OTRA DAĻA

 

 

 

PIRMAIS CELIENS

 

 

Piemīlīgs apvidus

 

 

F a u s t s guļ uz puķaina mauriņa, noguris, nemierīgi pēc dusas

ilgodamies.

 

Krēsla.

 

G a r u k o r i s, šur tur lidodams, mazas, patīkamas būtnes.

 

 

ARIELS*

 

(Dziedāšanu pavada vēja kokles.)

 

Pavasara ziedu lietus

Visiem pāri līdina,

Druvas raisa zaļus dzietus,

Zemes bērnus sveicina;

Mazo eltu* mīļie bari,

Steidzat vājam veldzi sniegt!

Lai viņš svēts, lai ļauns ir ari,

Nelaimīgam nevar liegt.

 

Jūs, viņam apkārt klīstot vieglu dabu,

Kā cēlie gaismas elfi darat labu!

Sirds niknai cīņai krūtīs liekat klust

Un raujat pārmetumu kvēļu bultas,

No dzīves riebām skaidrojat nu žultas;

Nakts četrām posmām* neļaujat tā zust,

Lai laipnā darbā visas rokas kust:

Pirms guldāt. to iekš mīkstas sūnu gultas,

Tad rasā viņu mazgājat iz Lētas*;

Drīz miesas spirgsi:, kas stinga vēl nupat,

Un rītā mostas, miega atveldzētas.

Visdaiļo elfu darbu izpildat

Un svētai gaismai viņu atdodat!

 

 

KORIS

 

(Pa vienam, pa diviem un daudziem, maiņus un kopā.)

 

Gaiss no liegas vakardzēsmas

Zaļos mauros kūstin kūst,

Miglu segas, saldas vēsmas

Krēslai līdzi lejā plūst;

Dvašo lēni, dvašo klusi,

Miers tam dziļi sirdī riet;

Viņa sirds ir piekususi,

Slēdzas dienas vārti ciet!

 

Nakts jau nolaižas pār druvu,

Zvaigzne pakaļ zvaigznei slīd,

Spīgo tāļu, spīgo tuvu,

Lielas, mazas dzirkstes spīd;

Spoguļojas ūdens vaigā,

Vizē dzidrā augstumā,

Dziļam mieram pāri staigā

Mēness visā greznumā.

 

Stundas pagājībā dzisa,

Prieki, sāpes gaisuši;

Jūti, tavas saites risa,

Jaunai dienai uztici!

Lejas zaļo, kalni ceļas,

Koki kuplo atdusai;

Sudrabviļņos kvieši veļas

Pretim pļaujai bagātai.

 

Savu mērķi lai tu gautu,

Lūko turp — uz spožumu!

Liegi tevi tura skautu,

Nomet miega apsegu!

Nekavējies, ņemies drosu,

Pūlis baidās, tūļojas;

Vīram cēlu, gudru rosu

Ir visaugstais izdodas.

 

(Lieliska dimdēšana pasludina saules tuvošanos.*)

 

 

ARIELS

 

Klausat! Horu* vētras grausma!

Tikai gariem dzirdēt jausma:

Skanot piedzimst dienas ausma,

Klinšu vārti veras kaucot,

Norīb Fēba* rati braucot,

Trokšņos gaisma atzibsno!

Bazūņu un tauru skaņas!

Acīm, ausim nava maņas

Panest nepanesamo.

Puķu kausos ielienat,

Paslēpjaties klusās malās,

Apakš lapām, klinšu alās;

Dzirdot kurli paliksat.

 

 

FAUSTS

 

Plūst dzīves sula, spirgti ritēdama,

Lai aiterisku krēslu sveiktu maigi;

Ir ðonakt, zeme, tu sev uzticama,

Tu man pie kājām atkal dvašo svaigi,

Ar prieku manim apkārt iesāc vīties

Un spējā gribā rosies, kusties naigi

Uz visuaugsto būti vienmēr dzīties. —

Iz krēslas daba vaļā risinājas,

Ar tūkstots balsīm mežs sāk piepildīties;

Pār plašām pļavām miglas švītras klājas,

Bet debess dzidrums liegi laižas lejās,

Un lapiņas, kas nakti veldzinājās,

Iz smaršu pilnās gravas laukā dzejas;

Pēc krāsām krāsas druvās izšķirt jauda,

Kur rasu pērlēm puķes ievizējās

Un manim apkārt paradīzi auda. —

 

Skat' augšup! — Kalnu milži citiem pāri

Jau pirmie augsto stundu pauda;

Tie agri veldz pēc saules savu kāri,

Kas lejā mums tik vēlāk raida gaismu.

Un tagad jau uz Alpu zaļo āri,

Pār gravu vizmu lej, pār klinšu plaismu

Un pakāpienos lejāk, lejāk veļas; —

Lūk, saule nāk! — bet, ak! tā nes tik baismu!

Es nogriežos, kā dzelons acīs dzeļas.

 

Tā ir, kad ilgojoties lielās cerās

Visaugsto mērķi aizsniegt celtin ceļas

Un piepildoties mērķa vārti veras;

Bet tad iz viņas mūžu dziļās dzelmea

Kā liesmu pārmērs pēkšņi pār mums sveras;

Mēs gājām dzīves lāpu degt pie svelmes, —

Nu visa ugunsjūra ap mums vijas!

Vai mīla tā? vai naids? Kā liesmu zelmes

Tā prieks un sāpes viens caur otru mijas;

Mums acis blenž, mēs zemi uzlūkojam,

Un slēpjas skats, kā jaunu dienu bijās.

 

Es aizgriežos no saules atkal projām!

Tur ūdens g5zums granda klinšu kraujās,

Es aizgrābts redzu viļņus aizbangojam.

Tie šļācot tūkstots strauju straujās

Un atkal tūkstots straujās dalās grūstot,

Un augsti gaisos putu ðaltis ðaujas.

Bet brīnum cēli, pāri vētrai plūstot,

Viz maiņus raiba dardedze iz gaisa,

Drīz skaidri mirdzot un drīz gaisā kūstot,

Un apkārt vieglu, vēsu rasu kaisa!

Lūk, cilveciskā dziņa šinīs ainās!

To pārdomā, tas tevim mīklu raisa;

Šai krāsu vizmai līdzi dzīve mainās.

 

 

 

ĶEIZARISKĀ PILS

 

 

Troņa zāle

 

V a l s t s padome, ķeizaru sagaldot,

 

Tauru skaņas.

 

V i s ā d i g a l m a ļ a u d i s, lepni ģērbušies, uznāk.

 

Ķ e i z a r s uzkāpj uz troņa; viņam pa labo roku nostājas a s t r o l o g s*.

 

 

ĶEIZARS

 

Es apsveicienu galmam saku,

Kas še ir kopā sanācis. —

Jā, — gudro es sev redzu blaku,

Bet nerrs, kur tas ir palicis?

 

 

JUNKURS

 

Tūliņ aiz tava mēteļa

Viņš trepju kāpēs saļima;

Vai piedzēries, vai ņēmis galu,

Jau vepri aiznesa gar malu.

 

 

OTRAIS JUNKURS

 

Ar brīnumīgu ātrumu

Jau cits ir viņa vietā stājies;

Tas vareni ir izrotājies,

Bet nejauks kā par riebumu.

Uz sliekšņa sargi viņam priekšā

Stiepj šķēpus, lai tas netiek iekšā —

Ak, viņš jau še!

To nekauņu!

 

 

MEFISTOFELS

 

(Pie troņa ceļos nometies.)

 

Ko nolād un ko vienmēr gaida?

Ko kāro un ko projām raida?

Ko katrā laikā apsargā?

Ko apsūdz, bārgi nolamā?

Kas tik ar bailēm ataicināms?

Kas tomēr katram mīļi minams?

Kas tavam tronim tuvojas?

Kas sevi pašu aizdzinās?

 

 

ĶEIZARS

 

Šo reizi vārdus pietaupi!

Še tavām mīklām nau vis vieta,

Tā ira tur to kungu lieta. —

Man tīk, ja miklas atmini.

Mans vecais nerrs būs aizgājis caur nāvi;

Nāc, viņa vietā še pa kreisai stāvi.

 

 

MEFISTOFELS

 

(Uzkāpj augšā un nostājas ķeizaram pa kreisai rokai.)

 

 

ĻAUDIS

 

(Paklusu murmina.)

 

Jauns nerris klāt — posts nebeidzas —

Kur nākdams — kas to iekšā laida? —

Tas vecais krita — nostiepās —

Tas bij kā muca — šis kā skaida.

 

 

ĶEIZARS

 

Tad vēlreiz «sveiki», mīļie padomnieki,

No tālienes šurp nākuši!

Jums zvaigznes atspīd žēlīgi;

Tur augšā rakstīts: — Saime tik un prieki,

Bet sakat, kam šo dienu svinībā,

Kur mēs no rūpēm brīvi esam,

Kur maskerādē liekas bārdas nesam

Un baudīt gribam jautrībā, —

Lai nomokāmies, spriežot dziļdomīgi?

Bet, kad jums šķietas, ka tā vajadzīgi,

Un mēs še kopā, tad jau jāstrādā.

 

 

KANCLERS*

 

Visaugstais tikums it kā svēta rota

Mirdz galvā ķeizaram, tam spēja dota

Tik vienam izpildīt še taisnību!

Ko visi ļaudis mīl ar dedzību,

Ko visi prasa, vēlas, piecieš grūti, —

Viss nāk no tevis,- tu to tautai sūti.

Bet, ak! ko līdz, ja prāts ar ir pie gara,

Ja laba sirds, ja rokai griba, vara,

Kad it kā drudzis valstis satricina

Un ļaunums ļaunumu tik izperina?

Kas no šis augstās vietas noskatās

Uz valsti, tam kā sapnis izliekas,

Kur ķēmu veidi ķēmu veidus rada,

Kur pretlikumība kā likums vada

Un īsta maldu valsts vai izceļas.

 

Tas sevim lopus, tas sev sievu laupa,

Ne biķeri, ne altārkrustu taupa,

Ar to vēl gadiem lielās kā ar godu

Un staigā vesels, sveiks un nerod sodu.

Tur sūdzētāji stāv ap tiesas namu,

Un augstā krēslā tiesnesis ar spriež,

Bet tikmēr nemierība pieaugdama

Jau, nikni postot, visu apkārt griež.

Ne kauna, grēka nevajag tam bīties,

Kas var uz līdzvainīgiem atbalstīties,

Un «v a i n ī g s!», klau, tur nosaka,

Kur nevainību sargāt vajaga.

Tā visa pasaule vai plēšas pušu

Un posta to, kas piederas;

Kā tur lai godprātība attīstās,

Kas labu rada, vaira netikuðu?

Ir krietnis pilsonis uz galu

Pret glaimotājiem, kukuļniekiem lokās,

Un tiesnesis, kam reti sodīt sokas,

Tas beidzot stāj uz noziedznieka malu.

Es tumši tēloju, jo tumšāku

Es ainai segu priekšā aizkārtu.

 

(Bridis klusu cieðanas.)

 

Bez kavēšanās še ir jānospriež;

Ka visi posta, visi cieð,

Tas majestātei pat nes saukumul

 

 

KARA VADONIS

 

Šos niknos laikos ka viss plosās, grūst!

Ikkatris sit un nosists kļūst,

Kur vairs tev klausīs pavēli?

Aiz. saviem mūriem pilsoņi

Un klinšu ligzdās bruņenieki

Ir sazvērējušies mums saspītēt

Un savus spēkus negaisina lieki.

Mums algots kara spēks sāk paskundēt,

Ar varu kliedz, ka viņam nākas alga,

Un, ja mēs parādā tiem nebūtu,

Tie visi aizbēgtu kā. suns no valga.

Liedz vien, ko visi grib ar kārību,

Tas it kā piedūries pie siršu pūžņa;

Tā valsts, ko viņam sargāt vajdzētu,

Guļ tukša, izpostīta tā kā lūžņa.

Tiem plēst un trakot atļauj pilnu vaļu,

Tie aplupuði jau puspasauli!

Vēl taču ira karaļi,

Bet katris domā: kas tur man par daļu!

 

 

MANTU PĀRZINIS

 

Lai kāds vēl cer, ka kara biedri balstīs!

Jo solīts palīgs tāpat izpaliek,

Kā daždien rierēs ūdens siek,

Un, palūk, kungs, kur tavās plašās valstīs

Ir palicis viss īpašums?

Kurp tikai ej, jauns saimnieks mājās,

Kas dzīvo neatkarīgi no mums;

Un, kā viņš grib. tā jāapmierinājas.

Mums tik daudz tiesības jau aizdotas»

Ka ne uz. ko mums nau vairs tiesības. —

Ir partijas tā saucamās —

Mēs velti paļauties uz tādām raugām;

Lai viņas naidā ir vai ar pa draugam,

Tās vienaldzīgas tikušas.

Tā ģibelīni, velfi* paslēpjas,

Lai nomalītē atdusētu!

Kas savam kaimiņam lai palīdzētu?

Ikkatris tik priekð sevis darbojas.

Mums zelta vārti aizšķērsoti tiek,

Ikkatris kas un rauš, un krāj sev naudu,

Un mūsu kasēm tukšām jāpaliek.

 

 

MARÐALKS

 

Ak, kādu postu es ar neizbaudu!

Mēs taupīt gribam katru dienu

Un vairāk izdodam arvienu,

Diendienā ronas jaunas spīles.

Gan pavārus vēl trūkums saudzē;

Mums mežs vēl zaķus, stirnas audzē,

Ir cūkas, brieži, vistas, zosis, pīles,

Un netrūkst drošu rentu, deputātu, —

Ar to jau visu var vēl mierā būt,

Bet vīns, tas beigās iesāk žūt.

Mums citkārt pagrabs pilns bij vātu, vātu

No visulabā gada gājuma,

Bet tagad — vai tad kungi zina sātu? —

Bez gala dzerot, visu izsūca.

Ir pilsētai savs krājums jāizķer,

Viens kausiem, otris spaiņiem dzer

Un ēdienu zem galda sper.

Nu man būs maksāt visus izdevumns;

Vai žīds gan mani taupīt ies?

Tas apķīlā jau iepriekš ienākumus,

Uz gadiem tā jau viss ir aizcēlies.

Mums netiek treknas stallī cūkas,

Jau aizliktas ir gultā pēļu pūkas,

Uz galda dod mums asnos ēstu maizi.

 

 

ĶEIZARS

 

(Pēc brīža apdomāšanās uz Metistofeli.)

 

Nerrs, vai tu nezini ar tādu raizi?

 

 

MEFISTOFELS

 

Es ne. Kur viss tā mirdzēt var un spīdēt —

Tu, kungs. un ðie!

 

(Rāda uz apkārtstāvošiem grezniem galma ļaudīm

 

Kā tur lai šaubas malda,

Kur patvaldība ķeizars valda,

Kur gatavs pulks stāv ienaidniekus klīdēt?

Kur laba. griba, vadīta no prāta,

Caur plašu darbību vēl spēcināta?

Kas tur lai, salasās uz nelaimi,

Uz tumsu, — kur spīd tādi spīdekļi?

 

 

ĻAUDIS

 

(Murmina.)

 

Tas tik ir šķelmis — tas tev prot —

Ar gludu mēli — pamelot —

Es zinu gan — tā nodomu —

Nu, ko tad? — Viņš cep projektu! —

 

 

MEFISTOFELS

 

Kam nan savs trūkums, savas gaudas?

Šim tas, tam tas trūkst, še trūkst naudas.

No ielas gan to nevar celt;

Bet gudrība ir dziļāko zin smelt.

Vēl kalns iekš sava tumšā klēpja

Daudz neizkalta zelta slēpja;

Jūs prasāt, kas jums dos no tāda laba;

Tik gudra vīra gara spēks un daba.

 

 

KANCLERS

 

Ko? Daba, gars? — Mēs ticīgi iekš Kristus!

Par to jau sadedzina ateistus,

Ka tādās runās liela bīstamība.

Jo gars ir velns un daba — apgrēcība,

Un abu bērns ir šaubu nešpetnība,

Kas nejauki tiem klēpī valstās.

Tas nau prieks mums! — Kopš valda ķeizari

Še cēlušies tik divi dzimumi,

Uz kuriem viņu tronis droši balstās:

Tie svētie ir un bruņenieki,

Kas vaira negaisus kā aizsardznieki,

Par algu valsti ņem un baznīcu.

Bet laužu pūlī sajukuši gari,

Kas rada pret mums pretību:

Tie burvju, atkritēju bari,

Kas maitā tautu ciemos, pilsētās,

Tu saviem nekaunīgiem jokiem vadi

Tos tagad mūsu augstās aprindās;

Jums samaitātas sirdis patikas,

Bet bezdievji ir nerram tuvi radi.

 

 

MEFISTOFELS

 

Pie tā šos kungus pazīstu uz vietas!

Ko netaustāt, jums jūdzēm tāļu šķietas;

Ko nesajēdzat, noliedzat uz reizi;

Ko neizrēķināt, tas ira greizi;

Ko nesverat, vai tas priekð jums maz sver?

Ko nekaļat, kam tāda nauda der?

 

 

ĶEIZARS

 

Caur to tu trūkumu mums nemazini;

Ko tagad līdz tavs gavēņsprediķis?

Tik tiešām: ko un kā, man atriebis;

Mums naudas trūkst, nu gādā, ja tu zini!

 

 

MEFISTOFELS

 

Es viegli, ko vien gribat, gādāšu;

Bet vieglais nāk ar grūtumu.

Viss ir šepat, bet, kā tas kopā vākams,

Tā ir tā māksla, tas ir mākams!

Lai tik tos briesmu laikus apdomā,

Kur bari zemes plaši pārņēma,

Kur katris bailēs projām skrēja

Un mantas zemē raka, ja vēl spēja;

No Romas laikiem jau tā bij arvienu,

Un tā ar tāļāk iet līdz šo baltdienu.

Tas viss tur zemē klusu guļ bez ziņas,

Bet zeme ķeizara un kas iekš viņas.

 

 

MANTU PĀRZINIS

 

Priekš nerra viņa runa nau tik slikta,

Šī daļa tiešām ķeizaram ir likta.

 

 

KANCLERS

 

Jums sātans zelta cilpas liek,

Ar svētu būšanu tas nenotiek.

 

 

MARÐALKS

 

Ja viņš tik galmam gādā labas balvas,

Var drusku grēka ņemt uz savas galvas.

 

 

KARA VADONIS

 

Nerrs gudris, sola to, kas katram der;

Vai zaldāts prasa, kā kas ir, tik ķer.

 

 

MEFISTOFELS

 

Jūs domājat, ka es jūs apmānu!

Lūk, tur stāv vīrs, var jautāt prātnieku.

Tam zināms katris riņķis, nams un stunda,*

Tad saki, ko mums debess junda?

 

 

ĻAUDIS

 

Tie divi šķelmji — sazinās —

Nerrs, melsons — tronim pielavās. —

Mēs veco dziesmu — pazīstam —•

Nerrs iepūš vārdus — gudrajam. —

 

 

ASTROLOGS

 

(Runā, Mefistofels tam iečukst ausis.)

 

Pats īstais zelts ir saule,* kas mums lēc,

Un Merkūrs*, sūtnis, kalpo algas pēc,

It visus valdzina jūs Venēra*,

Kas agri, vēli mīļi sveicina,

Bet šķīstā Lūna* maiņus dusmo, smaida,

Un Marss* ar savu spēku baida;

Vismīļāk Jupitri* redz spīguļojam.

Gan Saturns* liels, bet tāļu projām,

Kā metālu mēs viņu necienām,

Maz vērtīgs, tikai smags ir pārliekam.

Jā, kad ar Solu Lūna biedrojas,

Ar zeltu sudrabs, tad sirds priecājas,

Tad ar viss cits būs jums it naigi:

Gan nami, dārzi, krūtis, sārti vaigi.

To visu augsti mācīts vīrs var dot,

Neviens ko nespēj, to viņš prot.

 

 

ĶEIZARS

 

Ko viņš tur saka, dzirdu otru kārtu,

Bet tomēr, ka tam tiesa, nenoskārtu.

 

 

ĻAUDIS

 

Ko palīdz tas — tik muļķības –

Tāds laikreģis — tāds ķīmiķis —

Tas dzirdēts sen — tik jokus dzen —

Ja ar kas nāk — tik mānīt māk. —

 

 

MEFISTOFELS

 

Tur viņi stāv un dodas brīnumiem,

Uz augsto atradumu nepaļaujas;

Viens pļāpa tur par alrauniem*,

Un citam melni suņi* prātā šaujas.

Ko līdz, ka viens tur grib vai smiet,

Cits burvju mākslu ož un zūdās,

Kad pašam taču ar reiz pēdas kniet,

Kad pašam drošie soļi kļūdās!

 

Jūs visi jūtat, slepenas

Tur zemē dabas varas aužas,

Un vēl iz pašas dziļas apakšas

Uz augšu dzīvas sliedes glaužas.

Kad visos locekļos sāk lauzt,

Kad it kā slepeni kāds baida,*

Tad tikai ņemat droši rakt un raust!

Tur naudas katliņš jūs jau gaida.

 

 

ĻAUDIS

 

Kā svina svars pie kājām likts —

Man rokas knaiba — tā ir ģikts —

Man lielā pirkstā grabina —

Man sāp vai visa mugura —

Ja grib no tādām zīmēm lemt,

Tad še var riekšām naudu ņemt.

 

 

ĶEIZARS

 

Nu aši! Tu man projām netiksi,

Tev jāmēģina savi māņi

Un jārāda mums cēlie zelta slāņi.

Es likðu kroni nost un scepteri

Un pats vēl savas augstās rokas sniegšu,

Ja nemelo, — lai darbs iet sekmīgi,

Ja melo, — tevi tūliņ ellē triekšu!

 

 

MEFISTOFELS

 

To ceļu zinu, bez kā mani raida. —

Bet diezgan nevaru to daudzināt,

Kas visur zemē guļ un kunga gaida,

Tur zemnieks iziet zemi irdināt

Un izceļ zelta podu laukā,

Viņš cerēja, ja daudz, uz salpetri*

Un atrod tīru zeltu traukā —

Pus bailīgi, pus priecīgi.

Caur kādām klintīm vajga cauri lauzties,

Caur kādām plaisām, kādām ejām sprausties

Tam, kas pēc slēptām mantām zemē meklē

Un dziļi, dziļi nonāk vai jau peklē!

Tur plašos, slēptos pagrabos

No skaidra zelta kausi, trauki, bļodas

Jo garas rindu rindās rodas;

Tur pokāli mirdz rubīnos,

Un, ja viņš dzert iz tiem grib pamēģināt,

Tur vecu vecie vīni guļ pa roki.

Bet — to jums vajaga vēl zināt —

Sen sapuvuði mucu koki,

Un vīna akmens dara jaunu vāti, —

Šie vecie vīni līdzīgi

Kā zelts un dārgi akmeņi,

Ar nakti un ar baismu klāti.

Še gudrie pēta tikuši;

Pie dienas pazīt .nau vis grūti,

Tik tumsa sarga noslēpumu būti.

 

 

ĶEIZARS

 

Tie paliek tevim! Ko man tumsa der?

Tam vajga klajā nākt, kas cenā sver.

Kas nakti šķelmi novēros tik cieti?

Pa tumsu visus kaķus melnus šķieti. ,

Tur zemē podi pilni guļ ar zeltu

Dzen arklu, lai tos laukā celtu.

 

 

 

MEFISTOFELS

 

Ņem lāpstu pats un parocies,

Jo zemes darbs ir tevi lielu dara,

Un zelta teļu bars pēc bara

Iz tīruma tev izcelsies.

Uz reizi prieki tevim sirdi pilda,

Tu rotā sevi, savu mīļāko;

Tāds starains krāsu dimants visu cilda

Un skaistumu un cienu pavairo.

 

 

ĶEIZARS

 

Nu ašāk! ašāk! Ko tik garlaicīgi?

 

 

ASTROLOGS

 

(Mefistofels tāpat kā agrāk viņam iečukst.)

 

Kungs, nesteidzini pārmērigi!

Laid iepriekš palaist raibo karnevālu*;

Kas izklaidīgs, tas mērķim tālu.

Pirms vajaga mums garā sataisīties,

Caur augšējo sev zemo* izpelnīties.

Ja labu gribi, pats labs tieci,

Ja prieku — asnīm aprimt lieci,

Ja vīna alksti, spaidos ogas ceri

Un tici. stipri, ja tu brīnus ceri.

 

 

ĶEIZARS

 

Tad lai ar laiku līksmi pavadām!

Mēs pelnu dienu labprāt sagaidām.

To starpu svinēsim, lai nāk, kas nāk,

Tik aizgavēni vēl jo priecīgāk.

 

 

(Tiompetes. Aiziet.)

 

 

MEFISTOFELS

 

Ka nopelns ir ar laimi savienots,

To ģeķiem pārdomāt par grūtu;

Ja gudro akmens viņiem tiktu dots,

Tad akmens tiem bez gudrā būtu.

 

 

Plaša zāle ar sānu telpām,

 

uzposta un izrotāta uz masku svētkiem.

 

 

HEROLDS

 

Jums nava jādomā, še sapulcējas,

Lai grieztos velnu, nerru, nāves dejās;

Šurp nākat svētkos līksmā garā.

Kad kungs pret Romu gāja karā,*

Viņš sev par labu, jums par patiku

Pār augstām Alpām. pārceļoja

Un jautru valsti iekaroja.

Pirms ķeizars svētās kurpes nobučoja,*

Uz varu izlūdzās sev tiesību

Un, kad sev kroni iegūt gāja,

Jums nerru cepuri līdz iegādāja.

Mēs tagad kā no jauna dzimusi;

Ir veiklis pasauls vīrs to ņem ar kāri,

Velk omulīgi galvai, ausīm pāri;

Tā nerriem visi līdzīgi uz āri,

Bet iekšā, cik kurš spēj, ir prātīgi.

Es redzu jau, kā šur tur pulkos lasās,

Kā nāk un jūk, un pāros stāties grasās;

Pie kora koris klātu sliedz.

Tik nākat, eita brīvi, nau, kas liedz!

Jo beigās visa mūsu dzīvība,

Kas simtu tūkstoš joku perina,

Ir tikai liela, liela muļķība.

 

 

DĀRZNIECES

 

(Dziesma, pavadīta no mandolīnām*.)

 

Lai jums būtu patīkamas,

Jūs mūs redzat rotātas;

Vācu galmam sekodamas,

Atnācām iz Florencas.

 

Jautrin jautru puķu balvas

Brūnās cirtās nēsājam;

Zīžu lentas, raibas spalvas

Viņās gudri savijam.

 

Uzteikt mūs un cildīt: klājas,

Mūsu darbi jāatzīst!

Mākslas puķes, mirdzētājas,

Cauru gadu nenovīst.

 

Raibus margu dzipariņus

Savienojam saskaņā;

Smejat gabalgabaltiņus —

Kopu pušķīts valdzina.

 

Daiļas esam dārzkopējas,

Kas jums jautri biedrojas;

Mātes meitu dabas spējas

Daiļai mākslai līdzinās.

 

 

HEROLDS

 

Paļaujat, lai puķēs veras,

Kas jums galvā kurvjos glītos,

Kas pie rokām raibi sveras;

Ļaujat, lai mēs izlasītos!

Aši! Zaļās lapu ejās

Lai tiek dārza raibas aiļas!

Velti gan še nedrūzmējas:

Dārznieces un preces daiļas,

 

 

DĀRZNIECES

 

Rādiet puķes jautrā vietā,

Tikai visai nekaulēt!

Īsus vārdus liekat lietā

Savu preci apzīmēt.

 

 

OLĪVU ZARS AR AUGĻIEM

 

Puķi neskaužu nevienu,

Bēgu katru vārdu mienu;

Tā man dabai pretīga;

Es tik zemes spēks un rota,

Miera zīme druvai dota,

Droša ķīla nolikta;

Ðodien es sev laimi ceru,

Skaistu galvu puðkot deru.

 

 

VĀRPU VAIŅAGS

 

(Zelta.)

 

Dieves rogu pārpilnība

Mīlīgi jums piederēs

Citkārt lietums, noderība,

Tās jūs tagad izdailēs.

 

 

FANTĀZIJAS VAIŅAGS

 

Raibas puķītes kā malvas,

Brīnumvaiņags rādās jums!

Daba nedod tādas balvas,

Tas ir modes ražojums.

 

 

FANTĀZIJAS PUSĶIS

 

Kas man vārdu uzminētu?

Vai pat Teofrasts* to spētu?

Tomēr, ja ne visu baru,

Dažu sevim saistīt varu.

Glīta skuķe vēl jo glīta,

Ja es viņai matos pīta,

Ja man būtu vaļa lauta

Glausties tai pie krūšu auta.

 

 

IZAICINĀJUMS

 

Lai sev raibas fantāzijas

Zied priekā dienas modes mijas —

Pārdabīgas, brīnumainas,

Dabā nerod tādas ainas;

Zelta ziedi, zaļi kāti

Kuplās cirtās spraudināti.

 

 

R0ŽU PUMPURI

 

Klusu ziedam, slepeni,

Kas mūs rod, tie laimīgi!

 

Siltas vēsmas plūst iz gaisa,

Rožu pumpurīšus raisa, —

Kas šo laimi negrib baudīt?

Solīt, liegt un dot, un baudīt,

Floras* valstī laistin laistās,

Skati, prāti, sirdis saistās.

 

(Zaļās lapu ejās dārznieces izkravā un uzstāda koši savas puķes.)

 

 

DĀRZNIEKI

 

(Dziesma, pavadīta no teorbām*.)

 

Puķes augam, ziedam skatāt,

Galvu rotājam jums koši;

Augļi nespīd pavedoši,

Baudot tikai viņus matāt,

 

Brūnu seju, saldu miesu

Ķezberes un glomas auga!

Pērkat! Lai tās mēle rauga,

Acis nespēj spriest še tiesu.

 

Augļi gatavi jums priekšā,

Baudat līksmi un ar gaišu!

Dzejot var par rožu smaršu,

Ābolos tik jākož iekšā.

 

Ļaujat, ka mēs biedrojamies

Jūsu puķu kuplumam,

Kaimiņos jums nomezdamies

Zelta augļus uzpoðam.

 

Zaļās lapenēs un vījās

Sakopoti greznumi,

Reizē viss še sagadījās:

Puķes, augļi, pumpuri.

 

(Pārmaiņus dziedot, ģitāru un teorbu pavadībā abi kori turpina savas preces savos pakāpienos uz augšu uzpost un piedāvāt.)

 

 

M ā t e un m e I t a.

 

 

MĀTE

 

Rūpes bij, kad ieradies,

Ka lai tevi poðu;

Balta miesās izlikies,

Vaidziņu jo košu.

Tūliņ sevim domājos;

Preciniekos bagātos

Tevi projām došu.

 

Ak! Nu gads jau gadiņā

Neizlietota gāja,

Tautas raibā pulciņā

Aši garām jāja;

Gan tu naski dancoji,

Elkonīti ticīgi

Dažam kūtram māji.

 

Gan par svētkiem gādājām, —

Negribēja doties,

Gan par ķīlām, rotaļām —

Ej nu zin', ka proties!

Šodien nerru maskerāds,

Meitenīt, varbūt tev kāds

Paliek karājoties.

 

B i e d r e n e s, jaunas un skaistas, nāk un viņām piebiedrojas; iesākas draudzīga saruna.

 

Z v e j n i e k i un putnu ķērāji ar tīkliem, makšķerēm un citiem ķeramiem rīkiem uznāk un biedrojas ai skaistajiem bērniem. Mēģinājumi no abām pusēm sagūt, ķert, bēgt un turēt dod gadījumu patīkamām sarunām.

 

 

MALKAS CIRTEJI*

 

(Uznāk trokšņaini un neveikli.)

No ceļa! Projām!

Lai mums pa ērtam!

Mēs kokus cērtam

Un zemē zveļam,

Un grēdas ceļam,

Un sakopojam.

Šī mūsu slava,

To ņemat omā;

Ja rupju nava

Še savā lomā,

Tad nau ar smalku.

Kā vieni paši,

Kaut diez cik braði

Tiks smalkie galā?

Jūs beigtos salā, —

Mēs dodam malku.

 

 

PULČINEĻĻI*

 

(Nejēdzīgi, palaidnīgi.)

 

Jūs nesajēgas,

Kas smok zem slēgas;

Mēs gudri esam,

Vai mēs ko nesam!

Mūs mūsu mices,

Jakas un lices

Gan nespiež lieki;

Mums vieni prieki,

Mēs slinkotāji,

Mēs tupeļkāji,

Pa tirgiem bokstām,

Skraidām un okstām,

Un pažāvojam,

Un kikerkojam;

Uz tādu skaņu

Ar zuša maņu

Caur drūzmu. šmaucam

Un lecam, traucam

It klibu klabu.

Vai teiksat labu

Vai arī paļas,

Kas mums tur daļas.

 

 

PARAZITP

 

(Glaimīgi, kārīgi.)

 

Jūs malkas nesi

Un ogļu dzeši —

Tie radenieki —

Mums darbenieki!

Jo klanīšanās

Un laizīšanās,

Un glaimu plūsma,

Un mutes pūsma,

Kas saldē, kvēlē —

Kā kurais vēlē –

Ko labu dara?

Lai uguns vara.

No debess nāktu,

Ko viņa sāktu?

Ja neatrastu

Ne pagalīti,

Ne ogļu nastu,

Ko kurēt plīti?

Tur cep un spurkšē,

Un verd, un murkšē!

Mēs, garšotāji

Un laizītāji,

Drīz ceptu ožam,

Mēs zivis ceram;

Mūs sauc, lai ķeram

Un sniegto kožam.

 

 

DZĒRĀJS

 

(Neapzinīgi.)

 

Ðodien man nekas nau preti!

Brīvu sevi sajūtu;

Prieks un dziesmas skan ka reti,

Pats es viņas atradu.

Un tā es pēc glāzes ķeru!

Nākat piesist, lai es dzeru!

Tu tur pakaļā, ko bliet?

Piesit, lai tad iet kā iet.

 

Vecā brēca man ar sparu,

Raibos svārkus mēdīja,

Kaut es uzposies par varu,

«Koka vīriņš» lamāja.

Bet es tik pēc glāzes ķeru!

Pieskandinat, lai es dzeru!

Koka viri, piesitiet!

Kad tik skan, lai iet kā iet.

 

Nesakiet, es noalojies!

Še man tīk, es esmu še.

Ja ir krodznieks apskopojies,

Aizdod pate, kalpone.

Vienmēr es pēc glāzes ķeru!

Jūs tur sveiki! Lai es dzeru!

Katris katram! Kausus liet!

Tā tik vajag, lai tik iet!

 

Kur un kā es deju priekos,

Kam tur iekšā jāmaisās?

Ļaujat gulēt, kur es liekos,

Stāvēt man vairs netīkas.

 

 

KORIS

 

Brāļi, lai pēc glāzēm ķeram!

Braši veselību dzeram!

Sēdat tik uz soliem ciet!

Krīt zem galda — iet kā iet:

 

H e r o l d s pieteic dažādus p o ē t u s, dabas dzejniekus, galma un bruņenieku dziesminiekus, jūsmīgos un entuziastus. Visādi līdzcēnasoņi burzmā viens otram neļauj tikt pie vārda. Viens ar maz vārdiem aizlien garām.

 

 

SATĪRIĶIS

 

Kas prātu ielīksmotu

Visvairāk dzejotājam?

Kad dziedat vaļu dotu,

Kas netīk klausītājam;

 

Nakts un kaps dzejnieki* liek atvainoties, tādēļ ka viņi atronoties pašlaik vispievilcīgākā sarunā ar kādu nupat izcēlušos vampīru, iz kura varētu varbūt attīstīties jauns dzejas veids; Heroldam vajaga ar to apmierināties, un viņš pa to starpu izsauc grieķu mitoloģiju, kura pat modernā maska nezaudē neko no sava rakstura un piemīlīguma.

 

 

GRĀCIJAS:*

 

AGLAJA*

 

Dzīvē nesam piemīlību;

Laipnu darām labdarību!

 

 

FEGEMONE*

 

Laipni esat saņemdami!

Mērķi sasniegt patīkami.

 

 

EIFROZĪNE*

 

Dienam klusi noraisoties,

Esat laipni pateicoties.

 

 

PARCES:*

 

 

ATROPA*

 

Vecākā par vērpējiņu

Šoreiz liktens acināta;

Dzīves gaita tik ar ziņu

Vērīgi tiek tecināta.

 

 

Pavedienu vērpu slaidu,

Ņēmu smalku smalko linu

Mīksti, gludu, līdzu laidu,

Gudriem pirkstiem izplūkt zinu.

 

Ja jūs svētkos mūžu dienu

Dejās, dzīrēs priecājaties,

Atminaties pavedienu!

Viņš var pārtrūkt, sargājaties!

 

 

KLOTOA»

 

Manas rokās dzirkles lika,

Mana tagad grieðana;

Liktenim vairs nepatika

Tā, kā vecā darīja.

 

Vērpjot stiepa ilgi gari

Nevajdzīgas dzīvības:

Kur bij jācer saules stari

Nogriezas bez apdomas.

 

Ir es jauna pārsteidzoties

Maldījos vai simtkārtu;

Bet nu ðodien savaldoties

Dzirkles makstī iebāzu.

 

Tā es labprāt esmu sieta,

Laipni uz jums noskatos;

Brīvas stundas, jautra vieta —

Lai jūs ilgi līksmotos.

 

 

LAHEZISA*

 

Es tik viena saprātīgā,

Manim visu kārtot liek;

Gaitā dzīvā, vienlīdzīga

Nekas pārsteigts nenotiek.

 

Pavedieni nāk un jaucas, —

Katram ceļu norādu,

Neļauju, ka pāri traucas,

Kopu lokā iegriežu.

 

Ja es reizi pārskatītos,

Kas tad spēju ļaudis glābt?

Stundas rit, lai gados tītos,

Audējs steidzas virkni grābt.

 

 

HEROLDS

 

Kas tagad atnāk, tās jūs nepazītu

Kaut vecos rakstus jums gan dziļi māca;

Tās uzskatot, no kā daudz ļauna nāca,

Jūs vēl ka mīļus viesus sagaidītu.

Ka tās ir f ū r i j a s *, jūs neticēsat, -

Tik skaistas, slaikas, laipnas un vēl jaunas;

Bet ielaižaties tik — un cik tās ļaunas, —

Ka dūjas dzeļ kā čūskas, — nojēgt spēsat.

 

 

Tās viltīgas, bet šodienai par godu,

Kur katris nerrs ar savām lažām lielās,

Par eņģeļiem ir viņas neuztielās

Un atzīstas, ka zemei ir par sodu.

 

 

FŪRIJAS:

 

ALEKTOA*

 

Ko līdz? Jūs ticat mums, kaut gribat bīties!

Mēs skaistas, jaunas, saldi mūsu glaimi,

Ja kāds pie līgaviņas bauda laimi,

Mēs nemitoši sākam ap to tīties,

 

Līdz galā mēs tam acīs sacīt varam,

Ka viņa arī tam un citam laba,

Ka kliba, lika, ka tai ļauna daba

Un ka par brūti neder jau visgarām.

 

Tāpat mēs zinām mocīt arī brūti;

Ka draugs, kas tikko viņu bildinājis,

Pie t ā s tur viņu atkal aprunājis!

Kaut salīgst, dzelons mūžam dzelda krūti.

 

 

MEGERA*

Tie tikai joki! Kad tie kopā sieti,

Es uzņemos un katrā vietā zinu,

Kā laimi jaukāko lai sarūgtinu;

Jo cilvēks mainās, stundas nestāv cieti.

 

Ikviens, kam iekārotais rokas pilda,

Vēl ilgojas pēc vairāk iekārota,

No laimes aprastās, kas viņam dota;

Viņš sauli bēg un ziemas salu silda.

 

Jo visu itin ātri pastrādāju,

Man tikai Asmodijs* ir jāpavēsta,

Lai īstā laikā posta sēklu dēsta;

Tā cilvēkus es pāriem samaitāju.

 

 

TIZIFONE*

 

Ģifti maisu, trinu dagu,

Maz man ir ar ļaunu mēli;

Mīli citu — agri, vēli

Sūtu tevim postu smagu,

 

Rūgtās žultās pārveidojas

Visu saldās laimes baudas!

Nelīdz tielas, nelīdz raudas,

Katris cieš, ko apgrēkojas.

 

Nelūdzies, lai piedod vainas!

Klintīm sūdzu, — tiesu rodu;

Atbalss atskan pretī: sodu!

Nedzīvot, kas mīlā mainās!

 

 

HEROLDS

 

Es lūdzu, šķirat ceļu plašāki;

Kas tagad nāk, tie nau jums līdzīgi.

Jūs redzat, kalns ir šurpu atvirzījies,

Ar raibām segām lepni apkārstījies,

Ar lieliem zobiem, snuķi, čūskas glumu,

Bet es jums atklāšu šo noslēpumu.

Tam kaklā sieviete sēd mīlīga,

Ar smalku stiebriņu to izvada,

Un augšā otra stāv tik mirdzin cēla,

Ka acis blenž no spulgā gaismas tēla.

Gar malām važās staltas sievas iet,

Tās — viena drūma, otra jautra šķiet;

Šī vēlas brīva būt, tā brīva rādās.

Lai katra teic, par ko tā priekšā stādās.

 

 

BAISMA

 

Lāpu, lampu gaisma lejas

Birgaini caur drūzmāju;

Važas šinīs māņu sejās

Tura mani saistītu.

 

Prom, jūs grīņu mēdītāji!

Man uz ņirgām aizdoma;

Visi mani vajātāji

Šonakt mani apstāja.

 

Lūk, tur naidnieks tiek iz drauga

Viņa masku pazīstu;

Tas tur mani nokaut rauga,

Atklāts aizlien paslepu.

 

Es iz pasaules bez jaudas

Bēgtu, kur vien izeja!

Tikai iznīcības draudas

Mani lūzmā attura.

 

 

CERĪBA

 

Sveikas, mīļās māsas, esat!

