFISTOFELS
Es
kungam saku savu padevību!Jūs mani tiešām krietni sviedrējāt!
FAUSTS
Kā tevi sauc?
MEFISTOFELS
Cik sekli jautājat
Priekš tāda, kas jau vārdus visai nonicina,
Kas visu ārišķu no sevis attālina,
Tik vielu būtnē dziļi pētīt zina.
FAUSTS
Pie
jums, jūs kungi, katris protNo vārda jūsu būtni izburtot.
Kāds jūsu darbs, var sajēgt lēti,
Ja jūs par nelabajiem, meļiem apzīmēti.
Kas tu?
MEFISTOFELS
No viņa spēka daļa es,
Kas ļaunu vienmēr grib un labu vienmēr nes.
FAUSTS
Un kāds šis mīklas atminējums būtu?
MEFISTOFELS
Es esmu gars, kas visu liedz un peļ!
Un, tiešām, viss, kas rodas un kas zeļ,
Ir vērts, ka atkal nebūtībā grūtu.
Vislabāk, ja nekas ij nerastos.
Tā viss, ko saucat jūs par ļaunu,
Par postu, grēkiem un par kaunu,
Ir īstais
lauks, kur darbojos!
FAUSTS
Tu, daļa būdams, vesels stāvi še?
MEFISTOFELS
To teicu tevim pilnā patiesībā.
Tik cilvēks, sīkā nelgu pasaule,
Par visu turas drošā pārgalvībā.
Tās daļas daļa es, kas pirmāk visa bija,
Tās tumsas daļa, kas sev gaismu dzemdēja,
To lepno gaismu, kura, nakti mākdama,
Gandrīz vai valsti viņai nolaupīja.
Bet velti, cik pēc tā ar viņa rauga dzīties,
To miesas vienumēr pie sevis sien,
No miesām plūstot, daiļa miesās vien,
Tai miesas smagums neļauj attīstīties:
Tā, ceru es,
vairs ilgi nevilksies,Un viņa līdz ar miesām bojā ies.
FAUSTS
Nu zinu tavu goda uzdevumu!
Tu maz ko iespēj postīt lielumā
Un ņemies tādēļ strādāt mazuma.
MEFISTOFELS
Maz gan ar to ir panākumu.
Ðo nieku veikt, ðo smieklu pasauli,
Kas nebūtībai pretim stājas,
Bij velti visi mani pūliņi,
Man vienmēr nelabi ar viņu klājās»
Ar viļņiem, aukām, tricēm, ugunsgrēku
Es neiespēju sagrauzt zemes ēku!
Ar lopu, ļaužu sugu es pavisam slēgā,
Tai piekļūt nezina nekādā jēgā.
Cik ar caur manu roku kapā krita,
Vis
jaunas, svaigas asins dzīslās rita.Vai trakam jātop! mūžam iet šī gaita,
No gaisa, zemes, ūdens dziļuma
Dzimst dzīves dīglīši bez skaita,
No silta, auksta, sausa, velgana!
Tik uguni vēl sevim paglābu,
Bez tā nekas man īpašs nebūtu!
FAUSTS
Bet spēka strāvas mūžam možas
Bez gala rietēt neapnīkst,
Un veltos draudos un bez noas
Tev saltā roka zemē slīkst!
Tu ērmots gars, kas dzimis peklē,
Ej sevim citu darbu meklē!
MEFISTOFELS
Tas tiešām labi jāpārdomā;
Par to vēl runāsim, es ņemšu omā!
Vai ðoreiz
varu atvadīties?
FAUSTS
Kas tev tur sevišķi vēl jāprasās?
Es mācījos ar tevi iepazīties;
Tu vari nākt, kad tevim patīkas.
Ðe logs, ðe durvis, ðe ar skurstenis,
Tur vari brīvi atstāt tu šo vietu.
MEFISTOFELS
Man jāatzīst, kāds sīciņš kavēklis
Man
neatļauj, ka projām ietu Tas krusts, ko tu uz sliekšņa uzvilki.
FAUSTS
Vai lietuvēna krusts tur tevi savaldzina?
Tad, elles dēls, jel pasaki,
Kā iekļuvi? Kas tevi šurpu dzina?
Kā varēja tāds gars tā piekrāpties?
MEPISTOFELS
Lūk, jūs to krustu vāji uzvilkuši:
Tam āra stūritikai skataties
Jūs esat drusku vaļā atstājusi.
FAUSTS
Tas laimīgs ķēriens, tiešām prieks!
Tu tagad būtu nu mans cietumnieks?
It nejauši tas atgadījies.
MEFISTOFELS
Kad pūdels ieskrēja, viņš nebij
apskatījies;Nu lieta rādās citāda,
Jo velnam aizkrustota izeja.
FAUSTS
Bet kādēļ tad tu neizej caur logu?
MEFISTOFELS
Mums, velniem, likums uzliek tādu slogu
Ka mums t u r jāiziet, kur nākuši;
Mēs nākot brīvi, ejot saistīti.
FAUSTS
Vai likumiem pat elle
pārvaldīta?Tas brangi, tad jau noslēgt varētu
Ar jums, jūs kungi, drošu līgumu?
MEFISTOFELS
Tā daļa, kura tevim apsolīta,
Tev pilnā mērā dota kļūs.
Bet neiet jau, ka to tik īsi beigtu,
Tas citā reizē jāpārrunā būs;
Bet šoreiz pazemīgi lūdzu jūs
Nu at
laist mani, lai es projām steigtu.
FAUSTS
Jel paliec drusku, kam tev jāsteidzas?
Mēs kādu vārdiņu vēl parunātu.
MEFISTOFELS
Laid tagad vien! Es drīzi būšu klātu,
Tad vari jautāt, cik tev patīkas.
FAUSTS
Es neesmu pēc tevis medījis,
Tu pats
jau līdi manos slastos.Lai velnu tura, kas to noķēris!
Ne lēti vairs tāds atgadījums
rastos.
MEFISTOFELS
Ja patiku ar to es tevim daru,
Tad drusku vēl pie tevis palikt varu.
Bet tad, lai laiks mums jautrāk paietu,
Ļauj, ka tev savas mākslas izrādu.
FAUSTS
Bet gādā ar, ka viņas jaukas būtu!
Ne visai labprāt garu laiku jūtu.
MEFISTOFELS
Mans draugs, šī īsā stundiņa
Daudz vairāk tavas jūtas saldīs
Kā visa vienmuļīgā gadskārta.
Ne tukšas ēnas tevi maldīs,
Kad maigi gari tavas acis lolos
Ar vizm
u ainām mirdzošāmUn ausis tev ar skaņām burvīgām.
I tavai osmai, garðai iztikt solos
Un beidzot jūtām, visai vēlīgām.
Mēs visi kopā še, lai tūliņ sākam,
Mēs savas mākslas sen jau mākam!
(Garu koris sāk dziedāt.)
GARI
Drūma un spiedoša
Velve, nu gaisti!
Rītausa ziedoša,
Liegi un skaisti
Gaismiņu laisti!
Mākoņu strēles
Vēji lai klaida!
Zvaigznīšu kvēles
Atkal lai smaida!
Saulīte maigā
Laipnākā vaigā
Dienvidū staigā,
Debesu dēli,
Mirdzošie tēli.
Lejup lai liecas!
Ilgas jau žēli
Aizsniegt tos tiecas.
Plīvuri spīd;
Pāri pār lejam,
Rožainām ejām
Plaši tie slīd,
Klasi tur Milda
Mīlošos draudzē,
Sirsniņas silda,
Mīļi tos saudzē,
Vīnogu vītas
Apkārt tiem tītas...
Vīnsula pilda
Spiežamos traukus,
Putoða salda,
Plūstot bez valda,
Izgravo laukus,
S
trautiņos šķeļas,Dimantus skalo,
Aizkalnos čalo,
Ezeros veļas.
Viņiem ap malām
Putniņi bariem
Slāpes sev dzeš;
Spārniņus pleš,
Saulītes stariem
Uz viņām salām,
Jūrā kas zvīgo
Līdzi tie līgo;
Gavilēs skaļās
Ļaudis tur smejas,
Ielejās zaļās
Līksmojas dejās,
Pulki tur pļavās
Svabadi rīst,
Izdalās, klīst
Kalnos un gravās,
Ezeros slīst,
Lido un trauc;
Visi tie brīvi
Tiecas uz dzīvi,
Zvaigznes kur laistās,
Mīloši saistās,
Turpu tos sauc
(Viņiem dziedot, Fausts pamazām
ir iemidzis.)
MEFĪSTOFELS
Viņš guļ! Jūs mīļie, maigie zēni,
Jūs viņu miegā iedziedājāt lēni!
Man par šo koncertu jums jātencina.
Tu n'esi vīrs, kas velnu turēt zina!
Tam saldus sapņus priekšā tēlojat
Un maldu jūrā viņu greiadējat!
Bet, lai šī sliekšņa burvību es lauztu,
Man vajag ž
urku, kas ðo krustu grauztu.Nau ilgi jādairās ar pesteļiem ,
Tur pagrab viena sadzird jau iz bara.
Es, kam par pelēm, žurkām, rupučiem,
Par mušām, blaktīm, utīm, vara
Es pavēlu tev, ka tu ārā nāktu
Un te šo slieksni apkrimst sāktu,
Tiklīdz kā elju
nolieku Te tā jau klāt ar vienu lēcienu!
Tik ātri steidzies! Zīme; lūk, še malā,
Laid zobus iekšā pašā krusta galā!
Vēl kodienu, tad arī pietiksies!
Nu
sapņo, Faust, līdz kamēr redzamies!
FAUSTS
(Atmozdamies no miega.)
Tad atkal cerība ir pievīluse?
Un garu parādība izzuduse.
Man sapnis velnu priekšā tēloja!
Iz istabas man pūdels izbēga.
Studiju istaba
Fausts un Mefistofels.
FAUSTS
Tur klauvē? ... Iekšā! Kas man atkal mieru
jauc?
MEFISTOFELS
Tas es!
FAUSTS
Nāc iekšā!
MEFISTOFELS
Trešoreiz vēl sauc!
FAUSTS
Tad iekšā!
MEFISTOFELS
Tā tu manim patīcies.
Mēs, cerams, satiksim! Es biedris labs tev būšu!
Jo, lai es aizdzītu tev nelādzīgo dūšu,
Kā smalkais kavalieris es še ieradies
Ar sarkansamta, zeltā šūtu uzva
lku,Pār pleciem stīva zīda mētels, galvu
Sedz manim cepure ar gaiļa spalvu,
Pie sāniem nesu garu, smailu zobenu
Un tagad padomu tev dotu
Tik ātri tāpat ietērpties,
Lai tu, no saitēm vaļā raisījies,
Reiz brīvā dzīvē uzdzīvotu.
FAUSTS
Ko tas lai der? Ak, visos uzvalkos
Es zemes šaurās dzīves slogu jūtu.
Par vecu esmu, lai tik līksmotos,
Par jaunu, lai bez vēlēšanās būtu.
Ko zeme man spēj dot? Pēc kā vēl dzīties?
«Tev atsacīties būs! tik atsacīties!»
Šī ir tā mūža dziesma, kura nevar
rimtBez apstāšanās katram ausi dimt,
Kas visā dzīvē katru brītiņu
Mums priekšā ķērc ar balsi riebīgu.
Ar šausmām vien es pamostos no
rīta,Vai rūgtas asaras man gribas liet,
Kad jāredz man, ka diena nāk un iet:
Neviena vēlēšanās netiek piepildīta,
Kas iepriekð jau ikkatru prieka jausmu
Man māc ar ietiepīgu kritiku
Un nāvē možā gara darbību
Ar tūkstoš mēdītāju ķēmu. drausmu.
Kad nakts ar tumšiem spārniem zemi
sedz,Ar bailēm liekos savās cisās;
I tad man miera nau, sirds iepriekð redz,
Ka baigos sapņos būs tai jāizmis
as.Tas dievs, kas dzīvi manās krūtīs
rada,Kas spēj līdz pamatiem to saviļņot,
Viņš visus manus spēkus vada,
Bet nevar tiem uz āru ceļu dot.
Tā dzīve apnīkst, man mans mūžs par
nastu,-Jo ātrāk vēlējos, lai nāvi rastu,
MEFISTOFELS
Un tomēr retam ir pie nāves patikas.
FAUSTS
Ak, laimīgs, ko pēc spožas uzvaras
Tā puško asiņainiem lauru kroņiem,
Ko, pārsteidzot pēc straujas dejas joņiem,
Tā rod pie mīļas meitiņas!
Ak, kad es augsto garu skatīju,
Kam pārņemts, satriekts nāvē neslīku!
MEFISTOFELS
Bet kas gan viņu nakt' pēc kausa ķēra
Un tomēr brūno sulu neizdzēra?
FAUSTS
Tev spiegoðana, liekas,. lielais prieks?
MEFISTOFELS
Es zinu daudz, kaut neesmu viszinātnieks.
FAUSTS
Ja mani reiz iz izmisuma šausmām
Ar varu kādas skaņas izrāv
a,Ja krūtīs bērnu dienu atmiņa
Man atmodās no viņu saldām pausmām,
Tad visu apberu ar lāstiem,
Kas dvēsli māņu tīklos valdzina!
Šai bēdu lejā viņu vilina
Ar maldu vizmām un ar glaimu stāstiem!
Jau iepriekš lādu augsto iedomību,
Ar kuru gars pats sevi apm
ānās!Es lādu spožo maldu parādību
Kas prātiem kairinoši uzmācas!
Es lādu tukšos sapņu vizekļus
Par vārda nemirstību un par slavu!
Es lādu visu, ko vien nosaucam par
savu,Kā sievu, bērnus, mājas, tīrumus!
Es lādu mamonu un viņa naudu,
Kas droðos darbos ve
d mūs uzstātiesVai mudinot: uz laisku baudu
Liek mīkstos spilvenos mums slaistīties!
Lāsts vīna sulai, kuru dzeram!
Un tevim, saldais mīlestības glāsts!
Lāsts visam, ko vien ticam, uz ko ceram!
Pār visu gļēvai pacietībai lāsts!
GARU KORIS
(Neredzami dzied.)
Vai! Vai!
Kam bij izpostīt
Tev daiļo pasauli
Ar spēcīgu roku?
Tā gāžas, tā krīt!
Tu, pusdievs, to sasiti!
Ar asarām
Drupas nīcībā aiznesam
Un gaužam
Par dailes zudušiem tēliem.
Spēcīgais
No zemes dēliem,
Skaistāki
To atkal uzceli,
Savas k
rūtīs to dzīvini!Uzpūti dzīves liesmaSr
Jauna gaita,
Straujīgi raita,
Tev atvērsies;
Rietēs no jauna dziesmas!
MEFISTOFELS
Šie maziņie
Visi manējie.
Klau, uz priekiem un darbiem mundri
Viņi aicina gudri!
Met vientuļa dzīvi,
Kur prāti. un spēki
rūst!Ej pasaulē brīvi
Tur līksmība plūst!
Beidz sāpēm nodoties! Kur vīra drosa?
Kam ļauj, ka viņas tev kā
ērglis krūtis plosa?Ar biedriem kopā, pat vissliktākiem,
Kā cilvēks jutīsies pie cilvēkiem.
Bet tās jau arī nau manas domas.
Tevi iejaukt prastajos
salašņos.Gan nau man nekādas lielas
lomas,Bet ja tu uzņemties vēlētos
Ar mani kopā dzīvi izbaudīt,
Es gatavs piederēt tevim tūlīt.
Kā biedris un ceļvedis
Es esmu tev klātu,
Un, ja izpildu tavu prātu,
Esmu tavs kalps, tavs sulainis!
FAUSTS
Un,kāda man tev jādod atmaksa?
MEFISTOFELS
Ko nu! Ar to tā steigties nevajga!
FAUSTS
Nē, nē! Es zinu velna egoista dabu,
Aiz līdzjutības tas vis labu
Tik lēti otram nedara.
Mums vajag lietu skaidri galā vest,
Tāds kalps kā tu var mājām postu nest.
MEFISTOFELS
Es gribu š e i t a n tavā varā doties,
Bez miera, atdusas tev paklausīt;
Bet, viņā saulē atkal satiekoties,
Tev būs to pasu manim izpildīt.
FAUSTS
Maz bēdas man, kas viņā saulē
gaida;Ja reiz šī zeme pīšļos birst,
Vai cita vairs iz drupā
m nirst.Tik šinī pasaulē man prieki
smaida,Šī saule vien pār manām sāpēm
starus raida;Ja reizi man no viņām jāšķiras,
Kas grib un var, lai notiekas.
Par to nekā es dzirdēt negribu,
Vai mīlēs tur un pazīs ienaidu,
Un vai tur sfēras viņās zvaigžņu malās
A
r apakšā un augšā dalās.
MEFISTOFELS
Ja tādi tevim uzskati,
Tad līgsim! Šinīs dienās redzēsi
Ar prieku, kāda manas mākslas spēja.
Tev došu, ko neviens vēl neredzēja.
FAUSTS
Ko, nabags velns, tu vari dot?
Vai cilvēku un augstās dziņas viņa prātā
No tevim līdzīgiem kāds sajēgt
prot?Tev tikai barība, kas neiet sātā,
Un sarkans zelts tev, kas bez apstājas
Kā dzīvsudrabs iz rokām ritinās,
Tev laimes spēle, kura mūžam nedod laimi,
Un sievietes, kas, manim vēl pie krūts,
Jau citam skatus uzmet glaimi,
Tev gods, kas tikko debeslīksmās gūts,
Kā meteora spīdums zūd iz gaisa.
Dod augļus, kuri nevīst, pirms tos
plūc,Un kokus, kas ik dienas lapas raisa.
MEFISTOFELS
Par tādām prasībām man nau ko bīties.
Šās mantas visas lēti dabūsi.
Bet atnāks laiks, kad beigsi tāļāk dzīties
Un mīļā mierā baudīt gribēsi.
FAUSTS
Ja apmierināts reiz es laiski dusēt liktos,
Lai tūliņ pazaudēju cīniņu!
Ja tu ar glaimiem mani apmāktu,
Ka es pats sevim iepatiktos,
Ja miesas baudījums man garu veiktu:
Lai tā man diena pēdējā! Tā derēsim!
MEFISTOFELS
Nu topp!
FAUSTS
Lai notiek tā.
Ja es uz acumirkļa teiktu:
Cik jauks tu esi, paliec vēl pie manis!
Tad vari mani saitēs siet,
Tad labprāt gribu bojā iet!
Lai atskan drūmi nāves zvanis,
Tad diezgan tu man kalpojis,
Lai
rādītājs tad krīt, lai pulkstens stājas,Man mūža cēliens pagājis!
MEFISTOFELS
Tik labi apdomā, velns visa iegādājas.
FAUSTS
Uz to tev arī pilna vaļa.
Ne vieglprātīgi derēt ielaidos;
Ja rimstu, tad par kalpu nododos,
Vai tev, vai citam, kāda man tur daļa,
MEFISTOFELS
Vēl šovakar dos daktermielasts gadījumu,
Kā sulainim man pildīt pienākumu,
Bet vēl ko! Visi esam mirstīgi
Kaut pāris vārdiņu man uzraksti.