Šonakt tīk jums jokus dzīt,

Raibas masku segas nesat,

Tomēr, zinu, jūs jau rīt

Redzēs atkal atklājamies.

Un, ja lāpu pusgaismā

Omulīgas sajūtamies,

Gaišas dienas līksmībā

Brīvi izdzīvoties varam,

Vienas, pulkos, pavaļām

Jaukās pļavās staigājam,

Atdusam vai šo to darām,

Gatavas pēc visa sniegties,

It nekā sev neaizliegties.

Visiem patīkami viesi

Droši iekšā ienākam:

Ir vislabāko patiesi

Taču kaut kur atrodam.

 

 

GUDRĪBA

 

Divus laužu ienaidniekus

Tura cieti manas saitas,

Tā tik glābju maskeniekus:

Bēgat nost no viņu gaitas.

 

Aptorņoto milzu zvēru

Še jums priekšā atvadīju

Soli solī viņš ar mēru

Staigā ir pa kalnu skliju.

 

Bet uz paša torņa kraujas

Dieve izpleš spārnus plati,

Visu iegūt viņa saujas,

Ko vien aizsniedz viņas skati.

 

Viņai slavas staru vīja

Tāļu apkārt gaisinu rada,

Tā ir dieve Viktorija,

Kura visus darbus vada.

 

 

COILO-TERZITS*

 

A! A! Es laikā atnāku!

Jūs visus kopā norāju!

Bet sev par mērķi izlasīju

Šo reizi augšā Viktoriju.

Tā baltiem spārniem lepojas,

Vai ērgļiem līdzi domājas,

Un, kurp tik viņas acis iet,

To zemi tā jau savu šķiet;

Bet, kur kāds slavu iemanto,

Tas mani tūdaļ sadusmo.

Ka zemais pārvar, augstais nīkst,

Tiek līkais taisnis, taisnais līkst,

Tas dara mani veselu,

Tā pasauli es gribētu.

 

 

HEROLDS

 

Lai tad ar tevi, lupatu,

Šis svētais zizlis krietni ķer!

Un lokies, staipies, tas tev der!

Lūk, dubultkrupja radījums

Jau savelkas kā sakumpums! —

Bet brīnums! — Tas par olu kļūst,

Tā uzpūšas, un čaula lūst,

Un izkrīt: dvīņu pārītis,

Tie odze ir un sikspārnis;

Pa putekļiem tur pirmā lien,

Un melns pret griestiem otrais skrien;

Pie citiem ārā aizsteidzas,

Tur pulkā būt man netīkas.

 

 

ĻAUDIS

 

Iesim! Lūk, tur dejo jau —

Nē! Še manim prieka nau —

Vai tu mani, ka ap mums

Tinas spoku perējums? —

Manim kā pār matiem švīkst —

Manim kā pie kājām čīkst —

Gan mēs esam veseli,

Bet no bailēm pārņemti —

Mums viss joks nu samaitāts –

Tas jau bij šo spoku prāts. —

 

 

HEROLDS

 

Kopðu man pie masku priekiem

Jāgādā par dalībniekiem,

Cieši vārtus apsargāju,

Visu ļaunu atgaiņāju,

Ka jūs līksmi būtu, zūdos;

Neatraujos, nenokļūdos.

Bet es baidos, ka pa gaisu

Spoki nāk caur loga plaisu,

Un pret spoku, burvju varu,

Nezinu, ko es lai daru.

Jau ar krupi bij tā greizi,

Tagad straujo tur uz reizi.

Labprāt tēlus paskaidrotu,

Cik no priekðrakstiem es protu;

Bet, ko izprast neiespēju,

Kā lai to jums apzīmēju? —

Esat visi talkā lūgti!

Skatat, kas tur klīst pa baru!

Rati, četriem zirgiem jūgti, -

Visam cauri laiž ar sparu;

Bet tie nešķeļ laužu gūzmu,.

Neredz it nekādu drūzmu.

Tāļi ņirb un zaigo krāsas,

Klaida raibas liesmu lāsas,

It kā burvju vizmas jaucas,

Šurp kā vētra šņācot traucas.

Bēgat! Briesmas!

 

 

ZĒNS — RATU VADĪTĀJS

 

Norimstat!

Zirgi, spārnus nolaižat,

Grožu varu sajūtat!

Valdaties, kad savaldzinu,

Šaujaties, kad sajūsminu!—•

Mums šīs telpas godāt nākas,

Skatat, kā tie kopā vākas,

Pulks, pie pulka brīnēdamaies!

Herold! Pildi pienākumu,

Kamēr vēl še atronamies,

Tēlo mūs, teic nosaukumu!

Alegorijās* paradāmies,

Tev mūs pazīt vajadzētu.

 

 

HEROLDS

 

Nosaukt tevi nezinu;

Drīzāki gan tēlot spētu.

 

 

ZĒNS — VADĪTĀJS

 

Mēģini!

 

 

HEROLDS

 

Es atzīstu

Pirms tavu jaunumu un skaistumu.

Tu pusauģis tik; bet pie kundzēm gūtu

Daudz vairāk patikas, ja gados būtu.

Es tevī paredzu jau lakstotāju,

Tā īstu pavedēju mīļotāju.

 

 

ZĒNS - VADĪTĀJS

 

To var gan. uzklausīties! Turpini!

Un mīklas jautro vārdu atmini! .

 

 

HEROLDS

 

Kā nakts tev cirtas, skatos zibens šķeļas,

AR juveļiem tev piere rotāta!

Un kāda blāva apsega

No pleciem tev līdz sokiem* veļas,

Ar vizuļiem un purpuru!

Par skuķi tevi labprāt nosauktu!

Bet puslīdz tu jau tagad arī

Pa prātam skuķēm iztikt vari,

Tās deva tevim pirmo mācību.

 

 

ZĒNS — VADITĀJS

 

Nu apraksti tur viņu grezno tēlu,

Uz ratu troņa sēdošu, tik cēlu!

 

 

HEROLDS

 

Viņš bagāts, mīlīgs karals izliekas;

Tas laimīgs, kam viņš laipni piegriežas!

Tam nau ko censties vairs, tas zin tik pētīt

Ar savu skatu, kur var rūpes lētīt,

To skaidrie prieki, balvas izdalīt,

Par laimi, zeltu vairāk apmierina.

 

 

ZĒNS — VADITĀJS

 

Ar to vien nepietiek, tev jāturpina!

Tev sīki vajag viņu aprakstīt.

 

 

HEROLDS

 

Kā aprakstot lai īsto cienu glezno?

Bet. veselīgas sejas apaļums

Un lūpu pilnums, vaigu iesārtums,

Ko kupli tītais turbāns grezno,

Un plašos svārkos ērtā izlaidība!

Kur vēl tā staltā iznesība?

Man liekas, it kā pazīstams viņš būtu.

 

 

ZĒNS — VADĪTĀJS

 

To sauc par bagātības dievu Plutu.

Viņš pilnā krāšņumā še ierodas;

Pēc viņa ķeizars ļoti ilgojas.

 

 

HEROLDS

 

Kā tevi pašu lai es apzīmēju?

 

ZĒNS — VADĪTĀJS

 

Par izšķērdību un par dzeju;

Es esmu dzejnieks, kas tik pilnīgs tiek,

Kad savai mantai plūdiem izplūst liek.

Ir es bez mēra bagāts sajūtos,

Es pašam Plufum līdzinos,

Es viņam dejas, dzīres pušķoju,

Un, kas tam trūkst, es izdalu.

 

 

HEROLDS

 

Tev jauki pieder lielīties,

Bet ļauj man tavās mākslās lūkoties!

 

 

ZĒNS — VADĪTĀJS

 

Es knipjus situ tik. — un skati! —

Visapkārt viz un ņirb jau rati.

Te pērļu virkne birst no pirksta.

 

(Vienmēr ar pirkstiem knipjus sizdams.)

 

Tur auskari un sprādzes dzirksta;

Tik ņemat ķemmes, kronīšus

Un dārgakmeņu gredzenus;

Ir liesmiņas palaikam raidu

Un, lai kāds iedegtos, ar gaidām gaidu.

 

 

HEROLDS

 

Cik kāri grābj šie mīļie ļautiņi,

Ka pašam devējam tiek bīstami!

Viņš dārgumus kā sapnī ber,

Un visi apkārt pēc tiem ķer.:

Bet tie ir jauni māži vien:

Pēc kā ikkurais tver un skrien,

Tas viņam ļauni atalgo,

Jo balva projām aizlido.

Kā gaisā pērles izklīda,

Tam rokā knauši grabina;

Viņš, nabadziņš, tos projām sviež,

Bet: tie ap galvu viņam knieš.

Un citi gūst ne dārgumus,

Bet nederīgus tauriņus.

Cik daudz tas šķelmis solīt prot

Un tukšus spīdekļus tik dot!

 

 

ZĒNS — VADĪTĀJS

 

Es redzu, maskas sludināt tu māki,

Bet kodolu iz čaulas izlobīt,

Tas heroldam pie galma nepiekrīt;

Tur vajag novērot daudz nopietnāki.

Bet katru ķildu labprāt izbēgu;

Ļauj, pavēlnieks, ka tevi jautāju.

 

(Uz Plutu pagriezies.)

 

Vai neesi man uzticējis

Šo četrujūgu aukaino?

Vai labi neizvadu to?

Vai neesmu, kur pavēlējis?

Vai droši spārnus neceļu,

Lai palmu tevim iegūtu?

Cik es priekš tevis cīnījies,

Man laimīgi viss izdevies!

Kad lauri tev ap pieri vīti,

Vai tie nau manas rokas pīti?

 

 

PLUTUS

 

Ja vajag, ka ðe liecinu priekð bara,

Es atzīstu; tu gars no mana gara.

Tu manu prātu izdari,

Vēl mani mantās pārspēji.

Lai atalgotu tavu gaitu,

Par kroņiem augstāk zaļo zaru skaitu,

Lai patiess vārds top visiem sludināts:

Mans mīļais dēls, uz tevi man labs prāts.

 

 

ZĒNS — VADĪTĀJS

 

(Uz pūli.)

 

Lūk, manu roku dāvanas —

Vislielākās jums kaisītas;

Pār galvām liesmiņas tur spīd,

Kas man iz pilnām rokām slīd;

Drīz šur, drīz tur tās spridz un sprēg,

Drīz uzturas, drīz ātri bēg,

Tik reti gaiði uzliesmo

Un īsā vizmā nozaro;

Bet daudziem, pirms tie nomana,

Dziest izdeguse liesmiņa.

 

 

SIEVU PĻĀPAS

 

Tas četrujūgā dižojas, —

Pēc krāpnieka vien izskatās;

Nerrs, iepakaļu uztupis,

No bada gluži izkaltis;

Vēl pasaulē nau redzēts tāds,

Tas nejūt gan, ja iekniebj kāds,

 

 

NOLIESĒJUŠAIS*

 

Prom, riebīgs sievu izdzimums!

Es, zināms, nepatīku jums.

Kad sievas vēl ko strādāja,

Es saucos Avarīcija*;

Tad zelta laikus baudījām:

Daudz ieņēmām, maz izdevām!

Par kastēm, tīnēm es gādāju;

To gan vēl skaita par ļaunumu!

Bet, kad ðie jaunie laiki. sācās, —

Vai nu vairs sievas taupīt mācās?

Tās sliktam maksātājam līdzinās,

Kam naudas maku pārspēj kārības.

Nu vīram daudz ir jāizcieš:

Tik parādi, kurp acis griež;

Tā izdod, ko vēl sagrābā,

Priekš bantēm un prieks mīļākā;

Tā viņu dzer un gardi ēd,

Un apkārt lakstotāji sēd!

Jo lielāks zelta kaireklis:

Es, skopums, esmu vīrietis!

 

 

SIEVA — VEDĒJA

 

Kā pūķis lai nu nesīkstītu?

Viss galā tikai mānekļi!

Viņš nāk, lai vīrus uzkūdītu,

Tie tā jau diezgan nejauki.

 

 

SIEVAS

 

(Lielā pulkā.)

Tas salmu vīrs! Dod, nekaunies

Lūk, ģiltens mums vēl draudēt ies!

Vai bīties mums no tāda spoka?

Šie pūķi papīra un koka;

Lai ņipri virsū gāžamies!

 

 

HEROLDS

 

Pie mana zižļa! Netrokšņot! —

Bet — palīdzēt še šķietas lieki;

Lūk, kā šie pūķi — negantnieki,

Sev aši telpas iegūstot,

Jau dubultspārnu pārus plata!

Tie sadusmoti zvīņas krata,

Iz mutes uguns vērsma līst,

Jau laukums svabads, pūlis klīst.

 

(Plutus nokāp] no saviem pūķa ratiem)

 

 

HEROLDS

 

Viņš zemē kāpj — cik cienīgi!

Viņš māj, un kustas nezvēri;

Lūk, tinis top no ratiem celts,

Tam skopums virsū iekšā zelts;

Jau viņš tam priekšā atrodas:

Kā viss tas notiek, jābrīnās.

 

 

PLUTUS

 

(Uz zēnu — vadītāju pagriezies.)

 

Tev ņemta nasta, kas tik smagi svēra,

Tu svabads, brīvs, steidz turp, kur tava sfēra!

Še viņa nau! Še raibas samaisas

Kā ķēmu veidi ap mums drūzmojas.

Tik kur tu skaidri skaidrā lūkojies,

Sev piederies, sev vienam uzticies.

Kur daiļais, labais tik, — uz turieni,

Tur, vientuls, radi savu pasauli!

 

 

ZĒNS — VADĪTĀJS

 

Kā skaitos tev par labu vēstinieku,

Tā mīlu tevī pirmo īstenieku.

Kur vien tu mīti, pilnība jau plūst,

Kur es, tur katris jaukas balvas gūst;

Un dzīves spaidos bieži šaubas rodas:

Vai viņš lai tevim vai lai manim dodas?

Kas tevim kalpo, var gan dīkā iet,

Kas manim seko, tiem būs sviedrus liet,

Ne slepeni es savu darbu daru;

Kad dveðu vien, jau nojaus manu garu.

Tad sveiks! Tu laimi ļauji man labprāt;

Bet čuksti tik, es esmu atkal klāt.

 

(Aizsteidzas atkal projām, kā nācis.)

 

 

PLUTUS

 

Jau laiks, ka dārgās mantas laižu. Laukā!

Ar heroldzizli man tik jāpieskaras,

Un lūk! — ka. atslēga jau vaļā darās,

Verd, viļņo zelta asins vara traukā;

Kāpj kroņi, gredzeni un rotas plūstot

Un ceļas, tūkst un aprit draudē kūstot.

 

 

ĻAUDĪS

 

(Kliegdami cits caur citu.)

 

Lūk šur, lūk. še, kā rit un milst

Un tīnis līdz ar malām pilst.

Kā zelta trauki sakūstas,

Kā naudas ruļļi izveļas –

Kā lēkā jauni dukāti,

Man sirds pukst krūtīs priecīgi –

Lūk, viss, pēc kā man kāro prāts,

Pa grīdu apkārt izmētāts!

Nu ņemat vien, jums priekšā liek,

Tik jālokās, lai bagāts tiek. —

Un mēs ar zibens ātrumu

Tik stiepjam tīni nomaļu

 

 

HEROLDS

 

Jūs nelgas, ko jūs domājat?

Vai masku jokus neprotat?

Ko vairāk gribat šovakar?

Vai jums gan zeltu dāļāt var?

Pat skārdas gabali prieks jums

Šai spēlē būtu izšķēdums,

Ar jums grib drusku jokus dzīt,

Jūs ņemat nopietni tūlīt.

Ko nopietnums jums līdzētu?

Jūs visur maldus saķertu —

Ņem, Plutus, masku varoni,

Šos ļaudis projām aizdzeni!

 

 

PLUTUS

 

Tavs zizlis īsti noder tam,

Ļauj man to īsam brītiņam!

To mērcu liesmās kvēlošās.

Nu, maskas, jums ir jāsargās!

Kā zib un sprēg, un dzirkstes birst!

Jau zizlis gaišā kvēlē zvirst.

Kas tikai soli tuvāk spers,

To tūdaļ zižļa liesmas ķers. —

Es sāku tagad apstaigāt.

 

 

KLIEGŠANA un DRŪZMOŠANĀS

 

Ak vai! Nu mūsu gals ir klāt! —

Lai glābjas, kas var paglābties! —

Bēdz projām, projām, atkāpies! —

Man karsta svelme vaigu sveļ. —

Pret mani kvēļu zizli ceļ —

Mūs visus nokaus karstais gars. —

Bēdz projām, projām, masku bars! —

Vai, nelgu pūli, bēgsi gan!

Kaut būtu spārni laisties manī

 

 

PLUTUS

 

Jau laužu pūlis izklīdis,

Neviesis, man šķiet, nau apsvilis.

Bars projām dzīts,

Viņš sabaidīts. —

Šai kārtībai par drošību

Es slepu saiti apvelku.

 

 

HEROLDS

 

Caur tevi slavens darbs ir veikts,

Par gudro varu paldies teikts!

 

 

PLUTUS

 

Vēl paciesties, draugs, vajaga:

Dažs nemiers mūs vēl sagaida.

 

 

SKOPUMS

 

Tā īsti var pēc patikšanas

Šo raibo pūli apskatīt;

Jo sievietes jau vienmēr priekšā manas,

Kur ir ko redzēt vai ko palaizīt.

Vēl n'esmu ierūsējis tā pārlieku!

Jo skaista sieva skaista ir arvien!

Un, tā kā nava jāmaksā šodien,

Es ar sev ļaušu lakstošanās prieku

Bet, kad nu laužu pūlī lēti

Var mani vārdi palikt nedzirdētī,

Pilns cerības es laimi paraudzīšu

Un pantomīmēm* visu izsacīšu.

Tur kāju, roku, vaibstu nepietiek,

Man būs kāds īpašs joks vēl jāpieliek.

Ar zeltu kā ar māliem jārīkojas,

Šis metāls visā ātri pārveidojas.

 

 

HEROLDS

 

Tas liesais nerrs, ko tas tur sāk?

Vai badmirs arī jokot māk?

Viņš zeltu mīklā samaiga;

Lūk, tas tam rokās izmīka.

Bet, cik viņð ar to nemiedzis,

Tas tomēr paliek, bezveidis.

Viņš tur pret sievām pagriežas,

Tās visas kliedz un aizvirzās,

Un vaigstās itin apriebīgi;

Tas šķelmis turas nelādzīgi.

Tas priecājas, cik nomanu,

Ka var še aizskart tiklību.

To nevar atstāt nesodītu;

Dod zizli, lai to projām dzītu!

 

 

PLUTUS

 

Viņš nejauš briesmas, kas pār mums vēl nāks;

Ļauj nerram jokus, vai par tiem nu rāsies?!

Drīz nebūs vietas tiem, tie pasi stāsies;

Gan likums varens, posts vēl varenāks.

 

 

TROKSNIS un DZIEDĀSANA

 

Ar troksni bars nāk aumaļām

No kalniem, lejām, mežmalām

Kas pretī stāv, to zemē min:

Tie savu lielo Pānu* svin.

Tie jauš, ko citi nejaudā,

Un spiežas tukšā laukumā.

 

 

PLUTUS

 

Es jūs un lielo Pānu pazīstu!

Jūs kopā spērāt soli pārdrošu.

Es zinu to, ko katris nejaudā,

Un ielaižu jūs šaurā laukumā.

Lai laime tiem par pavadoni!

Visbrīnišķais var notikties;

Tie nezina, kurp steidz ar joni,

Tie nevīžoja rūpēties.

 

 

TRAKĀ BARA DZIEDĀSANA

 

Jūs postie, raibie ļautiņi!

Šie atnāk rupji, nerātni,

Tie skrienot, augsti palecot,

Un tie tur, smagi soļojot.

 

 

FAUNI*

 

Mēs faunu bars,

Mūs dejā redz, —

Zaļš ozolzars

Mums galvu;

Mums smalkas, smailas austiņas

Iz matu cirtām lūkojas,

Strupdeguntiņš un plakans vaiga,

Pie sievietēm nekait, nau tām baigs,

Un faunam, kad viņš ķetnu sniedz,

Pat skaistākas dejā klātu sliedz.

 

 

SATĪRS*

 

Skrien pakaļ satīrs palēkšis,

Tam āža kāja, stilbs izdilis,

Un liess un dzīslains tas ir viss.

Kā kaza uz kalniem viņš uzrāpjas,

Tur lūkot apkārt tam patikas.

Un brīvības gaiss viņu spridzina

Viņš cilvēku bērnus nicina,

Kas lejas tvaikos elpot var

Un domā, ka tie dzīvo ar, —

Kur skaidra brīve satīram,

Tam pasaule pieder vienīgam.

 

GNOMI

 

Tek pulciņš sīkos solīšos,

Tie neiet labprāt pārīšos;

Ar sūnu svārkiem, lampiņām

Tie kustas ātri samistrām,

Kur katris tik priekð sevis vien

Kā skudras pūznī čum un skrien;

Un tek un rauš ar steidzību,

Ved nerimstošu darbību.

 

Mēs rada māju rūķīšiem*,

Mūs sauc par klinšu ķirurgiem*;

Mēs kalnieni asnis nolaižam,

Iz pilnām dzīslām izsmeļam;

Mēs kaudzēm kraujam un metālus,

Iz kalna raidām sveicienus.

Mēs labu vēlam sirsnīgi

Un labiem ļaudīm draudzīgi.

Bet zeltu ar mēs ejam rakt,

Ar ko var savest, ko var zagt;

Še lieliem vīriem dzelzs un varš,

Lai tautu tautas kautu karð.

Kas šos trīs baušļus nicina,

Tas citus arī nepilda.

Ne mūs par to var apvainot;

Tik paciest var un nožēlot.

 

 

MILŽI*

 

Šie meža vīri saucami,

No Harcu kalniem nākdami;

Tie kaili vecā spēkā iet,

Kā ozoli šie milži šķiet.

Tiem rokā koks, ar saknēm rauts,

Ap gurniem viņiem kuplis auts,

No zariem un no lapām vīts;

Pat pāvestam nau tādas svīts.

 

 

NIMFAS*

 

(Korī; visapkārt apstājušas lielajam Panam.)

 

Še nāk viņš pats!

Viss pasauls skats Ir savienots,

Iekš Pāna dots.

Jūs jautrākās, jūs līgojat,

Ap viņu dejā zvīgojat!

Viņš nopietnis, bet labs turklāt,

Viņa līksmu pulku redz labprāt.

Zem zilā debess apjuma

Viss nomodā viņš stāvēja;

To strauti liegi apčalo,

To vēsmas dusā iežūžo.

Kad dienvidā viņš aizmiegas*

Ne lapa zarā nekustas;

Tad puķu smarša kūstin kūst,

Pa kluso gaisu balzams plūst;

Ir nimfa nau tad nomodā,

Kur stāvējuse, aizmieg tā.

Bet, kad ar varu, negaidot,

Tā balss tad atskan,* nodārdot

Kā jūras krāciens, pērkongaiss,

Tad katram piepeði tiek baiss,

Drošs kara pulks sāk pēkšņi klīst,

Pat varons bailes iepazīst.

Gods tam, kas godu pelnījis!

Tam slava, kas mūs vadījis!

 

 

GNOMU DEPUTĀCIJA

 

(Pie lielā Pāna.)

 

Tur, kur mirdzot švītras lokās,

Zelts pa alām zvērojas,

Tam, kam burvju rīkste* rokās,

Labirinti* atdarās.

 

Tumšā alā, klinšu plaisā

Ceļam sevim mājokli, —

Skaidrā, svaigā dienas gaisā

Mantības tu izdali.

 

Nu šepat mēs klātu rodam

Brīnumainu avotu,

Kas mums viegli solās dodam

Tikko sasniegt spējamu.

 

Tev to iegūt izdevība;

Ņem to savā sardzībā!

Tavas rokās bagātība

Pasaulei nāk lietumā.

 

 

PLUTUS

 

(Uz Heroldu.)

 

Mums augstā garā vajag cietināties

Un atļaut notikumiem rismāties;

Tu citkārt stipru dūšu nezaudē.

Tūliņ šo brīdi šausmas piepildīsies;

To pēcnieki ar varu noliegt dzīsies,

Tu visu smalki noprotokolē.

 

 

HEROLDS

 

(Satver zizli, kuru Plutus patura rokā.)

 

Lūk, dvērģi Pānu aizvada

Pie naudas uguns avoti:

Uz augðu tas ar versmu virst,

Tad atkal dziļi dzelmē nirst.

Un plati mute žāvājas;

Drīz atkal avots aizsveļas,

Tur jautri lielais Pāns stāv klāt,

Tāds brīnumdaiks tam tīk labprāt

Visapkārt pērļu putas šķīst.

Kā viņš šīm būtnēm ticēt drīst?

Viņš pieliecas to apskatīt.

Lūk, viņam bārda iekšā krīt! —

Kas ir gan tāds šis plikžodis?

Viņš ģīmim roku aizlicis. —

Deg bārda — un, par nelaimi,

Lec atpakaļ ar uguni,

Sveļ krūtis, galvu, vaiņagu,

Par bēdām pārvērš līksmību. —

Nu saskrien bars, lai apdzēstu,

Bet visus viņus liesmas ķer;

Un kā tie plēš un kampj, un tver,

Tas tikai liesmas uzpūst der;

Tā, uguns strāvā ietinies,

Viss masku pūlis bojā ies.

 

Bet ko, kas manim ausīs nāk?

Viens otris diktāk runāt sāk!

Ak, nakts, tu ļaunā, negantā,

Mūs grūdi dziļā skumībā!

Ko jaunā diena pajundēs,

Neviens to labprāt nedzirdēs,

Dzird visur brēcam, klaigājam,

Ka jācieš pašam ķeizaram.

Kaut viss tik būtu izdomāts!

Ka galms un ķeizars liesmām klāts.*

Tā pavedēji — lāsts pār tiem, —

Tie tērpās zariem sviķainiem,

Lai trokšņotu un aurotu,

Un visus postā iegrūstu.

Ak, jaunība, vai tu nekad

Ar mēru priekus nebaudīsi?

Ak, augstība vai tu nekad

Ar gudru varu nevaldīsi?

 

Jau visu mežu liesmas skauj,

Uz augšu smailas mēles šauj,

Pie koka griestiem būs tūlīt;

Vispārīgs uguns draud mūs rīt.

Pilns bēdu mērs, posts visus grābj.

Es nezinu, kas mūs lai glābj.

Kā maza pelnu kopiņa

Guļ rītu dižā godība.

 

 

PLUTUS

 

Diezgan viņi izbaidīti,

Lai nu top tie atpestīti! —

Svētais zizli, spēcīgi

Zvel, ka norīb pamati!

Svaigais gaiss lai iekšā plūst,

Plašās telpas vēsas kļūst.

Miglas švītra, pāri platies,

Smagie tvaiki, nolaižaties,

Liesmu drūzmu steidzat segt!

Ritat, līstat,

Putas, klīstat,

Slāpēdamas vaļā rīstat,

Dzēšat, neļaujat. vairs degt.

Nākat maigā valganumā

Pārvērst rūsas atspīdumā

Veltās liesmas vizumu!

Nes mums gari saukumu,

Izlietojam maģiju.

 

 

 

Izpriecāšanās dārzs

 

 

Rita saule.

 

Ķ e i z a r s, viņa g a l m s, vīrieši un sievietes.

F a u s t s un M e f i s t o f e l s, pieklājīgi, ne uzkrītoši, pēc modes ģērbušies; abi prieks ķeizara nometušies ceļos.

 

 

FAUSTS

 

Vai augstība šiem māžiem nedusmos?

 

 

ĶEIZARS

 

(Māj ar roku, lai tie pieceltos.)

 

Es daudz vēl tādu skatīt vēlētos. —

Uz reizi redzu sevi liesmu svelmē,

Es šķitos Plūtons* apakšzemes dzelmē.

Iz nakts un oglēm klintis rēgojas,

No liesmām kūstot. Plaisas atveras,

Un tūkstoš trakas liesmas augšup slejas,

Tās steidzot vienā jumā kopā lejas,

Kā milzu doma uzkāpjot,

Te dzimstot un te apslāpstot.

Caur tāļu gara uguns stabu viju

Es aizgrābts tautu pulkus ieraudzīju,

Tie plašā lokā mani vidū slēdza

Un deva godu, kā tie vienmēr mēdza.

Bij pazīstams viens otris galmenieks,

Es šķitos salamandru* valdenieks.

 

 

MEFISTOFELS

 

Tu, kungs, tas esi; visa radība

Bez runas majestātei paklausa.

Tu uguns padevību redzēji,

Lec jūrā, kur tā šļāc visniknāki,

Un, tikko pērļu dzelmeni tu sniedz,

Ap tevi ūdens cēli lokā sliedz;

Tur mirdzin zaļi viļņi ceļas, laistās,

Ar purpuršvītru*, mājoklī tie saistās.

Kurp vien tu ej, tev pilis līdzās iet. —

Pat sienas apkārt priecājamies šķiet, —

Kā visi čum un mudž, un rosās dzīvi,

Uz jauno gaismu spiežas jūras dīvi,

Tie atsteidzas, bet ienākt neuzdrīst.

Tur jūras zvēri rotājas un klīst,

Un raibās krāsns zelta zvīņas* mirdz,

Tur aizivs šaujas, tu tai acīs ņirdz.

Bez visudaiļākā ar nepaliksi,

No nereīdām* tūlīt aplenkts tiksi

Tu greznā mītnē*, bangās vēsajās.

Kā zivis kāras, biklas jaunākās,

Bet gudras vecākās; jau Tetīda*

To dzird un sliedz pie otra Pēleja*

Tad sev par mājokli tu Olimpu ...

 

 

ĶEIZARS

 

Šīs gaisa telpas, tās tev atstāju;

Šai tronī kāpt tik visai steidzams nau.

 

 

MEFISTOFELS

 

Visaugstais kungs, nu zeme tuva jau!

 

 

 

ĶEIZARS

 

Kāds labais liktens tevi devis man?

Kā stāsts iz tūkstoð vienas nakts tas skan.

Kā Šeherezadei* tev iedomība,

Lai notiek tevim mana žēlastība.

Nāc jautrināt, kad jūsu pasaule,

Kā bieži notiek, ir man riebuse.

 

 

MARÐALKS

 

(Uznāk lielā steigšanā.)

 

Visžēlīgais, pa visu mūžu cita

Tik liela laime man vēl nepiekrita

Kā vien tev ziņot tikai šo,

Kas mani ielīksmo un aplaimo:

Nu visi rēķinumi līdzināti

Un augļotāji mierināti,

No elles mokām brīvu sevi jūtu;

Man tā, it kā es debess priekā būtu.

 

 

KARA VADONIS

 

(Seko steidzīgi.)

 

Nu samaksāts ir algojums,

Viss pulks no jauna klausa mums,

Ir atkal dūša zaldātam

Un labi meitām, krodzniekam.

 

 

ĶEIZARS

 

Kā krūts jums atkal brīvi dveš,

Kā prieks no ģīmja krunkas dzeš!

Cik jūsu gaita steidzīga!

 

 

MANTU PĀRLOKS

 

(Kurs tāpat atsteidzas.)

 

Tiem prasi, kas ðo darbu darīja!

 

(Norāda uz Fausta un Mefistofeļa.)

 

 

FAUSTS

 

Tur kancleram tik klājas izskaidroti

 

 

KANCLERS

 

(Kurš lēnām tuvojas.)

 

Šo laimi vecumā man piedzīvot! —

Lai vēsta jums šī liktens smagā lapa,

Kā nelaime par laimi vērsta tapa. —

 

(Viņš lasa.)

 

«Lai katris, kas grib dzirdēt, uzklausās:

Šai zīmei tūkstots kroņu vērtības.

Jo ķeizars dod kā ķīlu drošību

Daudz dārgu mantu, zemē apraktu.

Nu gādāts ārā rakt šo bagātību,

Lai dotu to par atlīdzību.»

 

 

ĶEIZARS

 

Es manu, noziegums ir noticis!

Kas manu parakstu ðe viltojis?

Vai tāda blēdība vēl nesodīta?

 

 

MANTU PĀRLŪKS

 

No tevis paša zīme parakstīta

Šonakt! Kā Pāns tu biji pārģērbies,

Uz tevi kanclers teica klanoties:

«Pats sevim augstu svētku prieku dari,

Maz vārdiem visu tautu laimot vari.»

Tu rakstīji, un šonakt vēl šo zīmi

Kā burvju māksla vairoja par dzīmi.

Lai visiem kopā spētu izlīdzēt,

Mēs vairāk reizē likām štempelēt.

Ar desmit, piecdesmit un simts tur krautas.

Var domāties, kāds labums tas priekš tautas.

Lūk, pilsēti, kas citkārt nāvē trūd,

Kā tagad kust un bauda, bēdas zūd.

Kaut sen tavs vārds jau zemi aplaimo,

Nu laipnāk kā jebkad to uzlūko.

Tik tagad lieks ir tapis alfabēts,

Šai zīmē* tiek ikkatris iepriecēts.

 

 

ĶEIZARS

 

Un maniem ļaudīm tā par zeltu sver?

Par algu karaspēkam, galmam der?

Man jātic, kaut tas diezgan neticami.

 

 

MARÐALKS

 

Vēl saķert bēgļus nau vairs iespējami;

Tie izklīda ar zibens ātrumu.

Stāv mainītāju durvis atviru,

Ar zeltu katru lapu atlīdzina —

Tik, zināms, rabatu* sev noreķina.

No turienes tad bodēs, krogā iet;

Puspasaules tik domā dzert un diet

Un citi staigāt grezniem uzvalkiem.

Nu darba bodniekiem un drēbniekiem.

Tur slavē ķeizaru, kur prieki valda,

Un cep un vāra, šķīvji skan uz galda.

 

 

MEFISTOFELS

 

Kas tur pa terasēm iet vientuļi,

Redz grezni izrotātu skaistuli,

Ar lepnu vēdekli tā ģīmi klāj;

Pēc tādas zīmes lūko un mums māj,

Un ātrāk nekā saldi vārdi, glaimi

Dod zīme bagātību, mīlas laimi.

Ar naudas makiem nebūs jāmocās,

Uz krūtīm zīmes viegli nēsājas,

Ar saldām vēstulēm tās satiek lēti;

Pat priesters nēsā bībelē tās svēti,

Un zaldāts, lai var ātrāk pagriezties,

No gurniem zuteni sev raisīsies.

Lai piedod augstība, ka sīkumos

Es darbu pazemojam izliekos.

 

 

FAUSTS

 

Lūk, mantu pārmērs stingst un smok,

Tur dziļi zemē gaida, lai to rok.

Cik tāļi domas arī lidinājas,

Šo bagātību aptvert viņas vājas.

Visaugstā fantāzijas iedoma,

Kaut pūlas, sasniegt to nau spējīga.

Bet gari, kuri dziļāk skatīs,

Ir bezgalīgam ticēt pratīs.

 

 

MEFISTOFELS

 

Tāds papīrs ērtāks zelta, pērļu vietā,

Tu zini, kas tev ir, to var likt lietā;

Tur nevajag pirms kaulēties un mīt,

Kā grib, var vīnu, mīlu pabaudīt.

Grib metāla, te mainītājs ir klāt,

Ja viņu trūkst, var zemē parakņāt.

Tad izūtrupē ķēdes, pokālus

Un tūliņ deldē papīrus,

Un kaunā paliek, kas mūs zaimojuši.

Vairs cita negrib, tā jau paraduši.

Tā paliek, un pa visu valstību

Mums diezgan zelta, mantu, papīru,

 

 

ĶEIZARS

 

Par augsto laimi jāpateicas jums;

Lai darbam līdzīgs arī algojums.

Es jums par apakšzemi gādāt lieku,

Nau mantām cienīgāku apsardznieku.

Jūs zināt, tur ir slēpti dārgumi,

Ja rok, lai klausa jūsu pavēli.

Jūs mantas pārziņi, nu vienojaties,

Ar prieku savās vietās rīkojaties,

Kur apakšpasauli ar augšējo

Kā saite vienpratība aplaimo.

 

 

MANTU PĀRZINIS

 

Lai mēs no strīdus nekā nezinātu,

Es burvim biedrojos ar mīļu prātu.

 

(Noiet kopā ar Faustu.)

 

 

ĶEIZARS

 

Ikkurð no manis ticis apbalvots,

Lai atzīst nu, kur liks, kas viņam dots?

 

 

PĀŽŠ

 

(Dāvanas saņemdams.)

 

Es jautri, braši zaļi uzdzīvošu.

 

 

OTRAIS

 

(Tāpat.)

 

Es mīļai gredzenus un ķēdes došu,

 

 

KAMBARKUNGS

 

Nu dzeršu tikai no vislabākā.

 

 

CITS

 

(Tāpat.)

 

Man kauliņi sāk niezēt kabatā.

 

 

MUIŽNĪEKS*

 

No muižas parādus es nomaksāšu.

 

 

CITS

 

(Tāpat.)

 

Šo mantu es pie citas mantas krāšu.

 

 

ĶEIZARS

 

Es šķitu jauniem darbiem dūšu rast;

Bet, kas jūs pazīst, var jūs viegli prast.

Jo, cik jūs arī mantu neiegūtu,

Tie paši agrākie jūs vienmēr būtu.

 

 

NERRS

 

(Klāt pienākdams.)

 

Tu dali mantas, man ar novēli!

 

 

ĶEIZARS

 

Vai tu vēl dzīvs? Tu viņas apdzersi.

 

 

NERRS

 

Tās burvju lapas*! Es tās nesaprotu.

 

 

ĶEIZARS

 

To ticu, tu tās slikti izlietotu.

 

 

NERRS

 

Tur citas krīt; nez kas man jādara.

 

 

 

ĶEIZARS

 

Ņem viņas vien, tās tevim piekrita.

 

(Noiet.)

 

 

NERRS

 

Piectūkstoš kroņu manim raduðies!

 

 

MEFISTOFELS

 

Divkāju maiss, tu atkal piecēlies?!

 

 

 

NERRS

 

Mēdz būt, bet ne ikreiz tik labi iet.

 

 

MEFISTOFELS

 

Aiz prieka sāksi pat vai sviedrus liet.

 

 

NERRS

 

Lūk, vai tas te tikpat kā nauda sver?

 

 

MEFISTOFELS

 

Par to tev viss, kas tikpat, žokļiem der.

 

 

NERRS

 

Es varu nopirkt zemi, mājas, pļavas?

 

 

MEFISTOFELS

 

Nu protams! Soli tik! Būs visas tavas.

 

 

NERRS

 

Un pili, mežu, zvejas tiesību?

 

 

MEFISTOFELS

 

Man tiktos redzēt tādu lielkungu.

 

 

NERRS

 

Par zemturi jau būšu šovakar!

 

(Aizsteidzas projām.)

 

 

MEFISTOFELS

 

(Viens.)

 

Kas nu vēl nerram prātu noliegt varl

 

 

 

Tumða galerija

 

 

F a u s t s, M e f l s t o t e l s.

 

 

MEFISTOFELS

 

Ko vadi mani šinīs tumsās ejās?

Vai iekšā diezgan prieku nerodi

Pa jautro, raibo galma ņudzekli,

Kur joko, ķircinājas, smejas?

 

 

FAUSTS

 

Kam stāsti? Tu šo garlaicību zini,

Pats senās dienās galma grīdu mini;

Un tagad šā tā mētājies,

No atbildes man izvairies.

Un es nu tieku nomocīts,

No maršalka un kambarkunga dzīts.

Jo ķeizars grib un tūdaļ liek,

Lai Helena* un Pariss* atvests tiek.

Viņš viņus abus, priekšzīmīgi cēlos,

Grib redzēt savā priekšā skaidros tēlos.

Man jātur solījums, ej sāc tūlīt.

 

 

MEFISTOFELS

 

Kā var tik neprātīgi apsolīt!

 

 

FAUSTS

 

Tu neesi to vērā licis,

Kurp tavas mākslas aizvada;

Pirms viņš caur mums ir bagāts ticis,

Nu grib, lai viņu priecina.

 

 

MEFISTOFELS

 

Tu domā, tas tik viegli izdarāms;

Nē, še daudz augstāk kalns ir pakāpjams,

Še grābi itin svešos iecirkņos,

Vēl, nelga, nāksi jaunos parādos;

Vai izsaukt Helenu tu šķiet joku —

Tāpat kā gulžu naudas papīrspoku?

Ja gribi, baigu biedēkli jebkuru

Vai pekles dvērģus tūdaļ šurpu burtu

Bet velnu mīļākās, kaut nevar pelt,

Par heroīnām tomēr nevar celt.

 

 

FAUSTS

 

Viņš atkal veco dziesmu sāk!

Pie tevis vienmēr neskaidrībā nāk,

Tu esi tēvs no visiem kavēkļiem,

Par visu prasi, lai tev samaksātu.

Es zinu, darīts ir maz vārdiņiem;

Pa acumirkli viņa jau ir klātu. —

 

 

MEFISTOFELS

 

Man daļas nau gar viņiem, pagāniem,

Tie paši savā peklē mīt;

Bet ir viens līdzeklis.

 

 

FAUSTS

 

Tad teic tūlīt!

 

 

MEFISTOFELS

 

Ne labprāt atklāju šo noslēpumu.

Sēd troņos dieves cēli, vientulīgi,

Ne laiku nepazīst, ne izplatumu;

Jau iebilst vien par tām nau omulīgi.

Tās —mātes*!

 

 

FAUSTS

 

(Sabijies.)

Mātes!

 

 

MEFISTOFELS

 

Tev top bailīgi?

 

 

FAUSTS

 

Kā? Mātes! Mātes skan tik brīnišķi!

 

 

MEFISTOFELS

 

Tā ira. Dieves nepazīstamas

Jums, ļaudīm, mūsu labprāt nesauktas.

Pēc viņām dziļi meklējies ar dziņu;

Tu vainīgs pats, ka vajaga mums viņu.

 

 

FAUSTS

 

Kurp ceļš?

 

 

MEFISTOFELS

 

Nau ceļa!

Ne ietā, Ne ejamā; nau ceļa nelūgtā,

Ne pielūdzamā. Vai tu gatavs iet? —

Ne atslēgas, ne bultas tur ko skaldīt,

Starp tukšām vientulībām būs tev maldīt.

Vai vientulību jēgt tev spēja šķiet?

 

 

FAUSTS

 

Lai tādas runas labāk pataupās;

Tās ož pēc raganķēķa tvaikiem,

Pēc senu seniem māņu laikiem.

Vai pasaulē man nebij jāskatās?

Tik tukšais jāmāca un jāmācās? —

Ja teicu to, ko rada prāta spēja

Jo pretruna vēl skarbāk atskanēja;

Vai nevajdzēja manim pašā galā

Bēgt vientulībā, meža alā

Un velnam nodoties, lai nebūtu

Man jābūt vienam, kopš vēl elpoju?

 

 

MEFISTOFELS

 

Un, kaut tu jūru pārpeldējis būtu,

Tur bezgalību lūkojis,

Tur tomēr viļņus mati, vēja pūtu,

Kaut tu no iznīcības drebējis;

Tu tomēr mati ko, — tur zaļganbāli

Caur kluso jūru peldam delfīnus

Un klīstam sauli, zvaigznes, debešus; —

Nekā tu neredzēsi caur šo tāli,

Ne soli nedzirdēsi, viss tik klusi,

Ne cieta neradīsi, kur tu dusi.

 

 

FAUSTS

 

Tev īsta mistagogu* valoda,

Kad viņi neofītus* vilina;

Tik otrād'. Tukšumā tu mani raidi,

Lai tur man mākslu, spēku pavairo;

No manis, kā no viņa kaķa gaidi,

Lai kastaņas iz uguns izzvejo.*

Uz priekšu Pētīt! Vēl es neizmisu,

Es nebūtībā ceru atrast visu.

 

 

MEFISTOFELS

 

Man tevi jāslavē, pirms aizeji:

Es redzu gan, tu velnu pazīsti.

Šo atslēdziņu* ņem.

 

 

FAUSTS

 

Ðo mazo nieku!

 

 

MEFISTOFELS

 

Pirms aizkar to un neturi par lieku.

 

 

FAUSTS

 

Tā aug man rokā, zibeņo un laistās!

 

 

MEFISTOFELS

 

Vai jēdzi nu, kāds spēks pie viņas saistās?

Šī atslēga tev ceļu norādīs,

Tai seko! Tā pie mātēm novedīs.

 

 

FAUSTS

 

(Nodrebēdams.)

 

Pie mātēm! It kā sitiens mani skar!

Kas ir tas vārds, ka viņš tā satriekt var?

 

 

MEFISTOFELS

 

Vai prāts? No jauna vārda tieci traucēts?

Tik tas tev dzirdēt tīk, pie kā tu jaucēts?

Lai tevi netraucē nekas,

Tev brīnišķākas lietas parastas.

 

 

FAUSTS

 

Es laimi nemeklēju stingumā.

Vai kauns, ka šalkas krūtis sadrebina?

Kaut pasaule mums jūtas sarūgtina,

Mēs bezgalīgo jūtam — šalkumā.

 

 

MEFISTOFELS

 

Tad nogrimsti! vai celies! - no šīs vietas,

Viss viens. No tā, kas tapis, aizvirzies,

Kur veidu valstis tevim vaļā sietas!

Pie sen vairs neesoša paģaubies!

Kā debeši tur virknēs klaido ainas;

Ar atslēgu no viņām jāatgainās!

 

 

FAUSTS

 

(Aizgrābts.)

 

Es, viņu tverdams, jūtu jaunu varu,

Krūts plešas, prom, lai lielo darbu daru!

 

 

MEFISTOFELS

 

Tev beigās vēstīs kvēlošs trijkājis,

Ka dzelmi dziļāko tu aizsniedzis.

Tu viņa gaismā mātes ieraudzīsi,

Tās sēdam, stāvam, ejam atradīsi,

Kā nāk. Tur veidojas un pārveidojas,

Tā mūza prāts tur mūžam nodarbojas,

Un viss, kas radīts, ainās apkārt klīst;

Tās redz, tik ēnas, tevis nepazīst

Tobrīd tev vajag sirdi drošināt,

Pie viņa trijkāja* steidz taisni klāt,

Ar atslēgu to skar!

 

 

FAUSTS

 

(Pavēleši taisa ar atslēgu zīmi.)

 

 

MEFISTOFELS

 

(Viņu aplūkodams.)

 

Tā vareni!

Viņš sliedz tev klāt, tev seko ticīgi;

Tu lēni kāpi, laime pavada,

Un esi ðe, pirms tevi pamana.

Un, reiz tev spēja viņu šurpu nest,

Tu vari varoņus iz tumsas vest

Kā pirmais, kam tik daudz ir dūšas bijis;

Tev izdevies, tu darbu padarījis.

Tad drīz ar burvju varas palīgu

Tu dievos vērti kvēpu miglāju.

 

 

FAUSTS

 

Ko nu?

 

 

MEFISTOFELS

 

Ar visu būti lejup trauc!

Sper kāju — grimsti, sper un augšup brauc.

 

 

FAUSTS

 

(Sper ar kāju un nogrimst.)

 

 

MEFISTOFELS

 

Kad tik ar atslēgu tam nekļūmās!

Es ziņkārīgs, vai viņš vēl atgriežas.

 

 

 

Gaiši apgaismotas zāles

 

 

Ķ e i z a r s un f i r s t i. Galms liela kustībā.

 

 

KAMBARKUNGS

 

(Uz Mefistofeli.)

 

Vēl garu skats mums izpaliek;

Jel sākat drīz! Kungs nepacietīgs tiek.

 

 

MARSALKS

 

Nupat kā augstība vēl prasīja;

Jūs! — nedīkojat, lai to sadusmotu!

 

 

MEFISTOFELS

 

Mans draugs jau tādēļ aizgāja:

Viņš zina, kā to ierīkotu,

Un strādā, klusu ieslēdzies;

Tam sevišķi še ir ko pūlēties,

Lai slēpto mantu, daili gūtu

Visaugstās mākslas vajag, maģljas.

 

 

MARÐALKS

 

Vienalga, kādas jums tur gudrības;

Tik ķeizars grib, lai drīz viss gatavs būtu.

 

 

GAIÐMATE

 

(Uz Mefistofeli.)

 

Kungs, lūdzu! Lai jums savu vaigu rādu,

Jūs vasarā to neredzēsat tādu!

Tad simtiem brūnu lāsumu

Sedz balto ādu man par riebumu.

Ak, līdzat!

 

 

MEFISTOFELS

 

Žēl! Tāds smuidris skuķītis

Top maijā raibs kā panterkaķītis,

Jums kurkļi, krupju mēles jāsagādā

Un jāizkārš pie pilna mēneša,

Bet vecā skaidri jāietrin tās ādā:

Nāks pavasars, — neviena traipekļa.

 

 

TUMÐMATE

 

Tie bariem skrej un grib jūs iežogot.

Man līdzekli! — priekš nosalušas kājas!

Tā neļauj staigāt man, ne padejot,

Pat sveicot neveikli man jāuzstājas.

 

 

MEFISTOFELS

 

Tad ļaujat, ka ar kāju iesperu.

 

 

TUMÐMATE

 

Nu, tā gan mīlētāji dara.

 

 

MEFISTOFELS

 

Mans spēriens, bērns, gan vairāk ir no svara.

Tik līdzīgs dziedē* katru slimību;

Pret kāju kāja, visur ir tāpat.

Nu nākat! Lūk! Tik pretim nesperat!

 

 

TUMÐMATE

 

(Kliegdama.)

 

Vai! Vai! Tas deg! Kas tas par spērienu!

Kā zirga kāja.

 

 

MEFISTOFELS

 

Nu jūs izdziedēti.

Cik tīk, nu varat dejot lēti,

Pie galda mīļākam uz kāju spiest.

 

 

DĀMA

 

(Klātu spiezdamās.)

 

Ak, laižat! Nespēju šīs sāpes ciest,

Tās manim kvēloši caur sirdi šaudās;

Līdz vakardienai viņš pie manis glaudās,

Nu iet ar to, no manis aizgriežas.

 

 

MEFISTOFELS

 

Jā, ļauni gan, bet nu tev jāklausās.

Pie viņa klāt tev klusi jāpiespiežas;

Šo ogli ņem, ar to tu pārvelc pāri

Pār viņa svārkiem, pleciem, kur vien skāri;

Un saldu žēlumu viņš jūt tūlīt,

Bet ogli vajaga tev zemē rīt,

Tik dzert ne pilītes tu nedrīksti;

Vēl šonakt pielūgsies viņš gaudīgi.

 

 

DĀMA

 

Vai nav tik ģifts?

 

 

MEFISTOFELS

 

(Sadusmojies.)

 

Ko? — godu neprotiet?

Pēc tādas ogles tāļu ir ko skriet;

Tā kvēloja reiz atkritēju sārtā*,

Mēs senāk biežāk dedzinājām tos. –

 

 

PĀŽS

 

Es mīlu to, tā teic; es puikas kārtā.

 

 

MEFISTOFELS

 

(Pie sevis.)

 

Es nezinu vairs, kam lai uzklausos.

 

(Uz pāžu.)

 

Pie jaunām nemeklējat savu laimi!

Kas gados nāca, lūkos uz jums glaimi.

 

(Vēl citi spiežas viņam klāt.)

 

Jau atkal citi! Grūti būs tos veikt,

Vēl beigās vajdzēs patiesību teikt;

Gan nelāgs līdzeklis, bet ko būs sākt. —

Ak, mātes! Mātes! Ļaujat Faustam nākt!

 

(Apkārt lūkodamies pa zāli.)

 

Jau zālē sveces maz pa mazam timst,

Viss galms uz reizi aizkustas un klimst.

Tie lēni, rindām, nopietnību vaigā

Caur garām ejām, galerijām staigā.

Uz bruņenieku zāli visi plūst,

Un telpas barus tikko uzņemt gūst.

Pār plašam sienām greznas segas klātas,

Ar bruņām nišas lepni izrotātas.

Man šķiet, bez burvībām še pietikt var;

Še gari ieradīsies paši ar.

 

 

 

Bruņenieku zāle

 

 

Krēslas gaismā.

Ķ e i z a r s še apmeties ar g a l m u.

 

 

HEROLDS

 

Mans vecais amats, skatus pasludināt,

Tiek sariebts man caur garu rīkošanos;

Ar prātu velti raugi izdibināt.

Šo slēpumaino, raibo šaudīšanos,

Jau atzveltnes, krēsli salikti;

Priekš sienas ķeizaram liek sēdekli;

Uz tapetēm viņš lielo laiku kaujas

Var aplūkot, cik tīk, it; omulīgi.

Še visi — kungs un galms sēd ziņkārīgi,

Un pakaļā uz soliem ļaudis kļaujas;

Ir mīļā še, kur drūmi spoki baida,

Pie mīļā sāniem visu droši gaida.

Un nu, kur visi rātni sēd, ka klājas,

Mēs gaidām, lai nu gari lidinājas!

 

(Bazūņu skaņas.)

 

 

ASTROLOGS

 

Lai drāma tūliņ iesāk atrisīties!

Jums, sienām, pavēl kungs, būs atdarīties!

Viss top, jo maģija še darbojas,

Zūd segas, it kā liesmās saraujas;

Jau biezais mūris izgāzdamies šķeļas,

Un dziļa skatuve tur pate ceļas,

No viņas slēpumaina vizma nāk,

Un es uz proscēniju kāju speru.

 

 

MEFISTOFELS

 

(Iz sutliera kastes paceldamies.)

 

Ðe es uz visu piekriðanu ceru,

Jo iečukstēt jau reizi velni māk.

 

(Uz astrologu.)

 

Tu zini zvaigznēm gaitu, ritumu

Un sapratīsi ko es iečukstu.

 

 

ASTROLOGS

 

Jūs redzat rādāmies caur brīnumspēku

Še staltā stāvā sena tempļa ēku.

Kā debesnesis Atlants vareni

Ðe stiepjas stabi, rindās sacelti;

Tiem gan šī klinšu nasta nau par grūtu,

Jau divu lielam namam diezgan būtu.

 

 

ARHITEKTS

 

Tas antīks ir! Nu, ko še slavēt, celt?

To drīzāk smagu, neveiklu var pelt.

Tie prastu — cēlu, smagu — lielu sauc,

Es mīlu šaurstabus, kas augðup trauc;

Tik smailas velves garu pacilā;

Tāds nams mums sirdis dziļi kustina.

 

 

ASTROLOGS

 

Šai stundā bījas lai mums sirdī plūst!

Caur burvju vārdiem prāts še saistīts kļūst;

Bet fantāzija brīvi atlido

Un cēli, droši visu izgrezno.

Ar acīm skatat, ko sev vēlaties

Gan neiespējams, toties ticēsies.

 

(F a u s t s uzkāpj proscēnija otrā pusē.}

 

Lūk! priestra drēbēs brīnumvīrs ir nācis,

Kas tagad izved to, ko droši sācis.

Tam seko trijkājis iz plaisuma,

Iz kausa smarša kāpj no vīraka.

Viņš rosās augsto darbu iesvētīt;

Mūs tagad var tik laime apveltīt.

 

 

FAUSTS

 

(Lleliski.)

 

Jūs mātes, kas jūs valdāt bezgalībā,

Tur mūžam vientulīgā sabiedrībā,

Iekš jūsu vārda! Jums ap galvu klīst

Tur dzīvas ainas, kas bez dzīves vīst.

Kas reizi bijis gaismas vizumā,

Tas kustas tur, tas grib būt mūžībā.

Jūs, visspēcīgās varas, dalāt tos,

Šos dienas teltī, tos nakts apjumos.

Tver vienus dzīves gaita pasaulē,

Un otrus drošais maģiets uzmeklē;

Tas brīnumainus atved balvojumus

Un pilda katra skata vēlējumus.

 

 

ASTROLOGS

 

Tik kvēļu atslēga kā kausu ķer,

Jau birgu tvaiki visas telpas tver;

Tie slāj, tie viļņo it kā debeši,

Drīz stiepti, velti, pāros dalīti.

Un še jums meistarmāksla jāatzīst!

Kur vien tie staigā, skaņas līdzi līst.

Un gaisā saistās nezin kā un kas,

Kā viņi klaido, tā top meldijas.

Iz triglifiem* un stabiem dziesmas iet;

Viss vecais templis skan, kā manim šķiet.

Nu birga krīt, caur biezo plīvuri

Redz nākam taktī daiļu jaunekli.

Es klustu; ko lai vārdu piesaucu:

Kas nepazītu saldo Parisu!

 

 

DĀMA

 

Cik vizošs, ziedošs jaunais spēks, cik maigs!

 

 

OTRĀ

 

Kā sarkans ābols sulas pilns un svaigs!

 

 

TRESĀ

 

Šo smalko, saldi pilno lūpu pāri!.

 

 

CETURTĀ

 

No tāda kausa dzert gan jūti kāri?

 

 

PIEKTĀ

 

Viņš itin skaists, tik smalkuma maz jūt.

 

 

SESTĀ

 

Gan drusku veiklāks varētu viņš būt.

 

 

BRUŅENIEKS

 

Nu, aitu ganu* jau var nomanīt,

No prinča it nekas tam nepiemīt,

 

 

CITS

 

Tā puspliks ir tas zēns gan skaists bez ruņas, —

Bet kā gan būtu, ja tam apliek bruņas?

 

 

DĀMA

 

Viņš atsēstas tik mīksti, piemīlīgi.

 

 

BRUŅENIEKS

 

Tā klēpī jums gan būtu omulīgi?

 

 

CITA

 

Cik smalki roku viņš pār galvu liek.

 

 

KAMBARKUNGS

 

Tā rozīties! Vai tas te atļauts tiek?

 

 

DĀMA

 

Jūs, kungi, zināt tikai nosmādēt.

 

 

TAS PATS

 

Še ķeizars klāt! Kā tā var uzdrīstēt?

 

 

DĀMA

 

Viņš izrāda tik; šķietas sevi vienu.

 

 

TAS PATS

 

Ir izrādē lai prot pret kungu cienu.

 

 

DĀMA

 

Maigs miegs ir mīļo zēnu pārņēmis.

 

 

TAS PATS

 

Viņš tūliņ krāks; viņš pārāk dabiskis.

 

 

JAUNA DĀMA

 

(Aizgrābta.)

 

Kā salda smarša vīrakā še maisās?

Man sirds no viņas atveldzēta raisās.

 

 

VECĀKĀ

 

Patiesi! — Dvēsma dziļi krūtīs slied,

Tā nāk no tā!

 

 

VISVECĀKĀ

 

Tā zaļoksnība zied,

Kas jauneklī kā ambrozija kūst,

Kā smarša apkārt atmosfērā plūst,

 

(H e l e n a uznāk.)

 

 

MEFISTOFELS

 

Tad tāda tā! No tās man gan nau baiļu;

Man netīk tā, kaut jāsauc gan par daiļu.

 

 

ASTROLOGS

 

Še sevim darba vairāk neredzu,

Kā goda vīrs es saku, atzīstu.

Tā nāk! Kaut ugunsmēles būtu man! —

Par skaistumu sen slavas dziesmas skan —

Kam skaistums rādās, to viņš augšup ceļ,

Kam pieder, tas gan pārāk laimes smeļ.

 

 

FAUSTS

 

Vai acis man? Vai prāts man nomana,

It kā man dailes avots strauji plūstu?

Par briesmu gaitu saldu algu gūstu.

Cik pasaule bij sīka, aizslēgtas

Kas tagad tā, kops manim priesterība?

Tā vēlama, tai cieta pastāvība!

Lai dzīves dvašas spēja manim nīktu,

Ja laikā atpakaļ es reizi slīktu! —

Tu daiļais stāvs, kas reiz kā apmulsums

Man sirdi burvju ainās aplaimoji,

No šādas dailes tu tik atspīdums!

Tu esi tā, kam dodu spēkus noji,

Kam dodu kaislu kvēlu dziļumu,

Kam mīlu, pielūgšanu, ārprātu.

 

 

MEFISTOFELS

 

(Iz sufliera kastes.)

 

Jel beidzat, jūs iz lomas izkrītiet!

 

 

VECĀKĀ DĀMA

 

Tā liela, slaika, — galva maza šķiet.

 

 

JAUNĀKĀ

 

Cik lielas kājas! Cik tā smagi iet!

 

 

DIPLOMĀTS

 

Es redzēju tik karalienes tādas!

Bez vainas skaista viņa manim rādās.

 

 

GALMNIEKS

 

Tā lēni pieiet klāt pie jaunekļa.

 

 

DĀMA

 

Cik tā pret skaidro zēnu nedaiļa!

 

 

POETS

 

Tās skaistums viņu maigi apstaro.

 

 

DĀMA

 

Kā Diāna ar savu mīļāko!

 

 

 

TAS PATS

 

Patiesi! Dieve, šķiet man, ceļos slīkst,

Tā pārliecas, pēc viņa dvašas tvīkst;

Ak, skūpsts! — Nu mērs ir pilns! — Viņš

apskaužams.

 

 

DUENA*

 

Še ļaudīs! Traki! Vai tas panesams?

 

 

FAUSTS

 

Par daudz tam zēnam laipnības! —

 

 

MEFISTOFELS

 

Jel klusi!

Lai dara aina, ko sev darījusi!

 

 

GALMNIEKS

 

Tā aiztek viegli, un viņš pamostas.

 

 

DĀMA

 

Es tūliņ domāju: tā atskatās!

 

 

GALMNIEKS

 

Viņš trūkstas! Brīnums šķiet tam noticis.

 

 

DĀMA

 

Nu, tai gan brīnums nau skaists jauneklis.

 

 

GALMNIEKS

 

Tā atgriežas pret viņu pieklājīgi.

 

 

DĀMA

 

Es manu jau, tā ņem to mācībā;

Še vīrieši ir visi neprātīgi:

Viņš gan par pirmo sevi iedomā.

 

 

BRUŅENIEKS

 

Ak, laižat! Smalka, cēla augstība!

 

 

DĀMA

 

Tā netikle! Tas taču nekaunīgi!

 

 

PĀŽS

 

Es labprāt tagad būtu viņa vietā!

 

 

GALMNIEKS

 

Gan katru iezvejos šī tīkla vījums!

 

 

DĀMA

 

Šo dārgumu jau dažs ir licis lietā,

Un diezgan apdilis ar apzeltījums.

 

 

CITA

 

Tā netikla no pašas mazotnes.*

 

 

BRUŅENIEKS

 

Ikkatris ņem pēc savas izvēles;

Ar skaistām atliekām ar mieru es.

 

 

MĀCITS VIRS

 

Es redzu skaidri to, bet jāatzīstas.

Vēl jāšaubās, vai esam ar pie īstās.

No acīm lēti var tikt apmānīts,

Es pieturos pie tā, kas uzrakstus.

Tur lasu tad, ka tā pie trojiešiem

Pārlieku tikuse ir sirmgalvjiem.

Un, kā man šķiet, tas vārds še pieder gan;

es n'esmu jauns, bet viņa patīk man,

 

 

ASTROLOGS

 

Ne zēns vairs! Varonī tas pārvērties.

Tas grābj to, kas vairs nevar gainīties,

Viņš stiprās rokās viņu pacēlis.

Vai viņš to laupīs?

 

 

FAUSTS

 

Pārdrošs trakulis!

Jel mitējies, kā uzdrīkstēties vari?

 

 

MEFISTOFELS

 

Tu taču pats šo spoku skatu dari!

 

 

ASTROLOGS

 

Viens vārds! Pēc visa, kas še notika,

Šis skats ir: N o l a u p ī t ā H e l e n a.

 

 

FAUSTS

 

Kā — nolaupītā? Vai es še tik jokā?

Vai nau šī burvju atslēga man rokā!

Tā spēja mani šausmās, bangās nest

Uz cietu zemi cauri vientulībām,

Še stāvu droši! Še no tiešamībām

Var iziet gars ar gariem cīņu vest.

Var lielo, divkārtējo valsti gūt.

Tā tāļu bij, kā tuvāk var gan būt!

Es glābju! Tai būs divkārt manai kļūt!

Es steidzos! Mātes! Mātes! Neliedzat!

Kas redz to, nespēj bet bez tās nekad,

 

 

ASTROLOGS

 

Ko dari? Faustu! Faustu! — Viņš ar varu

To grābj, jau tēls sāk aizmākties ar garu

Viņš atslēgu pret jaunekli jau griež,

To skar! — Ak vai! Būs briesmas jāizcieš.

 

(Sprādziens, Fausts guļ pie zemes. Gari izzūd tvaikos.)

 

 

MEFISTOFELS

 

(Ņem Faustu uz saviem pleciem.)

 

Te tev nu bij! Kad nerriem apkraujas,

Tas velnam pat par jaunu izdodas.

 

(Tumsa, liels sajukums.)

 

 

 

OTRAĪS CELIENS

 

 

Augsti velvēta, šaura gotiska istaba

 

 

Senākais Fausta mājoklis, nepārgrozīts.

 

 

MEFISTOFELS

 

(Iznāk ārā iz kāda aizsega slēptuves. Kad aizsegu paceļ un ieskatās, var redzēt F a u s t u, izstiepušos uz vecmodes gultu.)

 

Še, nelaimīgais, saistīts dusi!

Tu mīlā cieti valdzināts!

Ko Helena ii apbūrusi,

Tam ne tik lēti atžilbst prāts.

 

(Visapkārt apskatīdamies.)

 

Ja visur augšup, apkārt skatu,

Viss ir tāpat kā agrāki:

Tik raibās rūtis tumšākas, kā matu,

Un vairojušies tīmekļi;

Še dzeltis papīrs, tinte cieta;

Bet visam ir vēl vecā vieta;

Pat ir tā spalva guļ vēl še,

Ar kuru Fausts man norakstījās,

Jā! še iz stiebriņa vēl neizlijās

Ir izmānītā asins pilīte.

Uz tādu vienvienīgu gabalu

Es krājējam gan laimi vēlētu.

Ir vecais kažoks vēl tur vadzī sienā,

Caur to man viņi joki atminas,

Kā zēnu pamācīju viņā dienā,

Pie kā viņš gan vēl tagad pieturas.

Man tiešām uznāk iegriba

Ar tevi kopā, siltā apsega,

Par docentu vēl reizi palepoties,

Kas viens tik taisnību šķiet atradis

Tas mācītiem gan mēdzot doties,

Mums, velniem» sen tas pārgājis.

 

(Viņš purina noņemto kažoku; no tā izbirst sienāži, vabolītes un citi kukaiņi.)

 

 

KUKAIŅU KORIS

 

Sveiks, veci! Sveiks, veci!

Tu ðeit esi, rau!

Mēs lidojam, dūcam

Un pazīstam jau.

Pa vienam, tik klusām

Tu dēstīji mūs;

Kas dej ðe ap tevi,

Tēvs, — tūkstoši būs.

Jā, šķelmi iekš krūtīm

Gan. slepeni sedz,

Bet kažokā utis —

Tās drīzāki redz.

 

 

MEFISTOFELS

 

Kā es par jauno audzi priecājos!

Lai sēj tik, gan jau sēja ražu dos.

Es kratu vēlreiz veco kažoku,

Vēl šur tur izlidojam ieraugu. -

Tur augšā,. apkārt tūkstoš maliņas,

Tur steidzat slēpties, mīļās dzīvības.

Tur grozos lienat senu senos,

Še apkūpušos pergamentos

Un podu suķēs, sienas malā

Un miroņgalvas acu alā.

Pa tādu trūdu dzīvi, lūzmekli,

Tur jāperinās ķirmjiem mūžīgi.

 

(Apvelkas kažoku.)

 

Nāc, tevi vēlreiz sev pār pleciem klāju!

Es šodien atkal še par vadītāju.

Bet ko man līdz tā nosaukties;

Kur ļaudis, kam to atzīt gribēsies?

 

(Viņš velk zvanu, kurš izdod caurspiedošas skaņas, tā ka nams nodreb un durvis atlec vaļā.)

 

 

FAMULS

 

(Pa garo, tumšo eju šurpu kūņodamies.)

 

Kādas skaņas! Kādas baismas!

Trepes lokās, mūros plaismas;

Drebot logi aizvizējas,

Iekšā spoži zibšņi lejas;

Grīdā aizā, velves svārstās,

Kaļķi, gruži lejup bārstās;

Durvis, bultām cieði ðautas,

Burvju varas vaļā rautas, —

Tur! Ak briesmas! Milzis redzas, -

Fausta vecā segā sedzas!

Kā viņš māj un kā viņš skata —

Ceļi lokās, drebuls krata.

Vai man bēgt vai stāvēt būs?

Ak, kas manim darīts kļūs!

 

 

MEFISTOFELS

 

(Ar roku mādams.)

 

Tik šurpu, draugs! — Jums vārds ir Nikodemus?

 

 

FAMULS

 

Jā, cienīgs kungs! Tā mani sauc, - Oremus.*

 

 

MEFISTOFELS

 

Lai! Lai!

 

 

FAMULS

 

Man prieks, ka mani pazīstat!

 

 

MEFISTOFELS

 

Jā, gados jau un students vēl nupat,

Tāds sūnots kungs! Jā, zinātnieks jau ar

Tik studē tāļāk, ko viņš citu var?

Sev sīku kāršu namu taisīt steidz,

Ir lielāks gars to pilnam nepabeidz.

Bet jūsu meistars, nostu cepuri!

Kas nepazītu doktor' Vāgneri,

Ko pirmo zinātnieku starpā min!

Viņš viens tik visu ko»pā turēt zin,

Viņš mūžam gudrībai par vairotāju,?

Pulks ziņkārīgu klausītāju

Ap viņu apkārt salasās.

Tā gaisma viz no katedera galda;

Viņš atslēgas kā svētais Pēters valda,

Un augšējs, apakšējs tam atdarās.

Kā viņš pār visiem zvēro, spīd,

Priekš viņa zūd ikkatris vārds un slava

Pat Fausta vārds jau tumsā slīd,

Viņš viens tik patiesību gava.

 

 

FAMULS

 

Lai piedod cienīgs kungs, ka ņemu vaļu

Un iedrošinos pastāvēt uz sava

No visa tā ne runas nava;

Viņš pazemību ņēmis sev par daļu.

Ka augstais vīrs tik pēkšņi pazuda,

Par to viņš pilns vēl žēluma;

No viņa pārnākšanas glābiņu sev cer

Šis kambars neaizskarts kopš viņu dienu,

Ka Fausta nau, šīs durvis neatver,

Un veco kungu gaida vēl arvienu.

Še ieiet tikko dūšas man.

Kas tā par zvaigžņu stundu gan?

Man visi mūri drebam šķita,

Un durvis lūza, bultas krita;

Jums citād' ietikt nebij iespējams.

 

 

MEFISTOFELS

 

Un kur ðis virs ir atrodams?

Tur gribu, lai to sastaptu!

 

 

FAMULS

 

Ak! viņš to liedza aizliegdams;

Es nezinu, vai drīstētu.

Jau sen ar lielo darbu aizņēmies,

Viņš dzīvo klusi, klusi ieslēdzies.

Vissmalkākais no zinātniekiem,

Viņš līdzīgs izskatās vai ogleniekiem.

Viss ģīmis melns līdz degungalam,

No uguns acis sarkanas pagalam!

Tā alkst viņš katram acumirklim pretī;

Kā mūzika tam lauznas aiztinkš reti.

 

 

MEFISTOFELS

 

Vai viņš gan mani nepielaidīs klāt?

Es esmu vīrs tā laimi ātrināt.

 

(Famuls aiziet projām; Mefistofels, lepni atgāzdamies.)

 

Es tikko ieņēmu še vietu,

Te viesis nāk, ko pazīstamu šķietu,

Tas šoreiz liekas būt ro jaunākiem,

Viņš pieder gan pie pārgalvjiem.

 

 

BAKALAUREJS*

 

(Pa gaņģi šurpu gāzdamies.)

 

Durvis vaļā stāv visgarām!

Nu jel reizi cerēt varam,

Ka ne ilgāk trūdos slāpis

Dzīvais, it kā kapā kāpis,

Nīks un smaks, un mērdēs dzīvi,

Un tā bojā aizies brīvi.

 

Lūk, šie mūri un šīs sienas

Līkst jau, beidzot savas dienas;

Mēs, ja drīzi neizbēgam,

Padodamies drupu slēgam.

Lai cik drošas arī justu,

Tāļāk soļa nepakustu.

 

Bet kas tas, ko ðodien matu!

Vai ne ðe, ar baisu skatu,

Priekš daudz gadiem trīsot nācu,

Kad kā zēns še skolu sācu,

Bārdaiņiem šiem uzticēju,

Viņu niekus iegaumēju?

 

Tie iz vecu rakstu miņas

Meloja, cik kuram ziņas,

Neticēja tam, ko zina,

Mani, sevi postā dzina.

Kā? — Tur iekšā pašā galā

Dēd vēl viens kā tumšā alā.

 

Tuvojoties viņam kāri,

Redzu, sēd viņš — kažoks pāri,

Toreiz es to veiklu šķitu.

Jo es nezināju citu;

 

Šodien es par viņu smiešu,

Droši viņam klātu iešu!

 

Ja, vecais kungs, jums Lētes strāva

Šo pliko, šķībo galvu neizgrāva,

Tad redzat, māceklis jums atnācis,

Kas sen no skolu rīkstēm izaudzis.

Es rodu jūs kā bijušu;

Tik es tas pats vairs neesmu.

 

 

MEFISTOFELS

 

Man prieks, ka jūs šurp atzvanīju.

Jau toreiz es jūs iecienīju;

No kāpura, no krizalīdas* mana

Jau raibo tauriņu, ko viņa nes.

Pie sprogu galvas, spiču apkakles

Jums bērnišķa bij patikšana.

Jums laikam bize nekad nekarājās? —

Jūs cirpušies pēc zviedru parašas.

Tas itin krietni, brangi izskatās;

Tik absolūti neatnākat mājās.*

 

 

BAKALAUREJS

 

Mēs, vecais kungs, turpat gan satiekamies;

Bet laika gaitu vajag ievērot,

Jums labāk divdomības nelietot!

Mēs gluži citādi nu uzmanāmies.

Jūs toreiz labo, jauno zēnu smējāt;

Bez lielas mākslas jūs to spējāt,

Ko tagad neviens neuzdrošinās.

 

 

MEFISTOFELS

 

Ja jauniem teic pēc skaidras taisnības,

Kas vasaraudžiem nepatīk nemaz,

Bet ko par gadiem tie no visas tiesas

Pēc skarbi piedzīvo pie savas miesas, —

Tad viss tiem šķiet. no pašu galvas nākam;

Tad meistars nerrs, mēs paši visu mākam.

 

 

BAKALAUREJS

 

Un šķelmis, jā! Kurš skolotājs gan sacīs

Mums visu patiesību taisni acīs?

Ikkatris pielikt ko vai atņemt prot

Kā bērniem, nopietni un jokojot.

 

 

MEFISTOFELS

 

Savs laiks uz mācīšanos iet;

Jūs mācīt gatavi, man šķiet.

Kopš dažām saulēm, dažiem mēnešiem

Jūs bagāti ar piedzīvojumiem.

 

 

BAKALAUREJS

 

Ko? Piedzīvojums? Muļķības!

Kas to lai garam pielīdzina?

Jel sakat, visas dzīves gudrības

Nau tiešām vērtas, ka tās zina.

 

 

MEFISTOFELS

 

(Pēc kāda brīža klusu ciešanas.)

 

Man sen tā rādās, nelga biju gan,

Nu itin sājs un muļķis pats sev liekos.

 

 

BAKALAUREJS

 

Tas manim prieks! Tas reiz pēc prāta skan;

Ar pirmo saprātīgo veci tiekos!

 

 

MEFISTOFELS

 

Pēc slēpta zelta meklēju daudz gadu

Un tikai kvēļu ogles radu.

 

 

BAKALAUREJS

 

Nu atzīstat, šis galvas kauss, ko nesat,

Kā viņi tukšie — tikpat mazvērtīgs?

 

 

MEFISTOFELS

 

(Omulīgi.)

 

Jūs, draugs, gan nezināt, cik rupji esat?

 

 

BAKALAUREJS

 

Bet vāciets melo, kad ir pieklājīgs.

 

 

MEFISTOFELS

 

(Kurš ar savu braucamo krēslu arvien vairāk tuvojas proscēnijai, uz parteri.)

 

Še augšā gaisu man un gaismu liedz;

Varbūt pie jums man patvērumu sniedz?

 

 

BAKALAUREJS

 

Tas iedomīgi rādās man pārliekam,

Ka grib kas būt, kad neder vairs neniekam.

Jo dzīvība tik dzīvo asinī,

Un kur šī straujo tā kā jaunekli?

Tā dzīvas asins svaiga vara,

Kas jaunu dzīvību iz dzīva dara.

Tur kustas viss un darbojas,

Tur vājais krīt un krietnais paceļas.

Līdz mēs puspasaules sev ieguvuši,

Ko jūs gan darījuši? Sapņojuši

Un domājuši, plānus cēlusi.

Patiesi, vecums aukstam drudzim radu,

Nāk sala, vājības un untumi;

Kas pārdzīvojis trīsdesmito gadu,

To jau par nomiruðu ieskati.

Vislabāk tam, ko vēl pie laika kava.

 

 

MEFISTOFELS

 

Te velnam vairs nekā ko sacīt nava.

 

 

BAKALAUREJS

 

Ja negribu, tad velnam nau brīv būt.

 

 

MEFISTOFELS

 

(Pie sevis.)

 

Tev tomēr drīz būs velna nagos kļūt.

 

 

BAKALAUREJS

 

Lūk, jaunībai šis cēlais uzdevums!

Šīs zemes nebij, tā mans radījums;

Es saules kvēlumu iz jūras cēlu;

Iet maiņu gaitā mēnesim es vēlu;

Uz maniem ceļiem diena rotājās,

Man zaļā zeme ziediem kaisījās;

To pirmo nakti devu zīmi

Celt visā greznumā šo zvaigžņu dzīmi.

Kas jums bez manis deva brīves gaitu,

Kas rāva filistrības domu saitu?

Bet svabads es, kā manim runā gars,

Es lūkoju, kur spīd man iekšējs stars,

Un eimu ātri pilns no savas priecas,

Man gaisma priekšā, nakts aiz manis sniecas.

 

(Noiet.)

 

 

MEFISTOFELS

 

ej, savādnieks, tu savā greznumā! —

Cik apkaunots tu būsi apziņā;

Nedz muļķu ko, nedz gudru domāt vari,

Kas nebūtu jau agrāk domāts arī. —

Ir šis mūs nevarēs vis baidīt,

Būs citāds drīz, maz gadu vajag gaidīt,

Lai raugs ar diez cik traki putās šķīst,

Bet beigās vīns it rāmi līst.

 

(Uz jaunāko parteri, kura neizrāda piekrišanu.)

 

Pie jums es piekriðanu nerodu,

Jums, labiem bērniem, n'esmu par to ļauns;

Jel apdomājat: velns, tas nau vairs jauns!

Tad topat veci, lai to saprastu!

 

 

Laboratorija

 

viduslaiku garšā, plaši, neveikli aparāti fantastiskiem nolūkiem

 

 

VĀGNERS

 

(Pie pavarda.)

 

Pilns ðausmu pulkstens ieskanas,

Ka melnie mūri nodrebas;

Ne ilgāk neziņā būs manim klaidīt,

Kas dziļā nopietnībā spēja gaidīt.

Jau apgaismojas tumsības;

Jau dziļi fiolā var vērot,

Ka dzīva ogle iesāk zvērot,

Jā, ka viskrāšņā dimantvizma zaro,

Caur tumsu apkārt it kā zibšņi staro.

Tur spoža, balta gaisma spīd,

Kaut šoreiz man iz rokām neizslīd! —

Mans dievs! Kas nāk nu uz šo telpu?

 

 

MEFISTOFELS

 

(Ienākdams.)

 

Labs draugs še nāk jūs sveicināt.

 

 

VĀGNERS

 

(Bailīgi.)

 

Paldies! jo stundas zvaigznē atnācāt*

 

(Klusam.)

Bet taupat vārdus, aizturat pat elpu!

Drīz slavens darbs būs pastrādāts.

 

 

MEFISTOFELS

 

(Klusāk.)

 

Un kas tas būs?

 

 

VĀGNERS

 

(Klusāk.)

 

Top cilvēks darināts.

 

 

MEFISTOFELS

 

Ā, tā! Un kāds tur mīlas pāris jums

Iekš dūmu rores, kur nāk atspīdums?

 

 

VĀGNERS

 

Dievs pas'! Kā citkārt radīt parasts bija,

Še sen par tukšām blēņām saucas.

Tas noslēpums, kas dzīvi ievadīja,

Tā vara, kas iz iekðas traucas,

Lai ņemot, dodot sevi tēlotu,

Pirms tuvāko, tad tāļo pieņemtu, —

Tā tagad. zaudējuse savu cienu;

Ja lops tur atrod prieku vēl arvienu,

Tad cilvēkam, kam dāvanas tik lielas,

Būs turpmāk skaidrāk, augstāk radīties.

 

(Uz pavardu pagriezies.)

 

Jau vizo! — Tiešām, nu var pa}auties,

Ka, ja tik ņemam simtējādas vielas

Un maisām — še visvairāk vajdzīgs prāts —

Iz viņām cilvēkvielu komponējam,

To ciešā rierē aizlotējam

Un pietiekoši kohobējam*,

Tad visā klusumā darbs pastrādāts.

 

(Atkal uz pavardu pagriezies.)

 

Jau top! Jau šķidrums skaidrāks rādās!

Es pārliecību manu augam, augam!

Kas dabā slēpumains mums priekšā stādās,

To prātīgi mēs izmēģināt raugām,

Un, kam tā lika organizēties,

Tam mēs tik liekam kristalizēties*.

 

 

MEFISTOFELS

 

Kas ilgi dzīvo, daudz ko redzēt var,

Nekas nau jauns, kas viņu pārsteigtu;

Es jaunos gados redzēju jau ar

Daudz laužu kristalizētu.

 

 

VĀGNERS

 

(Līdz šim arvien uzmanīgi uz fiolu skatīdamies.)

 

Kā zibsnī, kāpj, kā kopā plūst!

Šai acumirklī gatavs kļūst!

Liels nodoms sākot aplams šķiet arvienu;

Bet turpmāk smiesimies par gadījienu,

Un smadzenes, kas krietnas domas dos,

Tās turpmāk domātājs ar gatavos.

 

(No prieka pārņemts, aplūko fiolu.)

 

No saldas varas glāze skan,

Tam vajag tapt! jau jūk un noskaidrējas;

Tur smalkā veida, rādās man,

Mazs vīriņš it kā pakustējās.

Ko pasaule var vairāk sagaidīt?

Jo noslēpums nu gaišs kā pusdiena:

Šo skaņu tikai vajag uzklausīt,

Un balss tā top un valoda.

 

 

HOMUNKULS*

 

(Fiolā uz Vāgneru.)

 

Nu, tēt! Kā iet? Tas nebij vis par nieku!

Spied mani sev pie krūts ar prieku!

Bet ne par cieti, glāze ātri plīst.

Tā reizi lietas ir, tas jāatzīst:

Viss plaðums tikko pietiek dabiskam,

Bet slēgtu telpu vajag māksliskam.

 

(Uz Mefistofeli.)

 

Tu šķelmi, brālēn, ar ðe ieradies?

Tu īstā brīdī! Man tev jāpateicas.

Labs liktens tevi atved, lai mums veicas;

Reiz esmu, tad ar vajag darboties.

Es tūliņ gribētu pie darba iet;

Tu ceļu īsināt man veiklis šķiet.

 

 

VĀGNERS

 

Tik vardu vēl! Līdz šim man bija kauns,

Jo mani nebeidz jautāt vecs un jauns.

Viens piemērs tik; neviens to neapķer,

Ka dvēsele ar miesu kopā der,

Tik cieši turas, nešķirami

Un tomēr rūgtinājas nebeidzami.