FAUSTS
Tu, pedant, gribi, lai vēl rakstu dodu?
Vai nekad nepazini vīra god
u?Vai tevim diezgan nau
no mana mutes vārda,Kad tas uz mūža dienam mani sien?
Kad pasauls strāva visu grauj un ārda,
Vai nelaužami būtu raksti vien?!
Bet mums reiz iemājo šī pārliecība;
Kas gan no viņas lēti atradis?
Tas laimīgais, kam sirdi uzticība,
Kaut ziedos visu, vārdu
izpildīs! Bet rakstīts pergaments ar zēģeli
Ir spoks, no kura visiem bailes.
Jau pamirst, vārds, pirms vēl
to uzraksti, Mums āda,
vaskis uzliek spailes. Ko ļaunais gars, no manis pieprasi?
Vai varu? marmoru? vai papīri?
Vai spalvu? kaltu? Ko man izlietot?
Es tevim brīvi
izvēlēties ļauju.
MEFISTOFELS
Tu tūliņ visu
ņem par strauju!Kam to tā pārspīlēti iztēlot!?
Man pietiek ar kaut kuru
lapiņu.Tu paraksties ar asins pilienu.
FAUSTS
Nu, ja tev
tiešām vairāk nevajga.Es ar šo ķēmošanos
izdarīšu.
MEFISTOFELS
Ja, asins,
tā ir sula sevišķa.
FAUSTS
Tik nebaidies?, es vārdu nelauzīšu!
Tā mana cenšanās, viss spēks mans ira,
Ko tagad tevim apsolu.
Es pārāk daudz no sevis domāju;
Man piekrīt tikai tava šķira.
V
iņš lielais gars reiz mani atraidīja,Priekš manis daba aizslēdzās.
Man pārtrūkuse domu vīja,
Sen zinātne manim atriebās.
Bez atmaņas grimstot iekš baudību dzelmes,
Lai dzesējam degošu kaislību svelmes!
Lai brīnumi, kas vēl nau izpētīti,
Iz burvju audiem t
iek mums vaļā tīti!Lai gāžamies laikmetu šalkumā
Un rībošā gadību ritumā!
Lai dodamies sāpēs un baudās,
Un zūdībās, uzvarās,
Kas viena caur otru bez kārtības šaudās;
Tik nerimu darbā vīrs parādās.
MEFISTOFELS
Es mēru nelieku, ne mērķi, kas jūs si
etu,No visa varat pabaudīt,
Ko, garām steidzot, spējat satvārstīt
Kas vien jums patīk, lai jums labā ietu.
Bet nekaunaties, ņemat tik uz vietu!
FAUSTS
No priekiem runas nau, tu taču dzirdi!
Es gāžos reibonī un baudās pilnās sāpju
Lai mīlot nīstu, skumjās veldzu sirdi.
Šīs krūtis, brīvas zinātnības slāpju,
Vairs neraudzīšu sāpēm aizdarīt,
Kas visai cilvēcei par daļu krīt,
Es sevī pašā gribu izbaudīt;
Kas augsts un dziļš, lai garā aptveru,
Tās laimi, nelaimi lai savās krūtīs leju,
Tā savu Es caur viņu izplešu
Un līdz ar viņu galā bojā eju.
MEFISTOFELS
Tic' manim, kas cik gadu tūkstošu
Ir grauzis jau ðo cieto garozu;
Dažs labs no šūpuļa līdz kapam kļuvis,
Bet veco raugu sagremot nau guvis!
Tu vari ticēt man, šī iespēja
Ir tikai dievam iedota!
Viņš mājo vienā mūza gaismā,
Mūs ieslēdzis viņš tumsas baismā,
Jums diena ir ar nakti biedrota.
FAUST?
Bet es tā gribu!
MEFISTOFELS
To var uzklausīties!
Bet tikai viens man bailes dara,
Jo laiks ir īss un māksla gara.
Jūs varbūt ļaujaties no manis pamācīties?
Jums kopā ar kādu dzejnieku jāmetas.
Lai domām tas gaisos lidinās
Un visu labo tikumu balvas
Jums sakrauj uz jūsu goda galvas:
Gan lauvas drošsirdību,
Gan brieža ātrumu,
Gan itālieša dedzību
Un ziemeļnieka izturību.
Lai viņš jums padomu ar uzmeklētu,
Kā taisnību ar viltu vienot spētu,
Un jums ar jauno dienu karstumu
Pēc priekšraksta vēl iemīlēties liktu.
Es pats tādu kungu ar labprāt
tiktu,Par Mikrokosmu to nosauktu.
FAUSTS
Kas esmu es, ja neiespējams būtu,
Ka dzīves vaiņagu. es sevim gūtu,
Pēc kura visi prāti dzinusies?
MEFISTOFELS
Tu galā esi tikai kas tu esi.
Vai tūkstoš parūkas sev uzliecies,
Vai asu augstās ķēkatās pakāpies,
Tu vienmēr paliec tikai, kas tu esi.
FAUSTS
Es jūtu, ka par velti neapnicis
Es zinātnības mantas sevi krāju,
Un,
kad es galā visu pārdomāju No jauna neriet spēks, mans avots sicis;
Es ne par matu augstāk netieku,
Es
bezgalību aizsniegt nespēju.
MEFISTOFELS
Mans labais kungs, jūs spriežat par to lietu,
Kā daždien cilvēki jau spriež
;Mums jāprāto, kā dzīve labāk ietu,
Pirms prieki muguru mums griež,
Pie joda! Ka tev pieder locekļi
Un galva, p , tu sajēgt vari!
Bet viss, ko baudot satveri,
Vai tas gan nepieder tev arī?
Nu, ja es sešus zirgus samaksāju,
Kas liedz to spēkus man par sa
viem saukt?Kā varens vīrs es varu auļiem traukt,
It kā man būtu divi duči kāju.
Tik braši! Visu prātošanu beidz!
Un taisni pasaulē tik iekšā steidz?
Es saku: nerrs, kas prāto tik un gavē!
Tas ir kā lops uz sausas atmatas,
Ko ļaunais, riņķu riņķos vezdams, zavē
,Un apkārt jaukas zaļas ganības.
FAUSTS
Kā iesākt?
MEFISTOFELS
Tūliņ projām doties.
Kas ðis par moku caurumu!?
Vai to par dzīvi kāds gan nosauktu,
Ar puikām līdzi pašam garlaikoties?
Laid, lai to dara resnie vēderi!
Vai n'esi diezgan tukðu
s salmus kūlis?Vislabāko, ko zināt iespēji,
Jau nedrīkst dzirdēt zeņķu pūlis.
Klau, pašulaik viens gaņģī sadzirdams.
FAUSTS
To tagad pieņemt man nau iespējams,
MEFISTOFELS
Bet nabags puika laikam sen jau gaida,
Vai to bez padoma lai projām rai
da?Dod savus svārkus man un cepuri,
Tā maska piederēs man vareni.
(Viņš pārģērbjas, apņemdams Fausla mēteli un uzlikdams galva viņa cepuri.)
Nu atļauj manai asprātībai vaļu!
Es beigšu jau par stundas ceturtdaļu.
Tu sataisies, bet nu tik neapsieci!
(Fausts aiziet.)
MEFISTOFELS
(Faustci garajos svarkos.)
Ņem zinātni un prātu nozaimo,
Šo cilvēcisku spēku augstāko!
Ar māņiem, kuri ņirb un spīguļo,
No melu gara sevi pievilt lieci,
Tad tu bez šaubām .manos nagos tieci.
Tam liktens deva garu, kas a
r kāri,Bez valda vienmēr laužas tāļāku
Un kas ar pārsteidzīgu dedzību
Pār visiem zemes priekiem tiecas pāri.
To gribu dzīves burzmā izvazāt
Un stiept caur seklu ikdienību;
Tam nost būs rauties, alkt. un lipt vis klāt!
Un, kairinājot viņa nesātību,
Lai sal
di augļi tam priekš lūpām dietu;Viņš velti slāpes dzesēt izlūgsies,
Un, ja ar nebūtu viņš velnam nodevies,
Viņš beidzot tomēr bojā ietu!
(K ā d s s k o l n i e k s nāk iekšā.)
SKOLNIEKS
Es še tik īsu laiku uzturos
Un nāku pie jums padevīgi,
Lai t
ādu vīru pazīt mācītos,Par kuru visi runā godbijīgi.
MEFISTOFELS
Ar savu goddevību jūs man prieku darāt?
Kā mani tādus daudz jūs sastapt varat
Vai citur mācības jau baudījāt?
SKOLNIEKS
Es lūdzu jūs
, jel mani uzņemat!Es visus pūliņus nesīšu dr
oði,Man dūšas daudz, arī naudas pietiekoši;
Manai mātei gan grūti bij panest šķiršanos;
Es labprāt ko krietnu še mācītos.
MEFISTOFELS
Nu tad jūs atraduši īsto vietu.
SKOLNIEKS
Taisnību sakot, labprāt atkal projām ietu:
Šo mūru un šo gaņģu spraug
uNe acu galā neieraugu.
Tik. aplam šauri saspiestas šīs mājas,
Ne zaļumu tur redz, ne koku,
Un, kad vēl zālēs tur uz soliem smoku,
Man domas, visi prāti stājas.
MEFISTOFELS
Tas tik no ieraduma atkarās,
Tā arī bērniņš mātes krūti
No iesākuma pieņem grūti,
Bet drīzi labprāt mielojas.
Pie zinātnības krūtīm jūs tāpat
Arvienu vairāk prieku radīsat.
SKOLNIEKS
Es viņai pieķertos ar mīļu prātu,
Tik sakat vien, kā tieku klātu?
MEFISTOFELS
Pirms tāļāk ejam, lūdzu, izvēlat,
Ko studēsat, jo daudz ir fakultātu?
SKOLNIEKS
Es ļoti mācīts palikt gribētu,
Ar visu zemes, debess plaðumu
Es labprāt vēlos iepazīties,
Ar zinātnību un ar dabu.
MEFISTOFELS
Tur jūs sev ceļu izvēlējāt labu;
Tik nevajag pēc blakus lietām dzīties.
SKOLNIEKS
Tu
r esmu klāt ar dvēseli un miesu;Bet, zināms, arī patiktos
Man jautri padzīvoties savu tiesu
Pa brīvām dienām vasars mēnešos.
MEFISTOFELS
Laiks ātri paiet; steidzat, ka to izlietotu,
Bet laiku taupīt māca kārtība,
Mans mīļais draugs, es padomu jums
dotuCollegium logicum
ņemt no sākuma.Tur garu nodīda jums stingri
Un it kā spaidu klučos liek,
Ka turpmāk tas vairs ne tik vingri
Pa domu teku tāļāk tiek;
Lai krustiem un šķērsām tas nešaudās,
Kā maldu uguns, kas šur tur parādās.
Tad pamāca jūs gari un
plaði,Ka pat ar pie tā, ko zinājāt paši,
Kā ēst un dzert, nu ir jāgaida,
Pirms «Viens! Divi! Trīs!» sauc komanda.
Bet ir jau ar domu fabrikā
Tāpat kā daždien vēveru darbnīcā,
Kur viena pamina ceļ tūkstoš pavedienu,
Kur atspoles skraida bez apstājas
Un dz
ijas neredzami ritinās,Pa tūkstošiem saistās uz vienu piesitienu.
Tur filozofs, tas iekšā nāk
Un, ka tam tā jābūt, pierādīt sak!
Ka pirmais esot tā un otrais tā,
Un tādēļ trešais un ceturtais tā,
Un, ja pirmā un otrā nebūtu,
Tad ar treðo un ceturto nerastu
Še gudrību skolnieki visur nu pauž,
Bet neba tie tādēļ pasi jau auž.
Kas pūlas, lai dzīvnieku pazīt un aprakstīt jēgtu,
Tas nokauj to pirms un garu tā izraida,
Tad sagrieztās daļas gan rokās tas patura,
Trūkst, diemžēl, garīgas saites, kas kopā tās slēgtu.
Encheiiesin nalurae
sauc to ķīmija,Smejas par sevi un pate to nezina.
SKOLNĪEKS
Jūsu runu
tā īsti vis neapķeru.
MEFISTOFELS
Tas nākošās reizēs ies labāk, es ceru,
Ja mācāties visu reducēt
Un ar, kā pienākas, klasificēt.
SKOLNIEKS
Tas viss man prātus tik muļķiski jauc,
Ka galvā kā dzirnavu riteņi klaudz.
MEFISTOFELS
Pēc tam kā visu galveno lietu
Metafiziku ņemat uz vietu!
Tur jālūko, ka dziļdomīgi tver,
Kas cilvēku smadzenēm! nepieder;
Tā visu, kas galvā vai lien, vai ne,
Ar sk
anīgiem vārdiem apzīmē.Bet visupirms ðo pusgadu
Ieturat stingrāko kārtību!
Jums piecas stundas ir katru dien';
Līdz ar zvanu esat klasē arvien!
Tik iepriekš visu krietni samācaties,
Sev paragrāfus galvā iekaļaties,
Lai vēlāk jums acis atdarās,
Ka viņš saka tik to, kas jau grāmatās;
Bet pakaļ rakstat tik no visa spara,
It kā diktēts tiktu no svētā gara!
SKOLNIEKS
Nau vajdzīgs, ka jūs man to otrreiz sacītu!
Cik daudz tas derēt var, pats nojēgt
spēju;Ko melnu sev uz baita piezīmēju,
To droši mājās pār
nesu.
MEFISTOFELS
Bet kādā fakultātē gribat iestāties?
SKOLNIEKS
Uz tiesu zinātni es nesajūtu dziņas,
MEFISTOFELS
To es gan varu domāties,
Es zinu, kas ir jātura no viņas.
Jo likumi un tiesības
Tā izplešas kā mūža slimības:
Ikkatrā dzimumā tas parādās no jauna
Un visur lēni viesties nevar rimt.
Tur prāts top bezprātīgs un labdarība
ļauna!Vai! ka par pēcnieku tev bija dzimt!
Par tiesībām, kas ar mu rn s dzimušas,
Par tām neviena nau, kas rūpējas.
SKOLNIEKS
Caur jums mans naids pret to vēl lielāks ceļas.
Ak, laimīgs tas, kas pamācību no jums smeļas
Gandrīz pie teoloģijas man tiktu stāties,
MEFISTOFELS
Man maldināt jūs netīkas.
Kas uz šo zinātnību attiecas,
Tik grūti ir no ļauna ceļa izsargāties,
Tai tik daudz nāves zāles piejauktas
,Kas ir no labām tikko šķiramas.
Še tik viena domas klausīt
derēs lieti,Tik skolotāja vārdus apzvērat!
Par visu turaties pie vārdiem
cieti!Tad jūs pa drošiem vārtiem ieiesat
Uz tiešamības svētnīcu.
SKOLNIEKS
Bet tak pie vārdiem vajag jēdzienu.
MEFISTOFELS
(Uz raganu.)
Un, ja es tevim varu nākt kur talkā,
Tad valpurģos man tikai pasaki.
RAGANA
Še dziesma vēl, ja jūs to dziedāsat,
Jūs dziras iespaidu vēl dziļāk jutīsat.
MEFISTOFELS
(Uz Faustu.)
Nāc nu tik ātri! Nekavējies!
Tev v
ajag, ka tu labi izsviedrējies!Lai spēks caur iekšu var uz āru spiesties.
Tad tevi mācu cienīt cēlo laiskumu,
Un drīz tu jūti ar sirdspatiku,
Ka mīlestība sāk tev krūtīs viesties!
FAUSTS
Ļauj vienu skatu vēl uz spoguli!
Lai tēlā lūkotos tik brīnummaigā!
MEFISTOFELS
Nē! Nē! Tu visu sievu priekšzīmi
Drīz dzīvu ieraudzīsi vaigu vaigā.
(Klusu.)
Jo pēc šā brangā dzēriena
Tev katra sieviete būs Helena!
Iela
F a u s t s, pēc burvju dzēriena pilnīgi pārgrozījies, uznāk stalta kavaliera veidā.
M a r g a r i e t a garām iedama.
FAUSTS
Vai ļaujat, daiļā jaunkundze, ka piedāvāju
Jums savu roku pavadīt uz māju?
MARGARIETA
Ne mani sauc par jaunkundzi,
ne daiļu;Man vienai mājās iet nau
baiļu.
(Viņa aizgriežas no viņa un iet projām.)
FAUSTS
Tu debess tēvs! Šo skaistumu!
To savu mūžu redzējs neesmu.
Tā ir tik tikla, tikumīga
Un tomēr tā kā paskabrīga.
Šie vaidziņi, šīs sārtlūpiņas,
Man mūžu dienu būs prātā
viņas!Kā kaunīgi tā skatījās
Man sirdī dziļi tas iespiedās;
Un, ka tā vēl strupi atcirta,
Tas mani burtin apbūra!
(M e f i s t o f e l s uznāk.)
Vai dzirdi, gādā man šo meiteni!
MEFISTOFELS
nu, kuru?.
FAUSTS
To,
kas tikko garām gāja.
MEFISTOFELÐ
To tur? Tā nāk no sava mācītāja,
Tai tikko visi grēki atlaisti.
Pie biktskrēsla es tuvu pielīdu!
Ak tavu nevainīgu bērniņu!
Ko tāds iet biktēt!
Ko tas grēka dara?
Pie viņas nobeidzas mana vara!
FAUSTS
Bet viņai četripadsmit taču
pāri!
MEFISTOFELS
Tu runā jau kā gatavs palaidnis,
Kas katru mīļu puķi uzska
ta ar kāri,Kam gods un tikums, itin viss
Ar drošu roku plūcams Sķiet
;Bet neba tas jau ik reizes iet.
FAUSTS
Mans augsti cienīts maģistri,
Laid mani mierā ar
morāli!Un to es tev saku
strupi un īsi:Ja jauno, saldo skuķīti
Vēl šonakt manās
rokās nevedīsi,Tad šķirti ļaudis mēs ap pusnakti.
MEFISTOFELS
Kā to gan var? Vai tev maz apdomas?
Vismaz man vajag četripadsmit dienu,
Lai izlūkotu tikai gadījienu.
FAUSTS
Ja man tik būtu stundas septiņas,
Nekāda velna man nevajdzētu,
Pats tādu meiteni pavest spētu,
MEFISTOFELS
Jūs runājat kā francūzis, nudien!
Bet, lūgtu, jele paciešaties:
Ko palīdz tikai pate bauda vien?
Jūs vēl daudz vairāk priecāsaties,
Un, iepriekš garus riņķus mezdami
Un skuķi aiz deguna vezdami,
Sev beigās to itin mīkstu darā
t,Kā franču romānos to lasīt varat.
FAUSTS
Man apetīts
ar tā, bez kairekļa.
MEFISTOFELS
Bet tagad nopietni, bez visu joku!