Tad—

 

 

MEFISTOFELS

 

Pag! Lai tevim ar ko priekšā like:

Kam vīrs ar sievu mūžam nesatiek?

Mans draugs, nemūžam tev to neizprast —

Ðe ira darbs, un to grib mazais rast.

 

 

HOMUNKULS

 

Kāds darbs?

 

 

MEFISTOFELS

 

(Uz kādām sāņu durvīm rādīdams.)

 

Še rādi savu spēju!

 

 

VĀGNERS

 

(Arvien fiolā lūkodamies.)

 

Tik skaista zēna mūžam neredzēju!

 

(Sāņu durvis atveras, var redzēt Faustu izstiepušos uz guļas vietu.)

 

 

HOMUNKULS

 

(Izbrīnējies.)

 

Cik vareni!

 

(Fiola izšmaucas Vāgneram iz rokām, lidinājas pār Faustu un apgaismo viņu.)

 

Tur skaidri viļņi laistās! —

Tumðs sile; un sievietes visskaistās

Tur ģērbjas! Aina vienmēr jaukāka.:

Bet greznu vienu tūliņ skārtu,

Var jaust tās kāvu vai pat dievu kārtu.

Tā skaidros viļņos kāju slapina,

Un cēlo miesu saldās dzīves svelmes

Sev vēsu rod iekš lokās kristāldzelmes. —

Bet pēkšņi ašu spārnu troksnis ceļas,

Pār gludo dzelmi brāzums, šļākums veļas!

Bēg baigi meitenes, bet neaizliedzas

Še karaliskais lepnums, — mierīgi

Sēd karaliene, jautri, sievišķi

Tā redz, ka gulbis tai pie kājām sliedzas,

Redz to bez bailēm glaimi klātu nākam.

Bet piepeši kā birga paceļas,

Biezs plīvurs pāri pārsedzas

Šim visu skatu mīlīgākam.

 

 

MEFISTOFELS

 

Kas tevim viss ko stāstīt nau!

Cik mazs tu pats, tik liels tu fantasts jau.

Es neredzu nekā!

 

 

HOMUNKULS

 

Jā; ziemeļos

Jauns tapi miglas vecumos

Un bruņniecībā, māņticībā,

Kā tavas acis brīvi lūkotos!

Tu mājo tumsā tikai, slepenībā.

 

(Visapkārt skatīdamies.)

 

Melns akmens, trūdi riebīgi,

Viss smailiem lokiem, zemi, roboti! —

Ja ðis mums atmostas, tas mums par postu,

Viņš paliek še uz vietas nostu.;

Sils, gulbji, strauts, bars kailu skaistuļu, -

Tas viņa sapnis bij pilns jausmu;

Kā lai viņš aprod ar šo drausmu!

Es, pielaidīgs, to tikko paciešu.

Ved viņu prom!

 

 

MEFISTOFELS

 

Tas manim patīkas.

 

 

HOMUNKULS

 

Liec kara vīram steigties kaujās,

Ved meiteni uz deju diet, —

Tad īstā kārtībā viss iet.

Patlaban, kā man prātā saujas,

Tur klasiskos valpurģos salasās.

Vislabākais tam piešķirts tiktu,

Ja viņu savā elementā liktu!

 

 

MEFISTOFELS

 

Par to es n'esmu dzirdējis ne ziņā.

 

 

HOMUNKULS

 

Nu, kā lai tu to būtu dzirdējis?

Jums tikai romantiski spoki miņā;

Bet īstens spoks var būt ar klasiskis.

 

 

MEFISTOFELS

 

Un kurpu mūsu ceļš tad ietu?

Man riebjas ietikt grieķu kolēģos.

 

 

HOMUNKULS

 

Tev, sātan, daļa ziemeļvakaros;

Pret dienvidrītiem jātrauc uz šo vietu.

Caur plašo leju Pēnejs* lokās loki;

Ap klusiem, vēsiem krastiem zaļo koki.

Pret kalniem tāļi stiepjas lieknēja,

Un augšā vec- un jaunā Farsāla.*

 

 

MEFISTOFELS

 

Ak vai! Ko man ar viņām cīņām nāk?

Še verdzība, še tirānija!

Tas garlaicīgi; tikko pabeigts bija,

Te atkal tie no gala sāk;

Neviens to nejūt, ka tas izjokots,

Ka viss no Asmodeja sarīkots.

Par brīvību tie cīnās, kā tiem šķiet.,

Ja lūko dziļāk, — vergs pret vergu iet.

 

 

HOMUNKULS

 

Lai cilvēki pēc savas dabas dara!

No zēna sakot, katram jāgainās,

Tā beigās tas par vīru attīstās.

Te jautājums, vai šim tev līdzēt vara?

Ja ir tev līdzeklis, tad mēģini!

Un atstāj man to, ja pats nespēji!

 

 

MEFISTOFELS

 

Uz labu brokenjoku man gan spēja,

Bet pagānbultas priekšā aizšautas.

Nekad šie grieķi krietni nederēja!

Jūs māna brīvās jūsmu kustības!

Uz jautriem grēkiem krūtis pavedina;

Bet mūsos tik par drūmiem nosaukt zina.

Ko nu?

 

 

HOMUNKULS

 

Vai tu tik kaunīgs citkārt ar?

Ja Tesālijas laumu* ieminos,

Tad, šķiet man, teicu, kas tev patiktos.

 

 

MEFISTOFELS

 

(Kārīgi.)

 

Ā! Tesālijas laumas! To gan var!

Es sen jau ilgojos pēc kādām ziņām.

Nakt' nakti piemājot pie viņām,

Es neticu, ka tas man tiktu;

Bet ciemā, — mēģināt —

 

 

HOMUNKULS

 

Kur mētelis,

Lai to ap bruņenieku liktu!

Jūs abus nesīs gan šis sedzeklis,

Kā viņš jūs agrāk panesis;

Es ceļu rādīšu.

 

 

VĀGNERS

 

(Bailīgi.)

 

Un es?

 

 

HOMUNKULS

 

Tev mājās

Pie svarīgāka darba palikt klājas.

Tu atšķir vaļā vecos pergamentus,

Kā rakstīts, lasi dzīves elementus

Un vērīgi tos vieno kopībā.

Bet apdomā tik, «ko», vēl vairāk — «kā»!

Es kamēr staigāšu pār pasauli,

Tu atrod varbūt punktiņu uz «i».

Tā lielais mērķis sasniedzas;

Un tāda alga, kāda cenšanās:

Zelts, gods un slava, vecums, veselība,

Kā arī tikums, zinātnība —

Sveiks!

 

 

VĀGNERS

 

(Noskumis.)

 

Sveiks! Man sirdi nospiež dairs.

Man baiss, ka tevi neredzēšu vairs.

 

 

MEFISTOFELS

 

Nu projām tik uz Pēneju!

Es nesmādēju tādu brālēnu.

 

(Uz skatītājiem.)

 

Mēs galā tomēr atkarāmies

No radījumiem, ko sev darināmies!

 

 

 

KLASISKA VALPURĢU NAKTS

 

 

Farsālas lauki

 

 

Tumsība.

 

 

 

ERIHTOA*

 

Šo šausmu nakti svinēt tā kā daudzkārt jau

Es, drūmā Erihtoa, arī dodos šurp,

Nebūt tik riebja, kā gan mani pārmērā

Mēdz paļāt dziesminieki. Robežu tiem nau

Nedz uzslavā, nedz paļā... Šķiet, jau bālin bālst

No baltu teltu viļņiem tāļu ieleja,

Kā atspīdums no rūpju, briesmu pilnās nakts.

Cik bieži atkārtota! bet vēl nebeidzot

Tā mūžam atkārtosies ... Valsti nenovēl

Viens otram mūžam; tam to neļauj, kas to gūst

Ar spēku, spēkā valda. Jo ikkurš aizvien,

Kas neprot sevi valdīt, valdītu labprāt

Pār otra gribu, kā tam lepnā prātā tīk ...,

Še reizi varens piemērs tika izkarots:

Kā vara varenākam pretī saceļas,

Un brīves saldais tūkstošpuķu vaiņags rīst,

Ap valdenieka galvu cietie lauri līkst.

Ðe Magnus* slavas ziedu dienu sapņoja,

Tur Cēzars svaru kausos vērās nomodā.

Rīt saspēkosies. Visiem zināms iznākums.

 

Spīd sargu uguns, laista liesmas sarkanas,

Iz zemes kūpot lietas asins spulgums dveš,

Un, vilināts no naktis brīnumvizuma,

Šurp lasās hellēniskas teikas leģions.

Ap visiem ugunskuriem baigi klīst vai sēd

Iz senām dienām pasakainas radības ...

Un mēnesis, kaut nepilns, spoži starodams,

Tur ceļas, apkārt kaisot maigu spožumu;

Zūd teltu māņi, ugunis deg zilganas. —

Bet pāri manim — nesagaidīts meteors?

Tas spīgo, apspīgodams miesas būtību.

Es manu dzīvas būtnes. Manim nederas

Nākt tuvu dzīvam, kuram esmu kaitīga;

Tas ceļ man ļaunu slavu, laba nedara,

Jau laižas zemē. Apdomīgi nogriežos.

 

(Noiet.)

 

 

G a i s a b r a u c ē j i augšā.

 

 

HOMUNKULS

 

Vēlreiz apkārt pārlidoju

Lejās liesmu, šausmu baismu;

Plaši, tāļi novēroju

Tikai baigu spoku gaismu.

 

 

MEFISTOFELS

 

Jā, kā ziemeļnieku lūzmu,

Vecā logā redzētu,

Šeit ar redzu riebu drūzmu,

Labprāt šeit ar mājoju.

 

 

HOMUNKULS

 

Lūk, tā steidzas it kā dzīta,

Lieliem soļiem iedama.

 

 

MEFISTOFELS

 

Viņa liekas sabaidīta;

Tā mūs gaisos redzēja.

 

 

HOMUNKULS

 

Lai tā soļo! Bruņenieku

Nolaid lejā – un tūlīt

Jūt viņš dzīvi, dzīves prieku;

Tā tam teiksmu valstī mīt.

 

 

FAUSTS

 

(Zemi sasniegdams.)

 

Kur viņa ir?

 

 

HOMUNKULS

 

To nezinām tev teikt.

Tev pašam še ir jāapklausās,

Un nekavējies vēl priekš dienas ausas

No liesmas taujājot uz liesmu steigt.

Kam iet pie mātēm bija drošības,

Tam it nekā nau jābaidās.

 

 

MEFISTOFELS

 

Ir man še jāteic, ko lai dara;

Bet labāka es nezinu:

Lai katris iet pa liesmu drūzmāju,

Sev prieku meklēdams iekš bara;

Tad, lai var atkal kopā sarasties,

Liec, mazais, gaismai skanot zaigoties.

 

 

HOMUNKULS

 

Tā uzzibsņos, tā atskanēs.

 

(Glāze dimd un lieliski laistas.)

 

Uz jauniem brīnumdarbiem ejam mēs!

 

 

FAUSTS

 

(Viens.)

 

Kur viņa? — Tagad vairs nau jāprasa!...

Ja nau šī zeme tā, kas viņu nesa,

Šis ūdens tas, kas viņas slāpes dzesa, —

Šis gaiss ir, kas tās mēlē runāja.

Caur brīnumu še Grieķos atrodos!

Mans prāts šo zemi tūdaļ nomanīja.

Kā manī guļot gars ar kvēli lija,

Tā, līdzīgs Antejam*, es pieceļos.

Še savādāko rodu sapulcētu,

Es nopietni šo liesmu pūli pētu.

 

(Noiet.)

 

 

 

Pie Pēneja augšgala

 

 

MEFISTOFELS

 

(Apkārt lūkodamies.)

 

Kā še starp ugunskuriem klīstu,

Viss svešāds šķiet, nekā es nepazīstu,

Viss kails, tik šur un tur ar krekliņiem:

Bez kauna sfinksas*, grifi* rādās,

Un viss, kas spārniem, matiem sprogainiem,

No priekšas, pakaļas priekš acīm stādās ...

Gan nepieklājībā mēs arī diezgan brīvi,

Bet antīkais man rādās pārāk dzīvi;

Viss jālabo, tas tā mums nevar derēt,

Pēc modes vajag šur tur pārklīsterēt ...

Gan ļaudis pretīgi! Bet tomēr klājas

Kā viesim sveikt tos; še jau viņu mājas. –

Tad sveikas, kundzes! vecie krusttēvi!

 

 

GRIFS

 

(Šņācoši.)

 

Ne tā! Bet grifi! Kurš grib labprāt zināt.

Ko tam šāds nosaukums var atgādināt?

Ikkatram vārdam savi radnieki:

Tā krusttēvs, krusts, grauzt, grūtības,

Kas līdzīgi viens otram izklausās,

Mums netīk.

 

 

MEFISTOFELS

 

Tomēr atgādinu jums,

Ar g r ā b t ar saskan g r i f u nosaukums.

 

 

GRIFS

 

(Arvien tāpat kā agrāk.)

 

Šī radniecība, zināms, pārbaudīta,

Daudz pelta, tomēr vairāk uzlielīta;

Grābj droši meitas, zeltu, kroni,

Tam laime uzsmaida, kas grābj ar joni.

 

 

SKUDRAS*

 

(No lielās sugas.)

 

Jūs minat zeltu! Daudz mēs salasījām

Un klintīs, alās slepu noguldījām;

Šie arimaspi* viņu uzoda,

Nu smejas, ka to tāļi aizveda.

 

 

GRIFI

 

Gan mēs tos piespiedīsim atzīties.

 

 

ARIMASPI

 

Tik šonakt ne, kur brīv ir līksmoties.

No visa rīt vairs nau ne zvaņas,

Mums ar gan ðoreiz izdosies,

 

 

MEFISTOFELS

 

(Ir nosēdies starp sfinksām.)

 

Cik viegli pierodu še kā bez maņas!

Ðo kuru katru saprast var.

 

 

SFINKSA

 

Mēs dvešam savas garu skaņas,

Un jums tās vajag miesās vērst.

Kā tevi sauc? Lai zinām, kas nāk sērst.

 

 

MEFISTOFELS

 

Daudz vārdu manim ira doti.

Vai briti še? Tie ceļot mīl tik ļoti,

Pēc kauju laukiem, ūdens kritumiem

Un drupām pētīt, mūriem klasiskiem;

Še īsta vieta tiem ko izdibināt.

Tie teiktu ar, ka vecā teātri

Es tiku saukts par Old Iniquity.*

 

 

SFINKSA

 

Un kā tas nāca?

 

 

MEFISTOFELS

 

Nevaru to zināt.

 

 

SFINKSA

 

Var būt! Vai tev no zvaigznēm kāda jausma?

Teic, kāda ir šīs stundas pausma?

 

 

MEFISTOFELS

 

(Uz augšu skatīdamies.)

 

Pie zvaigznes zvaigzne sliedz, klīst mēness vizma,

Un man šī mīļā vieta tīkama,

Še lauvas āda mani sasilda.

Bet augšā kāpt, var gadīties tik klizma;

Dod mīklas minēt, dod ir šarādas!

 

 

SFINKSA

 

Pats sevi uzteic, mīklas gatavas.

Nu mēģini jel sevi uzminēt!

«Kas dievbijīgam der un ļaunam labi,

Ðim plastrons*, askētiski rapirēt,

Tam. biedris, trakus jokus spēt,

Un beigās Ceisu jautrina tik abi.»

 

 

PIRMAIS GRIFS

 

(Šņācoši.)

 

To necieðu!

 

 

OTRAIS GRIFS

 

(Stiprāki šņācot.)

 

Ko tas ðe grib pie mums?

 

 

ABI GRIFI

 

Še nepieder tāds nelāgums!

 

 

MEFISTOFELS

 

(Nekaunīgi.)

 

Tu domā, viesos es bez nagiem nāku?

Vēl asāk nekā tu es ieplēst māku.

Nu, mēģini!

 

 

SFINKSA

 

(Laipni.)

 

Tik droði paliecies,

Tev paðam ilgi ðe vis netiksies;

Tev tava zeme pulka prieku gādās,

Bet še nau laba dūša tev, man rādās.

 

 

MEFISTOFELS

 

Tu augšā itin pieņēmīga būtu

No nezvēra tur lejā šausmas jūtu.

 

 

SFINKSA

 

Būs rūgti nožēlot tev, viltiniekam,

Jo mūsu ķepas veselas;

Tev, stīvās zirga kājas īpašniekam,

Nau mūsu vidū patikas.

 

 

S i r ē n a s* iesāk augša lēni dziedāt.

 

 

MEFISTOFELS

 

Kas tie par putniem, kas tur baros

Sēd upes malā koku zaros?

 

 

SFINKSA

 

Tik sargāties! To meldiņas

Pat krietnākos ir veikušas.

 

 

SIRĒNAS

 

Ak, ko jūs gan biedrojaties

Neglītam un brīnumainām!

Bariem nākam mēs ar dainām,

Jaukām skaņām uzklausaties;

Sirēnās jūs lūkosaties.

 

 

SFINKSAS

 

(Tanī paša meldiņā viņas apsmiedamas.)

 

Lai tās lejā nokāpušas!

Zaros viņas paslēpušas

Savus nagus, ar ko skautu,

Nāves postā katru rautu,

Kas to dziesmām uzklausās.

 

 

SIRĒNAS

 

Projām naids un nevīdība!

Skaidro prieku sajūsmība

Še pie mums tik salasās!

Ūdeņos, virs zemes, lejās

Smaidošs prieks un līksma sejas

Še ikkatru sveicinās.

 

 

MEFISTOFELS

 

Tās ir tās smalkās melodijas,

Iz rīkles, slīgām skaņas vijas,

Kā raibā dejā griežoties.

Bet man šis tralliņš viss ir vējā;

Ap ausīm klimst gan viņām spēja,

Bet nevis sirdī iespiesties.

 

 

 

SFINKSAS

 

Par sirdi nerunā! Tev nava tādas:

Vecs, sarucējis maks no ādas,

Tas tevim vairāk pienāksies.

 

 

FAUSTS

 

(Tuvāk nākdams.)

 

Cik brīnišķi! Man tīk šos tēlus skatīt,

Pat pretīgā var lielu garu matīt.

Es jauðu laipnu likteni;

Kurp mani ved šie dziļie skatieni?

 

(Uz sfinksām rādīdams.)

 

Priekš tādām Edips reizi nostājās;

 

(Uz sirēnām rādīdams.)

 

Priekš tādām Uliss saitēs locījās;

 

(Uz skudrām rādīdams.)

 

No tādām liela manta tika krāta,

 

(Uz grifiem rādidams.)

 

No tādiem uzticīgi apsargāta.

Es jūtu jauna gara iedvesmas;

Cik lieli tēli, lielas atmiņas!

 

 

MEFISTOFELS

 

Tev citkārt tādi liktos aizlādami,

Bet tagad tu tos ievēro;

Jo tur, kur cerē atrast mīļāko,

Pat nezvēri ir patīkami.

 

 

FAUSTS

 

(Uz sfinksām.)

 

Jūs, sievu tēli, manim atbildat:

Vai kāda Helenu jūs redzējāt?

 

 

SFINKSAS

 

To piedzīvot mums liktens neatļāva,

Jo Herkuls pēdējās jau kāva.

No Hirona* to var gan izzināt;

Tas mēdz šo spoku nakti apkārt jāt;

Ja viņš grib gaidīt, daudz tu panācis.

 

 

SIRĒNAS

 

Būtu tu ar pasērsis!...

Uliss pie mums viesos bija,

Lepni neaizgāja garām,

Daudz ko jaunu pastāstīja

Visu uzticēt tev varam,

Nāc tik līdz uz mūsu āri

Plašai, zaļai jūrai pāri.

 

 

SFINKSA

 

Neļauj sevi apmānīties!

Ļauj sevi tā kā Ulisu

Še mūsu vārdiem sasaistīties;

Ja rodi augsto Hironu,

Tu visu vari izprasities.

 

(Fausts aiziet projām.)

 

 

MEFISTOPELS

 

(Īdzīgi.)

 

Kas ķērc tik ātri aizskrienot,

Ka acs tiem nespēj izsekot,

Viens pakaļ otram nerimu?

Tie nokausētu mednieku.

 

 

SFINKSA

 

Tās ziemas aukai līdzināmas,

Alkida bultām tikko sasniedzamas,

Kā stimfalīdas* pazīstamas,

Un ķērcot viņas sveicināja;

Tām vanagknābis, zosu kāja.

Tās labprāt ar mums radotos,

Par ģinteniekiem izliktos.

 

 

MEFISTOFELS

 

(Ka iebaidīts.)

 

Tur nezin vēl kas starpā šņāc?

 

 

SFINKSA

 

No tā jūs velti bailes māc!

Tās lernaiskās čūskas galvas vien,

No miesām atdalītas, skrien

Un domā ar kas esam. — Bet kas jums?

Jūs apstājis kāds savāds nerimums?

Kurp gribat projām? Aizejat!...

Par griezgalvi tas pulks, kā notemēju,

Jūs dara. Ko jūs sevi savaldāt?

Tik ejat apsveikt dažu jauku seju!

Tur lamijas*, tās kairi kaislīgas,

Ar smaidiem vaigā, pierē bezkaunību,

Kā satīriem tas patīkas;

Tur āža kājai atļauj pārdrošību.

 

 

MEFISTOFELS

 

Jūs būsat še, ka es jūs atrodu?

 

 

SFINKSA

 

Jā, jaucies tik pa gaisa drūzmāju!

Mēs, ēģiptietes, sen to paradušas,

Kas gadu tūkstošiem mēs valdījušas.

Tik mūsu stāvokli jums vajag vērot,

Mēs saul' un mēness dienas zinām mērot.

Piramīdu priekšā sēdam,

Soda dienās tautu dzīmī,

Pāri plūdiem, kariem, bēdām —

Nekust vaibsti mūsu ģīmī.

 

 

 

Pie Pēneja lejas gala

 

 

PĒNEJS

 

(Visapkārt no ūdeņiem applūdināts un no nimfām aplenkts.)

 

 

Līgo lēni, niedulāja,

Dvaðo, kalva, čukstētāja,

Žūžat, vieglie vītolkrūmi,

Trīsat, apšu lapas, drūmi

Pretī trauktiem sapiņiem!

Jausmas mani aizkustina,

Baigi visu satricina,

Ceļ iz straumes ritumiem.

 

 

FAUSTS

 

(Upei tuvodamies.)

 

Vai tā tiesa, vai tik maldi?

Tur aiz zariem, liepu vījām,

Kas tur lokās mīju mījam,

Cilvēkbalsis atskan saldi.

Viļņi liekas murminājam,

Vēsmas jautri zadinājam.

 

 

NIMFAS

 

(Uz Faustu.)

 

Vislabāk tev būtu,

Tu liktos uz dusu,

Un vēsu un klusu

Še atveldzi gūtu,

Tu baudītu liegu

Visbēgošo miegu;

Un žūžot un ritēt

Mēs negribam mitēt.

 

 

FAUSTS

 

Es nomodā! Lai viņas rošas,

Ðis ainas, netverami kosas,

Kā mana acs tās turpu raida,

Es jūtos aizrauts brīnišķi!

Vai atmiņas vai sapņi smaida?

Jau reiz ðo laimi sajuti.

Caur leju lēni viļņi veļas,

Kur zaļos krūmos krasti ceļas,

Tie tikko ritot ieðalcas;

No visām pusēm simtiem strauti,

No skaidra, gaisa līča skauti,

Uz peldu vietu salasās.

Tur jauni, slaidi sievu tēli

No ūdens dzelmes atspīd cēli

Un divkārt acis priecina!

Te kopā jautri mazgājoties,

Te droši peldot, baiļojoties,

Te kliedzot. viļņus šļacina.

Ar šo man pietikt vajadzētu,

Še manas acis baudīt spētu,

Bet prāts man tāļāk cīsties liek.

Uz lapu segu vēršas skati,

Kur augstā karaliene pati

No zaļiem zariem slēpta tiek.

 

Brīnums! gulbji ieraugāmi,

Nāk iz līčiem peldēdami,

Brīvi, majestātiski.

Lēni klīstot, sabiedrīgi,

Tomēr lepni, apzinīgi

Loka galvu raženi! —

Viens šķiet visiem pārāks esam,

Lepnu drošu krūtīs nesam,

Visiem cauri iztraucas;

Viļņiem ceļas viņa spalvas,

Šūpo viļņus, šūpo kalvas,

Svētai vietai tuvojas...

Bet citi viļņos lēni līgo,

Un baltie spārni spoži zvīgo,

Drīz iesāk greznu cīniņu,

Lai meitenītes aizbaidītu,

Ka tās uz kundzes neskatītu,

Bet tik uz savu drošību.

 

 

NIMFAS

 

Māsas, ausis pielieciet

Zaļā maurā krasta malā!

Troksnis dzirdas, manim šķiet,

Kā no zirgiem viņā galā,

Kaut es tikai zinātu

Šīs nakts ašo vēstnieku.

 

 

FAUSTS

 

Manim liekas tāļi dārdam,

Zirgus steigus zemi spārdām.

Turp vēršas skats!

Vai laipnais liktens pats

Man ceļu parādījis?

Tāds brīnums vēl nau bijis!

Šurp jātnieks aši aulekšo,

Tam gars un drosa acīs spīguļo,

Viņš balta zirga nesties liekas. —

Es zinu to, man nekļūdās,

Tas Krona dēls un Filiras! —

Pag, Hiron, man ar tevi jāsatiekas!

 

 

HIRONS

 

Kas ir? Ko teiksi?

 

 

FAUSTS

 

Norimsties!

 

 

HIRONS

 

Es nerimstu.

 

 

FAUSTS

 

Ņem mani līdz ar sevi!

 

 

HIRONS

 

Sēst' mugurā! Tā varu vaicāt tevi:

Kurp iedams? Tu pie krasta nostājies:

Vai tu uz mani varbūt pāri jātu?

 

 

FAUSTS

 

(Zirgā sēzdamies.)

 

Kurp vēlies Pateicos par labu prātu. —

Tu lielais vīrs, tu cēlais audzētājs,

Tu varoņtautas slavens skolotājs,

Kam cēlie argonauti* saka pateicību

Un kas vien dzejā guvis nemirstību.

 

 

HIRONS

 

Ak, lai tas tikai paliekas!

Pat Pallāda kā mentors nederēja;

Tie pēcāk dara, kā tiem patikas, -

Viss viens, vai audzēja vai neaudzēja.

 

 

FAUSTS

 

Es ārstu, kas pie vārda sauc ik augu,

Kas saknes visudziļās zina,

Kas vārgam palīdz, sāpes apremdina,

Ar garu, miesām apskauju kā draugu.,

 

 

HIRONS

 

Ja varonis kāds tika ievainots,

Tam gan no manis glābiņš tika dots;

Bet beigās mana māksla pārgāja

Uz mācītājiem, sakņu sieviņām*.

 

 

FAUSTS

 

Tev īsti liela vīra tiklība,

Kas nevar uzklausīties uzslavām.

Viņš lūko izvairīties pieticīgi,

It kā tam citi būtu līdzvērtīgi.

 

 

HIRONS

 

Tu liekuļot man proti izgudrim

Un glaimot tautai un ar karalim.

 

 

FAUSTS

 

Bet savu laiku, tu to neliegsi,

Vislielos vīrus taču redzēji,

Visaugsto sasniegt cīties tu arvienu,

Kā pusdievs nodzīvoji mūža dienu.

No varoņtēliem, kas ap tevi mita,

Kurð tev gan raženākais šķita?

 

 

HIRONS

 

No argonautu kara gājiena

Ikkatris savējādi krietnis bija

Un pēc tā spēka, kas to piepildīja,

Tur līdzēja, kur citi nespēja.

Aizvienam dioskūri uzvarēja,

Kur svarā daiļums, zaļoksnības spēja.

Bij ātri apņemties un izdarīt —

Pie boreādiem nosteidzās tūlīt.

Pilns spēka, gudri visu apsvērdams,

Tāds — Jāsons, sievām visai patīkams.

Tad Orfejs, maigs, arvienu domās gāja,

Par visiem pārāk kokli skandināja.

Skaidracīgs Lincejs* dien' un nakti bija,

Caur klintīm svēto kuģi izvadīja.

Tik kopīgi spēj panest briesmas:

Viens vadā citi uzdzied slavas dziesmas;

 

 

FAUSTS

 

Vai Hērakli tu neminēsi arī?

 

 

HIRONS

 

Ak vai! Jel manas ilgas neaizkari...

Nekad man Fēbs vēl nebij rādījies,

Ne Aress, Hermess, kā tie daudzinājās,

Kad manim acu priekšā stājās,

Kas visiem dievīgs izlicies,

Tā bij viņš it kā dzimis karalis,

Skaists, stalti uzlūkojams jauneklis;

Tas vecākajam brāļim paklausīgs,

Visdaiļākajām sievām padevīgs.

Ne otru tādu gan vairs Gea radis,

Ne Hēbe debesis vairs vadīs;

Ne dziesmas apdziedāt to prot,

Ne akmens spēj tam veidu dot.

 

 

FAUSTS

 

Cik arī gleznotājs to kaltu,

Vairs otru neiztēlos viņš tik staltu.

Par vīru skaistāko tu runāji,

Tad mini ar visskaisto sievieti!

 

 

HIRONS

 

Kas!... Ko var sievu skaistums nozīmēt;

Tas bieži rāda tikai stīvas ainas;

Tik tādu būti varu uzslavēt,

Kas jautri dzīves pilna mainās.

Jo daile dara pate sevi svētu;

Kas piemīlībai pretī atstāvētu

Kā Helenai, ko es reiz nesu.

 

 

FAUSTS

 

Tu viņu nesi?

 

 

HIRONS

 

Šinī mugurā.

 

 

FAUSTS

 

Še sēdu! Vai gan samulsis es esu?

Šai necerētā laimībā!

 

 

HIRONS

 

Tāpat tā manim matos turējās

Kā tu.

 

 

FAUSTS

 

Ak, mani prāti jaucas;

Teic manim, kā tas gadījās?

Pēc viņas visas manas ilgas traucas!

No kurienes? Kurp tu to aiznesi?

 

 

HIRONS

 

Še viegli atbildi tu dabūsi.

Tolaik bij dioskūri pestījuši

No laupītāju rokas māsiņu,

Bet tie, kas uzvarēt tik paraduši,

Nu sacēlās, lai viņus gūstītu.

Gan māsiņa un brāļi ātri skrēja,

Bet Eleizijas purvs tos aizkavēja;

Tās brāļi brida, viņa pārpeldēja

Uz manas muguras; tad nolēca,

Man slapjos matus mīļi glāstīja

Un gudrinmaigi, lepni tencināja.

Tik daiļa! Kā tas veci priecināja!

 

 

FAUSTS

 

Tik septiņ' gadus!...

 

 

HIRONS

 

Kādi nesapraši!

Šie fiiologi! — Tevi krāpj un paši

Viļ sevi. — Cits kas mitoloģijā:

Tur dzejnieks sievu tēlo brīvībā;

Tā gados nenāk, veca nepaliek,

No izskata arvienu skaista,

To jaunu laupa, vecu bildina;

Vai laiks tur dzejnieku maz saista!

 

 

FAUSTS

 

Tā arī lai tas viņu nesaista!

Uz Fēras viņu Ahills atrada,

Pats ārpus laika. Kāda pārlaimība:

Pret liktens varu gūta mīlestība!

Un es lai karstas ilgas nejustu,

Vest dzīvē vienīgāko dailes tēlu?

Šo mūža būti, dieviem līdzīgu,

Tik maigu, mīlīgu, cik lielu, cēlu.

Tu sen to skatīji, bet es š o d i e n,

Tik daiļu, tīkamu, kā izredzētu.

Tā manu prātu, visu būti sien;

Kam dzīvot vairs, ja gūt to neiespētu.

 

 

HIRONS

 

Mans svešniek, tu kā cilvēks valdzināts;

Bet garu starpā tev gan zudis prāts.

Nu tagad še patiesi izgadās

Par tavu laimi, ka ik gada

Pie Eskulapa meitas Mantoas*

Man daži acumirkļi jāpavada.

Tā tēvu lūdz ar klusu lūgšanu,

Lai apskaidro tas ārstus viņu gaitā,

Ka viņi turpmāk dzīvi nenomaitā.

Es turu to par citām mīļāku,

Tā neākstās, bet maigi labu dara;

Tur paliecies, tai droði vara

Caur sakņu spēju tevi izārstēt.

 

 

FAUSTS

 

Man nevajagi es prāta spēju jūtu!

Es tad jau neģēlis kā citi būtu.

 

 

HIRONS

 

Steidz svēto avotu še apmeklēt!

Lec ātri zemē! Mēs jau galā.

 

 

FAUSTS

 

Jel saki, kur caur baigo tumsību,

Caur ūdeņiem tu mani nesi malā?

 

 

HIRONS

 

Ðe Roma karoja ar Grieķiju,

Še Pēnejs, Olimps tai pa otro pusi,

Vislielā valsts, kas smiltīs izzudusi

Bēg karals, pilsonis svin uzvaru.

Rau še, kur pašā tuvumā

Stāv mūža templis mēness spīdumā.

 

 

MANTOA

 

(Iekšā sapņodama.)

 

No zirga kājas

Aizdrebas svētās mājas,

Tām tuvojas pusdievi.

 

 

HIRONS

 

Pareizi!

Tik acis atdari!

 

 

MANTOA

 

(Uzmozdamās.}

 

Sveiks! Rau, tu atkal atnācis.

 

 

HIRONS

 

Tev arī stāv tavs mājoklis.

 

 

MANTOA

 

Vai tu arvien vēl klaidīt nepiekusi?

 

 

HIRONS

 

Tu mīti, klusā mierā nogrimusi,

Kamēr man klaidīt prieks arvien.

 

 

MANTOA

 

Es gaidu. Laiks ap mani skrien.

Kas šis gan tāds?

 

 

HIRONS

 

Nakts burvība

To savā strāvā atnesa.

Tam trakā prātā Helena;

Viņš Helenu priekš sevis gūtu

Bet nezin, kā tas sākams būtu,

Tam Eskulapa zāles derētu.

 

 

MANTOA

 

Man tīk, kas iegrib neiespējami.

 

(Hirons pa to starpu jau tāļu prom.)

 

 

MANTOA

 

(Uz Faustu.)

 

Nāc, pārdrošais, tev laime uzsmaidīs!

Šis taks pie Persefonas novadīs,

Zem Olimpa iekš kalna tukšās kājas

Tur slepu aizliegti tā sveicinājas

Ðe Orfeju es reizi ielaidu;

To lieto labāk! Prom! Ar dūšību!

 

(Viņi abi nokāpj.)

 

 

Pie augšējā Pēneja, ka agrāk

 

 

SIRĒNAS*

 

Nākat upes viļņos doties!

Lai tur peldam rotājoties,

Jautras dziesmas skandinām,

Bēdu ļaudis priecinām!

Glābiņš tikai ūdenī!

Ja mēs aši barā steigtos

Egeiskā* dzelmenī,

Katris prieks mums labāk veiktos.

 

 

(Zemestrīce.)

 

Putot vilnis augšup šļāc,

Nerit upe, lejup slīstot;

Zeme aiztrīc, ūdens krāc

Krasti birgo, plaismās plīstot.

Bēgsim! Nākat ātrāki!

Postu nes šie brīnumi.

 

Augstie viesi, aizsteidzaties,

Jautros svētkos pulcējaties!

Jūrā vizot viļņi veļas,

Skalo krastus, lēni ceļas,

Tur, kur mēness divkārt. zaigo,

Veldz' ar rasu svēti maigo!

Tur ir brīva dzīves plūsma,

Še tik zemestrīces dūsma!

Gudrie, projām dodaties!

Šausmas sāk še rādīties,

 

 

SEISMUS*

 

(Dziļumā rūcot un grandot.)

 

Reiz vēl tikai stumt ar sparu,

Ceļot rādīt plecu varu!

Tā sev augšup ceļu daru,

Tur būs visam padoties.

SFINKSAS

 

Kas par riebu drebu grausmu,

Špetnu, šermuļainu jausmu!

Kā viss grīļo, trīsē, zvalstās,

Pretī kaujas, svārstās, balstās!

Kas par baigu pretekli!

Tomēr mēs šeit nesatruktu,

Kaut vai pekle virsū bruktu. —

 

Nu tur ceļas brīnišķi

Velve, Es ðo milzeni

Pazīstu, šis vecis bija

Tas, kas Dēlu* nostādīja,

Lētou* viņš žēloja,

Viļņos salu uzcēla.

Nu viņš grūzdams, dzīdams, spiezdams,

Plecus celdams, rokas spriezdams,

It kā Atlass* uzskatot,

Cilā zemi drebinot.

Smiltis, maurus, kalnu nastu,

Klusās gultnes, mūsu krastu,

Tā viņš pušu plēš ar varu

Lejas segu kādu staru,

Negurstot, ar visu spēku,

It kā kariatīdas* ēku,

Nes viņš milzu kraunu līkdams,

Zemē vēlreiz krūtīm slīgdams.

Bet, lai tāļāk neaizietu,

Sfinksas ieņēmušas vietu.

 

 

SEISMUS

 

Es viens to visu pastrādājis,

To taču beigās neliegs man:

Ja nebūtu es drebļos drebinājis,

Vai zeme būtu skaista gan? —

Kā augšup sniegtos jūsu kalni

Tur skaidrā aiterdzidrumā,

Ja nebūtu es cēlis viņu valni

Tik gleznudaiļā izskatā?

Kad augsto gentu klātbūtībā

Kā Nakts un Haosa* es staltojos

Un titāņu* un milžu sabiedrībā

Ar Pēliju un Osu rotājos.

Mēs trakojām — es jaunā spēkā degu —

Līdz apnīkstot, uz pabeigām,

Vēl Parnāsam* par galvas segu

Šos abus kalnus uzkrāvām ...

Nu Apollonu mākslas bauda

Turp ved ar mūzu pulciņu;

Pat Jupitram*, kas zibens starus ðauda,

Es augstu krēslu uzcēlu.

Tā cīzdamies ar varu traucu

Nu augšup, mezdams bezgaļus,

Uz jaunu dzīvi skaļi saucu

Es jautrus apdzīvotājus.

 

 

SFINKSAS

 

Būtu jātic, senu senam

Jau šīs kraujas stāvējušas,

Ja mēs nebūt' redzējušas

Tās iz zemes augšup dzenam.

Vispāri kupli meži pārklājas,

Vēl klints pēc klintis čumot atspraužas,

Bet sfinksas vis tas nevar jaucēt;

Mēs svētā vietā neliekamies traucēt.

 

 

GRIFI

 

Zelts tur lapās, pārslās bārstās,

Plaisās, redzu, mirdzot kārstās.

Vai šis zelts lai citiem kļūtu?

Augšā, skudras! — lai to gūtu.

 

 

SKUDRU KORIS

 

Kad kalnu kraujumu

Ðe redzam slienam,

Tūlīt ar naujumu

Lai augšā lienam!

Tik tekat steidzami!

Kur tādas plaisas,

Tur zelts nebeidzami

Iz visa raisās.

Jums sīki plašumā

Viss jāizrauga,

Visašā ašumā

Ikkatra sprauga.

Jums vajag mudroties,

Jūs skudru pūžņi,

Raust zeltu, gudroties!

Lai paliek lūžņi!

 

 

GRIFI

 

Tik nesat zeltu aumakām!

Mēs ķetnas virsū uzliekam,

Tās bultas ir vislabākās,

Tās mantas droši pasargās.

 

 

PIGMEJI*

 

Mēs šo vietu ieņēmuši,

Kas zin, kā tas noticies,

Neprasat, kur atnākuši,

Reiz un mēs še radušies!

Lai var jautra dzīve celties,

Noder visi kaktiņi;

Darbs tik klinšu plaisai šķelties,

Te jau klāt ir ukrīši.

Ukrīši ir naski gari,

Katris pārīts uzteicams;

Nez vai paradīzē arī

Tas jau bija atrodams?

Še vistikamāk murns šķietas,

Savai zvaigznei pateicot;

Labprāt rada visās vietās

Zemes māte nerimstot.

 

 

AKTIĻI*

 

Pa vienu nakti tā liek,

Lai visi ðie mazajie tiek,

Tā radīs vismazākos arī;

Būs tiem ar līdzīgi bari.

 

 

PIGMEJU VECĀKIE

 

Ieņemat naigi

Ðo vietu.

Te maigi.

Ātri, ar sparu!

Ātrums dod varu!

Miers vēl šo valda,

Šai kalvā lai kalda,

Karam lai strādā,

Ieročus gādā! —

 

Jūs, visas skudras,

Tekalēt mudras,

Dzelzi rakt gudras, —

Ir daktiļiem sīkiem

Nestāvēt dīkiem!

Jūs, mazos, sūtu,

Lai malku mums gūtu!

Liesmas jums kurēt,

Degošas turēt!

Ogles lai būtu

 

 

GENERĀLISIMS*

 

Ķert bultas un līkstas,

Lai kareivji vīkstas!

Pie krasta, cik spēšus,

Šaujat man dzēšus,

Kas negala skaitā,

Lepnīgā gaitā

Tur apkārt mīt!

Tie visi lai krīt,

Lai spalvas mums dotu,*

Kas galvai par rotu!

 

 

SKUDRAS un DAKTIĻI

 

Kas glābs iz sloga?

Mēs dzelzi dodam,

Mūs kaļ pie roga.

Nau laiks bēgt sodam,

Lai gūtu brīvi,

Tad n'esat spīvi!

 

 

ĪBIKA DZERVES*

 

Kaujas klaiga, nāves vaida!

Spārni sitas, baisa skraida!

Stenas, gaudas plašumā

Kāpj pat mūsu augstumā!

Visi ir jau nāvei doti,

Viļņi asins sarkanoti;

Stebu kāre nepietaupa,

Dzēšu cēlo rotu laupa.

Vējā ligo slaikas spalvas

Kleiņiem resnkuņģiem virs galvas.

Mūsu pulka karotāji,

Jūras rindā staigātāji,

Jūsu cilts būs atriebēja,

Ka šie radu asnis lēja!

Lai mēs spēkus netaupām!

Mūžīgs naids šim dzimumam!

 

(Izklīst ķērcot gaisos.)

 

 

MEFISTOFELS

 

(Klajumā.)

 

Gan pratu valdīt ziemeļnieku laumas,

Bet nelobjas man pie šis svešās kraumas.

Lūk, Bluķu kalns ir vieta tīkama:

Kur būdams, sastapties ir iespēja.

Tur I l z e* sargā savu akmeni,

Un augstumā redz modrā I n d r i ķ i*,

Gan k r ā c ē j i pret Ē l e n d i tur krāc,

Bet viss priekš tūkstoš gadiem darināts.

Bet še, kas zina, kur viņš mīt un iet,

Vai apakš viņa zeme stāv vēl ciet'?

Es gludā lejā līksmi staigāju,

Uz reizi paceļas, kā pamanu,

Aiz manis kalns; gan rets to kalnu sauktu,

Bet, lai uz sfinksām manim ceļu jauktu,

Jau diezgan augsts. — Vēl liesmas dzirkst un mainās

Pa ieleju un spīgo brīnumainas.

Vēl dej un lido bēgot, kairinot

To glaunais koris, mani vilinot.

Tik lēni klāt! Man parasts garšot, baudīt,

Lai ir, kur ir, viss lūko sev ko gaudīt.

 

 

LAMIJAS

 

(Mefistofeli sev līdzi vilkdamas.)

 

Nu tāļāk projām!

Tik vien ne kautri!

Tad pakavēties

Un patērģēties!

Tas ir tik jautri,

Kad izjokojam

Šo grēku prauli;

Viņš smagā sodā!

Lūk, stivie kauli

Lec klabēdami

Un paklupdami;

Kurp mēs tik bēgam,

Šim nesajēgam

Līdz jāizlodā.

 

 

MEFISTOFELS

 

(Apstādamies.)

 

Sasodīts liktens! Vīrieši tiek vilti!

No Ādam' laika paved mūsu cilti!

Gan vecums nāk, bet vai nāk prāts?

Vai nebūtu jau diezgan mīlināts!

 

Ikkatris zin, tās neder it nenieka:

Viss neīsts, krāsots vaigs, un krūts ir lieka;

Pie viņām it nekā nau vesela,

Kur vien tās aizkar, viss pēc trūdekļa.

Tas rokām taustāms, katris redz to, zina,

Un tomēr tās, kā grib, mūs izdancina.

 

 

LAMIJAS

 

(Apstādamās.)

 

Viņš apdomājas, lūk, viņš apstājas;

Tam pakaļ, lai viņš aizšmaukt nemanās!

 

 

MEFISTOFELS

 

(Atkal uz priekðu iedams.)

 

Ko! Neļauj šaubām, ka tās liktu

Ap tevi savu audumu!

Jo, raganu ja nebūtu,

Kam gan par velnu. būt vēl tiktu!

 

 

LAMIJAS

 

(Ļoti piemīlīgi.)

 

Māsas, lidojat ap viņu!

Gan ar mīlestības dziņu

Kāda iespēs viņu vaļāt.

 

 

MEFISTOFELS

 

Krēslas gaismā apskatītas,

Jūs gan izliekaties glītas,

Es jūs negribētu paļāt.

 

 

EMPOZE*

 

(Starpā iejaukdamās.)

 

Arī mani ne! Kā tādu Jūsu vidū sevi rādu.

 

 

LAMIJAS

 

Tā mūsu starpā īsti lieka,

Ar viņu kopā nava prieka.

 

 

EMPŪZE

 

(Uz Mefistofeli.)

 

Še mīļi labdienu tev māju,

Es, Empūze, ar ēzeļkāju.

Tev zirga kāju pamanu,

Ņem, brālēn, manu sveicienu!

 

 

MEFISTOFELS

 

Es šķitu šeit tik svešiniekus

Un rodu diemžēl radiniekus;

Ak, radu raksti sniedzas tāļi;

No mums līdz grieķiem — radi, brāļi!

 

 

EMPOZE

 

Es tūliņ zinu, ko lai daru.

Par daž' ko pārvērsties es varu;

Bet jums par godu uzliku

Es tagad ēzeļgalviņu.

 

 

MEFISTOFELS

 

Es manu gan, uz radniecību

Šie ļautiņi griež ievērību;

Bet, lai tur nezin kas ar atgadītos,

No ēzeļgalvas es gan atkratītos.

 

 

LAMIJAS

 

Jel laid šo nejauko! Tā baida,

Kas vien tik jauks un mīlīgs smaida;

Kas vien tik jauks un mīlīgs šķiet,

Kad viņa nāk, tas projām iet.

 

 

MEFISTOFELS

 

Šie skuķi ar, tik smalki, snaigi,

Man visi liekas bīstami;

Kā sārtas rozes zied tām vaigi,

Bet drīz tie baigos pārvērsti.

 

 

LAMIJAS

 

Jel lūko! — Daudz še daiļas sejas.

Tik ķer! Un, ja tev palaimējas,

Tu tieci visulabā lomā!

Tā kāri gorīties — kāds prieks?

Nu vājš no tevis precinieks,

Še staigā, daudz no sevis domā! —

Viņš nāk pie mums, lai paviesotu;

Pa mazam maskas atmelat

Un īsto būtni atklājat!

 

 

MEFISTOFELS

 

Es ņemu visa pulka rotu...

 

(Viņu apskaudams.)

 

Ak vai man! Tavu sausu slotu!

 

(Citu satverdams.)

 

Un šī? — Tu riebu biedēkli!

 

 

LAMIJAS

 

Nu, labāka tu nepelni!

 

 

MEFISTOFELS

 

Es labprāt sev šo mazo ķeru...

Man ķirzaka iz rokām slīd.

Kā gluma čūska bize spīd.

Nu tik pēc viņas garās tveru ...

Te tirzuskoku* rokā ņemu!

Tam čiekurs ir par galviņu!

Kas būs? — Vēl vienu resnu, zemu,

Varbūt pie tās es atspirgstu;

Vēl reizi jāmēģina liktenis!

Tik mīksta, tauka, to es gaudu,

Par tādām turki maksā lielu naudu...

Ak, pušu pārsprāgst pūpēdis!

 

 

LAMIJAS

 

Nu jūkat, lidojat un klīstat!

Kā zibsņi melniem spārniem tīstat

Ap ragandēlu, kas še iespraucies,

No šausmām, maldiem lokus spoki!

Tik klusu, klusu lēļu spoki!

Par lēti tomēr viņš vēl atpirksies.

 

 

MEFISTOFELS

 

(Kratoties.)

 

Daudz gudrāks n'esmu tapis, kā man šķiet!

Še muļķiski tāpat kā mājās iet;

Tā še, tā tur ar spokiem tikai slēgā,

Ar ļaudīm, dzejniekiem nekādā jēgā.

Še taču masku priekos pulcējas,

Kā visur ar uz kaislu deju.

Es ķeru sevim saldu masku seju,

Un rokās būtne, ka man nodrebas, —

Es lautu, lai ar mani apmānītu,

Kaut tikai ilgāk pabaudītu.

 

(Nomaldās klinšu starpā.)

 

Kur esmu es? Kur eimu? Kurp?

Tik gruvas vien, vairs ceļa nava.

Pa gludu ceļu nācu šurp,

Un nu man pretim lūžņu krava.

Es augšup, lejup kāpelēju velti;

Kur savas sfinksas atrodu?

Es necerēju to tik trakisku;

Pa v i e n u nakti tādi kalni celti!

Jā, to par raganjājienu tik sauc:

Savs Bluķu kalns tiem līdzi brauc.

 

 

OREĀDA*

 

(No dabas klints.)

 

Šurp augšā, manā kalnājā!

Viņš vecs, stāv senā izskatā.

Še cienī klinšu kraujumus,

Ðos Pindus* kalna nozarus!

Jau tolaik stāvēju es nekustot,

Kad Pompejs* bēga pa šo taku.

Tas māņu tēls tur manim blaku

Būs zudis, saulei uzlecot.

Es bieži redzu tādus augšup slejam

Un pēkšņi atkal bojā ejam.

 

 

MEFISTOFELS

 

Gods, sirmā galva, tev! Tu vaiņagota

Ar ozolmežu; tava kuplā rota

Ir spožiem mēness stariem kliedz,

Ka tie līdz dziļai krēslai sniedz. —

Bet iesāņus gar krūmiem slīd

Kā gaismiņa, kas guibi spīd.

Kā viss tas tā ir noticies!

Lūk, Homunkuls tas ir paties'.

Kur iedams, mazais, gadījies?

 

 

HOMUNKULS

 

Es tā no vietas vietā klīstu

Un labprāt vēlētos, lai topu

Pilns nepacietības, lai glāze plīstu;

Bet it neko ðe nesastopu,

Par ko man vērsties patiktu.

Tik to tev uzticībā pasaku,

Es diviem filozofiem dzenu miņas;

Tie «daba! daba!» sauc, es klausījos,

No tiem es vaira nesķiršos,

Tiem taču būs par zemes būtni ziņas;

Tur varbūt beigās padomu sev smeļu,

Par kādu lai es eimu ceļu.

 

 

MEFISTOFELS

 

To dari pats uz savu roku!

Jo, kur ir kopā tik daudz spoku,

Tur arī filozofs pa baru.

Lai priecātos par viņa mākslu, varu,

Viņš tūliņ rada duci jaunu garu.

Ja nemaldies, tu prāta nesastopi;

Ja gribi tapt, uz savu roku topi!

 

 

HOMUNKULS

 

Bet labu padomu ar nepaļā.

 

 

MEFISTOFELS

 

Ej vien! Gan redzēs pēcgalā.

 

(Abi izšķiras.)

 

 

ANAKSAGORS*

 

(Uz Tali. *)

 

Vai nevar locīt tavu cieto prātu?

Vēl nepietiek, lai tevi pārrunātu?

 

 

TALIS

 

Gan vilnis lokās katram vējiņam,

No stāvām klintīm turas attālam.

 

 

ANAKSAGORS

 

Šo klinti uguns tvaiks ir cēlis.

 

 

TALIS

 

Iz velga dzīvs ir tapis, velgā zēlis,

 

 

HOMUNKULS

 

(Abēju starpā.)

 

Jel laujat līdzā iet ar jums!

Jo «tapt» mans vienīgs vēlējums.

 

 

ANAKSAGORS

 

Vai, Tali, tā par v i e n u nakti vien

Iz dūņām arī šādu kalnu slien?

 

 

TALIS

 

Nekad vēl daba, viņas dzīvā gaita

Nau sējusēs pie nakšu, stundu skaita.

Tā katru veidu riedā iztēlo,

Pat lielumā tā varu nelieto.

 

 

ANAKSAGORS

 

Bet ðe bij vara! Plutoniskas* liesmas

Un eolisku* tvaiku sprāgstu briesmas

Caur lēznās zemes čaulu izlauzās,

Ka tūliņ kalnam bija jāceļas.

 

 

TALIS

 

Nu, kas caur to gan tāļāk grozīsies?

Viņš reiz ir ðe, ar to ir pietiksies.

Tik laiku tērē ar šo vārdu mienu

Un ļaudis muļķo mūža dienu.

 

 

ANAKSAGORS

 

Drīz čum viss kalns no mirmidoņiem

Kas plaisās apmesties tek joņiem:

Tur pigmeji un daktiļi,

Un citi sīki darboņi.

 

(Uz Hoinuokulu.)

 

Nekad pēc liela n'esi kārojis,

Kā mucā vientuls dzīvojis;

Ja tu priekš valdīšanas jūti sparu,

Par karali es tevi daru.

 

 

HOMUNKULS

 

Ko teic mans Talis?

 

 

TALIS

 

Nepieņem!

Ar maziem mazi darbi dzem,

Ar lieliem mazie lieli tiek.

Lūk, melnus dzērvju debešus!

Tie ukru tautai drebēt liek,

Ir karals justu drebuļus.

Ar asiem knābjiem apbruņoti,

Tie nodur mazos saniknoti;

Jau liktens zibsnī zibeņus.

Šie mieru lauza, dzēšus šaujot,

Tiem slepus uzbrūkot un visus kaujot.

Bet ziegu slepkavības bultas

Nes niknas atriebības žultas,

Jau zvērās dusmās radi kaist,

Būs asins straumēs ukriem gaist!

Ko līdz nu vairogi un šķēpi?

Ko der tiem dzēsu spalvu stars?

Kā skudras glabājas pa kalna klēpi!

Jau jūk, jau bēg, krīt ukru bars.

 

 

ANAKSAGORS

 

(Pēc brīža, svinīgi.)

 

Līdz šim es apakšzemi slavēt traucu,

Šai gadījumā es uz augšu saucu. —

Tu augšā, mūžam jaunotā,

Trejvārdu, trejkārt veidotā!

Es saucu, manu tautu pasargi,

Ak, Lūnu, Diānu un Hekati!*

Tu krūtis plašoša, tu dziļi jūsmoša,

Tu skatot mierīga, ar varu drūzmoša,

Tu ēnu šausmu plaisu vajā sedz!

Bez burvības lai veco varu redz!

 

(Starpbrīdis.)

 

Vai es par ātri paklausīts?

Caur lūgumu

Uz augstumu

Vai dabas ritums sagrozīts?

 

Un vienmēr lielāks, lielāks pienācis

Jau tuvu dieves mēnessēdeklis

Tik pārmērīgs un acīm šausmīgs!

Tā uguns zvēro sarkandrausmīgs. —

Ne tuvāk! baismu varens apaļums,

Tu nesi postu visiem mums

Un zemei, jūrai. Vai tad tiesa baumām,

Ka maģiski no Tesālijas laumām

Tu ticis reiz no ceļa virzināts

Un posta posts pār visiem klāts? —

Jau gaiðais vairogs aptumðojas,

Te plīst un zib, un iezaigojas!

Kā granda, drāž un brākš, un šņāci

Kā pērkons rūc un vētras krāc! —

Pie troņa kāpēm pazemīgi —

Ak, piedod, ka es saucu pārgalvīgi!

 

(Viņš metas pie zemes, vaigu aizsegdams.)

 

 

TALIS

 

Ko tas še visu redzējis!

Es nenoprotu, kas ir noticis,

Un līdzi nesajūtu viņa jausmas;

Tik jāatzīst, šis stundas saceļ drausmas.

Bet Lūna līgo itin patāgi

Tur vecā vietā kā jau agrāki.

 

 

HOMUNKULS

 

Lūk vien! — kur agrāk ukri mita!

Tas kalns bij apaļš, nu viņš garens.

Es jutu, spēriens bija varens,

Tā klints iz mēness šurpu krita;

Un tūliņ viņa, neprasa vēl daudz,

Vai draugs vai nedraugs, sit un spiež, un žņaudz.

Nu, šādas mākslas tiešām slavējamas,

Kas v i e n ā naktī, radīdamas

No augšas reizē un no apakšas,

Šīs kalnu kraunas cēlušas.

 

 

TALIS

 

Tu vari mierīgs būt! — viss iedomas.

Lai viņa ģinst, šī ļaunā saime!

Ka karals nebiji, tā tava laime.

Tik prom uz jautriem jūras svētkiem iesim!

Tur rādīs cienu brīnum' viesim.

 

(Viņi aiziet.)

 

 

MEFISTOFELS

 

(No otras puses augšā rāpjoties.)

 

Lai nu pa stāvām klinšu sklandām kāpju,

Caur vecu ozolkoku saknēm rāpju!

Uz mana Harca taču sveķu smarša,

Tur kas no piķa, tā ir mana garša;

Vismīļāks sērs... Bet še jau, Grieķijā,

No tādām lietām nesaost ne miņas;

Man tikai kāre uziet kādas ziņas,

Kā tie še elles guņus kurina.

 

 

DRIĀDA*

 

Tu varbūt gudris savā zemē, mājās,

Ne diezgan veiklis še, kur nāci sērst.

Tev nevajga uz mājām prātu vērst,

Bet svētos ozolus še cienīt klājas.

 

 

MEFISTOFELS

 

Kas atstāts, vienmēr priekšā stādās;

Kas parasts, it kā paradīze rādās.

Bet sakat — viņā alas plaismā

Kāds trijtēls dēd tur vājā gaismā?

 

 

DRIĀDA

 

Tās forķiādas*! Ej tik klāt,

Ja nau tev šausmas viņas uzrunāt!

 

 

MEFISTOFELS

 

Par ko tad ne? — Es skatos izbrīnījies!

Cik lepnis n'esmu, nevaru ðe liegt;

Man tādu redzēt nau vēl atgadījies,

Līdz tām jau alraunas pat nevar sniegt.-

Vai nāves grēkus nolādētos

Gan kāds par nejaukiem vēl atzītu,

Ja redzētu šo trejdīvu?

Mēs neciestu, ka viņas uzturētos

Ne šausmīgākās elles paslieksnē.

Še mīt tās visa daiļa pasaulē

Un to par antīku vēl nodēvē! —

Tās, liekas, mani jūt, jau pakustējās,

Kā vampīrlēļi svelpjot aizčirkstējās.

 

 

FORĶIĀDA

 

Šurp aci, māsas, lai tā lūkojas,

Kas mūsu tempļiem pienākt uzdrīstas.

 

 

MEFISTOFELS

 

Jūs, godātās. man atnākt neaizliedzat

Un trejkārt savu svētību man sniedzat.

Es tuvojos, gan vēl kā svešinieks,

Bet, ja es nemaldos, tāļš radinieks.

Sen goda dievus esmu redzējis,

Priekš Opas, Reas* ceļus locījis;

Pat Parces, jūsu māsas, ar

Es redzēju vēl vakar, aizvakar;

Jums līdzīgas nekad es neredzēju;

Es klustu, tikai sajūsmoties spēju.

 

 

FORĶIĀDAS

 

Šim garam prāts, man izliekas.

 

 

MEFISTOFELS

 

Tik brīnums, ka jūs nemin dzeja. —

Kā nāk tas sakat — kā tas notiekas?

Nekur ar tēlota nau jūsu seja;

Lai tēlnieks lūko, ka jūsu sasniegtu,

Ne Jūnonu un Venēru*,

 

 

FORĶIADAS

 

Mēs vientulībā, naktī nogrimušas,

Nekad uz to vēl n'esam domājušas!

 

 

MEFISTOFELS

 

No pasauls tāļi, kā jūs to ar spētu?

Nedz jūs kāds redz, nedz jūs ar redzat ko!

Jums tādās vietās dzīvot vajadzētu

Kur greznums, māksla līdzās piemājo,

Kur katru dienu divkārt soļos nāk,

Kā varons marmorbluķis dzīvi sāk,

Kur —

 

 

FORĶIĀDAS

 

Klusi jel un necel patiku!

Ko līdz, — un ja mēs labāk zinātu?

Mēs naktī dzimām, naktij līdzināmas,

Gandrīz mums pašām, visiem nezināmas.

 

 

MEFISTOFELS

 

Ðai gadījumā tas gan nekrīt svarā,

Uz citu sevi pārnest — jūsu varā.

V i e n s zobs un v i e n a acs jums trejām tiek;

Tad mitoloģiski ar nebūs greizi,

Ka treju būti divās kopā liek

Un trešās veidu pārlaiž man šo reizi

Uz laiciņu.

 

 

VIENA

 

Ko sakāt? Mēģinām?

 

 

PĀREJĀS

 

Lai iet!

Tik aci, zobu paturam.

 

 

MEFISTOFELS

 

Vislabāko jūs negribat man dot;

Kā var tur stingru gleznu iztēlot?

 

 

VIENA

 

Miedz vienu aci cieti! — Tā, —

Kad nu vēl garais zobs tev izkarāsies,

Tu tūdaļ panāksi, ka profilā

Mums brālīgi uz mata līdzināsies.

 

 

MEFISTOFELS

 

Liels gods! Lai topi

 

 

FORĶIĀDAS

 

Lai top!

 

 

MEFISTOFELS

 

(Kā Forķiāda profila.)

 

Še stāvu cēls

Es, Haosa daudzmīļais dēls!

 

 

FORĶIĀDAS

 

Un Haosam mēs meitas neliedzami.

 

 

MEFISTOFELS

 

Lūk, hermafrodīts*! — teiks nu paļādami.

 

 

FORĶIĀDAS

 

Ak, jaunās trijādības mīlīgums!

Nu divas acis, divi zobi mums.

 

 

MEFISTOFELS

 

Priekš visiem manim vajga paslēpties,

Pat ellē velni manis iztrūksies.

 

 

(Aiziet.)

 

 

 

Egeiskās jūras līči

 

 

Mēness, zenītā kavēdamies.

 

 

SIRĒNAS

 

(Uz klintīm nolaidušās, stabules pūšot un dziedot.)

 

Citkārt naktī tavas liesmas

Tesālisku laumu dziesmas

Noziedzīgi vilka lejā;

Lūko miera pilnā sejā

Šurpu viļņu trīsu dejā,

Maigas gaismas vizmā mirdzi,

Staro zibot pār to virdzi,

Kas tur atstāj viļņu spirdzi!

Mēs tev klausām uzticīgi,

Spīdi, Lūna, labvēlīgi!

 

 

NEREĪDAS un TRITONI*

 

(Kā jūras dīvi.)

 

Pūšat diktāk skaņo tauri,

Lai caur plašo jūru cauri

Dzelmes barus pulcina! —

Mēs no vētras niknās baismas

Slēpjamies iekš klusās plaismas,

Dziesmas šurp mūs vilina.

 

Līksmi sevi izgreznojam

Dārgiem akmeņiem un zeltiem;

Ķēdēm, kroņiem, dzelmē smeltiem,

Sprādzes, jostas pievienojam!

Tie ir jūsu nopelni!

Kuģus jūs še jūrā bedat,

Savām dziesmām postā vedat,

Mūsu līča dēmoni.

 

 

SIRĒNAS

 

Zinām, zinām, jūras dzēsmā

Zivis rotā svaigā vēsmā;

Sāpju mūžam nejūtat;

Bet, jūs, rožie svētku bari,

Šodien gribam redzēt arī,

Ka jūs zivis pārspējat.

 

 

NEREĪDAS un TRITONI

 

Iekam mēs vēl svētkos gājām,

Mēs par to jau pārdomājām;

Māsas, brāļi, aši, aši!

Nebūs mums jau jāklīst plaši,

Drīz mēs skaidri pierādām,

Ka mēs zivis pārspējam.

 

(Aizpeld.)

 

 

SIRĒNAS

 

Tie piepeši klīst!

Ar vēju redz aizviļņojam

Uz Samotraci* tos projām.

Ko darīs tie tāļā malā,

Tur augsto Kabiru* salā?

Šīs dievības brīnišķas

Sevi pašas rada bez apstājas

Un tomēr sevis nepazīst.

 

Stāvi tur augstumā,

Lūna, mums žēlīgā!

Ilgi lai mēness vēl smaida.

Diena projām mūs baida!

 

 

TĀLIS

 

(Krastmalā uz Homunkulu.)

 

Pie Nēreja* ģs tevi atvedu,

Mēs še no viņa alas netāļu;

Bet vecim cieta galva, tīrais sods,

Viņš ir tāds nepanesams rūgumpods.

Tam visa cilvēciskā ģima

Nekad pa prātam nau, tāds viņš jau grima.

Bet nākotne tam atklāta,

Ikviens to tādēļ godina

Un rāda cienu viņa lomā.

Viņš dažam labam arī līdzējis.

 

 

HOMUNKULS

 

Nu pieklauvēsim, ko daudz domā!

Ne tūdaļ plīsīs stiklītis.

 

 

NEREJS

 

Vai laužu balsis aizkar manu dzirdi?

Kā dusmas tūdaļ dziļi saceļ sirdi!

Šīs būtnes cenšas dieviem līdzi stāties,

Bet nosodītas sev tik līdzināties.

Es varu dusēt dievišķi — sen, sen,

Bet krietniem labu darīt mani dzen;

Un beigās, kad to darbus redzēju:

Vai viens jel paklausīja padomu?

 

 

TALIS

 

Un tomēr, jūras tēvs, tev uzticas;

Tu esi gudrais, neaizraidi mūs!

Lūk, liesma, cilvēkiem tā līdzinās, —

Tā padomam gan paklausīga būs,

 

 

NĒREJS

 

Ko padoms! Kad to ļaudis klausījuši?!

Nē! muļķās ausis gudri vārdi guļ.

Cik daudzkārt darbs ar sevi nikni kuļ.

Bet ļaudis dzīvo sev, kā dzīvojuši.

Es Parisu kā dēlu brīdināju,

Pirms viņš vēl svešu sievu paveda;

Viņš cēli grieķu krastā stāvēja;

Ko garā redzēju. es sludināju:

Pa gaisu birga, sarkans uguns šķaida,

Gruzd jumti, lejā nāve vaida,

Tā Trojas* soda diena, pantu tērpā

Gadstūkstoši to minēs baigā šērpā,

Bet veča vārdi viņam jokā šķita,

Viņš kārei lāvās, svētā Troja krita —

Kā milzu mirons, stindzis ciešanās,

Kur Pindus* ērgļi tīkus mielojas.

Un Ulisam* vai iepriekð neteicu

Par Circes* viltiem, nikno Ciklopu,*

Par garo ceļu, biedru negādi, —

Un ko gan līdzēja šie padomi?

Līdz, gadiem ritot ilgā klaidībā,

To bangas skalo laipnā krastmalā.

 

 

TALIS

 

Tas gudru vīru spēj gan rūgtināt;

Bet labais nebeidz vēlreiz mēģināt:

To krislīts pateicības iepriecēs,

Pat lielu kalnu ļauna atsvērt spēs.

Ne mazu ko mēs gribam izlūgties:

Šis zēns, lūk, vēlas gudri rādīties.

 

 

NEREJS

 

Ak, labo prātu nejaucat man lieki!

Jo ðodien mani gaida lieli prieki:

Es savas meitas, jūras grācijas*,

Šurp aicināju, visas Dorīdas.

Ne Olimpā tik daiļus tēlus rastu,

Ne zemē, kas tik cēli kustēt prastu.

Tās smīdros, patīkamos ritumos

No ūdens pūķiem metas delfīnos*,

Tik loki elemenlam vienotas,

Ka liekas, putu pat tiek paceltas.

Kā Venēra uz vizniem gliemežratiem

Tad Galateja* skaistā rādās skatiem;

No mums kopš aizvērsusēs Kiprīda*,

Šī Pafā tiek kā dieve cienīta.

Tā sen kā mantojums jau piekritis

Tai ratu tronis, jaukais tempelis. —

 

Tad cita! Manim tēva prieku stunda;

Ne sirdij naids, ne mutei rājiens klājas.

Uz Proteju* tik projām! Tas lai junda,

Ka rodas un kā veidi risinājas!

 

(Aiziet uz juras pusi.)

 

 

TALIS

 

Tas mūs uz ceļu nevar uzvadīt:

Ja rod ar Proteju, tas zūd tūlīt;

Un, ja viņš atbild, tad viņš pareģo,

Kas maldā ved un tikai izbrīno.

Šāds padoms tomēr tev nau pieciešams;

Tad ejam ceļu, kurš mums staigājams!

 

(Aiziet.)

 

 

SIRENAS

 

(Augšā uz klintīm.)

 

Ko redzam mēs tur spīdam,

Pa viļņu valsti! slīdam?

It kā tur vēsmas dvestu

Un baltas buras plestu,

Tik skaidras tās tur spīgo,

Kā jūras dieves līgo.

Lai asi lejā traucam!

Mēs dzirdam viņas saucam.

 

 

NEREĪDAS un TRITONI

 

Kas mums ðe atnesami,

Būs visiem patīkami.

No Helones* ðe cēli

Spīd stingri svēti tēli:

Šie dievi, jūs jau viedat;

Tad augstas dziesmas dziedat!

 

 

SIRENAS

 

Jūs mazus teiktu,

Bet lielu jūs veiktu,

Jūs glābēji postā,

Dievi sencienīti ostā*.

 

 

NEREĪDAS un TRITONI

 

Kad Kabirus ðurp nesam,

Mēs svētkos līksmi esam;

Kur vien tie valda svēti,

Tur Neptūns nešut lēti.

 

 

SIRĒNAS

 

Mūsu slava nīkst;

Kad kuģis slīkst,

Jūs spēcīgi izaugat

Un nelaimē palīdzat.

 

 

NEREĪDAS un TRITONI

 

Trīs līdzi nākt gatavi bija,

Bet ceturtais neklausīja;*

Viņš īstais esam teicās;

Tam vienam tik domāt veicas.

 

 

SIRĒNAS

 

Gan dievība dievību

Var darīt par izsmieklu.

Jūs visiem dodat godu

Lai negūtu zolbu un sodu!

 

 

NEREĪDAS un TRITONI

 

Tie septiņi iedzimuši.

 

 

SIRĒNAS

 

Un treji kur palikuði?*

 

 

NEREĪDAS un TRITONI

 

Mums nau nekādas ziņas,

Tiem Olimpā sadzīsat miņas;

Tur vaist gan astotais arī,*

Uz kuru nedomā bari!

Lai viņiem gods un slava,

Bet visi vēl gatavi nava. —

 

Šie ir nesalīdzināmi,

Tāļāk vienumēr grib doties,

Badu pacieð* ilgojoties,

Nesniedzamo kārodami.

 

 

SIRĒNAS

 

Mums paradums, —

Kur atspīdums,

Tur dievīgums, —•

Tik pielūgt; būs algojums*.

 

 

NEREĪDAS un TRITONI

 

Ka mūsu slava visaugstāk dziet,

Mēs varam šo svētku priekšgalā iet!

 

 

SIRĒNAS

 

Pat senatnes varoņi

Nau tik slaveni,

Lejā to slava riet;

Ja viņi zināja zeltaunu nest,

Jūs Kabirus vest.

 

(Atkārtots kā kopu dziedājums.)

 

Ja viņi zināja zeltaunu nest,

Mēs! Jūs! Kabirus vest.

 

(Nereīdas un, Tritopi paiet garam.)

 

 

HOMUNKŪLS

 

Es neveidīgos uzskatu

Par mālu podu lūznāju*;

To gudrie pēta, dauza,

Sev cietās galvas lauza.

 

 

TALIS

 

Tas ira tas, ko cienā liek!

Caur rūsu nauda vērta tiek.

 

 

PROTEJS

 

(Nepamanāms.)

 

Tas līksmo veco gaisoni!

Jo trakāki, jo labāki.

 

 

TALIS

 

Kur, Protejs, esi atrodams?

 

 

PROTEJS

 

(Kā vēdera runātājs, drīz tuvu, drīz tāļu.)

 

Drīz še! drīz te!

 

 

TALIS

 

Tev piedodams

Vecs joks; bet kam tu draugu mulsinā?

Tu īstā vietā nerunā.

 

 

PROTEJS

 

(It kā Iz tāļuma.)

 

Sveiks, sveiks! ,

 

 

TALIS

 

(Klusu uz Homunkulu.)

 

Viņš itin tuvu. Tikai spīdi!

Viņš ziņkārīgs kā zivs, pats nāks par brīdi;

Un, kādā tēlā viņš ar paslēpies,

Caur liesmām viņš ļauj sevi izvilties;

 

 

HOMUNKULS

 

Es tūliņ gaismas bogu laistu,

Bet lēni, glāze var man saplaisot.

 

 

PROTEJS

 

(Milzu bruņurupuča veidā.)

 

Kas tas par zaiguli tik skaistu?

 

 

TALIS

 

(Aizsegdams Homunkulu.)

 

Ja tik, tu vari tuvāk aplūkot.

Ne lielas pūles, tev tik jānostājas

Še cilvēciskā veidā, abās kājās.

Ar mūsu gribu skatīsi no regas,

Kas paslēpjas zem mūsu segas.

 

 

PROTEJS

 

(Cēlā veidā.)

 

Tev gudras skolas vēl ir zināmas.

 

 

TALIS

 

Tavs prieks vēl — veidu pārmaiņas.

 

(Atklājis Homunkulu.)

 

 

PROTEJS

 

(Izbrīnējies.)

 

Tāds spīdošs ukrīts! Kur tāds cēlās?

 

 

TALIS

 

Viņš prasa padoma un rasties vēlas.

Viņš ir, kā es no viņa padzirdējis,

Par brīnu tik pa pusei dzimt vēl spējis.

Tam ir gan augstas gara īpašības,

Bet trūkst pārlieku krietnas tveramības.

Līdz šim tam vairāk nau kā glāzes svara.

Viņš vēlas, lai par ķermeni to dara.

 

 

PROTEJS

 

Šo var tik jumpravdēlu daudzināt!

Pirms viņam jārodas, jau viņš ir klāt.

 

 

TALIS

 

(Klusu.)

 

Ir citā ziņā manim jāšaubās:

Pēc hermafrodīta viņš izliekas.

 

 

PROTEJS

 

Tad vēl jo ātrāk laimēsies;

Tikko viņš top, tas izšķirsies.

Bet ðe tev daudz ko gudrot nava:

No jūras dzīve pasākumu gava.*

Tur pirms ir jāsāk mazumā,

Tad priecājas, ka mazākos var rīt;

Tā maz pa mazam izaug augumā,

Uz augstāko var sevi attīstīt.

 

 

HOMUNKULS

 

Še pūš tik maigas, siltas vēsmas;

Man tīk šīs cilu smaršas, dzīves dvēsmas!

 

 

PROTEJS

 

To ticu, mīļo puisīti!

Un tāļāk tiks vēl maigāki;

No šaurās jomas, tur, kur viļņi šķeļas,

Vēl tīkamāki birga ceļas.

Tur priekšā redzam, gājiens lido garām,

Vēl netāļu, mēs viņu atsniegt varam.

Tad ejam turp!

 

 

TALIS

 

Es tevim sekoju.

 

 

HOMUNKULS

 

Šo trejkārt slivno garu gājienu!

 

 

T e l b ī n i n o R o d o s a s*

uz bipokampiem* un jūras pūķiem ar Neptūna trijzari.

 

 

TELHINUKORIS

 

Mēs zinājām Neptūnam trijzari kaldīt,

Ar kuru viņš niknākos viļņus var valdīt,

Kad debesu dārdētājs mākoņus valsta,

Tad Neptūns, tam atbildot, ūdeņus zvalsta;

Kaut augšā ar žuburiem zibeņi sper,

Tiem pretī še bangas uz bangām tas per;

Kas starpā starp abiem ir brēcis ar baismām,

Tas, plosīts jo ilgi, tiek parīts no plaismām;

Viņš tādēļ mums lāva šo trijzari ņemt,

Kas mieru un līksmu šiem svētkiem var lemt.

 

 

SIRĒNAS

 

Saules dieva cienītājus,

Gaišas dienas baudītājus,

Lai jūs ar šī stunda sveic,

Kura Lūnas godu teic!

 

 

TELHĪNI

 

Vismaigākā dieve! — Caur debesu tāli

Tu dzirdi ar sajūsmu slavējam brāli.

Tu ausis pret Rodosu neslēdzi ciet;

Tur mūžam tam peans* uz debesīm iet.

Ja dienu viņš uzsāk un dienu viņš beidz,

Ar liesmainu skatu viņš starot mums steidz.

Tur krasti un kalni, un pilsētas lejās

Ir mīlami dievam, tie saulītē smejas.

Mūs neēno migla, un, ja viņa slīst,*

Nāk pūsma un saulstars, un atkal tā klīst!

Tur augstais pats sevi redz simtējos tēlos,

Kā jaunekli, milzi, gan lielos un cēlos.

No mums ira pirmiem tas dieva tēls kalts,

Kas cilvēka veidā tur rēgojas stalts.

 

 

PROTEJS

 

Lai viņi dzied, lai lielās lieki!

Priekš saules svētā dzīves stara

Bez dzīves darbi — ir tik nieki.

Šie veido, kausējot iz vara;

Un, ja ir tēlu izlējuši,

Tie domā, daudz ko darījusi.

Kur galā lepnums palika?

Tie dieva tēlus augsti cēla,

Tos zemestrīce lejā vēla;*

Sen tos par jaunu kausēja. —

 

Šīs zemes pūles dažādās

Tik noved veltās ciešanās;

Bet dzīve biedrojas ar velgu;

Es tevi prom uz mūža selgu

Kā Protejs-delfms aiznesu.

 

(Viņš pārvēršas par delfīnu.)

 

Es gatavs! Tev tur laimes rieti;

Tu turies mugurā man cieti,

Es jūrai tevi kopošu.

 

 

TALIS

 

Jā, dari tā pēc priekšlikuma:

Sākt radību no iesākuma!

Uz ātru darbu sarosies!

Tur kusties tu pēc mūža normām*,

Caur tūkstots tūkstošādām formām,

Līdz cilvēkam kopš attīsties.

 

(Homunkuls sēstas mugurā Protejam - delfīnam.)

 

 

PROTEJS

 

Nāc garā mitrā tāļumā!

Tur uzdzīvosi plaši, gari,

Pēc patikas tur kustēt vari;

Tik necenties pēc augstākā!

Ja reiz tu esi cilvēks ticis,

Tad tu pagalam esi sicis.

 

 

TALIS

 

Kā kuru reiz; vai nevar jauki būt,

Par krietnu vīru savā laikā kļūt?

 

 

PROTEJS

 

(Uz Tali.)

 

Jā, tāds no tava gājuma!

Tas gan vēl laiku iztura;

Jo bālo garu starpā manu

Daudz simtus gadus tavu klejoðanu.*

 

 

SIRĒNAS

 

(Uz klintīm.)

 

Kas ap Lūnu mākoņvirdzē

Liecas lepnā lokumā?

Mīlaskaislas dūjas mirdzē

Spārniem gaismas baltuma.

Mums no Pafas atsūtītas

Mīlas putnu aumaļas;*

Svētku līksmas piepildītas,

Prieku jausmas skaidrotas!

 

 

NEREJS

 

(Talim klātu pienākdams.)

 

Dārzs tur apkārt mēness stariem

Jums ir gaisa parādība;

Citāda pie mums ir, gariem,

Īsten īstā pārliecība:

Dūjas tās, kas nāca vadiem

Manas meitas braucienā,

Brīnumainā skrējienā,

Iemāktā no seniem gadiem.

 

 

TALIS

 

Arī man vislabāk šķietas,

Tā kā krietnam patikas,

Kad kā pērklī klusās vietās

Svētums dzīvi uzturas.

 

 

PSIĻI un MARSI*

 

(Uz jūras vēršiem, jūras teļiem un auniem.)

 

Mēs Cipras drūmās alu plaismās,

No Seismus nesagrauti

Un sveiki jūras baismās,

No mūža vēsmām skauti

Sen senām sendienām

Ar jūtām tīkamām

Še Ciprijas ratus glabājām;

Nu vedam ar nakšu pūsmām

Caur mīlīgām, viļņošām plūsmām,

Bet neredzot jaunajām drūsmām,

Visdaiļāko sievietes tēlu.

Mums, klusiem, naa bai}u no dūsmām,

No ērgļu un spārnlauvu nagiem,

No krusta un pusmēness ragiem,*

Kas augšā sev troni cel cēla,

Kas maiņus tur kust un plūst,

Un kaujas, un postā grūst,

Pļaujas un sētas pūst.

Mēs nerimstot

Nesam ðurp kundzi, tai godu dot.

 

 

SIRĒNAS

 

Liegi kustot, nesteidzoties,

Apkārt ratiem, vījumos,

Rindu rindās pārmijoties,

Čūsku veida lokumos,

Nākat jūs ar sarosumu,

Nereīdas vaļīgas,

Nesat mātes veidojumu

Galateju, Dorīdas:

Dievība no viņas staro,

Nemirstības cienīga,

Zemes sievu daiļums garo,

Vilinoša mīlība.

 

 

DORĪDAS

 

(Korī, Nērejam garām pabraukdamas, visas uz delfīniem.)

 

Dod mums, Lūna, gaismu, ēnu,

Pār šiem daiļiem skaidrojies!

Katra vīru, mīļu zēnu

Steidz no tēva izlūgties.

 

(Uz Nēreju)

 

Zēni, ko mēs izglābušas

Jūras bangu bārdzībā,

Niedrās, sūnās guldījušas,

Ievedušas dzīvībā,

Lai tie tagad tencinātu

Karstiem skūpstiem, mīļu prātu.

Uzlūko tos laipnībā!

 

 

NĒREJS

 

Tas brangi, divkārt nopelnu sev gaudīt:

Būt žēlīgām un reizē prieku baudīt.

 

 

DORĪDAS

 

Tēvs, tu uzteic, ko mēs darām,

Vēli, kas mums priekā gūts;

Ļauj, ka nemirstami varam

Turēt tos pie jaunās krūts!

NĒREJS

 

Par jauko lomu priecājaties,

Iz zēna vīrs ir attīstāms!

No manis tikai nelūdzaties,

Kas Ceisaro. vienam iespējams.

Šie viļņi, kas jūs šūpo klusi,

Ir mīlai neļauj mūžību,

Ja jūtu kvēle izdzisusi,

Tad laižat tos uz krastmalu.

 

 

DORĪDAS

 

Jūs, daiļos zēnus, mīlējam,

Bet drūmi mūs šķiršanās gaida.

Mēs mūžīgu uztici izlūdzam,

Bet dievi liedza aiz naida.

 

 

JAUNEKĻI

 

Tik turpmāk ar tā godējat

Mūs, krietnos kuģeniekus;

Tik labi nebij mums nekad,

Mēs negribam labākus priekus

 

(G a l a t e j a gliemežratos tuvojas.)

 

 

NĒREJS

 

Tu mīlulīt!

 

 

GALATEJA

 

Tēvs, mani laimība ceļ!

Jūs delfīni turat! Skats jausmību smeļ.

 

 

NĒREJS

 

Tie projām jau! Tie aiziet jau projām!

Es redzu tos loki tur aizviļņojam.

Gar manām sirdsskumjām kāda tiem daļa?

Ak, sekot viņiem, ja būt' mana vaļa!