Es saku pie šī kaistā skuķēna
Nekas nau panākums uz ātru
rokuKas skrej ka .-Vējš, kā
miets tas atduras.Mums ir pie viltus jāķeras
FAUSTS
Dod no šā eņģeļa man kādu lietiņu!
Ved mani turp, kur viņas dusas vieta!
No viņas krūts man pagādā autiņu
Vai prievītu, kas viņai bij ap kāju sieta!
MEFISTOFELS
Lai redzat, ka es gribu jūsu
mokas dzest,Es visu, ko vien spēju, izdarīšu,
Ne acumirkli nezaudēsim tīšu,
Vēl šodien gribu viņas istabā jūs vest.
FAUSTS
Vai man viņu redzēt? Viņu gūt?
MEFISTOFELS
Nē! Tā pie kaimiņienes tad mēdz būt.
Bet es jūs atstāšu tur vienu pašu,
Tad varat nākamības priekus iztēloties
Un p
ilniem malkiem elpot viņas dvašu.
FAUSTS
Vai varam iet?
MEFISTOFELS
Vēl agri turpu doties!
FAUSTS
Tev vajag dāvanu priekš viņas paraudzīt!
(Fausts aiziet.)
MEFISTOFELS
Jau dāvāt? Brangi! Tur būs panākums
tūlīt!Es zinu dažu slēptu ka
ktu,Daudz vecu mantu, dziļi zemē
raktu!Man vajag tikai drusku apskatīt!
(Aiziet.)
Vakars
Maza, tīra istabiņa.
MARGARIETA
(Bizes pīdama un uzsprauzdama uz galvas.)
Es dotu daudz, ja spētu izzināt,
Kas bij tas kungs,kas pienāca man klāt!
Tik
stalts viņš likās un tik izvedīgs!Viņš laikam ieņem augstu kārtu,
To es jau no viņa vaiga skārtu;
Vai citād' viņš būtu bijis tik pārgalvīgs.
(Aiziet.)
M e f i s t o f e l s.
Fausts.
MEFISTOFELS
Šurp, nākat iekšā, tikai paklusu!
FAUSTS
(Pēc brīža klusuciešanas.)
Ļauj, ka es viens še palieku!
MEFISTOFELS
(Visu izokšķerēdams.)
Ne katris meitēns apkopj istabu tik glīti,
(Noiet.)
FAUSTS
(Apskatās
visapkārt.)
Tu, saldā krēsla, tevi sveicinu,
Kas šinī svētnīcā tu mīti,
Ak,
saldās mīlas ilgas, sirdi tverat,Kas alkstot jūs cerības rasu dzerat!
Kā dvašo še visapkārt klusība
Un kārtība, un pieticībai!
Šai nabadzībā kāda pārpilnība!
Šais šaurās telpās kāda laimība!
(Atzveļas ar ādu pārvilkta atzveltnē, kura atronas pie gulta
s.)
Tu, vecais krēslis, uzņem mani
arī,Kā senčus priekos, bēdās apskāvi!
Cik bieži ap šo tēvu sēdekli
Gan nepulcējās jautru bērnu bari!
Varbūt par ziemas svētku balvām nopriecājās
Kā apaļš bērns še mīļā meitiņa
Un dēdim kalsno roku skūpstīja.
Es jūtu, mīļā, ka ap mani lidinājas
Tavs gars, kas kārtībā un tīrībā še valda
Kā māte tevi nebeidz visur pamācīt,
Liek tīrīgi tev autu klāt uz galda,
Pat smiltis tev zem kājām pakaisīt.
Ak, mīļā roka, dieviem līdzīga!
Caur tevi būda pat ir debess valstība.
(Viņš paceļ gultas aizkaru.)
Un še! Kā sagrābj mani karsta prieka šausmas!
Še stundām spētu kavēties bez gausmas.
Tu, daba, vieglos sapņos loloji
Še debess dzimto eņģeli;
Še bērniņš gulēja, un silta dzīves strāva
Tam blāvās krūtis pildīja,
Še svētā cēlumā tā
veidojaUn debess tēlam attīstīties ļāva!
Un tu? Kas tevi ðurpu dzina?
Man žēlums sirdi dziļi aizkustina!
Ko gribi še? Sirds skumst? To pārņem dairs?
Ak, nabags Faust! Es tevi nepazīstu vairs.
Vai burvība še kavē manu gaitu?
Es taisni baudīt vien tik
kaitu,Un sirdī pārplūst šķīstu sapņu jūsmas!
Vai atkarīgi mēs
no katras gaisa pūsmas?Ja tā šo acumirkli ienāktu,
Kā tu par savu grēku maksātu!
Tu lielais vīrs, tavs lepnums nīktu!
Tu pārņemts tai pie kājām slīgtu!
MEFISTOFELS
Prom! Ātri! Es
to nākam ieraugu.-
FAUSTS
Jā, prom! Nekad es šurp vairs nenākšu!
MEFISTOFELS
Es ņēmu līdzi mazu nesumiņu,
Šo kastīti, to kaut kur citur ķēru, -
Nu ņemat, liekat vien tik šķirstā viņu!
No prāta izies skuķītis, es zvēru;
Es lietiņas tur tādas ieliku,
Ka
kuru katru ar tām iegūtu,Jo bērns ir bērns, tam vajag
rotu.
FAUSTS
Es nezinu, vai likt?
MEFISTOFELS
Kas tur ko nezināt?
Vai gribat to priekš sevis uzglabāt?
Tad labāk padomu jums dotu
Par velti dārgo laiku netērēt
Un mani tāļāk lieki nepūlēt.
E
s taču nedomāju, ka jūs skopuļotu!Es kasu pakausi un rokas trinu
(Viņš ieliek kastīti šķirstā
un aizgriež atkal atslēgu. Sadzird troksni.)
Nu, projām, nu!
Kā saldo, jauno bērniņu
Pēc jūsu iegribas lai savaldzinu,
Un jūs tik
līdzīgi,It kā taisni u
z auditoriju iedami,It kā rēgotos priekšā jums pelēka
Fizika un metafizika?
Tik prom! -
(Aiziet,)
MARGARIETA
(Ienāk ar lampu,)
Kāds še ir sūtošs, spiedīgs gaiss
(Viņa atdara logu.)
Un laukā taču tik karsts nemaz nau,
Man ir tā savādi, kā ba
iss Kaut māte būtu māja jau.
Pār miesu man it kā šalkas skrien
Es esmu bailīga muļķīte vien!
(Noģērbdamās viņa
iesāk dziedāt.)
Bij karalis Tūles salā;
Tam viņa mīļākā,
Kad jutās mūža galā,
Zelta kausu dāvāja.
Kauss dārgāk par visu
tam svēra,Pie katra mielasta,
Kad viņš to tukšu
dzēra,Tam asaras ritēja,
Uz savām nāves cisām
Tas valstību dalīja,
No dārgām mantām visām
Tik kausu sev atstāja.
Ar galmu viņš dzīru
priecāsSēd pilī pie jūrmalas;
Pret pili viļņi triecas
Un putās sašķeļas.
Vēl pēdējo dzīves svelmi
Viņš dzer tam asaras
riež, -Tad tāļu prom uz dzelmi
Viņš svēto kausu sviež,
Viņš redzēja, kā tas grima
Un jūrā noslīka,
Tam acis tumsa, viņš ļima,
Nekad vairs nedzēra.
(Viņa attaisa šķirstu, lai drēbes noliktu, un ierauga rotas kastīti.)
Kā kosā kastīte še gadījās?
Vai tad es šķirstu neaizslēdzu? Vai man vīlās?
Tas tīri brīnums! Kas gan ir iekš tās?
Varbūt kāds atnesa to ielikt ķīlās,
Un māte naudu uz to aizdeva.
Lūk, te pie lentītes ir atslēga;
Kā būtu, kad es viņu
attaisu?
(Attaisa kastīti un ierauga rotu.)
Kas tas? Kungs debesīs! Nu, skat,
Nekad es neredzēju vēl tai līdzīgu!
Šī rota lielmanīšai pat
Uz augstākajiem svētkiem noderētu,
Nez kā šī ķēdīte man piestāvētu?
Kam gan
var piederēt šie greznumi?
(Viņa
izrotājas ar tiem un nostājas spoguļa priekšā.)
Kaut man būtu tik šie auskari!
Tūliņ pavisam citāds izskatās.
Ko skaistums, meitiņas, jums laba dara?
Tas visiem itin brangi patīkas,
Bet vairāk viņš ar nau no svara;
Pus slavē jūs, pus nožēlo.
Uz zeltu lauzas,
Pēc zelta gaužas
It visi. Kas
dos nabadzītēm to!
Pastaigāšanās
Fausts, domas nogrimis, staigā
šurpu un turpu; viņam pieiet klāt M e f i s t o f e l s.
MEFISTOFELS
Pie visas atraidītas mīlas! Elles viras!
Kaut būtu kas ļaunāks, lai lādēt man šķiras!
FAUSTS
Kas tevim kaið?
Vai tevi kāds kniebj?Ko tu tādu briesmīgu ģīmi
viebj?
MEFISTOFELS
Nudien, es velnam nodotos uz reizi,
Ja nebūtu tik pats par velnu gadījies!
FAUSTS
Vai tevim
galvā sagriezies kas greizi?Tev brangi stāv
kā trakam ālēties!
MEFISTOFELS
Ko domā,
rotu, ko es biju gādājis,Kāds mācītājs priekš sevis
nogrābis! Nāk māte, ierauga tas
lietas,Un slepu bailes viņu ņem uz vietas
Tā sieva tev brīnum smalki ošņā,
Pa dziesmu grāmatu vien
tik ložņā,Ikkatru mēbel
i aposta,Vai svēta tā vai nesvēta;
Un pie tās rotas tā skaidri jūt,
Tai klātu nevar daudz svētības
būt.,Mans bērns, tā teic,
ja mantas ir nepatiesas,Tās apņem dvēseli, sagrauž
miesas,Labāk
tās dieva mātei dosim,Par viņam mēs debesu mannu
iemantosim! Gan Grietiņa lūpas uzmeta,
Sak, dāvana paliek dāvana,
Un tiešām, vai tas nu bezdievis,
Kas tādu dāvanu atnesis.
Bet māte sūta
pēc dvēseļu gana;Tas tūliņ šo trekno kumosu
mana,Viņa acis šāds uzskats mieloja.
Viņš saka: tā jūs darāt lāga!
Kas pārspēj sevi, tam ir uzvara.
Mūsu baznīcai, tai tikai laba maga,
Tā veselas valstis jau zemē rija,
Bet vai par daudz tai kādreiz ar bija?
Jā, mīļās, tik baznīca, tā īsti ņemot,
Var arī netaisnības mantu gremot
FAUSTS
Vispār jau to katris paradis,
To dara žīds tāpat kā karalis.
MEFISTOFELS
Tas sprādzes, ķēdes un gredzenus
Sabāza ķešā kā kreņģeļus,
To visu turēja tik maz viņš paldies vērtu,
It kā tam riekstus kāds saujā bērtu,
Tas solīja debess valsti tām viņpus kapa
Un tās no tā aplam aizgrābtas tapa.
FAUSTS
Un Grietiņa?
MEFISTOFELS
Tā tik nemieru jūt,
Tā nezina, ne ko darīt, ko būt,
Tai rota dien' un nakti neiziet no prāta,
Vēl mazāk tas, no kā tā dāvināta.
FAUSTS
Man mīļās bēdu ļoti
žēl.Ej gādā viņai otru rotu vēl!
No pirmās tā jau n
ebija nekas,
MEFISTOFELS
Jā, kungam viss tik nieka lieta
izliekas!
FAUSTS
Jā zinies tik, ka man pa prātam strādā!
Pie viņas kaimiņienes pielavies!
Jel esi velns kā velns! Ko tūļojies!
Un jaunu rotu šurpu gādā!
MEFISTOFELS
Jā, cienīgs kungs, būs viss,
kā pavēli!
(Fausts noiet.)
Tāds iemīlējies nerrs tev iegribētu
Vai noraut sauli, zvaigznes, mēnesi!
Lai tikai mīļai laiku pakavētu.
(Noiet.)
Kaimiņienes
māja
MARTA
(Viena.)
Dievs, nesod' manu mīļo vīriņu,
Viņš nebij vis man tāds, kā vajadzēja!
Tas platā pasaulē diezin kur skrēja
Un mani atstāja uz salmiem guļošu.
Es viņam taču pāri nedarīju,
Es viņam, dievs pats zin, tik laba biju.
(Iesāk raudāt.)
Varbūt, ka viņš pavisam miris jau!
Un manim viņa nāves zīmes nau!
(M a r g
a r i e t a ienāk.)
MARGARIETA
Ak, Marta!
MARTA
Grietiņ, kas tad tev ir ticis?
MARGARIETA
Man izbailes vai ceļus loka!
Man šķirstā atkal kāds ir licis
Šo kastīti no melna koka,
Un rotas tur ir iekšā saliktas
Par pirmējām daudz skaistākas.
MARTA
Tās tikai mātei nevajga parādīt,
Tā aiznestu viņas uz bikti tūlīt.
MARGARIETA
Ak, paskat, paskat vien cik koði!
MARTA
(Izrotā viņu.)
Ak, radība, tu laimīgā!
MARGARIETA
Es diemžēl nevaru rādīties droši
Ne uz ielām, ne arī baznīcā
.
MARTA
Pie manis tik allažiņ atteci
Un slepu ðe rotu sev aplieci;
Prieks spoguļa tad vari pastaigāties,
Mums būs par to ko papriecāties.
Mēs gaidīsim līdz kādai svētku dienai,
Tad rotas vari rādīt pamazām,
pa vienai.Pirms ķēdīti, tad auskariņu;
To m
āte neredzēs, var arī mānīt viņu,
MARGARIETA
Kas gan šo kastīti man nes jau otru reizi?
Man liekas, te viss nau pareizi!
(Pie durvīm kāds klauvē.)
Ak, dievs,
kad tā tik māte nebūtu.
MARTA
(Caur priekškaru raudzīdamas.)
Tas ir sveðs kungs.
Tik nākat iekšā!
(M e f i s t o f e l a ienāk.)
MEFISTOFELS
Še ienākt es sev ņēmos
brīvību,Man jāatvainojas ir kundžu
priekšā.
(Atkāpjas godbijīgi pret Margarietu.)
Vai Martas Švertlein kundze še nepiemīt?
MARTA
Es esmu tā, kas kungam man ko pasacīt?
MEFISTOFELS
(Klusām uz viņu.)
Mēs esam tagad pazīstami tikuši;
Jums pašulaik ir augsti ciemiņi,
Vēl reizi lūdzu piedot manu pārdrošību,
Es nākšu pēcpusdien ar savu vajadzību.
MARTA
(Dikti.)
Ko domā, bērns! Vai nu nau jāsaka!
Tas kungs par augstu dāmu tevi notura.
MARGARIETA
Es nabags bērns, kas man dos augstu kārtu?
Tas kungs to teic tik tā aiz laipnības.
Šīs rotas manim nepieder nemaz,
MEFISTOFELS
Ak, es jau ne no rotas vien to skārtu;
Jūs iznesaties tā, tā uzskatāt!
Man prieks, ka varu palikties ðepat!
MARTA
Jums kāda vēsts? Es nemierīga palikt sāku -
MEFISTOFELS
Es labprāt teiktu jums ko priecīgāku!
Es ceru, uz mani nekritīs pārmetums:
Jūsu vīrs ir miris un sūta labdienas jums.
MARTA
Viņš miris?
Vai! Tu manu nabadziņu!Mans vīriņš
beigts! Nu mana stundiņa ir klātu!
MARGARIETA
Ak, neesat tik
izmisušu prātu!
MEFISTOFELS
Nu uzklausaties tālāk
bēdu ziņu
MARGARIETA
Es tādēļ nemīlētu savu mūža
dienu,Par zaudējumu es līdz nāvei noskumt
u.
MEFISTOFELS
Pie priekiem bēdas, prieks pie bēdām
ir arvienu.
MARTA
Tad stāstat man par viņa
mirðanu!
MEFISTOFELS
Tur tālu Paduā to apbedīja;
Viņš
guļ pie svētā Antonija*Tā vieta godam
svētīta,Kur viņa miesām mūža atdusa.
MARTA
Vai
cita it nekā viņš neatsūta?
MEFISTOFELS
Viņš gan vēl runāja no uzdevuma grūta;
Lai viņam trīs simts mišas tiktu dziedātas!
Bet citād' tukšas manas kabatas.
MARTA
Ko? It ne nieks? Ne rota? Neviens greznumiņš?
Tak katris amatnieķels nabadziņš
Sev somā sievai kukuļiem ko taupa
Un labāk cieš, sev kumosu no mutes laupa!
MEFISTOFELS
Ak, madām, tas i mani skumdina;
Bet viņš jau tiešam naudu neaizsvieda projām.
I viņš par savu postu vaidēja,
Es redzēju to savus grēkus nožēlojam,
MARGARIETA
Ak, kādēļ cilvēce tik nelaimīga!
Es aizlūgšu no sirds par viņu dievu,
MEFISTOFELS
Jūs būtu vērta tūdaļ tapt par sievu;
Tik laipna kā jūs esat un tik piemīlīga.
MARGARIETA
Nē, tas vēl tagad nevar notikties.
MEFISTOFELS
Līdz vīram var ar mīļotāju pieciesties.
Tā manim tīri debess laime šķietas
Tik mīļu meitiņu pie krūtīm spiest.
MARGARIETA
Pie mums gan tādas lietas nemēdz ciest.
MEFISTOFELS
Vai cieš, vai ne! To tomēr dara visās vietās.
MARTA
Bet stāstat
jel!
MEFISTOFELS
Pie viņa nāves cisām
Es stāvēju, tās bija, nejaukas pavisam:
Pussapuvuši salmi; bet viņš svēti mira,
Jo rūgti nožēlodams grēku daudzumu.
Viņš sauca: «Man vai sevis jānīst ira,
Tā atstāt mājas, savu sieviņu!
Ak! mani māc vai nostu atmiņas.
Kaut tā man piedotu priekð mirðanas!»
MARTA.
(Raudādama.)
Mans labais vīriņš! Sen tev piedots tapa.-
MEFISTOFELS
«Bet dievs zin!
Tā par mani vairāk
vainīga.»
MARTA
Tas melkulis! Ko! Melot vēl pie paša kapa!
MEFISTOFELS
Viņš gan uz sava gala murg
oja,Ja man tā spriežot, nemisas.
«Vai man,» viņš teica, «nebij lielas raizes?
Pirms gādāt bērnus, tad tiem raudzīt maizes
Un visu, kas tur klāt vēl piederas!
Bet neba pats to mierā baudīt spēju.»
MARTA
Vai tā viņš manu uzticību aizmirsa,
Ka dienu, na
kti priekš tā plēsos, skrēju!
MEFISTOFELS
Ak, nē! No sirds viņš pie jums domāja.
Viņš teica: «Kad no Maltas izbraucu,
Par sievu, bērniem dievu piesaucu;
Un tādēļ debess laipna bij, man šķita,
Mums rokā kāda turku briga krita,
Kas veda dārgumus priekš sultāna.