Bet līksmo viens vienīgs skats,

Lai rit nu atkal vesels gads!

 

 

TALIS

 

«Sveiks! Sveiks!» no jauna tev sūtu.

Kā ziedošu prieku es jūtu,

Pilns skaistā un patiesā smēlies! —

Viss ir iz ūdens tik cēlies!!

Viss tik caur ūdeni uzturu gava!

Oceān, mūžīga darbība tava!

Ja tu ne debeðus liedotu,

Ne bagātus strautus ziedotu,

Ne ður tur upes kliedotu,

Ne ūdeņiem pilnību piedotu,

Kā varētu kalni, kā pasaule dziet?

Tu vien, vari svaigumu dzīvībā liet.

 

 

ATBALSS

 

(Koris no visiem pulkiem kopa.)

 

Iz tevis tik svaigākā dzīvība riet.

 

 

NĒREJS

 

Tie viļņojot mājup aizgriežas,

Skats ar skatu vairs netiekas;

Tāļos saitu lokos mījas,

Svētku kārtā viņi vījas,

Neskaitāmi aizviļņo.

Bet Galatejas gliemežrati, —

Tos atkal un atkal sniedz mani skati,

Kā zvaigzne tie mirdzē

Raibajā virdzē.

Mīļotais naujumu aizstaro!

Tāļi vēl mani spirdzē,

Gaiði un skaidri spīguļo,

Tuvu vienmēr redz patieso.

 

 

HOMUNKULS

 

Šī jaukā velga dzelme!

Kur spīd tik mana svelme,

Viss greznis izskatās,

 

 

PROTEJS

 

Šī dzīves velga dzelme;

Tik še spīd tava svelme

Un saldi aizskanas.

 

 

NĒREJS

 

Kāds brīnums no jauna tur vidū starp bariem .

Mums rādās priekš acīm ar vizošiem stariem?

Kas spīgo ap ratiem, ap dievi bez valda?

Drīz varena liesma, drīz mīļa, drīz salda,

No mīlas un sajūsmas liekas tas nests,

 

 

TALIS

 

Tas Homunkuls ira, no Proteja vests! —

Tas pārmēra ilgās nau baidījies drausmas,

Es paredzu vaidošas, dārdošas šausmas;

Pie spīdošā troņa vēl stiklis tam šķist;

No, nu zibsnī, jau sašķīdis līst.

 

 

SIRĒNAS

 

Kāda ugunīgs brīnums pār viļņiem mums veļas

Kas zaigoši kļaujas un kaujas, un šķeļas?

Tā spīgo un zvīgo, un gaismoties sāk:

Tur ķermeņi kvēlo, kaut naktsgaitā nāk,

Un visumu viļņoši uguns ir vācis.

Lai valda tad Eross*, kas visu ir sācis!

Jūrai «slava»! Bangām «slava»!

Svētais uguns visu skava!

Viļņiem «slava»! «Slava» liesmām!

Brīnu slavējat ar dziesmām!

 

 

VISU - VISI

 

Slava laipni maigām vēsmām!

Slava slēpumainām plēsmām!

Še jūs augstā cienā svin,

Visas četras vielas min!

 

 

 

TREÐAIS CELIENS*

 

 

Menelāja pils priekšā Spartā

 

 

H e l e n a uznāk ar kori gūstītu trojiešu, kuras tiek vadītas no

P a n t a l ī d a s*.

 

 

HELENA

 

Daudz apbrīnota un daudz pelta, Helena,

No krasta nāku, kur mēs tikko piestājām,

Vēl apreibusi — viļņu rosā šūpotnē,

Kas mūs no Trojas blākšņa augstā mugurā

Caur Eira* spēku, Poseidona laipnību

Šurp beigās nesa tēvu zemes krastmalās.

Tur lejā tagad ģaubjas karals Menelājs

Par pārnākšanu līdz ar drošiem kareivjiem.

Tu mani apsveicini, augstais dzimtas nams,

Ko klinšu galā cēla Tindarejs, mans tēvs,

Kad bija sērsis kalnā celtās Atēnās

Un, kad es šeitu Klitemnestrai māsojos,

Ar brāļiem līdzā augu līksmās rotaļās,

Aiz citiem namiem Spartā grezni pušķoja.

Tad esat sveiki, vara vārti spārnotie!

Jūs plaši verot, viesmīlīgi aicinot,

Man tika nolemts, daudzus šķirot, Menelājs*;

Kā līgavainis viņš man pretī mirdzēja.

Tad verat viņus atkal, lai es izpildu,

Ko karals teica, kā jau sievai pienākas.

Lai eimu iekšā; viss lai paliek iepakaļ,

Kas likstu vētrās mani svaidīja līdz šim!

Jo, kopš šo vietu bezrūpīgi atstāju,

Pēc pienākuma templī pielūgt Kiteri,

Kur mani grāba laupītājs iz Frīģijas*,

Daudz spējis notikt, ko nu ļaudis visurās

Tik labprāt stāsta; tikai tam tas netīkas,

Par kuru teika augot tiek par pasaku.

 

 

KORIS

 

Tu mirdzošā, tev nevajga pelt

Visdārgāko, kas godam tev dots!

Jo vislielais loms tevim vienīgai lemts;

Par visu pāri spīd skaistuma spēks.

Gan varonim šķir ceļu tā vārds,

Un lepnis viņš iet;

Bet tūdaļ loka stingrākais vīrs

Savu prātu, — varenā daile to māc.

 

 

HELENA

 

Ar Menelāju šurpu tagad atbraucu,

Uz viņa pili iepriekš esmu sūtīta;

Bet, kas tam prātā, nevaru es uzminēt.

Vai kundze nāku? Karalienes godībā?

Vai ar kā upurs viņa sāpes remdināt

Un atriebt grieķu ilgi ciesto nelaimi?

Es iekarota, nezinu, vai gūstīta!

Jo likteni un slavu nolēma mūžīgie

Man tiešām divdomīgi par daiļuma līdzbiedriem,

Kas pilni baismu un kas šinī slieksnī pat

Man sānis stājas drūmi draudošā klātbūtnē.

Jau dobjā kuģī uzskatīja mani pats

Tik retu reizi, laba vārda nebilzdams;

Kā postu prātā veldams, pret man' sēdēja.

Bet, iebraukuši dziļu loču Eirotā*,

Kad pirmie kuģi savu andru priekšgaliem

Jau zemi sveica, teica viņš kā dievu dzīts;

«Še kara viri izkāps malā kārtībā,

Es viņus riedu jūras krastā rindotus;

Bet brauc tu tāļāk, augšup svēto Eirotu,

Gar viņa krastiem, zelta pļaujas bagātiem,

Par valgām pļavām zirgu jūgu izlokot,

Līdz galā sniegsi viņu jauko laukumu,

Kur senos laikos auglīgs tīrums izplētās,

No drūmiem kalniem ieslēgts, — Lakedemona.

Tad vērsi soļus karaļnamā torņotā

Un lūko kalpu meitas, kuras atstāju

Tur mājas apkopt, līdz ar gudro apteksni.

Tā tevim rādīs mantu lepnos naujumus,

No tava tēva krātos, arī ko es pats,

Gan karā un gan mierā vākdams vairoju.

Tu atradīsi visu stāvot kārtībā:

Jo kunga priekšrocība, ka tas pārnākot

Var mājas atrast uzticīgi glabātas,

It visu savā vietā, kā to atstāja;

Jo pašam grozīt nava kalpa tiesība.»

 

 

KORIS

 

Nu dārgās mantas, mirdzošais zelts

Lai tevi sveic, lai līksmojas sirds!

Jo tur kroņa loks un sprādze, un sakts

Tik lepni guļ un sev šķietas kas liels;

Bet tikai nāc un aicini tos,

Tie sarošas drīz.

Man skatīt tīk, kā daiļums tos veic:

Visus zeltus, pērles un kas tik vien viz.

 

 

HELENA

 

Tad atskanēja kunga tāļāks karaļvārds:

«Kad Visu kārtā esi pārlūkojusi,

Tad ņem pēc vajadzības dažus trijkājus

Un citus traukus, kādus lieto ziedotājs,

Kad taisās pildīt svētu svētku ierašu,

Gan katlus, kausus, arī bļodas lēzenās;

Lai skaidris ūdens, smelts iz svētā avota,

Ir augstās kannās; sausas malkas pagales,

Kas aši liesmo, turi klātu gatavas;

Lai beigās nazis netrūkst, kas ir asi trīts;

Bet visu citu dodu tavā gādībā.»

Tā bilda karals, steidzinot uz šķiršanos;

Tik dzīvas dvašas netika viņš minējis,

Ko domā ziedot, olimpiešus godādams.

Gan ceļas šaubas; tomēr es vis nezūdos,

Un viss lai paliek augstu dievu lēmumā,

Kas izved galā, ko tie prātā ņēmuši,

Lai šķiet to labu vai ar ļaunu cilvēki;

Mēs, zemes bērni, lemto tikai panesam.

Jau dažkārt cēla smago cirvi ziedotājs

Uz zemē liekto lopu, svētot kaklā cirst,

Un neiespēja pabeigt; viņu pārtrauca

Vai tuvais naidnieks, vai ar augsta dievība»

 

 

KORIS

 

Neizpētīt tev, kas nākotnē slēpts.

Karalien, soļo tik vien,

Drošs lai prāts!

Labais un jaunais nāk,

Ļaudīm negaidot vistīm;

Kaut ar jundīts, neticam mēs.

Dedza gan Troja, draudoði baigs

Vērās nāves šausmīgais skats;

Un nu mēs šeitu

Līdzās tev, līksmi klausot,

Lūkojam debess žibošo sauli

Un visskaisto virs zemes —

Laipnu tevi, laimi mums!

 

 

HELENA

 

Lai ir kas būdams! Kas ar lemts, man pienākas

Bez kavēšanās karaļnamā augšup kāpt,

Kas ilgi pieciests, gaidīts, drīz vai pazaudēts,

Man acu priekšā, pati neapjaušu, kā.

Tik droši kājas nenes mani augšā vairs

Pa augstām kāpēm, kuras pārlēcu kā bērns.

 

 

KORIS

 

Metat, jūs māsiņas,

Bēdīgi gūstītās,

Visas skumjības projām!

Līksmojat kundzei līdz,

Laimīgai Helenai,

Kura uz tēva namu steidz,

Vēlu nākot, bet toties ar

Stingrāki soļus sperot šeit,

Līksmi sniegdama rogu.

 

Slavējat mūžīgos,

Laimību lemjošos,

Mājās vedošos dievus!

Raisītais aizlido

Itin kā spārnos celts

Klintājiem pār'; bet velti vien

Gūstā liktais var ilgoties

Cietuma vaļņiem pāri sniegt,

Rokas izstiept un gausties.

Bet kāds dievs gan grāba to

Viņā tālē;

Un iz Īlijas* šurp

Nesa viņu atpakaļ,

Šeit, kur vecais, no jauna pušķots

Tēva nams,

Neizsakāmas

Līksmas un mokas —

Agrā laimība. —-

Atkal pieminēt mīļi.

 

 

PANTALĪDA

 

(Kā kora vedēja.)

 

Nu dziesmu gaitu līksmu pilno atstājat,

Uz augstām durvīm vēršat savus skatienus!

Ko redzu, māsas? Vai tik kundze neatnāk

Ar aša soļa sparu šurpu atpakaļ?

Teic, augstā karaliene, kas gan varēja

Tev apsveikuma vietā tavā mājoklī

Tikt satricinošs? Tu to apslēpt nespēji;

Jo riebas redzu tavā pierē rakstītas

Un cēlas dusmas, kurās jaucas pārsteigums.

 

 

HELENA

 

(Kura atstājusi durvis vaļā, uztraukta.)

 

Gan Ceisa meitai sīkas trīsas nepieder,

Un baiļu roka, aši viegla, neskar to;

Bet pēkšņās šausmās, kuras kāpj iz vecās nakts

Kā klēpja, pirmsākumā daudzveidīgas vēl,

Un veļas augšup it kā kvēļu mākoņi

Iz kalna liesmu plaismas, — dreb ir varonis.

Tā liesmu pilnu zīmējuši stiģiskie*

Man ieeju šai namā, un vistīkamāk

No daudzkārt mītā sliekšņa, ilgi cerēta,

Es ejot šķirtos, līdz viesim atlaistam.

Bet nē! es bēdzu gaismā, tāļāk mani dzīt

Jūs neiespējat, tumsas varas slepenās!

Es svētīšu šo namu; lai tad skaidrots rogs

Var liesmām apsveikt karalieni, karali.

 

 

KORA VEDEJA

 

Tu, cēlā kundze, neslēp savām kalponēm,

Kas cienot klausa tevim, kas ir noticis!

 

 

 

HELENA

 

Ko ieraudzīju, pašas acīm redzēsat,

Ja savu tēlojumu tikai vecā nakts

Nau atkal aprijusi klēpja dziļumā.

Bet, lai jūs zināt, es jums vārdos pateikšu;

Kad karaļnama cēlās telpās iegāju,

Lai izpildītu pienākumu svinīgi,

Es izbrīnējos tukšo eju klusuma.

Ne naski tekājošo troksnis ausīs skan,

Ne rosu rīkošanos vēro acu skats,

Ne meitas nerādījās, nedz ar apteksne,

Kas citkārt laipni katru svešu apsveikt steidz.

Bet, kad es tuvāk ugunskuram piegāju,

Es ieraudzīju līdzās pelniem pusdzisā

Tur zemē sēdam lielu, segtu sievieti,

Ne guļam tā man likās, bet gan domājam!

Ar bārgu balsi raidu viņu darbā iet,

Jo šķitu viņu esam nama apteksni,

Ko aizgādādams atstājis še karalis;

Bet, segā segta, nekustoši sieva sēd.

Uz maniem draudiem viņa labo roku ceļ,

Kā mani no roga un nama projām aizraidot.

Es, dusmās novērsdamās, aizsteidzos tūlīt

Uz pakāpenēm, kuras ved uz talamu*,

Kas jauki pušķots, blakus mantu istabai;

Bet brīnumsieva aši augšā uztrūkstas,

Man ceļā stājas pavēloši, draudoši,

Stāv kalsni liela, dobjais skats drūmasiņains,

Viss tēls tik dīvains, acis, garu mulsina.

Bet vējam mana runa; velti nopūlas

Mans vārds jums veidot tumsas tēlu radoši.

Tur skatat pašas! Tā pat uzdrīst gaismā nākt!

Ðe mums ir vara, iekam atnāk karalis.

Nakts šausmu ķēmu vistīm Fēbus, daija draugs,

Dzen tumšās alās vai ar slogā stingri spiež.

 

(F o r ķ i ā d a* parādās uz sliekšņa durvju stenderu starpa.)

 

 

KORIS

 

Daudz jau es redzēju, kaut gan cirtas

Viļņiem vēl apvij šaurās man jūtas!

Briesmas man biezi rādījās mūžā:

Vaimanas kāra, Īlijas nakts,

Posts un gals

Cauri caur trosmu, putekļos tītu,

Kareivju drūzmā dzirdēju dievus

Šausmīgi saucam, dzirdēju naida

Varskaļu balsi, — skanēja lauks,

Vaļņi, pils.

 

Ak! vēl stāvēja Trojas pils,

Viņas vaļņi, bet liesmu spēks

Jau no nama uz namu iet,

Pleðas, celdamies ðeit un tur,

Paša vestas vētras dvēsts,

Pāri pār gulošo pili.

Bēgot redzu vēl: dūmi kūp, -

Un, kur zvīļojot kvēle zvirst,

Šausmu šutuši dievi nāk,

Soļo, dīvainos tēlos aug,

Milzu lieli, liesmām caur',

Uguņu zaigošai svelmei.

Vai to skatīju, vai man

Tikai baiļu apskautais gars

Tēloja murgus? Es nezinu

Mūžam teikt, bet, ka es šo

Šausmīgo acīm redzu šeit,

To es gan tiešām zinu;

Varētu to ar rokām grābt,

Ja no šēmekļa bailes vien

Mani nedzītu projām.

 

Kura no meitām

Forķidam esi?

Es tevi līdzinu

Haosa dzimtai.

Varbūt tu nāci, sirmā Graja,

No tām māsām, kam tika dots

V i e n s tik zobs un v i e n a acs

Maiņus lietot par visām?

Kā tu vēl drīsti,

Riebekli, stāties

Līdzās ar daiļumu

Fēbum priekš acīm?

Nāc ar gaismā, ja tevim tīkas!

Neredz nejauko viņa skats,

Viņa svētā acs nekad

Ēnas redzēj'si nava.

Bet mūs, mirstīgos, piespiež, ak!

Bēdīgs liktenis dievamzēl

Acu sāpes bez gala ciest,

Kuras no negantā, mūžīgi sodītā

Daiļu mīlošiem celtas tiek,

 

Jā, tad dzirdi, ja pretī nāc

Mums bez kauna, lai skan tev lāsts!

Katra rājiena drauds lai skan,

Nākot iz lādošās mutes no laimīgiem,

Kam no dieviem ir dāvāts veids. —

 

 

FORĶIĀDA

 

Vēl vecam vārdam paliek augsta nozīme,

Ka kauns un skaistums mūžam kopā nestaigā

Pa vienu ceļu zemes zaļos laukumos.

Gan abos iesakņojies dziļi vecais naids,

Ka, kur vien tiekas, savus ceļus mērojot,

Ikviens pret pretinieku atgriež muguru.

Tad katris steidzas ašāk atkal tāļāki,

Kauns skumju pārņemts, skaistums drošā nekaunā,

Līdz viņu sagrābj beigās Orkus* dobjā nakts,

Ja vecums iepriekš viņu nava vaļājis.

Nu jūs še rodu, pārgalvībā plūdušas

Iz svešatnes, bez kauna, — domāt: dzērvju bars,

Kas skaļi klaigā, mums pār galvu laizdamās

Kā garās mākoņrindās, ķērcot balsi ceļ,

Un klusais ceļnieks augšup lūko neviļus;

Bet savu ceļu dzērves gaisā aizlido,

Un savu seko ceļnieks: tā ar būs ar mums! —•

 

Kas jūs gan esat, ka ap karaļmājokli

Kā menādas*, kā ģirtas trokšņiem sirojat?

Kas gan jūs esat, ka jūs nama apteksnei

Tā pretī kaucat it. kā suņi mēnesim?

Vai domājat, man noslēpts, kādas dzimtas jūs?

Tu kara dzimums, kaujas šūpļa perējums!

Tu vīru kārais, pavedoši pavestais,

Tu spēka dzēsējs kareivim un pilsonim!

Jūs pulkā redzot, šķiet man, bars no siseņiem

Še zemē laidies, klādams zaļošus tīrumus.

Jūs apēdējas svešiem sūriem pūliņiem!

Jūs postītājas uzdīgušai turībai!

Tu karā gūta, tirgū pirkta prece, tu!

 

 

HELENA

 

Kas kundzes priekðā aprāj viņas kalpones,

Tas noziedzīgi aizskar mājas tiesību;

Jo kundzei vienai piekrīt slavēt teicamo

Un atkal sodīt, kas tai šķietas esam ļauns.

Es arī mierā, kā tās kalpojušas man,

Kad Trojas augstā vara bija aplenkta

Un krita pīšļos; jā, ne mazāk arī tad

Kad maldu ceļā cietam bēdu bārgumu,

Kur citkārt katris sevim paliek tuvākais.

Ir še, es ceru, uzticīgs būs jautrais bars!

Ne kalpa kārta, tikai dienasts kungam rūp.

Tu cieti klusi, ko pret viņām zobus ņirdz?

Ja karaļnamu esi krietni kopusi,

Kopð nebij kundzes, tas par slavu tevim der;

Bet nu tā pate atnāk, tagad atkāpies,

Lai algas vietā tevi neaizsniegtu sods!

 

 

FORĶIĀDA

 

Pret mājeniekiem draudus teikt ir tiesība,

Ko dieviem mīļa kunga augstā kundze gan

Var ilgos gados gudriem darbiem nopelnīt.

Tu, atzītā no jauna, vecā godībā

Kā karaliene un kā kundze iestājies,

Tad valdi, sagrāb grožus sen jau palaistos,

Ņem īpašumā mantu, mūs ar visus līdz!

Bet visu pirmāk sargi mani, vecāko,

No bara, kas pret tavu gulbja skaistumu

Kā īsspārnotu — klaigājošu zosu pulks.

 

 

KORA VEDEJA

 

Cik nejauks pretī daiļam rādās nejaukums!

 

 

FORĶIĀDA

 

Cik neprātīga pretī prātam muļķība!

 

(No šejienes sākot, koretīdas atbild pa vienai, Iznākot no kora)

 

 

KORETĪDA* PIRMĀ

 

No tēva Ereba* vēsti, vēstī no mātes Nakts!

 

 

FORĶIĀDA

 

Teic tu no Scillas*, tai tu miesīgs māsas bērns!

 

 

KORETĪDA OTRĀ

 

Iz tavas dzimtas izceļas dažs riebeklis,

 

 

FORĶĪĀDA

 

Uz Orku steidzies! Tur sev meklē radniekus!

 

 

KORETĪDA

 

TRESAI

 

Kas Orkū dzīvo, tie jau tev par jaunu vēl.

 

 

FORĶIĀDA

 

Ar veco Tirēziju* mīlināties ej!

 

 

KORETĪDA CETURTĀ

 

Tev Oriona® amma meitasmeitas bērns.

 

 

FORĶIĀDA

 

No harpijām* tu, šķiet man, mēsliem barota.

 

 

KORETĪDA PIEKTĀ

 

Ar ko tu baro savu kalsno ģilteni?

 

 

FORĶĪĀDA

 

Gan ne ar asnīm, kuras pārāk kāro tu.*

 

 

KORETIDA SESTĀ

 

Uz līkiem tu tik kāra, riebīgs līķis pats!

 

 

FORĶIĀDA

 

Tev vampīrzobi bezkaunīgā mutē spīd,

 

 

KORA VEDĒJA

 

Gan tavu aizbāzīšu, teikšu, kas tavs vārds.

 

 

FORĶIĀDA

 

Teic sevi pirmāk! mīkla tūdaļ minēta.

 

 

HELENA

 

Ne sašutusi, tikai skumja nostājos

Še jūsu vidū, šādas ķildas sparu liegti

Jo vairāk kaitīgs valdukungam nau nekas

Kā uzticamu kalpu slepu zvīļošs naids.

Tad viņa pavēļu atbalss nenāk atpakaļ

Kā ātri veikti darbi, jaukā saskaņā,

Nē, patvaļīgi dimdot, apkārt viņam dūc,

Šiem pašmaldoņiem, veltā kārtā rājošiem.

Bet vēl daudz vairāk: netikušā šutumā

Jūs šurpu saucat posta ainu briesmekļus,

Kas klimst ap mani, ka uz Orku pate es

Kā rauta jūtos prom iz tēvu tīrumiem.

Vai atmiņas tās ira? Māži mani grābj?

Vai viss tas biju? Esmu? Būšu nākotnē?

Tā sapņu — baigu aina, pilsētu grāvēja*?

Šis bailēs trīsē, vienīgi tu, vecākā,

Tu stāvi rāmi; saprātīgu vārdu teic!

 

 

FORĶIĀDA

 

Kas ilgus gadus daudzējādu laimi redz,

Tam sapnis šķietas pate dievu laipnība.

Tu apbalvotā bezgalīgā pārmērā,

Tu dzīves tekā redzēji tik mīlošus,

Drīz iedegušos mesties katrā pārdrosā.

Jau agri Tēzejs tevi kaislā gūstīja,

Kā Hēraklis tik spēcīgs, skaisti veidots vīrs.

 

 

HELENA

 

Tas grāba mani - desmitgadu stirniņu

Un mani slēdza savā pili Afidnus*.

 

 

FORĶIĀDA

 

Caur saviem brāļiem drīzi tiki svabada;

Pēc tevis jāja pulkiem cēli varoņi.

 

 

HELENA

 

Bet Patroklus* starp visiem, labprāt atzīstos

Man bija tīkams, Ahilleja līdzveidis.

 

 

FORĶIĀDA

 

Bet tēvs pie Menelāja tevi aizdeva,

Pie namatura, drošā jūras braucēja.

 

 

HELENA

 

Tēvs viņam meitu deva, līdzi valstību.

Iz laulu dzīves Hermlone* piedzima.

 

 

FORĶIĀDA

 

Bet, kad viņš taļi Krētu gāja iemantot,

Tev, vientulīgai, radās viesis, pārāk skaists.

 

 

HELENA

 

Kam šo pusatraitnību tu man piemini,

Un kas par postu šausmām no tas izcēlās?

 

 

FORĶIĀDA

 

Ir man viņš brauciens, brīvidzimtai krētietei,

Tik nesa gūsta jūgu, ilgu verdzību.

 

 

HELENA

 

Viņš tevi cēla tūdaļ šeit par apteksni,

Daudz uzticēdams: pili, visas mantības.

 

 

FORĶIĀDA

 

Tu visu meti, aizgriezies uz Īliju,

Lai nebeidzamus mīlas priekus baudītu.

 

 

HELENA

 

Ak, nemin priekus! pārāk skarbas ciešanas

Bez gala lējās — krūtīs, galvā nevaldot.

 

 

FORĶIĀDA

 

Bet teic, tu rādījusēs divkārts veidojums:

Tur Trojā redzēts, bet ar reizē Ēģiptē.*

 

 

HELENA.

 

Kam jauci prātu, neprātībā mulsinā!

Pat tagad, kura esmu, — es to nezinu.

 

 

FORĶIĀDA

 

Tad ļaudis saka, vēl iz dobjās ēnu valsts

Tev kaislā mīlā piebiedrojies Ahillejs,

Jau agrāk mīlot tevi, pretī liktenim.

 

 

HELENA

 

Es — sapņu aina — sapņu ainai tuvojos.

Tas bija sapnis, tā jau paši vārdi teic.

Es gaistu gaisā, sapņu aina pate sev.

 

(Ieslīgst puskorim rokās.)

 

 

KORIS

 

Klusi! klusi!

Tu ļaunace, tu ļaunmēle, tu!

Iz tik riebīgas, vienzobīgas

Mutes, kas lai izdves

Tādam briesmīgam šausmeklim!

Labdarīgs Izliekas, bet ļauns tam ir prātā,

Vilka niknumu zem aitādas slēpj;

Man viņš ir daudz briesmīgāks nekā

trejgalvīgā suņa rīkle.;

Bailēs gaidot stāvam mēs:

Kad? Kā? Kur tik izlaužas

Tāda viltus

Dziļi glūnošais briesmeklis?

 

Tagad ne mierinoðs no tevis ir dzirdams,

Lētu pasniedzošs*, kāds piemīlīgs vārds;

Pagātnē roc, prātā tik vedot mums

Ļaunļaunu vien, ne labu;

Līdzi tu mums aptumšo

Spoži gaišo tagadni,

Nākamības

Maigi vizoðo cerību,

 

Klusi, klusi!

Lai jel valdnieces dvēsle,

Gatava projām jau klīst,

Turas cieti, lai tura

Līdzi sev daiļāko veidu,

Kāds tik šai saulē redzēts jelkad,

 

(Helena atspirgusi un stāv atkal vidū.)

 

 

FORĶIĀDA

 

Parādies iz padebešiem, augstā saule, spīdi mums,

Aizsegta jau jūsmināji, žilbot valdi vizumā!

Kā tev pasauls āres klājas, lūkojas tavs liegais skats.

Nejauku tās mani rāja, tomēr jauko pazīstu.

 

 

HELENA

 

Iznākot iz tukšās tumsas, kura sedza ģībušo,

Labprāt mierā spirdzinātos, manas miesas gurušas,

Bet — tā nākas karalienēm, visiem ļaudīm nākas tā

Saņemties un drošināties, kas ar pārsteidz draudoši.

 

 

FORĶIĀDA

 

Sava lieluma tu stāvi, savā skalstumā priekš mums,

Tavi skati teic, ka pavēl: ko tie pavēl? Izsaki!

 

 

HELENA

 

Jūsu ķildas nolaidību steidzat tūdaļ izlabot!

Ziedojumu sarīkojat, tā kā karals vēlēja!

 

 

FORĶIĀDA

 

Viss jau gatavs stāv tur nama; kausi, trijkājs, cirvis

trīts,

Slacināmais, kvēplnāmais; apzīmē, kas ziedojams!

 

 

HELENA

 

To man karals nava teicis.

 

 

FORĶIĀDA

 

Nava teicis? Bēdas! Posts!

 

 

HELENA

 

Kas par bēdām tevi nomāc?

 

 

FORĶIĀDA

 

Tevi ziedos, karalien!

 

 

HELENA

 

Mani?

FORĶIĀDA

 

Ja, un tās.

 

 

KORIS

 

Ak, dievi!

 

 

FORĶIĀDA

 

Tu caur cirvi kritīsi.

 

 

HELENA

 

Šausmas! Es tā paredzēju!

 

 

FORĶIĀDA

 

Neizbēgamas tās šķiet.

 

 

KORIS

 

Ak! Un kas ar mums gan notiks?

 

 

FORĶIĀDA

 

Viņa cēlā nāvē mirs;

Bet pie augstās spāres iekšā, kas uz sevis jumtu nes,

Jums kā blēņās ķertām čakstēm visām rindā

karāties!*

 

(Helena un koris stāv izbrīnējušās un pārbijušās zīmīga, labi sagatavotā grupā.)

 

Jūs spoki! — Sastinguši tēli stāvat jūs,

Aiz bailēm atstāt dienu, kas jums nepieder!

Tā ļaudis arī, visi spoki līdzi jums,

Ne labu prātu no saules gaismas atsakās;

Bet nau neviena, kas no gala viņus glābj;

To visi zina, tomēr retiem vien tas tik,

Jūs tagad beigtas; tātad tikai steidzaties!

 

(Sasit plaukstās; tūliņ parādās pie vārtiem aiztīstīti dvērģu tēli*, kuri izteiktās pavēles uz vietas asi izpilda.)

 

Nāc šurpu, nezvērs drūmais, lodes apaļais!

Ðurp velies aši! šeit var kaitēt, cik vien tīk!

Še altārs statāms, zelta ragiem izrotāts!

Lai asais cirvis pāri sudrabmalai spīd!

Un pildat ūdens krūzes, daudz būs jāmazgā

Še melna asins šausmu pilnu traipekļu.

 

Tad dārgo segu pāri grīdai izklājat,

Lai ziedojamā karaliski ceļos krīt

Un, segā tīta, tūdaļ, šķirtu galvu gan,

Ar cienu, godu tomēr apbedīta tiek!

 

 

KORA VEDĒJA

 

Še karaliene stāv sāņus, domās grimusi,

Un meitenītes it kā pļauta zāle vīst;

Bet vecākai, man šķietas, uzliek pienākums

Ar tevi mainīt vārdu, tu visvecākā.

Tu esi gudra, labu prātu rādi mums,

Kaut nesaprazdams tevi aizskāra šis bara.

Tad teic, ko zini; kā vēl glābties iespējams?

 

 

FORĶĪĀDA

 

Tas lēti teicams. Tik no karalienes vien

Viss atkarājas, sevi uzturēt un jūs.

Tik droðas vajga, vajga ātri apņemties.

 

 

KORIS

 

Cienīgākā tu no Parcēm, visugudrā Zibille,

Turi vērtas zelta dzirkles, jundi dienu, glābiņu!

Mēs jau jūtam lidināmies, raustāmies un karājamies

Mūsu locekļus, kas mīļāk pirms vēl dejā izpriecātos,

Tad pie mīļā dusētu,

 

 

HELENA

 

Lai viņas trīsē! Sāpes jūtu, bailes ne.

Bet, ja tu zini, kā var glābties, paldies tev!

Jo gudram, tālredzīgam rādās iespējams

Ir tas, kas neiespējams. Runā tad un teic!

 

 

KORIS

 

Runā, teic! ak, teic mums aši, kā lai izbēgam no

niknām

Šausmu cilpām, kuras draudot kā vianelāgākās rotas

Savelkas ap mūsu kakliem? Iepriekš jūtam,

nabadzītes,

Aizelšamies, nodvēšamies, ja tu, Rea, visu dievu Augstā māte, nežēlo.

 

 

FORĶIĀDA

 

Vai jums ir pacietības garā nostāstā

Līdz galam noklausīties? Daudz kas vēstāms man

 

 

KORIS

 

Gan' pacietības! Klausoties mēs dzīvojam.

 

 

FORĶIĀDA

 

Kas, mājās likdams, cēlo mantu paglabā

Un augstā nama mūrus godam labot prot,

Kā arī jumtu pasargāt pret lietavām,

Tam labi klāsies ilga mūža ritumā;

Bet, kurš pār nama svēto slieksni kāju ceļ,

Ar viegliem soļiem noziedzīgi pārkāpdams,

Tas atgriežoties veco vietu varbūt rod,

Bet viss ir pārmainījies, ja ne nopostīts.

 

 

HELENA

 

Ko tādus vecus sakāmvārdus mini šeit?

Tu gribi stāstīt; kam tev aizkārt pretīgo!

 

 

FORĶIĀDA

 

Es vēstu vēsturisku, tas nau pārmetums.

No līčiem līčos brauca laupot Menelājs

Un krastos, salās, visur sīra naidīgi,

Ar laupījumu, kāds tur nama, pārnākdams.

Ap Īliju viņš mita gadus desmitus;

Tad, mājās braucot, nezinu, cik gadu bij.

Bet kāds nu tagad Tindareja augstais nams?

Kā stāv ar valsti, kas tam apkārt izpletās?

 

 

HELENA

 

Vai tevim rāties tā pagalam ieaudzis,

Ka tu bez paļas nespēj lūpas atdarīt?

 

 

FORĶIĀDA

 

Tik daudzus gadus kalnleja bij atstāta,

Kas ziemeļos aiz Spartas stāvus paceļas,

Un Taiģets aiz viņas, kur kā jautris strauts

Rit lejup Eirots, mūsu lejā tecēdams

Caur niedulājiem, jūsu gulbju miteklls.

Tur kalnos klusi nometusēs droša cilts,

Kas atnākusi šurp iz kimmeriskās nakts*,

Sev uzceldama stipru pili kalngalā;

No tās tie spaida ļaudis apkārt, kā tiem tīk.

 

 

HELENA

 

To viņi izdarīja? Neiespējams šķiet.

 

 

FORĶIĀDA

 

Tiem bija laika, varbūt gadu divdesmits.

 

 

HELENA

 

Vai viens ir valdnieks? Vai tie laupītāji ir?

 

 

FORĶIĀDA

 

Nau laupītāji, viens ir viņu valdītājs.

Es viņu nepaļāju, kaut viņš ienaidnieks.

Viņš spēja visu paņemt, bet tam pietika

Ar «brīvdāvanām»*; meslu viņš to nesauca.

 

 

HELENA

 

Kāds viņa izskats?

 

 

FORĶĪĀDA

 

Itin brangs! Viņā man gan tīk.

Viņš mundris, dūšīgs, īsti smalks un izglītots,

Kā grieķos retums — saprātīgs un gudris vīrs.

Par barbariem tos saukā, man turpretim šķiet,

No šiem neviens nav grīnīgs, kā pie Īlijas

Dažs varons izrādījās īsti mežonīgs.*

Tā lielsirdību cienu, tai es paļāvos.

Un viņa pili, to jums būtu jālūko!

Tas ir kas citāds nekā rupjais sakrāvums,

Kā jūsu tēvi kā nebūt to savēla,

Tā ciklopiski* neaptēstus akmeņus

Uz akmeņiem tik gāžot; tur turpretim viss

Ir taisnots, mērots, kopā taists pēc priekšrakstā.

No āras skatat! Debešos tā paceļas

Tik slaida, cieta, spoguļgluda notēsta;

Tur augšā rāpties — domas pat tur noslīstu! –

Un iekšā galmu plašās telpas izplešas,

Visapkārt pilnas daždažādu ietaišu.

Tur redzat stabus, lokus, sīkus stabiņus

Un galerijas, altanus, kur izlūkot,

Un ģerboņi tur pulkiem.

 

 

KORIS

 

Kas tie tādi ir?

 

 

FORĶIĀDA

 

Jau Ajakss* nesa loku čūsku vairogā,

Un septiņiem priekš Tēbām* bija nozīmes.

Ikvienam vairogs tēlains, bagāts, izrakstīts.

Tur mēness, zvaigznes tumšos debess plašumos,

Tur dieve, varons, trepes, zobens, lāpas ar

Un daudz, kas mācot stiprām pilīm draud.

Ir mūsu varoņpulki tādas zīmes nes

No tēvu tēviem raibu krāsu spožumā.

Tur redzat lauvas, ērgļus, ķetnas, knābjus ar,

Tad ragus, spārnus, rozes, pāvu košumu,

Ir švītras zelta, melnas, zilas, sarkanas.

Tur viņi zālēs rindu rindās karājas, —

Šīs zāles bezgalīgas, pasauls plašumā.

Tur varat dejot!

 

 

KORIS

 

Vai ar dejotāji ir?

FORĶIĀDA

 

Tie visubrangie! zeltā sprogām, ņipris bars!

Tie smaršo jaunību! Patiss tik tā smaršoja,

Par tuvu nākdāms karalienei.

 

 

HELENA

 

Nekrīti

Iz savas lomas. Teic, kāds ir tavs pēdējs vārds!

 

 

FORĶIĀDA

 

Tev jāteic pēdējs, nopietni un skaļi — jā!

Un tūdaļ sargās tevi viņa stiprā pils.

 

 

KORIS

 

Teic īso vārdu, izglāb sevi un ar mūs!

 

 

HELENA

 

Kā? lai es baidos, ka var karals Menelājs

Tik grini ziegties, mani nokaut ziedodams?

 

 

FORĶIĀDA

 

Vai neatmini, kā viņš, vaļājis Parisu,*

Tā brāli Deifobu sagrieza briesmīgi,

Kurš gūva tevi, stūrgalvīgo atraitni,

Par sievu ņemdams? Degunu, ausis tam nogrieza

Un saplosīja; šausmas bij to uzlūkot.

 

 

HELENA

 

Viņš darīja to viņam; tas bij manis dēļ.

 

 

FORĶIĀDA

 

Un viņa dēļ viņš tevim padarīs tāpat.

Nau dalāms daiļums; kas to visu turēja,

To labāk posta, lādot katrām dalībām.

 

(Tāļumā atskan taures; korts satrūkstas.)

 

Kā tauru dima ausis, iekšas dārdot plēš,

Tā greizsirdība dziļi, cieti ieķeras

Iekš vīra krūtīm, kurš to mūžam neaizmirst,

Kas reiz tam piederējis, ko viņš zaudējis.

 

 

KORIS

 

Vai tu jūti taures skaņas, spožas bruņas zibsnījam?

 

 

FORĶIĀDA

 

Sveiks man esi, kungs un karal! atbildību dodu tev.

 

 

KORIS

 

Ak, un mēs?

 

 

FORĶIĀDA

 

Jūs zināt labi, redzat, viņas nāve klāt;

Pieminat, jums jāmirst iekšā! nē, jums nava glābiņa.

 

(Starpbrīdis.)

 

HELENA

 

Es pārdomāju pirmo, ko lai apņemos.

Tu naidīgs dēmons, to es dziļi sajūtu,

Un labu, baidos, tu par ļaunu vērtīsi.

Vispirms es gribu tev uz pili līdzi iet;

Kas tāļāk — mana ziņa: karaliene slēpj

Sev dziļi krūtīs citiem nepieejamu,

Ko nodomāja. Ej pa priekšu, vecene!

 

 

KORIS

 

Ak, labprāt ejam mēs līdz

Steidzošiem soļiem;

Nāve aiz mums,

Priekšā otrukārt

Pili mēs redzam,

Nepieejamus vaļņus.

Lai viņa apsargā mūs,

Līdzi kā Īlijas pils,

Kura beigās ar

Krita tikai caur viltu vien.:

 

(Miglas klājas, aizsedz skatuves tāļumu, arī tuvumu pēc patikas.)

 

Lūk, tikai lūk!

Māsas, skataties!

Diena bij jautra, man šķiet?

Miglas švītrām uz augšu kāpj

Pāri svētam Eirotam;

Neredzams vairs mīlīgais,

Niedrām augušais upes krasts;

Brīvi ar, lepnumā

Liegi slistoðos gulbjus

Kopā jautri peldam

Neredzu, ak, vairs!

 

Klau, tomēr klau!

Dzirdu, tāļi dzied,

Tāļi dzied smakusi balss,

Nāvi junda, viņi tā teic;*

Ak, kaut tā tik arī mums

Laimes vietā neatnes

Beigās postu un nelaimi,

Gulbju līdzīgām mums,

Baltiem kakliem, un arī

Mūsu gulbja meitai*!

Vai mums! vai, ak vai!

Visu aizklāja jau

Apkārt migla visnoļ.

Neredzam viena otru vairs!

Kas ðe tiek?

Ejam mēs? Lidojam vai

Steidzīgiem soļiem pār laukumu?

Redzi ko? Vai tik Hermess* vien

Nevada mūs? Valdot vai nevizo

Zeltītais zizlis, mums atpakaļ iet,

Prom uz pelēkaustošo, uz pretīgo,

Pilno veidoļu netveramu,

Pārpildīto, mūžam tukšo Hadi?

 

Jau uz reizi tumsa metas, nespīdoši aizklīst migla,

Pelēkdrūmi, mūrubrūni. Vaļņi skatam priekšā stājas,

Brīvu skatu bārgi liedzot Vai tas pagalms, dziļa

bedre?

Šaušalas mūs atkal sagrābj! Māsas, ak? mēs

sagūstītas

Īstā, cietā gūstībā.

 

 

 

Iekšējais pilspagalms,

 

visapkārt bagāti izrotātas, fantastiskas viduslaiku ēkas.

 

 

KORA VEDEJA

 

Bez apdoma un prāta, īsti sievišķi!

No mirkļa atkarīgas, vēja lokāmas

Tā nelaimē, kā laimē: nemākat neko,

Jūs mierā panest. Viena pretojas vienmēr

Ar sparu otrai, citas ņegu ņegam tai;

Tā priekos, bēdās līdzi gaudat, smejaties.