Tur drošsirdība tapa apalgota,
Un man, kā nākas, arī tika dota
No zelta sava dalība.»
MARTA
Kur? Kā? Vai viņš to zemē paglabāja?
MEFISTOFELS
Kas zin, kur tā pa vēju izgaisa!
Bet pašu kāda dāma mīļi pieņēma,
Kad sveðs tas viens pa Neap
oli gāja;Un tā tik labi viņu uzturēja,
Ka viņš līdz kapam pat to pieminēja.
MARTA
Tas palaidnis, viņš savus bērnus apzadzis!
Viss posts un nelaime vēl nepadūga
To atpestīt no grēku jūga!
MEFISTOFELS
Kā redzat, viņš par to nu nomiris.
Ja es nu t
agad jūsu vietā būtu,Es godīgi pēc viņa gadu pasērotu
Un pastarpām sev citu izlūkotu.
MARTA
Ak dievs! Tik lēti es vairs tādu nedabūtu
Kā savu pirmo vīriņu!
Tik mīļu muļķīti, tik labiņu.
Tik svešumā tas labprāt mita,
Uz svešu vīnu, svešām sievām krita
Un nolādētās trumpas kāva.
MEFISTOFELS
Nu, nu, tā taču iztikt varēja,
Ja puslīdz visu,
ko pats darīja,Viņš jums no savas puses ari lāva.
Es zvēru jums, ar tādu līgumu
Pats labprāt mītu ar jums gredzenu!
MARTA
Ak, ko nu! Kungam jokot dara prieku!
MEFISTOFELS
(Pie sevis)
Nu tikai jātaisās, ka projām tieku!
Tā pašu velnu varētu pie vārda siet.
(Uz
Grietiņu.)
Nu, un ar jūsu sirsniņu kā iet?
MARGARIETA
Kā jūs to domājiet?
MEFISTOFELS
(Pie sevis.)
Ak, tāda bērniņu!
(Dikti.)
Tad sveikas, kundzes!
MARGARIETA
Sveiki!
MARTA
Pag, es gribētu
Dēļ nāves apliecības vēl ko prasīt!
Kā? Kad viņš miris? Kur to rakuši?
Es mīlu, ka viss būtu kārtīgi,
Par nāves ziņu tiktos avīzēs ar lasīt.
MEFISTOFELS
Jā, labā kundze, kā jūs varbūt zināt,
Priekš tā jums vajag divu liecnieku;
Man ir labs draugs,
ja viņu atvestu,Tas spētu
to pie tiesas apliecināt.
MARTA
Ak, darat to es ļoti lūdzu jūs!
MEFISTOFELS
Un vai šī jaunkundze tad ari būs?
Viņš
ir brašs zēns! daudz ceļojisP
ret jaunkundzēm tam izvešanās glauna.
MARGARIETA
Man būtu priekš tā kunga jānosarkst
aiz kauna.
MEFISTOFELS
Ak, nē! Un lai tas vai pats karalis!
MARTA
Rau, tur aiz mājas manā dārziņā
Mēs gaidīsim kungus šai vakarā
Iela
F a u s t s un M e f i s t o f e l a.
FAUSTS
Kas ir? Vai drīz? Kā lieta sokas?
MEFISTOFELS
Ā! Bravo! Uguns kāpj jau pavālā?
Jums drīzā laikā Grietiņa būs rokās.
Pie Martas redzēsat
to vakarā;Šī sieva, es jums saku, tā tik prot
Kā čigāniete pārus sakumpot!
FAUSTS
Tad brangi!
MEFISTOFELS
Bet tā prasa ari ko no mums.
FAUSTS
Nu, katram darbam jau sava algojums.
MEFISTOFELS
Mums jādod liecība, ka baumas ir patiesas
Un tiešām viņas vīra atdzisušās miesas
Tur Paduā guļ svētā zemē apraktas.
FAUSTS
Cik gudri! Tad mums turpu jādodas!
MEFISTOFELS
Sancta Simplicitas!. Es to jau neprasu;
Kas tev daudz jāzln, tlkai apliecinii
FAUSTS
Tad nodoms beigts, ja tik vien padoma tu zini.
MEFISTOFELS
Ak. svētais vīrs! Lūk, te tu esi nu!
Vai
pirmā reize? Tu Jau bieži mēdziDot savā mūžā viltus liecību.
Tu tak par dievu, pasauli nu visu slēdzi,
Par cilvēku, tā domu, jūtu kustību,
Ar pilnu muti, lielu drošību
Bez kautrēšanās spriedumu sev ļāvi!
Un vai tev sirdi nava jāatzīstas,
Tur tavas ziņas tikpat maz bij īstas
Kā še par Šverilein kunga nāvi?
FAUSTS
Tu melo un kā sofists vārdus sagrozi.
MEFISTOFELÐ
Jā, kad tik nepaskatām drusku dziļāki
Ar visu godu vai jau rīt tu neiziesi,
Lai nabadzīti apmānītu
Un visu dvēsles mīlu viņai apsolītu?
FAUSTS
Jā,
un no visas sirds!
MEFISTOFELS
Tas jauki gan patiesi!
Tad tiks no mīlas un no mūža uzticības,
No vienīgās jūtas visu pārvarības
Vai tad no sirds ar teiksi taisnību?
FAUSTS
Ak, laid! No sirds! Jo, kad es
sajūtuUn tad ð
o jūtu drūzmojošos graujuPar velti izteikt meklēju,
Kad visu pasauli ar saviem prātiem skauju,
Sev ņemu visu augsto
vārdu seguUn jūsmu svelmi, kurā degu,
Par mūžam nebeidzamu nosaucu,
Vai tad gan velnišķi es meloju?
MEFISTOFELS
Man tomēr
taisnība!
FAUSTS
Nu, paklausi
Un, lūdzams, manas plaušas pietaupi
Kas taisnību grib dabūt un kam veikla mēle,
Tam tas ir viegla spēle,
Bet nāc, man jau šīs runas apnika:
Man vajag, tādēļ tev ir taisnība.
Dārzs
M a r g a r i e t a F a u s t a m zem r
okas. VēlākM a r t a ar M e f i s t o f e l i, šurpu turpu staigādami,
MARGARĪETA
Es jūtu gan, ka kungs ir tikai žēlīgs
Un negrib mani apkaunot.
Jo ceļinieks jau nava vēlīgs,
Ar visu laipni paciesties viņš prot.
Kā gan
lai mana muļķa valodaTik gu
dram vīram patikšanu dara?
FAUSTS
Tavs vārds, tavs skatiens vairāk man no svara
Kā visas pasauls gudrība.
(Viņš skūpsta Margarietai
roku.)
MARGARIETA
Ak, nepūlaties! Kā tas izskatās
Man roka ir tik rupja un tik asa!
Pie kāda darba tai gan nebij jāķeras!
No manis māte visu smalki prasa.
(Aiziet abi pa dārza taku.)
MARTA
Un jūs, kungs, ceļojat no viena laida?
MEFISTOFELS
Ak, pienākums un veikals mūs jau projām raida!
Ar cik daudz sāpēm atstājam mēs dažu vietu
Un tomēr nedrīkstam vis
palikties!
MARTA
Nu, jaunos gados gan vēl ietu
Pa pasauli tā brīvi blandīties;
Bet, kad nu nāk tā ļaunā diena
Kā vecam puišam līst uz kapsētu,
Kam tas gan tiktu, nebūs jau neviena.
MEFISTOFELS
Ar šausmām
es to iepriekð paredzu,
MARTA
Nu, tādēļ gādājat, kungs, priekšlaiku.
(Aiziet abi garām.)
MARGARIETA
Jā, kas iz acīm, tas iz prāta!
Jūs glaimot esat raduši;
Jums draugi ir daudz sapratīgāki,
Es neesmu tik smalki audzināta.
FAUSTS
Ak, mīļā, tici man, tā sauktā saprātība
Ir
daudzreiz neprāts tik un uzpūtība.
MARGARIETA
Kā?
FAUSTS
Ak, kā nevainība bērna prāts arvienu
Maz sevi apzinās un savu svēto cienu!
Ka zemums, pieticība ira dāvanas
Visaugstās, mums no laipnās dabas piešķirtas
MARGARIETA
Ja kādu brīdi mani minēs jūsu domas,
Jūs visu mūžu neiziesat man iz omas.
FAUSTS
Jūs laikam
bieži esat vientuļa?
MARGARĪETA
Jā, mūsu saimniecība
ir tik sīciņa,Bet tomēr arī viņu vajga vadīt.
Mums nava kalpones, viss manim jādara:
Man vajga vārīt, mēzt un šūt, un adīt,
Un mana māte stingri pakaļ skata,
Ka viss uz mata!
Sak, vai nu viņai skopot vajadzētu,
Mēs plašāk nekā citi dzīvot spētu:
Tēvs atstāja mums brangu sētu
Pie pilsētas ar glītu dārziņu.
Bet manas dienas tagad aiztek klusu:
Mans brālis ir par zaldātu
,Un māsiņa man aizgāja uz mūža
dusu.Ak, cik es ap to bērnu pūlējos;
Bet labprāt vēlreiz visas raizes uzņemtos,
Tāds mīlams bērns!
FAUSTS
Mazs eņģels, ja tev līdzīgs bija!
MARGARIETA
Es
viņu audzēju, viņš mani mīlējaPēc tēva nāves bērns tik
piedzima.Par mirēju jau katris māti
uzskatīja,Tik grūti kā tā toreiz sirga
Un lēnām tik un pamazītēm viņa
spirga.Tur viņa nu ne domāt nevarēja
Šo mazo dzīvībiņu pate zidināt,
Un tā es viena ņēmos viņu dzirdināt
Ar pien' un ūdeni; tā man viņš
piederēja.Un manim klēpī, man uz rokas
Bērns smējās, spārdījās un auga priecīgi.
FAUSTS
Tu tiešām šķīstu laimi baudīji.
MARGARIETA
Bet bij man arī savas sūras mokas.
Pie manas gultas mazā šūplis piestumts kļuva,
Un nakti, tikko bērniņš pakustēties guva
,Es pamodos tūlīt;
Drīz vajdzēja to pieņemt klāt, drīz padzirdīt
Un, kad vēl neklusēja mazais brēķis,
No gultas celties, viņu aijāt, panēsāt
Un rītā agri jau pie veļas baļļas stāt;
Tad tirgū jāiet bij un jāzin ķēķis,
Un tā tas vienmēr, šodien tā kā rītu iet.
Tas nau tik viegli, kungs, kā domājiet;
Totiesu miegs un ēdiens gārdāks šķiet.
(Abi atkal aiziet.)
(Mefistofels ar
Martu atkal parādās.)
MARTA
Mums, nabadzītēm sievām, vāji klājas:
Tāds vecpuisis ir grūti atgriežams.
MEFISTOFELS
No
jums jau vienīgi tas atkarājas,Kā es uz īsta ceļa uzvedams.
MARTA
Nu sakat, kungs, vai n'esat jau ko atraduði?.
Un savu sirdi kaut kur saistījuši?
MEFISTOFELS
«Jā, paša māja,» tā jau saka paruna
«Un krietna sieva ir par zeltu dārgāka.»
MARTA
Es prasu, vai nekad jums nebij patikðana?
MEFISTOFELS
Jā, manim visur
pretī nāca draudzīgi.
MARTA
Bet vai nekad sirds nejuta jums nopietni?
MEFISTOFELS
Dievs pas',
ar kundzēm nau nekāda jokošana!
MARTA
Jūs manis
nesaprotat!
MEFISTOFELS
Ļoti nožēloju!
Bet, ka jūs gauži laipna, to gan ievēroju.
(Atkal aiziet.)
FAUSTS
Tu, eņģelīti, mani tūliņ pazini,
Tikko pa dārzu nākam redzēji?
MARGARIETA
Jūs manījāt? Es acis nolaidu aiz kauna.
FAUSTS
Bet tu par brīvību
, Ko ņēmos, nesi ļauna,Ka es
pret tevi izturējos nekaunīgiUn vadīt solījos tik uzbāzīgi?
MARGARIETA
Es sajuku, tas man vēl nebij noticis;
Par mani ļauna teikt neviens nau varējis.
Es vaicājos, vai manā skatā kaut kas
bija,Ko viņš par nekaunīgu uzskatīja?
Viņam, kā liekas, tūliņ prātā šaujas,
Tā ir skuķe, kas runāties ļaujas.
Bet, jāatzīstas, nezin kas tūliņ ar sāca
Uz reizi jums par labu iebilsties.
Tik to es zinu, ka man īsti dusmas
nāca,Ka uz jums nevarēju dusmoties.
FAUSTS
Mīļ' meitiņ!
MARGARIETA
Ļaujat!
(Viņa kādai puķītei izplūc lapiņas vienu pēc
otras.)
FAUSTS
Vai tu vīsi vaiņadziņu?
MARGARIETA
Nē, tā tik spēle
FAUSTS
Ko?
MARGARIETA
Jūs smiesaties par viņu.
(Viņa plūc lapas un čukst pie tam.)
FAUSTS
Ko čuksti tur?
MARGARIETA
(Pusdikti.)
Viņš mani mīlē nemīlē.
FAUSTS
Tu saldo debess daiļaviņu!
MARGARIETA
(Tālāk skaitīdama.)
Viņš mani mīlē Nē Viņš
mīlē Nē
(Pēdējo lapiņu izraudama, līksmi.)
Viņš mani mīlē!
FAUSTS
Jā, mans bērns! Šis puķes vārds
Lai ir tev dievu atbilde! Viņš tevi mīlē!
Vai proti, ko tas nozīmē? Viņš tevi mīlē!
(Viņš saķer
viņas abas rokas.)
MARGARIETA
Man pāriet šalkas!
FAUSTS
Nebaidies! Ðis skatiens,
Ðis rokas spiediens lai tev saka,
Kas vārdiem neizsakāms:
Tā visu sevi nodoties un sajust
Kā pārlaimi, kam jābūt mūžīgai!
Mūžīgai! Izmisums tik būtu viņas gals.
Nē, gala nē! Mūžam gala nē!
MARGARIETA
(Spiež viņam rokas, tad atraisās un aizskrej pa labo pusi. Fausts paliek kādu acumirkli domās stāvot, tad viņš viņai seko.)
MARTA
(Atkal tuvodamās.)
Jau tumst
MEFISTOFELS
Jā, nu mēs gribam projām doties.
MARTA
Es labprāt lūgtu, lai jūs vēl še paliktu,
Bet mūsu pilsētiņā tik daudz mēlnešu,
Tiem, domāt cita nava ar k
o nodarbotiesUn tik vien bēdas,
Kā smalki izošņātu otra pēdas.
Še tiekam valodās, lai diez kā sargājušies.
Bet mūsu jaunie kur?
MEFISTOFELS
Pa taku aizlaiduðies
Kā vasarsputniņi!
MARTA
Tā viņam tīk, man šķiet.
MEFISTOFELS
Un viņš tai arī. Tā jau pasaulē tas iet.
(Noiet. Sāk palikt tumšs.)
Dārza namiņš
M a r g a r i e ta ielec iekšā, paslēpjas
aiz lapenes, tura pirkstu galus pie lūpām un skalās caur lapām.
MARGARIETA
Viņš nāk!
FAUSTS
(Nākdams.)
Tu, šķelme, mani ķircini!
Es tevi!
(Viņš viņu saķer un skūpsta.)
MARGARIETA
(Viņu apķerdama un skūpstu atpakaļ atdodama.)
Mīļākais, no sirds es esmu tava!
(M e f i s t o t e l s dod zīmi pieklauvēdams.)
FAUSTS
(Ar kāju piesizdams.)
Kas tur?
MEFISTOFELS
Labs draugs.
FAUSTS
Tu lops!
MEFISTOFELS
Vairs tērzēt laika nava.
MARTA
(Nāk.)
Jau vēlu, kungs.
FAUSTS
(Uz Margarietu.)
Vai pavadīt man neļausi?
MARGARIETA
Ak, māte
bārtu, Sveiki!
FAUSTS
Vai man jāiet jau? Ar dievu tad!
MARTA
Ar dievu
(Ieiet savā mājā.)
MARGARIETA
(Kaunīgi, ātri.)
Mēs drīzi redzamies
(Fausts un Mefistofels abi noiet pa labo pusi.)
MARGARIETA
Tāds gudris vīrs, tu mīļais dievs!
Ko tāds gan visu, visu izdomājis
nau!Es apkaunota eimu viņam b
lakuUn visās lietās «jā» tik saku,
Es esmu nabags muļķa skukītis,
Nesaprotu ko viņš pie manis atradīs.
(Aiziet
iz dārza.)
Mežs un
ala
FAUSTS
(Viens.)
Tu, cēlais gars, man devi, devi visu,
Ko vien tik lūdzu. Ne par velti tu
Man savu vaigu li
esmās piegriezi.Tu grezno dabu devi man par valstību
Un spēku viņu sajust, baudīt.
Ļāvi To ne vien auksti apbrīnot kā viesim,
Tu neliedz manim viņas dziļās krūtis
Kā uzticamam draugam lūkoties.
Tu vadi dzīvo radījumu rindu
Gar mani garām, māci manim pazīt brāļus
Tur klusā mežā, gaisā, ūdenī.
Un kad caur mežu auka šalc un brāž,
Kad milzu priede krītot blakus zarus
Un blakus kokus spiežot zemē rauj
Un gāzienam dun dobja atbalss kalnos,
Tu mani vadi drošā alā, rādi
Man mani pašu, mana paša krūtī
V
isdziļie brīnumi man atklājas.Un, ja priekš mana skata dzidrais mēness
Slīd lēni garām, manim atlido
No klinšu sienām miglas pilnā mežā
Kā vizošs sudrabs pagājības tēli
Un vaira vērojuma stingro prieku.
Ak, nekas pilnīgs cilvēkam nau dots,
To tagad
jūtu. Pie šis pārlaimes,Kas mani dieviem tuvu nes un tuvāk,
Tu devi man ðo biedri, kuru vairs
Es paciest nespēju, kaut auksts un grīņš
Viņš mani pazemo priekš manis paša,
Ar vārda dvašu gaisē tavas balvas.
Viņš manās krūtīs trakas ugunis
Pēc viņa daiļā tēla veikli kur.
Tā kaislas kārē dzenos es pēc baudas,
Un baudā alkstu es pēc kaisles kāres.
(M e f i s t o f e l s uznāk.)
MEFISTOFELS
Nu, vai jums no šīs dzīves diezgan netika?
Kā tā jūs spēj vēl ilgāk savaldzināt?
Ir labi reiz to pamēģināt;
Bet
tad ko jaunu jārauga!
FAUSTS
Kaut tev jel citur darba būtu,
Tu man šo jauko dienu nedarītu grūtu!
MEFISTOFELS
Nu, nu! Es nebūšu par traucēkli,
Nemaz man neteic to tik nopietni.
Pie tevis, tāda gremžas, untumnieka,
Man nau ko zaudēt it, nenieka.
Te cauru dienu nezini, kā galā tikt!