Nu cieðat klusu, uzklausat, ko kundze ðeit

Par jums un sevi augsta prātā nospriedīs!

 

 

HELENA

 

Kur esi, Pitonisa*? Kā tevi sauc, ?

Iz velvēm iznāc, parādies iz drūmās pils!

Vai gan tu gāji brīnumainam varonim

Par mani pieteikt, saņemšanu gatavot?

Tad paldies saku, ātri aizved mūs pie tā!

Es maldu beigas vēlos, mieru vēlos sev.

 

 

KORA VEDĒJA

 

Tu velti lūko, karaliene, apkārt šeit;

Tas netēls zudis varbūt viņš ir palicis

Tur viņā miglā, kuras segā nezin kā

Mēs tikām šurpu aši, soļus nesperot.

Varbūt tā maldās labirinta šaubībā

Šai brīnumpilī, kas iz daudzām vienota,

Pēc kunga prasot, augstās saņemšanas dēļ. —

Bet lūko augšā! pulkiem tur visapkārt mudž

Pa galerijām, logiem augstiem portāliem,

Kust šurpu turpu ašu kalpotāju bars;

Tas stalti lepnu saņēmumu nozīmē.

 

 

KORIS

 

Man atveras sirds! Ak, skatat tik turp,

Kā tik cēli tie lejā un nesteidzot kāpj,

Jaunsārtākā pulkā cik smuidri tie nāk, ?

Kā tiem kārtota gaita! Kas pavēli dod

Viņiem rādīties, glītotiem bērnībā jau —

Šie jaunekļi zēni*, šis raženais bars!

Ko lai apbrīno vairāk? Cik slaidi tie iet?

Vai kā cirtās mati ap baltpieri slīd?

Vai kā vaigu gali kā firziķi sarkst

Un līdzi mīlīgi viļņoti ar?

Labprāt es tiem iekostu, baisma tik ņem;

Jo tad mute gan piepeši pildītos man —

Pat izteikt to ðausmas — ar pelniem.*

Bet visu skaistie,

Tie šurpu nāk;

Ko viņi tik nes?

Troņkāpji, šķiet,

Sega un krēsls,

Apkars, kas telts-

līdzīgi sedz;

Pāri, pāri veļas,

Mākoņvaiņagojas

Pāri kundzei visnoļ;

Jau viņa kāpa,

Lūgta greznos spilvenos sēst.

Nākat jūs klāt,

Kāpu pēc kāpa,

Riedaties ðeit!

Cienīgs, ak, cienīgs, trejkārt cienīgs,

Lai ir sumināts saņēmums šāds!

 

(Viss, ko koris izteic, notiek pamazām. Kad zēni un jaunekļi garā rindā nokāpusi lejā, parādās F a u s t s augšā uz trepēm, vidus laiku bruņenieku galina apģērbā, un nāk lēni, cienīgi lejā.)

 

 

KORA VEDEJA

 

(Viņu uzmanīgi aplūkodama.)

 

Ja šim ne dievi, kā tie bieži darīt mēdz,

Uz īsu laiku brīnumcēlu augumu

Un lepnu veidu patīkamu uzstātni

Ir vēlējuši, — viņam izdosies ikreiz,

Ko vien viņš iesāk, vai nu vīru cīniņā,

Vai sīkā karā pretī daiļām sievietēm.

Viņš tiešam pārāks daudziem citiem varoņiem,

Un augstā cienā tos es acīm redzēju,

Tur lēni cēliem soļiem, pilniem godības,

To redzu nākam; karaliene, pavērsies!

 

 

FAUSTS

 

(Pienākdams, viņam pie sāniem virs, važās saistīts.)

 

Kur klājas apsveikt tevi svinīgi

Un goda pilni saņemt, vedu tev

Še važās kalpu, kurš bij aizmirsis,

Kas nākas, atņemdains man pienākumu.

Še ceļos nometies un augstai kundzei

Par savu lielo vainu atzīsties!

Šis, augstā karaliene, ir tas vīrs,

Kas reti skaidrām acīm augstā torni

Ir nolikts apkārt skatīt, debess telpas

Un zemes tāļi asi pārlūkot,

Kas parādītos šur vai tur,

No kalniem lejup pilij tuvojoties,

Vai ganāms pulks, vai varbūt kara spēks;

Mēs viņus apsargājam, vairām šos,

Bet šodien — kādu ziegu nolaidību!

tli tuvojies, viņš nejunda, un gaisis

Ir pienācīgais goda saņēmums

Tik augstai viešņai. Viņam būs to maksāt

Ar savu dzīvību, viņš savas asnīs

Sen gulētu; bet vienīgi tik tu

Še vari sodīt, žēlot, kā tev tik.

 

 

HELENA

 

Tik augstu godu, kā man piešķiri,

Par soģi, valdenieci, lai ar tik

Vai mēģinumam, kā es noskārstu, —

Tad pildu soģa pirmo pienākumu,

Ļauj apsūdzētam attaisnoties. Runā!

 

 

TORŅA SARGS LINCEJS

 

Laid, lai skatu, ceļos slīkstu!

Laid, lai dzīvoju, lai nīkstu!

Jau es nodevies ðai skaistai

Sievai, dievu Ðurpu laistai.

 

Gaidīdams uz dienas ausmu,

Rīta pusē lūkojos;

Pēkšņi brīnišķi, pret jausmu

Saule lēca dienvidos.

Skatu vērš uz viņu pusi, —

Aizas, kalni aizmirsti,

Zeme, debess nobālusi:

Viņu redzu vienīgi.

 

Manim doti acu stari

Lūša acu spodrumā,

Apžilba šie manim ari

It kā tumša sapinā.

 

Vai mans prāts ko pazīt jēdza?

Torni? vārtus? vaļnumu?

Migla nāca, migla bēdza, —

Tādu dievi ieraugu!

 

Acis, krūtis rautas gāja

Pretī maigam spožumam;

Viznais skaistums mulsināja

Prātu manim nabagam.

Ne vairs minēt, ne vairs zināt

Savu sarga zvērestu;

Draudi mani iznīcināt!

Skaistums vaļā dusmību.

 

 

HELENA

 

To ļaunumu, Ko nesu, nevaru

Es pate sodīt. Vai man! Liktenis,

Ak, vajā mani, visur vīru krūtis

Tā mulsināt, ka viņi netaupa

Ne sevi, ne kas cienīgs. Laupot drīz

Un viļot, cīnoties un vadājot,

Gan dievi, pusdievi un varoņi,

Pat dēmoni, tie klaidā mani veda.*

Tos vienkārt mulsināju, divkārt vairāk

Un trejkārt, četrkārt postu atnesu.*

Lai iet šis labais, dari viņu brīvu!

No dieviem mulsināto nesodi!

 

 

FAUSTS

 

Es, karaliene, redzu brīnoties

Gan mērķējošo un gan cievainoto;

Es redzu loku, kas še bultas sūta

Un ievaino. Pēc bultām bultas nāk

Un mani skar; es visur manu tās

Pa pili zvinkšot, spārnos laižoties.

Kur esmu? Tu man uzticīgos dari

Uz reizi neklausīgus, mani vaļņi

Top nedroši. Es baidos, kara spēks

Jau klausa kundzei — uzvarētājai.

Kas atliek man, ka sevi līdz ar visu,

Ko savu skaitīju, tev rokās dot?

Pie tavām kājām brīvi, uzticīgi

Ļauj tevi, kundze, atzīt, kas tūlīt,*

Šurp nākot, troni, valsti mantoja.

 

 

LINCEJS

 

(Ar kasti, un vīri, kas viņam citu nes pakaļ.)

 

Skat, kundze, mani atnākot!

Nāk bagāts skata ubagot,

Viņš tevi uzlūko un jūt,

Cik nabags var, cik bagāts būt,

 

Kas biju ? Kas es esmu gan?

Kas gribams ir? Kas darāms man?

Ko acu skadrums derēt var?

Viņš atsprāgst, līdz šo troni skar.

 

No austrumiem mēs atnācām.

Un vakarmalas postījām;

Pēc tautas tauta plaši klīst

Vairs pirmo citas nepazīst,

Krīt pirmā, otrā paceļas,

Un trešās šķēpi rēgojas;

Ik vienu balsta simtkārtt,

Grūst nemanīti tūkstoši.

 

Prom trausmu trausmām traucāmies,

Mēs zemes kungi šķitāmies;

Kur šodien manis trisēja,

Cits rītu zaga, laupīja.

 

Mēs aši skatām, kas kam der:

Viens visuskaisto sievu tver,

Cits vēršu jūgus ņem tūlīt,

Cits zirgu barus steidzas dzīt.

Es mīlēju sev izmeklēt,

Ko retam var tik pieredzēt;

Kas citam ar bij iegūstams,

Tas manim bij tik nicināms.

 

Pēc dārgumiem tik meklēju,

Es asiem skatiem sekoju,

Uz visām kulēm uzmanīgs,

Ik pūrs man bija caurspīdīgs

Es zelta kaudzes sakrājos

Un dārgakmeņus greznākos;

Tik smaragds vien man cienīgs šķiet

Pie tavām krūtīm vizmu liet.

 

Lai ausīs pērles spīguļo,

Ko jūras dzelmē izzvejo;

Jo rubīns krasu pazaudē,

Pret vaigu sārti nobālē.

 

Un visudārgiem dārgumiem

Tev būt par kāju pamesliem;

Lai tiek pie tava troņa krauts,

Kas dažā sīvā kaujā pļauts.

 

Tik daudzas liku ðurpu nest

Dzelzs kastes, vairāk mājās mest

Ļauj tavā dienestā man stāt,

Es pilnas velves gribu krāt,

 

Tu tikko troņa krēslu tiec,

Priekš tevis visi ceļus liec;

Un vara, bagātība, prāts

No brīnumtēla valdzināts.

 

Tas bija mans līdz pat šobrīd,

Nu tavs, viss man iz rokām slīd.

To šķitu augstu, cienīgu,

Nu to par nieku ieskatu.

 

Man gaisis īpašums ikviens,

Viss nopļauts, vītis pļavas siens.

Viens tavu acu jautrais skats —

Viss greznums atkal ir tas pats!

 

 

FAUSTS

 

Ņem aši projām mantu krājumu,

Bez paļas gan, bet ar bez uzslavas.

Viss viņai pieder, ko še glabā pils

Iekš sava klēpja; kaut ko piedāvāt

Ir lieki. Ej pie mantām mantas liec

Pēc jaukas kārtas! Cēlu ainu cel

No neredzētas greznības! Lai velves

Kā svaiga debess spīd! Lai paradīzes

Iz nedvašīgas dzīves augtin aug!

Lai raibās puķēs viņas soļu priekšā

Pie segas sega slīgst! Lai zeme liegi

Tās soli saņem! Viņas skats lai redz

Tik dievus nebaidoðu vizumu!

 

 

LINCEJS

 

Vājš ir kunga vēlējums,

Kalpam vieglis darījums:

Mantu, dzīvi pārvalda

Dailes augstā pārvara.

Kara spēks viss rāms un kluss,

Zobens neass maksti dus;

Kur šī greznā aina slīd,

Pate saule tikko spīd,

Kur šī parādība riet,

Viss tik tukšs un niecīgs šķiet.

 

(Aiziet.)

 

 

HELENA

 

(Uz Faustu.)

 

Es vēlos tevi runāt, bet nāc šurp

Pie maniem sāniem! Tukšā vieta še

Sauc savu kungu, sargā manējo.

 

 

FAUSTS

 

Pirms ceļos, augstā sieva, ļauj man krist,

Tev uzticību teikt; šo roku skūpstīt,

Kas mani augšā, tev pie sāniem, ceļ!

Liec būt man līdzvaldonim tavā valstī

Bez gala robežas! Tu iegūsti

Sev pielūdzēju, kalpu, sargu vienā!

 

 

HELENA

 

Daudz brīnumus es redzu, dzirdu ðeit;

Es vienos dīvos, daudz es jautātu.

Bet saki, kādēļ gan tā vira runa

Tik savāda man šķita, tomēr laipna:

Tur viena skaņa otrai klātu sliedz,

Un, tikko vārds ir ausis aizsniedzis,

Nāk otris pirmam vārdam pieglausties.

 

 

FAUSTS

 

Ja tev jau mūsu tautas runa tik,

Ir mūsu dziesmas tevi jūsminās

Un ausis, prātu dziļi apmierinās.

Visdrošāk ir, mēs tūdaļ mēģinām;

To izvilinās, izsauks saruna.

 

 

HELENA

 

Teic, kā man ar tik jauki runāt mākt?

 

 

FAUSTS

 

Tas vieglin viegli, tik no sirds būs nākt.

Un, ja mums krūtis ilgās kaist bez gala,

Mēs meklējam —

 

 

HELENA

 

Kas mūsu līksmu dala.

 

 

FAUSTS

 

Kas bijis un kas būs, gars neskata,

Tik tagadne —

 

 

HELENA

 

Ir mūsu laimība.

 

 

FAUSTS

 

Tā manta, turta, ķīla, īpašums;

Kas visu dod?

 

 

HELENA

 

Šīs rokas pasniegums,

 

 

KORIS

 

Kas ņems ļaunā mūsu kundzei

Ja tā neliedz laipnību

Kungam šinī pilī?

Atzīstat, visas mēs esam

Gūstītas kā jau ne reti,

Kopšu aizņēma briesmu gals

Īliju, kopšu mēs klīdām

Labirintiskā maldībā.

Paradušas vīru mīlu,

Sievas vēlētājas nau,

Tikai pazinējas;

Līdzi līdz zeltmatu ganiem,

Varbūt ar melnsaru fauniem,

Kā vien gadība atgadās,

Ļaujam par viļņošo daili

Punu tiesību līdzīgi.

Tuvu, tuvāk viņi jau sēd,

Sānus sliedzot pie sāniem,

Pleci un ceļi satiekas;

Līgojot rokas tie skauj

Troņkrēslam pār,

Mīksto sēdekļu greznībai.

Majestāte sev atļaujas

Slepenu līksmju

Ļaužu priekšā šepat

Pāri pārdrošu atklātību.

 

 

HELENA

 

Tik tāļu un tik tuvu sajūtos

Un labprāt saku: «Še! še atrodos!»

 

 

FAUSTS

 

Man dvašu aizņem, vārdi aizraujas;

Tas sapnis, laiks un telpa izzūdas.

 

 

HELENA

 

Tik jauna liekos, nodzīvojusies,

Tev sveðam ieausta un glaudusies.

 

 

FAUSTS

 

Kam pārdomāt šo liktens lēmumu!

Jo būt ir pienākums, kaut brītiņu.

 

 

FORĶIĀDA

 

(Sparīgi uznākot.)

 

Mīlas burtu burtotāji,

Saldu nieku gudrotāji,

Laiski mūžam mīļotāji!

Laiks priekš tā nau izdevies.

Vētru neliekaties manām!

Nedzirdat tur taures skanam?

Posts jums tuvu tuvojies.

Menelājs, ai tautas trausmu

Nākot, nes jums kara drausmu;

Niknai cīņai sataisies!

Tevi grābs ar rupju varu,

Saplēsts izlaidīsi garu,

Sievu līksme atriebsies.

 

 

 

Skuķes pakārs šķores galā,

Bet šai pretī altārmalā

Trītais cirvis zaigosies.

 

 

FAUSTS

 

Kāds pārdrošs traukums! Pretīgi tas uzmācas;

Ir briesmās netik manim neprātīgais spars.

Pats jaukais vēstnieks, vēstot ļaunu, nejauks tiek;

Tu, nejaukākā, nevēstis tik mīli nest.

Tev šoreiz neizdosies, gaisu trīsini

Ar tukšu dvašu! Še nekādu šēmju nau,

Un arī šēmes — lieki draudi izliktos.

 

(Signāli, sprādzieni no torņiem; taures un balksnes, kara mūzika vareni kara pulki paiet garām.)

 

Nē, tūdaļ rindās nostādīsies

Ðe vienots varoniskais bars:

Tas sievu mīlu izpelnīsies,

Kam viņas sargāt spēka spars.

 

(Uz kara vadoņiem, kas atdalās no pulkiem un pienāk klātu i

 

Ar aizturētu iešutumu,

Kas droði dod jums uzvaru,

Jūs ziemeļnieku jaunaugumu,

Jūs austrumziedu varību!

 

Dzelzs bruņās iekalts iezibinās

Ðis bars, kas valstis salauza,

Tas uznāk, zeme aizdrebinās,

Tas aiziet, pērkons dimdina.

 

Pie Pilas izkāpām mēs malā,

Jau vecais Nestors* nomiris,

Un sīkās karaļvalstis salā

Tāds kara spēks drīz ārdījis.

 

Šos dzenat nost no vaļņa sklaida,

Lai Menelājs uz jūru iet!

Tur viņš lai laupa, siro, klaida;

Tas viņa prieks un liktens šķiet.

 

Par hercogiem jūs celti tiekat,

Tā pavēl Spartas valdniece;*

Nu valsti tai pie kājām liekat,

To jūsu starpā dala še.

 

Tur ģermān*, Korintu* pret baismām

Ar stipriem vaļņiem apsargā!

Un Ahaju ar simtām plaismām

Es dodu gotu gādībā.

 

Uz Elīdu lai franki traucas,

Lai sakšiem paliek Mesēna,

Par jūras kungu normans saucas,

Lai Argolīdu spēcina.

 

Ikviens kops savu māju āri,

Pret svešiem spēks un zibenis;

Bet Sparta valdīs visiem pāri,

Sen karalienes sēdeklis.

 

Tā redz: jūs visi mierā baudāt

Šīs zemes pilnu auglību;

Pie viņas kājām atrast jaudāt

Jūs tiesu, gaismu, taisnību.

 

(Viņš nokāpj leja, virsaiši sastājas ap viņu apkārt, lai viņa pavēles un rīkojumus dzirdētu tuvāk.)

 

 

KORIS

 

Kas visdaiļāko vēlas gūt,

Krietnis aiz visiem citiem,

Gudri lai gādā ieročus sev!

Glaimojot gan viņš ieguva,

Kas virs zemes visaugstākais;

Bet viņš mierā to nevalda:

Glaimotāji to viltīgi viļ,

Laupītāji to pārdroši tver;

Atvairīt naidniekus viņam lai rūp!

 

Mūsu kungu teicu par to,

Cienu augstāk par visiem,

Dūšīgi, gudri biedrojies viņš:

Stiprie klausoši apkārt stāv,

Katru mājienu gaida.

Ticīgi pilda pavēli,

Gādādams katris labumu sev,

Līdzi valdnieku sargādams ar,

Abiem aug augstākās uzslavas gods.

 

Kas lai gan tagad to vairs

Atņem varenam kungam?

Viņam pieder tā, viņam lai tiek,

Divkārt mēs viņam vēlam to,

Viņš ira mūs līdzi ar viņu še glābis,

Vaļņi visapkārt un kara spēks.

 

 

FAUSTS

 

Nu novadi ir izdāvāti,

Stalts lēmums katram varonim,

Tie visi aizies mierināti!

Mēs pašā vidū paliksim.

 

Tie sargā tevi, puslīdz salu,

Kas viļņu apkārt apskauta,

Kas tu ar liegu kalnu galu

Pie Eiropas tik piesprausta.*

 

Šī zeme — visu zemju rota,*

Lai tautām ir par svētību,

Nu manai karalienei dota;

Tā skatīja tās dzimšanu.

 

Pie Eirota iekš niedulāja

Tā čaulu lauza starojot,

Un māte, brāļi acis klāja,

No spožas vizmas apmilstot.

 

Šī zeme atzīst tevi vienu,

Tev pasniedz ziedu kuplumu;

Šai tēvu zemei dodi cienu

Par zemes lodi augstāku!

 

Ja kalnu milži savo? virsos arī

Gan saltiem saules stariem vaļu dod,

Tad klintis zaļo, jūtot pavasari,

Un kaza kāri sīku zāli rod.

 

Jau avots rit un kopus gāžas strauti,

Un plaismas, lauki zaļi klājušies;

Uz simtiem pakalniem, kas daļās rauti,

Redz aitu barus plaši ganāmies.

 

Pa vienai staigā, lēni, apdomīgi

Tur govis, bezgalu pat nebaidās;

Bet patvērums ir visām vienlīdzīgi —

Tur klintis simtās alās saslienas.

 

Pāns visu sargā, dzīvesnimfas dzīvo

Tur krūmu segto aizu svaigumā,

Un ilgās aizsniegt gaisu, augsti brīvo,

Pie koka koks tur ceļas kuplumā.

 

Tās senas dzires! Spēka ozolmilni

Tur plešas stūrgalvīgiem lokumiem;

Un kļava maiga, zari sulas pilni,

Kāpj skaidri gaisā, rota zaļumiem.

 

Un klusā pavēnītē mātes rieti,

Kur jērs un kuslais bērniņš meklē zīst;

Netāļu augļi, laukos kviešu dzieti,

Iz apdobotiem kokiem medus līst.

 

Še iedzimta ir labklājība,

Ðe seja, vaigi jautroti;

Ikvienam savā vietā nemirstība;

Tie pieticīgi, veseli.

 

Tā aug caur skaidru dienu ritējumu

Mazs bērns uz tēva spēcību —

Mums brīnums; neizšķirt mums jautājumu,

Vai dievu cilts vai cilvēku?

 

Tā ganiem Apollons* bij līdzā tēlā,

Kā skaistākie tam sacensās;

Kur daba valda lokā, skaidri cēlā,

Tur visas būtnes satveras.

 

(Viņai blakus sēdot.)

 

Tā manim izdevies, tā tevim arī;

Lai esam svabadi no pagātnes!

No augstā dieva dzimtu justies vari;

Tu viena esi pirmās pasaules.*

 

Ne stiprā pilī būsi tvērta!

Vēl mūžam svaigā jaunumā

Mums laimespilnai baudai vērta

Ir Arkādija Spartas tuvumā.

 

Tu laimes zemē viļināta,

Tev liktens ligu līksmi šķir!

Lai troņa vietā lapene ir klāta,

Lai laime arkādiska ir!

 

(Skats pilnīgi pārvēršas. Rindai no klinšu alām pieslienas slēgtas lapenes. Ēnota birze līdz pat visapkārtējai klinšu kraujai; Faustu un Helenu neredz. Koris guļ, visapkārt izdalījies.)

 

 

FORĶIĀDA

 

Cik ilgu laiku skuķes dus jau, nezinu;

Vai viņas sapnī juta, ko es nomodā

Še savām acīm gaiši, skaidri redzēju?

Es modināšu. Jaunie ļaudis brīnīsies,

Jūs, bārdaiņi, tur ari, kas jūs gaidāt jau,

Kā risināsies ieticētie brīnumi.

Nu augšā! augšā! Aši cirtas kārtojat!

Iz acīm miegu! Nemirkšinat, klausaties!

 

 

KORIS

 

Runā tikai, stāsti, stāsti, kāds tur noticies ir brīnums!

Mēs vismīļāk uzklausāmies tam, kas gluži neticami;

Mums jau gari-garlaicīgi klintis vien še uzlūkot.

 

 

FORĶIĀDA

 

Tikko acis izberzuðas, jau jums garlaiks, meitenes?

Dzirdat vien! Še šinīs plaismās, šinīs alās, lapu vījās

Bija tvērums, paslēptuve idilliskam mīlas pārim

Mūsu kungam, mūsu kundzei.

 

 

KORIS

 

Kā? — še iekšā?

 

 

FORĶIĀDA

 

Šķirtin šķirti

No šīs saules, mani vienu sauca tie, lai apkalpotu.

Augstā godā es tiem biju, tomēr, kā jau tādai klājas,

Es pēc cita izlūkojos, griezos šurpu, griezos turpu,

Saknes lasīju un sūnas, visu seku zinātāja;

Tā tie vieni palika.

 

 

KORIS

 

Tu jau stāsti, it kā iekšā plašas pasauls telpas būtu,

Meži, pļavas, strauti, upes; ko tu melsi pasakas!

 

 

FORĶIĀDA

 

Jā, tā ir, tik jums nau ziņas! Tās ir nepētītas dzelmes:

Zāļu zāles, galmu galmi, — tos es radu staigājot,

Bet uz reizi skan kā smiekli, atbalss atsaucas caur

alām;

Paskatos, tur puisēns lēkā mātes klēpī tēvam pretī

Un no tēva bēg uz māti; glaimošanās, rotāšanās, —

Mīlestībā ķircinājas, priekā gavilē un klaigā,

Maiņus mani reibina.

Kailin kails, bez spārniem ģēnijs, fauniskis, bet cēli

veidots,

Nolec viņš uz mīkstu zemi; zeme, pretī līgodamās,

Uzsviež viņu augsti gaisā; lecot otru, trešu lāgu,

Tas jau paðu velvi skar.

 

 

Māte bailēs viņam uzsauc: «Leci lēkdams, cik tev

tīkas —

Tikai lidot nemēģini! brīvi lidot tev nau lemts.»

Tēvs teic mīļi brīdinādams: «Zemes klēpī slēpjas

atspars,

Kas uz augðu tevi cilda; skar ar pirkstiem tikai zemi

Un kā zemes dzimtais Antejs tūdaļ esi stiprināts.»

Tā viņš lēkā pa tām klintīm, drīz uz vienas, drīz uz

otras,

Šurpu turpu it kā bumba, kas top apkārt svaidīta.

 

 

Piepeši tur dziļā aizā, kādā plaisā viņš ir zudis,

Viņš mums liekas bojā gājis. Māte raud, tēvs

apmierina;

Plecus raustot, stāvu baisi. Te viņš parādās uz reizi!

Vai tur mantas bija slēptas? Puķu svītrām košās

drēbēs

Viņš ir tērpies cienīgi.

Pušķi karājas no rokām, lentas plivinās ap krūtīm,

Rokās tura zelta līru, īsti it kā maziņš Fēbus,

Nāk viņš jautri klinšu malā; mēs tik stāvam

brīnīdamies.

Vecākie aiz liela prieka spiež viens otru sev pie

sirds.

Kā ap galvu viņam staro? Kas tas spīdums, grūti

pateikt,

Vai tā ira zelta rota, vai tā liesmo gara spēks?

Tā viņš rosās, tā viņš rotā, zēna veidā pareģodams

Visa daiļa valdītāju, kuram mūža melodijas

Locekļos tā laistin laistās; tā jūs dzirdēsat gan viņu,

Tā jūs redzēsat ar viņu, apbrīnojot brīnumos,

 

 

KORIS

 

Brīnumu tu to sauc,

Krētiešu sieva?

Dzejnieku mācošais vārds

Nau tevim ausīs nācis?

Nedzirdēji Jonijas,

Nedz ar Hellādas teikas,

Sentēvu senās sakas,

Dievu-, varoņbagātību?

 

Viss, kas tik notiek vien

Ðo baltu dienu,

Bēdīga atbalss tik ir

Raženām senām dienām.

Nau tavs nostāsts pielīdzināms

Tam, ko mīlīgi māži

Ticamāk vēl par tiesu

Dziedāja par Majas dēlu*.

 

Viņu, sīku, bet stipru jau,

Tikko dzimušu bērnu,

Tīsta vistīrās drāniņās,

Sasprangā greznākos vīstokļos

Pļāpīgu auklētāju bars

Savās neprāta domās.

Tomēr, lūk, smalki, bet spēcīgi

Izvelk nebēdnis locekļus,

Vīksti lokanos aši,

Viltīgi purpursarkano,

Baisi spiedošo čaulu

Savā vietā tur pametot,

Līdzi gatavam tauriņam,

Kas iz kūņas kūņojies,

Spārniņus plātīdams, mudri skrien,

Droši caur saulaino ēteri

Brīvi, vaļīgi laižoties.

 

Tā ir viņš, visu naskākais,

Kas grib zagļiem un blēžiem,

Peļņas gūvējiem visiem līdz

Mūžam labdarīgs dēmons būt. —

To viņš izrāda aši vien

Visu veiklākām mākslām.

Juras valdniekam tūdaļ zog

Trijzari, Aresam paðam ar

Gudri zobenu makstī,

Loku un bultas Fēbam vēl,

Lūznas Hēfestam paņem;

Pašam tēvam Ceisam viņš

Ņemtu zibeni, — uguns baiss;

Erosu viņš cīņā veic,

Kāju pasperdams laužoties,

Laupa Ciprijai*, kas to glauž,

Zelta jostu no krūtīm.

 

(Mīlīgas, skaidri melodiskas kokļu skaņas atskan iz alas. Visi uzklausās un izliekas sirsnīgi sajūsmināti. No šejienes sakot, līdz nākošam starpbrīžam visu laiku piloiskanoša mūzika.)

 

 

FORĶIĀDA

 

Klausat mīļu mīļās skaņas,

Aši nost tās pasakas!

Jūsu dievu nau te zvaņas,

Viņu trausmas bijušas!

 

Nu tas netīk vairs nevienam,

Mēs jau prasām augstāku:

Kas no sirds nāk, to mēs cienām,

Tas tik dara iespaidu.

 

(Viņa aiziet atpakaļ uz klintīm.)

 

 

KORIS

 

Ja pat tevi aizgrābušas

Glaimu skaņas, briesmīgā,

Jūtam mēs nu atspirgušas

Asras rietam ritumā.

 

Lai ar saules spožums dzistu,

Kad tik dvēslē diena aust,

Kad tik mūsu sirdī mistu,

Ko mums pasaule grib skaust.

 

H e l e n a, F a u s t s, E i f o r l o n s* augša aprakstīta ietērpā.

 

 

EIFORIONS

 

Dzirdot bērnu gavilējam,

Prāts jums līdzi līksmojas;

Redzat mani lecam, dejam,

Sirds jums krūtīs iesilstas.

 

 

HELENA

 

Mīla, ļaudis laimodama,

Divas būtnes savieno,

Debess priekos jūsmodama;

Trejatnību izveido.

 

 

FAUSTS

 

Vēlējumi pildījušies:

Ðeit es tavs, un mana tu;

Tā mēs stāvam vienojušies,

Kaut vienmēr tā paliktu!

 

 

KORIS

 

Daudzu gadu ilgu laimi

Iekš šī zēna spožuma

Redzu līstam pār šo saimi.

Ak, šī jaukā kopība!

 

 

EIFORIONS

 

Ak, ļaujat dejot

Un lēkt uz augšu!

Pa gaisu klejot

Es trauktin traukðu,

Tā mana kāre —

Jau mani skauj.

 

 

FAUSTS

 

Pamazām, lēnām!

Jel ne tik droði!

Ak, posts — tev, zēnam,

Nāks pārsteidzoši.

Mans dēls, tu slīkdams

Mūs līdzi rauj.

 

 

EIFORIONS

 

Tās manim mokas

Ðe lipt pie tvirtas;

Ak, ļaujat rokas,

Ak, ļaujat cirtas,

Ak, ļaujat drēbes!

Es patība.

 

 

HELENA

 

Vai neatmini,

Tu mūsu esi?

Mūs āpbēdini

Un postu nesi;

Un, tikko gūta,

Jūk trijība!

 

 

KORIS

 

Es baidos, drīzi

Rīst kopība!

 

 

HELENA un FAUSTS

 

Mierini sparīgo

Pārmēra dabu,

Dziņu šo varīgo!

Klausi mūs abu!

Rotā ar gausu

Laukumos te!

 

 

EIFORIONS

 

Jums es tik klausu,

Savaldos ðe!

 

(Caur kori vīstoties un viņu uz deju aizvedot.)

 

Vieglāki lidinās

Līdzi šis liegdzimums.

Vai nu šīs meldijas,

Kustības patīk jums?

 

 

HELENA

 

Tā tu man patici;

Skaistules vedini,

Dej rotaļas!

 

 

FAUSTS

 

Kaut jel viņš mitētos!

Lūkoties māžekļos

Netik nemaz.

 

(Eiforions un koris dejot un dziedot kustas vījošās rindās.)

 

 

KORIS

 

Ja tu mīlīgi cel

Baltskaistās rokas

Un mirdzu viļņus vel,

Kad cirtas lokās,

Ja kājas tik viegli tev tek,

Zemi tik skardamas sek,

Te un tur atkal spīd,

Pēc locekļa loceklis slīd, —

Mērķi tu panācis,

Mīļš mīlulīt!

Sirdis tu ieguvis

Visas tūlīt.

 

(Starpbrīdis.)

 

 

EIFORIONS

 

Bars vieglkājainu

Stirniņu zālē,

Uz jaunu dainu

Bēgat man tālē!

Es esmu mednieks,

Jūs medījums.

 

 

KORIS

 

Ja tvert mūs gribi,

Ko skrej tik aði,

Kā zibēt zibi?

Jo skuķi paši

Grib apskaut tevi,

Daiļš radījums!

 

 

EIFORIONS

 

Pa mežiem, pļavām!

Pa kravu kravām!

Man īdzē garu,

Ko lēti gūt, —

Tik ņemt ar varu

Sirds prieku jūt.

 

 

HELENA un FAUSTS

 

Ak, viņš trako kā bez maņas!

Ko vairs cerēt mērenību?

Tur jau skan kā ragu skaņas,

Mežos, lejās dzirdu rību.

Kas par troksni! Savvaļību!

 

 

KORIS

 

(Pa vienai ātri ienākot.)

 

Mums viņš aši garām skrēja!

Nicinoši mūs vēl smēja.

Visa bara trakāko

Tur viņš nes kā medamo,

 

 

EIFORIONS

 

(Jaunu meiteni ienesdams.)

 

Mazu skabardzīti gaudu

Sev uz pretvaļīgu baudu.

Īstais prieks tik krūtis skaut,

Ja tās manim negrib ļaut,

Skūpstīt muti nedotu:

Spēku, vaļu parādu.

 

 

MEITENE

 

Netur' mani! Netrūkst gara,

Drosas, spēka ari man;

Mūsu vaļai arī vara,

Ne tik drīz to noveic gan.

Vai tu mani baidot šķieti?

Daudz tu rokām uzticies!

Turi vien tik mani cieti,

Gan tu, nelga, aizdegsies.

 

(Viņa pārvēršas par liesmu un paceļas* gaisā.)

 

Seko manim liegā gaisā,

Seko manim sklaidā plaisā,

Mērķis tevim izgaisies!

 

 

EIFORIONS

 

(Beidzamās liesmas nokratīdams.)

 

Klinšu kraujumi kāpj,

Apkārt stāv dziru milns!

Šaurums še žņaudz un grābj!

Jauns es un spēka pilns.

Vēji, klau, šņāko tur,

Viļņi, klau, šļāko šur;

Tāļu, tāļu tie skan,

Tuvu būt gribētos man.

 

(Viņš lec pa klintīm aizvien augstāk.)

 

 

HELENA, FAUSTS un KORIS

 

Kalnu galos gribi skraidīt?

Ðausmas mums no kritiena.

 

 

EIFORIONS

 

Vienmēr augstāk vēlos klaidīt,

Man vistāļāk jāskata.,

Lūk, kur es atrodos!

Pussalas augstumos;

Zeme ðe Pelopar

Jūrzemei radota.

 

 

KORIS

 

Kalnmežos nemīli

Mierīgas klaidas,

Meklēsim steidzīgi

Vīnogu laidas;

Vīnogas pakalnos,

Viģes tev māj.

Laukumus mīlīgos

Neatstāj!

 

 

EIFORIONS

 

Mieru tik mūžu dien'?

Sapņojat, sapņojat vien!

Tagad skan sauciens: karð!

Uzvaru zvana varð,

 

 

KORIS

 

Kas, mieram valdot,

Pēc kara sauc,

Tas, cerību skaldot,

Sev laimi jauc.

 

 

EIFORIONS

 

Katru ðe dzimuðu,

Briesmās uz briesmību,

Kam bezgala brīvdrosa kaist,

Kas gatavs dzīvību laist,

Svētneapnīkstošo

Garu lai teic,

Lai katru cīkstošo

Uzvara sveic!

 

 

KORIS

 

Lūk, viņš augša klinšu kraujā!

Tomēr mazs mums neliekas,

Bruņās, it kā iedams kaujā,

Varš un tērauds zaigojas!

 

 

EIFORIONS

 

Nau mums vaļņu, mūru sklalda,

Katris sevi apzinās;

Stipra pils, kas sveðos baida,

Vīra krūtis bruņotās.

Gribat brīvot savas mājas,

Vieglās bruņās karojat!

Sievas līdzi kaujā stājas,

Top par vīriem bērni pat.

 

 

KORIS

 

Dzeja, svēt' ugunīs

Celies tu debesīs!

Skaistākā zvaigzne lai spīd,

Mūžam pār mums lai slīd!

Viņa mūs tomēr sniedz,

Skaņas mums neaizliedz,

Klausām tās ik brīd'.

 

 

EIFORIONS

 

Nē, ne kā bērns es esmu nācis,

Nāk jauneklis ar ieročiem;

Es garā līdzi cīņu sācis,

Līdz' brīviem, drošiem, spēcīgiem.

Turp iet!

Tur zied

Vēl slava vīriem varoņiem.

 

 

HELENA un FAUSTS

 

Tikko dzīvē ieaicināts, —

Pirmā diena atausa, —

Reibu kāpēs iejūsmināts

Cīties sāpju laukuma.

Mēs nekam Tev nederam?

Sapnis jaukā kopība?

 

 

EIFORIONS

 

Vai dzirdat dūcam jūras selgā

Caur leju lejām atbalsis?

Tur cīnās sausā drīz un velgā

Pret pulku pulks kā izmisis.

Un nāvē nīkt,

Zemē būs slīkt;

Tāds reiz visu liktenis.

 

 

HELENA, FAUSTS un KORIS

 

Kādas šausmas būs mums matīt!

Vai tev nāve nolemta?

 

 

EIFORIONS

 

Vai iz tālienes man skatīt?

Nē! Man bēdās dalība.

 

 

PRIEKŠĒJIE

 

Pārdroso briesmas tver!

Nāvīgs dairs.

 

 

EIFORIONS

 

Tomēr gars — spārnus ver,

Necieðu vairs!

Citādi nevaru!

Ļaujat man iet!

 

(Viņš metas gaisos; drēbes viņu nes acumirkli, viņa galva staro,

gaismas svītra viņam seko.)

 

 

KORIS

 

Īkaru! Īkaru*!

Bēdas mums riet!

 

(Daiļš jauneklis nokrīt pie vecāko kājām, mironī doma ieraugām pazīstamu tēlu*; bet miesiskais tūdaļ pazūd, aureola* kā komēts paceļas uz debesīm, drēbes, mētelis un līra paliek guļam.)

 

 

HELENA un FAUSTS

 

Tūdaļ ar līksmībā

Mokas sāk tirdināt.

 

 

EIFORIONS

 

(Balss iz dziļumiem.)

 

Vienu nakts valstībā

Neatstāj mani, māt!

 

(Starpbrīdis.)

 

 

KORIS

 

(Sēru dziedājums.)

 

Mūžam nejūt' sevi vienu,

Jo mēs šķietam tevi zinot.

Ja tu atstāj gaismas dienu,

Sirdis nebeigs, tevi minot.

Vai še gaužām sērām vieta?

Tevi dziedam skauzdamas:

Skaidrās, sērās dienās rieta

Dziesmas tevim varenas.

 

Augstas varas ģintā dzimi,

Laimes liktens tev bij lemts,

Agri pats sev zudi, grimi,

Jauno dienu zieds tev ņemts;

Skadras acis ļaudis skatīt,

Katrai dziņai līdzjūta,

Augsto sievu mīlu matīt

Dziesma tevim vienīga.

 

Bet tu skrēji neturami

Brīvi tīkla nevaļā,

Rāvi saites nevaldāmi

Tiklībā un likumā:

Augstus kāpus domās kāpi,

Drosai devi dzinekli,

Greznāko tu iegūt slāpi,

Tikai aizsniegt nespēji.

 

Kas to aizsniedz? Prasām drūmi,

Liktens mūžam klusu cieš,

Nāves dienā skumji, kļūmi

Asnīs tautu zemē spiež.*

Lai jūs jaunas dziesmas remdē,

Nestāvat vairs salauztas!

Zeme atkal jaunas dzemdē,

Mūžam jaunas radības.

 

(Pilnīgs starpbrīdis. Mūzika beidzas.)

 

 

HELENA

 

(Uz Faustu.)

 

Vecs vārds pie manis diemžēl arī piepildās:

Ka laime, skaistums nebiedrojas nešķirot.

Man mīlestības, dzīves saite sarauta;

Es, gaužot abu, sāpēs saku ardievas

Un metos atkal, Persefoner rokās tev,

Ak, uzņem mani, uzņem zēnu žēlīgi!

 

(Viņa apskauj Faustu; miesiskais Izgaist, drēbes un plīvurs paliek

viņa rokās.)

 

 

FORĶIĀDA

 

(Uz Faustu.)

 

Tur' cieti, kas tev pāri palika!

Šīs drēbes nelaid vaļā! Lūk, tur jau

Aiz malām dēmoni tās rauj un cenšas

Uz pekli viņas aiznest. Turi ciet!

Tās nau vairs dieve, ko tu zaudēji,

Bet tomēr dievišķas, Ņem augsto mantu

Kā dāvanu un gaisos pacelies!

Tās tevi visam zemam pāri nes

Pa ēteri, cik iLgi izturi.

Mēs tāļi, tāļi atkal redzamies.

 

(Helēnas drēbes izplūst par debesiem, klājas ap Paustu, ceļ viņu gaisā un aizklīst ar viņu garām.)

 

 

FORĶIĀDA

 

(Paņem no zemes Eiforiona drēbes, mēteli un līru, iet priekšskatuvē, paceļ gaisā Eitoriona mantas un saka.)

 

Es laimīga šo atradusi!

Gan pate liesma izdzisusi,

Bet: ko lai tādēļ noskumtu!

Še paliek diezgan poētus ko svaidīt,

Celt amatbrāļu skaudību;

Ja nespēju ar talentus jums raidīt,

Vismaz es drēbes aizdodu.

 

(Viņa nosēstas priekšskatuvē pie kāda staba.)