Kas kungam tik, ko ņemt, ko likt
To viņam nenoredzēsi no deguna.
FAUSTS
Nu, tur tik īsti jāsaka!
Vēl tencināt, ka mani esi garlaikojis.
MEFISTOFELS
Teic, nabags zemes dēls, kā būtu tu
Šo dzīvību bez manis nodzīvojis?
Es tavu iedomības slimību
Uz ilgiem laikiem esmu izārstējis;
Ja manis nebūtu, tad no šīs pasauls malām
Tu sen jau būtu aizcierējis.
Ko tu pa klinšu plaisām un pa alām,
Tur slapstoties, kā ūpis dēdi?
Un akmeņu un sūnu mitrumu
Tu
iesūc it kā krupis barību.Tā tu tik brango laiku šķēdi.
Vēl tevi nomanīt var doktoru,
FAUSTS
Vai jēdzi, kādu jaunu spēku krūtīs dveš
Šī vientulība man, šis klusais mežs?
Un, kad tu to no visas tiesas jaustu,
Tu būtu diezgan velns, lai manu laimi skaustu.
MEFISTOFELS
Cik pārdabīgi līksmi, debešķi!
Kad nakti tu uz kalniem rasā slopi
Un priekā skauji zemt, debesi,
Kad savās domās vai par dievību jau topi,
Kad rocies zemes smadzenēs ar jausmu
dziņu,Sešu dienu radību krūtīs sajūti
Un baudi nezin ko ar spēka pašapziņu,
Drīz mīlas līksmīgi par visu pārplūsti,
Pavisam nokratīdams zemes dēlu,
Lai tad šo jūsmību tik cēlu
(Izrāda ar vaibstiem.)
Es sacīt nedrīkstu kā beigtu.
FAUSTS
Fui tu!
MEFISTOFELS
Jā, tas jums negrib patikties;
Jums tiesība,
lai tikli «fui 1;u!» teiktu.Par to priekš šķīstām ausīm nedrīkst iebilsties,
No kā ir šķīstas sirdis nespēj atrauties.
Nu labi, es to prieku paļauju tev arī,
Ka šad un tad pats sev ko priekšā melot
vari;Bet vai tu drīz to neapniksi?
Jau tevi citas domas vilina,
Un, ja tā tāļāk iet, tu sagrauzts tiksi
No šausmām vai no trakuma.
Bet diezgan! Tavai mīļai, sēžot vientulei,
Viss izliekas par šauru un par sēru,
Nemaz iz prāta tu tai neizej,
Tā tevī iemīlējusēs pār mēru.
Pirms tava mīla nāca, pāri plūstot,
Kā strautiņš iet pār malām, sniegam kūstot;
Tu viņai sirdi viņu ielējis,
Nu
ir tavs strautiņš atkal izsīcis.Man šķiet, ko tā pa mežiem
dziļdomīgi klaidot, Tev, lielam kungam, būtu labāki,
Ka nabadzīti jauno skuķīti
Par viņas mīlu arī atmini.
Tai laiks
top nežēlīgi garš, tā gaidot.Tā stāv pie loga, skatās mākoņos
dažbrīd,Kā tie pār veciem pilsētas mūriem slīd.
«Kaut būtu putniņs, kaut spārniņi būtu man!»
Tā augu dienu, pusnakti tās dziesmiņa skan.
Reizēm tā jautra, vairāk skumīga,
Reizēm labi noraudājusēs,
Tad atkal, kā liekas, mierīga
Un vienmēr iemīlējusēs.
FAUSTS
Ak, čūska, čūska, tu!
MEFISTOFELS
(Pie sevis.)
Pag! Gan es tevi noķeršu!
FAUSTS
Nolādēts! es saku, atkāpies!
Un skaisto sievu nepiemini.
Pustrakā prātā, kas ir iededzies
P
ēc viņas saldām miesām, kāri nemodini!
MEFISTOFELS
Priekš kam tad ar? Tā domā, ka tu aizbēdzis,
Un pus' pa pusei tas jau noticis.
FAUSTS
Es tuvu tai, cik tāļu arī nebijis,
Es neiespēju aizmirst, zaudēt viņu;
Jā, es pat skaužu svēto vakariņu,
Ka
d viņas lūpas to tik skāra.
MEFISTOFELS
Jā gan, mans draugs, es jūs dēļ dvīņu pāra,
Kas rozēs ganās, bieži apskaudis,
FAUSTS
Prom,
savedēj!
MEFISTOFELS
«Jūs lamājat, man
ir ko smieties.Tas dievs, kas puisēnus un skuķus
radīja,Tūliņ par p
irmo amatu atzinaDot gadījumu,
kā tiem kopā ieties.Tik projām, te nu lielas gaudas!
Jums jāsteidz mīļās skuķes rokās
Un nevis nāves mokās.
FAUSTS
Ko līdz man viņas rokās debess baudas?
Kaut ar pie viņas krūts es sasiltu!
Vai tādēļ viņas vārgu vienmēr nejūtu?
Vai bēglis n'esmu, kas nekur vēl nenorima,
Bez mērķa necilvēks, bez atdusas,
Kā ūdensgrāvums, kura dima
Uz dzelmi niknā priekā šļācot nogāžas?
Un sāņus viņa, bērniņš šaura prāta,
Tur būdiņā uz kalnu laukuma,
Un visa viņas mājas darība
Tek sīkā pasaulītē iespraugāta.
Un dieva nolādētam man
Vēl nebija gan,
Kad klintis es cēlu
Un drupās šķēlu!
Kam līdzi viņu, viņas mieru izpostīt?
Tu, pekle, viņu manim nenovīdi!
Velns, palīdz īsināt man baiļu brīdi!
Kam jānotiek, lai notiekas tūlīt!
Lai viņas liktenis pār mani
grauj,To līdz ar mani pazušanā
rauj!
MEFISTOFELS
Kā atkal verd, kā atkal kvēlo!
Ej labāk, nelga, turp un viņu
žēlo;Kur tāda galviņa vairs neredz izejas,
Viņš tūliņ galu domājas.
Lai dzīvo tas, kas galvu augsti tura!
Tu taču citkārt dūšu nezaudē.
Nau nekā muļķiskāka pasaulē
Kā velns, kas izmisumā gura.
Grietiņas
istaba
GRIETIŅA
(Sēž viena pie ratiņa.)
Man miera nau,
Sirds sēras jūt,
Es nevaru mūžam
Vairs miera gūt.
Kur viņš nau mans,
Dūc kapa zvans,
Viss pasaulē
M
an nobālē.
Mana nabaga galviņa,
Nabaga prāts
Kā sajaukts un plosīts,
Un mulsināts.
Man miera nau,
Sirds sēras jūt,
Es nevaru mūžam
Vairs miera gūt.
Pēc viņa tik skatos
Pa. logu kasdien,
Iz namiņa eimu
Pēc viņa tik vien.
Viņa gaita tik cēla
Un augums tik slaids,
Viņa acu vara,
Viņa lūpu smaids,
Un viņa runas Burvīgums,
Viņa rokas spiediens
Un skūpstījums!
Man miera nau,
Sirds sēras jūt,
Es nevaru mūžam
Vairs miera gūt.
Manas krūtis
uz viņuTrauktin trauc,
Kaut tvert to un turēt
Ma
n būtu ļauts.Un skūpstīt, un
skūpstīt,
Un rokās s1īkt,
Aiz viņa skūpstiem
Vai nāvē nīkt!
Martas dārzs
M a r g a r i e t a. Pausts.
MARGARIETA
Vai solies, Indriķi?
FAUSTS
Cik iespēju!
MARGARIETA
Nu teic, kā ir ar tavu ticību?
Lai
tu cik mīļš un labs ar būtu,No viņas tu daudz neturi, es jūtu.
FAUSTS
Lai, bērns! Ka es tev labs, vai man vēl jāsaka?
Priekš mīļiem nespētu es savas asnis taupīt.
Bet citam negribu tā pārliecību laupīt.
MARGARIETA
Tas nau pareizi, pašam ticēt vajaga!
FAUSTS
Vai vajga?
MARGARIETA
Kaut es iespētu uz tevi ko!
Tev ar priekš svētiem sakramentiem cienas nau.
FAUSTS
Es cienu tos.
MARGARĪETA
Bet pēc tiem nekāro.
Tu biktē n'esi bijis diez cik ilgi jau,
Vai dievam tici?
FAUSTS
Kas drīkst, mīļaviņa,
To teikt: es ticu iekš viņa?
Tu priesterus un gudros vari izprasīt,
Un tevim liksies, viņu atbilde
Ar prasītāju grib tik smieklus dzīt.
MARGARIETA
Tu netici?
FAUSTS
Jel klausies, mīļā dvēsele!
Kas viņu drīkst izrunāt?
U
n liecināt;Es ticu viņu.
Kas drošu ņemt
Un spriedumu lemt,
Un sacīt: es neticu viņu?
Viņš visa aptvērējs,
Visa turētājs,
Vai viņš netver un netura
Tevi, mani un sevi paðu?
Vai debess nejumas tur augšā?
Vai zeme neguļ še apakšā cieti?
Un, laipni mirdzot, v
ai nekāpj augðupMūžīgās zvaigznes? Vai es tevī neskatos acis acīs?
Un vai netraucas viss Uz galvu un sirdi tevim
Un plūdo mūžīgā noslēpumā,
Neredzot redzot, ap tevi apkārt?
Pildi ar to savu sirdi pāri pilnu,
Un, ja šinīs jūtās tu laimes pārņemta
Sauc t
ad to, kā tu gribi,Sauc laimi! sirdi! mīlu! Dievu!
Man nava vārda
Priekš tā. Viss tikai jūtas;
Vārds ir skaņa un dūmi,
Kas apmiglo debesu kvēli.
MARGARIETA
Tas viss ir it jauki un cēli;
Tamlīdz ko dzirdēju arī no priestera,
Tik citos vārdos viņš to
izsaka.
FAUSTS
Pa visām malām to dzirdēt
vari,To visas sirdis mīļā saules gaismiņa
Ikkatra izteic savā valodā;
Kam es ne savā arī?
MARGARIETA
Kad to tā dzird, tad viss it labi šķietas,
Bet tomēr greizi stāv tās lietas;
Jo tu pie kristīgās ticī
bas neturies.
FAUSTS
Mans bērns!
MARGARIETA
Tas sen jau manim sirdī duras,
Ka tu ar tādiem biedrojies.
FAUSTS
Kā tā?
MARGARIETA
To cilvēku tur, kas pie tevim turas,
No visas dvēseles es nīstu;
Cik atceros, pa visu savu dzīvību
Neko, kas
man tā dūšu sagriež, nepazīstuKā tā
cilvēka riebīgo izskatu.
FAUSTS
Sirdsmīļā,
tev no viņa nau jābaidās.
MARGARIETA
Tikko viņš nāk, man asins saskrejas,
Man ne pret vienu citkārt nava naida,
Bet, tiklīdz sirds man ilgodamās tevi gaida,
M
an no tā cilvēka šalkas caur kauliem iet,Turklāt viņš
arī blēdis man vēl šķiet.Jā pāri tam daru, lai dievs mani nesoda!
FAUSTS
Arī tādu pasaulē vajaga.
MARGARIETA
Neparko
ar tam līdzīgiem nemistu vienkopus!Kad viņš reizi pa durvīm iekšā
nāk,Viņš tūliņ
tā nicīgi smīnēt sākUn sapīcis
pus';Var redzēt, ka tam ne pie kā nau līdzdalības;
Viņš
nes uz pieres nozīmi,Ka pret dzīvu dvēseli nevar just mīlestības,
Man top tik labi, kad tu mani apskauji,
Tik brīvi, tik silti un maigi,
Un viņa klātbūtnē sirds sažņaudzas baigi.
FAUSTS
Ak tu, mans paredzētājs eņģeli!
MARGARIETA
Tas man tā pārņem pratu,
Un, ja
viņš tik kur piesitas man klātu,Man šķiet, ka pat tevi vairs
nemīlu.Un, ja viņš še, es dievu pielūgt nespētu,
Tad man tā, it kā gribē
tu sirdi man griezt;Tev, Indriķi, vajaga būt tāpat.
FAUSTS
Tu nu
reiz viņu nevari ciesti
MARGARIETA
Man jāiet prom.
FAUSTS
Ak, vai nekad
Pie tavām krūtīm mierā pamist nespēju,
Lai sirdij sirdī, dvēslei dvēslē pārplūst lautu?
MARGARIETA
Ak, kaut es viena gulētu!
Es šonakt labprāt durvis neaizšautu;
Bet māte
ir tik visai modrīga,Ja tā mūs kopā ierauga,
Es tūliņ būtu nost uz vietas.
FAUSTS
Nau, eņģelīt, tik ļauni, kā tev šķietas.
Še butelīte. Tik trīs pilieni...
Ja tos pie dzērie
na tai piemaisi,Tie dabu dziļā sniegā apņemt spēs,
MARGARIETA
Ko visu nedaru priekð tevis!
Tas taču viņai nekaitēs? .
FAUSTS
Vai citādi es, mīļā, to tev būtu devis?
MARGARIETA
Kad tevi, mīļais, uzskatu, kas tā par
varu,Kas mani dzen, lai tavu gribu daru?
Tik daudz priekš tevis esmu darījuse jau,
Ka vairs gandrīz nekā, ko darīt, nau,
(Noiet.)
(Pēc tam aiznāk M e f i s t o f e l s. )
MEFISTOFELS
Vai pērtiķis jau prom?
FAUSTS
Tu atkal klausījies?
MEFISTOFELS
Jā, manim
viss it smalki dzirdams bija,Ka dakterkungu katķismē pamācīja,
Es ceru, ka tas jums ar laba ies,
Tie skuķi
taču ļoti ziņkārīgi,Vai kāds pa vecam turas lēni,
dievbijīgi.Sak, ja tik klausa tur, gan mums ar padosies.
FAUSTS
Tu, negantais, sajēgt nespē
jiŠo mīļo, labo dvēseli,
Ka
tā pilna savas ticības spēka,Kas vienīgi šķiet
tai pestot no grēkaSvēti nomocās ciešanās,
Ka mīļotais vīrs tai pazudis izliekas.
MEFISTOFELS
Iz tevis melš kaisles pārdabīgs samulsums,
Tas skuķis tevi aiz
deguna vazā.
FAUSTS
Tu ņirdzīgs
uguņu un dubļu izdzimums!
MEFISTOFELS
Un vaibstus nojaust brīnum brangi saprot mazā,
Manā klātbūtnē tai tiek viņa nezin, kā,
Tā jauš ko noslēpumainu manā izskatā;
Un
droši manī lielu garu mana,Varbūt vēl pašu nelabo. Nu, š
onakt gan -!
FAUSTS
Nau tava darīšana!
MEFISTOFELS
Bet. manim taču prieks par to!
Pie akas
Grietiņa un Līziņa ar traukiem.
LĪZIŅA
Par Barbu
nekā n'esi dzirdējuse?
GRIETIŅA
Nekā. Es maz ko izeimu uz klajuma,
LĪZIŅA
Kā tad! Man Bille tikko stāstīja:
Tā mi ar reizi ietikuse.
Te bij tev lepnība!
GRIETIŅA
Kā tā?
LIZIŅA
Drīz visi zinās,
Ka viņa baro divus, kad tā ēd un dzer.
GRIETIŅA
Ak!
LIZIŅA
Tā tai vajadzēja, tas tai der.
Cik viņa ar to tēviņu tā tinās!
T
ā tikai bija cierēšana,Uz ciemu un deju vadāšana!
Visur pirmā būt gribēja,
Ar vīnu un pastētēm viņš to cienāja;
Tā iepūtās liela uz sava skaistuma.
Tik maz goda prata, ka neaprāvās,
No viņa dāvanas doties lāvās.
Tie tik ilgi smējās un skūpstījās,
Līdz kamēr vaiņadziņš noņēmās,
GRIETIŅA
AK, nabadzīte!
LĪZIŅA
Tev gan viņas žēl!
Kad mēs pie ratiņa sēdējām vēl
Un nakti māte mūs nelaida lejā,
Ar mīļāko kopā tā sēdēja;
Uz sola pie durvīm un tumšajā ejā
Tiem laiks kā skriešus aizskrēja.
Lai nu
tā skrej, nu viņai laužņi likti,Nu grēku kreklā jāiet tai uz bikti!
GRĪETIŅA
Viņš to taču ņems par laulātu draudzeni.
LĪZIŅA
Tāds mundris zēns! Viņš muļķis
būtu,Tas citur sev daudz ko labāku gūtu.
Viņš ir jau projām ar.
GRIETIŅA
Cik nekrietni!
LIZIŅA
Ja tā to dabūtu, tai neietu labāki!,
Tai puiši vaiņadziņu saplosītu,
Un mēs pie sliekšņa tai spaļus pakaisītu.
(Noiet.)
GRIETIŅA
( Uz māju atgriezdamās.)
Cik brangi agrāk veicās pelt,
kad kāda citaNo nabaga meitiņām vainā krita!
Ak, kā pie citu grēkiem man
Vēl mēlei vārdu netika gan!
Cik melns man. likās, es vēl vairāk
pēlu,Man tomēr diezgan melns vēl nebija,
Es dižojos un sevi cēlu,
Nu pate grēkam esmu padota!
Bet viss, kas mani uz to novadīja,
Ak dievs, cik mīļš, cik labs tas
bija!
Cietokšņa apkārtne
Kādā mūru iedobumā atrodas
Mater dolorosa, svētās dieva mātes bilde. Trauciņi ar puķēm tai nolikti priekša.
GRIETIŅA
(Noliek svaigas puķes.)
Vērs vaigu,
Vēl vārgā maigu,
Uz manim žēlīgi, sāpju māt!
Tev sirdī šķēpi,
Uz tavu klēpi
Tev mirušo dēlu nes guldināt.
Uz tēva krūti
Tu nopūtas sūti,
Lai viņa nu tavam vārgam stāv klāt.
Kam jaudas, Kā šaudās
Man sāpes caur dvēseli?
Kas ðe sirdi manim baida,
ko
tā trīsē, ko tā gaida,Vienīgā tu pazīsti!
Kur esmu agri,
vēli,Cik žēli, žēli, zēli
Še krūtis manim kļūst!
Kur vien es stāvu, eju,
Es asaras leju, leju,
Sirds man vai pušu lūst.
Ar asarām rasināju
Pie loga puķes šorīt,
Kad, dienai austot, gāju
Priekš tevis viņas šķīt.
Kad agri spīd no rīta
Man saule
istabā,Es, savu sāpju dzīta,
Jau sēdu nomodā,
Glāb! Stāv' man kaunā, nāvē klāt!
Vērs valgu,
Vēl vārgā
maigu;Uz mani žēlīgi, sāpju māt!
Nakts
Iela priekš Grietiņas durvīm.
V a l e. a t ī n s, zaldāts, Margarietas brālis.
VALENTĪNS
Kad es tā sēdēju pie
dziru galda,Kur dažkārt prieka troksnis valda,
Un biedriem
par meitenēm runa nāca,Ikkatris dikti
savu uzteikt sāca,Ar vīnu slavu skaloja uz leju,
Elkoņos atspiedis sarkušo
seju,Es mierīgs sēžot palikos,
Uz lielmutībām klausījos
Un smīnot brauku sevim bārdu;
Un, glāzi ķerdams, saku savu vārdu;
Jā, katra ir jau pēc savas dabas,
Bet tā kā manas Grietiņas tik labas
Nau otras pa visu novadu,
Kas
vērta, lai viņai ūdeni pienestu?Te troksnis cēlās, glāzes skanēja;
Ja, kliedza vieni, viņam taisnība,
Viņa ir visu meiteņu rota!
Nu slavētājiem bij mācība dota.
Un tagad! Es varētu izplēst sev matus
Un stāvu gar sienu uz augšu skrieti
Rauc degunu, uzmet man nicīgus skatus,
Ikkatris blēdis var mani smiet
Kā noziedzniekam man vajaga zagšus
līst,Pie katra nejauša vārdiņa bailēs svīst.
Kaut arī kaklus aprautu tiem,
Tos nespētu saukt par melkuļiem.
(Fausts ar Mefistofeli iet pāri par baznīcas laukumu.)
Kas nāk? Kas slapstoties tuvojas?
Tie divēji ir, kā man šķietas.
Ja viņš, tad tūliņ pie apkakles jāķeras,
Viņš dzīvs vairs netiks man no vietas!
F a u s t s un M e f l s t o f e l s .
FAUSTS
Lūk, tur uz baznīcģērbkambari,
No lampiņas tur logā atspīd vāji stari,
Jo tāļāk nost, jo vājāki tie plūst,
Līdz beidzot visur apkārt tumsa kļūst!
Tā nakts ar manās krūtīs iestājas.
MEFISTOFELS
Un manim tā kā runcim, kad nāk auri,
Kad tas pa trepēm viegli izlokās
Un zogu žogiem ložņā cauri;
Pie tam man prāts ir itin nevainīgs,
Tāds drusku kārīgs, drusku zādzelīgs,
Tā manim sprigst jau visos locekļos
Uz jauko nakti valpurģos.
Tā nāk mums atkal parītu,
Tad taču zinu, kādēļ neguļu.
FAUSTS
Vai nauda pacelsies ar pa ðo laiku,
Ko redzu kaltējamies tur pa miglas tvaiku?
MEFISTOFELS
Tu drīz vien pie tā prieka nāksi,
Ka katliņu iz zemes ārā vāksi.
Es drusku acis iekšā pametu;
Tur pulks bij jauku dālderu.
FAUSTS
Vai gredzenu, vai sprādžu nebij tur nekādu,
Ar ko es savu mīļo izpuškotu?
MEFISTOFELS
Es redzēju gan
tur ar kaut ko tādu,Tam līdzīgu kā pērļu
rotu.
FAUSTS
Tā labi! Sāpīgi man atduras,
Kad man bez balvām turpu jādodas.
MEFISTOFELS
Jums nevajdzētu ņemt pie
sirdsPa reizēm baudīt ar tāpat.
Kur debess tagad pilna zvaigžņu mirdz,
Jūs īsti smalku dziesmu dzirdēsat:
Mēs tai ko morālisku dziedāsim,
Tad dr
īzāk viņu rokā dabūsim.
(Dzied priekš Grietiņas durvīm
ar cīteras pavadību.)
Tev nepiekrīt,
Jaun-Katrīnīt,
Kur mīļais mīt,
Še nākt no paša rīta!
Lai paliek viņš!
Jauns meiteniņš,
Zaļš vaiņadziņš,
Kad iznāci, jau vīta.
Ak, sargaties!
Kad noticies,
Tad žēlīgs dievs
Lai augumiņu
glabā!Lai meitiņa
Tik nedara
Bez gredzena
Nevienam kaut ko labā!
VALENTĪNS
(Gāžas uz priekšu.)
Ko tu še vilini? Kad tevi peklē!
Sasodīts žurku ķērājs, ko tu meklē?
Pie velna cīteri papriekšu!
Tad pašu pakaļ ellē triekšu!
(Sacērt Mefistofelim cīteri.)
MEFISTOFELS
Pagalam cītere! kas lauzts, tas lauzts.
VALENTINS
Nu
jāskalda tik pašam skausts!
MEFISTOFELS
(Uz Faustu.)
Uz priekšu, doktor, ņipru dūšu!
Pie manis klāt, kā es jūs vadīšu!
Iz ma
kstīm ārā zobenu!Tik durat vien! Es atvairītājs būšu.
VALENTĪNS
Nu, atvairi man ðo!
MEFISTOFELS
Jā
, tas vēl ies.
VALENTĪNS
Ar ðo!
MEFISTOFELS
Kā tad!
VALENTĪNS
Vai velns te iekšā maisās!
Kas tas? Jau roka pagurt taisās.
MEFISTOFELS
(Uz Faustu.)
Dur nost!
VALENTĪNS
(Nokrizdams.)
Ak vai!
MEFISTOFELS
Nu nelgam pietiksies!
Nu tikai prom! Mums tūliņ pazust vajga:
Jau ceļas nežēlīga klaiga. No policijas maz ko bīties,
Ar kakla tiesu, to man netik tīties.
(Abi ar
Faustu ātri noiet.)
MARTA
(Pie sava loga.)
Ðurp! Ðurp!
GRIETIŅA
(Pie sava loga.)
Ar uguni ðurp steidzaties!
MARTA
(Vēl augšā
pie loga.)
Tur kaujas, kliedz un ķildojas,
(Sanāk daži pilsoņi
ar savām sievām un daži amatnieki ar lāpām rokās.)
ĻAUDIS
Še viens jau guļ pie zemes beidzies!
MARTA
(Iznāk un apskatās.)
Vai aizbēguši slepkavas?
GRIETIŅA
(Arī iznāk.)
Kas guļ še?
ĻAUDIS
Laikam tas tavs brālis būs.
GRIETIŅA
Kungs, debess tēvs! Ak,
žēlo mūs!
(No
krīt uz trepēm blakus brālim.)
VALENTĪNS
Es mirstu! Tas ir ātri izsacīts
Un ātrāki vēl padarīts.
Ko stāvat, sievas, velti gaudojat,
Šurp nākat, mani uzklausat!
(Visas pienāk un apstaj riņķī ap viņu.)
Mīl' Grietiņ, lūk! Tu vēl par jaunu,
Vēl neesi diezgan prātīga,
Tev tavi darbi nes tik kaunu.
Man tas tev klaji jāsakas
Tu taču netikle reiz esi;
Tad savu godu ar uz tirgu nesi,
GRIETIŅA
Ak, brāli,
dievs Es nesaprotu?
VALENTINS
Kaut tu jel dievam mieru dotu!
Kas noticies, tas noticies,
Un, ka tas sācies, tā tas tāļāk ies.
Ar vienu slepus iesāki,
Bet drīz būs arī vairāki,
Un darbs tik ducim
pilnam kļūt,Tad ar viss pilsēts varēs tevi gūt.
Kad kauns ir tikko piedzimis,
To sargā, ka tik nesaredz,
Un gādā, ka
nakts plīvurisTam acis, ausis un galvu sedz;
Jā, viņu
tad labprāt vai nokautu.Bet, ja tas aug, tas atmet baili,
Pat dienas laikā staigā kaili
Un
taču nau pieņēmis jaukāku izskatu.Jo vairāk viņš saceļ riebas un baismu,
Jo vairāk viņš meklē dienas gaismu,
Tas laiks man jau priekð
acīm tēlojas,Kur visi godīgi pilsoņi,
Kā ieraugot lipīgu spitāli,
No tevis, netilkle, aizvēršas.
Tev sirds iekš krūtīm izmisīs,
Kad viņi tevi uzskatīs!
Tu zelta ķēdi vairs nenēsāsi!
Tu baznīcā nestāvēsi pie altāra!
Tu lauku spiču krāgu sev neapklāsi,
U
z deju netiksi vadīta!Pa tumšu bēdu nomalīti
Starp kropļiem, nabagiem tu slapstīsies!
Un, ja tev pēcgalā ar piedod dievs,
Tu lāstu nēsāsi, kamēr virs zemes mīti!
MARTA
Jūs labāk dvēseli dievam ļaujat,
Nekā vēl lāstus uz sevi kraujat.
VALENTĪNS
K
aut spētu samalt tevi, kalsnais sakārni,Tu savedēja, bezgodīgā sieva!
Es ceru, visi grēki man no dieva
It bagātīgi tiktu piedoti!
GRIETIŅA
Mans brāli! Kādu elles
sodu!
VALENTĪNS
Es saku, ko tu raudi nu!
Ar to, ka aizmirsi tu savu godu,
Tu devi
manim nāves dūrienuCaur nāves miegu, savu grēku
tīrs,Pie dieva aizeimu kā. godīgs kara
vīrs.
(Mirst.)
Baznīcā
Miðas,
ērģeles un dziedāšana,G r i e t i ņ a laužu vidū, Ļ a u n a i s
gars aiz Grietiņas.
ĻAUNAIS GARS
(Cieši Grietiņai pie auss
.)
Kā citādi, Grietiņ, tev bija,
Kad tu vēl pilna nevainības
Šurpu pie altāra nāci,
Iz apdilušas grāmatiņas
Lūgšanas skaitīji
Pus bērnu spēles,
Pus dievu sirdī!
Grietiņa!
Kur stāv tava galva?
Tavā sirdī
Kāds grēcīgs
darbs?Vai priekš savas mātes dvēsles lūdzies,
Kura caur tevi miga uz ilgām, ilgām mokām?
Uz tava sliekšņa kā asins
tur?- Un tev zem sirds
Vai nemostas briestot jau
Un biedē tevi un sevi
Ar nojausmu pilnu būti?
GRIETIŅA
Vai! Vai!
Kaut es kļūtu šīs domas vaļa,
Kas man ðurpu un
turpu šaudāsPretī mani!
KORIS
(Ar ērģeļu pavadiību.)
Dies irae, dies Illa Solvet. saeclum in favilia,*
(Grietiņa ir nonākuse līdz baznīcas sāņu durvīm, grib ieiet, bet ļaudis no viņas bailīgi atkāpjas, viņa neuzdrošinājas ieiet un nometas ceļos
starp ubagiem.)
ĻAUNAĪS GARS
Bārdzība
tevi grābj!Bazūne
dārd!Kapi dreb!
Un tava sirds,
Kā dzirkstele
pelnosUz liesmu mokām
Atkal uzcelta,
Aizdrebas visa!
GRIETIŅA
Kaut es būtu projām!
Man ir, it kā ērģeles
Man aizņemtu dvašu,
Dziedāšana man sirdi Dziļumos plēstu.
(Pieceļas, lai ietu uz maļu, bet ļaunais gars aizkrusto viņai ceļu.)
KORIS
Judex ergo cum sedebit,
Quidquid latet adparebit,
Nil Inultum remanebit.
GRIETIŅA
Mani māc!
Mūru stabi
Mani iežņaudz!
Griestu velves
Mani spie
ž! Gaisa!
ĻAUNAIS
GARS
Noslēpies! Grēks un kauns
Nepaliek apslēpts.
Gaisa? Gaismas?
Vai tevim!
KORIS
Quid sum miser tunc dicfurus,
Quem pationum rogaturus,
Cum vix justus sit securus?*
ĻAUNAIS GARS
Savu vaigu novērš
Apgaismotie no tevis,
Rokas tevim sniegt
Riebjas tīrajiem!
Vai!
KORĪS
Quid sum miser tunc dicturus?
GRIETIŅA
Kaimiņiet!
Ožamo butelīti!
(Noģībst.)
VALPURĢU NAKTS
Harca
kalnājs. Ēlendes un Šīrkesciematu apkārtne
F a u s t s un M e f i s t o f e l s.
MEFISTOFELS
(Pa kalnu augšup kāpdams.)
Vai tu sev nevēlētos slotas kātu?
Es tagad labāki uz krietna āža jātu.
Šā grūti cerams, ka pie mērķa nonāktu.
FAUSTS
Kamēr vēl kājās jūtu ņipru sparu,
Man pietiek ar šīs nūjas pabalstu.
Kam ceļu īsināt, viņš manim nau par garu!
Pa leju lejām locīties,
Tad uz šīm klintīm uzrāpties,
Kur avots mūžam verd iz
akmens plaisas,Tas tik ir prieks, kā dēļ der pūlēties!
Jau bērziem pumpurīši raisās,
Un pat i priedei zaļo zari;
Kādēļ mums līdzi kaulos nejust pava
sari?
MEFISTOFELS
Patiesi, es no tā nenieka nejūtu!
Man ir, it kā vēl ziema miesās mājotu;
Es labāk sniegā staigātu un salā.
Cik drūmi nepilns mēness paceļas
Ar sebu kvēli sarkans debess malā
Un vāji spīd, ka ik uz soļa jātaustās,
Pret kokiem un
pret klintīm jāatduras!Ļauj, ka es atsaucu šurp kādu spīgaini.
Tur redzu vienu, kas it jautri kuras.
Ē, draugs! Vai drīkstu palūgt tevi tuvāki?
Tā velti degt, tas tīri tev par skādi;
Nāc, laipni mums uz augšu ceļu rādi!
SPĪGAINIS
Iz godbijības, ceru, izdosies
Man savu izklaidīgo dabu valdīt;
Mēs, krustām šķērsām skrejot, mēdzam citkārt
maldīt.
MEFISTOFELS
Edz! Edz! Viņš cilvēkiem grib pakaļ ķēmoties!
Pie velna! Pielūko, ka taisni noturies!
Es citād' izpūšu tev dzīvību!
SPĪGAINIS
Es ma
nu gan jūs esat kungs še mājās,Un visu jums pa prātam darīšu.
Bet zināt, šodien kalnā visi velni kājās,
Un, ja vēl spīgainim jums ceļš ir jārāda,
Tad to tik stingri ņemt vis nevajga,
FAUSTS, MEFĪSTOPELS un SPĪGAINIS
(Pārmaiņus dziedot.)
(Mefistofels.)
Sapiņu un burvju sfērā,
Liekas, esam iegājuši.
Ved mūs labi, ņemi vērā,
Ka mēs ātri sekojuši
Šinīs telpās, plašās, kailās!
(Spīgainis.)
Lūk, kā koki ailu ailās,
Ātri rauti, garām šaujas,
Gub un lokās kalnu kraujas,
Garās klinšu nāsis šņāko,
Kā tās dvašo, kā tās krāko!
(Fausts.)
Skat pār sienām strauti šļāko,
Cauri mauriem lēni lejas!
Vai tur čalo? Dzied vai smeļas?
Vai tās maigas mīlas raudas?
Viņu debess dienu skaņas,
Kad vēl mīlējām bez maņas?
Vai kā seno laiku paudas
Strauti
ņš atbalsu šurp raida?
(Spīgainis.)
Ūpis ūkšo savas gaudas;
Apogs, samels, sīlis skraida,
Vai vēl nedus putnu bari?
Vai tur kaupji lien caur ceriem?
Garām kājām, resnvēderiem!
Un kā čūskas sakņu zari
Tur iz smilts un klintīm lokās,
Izstiepj brī
numainas rokasUn mūs baida, un mūs tvārsta,
Un iz dzīvas, rupjas krijas
Ceļiniekam pretim kārsta
It kā polips garas vijas.
Tūkstoš krāsās bariem traucas
Peles cauri sūnām, pļavām!
Spigulīšu pulki jaucas,
Žib un viz, un ņirb pār gravām,
Maldina mūs, līdzi skrejot.
(Fausts.)
Bet, jel saki, kā tev šķietas,
Vai mēs stāvam še uz vietas
Jeb vai tāļāk tiekam ejot?
Viss mums apkārt zvalstās, šķlēbjas,
Klints un koki vaigstos viebjas,
Maldu gunis sprikst un žvīgo,
Aug un ceļas, šaudās, spīgo.
MEFISTOFELS
Tev pie manis jāturas!
Še, kur augstums paceļas,
Brīnumi tev būs ko vērot,
Kad sāks Mamons kalnā zvērot.
FAUSTS
Cik burvīgi tur laistās lejās
Kā sārta rīta dzesna dzejās!
Un pat vistumšā bezgalā
Tā dziļi iekšā zibina.
Tur ceļas birga, velkas vāļi,
Še bulā, tvaikā svelme sveļas,
Tad it kā blāva švītra veļas,
Kā avots tad caur klintim šķeļas.
Pār leju viņa tāļu tāļi
Ar simtām dzīslām aizstiepjas,
Te viņu ieslēdz šaura plaisa,
Un kopā viņa satekas.
Tur sprikst un dzirkstes augsti kaisa,
Kas
zelta smiltīm birst no gaisa.Bet lūk! Uzreiz, cik tāļi redz,
Kā uguns klinšu sienas sedz.
MEFISTOFELS
Vai Mamons savu valstību
Nau svētkiem izpuškojis greznu?
Tu laimīgs redzējis šo gleznu;
Jau trakos viesus braucam nomanu,
FAUSTS
Kā viesulis tur augšā brāžas!
Pret mani gaisa ðaltis per!
MEFISTOFELS
Tev klinšu vecās ribas jāsaķer,
Jo citādi tev aizās jānogāžas.
Naktstumsa ar miglāju kopā plūst.
Klau, kā caur mežiem brākš un grūst!
Pūces trūkušās skraida.
Mūžam zaļošām pilīm šķaida
Vērpata
palodas.Švīkst zari un lūst, un bārstās,
Koki, vareni grandot; svārstās,
Saknes dziļumos nostenas.
Un, šausmīgā juceklī brāstot un dārdot,
Krīt tie un sašķīst, kā negaisam spārdot,
Bet aizām cauri, kur gruveši jaucas,
Kaucot un aurējot aukas spraucas,
Va
i dzirdi balsis augstumā?Tāļumā un tuvumā?
Kā straume pār visu kalnu šļāc,
Tur negantā raganu dziesma krāc!
RAGANAS
(Korī.)
Uz Bluķu kalnu laumas drāž,
Iz zemes jau asni galviņas bāž.
Tur lielais pūlis salasās,
Kungs Uriāns augšgalā nosēstas.
Tā galvu pa kaklu iet aumaļām,
Smird āži ar laumām un raganām.
KĀDA BALSS
Lūk, vecā Bauba nāk savurup,
Tā grūtai cūkai mugurā tup.
KORIS
Kam nākas gods, tai gods ar ir!
Lai Bauba papriekšu! Un ceļu mums šķir!
Kad brangā cūkā še māte trauc,
Viss
raganu bars tai iepakaļ šmauc,
BALSS
Kur nākdams?
BALSS
Pār Ilzes akmeni!
Tur raudzīju pūces perēkli. Tā izplēta acis!
BALSS
Pie velna, vej!
Ko aplam tā skrej!
BALSS
Man tā saplēsa ģīmi,
Skat' vien tik zīmi!
RAGANAS
(Kori.)
Mum
Kā trakā burzmā mainās skats!
Tur sakums dur, tur slota skrāpē,
Te pārsprāgst māte, te bērnu slāpē.
RAGANU MEISTARS. PUSKORIS
Mēs lienam it ka gliemeži,
Lūk, priekšā visi sievišķi.
Jo, kad uz ļaunā namu steidz,
Par tūkstots soļiem sieva veic.
OTRAIS PUSKORIS
Nu, ko tur lieku runājiet:
Ar tūkstots soļiem sieva iet.
Bet, lai tā steidz sev steidzamo,
Ar lēcienu vīrs panāk to.
BALSS
(Augšā.)
Jūs, kas tur dzelmē, nākat šurp!
BALSS
(No apakðas.)
Mu
ms arī labprāt gribētos turp;Mēs mazgājoties tīri paliekam,
Bet mūžam ari augļus nenesam.'
ABI KORI
Pamazām vētras bārgums rimst,
Bēg zvaigznes, mēness lejā grimst.
Bet burvju koris dūkoņā
Daudz tūkstots dzirksteļu spridzina.
BALSS
(No apakðas.)
Pagaidi! Palīdzi man!
BALSS
(No augðas.)
Kas tur iz aizas skan?
BALSS
(No apakðas.)
Ņem līdzi! Neļauj man velti
kliegt!Es kāpju Jau trīssimts gadus
Un nevaru kalngalu sniegt.
Es gribu pie jums būt, jūs esat man radus.
ABI KORI
U
Un sakums ar un āzis nes;
Kas šodien pacelties nepagūst,
Tam mūžam apakšā jāsapūst.
PUSRAGANA
(Apakšā.)
Es teku pakaļ jau tik sen,
Tie priekšā lielu gabalu!
Iz mājas mani nemiers dzen,
Un še es līdzi netieku.
RAGANU KORIS
Tik burvju zalvi ietrinat,
Jums buras būs i lupats pat!
Labs kuģis katra silītei
Nemūžam neskries, kas neskrien še.
ABI KORI
Ap kalna galu lidojam,
Visgarām zemi aplencam
Un klājam tāļi klajumu
Ar raganības drūzmāju.
(Nolaižas zemē.
)
MEFISTOFELS
Skat, kā tie spiežas, grūstās, parkš!
Kā šņāc un verd, kā bļauj un tarkš!
Kā sprikst un deg, un ceļas smaka!
Tā tik ir īsta elles slaka!
Tik turies manim klāt, ka nenoej no taka,
Kur tu?
FAUSTS
(Tāļu prom no viņa.)
Es ðe!
MEPISTOFELS
Ko? Tur jau aizrāva!
Reiz nu, kas saimnieks mājā, jārāda.
Ē junkurs Folands nāk! Ē! ceļu
griez!Še, doktor, klāt man pieķeries!
Ar vienu lēcienu mēs izbēgsim iz drūzmas;
Man pašam tiek par trakU iekš Šīs
dūzmas.Lūk, sāņus spīd kaut kas it savādi,
Turp mani velk, kur viņi krūmāji.
Nāc, nāc! Lai mēs tur iekšā šmaucam.
FAUSTS
Tu pretruņas gars! Ved mani, kā
tev prāts!Nu, tas tik bija gudri izdomāts:
Uz valpurģiem mēs Bluķu kalnā braucam
Un nu še nomalītē gribam krūmos līst.
MEFISTOFELS
Skat' tur, kā raibas liesmas šķīst!
Tur jautris klubs ir kopā sanācis.
I mazā pulkā nejutīsies vientulis,
FAUSTS
Es labāk būtu augšā tur!
Jau dūmi mutuļo, jau guņus kur.
Ap ļauno visi pulki krājas;
Tur arī daža mīkla risinājas.
MEFISTOFELS
Bet daža
mīkla arī sarežģās.Lai lielā pasaule sev trokšņojas,
Mums noderēs šī klusā vieta.
Tā taču ir it pazīstama lieta,
Ka lielā pasaulē daudz mazas nošķiras.
Redz, itin plika jauna raganele
Un vecene, kas gudri segties prot.
Es lūdzu, esi laipni
s jele!Mazs pūliņš, nebūs tev ko nožēlot.
Es dzirdu, tur sāk instrumenti dūkt!
Nolādēts troksnis! Jā, pie viņa
vajga jūkt.Nāc līdz! Nāc līdz! Ko tur lai dara?
Es pieiešu mi tevi iekšā vedīšu,
Un viņiem pazīstamu darīšu.
Ko saki, draugs? Vai nau šī pļav
a plata, gara?Skat vien! Tu tikko galu saredzi.
Tur rindā deg vai simtiem uguņu;
Tur lēkā, pļāpā, ēd un dzer, un mīlinājas;
Nu saki, kur gan labāki vēl klājas?
FAUSTS
Bet kā tu domā mums še uzstāties?
Vai tu par burvi vai par velnu rādīsies?
MEFISTOFELS
Gan esmu ieradis būt nepazīts arvienu,
Bet ordenis jau jārāda uz goda dienu.
Es nu gan ceļa lentu* nenēsāju,
Pie mums to tiesu ciena zirga
kāju.Vai redzi gliemezi? Lūk, tur viņš lien;
Ar saviem tausteklīšiem vien
Viņš ir pie manis kaut ko
saodis.Es sevi neaizliegtos šeit, kaut gribējis.
Nāc vien! No vienas uguns mēs
uz otru iesim,Es būšu ceļavedis tev kā viesim.
(Uz dažiem, kas sēd pie kvēlošām oglēm.)
Jūs, vecie kungi,
ko jūs šeitan darāt?Jums vajadzētu būt tur, pašā viducī,
Kur skan
un dūc, un jaunie griežas viesuli;Jo vieni sēdēt jūs jau mājās tāpat
varat,
ĢENERĀLIS
Kā lai uz tautām vēl Ir uzticība?
Lai diezin cik priekš tām ir darījis!
Tā sievietēm, kā tautām mīlestība
Tik ir priekš tā, kas jauneklis.
MINISTRS
Nu,
tagad viņi vai bez jēgas tīri!Man tīk tik vecie, labie ļautiņi;
Jo tad, kad mēs vēl bijām lieli viri,
Bij īstie zelta laiciņi.
PUSKOKALECEJS
(Parvēnijs.)
Mēs tiešām nebijām ar plānprāti
Un daudz, ko nevajdzēja, padarījām;
Bet tagad jau it. viss
iet ačgārni,Kad tikko nokārtojuši to bijām.
RAKSTNIEKS
Kam tagad tīkas lasīt grāmatu
Ar puslīdz saprātīgu saturu?
Un, kad no jaunās paaudzes
ir ruņa,Tur ir tik vīzdeguns aiz vīzdeguņa.
MEFISTOFELS
(Kurš uzreiz Izskatās ļoti vecs.)
Jā, ļaudis sāk uz pastargalu vecēt!
Es pēdjo reizi valpurģos, man šķiet,
Ka mana muciņa vairs negrib tecēt,
Tādēļ ar pasaule uz galu iet.
KRĀMU RAGANA
Jūs, kungi, neeita tā garām!
Jūs labu gadījienu palaižat:
Uz manām precēm acis pametat!
Mēs daž' ko piedāvāt jums varam.
Un tomēr viss iekš manas bodes,
Kam līdzīgas vairs nau virs zemes
lodes, Ir savu reiz jau krietni derējis
Un pasaulei un. ļaudīm kaitējis:
No katra dunča še
ir asins verdums skrējis,Ik kauss še sveikā ķermenī
Ir sūrstin karstas nāves zāles lējis,
Ik rota pavedusi meiteni,
Ik zobens derību ir pārkāpt jāvis,
Ir savu pretinieku slepu kāvis.
MEFISTOFELS
Tu laikus nesaproti, viņumāt!
Kas bijis, bijis! gājis, gājis!
Tev vajag jaunu kaut ko iegādāt!
Mūs tagad. jauns tik būtu valdzinājis.
FAUSTS
Vai tīri galva riņķi griežas!
Tas tik ir tirgus, pilns, ka lūst!
MEFISTOFELS
Viss ņudzeklis
uz kalnu augšā spiežas;Grūž tevi, kur tu domā viņus grūst,
FAUSTS
Kas tā?
MEFISTOFELS
Tik uzmanies tu labi uz ðis sievas!
Tā Li
lita.
FAUSTS
Kas?
MEFISTOFELS
Ādamam tā bij pirms Ievas.
No viņas skaistiem matiem pasargies,
Šīs rotas, kurai lidzīgas vairs nava!
Ja viņa jaunu puisi ar tiem gava,
Tad ne tik lēti no tiem raisīsies.
FAUSTS
Lūk, vecene ar jauno atsēdušās
;Tās ir jau savu tiesu lēkājušas!
MEFISTOFELS
Te tiešām miera nau; lec, kamēr
vai.No jauna vaļā iet, nāc, sāksim
ar!
FAUSTS
(Ar jauno raganu dejodams.)
Reiz, jauku sapni sapņoju:
Es ābelīti redzēju,
Div' ābolīši pazaros,
Man ietikās es pakāpos.
SKAISTULE
Jūs ābolīšu kārojat
Un jau no paradīzes
pat.Es līksma, ka mans dārziņā
arJums tādus augļus pasniegt var.
PROKTOFANTASMISTS
Nolādētie! Kas jums gan prātā nāca?
Vai sen nau pierādīts? Vai mēs jums nerunājām,
Ka gari nesta
igā uz īstām kājām?Nu šie kā cilvēki vēl dancot sāca!
SKAISTULE
(Dancojot.)
Ko tas uz balli atvilcies!
FAUSTS
(Dancojot.)
Jā, pras', kur tas nav bokstījies!
Kur citi dej, tam vajga gudri spriest.
Ja viņš par cita soli nava papļāpājis,
Ta
d cits tiklab kā soli nava gājis.Ka tālāk tiek, vismazāk viņš var ciest.
Ja jums tā riņķi griezties neapniktu
Kā viņam savās vecās sudmalās,
Tas viņam galā varbūt tiktu;
Tik viņš vēl grib, lai tam ar paklanās.
PROKTOFANTASMISTS
Jūs vis vēl še? Nē, tādu nekaunību!
Jel zūdiet! Mēs tak izplatījām attīstību!.
Tā velna suga! Vai gan to kāds likums baida?
Cik mēs ar gudri, Teģelē vēl spoki skraida.
Cik sen jau n'esmu laukā dzinis māņticību!
Un vēl nau tīrs; ak, tādu nekaunību!
SKAISTULE
Nu bei
dzat jel mūs garlaikot!
PROKTOFANTASMISTS
Es to jums, gariem, acis saku!
Šī gara varmācība ir par traku!
Mans gars to nevar sagremot.
(Visi dejo netraucēti tāļāk.)
Es redzu, ðodien maz man sokas;
Bet tomēr ceļa apraksts manim rokās,
Un, cerams,
man pirms manas stundiņasVēl dzejniekus un velnus pieveikt
izdodas.
MEPISTOFELS
Viņš tūdaļ peļķe iesēdīsies,
Tā viņš jau mierināties mēdz,
Un, ja tam dēles d piezidīsies,
Tad viņš no gariem un no gara izdziedēts.
(Uz Faustu, kurš izgājis laukā no dejotāju rindām.)
Kam skaisto skuķi atstāji,
Kas dejā dziedāja tik mīlīgi?
FAUSTS
Ak, pašu laiku, kad tā dziedāja,
Tai sarkana pele iz mutes izlēca.
MEFISTOFELS
E, ko nu! Kas tev tur daudz jābēdājas?
Nu, pele taču nebij pelēka.
Kas to
lai ievēro, kad mīlinājas?
FAUSTS
Tad redzēju vēl...
MEFISTOFELS
Ko?
FAUSTS
Vai redzi stāvam
tāluTur skaistu bērnu, vientuļu un bālu?
Tā tikai lēnām kust no vietas,
Tā iet, it kā tai kājas būtu sietas.
Man jāatzīstas, kad to uzskatu,
E
s redzu līdzību ar Grietiņu.
MEFISTOFELS
Lai stāv! Tur nau nekam vēl
labi klājies,Tā ir tik aina, nedzīvs burveklis,
Vai! tam, kam tas ir ceļā stājies:
No stīvā skata sastingst asinis,
Un cilvēks vēršas vai par akmeni;
Par Medūzu tu taču dzirdēji?
FAUSTS
Patiesi, tās miroņa acis man šķiet,
Ko mīloša roka nau vēruse ciet.
Tās krūtis ir, ko Grietiņa man sniedza,
Tās saldās miesas, kas pie manis sliedza.
MEFISTOFELS
Tu nerrs, tik burvju māņi tevi maldina!
Jo katram viņa liekas viņa mīļākā
.
FAUSTS
Ak, kādas sāpes, kādas baudas prieks!
Mans skats ar varu tik no viņas raujas.
Cik savādi ap skaisto kaklu skaujas
Kā rota tik viens vienīgs sarkans diegs,
Ne platāks daudz par naža muguru!
MEFISTOFELS
Jā gan! Es ar to saredzu.
Tā galvu arī var zem rokas nest,
Jo Persejs tai jau nocirtis ir viņu.
Nu vajag reiz šiem māņiem mieru mest1
Nāc taču uz šo pakalniņu!
Še iet kā Prāterī tik priecīgi;
Un man tā gluži priekšā nākas,
It kā še sarīkotu teātri.
Ko uzved ðe?
SERVIBILIS
Tūliņ jau atkal sākas.
Jauns gabals, tas no septiņiem ir pēdējais;
Tik daudzus uzvest paradums mums vēlē.
Kāds diletants ir viņa rakstītājs,
Un diletanti. arī spēlē.
Jūs, kungi, piedodat, ka pazūdu;
Es diletants, kas uzvelk priekðkaru.
(Ātri nozūd.)
MEFISTOFELS
Ka es jūs še uz Bluķu kalna rodu,
Tas itin brangi; te jūs gūsat godu.
VALPURĢU NAKTS SAPNIS
JEB
OBERONA UN TITĀNIJAS ZELTA KĀZAS
Intermeco
TEĀTRA MEISTARS
Šodien atdusamies mēs,
Mīdinga krietnie dēli.
Kalns un leja vieni spēs
Puðkot sk
atu spēli.
HEROLDS
Lai būtu zelta kāzas jums,
Vajga piecdesmitā gada!
Vecas ķildas nobeigums,
Tas še zelta kāzas rada.
OBERONS
Gari, kas man padodas,
Steidzat šurp šo brīdi!
Karaļpāns vienojas,
Beigti visi strīdi.
PUKS
Atskrej Puks un dejot
Niekot, rotaļāties,
Simti viņam pakaļ nāk
Līdzi palīksmoties.
ARIELS
Ariels ar dziesmām trauc,
Debess skaņas laistās;
Riebīgu daudz seju sauc,
Atsauc arī skaistās.
OBERONS
Kas pēc miera sajūt kāri,
Lai tas dara kā mēs abi!
Šķirat vien tik laulu pāri,
Tie viens otram labi.
TITĀNIJA
Sieva, vīrs ja dusmotos,
Ņem to stingrā skolā;
Sievu aizved dienvidos,
Vīru ziemeļpolā.
ORĶESTRIS
(Tuttt fortissimo.)
Oda deguns, muðas purns,
Onkulis ar tanti,
Varde, sienāzītis durns
Tie tie muzikantiS
SOLO
Lūk, kur atnāk dūdumaiss!
Tas ir ziepju burzguls.
Degunā tam šņāko gaiss,
Dūdo viņa urskuls!
GARS,
KUR5 TIKKO VEL ATTĪSTĀS
Krupja vēders, zirnekļa kājas,
Spārni mazajam vēl klājas!
Gan tur zvēriņš nebūs vis,
Būs
kaut kroplis dzejolis,
PĀRITIS
Sīki soļo, augsti lec,
Medus rasā niries;
Tekalāt tev sektin sec,
Lidot velti dziries.
ZIŅKĀRĪGS CEĻOTĀJS
Vai nau maskerādas skats?
Gluži neticami!
Skaistais Oberons ðe pats
Staigā saredzami!
STINGRTICIGAIS
Redz, ðim astes, ragu nau!
Tomēr to es saku:
Tā kā grieķu dievi jau
Ðis ar velna smaku.
ZIEMEĻNIEKU MĀKSLINIEKS
Skice katris pasākums,
Ko es ðodien tveru;
Itālijas ceļojums
Labos to, es ceru.
PŪRISTS
Es nācu sev par nelaimi!
Kā šie te pa
laiduðies!Un par visu ņudzekli
Divi tik pūdrojušies.
JAUNA RAGANA
Pūders, svārki, sedzene
Vecām der no tiesas;
Es
uz āža kaila šeRādu pilnas miesas.
VECENE
Man pārāk ir tā smalkuma
Lai pretim lamājuse,
Bet, ceru, kaut tu jauniņa,
Drīz bū
si sapuvuse.
KAPELMEĪSTARS
Oda deguns, muðas purns,
Ko kailo apriņķojat
Varde, sienāzītis durns,
Takti ievērojat!
VĒJLOKS
(Uz vienu pusi.)
Cik smalka sabiedrība še!
Kā brūtes cielaviņas!
Un puiši tīrā izvēle
No «tautas cerībiņas»!
VĒJ
LOKS
(Uz otru pusi.)
Un, ja vēl zeme nešķeļas,
Lai viņus visus rautu,
Es tūdaliņ bez apdomas
Vai pašā ellē grautu.
KSENIJAS
Kā kukaiņi šurp atskrejam,
Mums dzirkļi asi trīti,
Še savam papum sātanam
Par svētku goda svīti.
HENNINGS
Ska
Tur tērzē nevainīgi!
Varbūt tie teic vēl pēcgalā,
Ka viņi labsirdīgi.
MUZAGETS
Es še pie jaunām raganām
Sev labprāt vietu rastu;
Es tās par Klijām, Talijām
Daudz labāk vadīt prastu.
IZBIJUSAĪS LAIKA ĢĒNIJS
Tik krietni
Nāc, turies manim klātu!
Uz Bluķu kalna un Parnāsa* ar
Daudz dažādu salašņātu.
ZIŅKĀRĪGS CEĻOTĀJS
Sak', kā to stīvo viru sauc?
Viņš lepniem soļiem staigā.
Viņš izošņādams šur tur šmauc:
Pēc jezuītiem klaigā.
DZĒRVE
Man tīkas skaidrā ūdenī,
Bet arī dumbrā zvejot;
Tā gadās dažai svētuļi
Ar velniem kopā ejot.
PASAULES BERNS
Jā, svētu vīru nolūkiem
Var derēt visas lietas,
Pat Bluķu kalnā iznāk tiem
Vēl svētas draudžu vietas.
DEJOTAJS
Tur laikam vēl jauns koris
nāk?Es dzirdu, bungo tāli.
Nē, tur tik dumpji dūkāt sāk
Pa dūņām un pa zāli.
DEJAS MEISTARS
Kā katris kājas izmētā
Un dej pēc savas vaļas!
Lec līkais, depšis tantarā,
Kā izskatās, kam daļas?
SPĒLMANIS
Viens otru nīst šie lupatas,
Vai apritos ar varu;
Še dūdas visus veikušas,
Kā Orfejs zvēru baru.
DOGMATIĶIS*
Lai bļauj un kliedz sev kritikas,
Es šaubu nesajūtu:
Velns taču ir un ir kaut kas;
Vai citād' velns maz būtu?
IDEĀLISTS*
Man šodien īsta trakule
Ir prāta iedomība;
Ja esmu viss, ko redzu ðe,
Tad tā jau ārprātība.
REĀLISTS*
Man būtne še par riebumu,
Gandrīz vai jālamājas;
Es pirmo reizi nestāvu
Še cieti savās kājās.
SUPERNATURĀLISTS*
Man prieks, ka es ðe ieradies,
Šiem līdz es līksmis arī;
Kad velni ir, var dom
āties,Ka ir ar labi gari.
SKEPTIĶIS*
Tie spīgainīšam pakaļ skrien
Un šķietas naudai klātu.
Pie velniem vieta šaubām vien?
Še es ar veselu prātu!
KAPELMEISTARS
Varde, sienāzītis durns,
Velna diletanti!
Oda deguns, muðas purns,
Jūs tak muzik
anti!
IZVEICĪGIE
Še esam klāt, mēs nebēdas!
Mēs jautrā barā skrejam;
Kad kājas paliek gurdenas,
Mēs ar uz galvas ejam.
NEVEIKĻI
Mēs citkārt daž' ko paguvām,
Nu viss «ar dievu» gāja!
Mēs lecot kurpes noplēsām,
Nu paliek basa kāja.
SPIGAIŅI
Mēs piemājojam purvājā,
Kur tikko laukā līdām;
Bet še mēs dejas priekšgalā
Kā kavalieri spīdam.
KRĪTOSA ZVAIGZNE
Mēs augstumiem es nošāvos,
Kā uguns novizēju,
Še tagad guļu putekļos
Un celties neiespēju.
PLECĪGIE
Ceļu griežat platāki!
Zāle zemē lokās;
Atnāk gari plecīgi,
Stipri kājās, rokās.
PUKS
Ko tik smagi eita jūs,
Kā elefantu kājām!
Par visiem neveiklākais būs
Pats Puks pa savām mājām.
ARIELS
Kam spārni ļauj vai paša gars
Pār zemi celties pāri,
Lai seko man viss vieglais bars
Uz viņu rožu āri.
ORĶESTRIS
(Pianissimo.)
Migla gaisā skaidrojas,
Pirmais ausums svīdīs.
Niedrēs vēji šūpojas
Viss uz reizi klīdīs.
Apmākusēs diena. Lauks
F a u s t s, M e f i s t o f e l s.
FAUSTS
Vārgā! Izmisuse! Sāpēs viņa ilgi klaidoja pa zemes virsu un tagad gūstīta! Kā noziedzniece cietumā slodzīta uz šausmīgām mokām, šī maigā, nelaimīgā radība! Tik tāļi nācis! Tik tāļi! Nodevīgais, necienīgais gars, un to tu man esi slēpis! Stāvi tik, stāvi! Boli velnišķās acis d
usmu cerās! Stāvi un spītē man ar savu nepanesamo klātbūtni! Gūstīta! Nenovēršamā vārgā! Ļauniem gariem nodota un sodošai, nejūtīgai cilvēcei! Un tu mani to brīdi gribi iemidzināt nejēdzīgiem laika kavēkļiem, slēpi man viņas augošo postu un ļauji viņai bez glābiņa bojā iet!
MEFISTOFELS
Viņa
nau vis pirmā.
FAUSTS
Suns! Riebīgais nezvērs! Pārvērti viņu, tu bezgala gars! vērti to tārpu atkal viņa suņa izskatā, kā viņš dažai pa naktslaiku staigāt mēdza, manā priekšā tekāt, ceļiniekam, kas nekā ļauna nedomāja, zem kājām velties vai, ja tas krita, viņam uz pleciem kārties. Vērti viņu atkal viņa mīļotā veidā, ka viņš manā priekšā smiltīs uz vēdera rāptos, es viņu kājām mītu, to nolādēto! Nau vis pirmā! Ak, šis posts! Šie sirdēsti! no nevienas ci
lvēka dvēseles neaptverami, ka vairāk neka viens radījums grimis šī vārga dziļumā, ka nevis pirmais gandarījis par visu pārējo vainu, locīdamies nāves šausmās prieks mūžīgi visapiedevēja acīm! Man smadzenēs grauž, līdz dzīvam kaulos Šīs vienīgās vārgs; tu mierīgi grīņē pāri par tūkstošu likteni!
MEFISTOFELS
Nu mēs atkal esam pie mūsu sajēgsmes robežām, tur, kur jums, cilvēkiem, aizkrīt prāts. Ko tu kopojies ar mums, ja tu mūsu kopību nevari cauri Izvest? Gribi gaisā laisties un neesi drošs, ka nereibtu galva? Vai mēs uzbāzāmies tev vai tu mums?
FAUSTS
Nešiep man tā pretim savus rijīgos zobus! Man derdzas! Lielais, brīnišķīgais gars, tu mani turēji cienīgu skatīt tavu vaigu, tu pazīsti manu sirdi un manu dvēseli, par ko mani piekalt pie šī gānekļa, kas pie saukuma smejas un pie posta veldzējas?
MEFISTOFELS
Vai tu drīz beigsi?
FAUSTS
Glāb viņu vai trīci! Visšausmīgāko lāstu pār tevi uz gadu tūkstošiem!
MEFISTOFELS
Es soģa vaigus nevaru raisīt, viņa bultas nevaru v6rt. Glāb viņu! Kas bija, kas viņu postā grūda? Es vai tu?
FAUSTS
(Kvēlošām acīm skatās visapkārt.)
MEFISTOFELS
Vai tu ķersi pēc pērkoņa? Labi, ka viņš netika dots jums, nožēlojamiem mirstīgiem! Nevainīgo pretrunātāju sadragāt, tāds ir varmāku paradums, lai izrautos Iz spailēm.
FAUSTS
Ved mani turp! Viņai jābūt brīvai!
MEFISTOFELS
Un briesmas, kādās tu dodies? Piemini, ka pilsētā tevi gaida nāves sods par tavas rokas slepkavību! Pāri nokautā dusas vietai lido atriebēji gari un glūn uz atpakaļ nākošo s
lepkavu.
FAUSTS
I tas man no tevis jādzird? Visas pasaules grēks un nāve pār tevi, neganto! Ved mani turp, es tev saku, un atsvabini viņu!
MEFISTOFELS
Es tevi vedīšu, uzklausies, ko es iespēju darīt! Vai gan man visa vara debesīs un virs zemes? Sargu prātus es gribu mulsināt paķer tu atslēgas un izved viņu laukā ar cilvēka roku! Es būšu nomodā! Burvju zirgi stāv gatavi, es jūs aizvedīšu. To es iespēju.
FAUSTS
Tūliņ! Turpu!
Nakts, klajs lauks
F a u s t s un M e f i s t o f e l a, uz mel
niem zirgiem garam auļojot.
FAUSTS
Ko tie tur ap kāķi* tā plivinās?
MEFISTOFELS
Kas zin, ko tie virina, darina tur.
FAUSTS
Lido ðurp lido turp vijoties, mijoties.
MEFISTOFELS
Tas ir raganu bars.
FAUSTS
Tas svētī un vētī.
MEFISTOFELS
lai stāvi Nāc līdzi
Cietums
FAUSTS
(Ar atslēgām un lampu stāv priekš dzelzs durvtiņām.)
Kā šalkas mani grābj iz senām dienām
Viss cilvēciskais posts un vārgs.
Še viņa mājo aiz šim mitrām sienām,
Un viņas ziegums bij tik mīļš un dārgs!
Pie viņas iet tu kavējies!
Tu baidies ar viņu redzēties!
Tavas gaidas nes nāvi, pasteidzies!
(Viņš sagrābj atslēgu.)
(Iekšpusē dzird dziedam G r i e t i ņ a s balsi. )
Mana ragana māt
Mani nokāva!
Mans nelietis tēvs
Mani apēda!
Maza māsiņa nāk,
Manus kauliņus vāk
Uz saltu, saltu vietu.
Es tiku silā skaists mazputniņš*,
Lai skrietu, lai skrietu!
FAUSTS
(Durvis atslēgdams.)
Tā nemana, ka mīļais uzklausās
Un dzirdi ka salmi čaukst un važas iežvadzas.
(Viņš ienāk iekšā.)
MARGARIETA
(Savās cisās slēpdamās.)
Vai! Vai! Tie nāk, lai mani kautu!
FAUSTS
(Klusu.)
Klus! Klus! Es nāku, lai iz saitēm tevi rautu!
MARGARIETA
(Viņa priekšā zemē locīdamās.)
Ja esi cilvēks, jūti manu nelaimi!
FAUSTS
Iz miega sargus uzkliegsi.
(Viņš saķer važas, lai tās atslēgtu.)
MARGARIETA
(Uz ceļiem nokrituse.)
Kur, bende, tev pār mani tāda vara!
Kas tev to vēl
Jau tagad mani vest? Vēl nakts tik gara!
Ļauj manim dzīvot! Vai tev nau žēl?
Vai nebūtu diezgan laika rītu?
(Viņa paceļas stāvu.)
Es vēl tik jauniņa, jauniņa!
Lai kapā jau krītu!
Es biju skaista, tas manim kaitēja.
Ak, tāļu ir mans draugs, kas tuvu bija!
Mans vaiņags plosīts, izbārstīti ziedi.
Negrāb tik spēji, tu rokas man spiedi!
Saudzi, kas ļauna tev nedarīja!
Es l
ūdzu! Vai velti lai asaras lija?Es tevi tak neredzēju ne mūža dienu!
FAUSTS
Šī vārgu nasta nepanesama!
MARGARIETA
Es tavā varā visa nodota.
Ļauj tikai, lai bērnam vēl sniedzu pienu.
Man visu nakti bērniņš bija klātu;
Tie viņu atņēma, lai mani rūdinātu,
Un saka. tagad, ka es viņu nokāvu.
Nekad es priecīga vairs netieku.
Tie mani apdzied, aprunā, ak, tādus meļus!
Tā beidzas veca pasaka,
Kam tie uz mani norāda?
FAUSTS
(Nometas Grietiņas priekša ceļos.)
Tavs mīļais tev apskauj ceļus,
Tev
i no verdzības brīvina!
MARGARIETA
(Nometas viņam blakus ceļos.)
Lai krītam zemē! Lai svētos saucam ar sāpēm!
Lūk! Tur zem viņām kāpēm,
Paslieksnē,
Vārās kā pagarē!
Tur ļaunā vara
Ņirdzošā niknumā
Troksni dara!
FAUSTS
(Dikti.)
Grietiņa! Grietiņa!
MARGARIETA
(Uzmanīgi.)
Tas likās sauciens no mīļākā!
(Viņa uzlec augša, važas nokrīt nost.)
Kur viņš? Man bija, it kā viņa balsi justu?
Es svabada, kas man var liegt
Tam pretim skriet, pie kakla liegt,
Lai krūtis pie krūtīm glaustu!
Viņš stāvēja durvīs, viņš «Grietiņa» sauca!
Elle visapkārt dūca un. kauca,
Bet cauri caur velnišķo ņirgumu
Es saldo, mīļoto skaņu pazinu!
FAUSTS
Es ðe!
MARGARIETA
Tu še! Vēlreiz tev jāsaka!
(Viņu satverdama.)
Viņš še! Viņš še! Kur visas
mokas gaisa?Kur, cietums, tava drausmība?
Tu še, kas manas važas raisa!
Es glābta! Brīva!
Priekš manām acīm atkal it kā dzīva
Stāv iela, kur mēs toreiz tikāmies,
Un dārziņš, lapene ar vījām,
Kur mēs ar Martu tevi sagaidījām.
FAUSTS
(Arvien uz promi
ešanu mudinādams.)
Nāc līdz! Nāc līdz!
MARGARIETA
Ak, nesteidzies!
Man tīk tik labprāt pie tevis kavēties!
(Mīlinādamās ap viņu.)
FAUSTS
Nāc ātrāki!
Ja tu negribi steigties,
Mums abiem vajadzēs postā beigties.
MARGARIETA
Kā? Tu skūpstīt vairs nemāki?
Mans draugs, cik maz tu projām biji
Un neproti skūpstīt vairs?
Par ko pie tava kakla man top dairs?
Kad citkārt mani uzrunāji, uzskatīji,
Kā visa debess pār mani pārplūda,
Tu mani skūpstīji, vai aizņemdams dvašu.
Tev mani jāskūpsta!
Cita
d' es skūpstu tevi pašu!
(Viņa apkampj viņu.)
Ak vai! Ko tavas lūpas sastinga,
Stāv klusi!
Kur tava mīla
Ir palikusi?
Kas mani tā vīla?
(Viņa atgriežas no viņa nost.)
FAUSTS
Nāc! Seko, mīļā! Saņem dūšu!
Es skūpstīšu, tūkstoškārt mīļāks būš
u,Tik seko man! Tik pasteidzies!
MARGARIETA
(Pret viņu atgriezusēs.)
Vai tad tu esi tas? Vai tu paties?
FAUSTS
Es esmu tas! Nāc līdz!
MARGARIETA
Tu saites raisi,
Tu mani klēpī ņemsi tā kā viņlaiku.
Sak, kā tas nāk? Tev nau no manis bais
i?Un vai tu zini, draugs, kam dodi brīvību?
FAUSTS
Nāc līdz! Nāc līdz! Jau paiet nakts ar tumsību.
MARGARIETA
Es savu māti nāvē midzināju,
Es savu bērnu slīcināju.
Vai nebij dots viņš tev un man?
Tev ar tu ðe! Cik neticami tas man skan!
Dod savu roku! Tas tak sapnis nau!
Tava mīļā roka! Bet, ak, viņa slapja, rau!
Noslauki viņu! Kā manim šķietas,
Ar to asins ir lietas.
Ak dievs! Ko tu esi padarījis!
Iebāz ieroci nāvīgo!
Es tevi lūdzu to!
FAUSTS
Lai paliek tas, kas vienreiz bijis!
Tu mani nāvē iedzīsi.
MARGARIETA
Nē, nē! Tu pāri paliksi!
Ļauj, lai es tev sīki izstāstu:
Trīs kapi tev jāapkopj rūpīgi,
Jau rītu:
Mātei dod labāko vietu,
Tūliņ blakus tai brāli,
Mani iesāņus mazu lietu,
Tik rq
par daudz tāli!Un man pie lab
ās krūts bērniņu.Kas cits pie manis lai gulētu?
Pie taviem sāniem glausties, sliegties
Man bija par neizsakāmu laimību!
Es nevaru vairs pēc viņas sniegties;
Man ta, it kā es gribētu pret tevi ziegties,
It kā tu mani atbīdītu pats.
Un tomēr tu tik la
bs, tik maigs tavs skats!
FAUSTS
Ja mani nojaudi, nāc manim līdzi!
MARGARIETA
Kurp lai es ietu?
FAUSTS
Uz brīvību.
MARGARIETA
Ja gūšu kapa vietu,
Ja nāve tur glūn, es eimu līdzi!
No šenes uz dusu smiltainē
Un tāļāk ne soļa ne!
T
u tagad ej! Ak, ja es tev sekot spētu!
FAUSTS
Tu spēj! Tik nāc! Stāv durvis atvirā.
MARGARIETA
Es nedrīkstu; man cerēt nau nekā.
Ko
līdz man bēgt? Tie manim uzglūnētu.Cik sūri ir ubagos staigāt pēc maizes,
Ja ļauna apziņa vēl dara raizes!
Cik s
ūri ir svešos ļaudīs klaidītUn taču vienmēr, vienmēr gūstītājus gaidīt!
FAUSTS
Es esmu pie tevis.
MARGARIETA
Ak, ātrāki! Ātrāki!
Savu nabaga bērniņu paglābi!
Steidz! Pa taciņu vien,
Gar upmali
Pa stigu skrien
Mežiņā iekšā,
Laipas pa kreisai pr
iekšā,Dīķī.
Aiz drēbītēm grāb!
Lūk, pacēlās!
Nupat vēl raustījās.
Glāb viņu, glāb!
FAUSTS
Ak, jel atjēdzies!
Tik soli, tu brīva jutīsies!
MARGARIETA
Kaut kalnam garām mēs varētu aizzagties,
Kur mana māte uz akmeņa sēd,
Auksts ðalkums man mu
gurā ķeras!Tur mana māte uz akmeņa sēd,
Un galva tai svārstās un sveras.
Tā nemāj, tā nerāj, un galva tai smagi grimst;
Tā gulēja ilgi, tā mūžam rimst.
Tā gulēja mums par prieku.
Bij laimīgi laiki pārlieku!
FAUSTS
Ja nespēj lūgšanās tevi projām
vest,Es ņemšu tevi nešus nest.
MARGARIETA
Laid mani! Nē, es neciešu varu!
Kam man tik neganti rokas lauzt!
Es taču tev visu pa prātam daru.
FAUSTS
Mīļā! Sirdsmīļā!
Jau diena aust!
MARGARIETA
Jā, diena! Nāk pēdējā diena pamaziņām.
Man
as kazas uz viņu bij noliktasNesak' nevienam, ka biji pie Grietiņas.
Vai manam vaiņadziņam!
Ak, noticis ir!
Mēs redzēsimies, kaut mūs šķir;
Bet ne, kur dejā griežas.
Jau ļaudis bariem klusu spiežas.
Pilns laukums, ielas visgarām,
Un vēl nāk bars pakaļ baram.
Lūst spieķis, kaukā zvani.*
Kā tie grābj un saista mani!
Jau esmu aizrauta pie asins vietas.
Katris sev kaklā asmini šķietas,
Kas manam kaklam nolemts tapa.
Viss pamirst klusu, kā iekš kapa!
FAUSTS
Ak, nebūt dzimušam ir labi!
MEFISTOFELS
(Parādās no ārienes.)
Prom! Citādi jūs pazuduši abi!
Ko velti gaidījis! Velti tērzējis!
Mani zirgi jūt šausmas
No rīta ausmas.
MARGARIETA
Kas tur iz zemes izkāpis?
Tas! Tasi Liec, lai viņš ietu!
Ko tas nāk uz šo svēto vietu?
Viņš manis
grib!
FAUSTS
Tu dzīvosi!
MARGARIETA
Tev, dieva tiesa, es nododu sevi!
MEFISTOFELS
(Uz Faustu.)
Nāc! Nāc! Es citād' atstāju viņu un tevi!
MARGARIETA
Es esmu tava, tēvs! Ak, atpestī!
Jūs, svētie eņģeļu pulki, esat man klātu!
Stāvat ap mani, lai mani pasargātu!
No tevis, Indriķi, mani baismas māc!
MEFISTOFELS
Viņa ir sodīta!
BALSS
(No augðas.)
Ir glābta!
MEFISTOFELS
(Uz Paustu.)
Nāc!
(Abi nozūd ar Faustu.)
BALSS
(Iz cietuma, tāļumā noskanēdama.)
Indriķi! Indriķi!