 

 

PANTALĪDA

 

Nu ātri, meitas! Brīvas mēs no pesteļiem,

No tesāliskās burves spaidekļa,

No mulsinošu skaņu raiba raibuma,

Kas malda ausis, apņem prātus jucinot.

Uz Hadi sleigsim! Mūsu karaliene jau

Turp gāja cēlu gaitu. Viņas soļiem līdz

Lai staigā tieši uzticīgu meitu pulks!

Mēs viņu rodam tur pie Neizpētāmās*.

 

 

KORIS

 

Karalienes, tās jau laipni uzņemtas tiek;

Arī Hadī viņas ir priekšgalā,

Lepni sevim līdzīgus sveic,

Ar Persefoni draudzību slēdz;

Jā, bet mēs kur nomalītēs,

Dziļajās asfodelpļavās*,

Apkārt garas ulmes,

Neauglīgu vītolkoku bogs,

Kā lai kavējam laiku sev?

Sikspārņiem līdzi čiepstēt

Un apnicīgi, spokaini čukstēt.*

 

 

KORA VEDĒJA

 

Kas neizpelna vārdu sev, nedz cēlu gribu,

Tas pieder elementiem. Eita jūs tik vien!

Es karsti vēlos karalienei klātu būt;

Ne vien tik nopelns, tikums ar dod patību.*

 

(Aiziet.)

 

 

VISAS

 

Mēs dienas gaismai atdotas atpakaļ,

Gan ne patības vairs,

To jūtam, to zinām mēs;

Tomēr mēs mūžam neejam Hadī.

Mūžīgais dzīvības riets

Sauc pēc mums, gariem,

Mēs pie viņa sliedzamies klātu.

 

 

VIENA KORA DAĻA

 

Mēs še tūkstots zaru zaros, čukstu trīsās, žūžu šūpās

Viļam, rotaļājot klusi, augšup saknēs dzīves sulas

Sīkos zaros; drīz ar lapām, drīz ar ziediem pārpilnībā

Pušķojam sev plīvu matus brīvā gaisā rasmībai.

Bārstās augļi, tūdaļ lasās dzīves līksmi ļaudis, lopi,

Lai tos ķertu, spirdzinātos, aši tekot, drūzmējoties,

Un ka pirmo dievu priekšā visi lokās apkārt mums.

 

 

CITA DAĻA

 

Mēs pie gludo klinšu sienu tāļi zaigojošās vizmas

Piesliedzamies glaimojoties, viļņojoties maigos

viļņos;

Klausāmies uz katru skaņu, putnu dziesmām, svilpju

sīci

Vai uz Pana drausmu balsi, tūdaļ raidām atbildi.

Žūžo, žūžojam mēs pretī, dūc, un pretī mūsu pērkons

Norūc rībot tricinoši divkārt, trejkārt, desmitkārt.

 

 

TREŠĀ DAĻA

 

Māsas, mošākas no prāta, mēs ar strautiem līdzi

tekam;

Vilina mūs viņā tālē appušķotie pakalnīši;

Aizvien lejāk, aizvien dziļāk ritam meāndriskā vījā*,

Slakām pļavas, slakām maurus, mājas dārzā

lokāmies.

Cipreses tur ceļu zīmē, smuidriem zariem pāri

laukiem,

Pāri krastiem, viļņu vizmai dzidrā gaisā ceļoties.

 

 

CETURTĀ DAĻA

 

Viļņojat jūs, kur jums tīkas, mēs še mītam, mēs še

ðalcam

Apkārt apstādītam kalnam, kur pie maikstēm zaļo

vīns;

Tur vai cauru augu dienu vīnakopja kaislas rūpes Liek mums skatīt uzcītības šaubu pilno vedību.

Drīz ar kapsli, drīz ar lāpstu, zemi metot, griežot,

sienot,

Lūgtin lūdz viņš visus dievus, saules dievu vistīmi.

Bakham, luteklim, maz rūpes par šo uzticamo kalpu,

Slaistās lapenēs un alās, faunu starpā tērzējot,

Viss, kas vien tik viņam vajdzīgs pusreibuma

sapņojumos,

Viņam mūžam ādas maisos, krūzēs, kannās, trauku

traukos,

Gan pa labai, gan pa kreisai vēsās alās uzglabāts.

Ja nu beigās visi dievi, bet visvairāk saules dievs

Vēdot, veldzot, sildot, kvēlot ogu traukus pildījis,

Tad uz reizi dzīve rodas tur, kur kopējs klusi raka,

Šalciens ceļas lapu lapās, apkārt vīna kokiem čaukst.

Grozi čīkst, un spaiņi klaudzē, nestavas tik īd un dīc,

Visi tek uz lielo baļļu, tur, kur spaidītāji dej.

Tur tiek velgo, skaidri dzimto ogu svēta pārpilnība

Kājām mīta, putās šļācot, maisos riebi žņaudzīta,

Nu skan ausīs cimbolskaņas, vara trauku dārdēšana;

Dionīsus vaļā klājis mistērijas slēpumu,

Iznāk tur ar kazkājiešiem, līgojošām kazkājietēm,

Starpā klaigā pilnā kaklā garausainis Silēnam*.

Nau ko taupīt! Šķelti nagi mīda zemē katru tiklu;

Visi prāti virpā griežas, trosmā ausis dimd un dun.

Kausa snaigstās piedzēruši, pilnas galvas, pilni kuņģi,

Viens un otris ir vēl rūpīgs, bet tik vien vēl troksni

vairo;

Lai tur jauno vīnu lietu, vecos traukus tukšot steidz!

 

(Priekškars krīt. Forķiāda priekšskatuve paceļas milzīga, nokāpj no koturniem un parādās ka Mefistofels.)

 

 

 

CETURTAIS CELIENS

 

 

Augsti kalni,

 

spēji, roboti klinšu gali. Debess iet garām, sliedzas klāt, nolaižas uz klints laukumu. Debess dalās.

 

 

FAUSTS

 

(Iznāk iz debess.)

 

Visdziļo vientulību lejā lūkojot

Šo klinšu malā apdomīgi nolaižos;

Lai staigā debess, mana maigā nestava,

Kas dzidrās dienās mani gaisos veda šurp,

Tā neizklīstot, lēni manis atraisās.

Pret rītiem virzās debess, kupli veļoties,

Un acis seko, saistītas no brīnumiem.

Tā dalās, vēršas, viļņo mainoties,

Sāk pieņemt veidu. — Acis mani nemāna!

Tur grezni guļas saules spožos spilvenos,

Gan milzīgs skatāms, dievulīdzīgs sievas tēls,

Kā Jūnonu* es redzu, Lēdu, Helenu.

Cik augstincēli, mīļi tas prieks acīm slīd!

Ak, tēls jau izplūst! Plats, bez veida, kraunās krauts,

Guļ rīta pusē — tāļu ledus kalnu skats,

Un atspīd vizni lielu dienu nozīmi.

Bet manim apkārt sārtinskaidra migla klīst

Ap krūtim, pieri, līksmi vēsa, glaimīga,

Nu liegi, lēni kāpj tā augstāk, augstāki

Un kopā sliedzas. — Skaista aina mani viļ

Kā zudusi sendienu manta augstākā?

Man dziļi. sirdi pirmais avots riet;

To vieglā gaitā rāda manim Aurora*,

Tik spēji justo skatu, tikko saprasto,

Kas, tverts un glabāts, zelta krājas pārvizo.

Kā dvēsles skaistums izdaiļojas maigais veids,

Viņš nerist gaisā, augsti dzīdrē paceļas

Un ved sev līdzi labāko iz manas sirds.

 

(S e p t i ņ j ū d ž u z ā b a k s* atklaudz; viņam seko otrs,

M e f i s t o t e l s nokāpj. Z ā b a k i soļo steidzīgi tāļāk.)

 

 

MEFISTOFELS

 

Nu reiz tu krietni tāļāk ticis!

Bet kas tev prātā ienācis,

Ka sevi ðurpu atnest licis,

Kur mūžīgs klinšu šausmeklis?

Es tās gan pazīstu, tik citā malā,

Tās īsti bija pekles pašā gaļā.

 

 

FAUSTS

 

Tev nerru tenku mūžam tiek ko stāstīt,

Nu sāksi atkal man tās priekšā klāstīt.

 

 

MEFISTOFELS

 

(Nopietni.)

 

Kad dievs tas Kungs — man zināms cēlonis —

Iz gaisa nogāza mūs dziļās dzelmēs,

Kur centrāliski kvēlo ugunis,

Deg mūža liesmas baltās zvīļu svelmēs,

Mēs atradāmies pārāk spējā gaismā,

Kā spiestin spiesti šaurā sloga plaismā.

Tad visi velni sāka kāsēt, spļaudīt,

No augš- un apakšgala pūst un šķaudīt;

No sēra smakas, skābes pekle tūka.

Viss gāzes pilns! Bez mēra! Telpu trūka,

Un zemes miza, kaut ar bieza, plaisā,

Un cauri čaulai gāzes izsprāgst gaisā.

Tā klintis savu vietu pārmainīja;

Tas tagad augšā, kas reiz lejā bija.

Uz to tie īstās mācības ar cēla

Un zemējo uz augšējo tā vēla.

Mēs karstai vergu plaismai izbēgām

Un gaisā brīvi valdīt pasācām.

Klajs noslēpums, bet labi paglabāts

Un vēlu tik būs tautām sludināts.*

 

 

FAUSTS

 

Man klintis cēli klusu cieš par to;

Es neprasu, no kurienes? par ko?

Kad daba pate pamatu sev lika,

Tā zemi apaļoja, kā tai tika,

Par virsiem un par aizām priecājās

Un klintis, kalnus krāva krautavās,

Tad pakalnus tā liegi izlocīja

Un maigā gaitā lejup noraidīja.

Tur aug un zaļo, un, lai jautra būtu,

Tai nevajga, ka zeme sprāgstot grūtu.

 

 

MEFISTOFELS

 

Tu runā tā! Tev šķiet tas prātīgi!

Bet, kas bij klāt, tas zina citādi.

Es biju tur, kad, virdama bez gala,

Tur pekle plūda, liesmas izgāza,

Kad Molohs* klintis klāt pie klintīm kala

Un kalnu drupas tāļu svaidīja.

Vēl zeme līkst zem svešu krauju* slēga;

Kas izskaidros šo svaiduspēcību?

To nespēj apķert filozofu jēga;

Guļ klints, tai jāļauj gulēt, kur tā strēga;

Mēs izprātojamies uz negalu.

Tik mīļie zemie ļautiņi to prot

Un neļauj, ka to domas samulsina;

Šo gudrību tie sen jau zina:

Tas brīnums, velnam vajga godu dot.

Mans ceļnieks iet ar ticībskruķīti

Uz velna tiltu, velna akmeni.

 

 

FAUSTS

 

Ir pievilcīgi noklausīties,

Kā velni mēdz par dabu izsacīties.

 

 

MEFISTOFELS

 

Ko daba? Maza bēda man! ,

Bet velns tur bija klāt, tas tiesa gan!

Mēs esam tie, kas lielus darbus dara,

Lūk, zīmes! Tikai dumpis, neprāts, vara!

Vai mūsu zemē, teikšu saprotami,

Ar radi ko, kas tevim patīkami?

Tu skatīji caur tāles bezgalību

Šīs saules valstis, viņu varenību.

Bet diezgan tev nekad jau nebija,

Tev laikam neiedegās iegriba?

 

 

FAUSTS

 

Un tomēr! Liels kas manim ietikās,

Nu mini!

 

 

MEFISTOFELS

 

Tas vis grūti nenākas.

Es izmeklētu galvaspilsētu

Ar vistīm pilsoņmaizesrūpību;

Līkšauras ielas, smailas šķores,

Šaurs tirgus, kāļi, sipolšņores;

Tur skārņi, apkārt mušas griežas,

Uz trekno gaļu kāri sviežas;

Tur katru bridi rodama

Ir darbība, ir smirdība.

Tad plaši blākšņi, platas ielas,

Kas lepni lepojas un lielas;

Un beigās, vārtu neslodzētas,

Nāk bezgalīgas priekšpilsētas,

Man prieks tur skatīt, kā tie rīb un braukā,

Kā kust un steidz, un trokšņo, saukā,

Kā šurpu turpu mūžudien

Kā pūznī skudras klīstot skrien.

Un, kur es brauktu, kur es jātu,

Ap sevi visu pulcinātu,

No visiem godināts arvien.

 

 

FAUSTS

 

Tas mani maz ko apmierina!

Gan prieks, ka ļaudis vairojas,

Ka omulīgi barojas,

Pat mācās ko un attīstās —

Bet dumpeniekus tik sev uzaudzina.

 

 

MEFISTOPELS

 

Tad es sev celtu lepni lieliski

Vislīksmā vietā līksmu mājokli,*

Un apkārt meži, kalni, pļavas, lauks

Kā izkopts dārzs, tik grezni jauks,

Priekš zaļām sienam samta mauri,

Pēc raksta krūmi, taisni ceļi cauri,

No klintīm klintīs kaskādas* un rāvas,

Un daždažādas ūdensstrāvas

Tur majestātiski uz augšu šļāc,

Gar malām sīki spridz un šņāc.

Tad skaistām sievām tiktu saceltas

Mīļomulīgas mazas mājiņas;

Tur laiku vadītu es bezgalīgi

Tik mīļi kopuvientulīgi.

Un ievēro, es saku — sievietes,

Jo daudzskaitlī tik protu skaistules.

 

 

FAUSTS

 

Ā, Sardanapal*! Vāji, moderni!

 

 

MEFISTOFELS

 

Vai atminēšu, ko tu cerēji?

Tas bij gan droði, lieliski.

Tu mēnesim tik tuvu esi cēlies,

Nu laikam turpu aiztikt vēlies?

 

 

FAUSTS

 

Nebūt! šai zemes platībā

Vēl telpas rādīt darba varu.

Lai top, ko skata brīnumā;

Es jūtu drošai rosai sparu.

 

 

MEFISTOFELS

 

Tad gribi slavu nopelnīt?

Tu nāc no varonēm, var nomanīt.

 

 

FAUSTS

 

Man valdība un turta kairē garu!

Tik darbs ir viss, nekas nau slava.

 

 

MEFISTOFELS

 

Bet vai ad dzejnieku vairs nava,

Kas pēcniekiem šo slavu pasludina,

Caur muļķību uz citām sajūsmina?!

 

 

FAUSTS

 

To visu jēgt tu nespējīgs.

Kā zināt tev, ko cilvēks prasa?

Tu riebu būtne, rūgta, asa.

Kā zināsi, kas mums ir vajadzīgs?

 

 

MEFISTOFELS

 

Tad lai pēc tavas gribas notiekas!

Teic manim savas iedomas.

 

 

FAUSTS

 

Mans skats bij vērsts uz tāļo jūras selgu;

Tā tūka augšup, vaļņos paceļoties,

Tad atkal slāpa, kratīdama velgu,

Pret lēznā krasta malām saviļņoties.

Tas rieba man, kā pārgalvību nīst

Brīvs gars, kas ciena visas tiesības;

Tā uzbudina, kaisli asins līst,

Un saceļ jūtas nepatīkamas.

Man šķita gadība, skats skadrojās:

Bet vilnis cēlās un tad atkritās,

Un meta lepni sniegto robežu;

Nāk stunda, atkārto šo rotaļu.

 

 

MEFISTOFELS

 

(Uz skatītājiem.)

 

Tur manim jauns nekas nau iztirzināms,

Tas man jau simtutūkstots gadu zināms.

 

 

FAUSTS

 

(Kaislīgi turpinādams.)

 

Tā plūst no tūkstots malām, viļņus veļot,

Bez augļu pate, neauglību ceļot;

Nu tūkst un aug, un brāž ar paisumu

Pār tuksneškrasta riebu laukumu.

Tur viļņu viļņi valda spēka jūsmā,

Tad krīt, — nekas nau darīts visā plūsmā.

Līdz izmisumam tas man baismas dara,

Bez valda elementu velta vara!

Tur drīst mans gars pats sevim pāri augt;

Še karot, uzvarēt — var mani džaugt! —

Un tas ir iespējams! Jo gāzdamās

Tā katrai klintij garām aizlokās;

Lai diez cik traki viņa šaltis šķaida,

Sīks augstums viņu lepni lejup raida,

Sīks dziļums vareni to pievelk klāt.

Un gars man nodomus steidz darināt:

Gaun sevim raženjauko baudījumu

No krasta vairīt jūras trakojumu,

Šīs plašās velgas loku sašaurināt

Un viņu sevi spiestin atvirzināt!

Pa solim soli esmu izpētījis.

To vēlos, zinies, kā to izpildījis!

 

(Bungu rībiens un kara mūzika skatītājiem aiz muguras, Iz talienes, no labās puses nākot.)

 

 

MEFISTOFELS

 

Tas viegli darīts! Klau, vai bungas dzirdi?,

 

 

FAUSTS

 

Jau atkal karð, tas gudram īgnē sirdi.

 

 

MEFISTOFELS

 

Vai karš vai miers, kas gudris, visur māk

Tā manīties, ka tas tam labā nāk,

Tas īsto brīdi ievēro aizvien.

Še gadījums, nu, Faustu, grāb tik vien!

 

 

FAUSTS

 

Ko šādām miklām mani garlaiko?

Teic visu īsi, aši! Izskaidro!

 

 

MEFISTOFELS

 

Es savos ceļos esmu dzirdējis,

Ka ķeizars lielās bēdās iestidzis.

Tu pazīsti. Kad mēs to jautrinājām,

Tam viltus bagātību pagādājām,

Tam visa pasaule bij pērkama,

Vēl jaunam viņam tronis piekrita,"

Un viņam nāca nepareiza doma,

Ka itin labi kopā derētu

Un būtu vēlējama jauka loma, ,

Ka reizē valdītu un baudītu,

 

 

FAUSTS

 

Tie maldi! Kas grib pavēlētājs būt,

Tam pavēlēs ir laime jāsajūt.

No augstas vaļas krūts tam pārpildīta,

Bet, ko viņš grib, viņš dziļi apslēpis;

Ko uzticamākiem viņš čukstējis,

Tas darīts, — pasaule ir pārbrīnīta.

Tā viņš būs mūžam augstākais pēc gara

Un cēlākais, jo bauda zemu dara.*

 

 

MEFISTOFELS

 

Nē, tāds viņš nau! Labs baudītājs viņš bija!

Un valsti tikmēr grāba anarķija,

Kur visi viens pret otru cīnījās

Un brāļi padzinās un nokāvās, Pret pilīm pilis karoja,

Pret muižniecību cunftenieki,

Un bīskaps draudzi spaidīja.

Tik saskatījās — un jau ienaidnieki.

Ne baznīcas no slepkavības glāba,

Pie vārtiem laupītāji ļaudis grāba.

Un visi pieņēmās tad drošībā;

Bij katram jāvairās. Tas gāja tā. —

 

 

FAUSTS

Tā gāja streipus, krita, atkal cēlās,

Tad sagāzās, viss rupjā kravā vēlas.

 

 

MEFISTOFELS

 

Neviens to visu paļāt nevarēja:

Ikkatris gribēja kas būt un spēja;

Vissīkākais par pilnu skaitījās.

Bet beigās «labākiem» tas apnikās.

Tad cēlās «krietnie», spēkā uzstājot,

Un teica: «Kungs ir, kas spēj mieru dot.

To ķeizars nespēj, negrib! Iecelsim

Sev jaunu, kas var valsti iespirdzināt,

Dot drošību ik pilsonim,

Šo veco sauli atjaunināt

Un taisnību ar mieru saderināt.»*

 

 

FAUSTS

 

Pēc mācītāja skan.

 

 

MEFISTOFELS

 

Jā, mācītāji

Ir resnvēderu labi sargātāji,

Tiem vairāk nekā citiem rūpēja.

Tad cēlās dumpis, dumpi svētīja;

Un mūsu ķeizars, ko mēs ielīksmojām

Nu še, varbūt uz beigu kauju vēl.

 

 

FAUSTS

 

Viņš atklāts, labsirdīgs; man viņa žēl.

 

 

MEFISTOFELS

 

Kas dzīvo, var vēl cerēt; palūkojam!

Nāc, palīdzam tam izglābties!

Reiz glābts priekš tūkstots reizēm skaitīsies.

Kas zin, kā kauliņi vēl krīt?

Ja laime tam, būs vasaļi* tūlīt.

 

(Viņi kāpj pār vidus kalniem pāri un aplūko kara spēka stāvokli leja.

Bungu un kara mūzikas skaņas dzirdamas no lejas.)

 

 

MEFISTOFELS

 

Es redzu, stāvoklis tiem ieņemts teicams;

Mēs nākam klāt, gan ienaidnieks būs veicams.

 

 

FAUSTS

 

Nu, ko tur citu redzēšu

Kā viltu, burvju māžus, krāpšanu?

 

 

MEFISTOFELS

 

Tik gudrību lai kaujās uzvarētu!

Tu, sevi lielā prātā stiprinot,

Jau savu mērķi vari nokārtot.

Ja ķeizaru mēs tronī uzturētu,

Tu ceļos nomestos un saņemtu Par lēni bczgalīgo jūrmalu.

 

 

FAUSTS

 

Tu dažu ko jau izvedi, Nu, tad ar kaujā uzvari!

 

 

MEFISTOFELS

 

Nē, tev tas jādara! Tu uzvarētājs!

Tu šoreiz būsi kara komandētājs.

 

 

FAUSTS

 

Nu, tā man būtu īstā slava,

Tur pavēlēt, kur man ne jēgas nava!

 

 

MEFISTOFELS

 

Ļauj vien, lai ģenerālštābs* strādā,

Būs sveikā feldmaršals, par viņu gādā!

Sen kara stomi nomanīju,

Pats tūdaļ kara domi sastādīju

Iz kalnu vīru pirmspēka;

Tam labi, kas to sagava!

 

 

FAUSTS

 

Kas ieročos tur atnācis?

Vai kalnu tautu esi sacēlis?

 

 

MEFISTOFELS

 

To ne, bet līdz ar Pētri Skvenci*

No visiem plenčiem kvintesenci.

 

(Uznāk trīs V a r e n i e.*)

 

 

MEFISTOFELS

 

Lūk, mani puiši jau ir klātu!

Tu redzi, nevienādā vecumā

Un nevienādi bruņās, apģērbā;

Tie pilnam apmierinās tavu prātu.

 

(Uz skatītājiem.)

 

Ikkatris bērns jau tagad labprāt redz,

Ka krāgs un bruņas krūtis sedz;

Un, alegoriski kā tie še rādās,

Tie sev jo vairāk. piekrišanas gādās,

 

 

KAUSLIS

 

(Jauns, viegli apbruņojies, raibi ģerbies.)

 

Kad kāds man acis paskatās,

Es tam ar dūri tūdaļ ģīmī krauju,

Un gļēvuli, kas projām aizmanās,

Es atpakaļ aiz matu galiem rauju.

 

 

ŅEMIDRĪZS

 

(Vīrišķs, labi apbruņojies, bagāti ģērbies.)

 

Tā tukši kauties, tie tik nieki,

Ar to sev dienu tērē lieki;

Tik ņemi vien cik paspēdams,

Viss cits ir vēlāk panākams!

 

 

TURICIETS

 

(Gados, stipri apbruņojies, bez mēteļa.)

 

Ar to jau ar daudz panākts nava!

Jo manta izklīst, kā to gava;

Tā aiztek dzīves ritumā.

Gan ņemt ir labi, labāk turēt cieti;

Tur paļauj sirmgalvim. Tas derēs lieti,

Neviens tev neatņems nekā,

 

(Viņi visi kopā nokāpj lejā.)

 

 

 

Priekðkalnos

 

 

Bungu skaņas un kara mūzika no lejas. Ķeizara telts tiek uzcelta.

Ķ e i z a r s. V i r s ģ e n e r a l s. P a v a d o ņ i,

 

 

VIRSĢENERĀLS

 

Šo nodomu, šķiet, labi pārdomājām,

Ka šinī izdevīgā ielejā

It visu kara spēku pulcinājām;

Es cieti ceru, tas nāks laimībā.

 

 

ĶEIZARS

 

Lai iet, kā iet, drīz izšķiršanas;

Man riebj pusbēgšana — šī atkāpšanās.

 

 

VIRSĢENERĀLS

 

Vērs skatu, kungs, uz mūsu labo sānu!

Lūk, tādu karadomas vēlas plānu;

Ne sklaidi, bet ne pārāk ejami,

Mums kalni labi, viņiem bīstami;

Mēs paslēpti uz viļņu laukuma,

Mūs pārsteigt jātniekiem nau iespēja.

 

 

ĶEIZARS

 

Man atliek tikai uzlielīt;

Še roka, krūts var sevi izbaudīt.

 

 

VIRSĢENERĀLS

 

Lūk, vidus pļavā, tur, kur lēznums klājies,

Jau falanks* gatavs, kā uz kauju stājies.

Tur šķēpi gaisā ņirbot staro,

Kur saule viz, kur rīta migla garo.

Cik tumši plašais kvadrāts kustas, ceļas, slīkst!

Tur tūkstoš krūtis lielu darbu tvīkst.

Pie tā tu nojaudāsi pulka varu;

Tas naidnieku, es ticu, trieks ar sparu.

 

 

ĶEIZARS

 

Jauks skats! To pirmo reizi lūkoju.

Šāds pulks var skaitīties pār divkāršu.

 

 

VIRSĢENERĀLS

 

Par mūsu kreiso ko lai daudz tev saku:

Tur klintis apsēstas no varoņiem,

Un sklaida, kura zib no ieročiem,

Tur sargā šaurās aizas drošo taku.

Es paredzu, ðe viņu vara šķīdīs,

Tie aši asiņainā kaujā klīdīs.

 

 

ĶEIZARS

 

Tur viņi nāk, tie viltus radenieki,

Kas saucās mīļi brāļi, īstenieki,

Vistāļāk, tāļāk pārgalvībā gāja,

Līdz troņa spēku, godu mazmāja,

Tad ķildodamies valsti izpostīja

Un nu pret mani dumpi sakūdīja!

Jo tauta sevi šaubās locīt ļauj,

Tad līdzi plūst, kurp straume viņu rauj.

 

 

VIRSĢENERĀLS

 

Tur ticams vīrs, kas spiegot izgājis,

Steidz aši šurp; kaut laimi vēstījis!

 

 

PIRMAIS IZLŪKS

 

Laimīgi mēs šurpu nācām,

Drošums ved mūs, gudrība.

Ður un tur mēs ziņas vācām,

Maz tik nesam tikama.

Daudzi zvēr tev padevību,

Uzticami ir ður tur;

Tomēr liegums, bezdarbība,

Iekšējs rūgums dumpi kur.

 

 

ĶEIZARS

 

Tik pašam glābties — patmīlīgam ziņā,

Ne pienākums, ne gods tam vairs ir miņā,

Bet to jums krietni apdomāt gan der:

Deg kaimiņos, ir ,jūs tad uguns ķer.

 

 

VIRSĢENERĀLS

 

Tur otris nāk, tik lēni laižas lejā,

Tam miesas trīs un nogurums ir sejā.

 

 

OTRAIS IZLŪKS

 

Pirms mēs bijām jautri, droši:

Viss tur mistrām mistrojās;

Te uz reizi, pārsteidzoši

Jauns kāds ķeizars izcēlās.

Un pēc priekšrakstītas gaitas

Pāri laukiem aumaļām

Pūlis pakaļ skrej kā aitas

Viņam viltus karogam.

 

 

ĶEIZARS

 

Tāds pretķeizars man arī labu nes:

Nu sajūtu, ka īstais ķeizars — es.

Kā zaldāts tikai bruņas aplieku,

Lai augstam mērķim viņas kalpotu.

Pie svētkiem, kaut tic diezcik spīdēja,

Viss bija: šēmju man tik iztrūka.

Lūk, karuselu* manim ieteicāt,

Sirds dzinās turnīru* reiz mēģināt;

Ja jūs man' neatrunājuši karot,

Es varētu jau varoņdarbos starot.

Es krūtīs jutu patstāvību briesmās,

Kad toreiz mitu uguns valstī liesmās;

Man versma virsū mācās šausmīgi;

Gan māži vien, bet māži lieliski,

Par slavu, uzvaru es sapņojis;

Nu panākšu, ko ziegus palaidis.

 

(Heroldi tiek Izsūtīti izaicināt pretķeizaru uz divkauju.)

 

(F a u s t s bruņās, ar bruņu cepuri. T r ī s V a r e n i e, bruņojušies un ģērbušies kā augšā.)

 

 

FAUSTS

 

Mēs nākam un sev vietu varam cerēt;

Kaut briesmu nau, var uzmanība derēt.

Tu zini, kalnieši rok dziļumus,

Tie mācās dabas, klinšu slēpumus.

Un gari, sen jau blāksni atstājuši,

Sev kalnos māju vietu ieņēmuši.

Tie klusi darbojas tur loku alās,

Kur sprigu gāzes, metāls malu malās,

Tiem prieks tik pētīt, šķirt un savienot

Un viena dziņa — jaunu izgudrot.

Tie, liegi mājot, gara spēku vada

Un caurspīdošas gaisa ainas rada.

Tie kristālī*, tā mūža noslēpumā

Redz laužu likteni kā atspulgumā.

 

 

ĶEIZARS

 

Es gan to dzirdēju un ticu ar;

Bet, krietnais vīrs, ko tas še derēt var?

 

 

FAUSTS

 

Tev Norčjas nekromants iz Sabīnijas*

Liek uzticību teikt un augstas bījas.

Kāds šausmīgs liktens nesa viņam briesmas!

Jau šautros dzirkstēja, jau cēlās liesmas;

Visapkārt sausi. zari sakrauti,

Ar piķi un ar sēru aplieti;

Ne dievs, ne velns vairs izglābt neiespēja,

Bet ķeizars saites raisīt pavēlēja.

Tas bija Romā. Viņš tev pa pateicas,

Par tavu gaitu mūžam rūpējas;

No viņas stundas aizmirsa viņš sevi,

Viņš jautā zvaigznes, dzelmi tik par tevi.

Viņš mums kā steigu darbu uzdeva

Tev līdzēt. Liela kalnu iespēja;

Tur daba strādā pārvarīgā vaļā,

Tik priestru neprāts to par māžiem paļā.

 

 

ĶEIZARS

 

Kad prieka dienā viesus sveicam jautri,

Kas līksmoties un baudīt nava kautri,

Mums prieks par katru, kurš tik spiežas klāt,

Par visiem, kas nāk telpas šaurmāt;

Bet krietnais vīrs mums būs vēl tīkamāks,

Ja īstā laikā palīgā mums nāks,

Kad rūpju stunda velkas baigos gausi,

Pār viņu svārstās liktens svara kausi.

Bet augsto acumirkli godājat,

No šķēpa stipro roku atvirzat!

Šai brīdī tūkstoš dzimi redzu vāktu,

Lai par vai pret man' cīņu sāktu.

Bet virs un darbs! Kas vēlas troni gūt,

Tam pašam goda cienīgam būs būt!

Lai spoku, kas pret mums ir traucies,

Par ķeizaru, šīs zemes kungu saucies,

Par kara vadoni un lēnkungu,

Ar paša dūri peklē notriecu!

 

 

FAUSTS

 

Un lai ar būtu, lielo mērķi gaudams,

Tu ziedzies, savu galvu ķīlām ļaudams.

Vai bruņu cepure nau pušķota?

Tā sargā galvu, kas mūs jūsmina.

Kas locekļiem, bez galvas, vieniem sokas?

Ja viņa mieg, tie visi zemē lokās;

Ja viņu skar, tie līdzi ievainojas

Un atkal sveiki, ja tā veseļojas.

Prot roka lietot savu tiesību,

Ceļ vairogu, lai galvu sargātu;

Un zobens aši pilda pienākumu,

Gan gaina, gan pats dara uzbrukumu;

Pat kājai ari sava daļa tiek,

To kautam naidniekam uz skaustu liek.

 

 

ĶEIZARS

 

Tās manas dusmas, tā es viņas dzestu,

Tā galvu kāju pameslī* sev mestu!

 

 

HEROLDI

 

(Nāk atpakaļ.)

 

Mēs tur cienu, godājumu

Neesam vis baudījuši,

Mūsu cēlo vēstījumu

Tie kā jokus izsmējuši:

«Ķeizars gaisīs jums bez ziņas,

Atbalss šaurā ielejā;

Tik vien ir par viņu miņas:

«Bija reiz», kā pasakā.»

 

 

FAUSTS

 

Pēc prāta krietnākiem ir noticies,

Kas stipri tev pie sāniem stājušies.

Nāk naidnieks, tavi pulki negrib gaidīt;

Laiks izdevīgs, liec viņus kaujā raidīt.

 

 

ĶEIZARS

 

No komandaš še jāatsakās mums.

 

(Uz kara virsvadoni.)

 

Lai tavās rokās ir tavs pienākums!

 

 

 

VIRSĢENERĀLS

 

Tad labais spārns lai kauju sāk!

Lai ienaidnieka kreiso, kas tur nāk,

Pirms tā vēl ceļu mērījusi,

Jau mūsu labā spēji atcirtusi.

 

 

FAUSTS

 

Tad atļauj, ka šis mundrais varonis

Ar tūdaļ tavām rindām pievienojas,

Ar tavām rindām cieši sabiedrojas

Un kopā palīdz jums, cik paspējis.

 

(Viņš rāda uz labo.)

 

KAUSLIS

 

(Panāk uz priekšu.)

 

Kas ģīmi rāda man, tas neaiziet,

Pirms augš- un apakšžokļi saberzti;

Kas muguru man griež, to grābju ciet,

Un galva, kaklis šļābst tam šlokani.

Ja tad kā es vēl tavi vīri drāžas

Un zobeniem un šķēpiem nenorimst,

Tad ienaidnieki vīrs pēc vīra gāžas

Un paši savās asnīs grimst.

 

(Aiziet.)

 

 

VIRSĢENERĀLS

 

Lai vidus falanks lēni seko tiem

Ar visu sparu uzbrūk pretniekiem!

Tur laba. spārnā, dusmās iekaisusi,

Jau mūsējie to rindas šķobījuši.

 

 

FAUSTS

 

(Rādīdams uz vidējo.)

 

Lai šis ar seko tavējiem!

 

 

ŅEMIDRĪZS

 

(Nāk uz priekšu.)

 

Lai ķeizarpulku sirdīgumu

Vēl vairo kārība uz laupījumu,

Un visiem lai šis mērķis celts;

Tur pretķeizara lepnā telts.

Ne ilgi viņš vairs glabās savu troni;

Es eimu falankspriekšgalā ar joni.

 

 

LAUPĪTSTEIGA*

 

(Marketenderiene, viņam pieglauzdamās.)

 

Kaut viņš ar nau man laulātais,

Viņš man no visiem mīļākais.

Priekš mums stāv pļauja gatava!

Jo grābjot sieva neganta,

Tā nelaupa, kad laupot iet,

Uz priekšu, uzvarā viss atļauts šķiet!

 

 

(Abi aiziet.)

 

VIRSĢENERĀLS

 

Uz mūsu kreiso, kā jau domāju,

Brūk viņu labais spārns ar niknumu.

Bet mūsējos tie maz ko baidīs:

Tos kreisā šaurā aizā neielaidīs.

 

 

FAUSTS

 

(Māj uz kreiso.)

 

Tad lūdzu, kungs, šo ari ņemat vērā!

Lai stiprais stipris tiek jo plašā mērā.

 

 

TURICIETS

 

(Panāk uz. priekšu.)

 

Lai kreisā nebēdā nekā!

Kur es, tur manta krietnā sardzībā;

Jo mantu glabāt vecim īsti sokas,

Ne zibens neizspers to man iz rokas.

 

(Aiziet.)

 

 

MEFISTOFELS

 

(No augšas nonākdams.)

 

Nu skatat vien, iz viņas malas,

Iz katras plaisas, klinðu alas

Sāk bruņu vīri ārā spiesties

Un šaurās takās vai jau spriesties;

Tie vairogiem un bruņām klājas,

Aiz muguras mums valni stājas

Un kaujā doties gaida pavēles.

 

(Klusi uz zinātājiem*.)

 

Tik neprasat, no kurienes.

Es gan ar tiešām netūļoju,

Visapkārt bruņu zāles iztukšoju.

Tur kājām, jāšus tie bij rindoti,

It kā vēl būtu zemes valdnieki;

Tic citkārt: karals, ķeizars, bruņenieki,

Nu tikai gliemežvāki, tukši, lieki;

Dažs spoks nu viņos ietērpies,

Pēc viduslaikiem spoži rotājies.

Kāds velnēns viņos arī ielīdis,

Šai reizei iespaidu tas panācis.

 

(Dikti.)

 

Klau, kā tie dusmas tikko valdīt zina.

Kā skārdus kopā sperot sažvadzina!

Pie standartiem tur arī karogskrandas,

Sen svaiga gaisa ilgojušās, plandās.

Še redzat vecu tautu stājušos,

Kas labprāt jaunā cīņā maisītos.

 

(Briesmīgas bazūņu skaņas no augšas; ienaidnieku kara spēka manāma jukšana.)

 

 

FAUSTS

 

Jau apvārsnis ar tumsu sedzas,

Šur tur tik savāds spīdums redzas

Ar jausmu pilnu sarkumu;

Jau bruņas spīgo asins sārtas;

Un klints un mežs, un gaisa kārtas,

Viss debess ņem še dalību.

 

 

MEFISTOFELS

 

Tie labā spārnā turas spēcīgi;

Bet viņos redzu rēgojamies

Tur Kausli, mundro milzeni,

Un ašā gaitā darbojamies.

 

 

ĶEIZARS

 

Pirms redzēju tik v i e n u roku ceļam,

Nu redzu duci ienaidniekam zveļam;

Tas nenotiek vis dabiski.

 

 

FAUSTS

 

Vai n'esi dzirdējis, ka miglu ainas

Gar Sicīlijas krastiem maldus mainās?

Tur dienas gaismā klīstot ņirboši,

Līdz vidus gaisiem paceļoties

Un spožās vēsmās spogojoties,

Spīd skati brīnumdīvaini:

Tur pilsētas un pilis redzas mījā,

Tur zaļi dārzi stiepjas vījā,

Kā veids pēc veida viļņo ēteri.*

 

 

ĶEIZARS

 

Bet savādi! Kā zobeniem

Un augstiem šķēpiem gali spīgo*;

Uz mūsu rindu spožiem ieročiem

Es redzu, ašas liesmas dzirkstot līgo.

Tas pārāk spokaini man šķiet.

 

 

FAUSTS

 

Kungs, piedod! tās tik ira miņas

No gara būtnēm, zudušām bez ziņas,

Ka dioskūru atspīdums tas riet,

Pie kuriem kuģenieki zvērēja;

Še spēkus pēdējos tie salasa.

 

 

ĶEIZARS

 

Bet saki; kam mums jāpateicas,

Ka mūsu labā viss tā veicas,

Ka daba retāko pat netaupa?

 

 

MEFISTOFELS

 

Tik meistaram ar augsto jausmu,

Kam krūtīs slēgts tavs liktenis;

Par tavu ienaidnieku drausmu

Viņš dziļi sirdī iekarsis.

Un pateicībā viņš grib izglābt tevi,

Lai arī postā iegrūstu pats sevi.

 

 

ĶEIZARS

 

Tie, mani apkārt vadot, gavilēja;

Es biju kas un kāda mana spēja,*

Es redzēt vēlējos, daudz nedomādams

Un balto bārdu dzīvei atdāvādams.

Gan mācītājiem izmaitāju prieku

Un viņiem skaitos jau par pretinieku.

Vai nu, kad tik daudz gadi pagājuši,

Man jautrā darba augļi ienākuši?

 

 

FAUSTS

 

Jā, labdarība augļus nes.

Uz augðu pacel savu skatu!

Viņš zīmi sūta, kā es matu.

Nau ilgi jātaujā pēc nozīmes.*

 

 

ĶEIZARS

 

Skrien ērglis augsti debess jumā,

Grifs paka} drausmām, iekaisumā.

 

 

FAUSTS

 

Tik vēro! Šī ir laimes aina.

Grifs ira būtne pasakaina;

Kā viņš tik tāļi aizmirsies

Ar īstu ērgli mēroties?

 

 

ĶEIZARS

 

Tie tāļos, plašos lokos skraida Viens otram apkārt. —

Piepeši Brūk kopā abi pretnieki

Un kaklus, krūtis plosot šķaida.

 

 

FAUSTS

 

Nu skat', kā grifam nāk tik saukums

Viņš saplēsts, asnīm pārplūdis

Un lauvas asti nolaidis,

Krīt, nogrūsts tur, kur mežā laukums.

 

 

ĶEIZARS

 

Kā izskaidrots, lai notiekas;

To pieņemu, kaut jābrinās.

 

 

MEFISTOFELS

 

(Pret labo.)

 

Mūsu pulki māktin mācas;

Ienaidniekiem jāaizvācas,

Nedrošums grib viņos viesties,

Tie pret labo iesāk spiesties,

Tā tie paši sevi jaucē,

Savu stipro kreiso traucē.

Stingri mūsu vidus bari

Galā brūk, kā zibens stari

Viņu vājā vietā sperot. —

Nu, kā aukai viļņus perot,

Spridzot vara varai kļaujas,

Niknā divkārtkaujā kaujas,

Greznāka nekā vairs nava,

Mūsu — uzvara un slava!

 

 

ĶEĪZARS

 

(Kreisajā pusē uz Faustu.)

Skaties! Tur man briesmas šķietas,

Šēmes apdraud mūsu vielas.

Akmeņus vairs nejūt skrienam,

Zemās klintīs tos redz lienam,

Kalni tukði palikuði.

Nu! jau viņi sabrukuši

Julgu julgām aizas priekšā,

Varbūt iet jau aizā iekšā.

Bezdievība nāk nu ļaunā!

Jūsu māksla paliek kaunā.

 

(Starpbrīdis.)

 

 

MEFISTOFELS

 

Skrien mani kraukli pilnā sparā,

Tie vēsta vēstis, kas ir svarā;

Es baidos, šī mums nestunda.*

 

 

ĶEIZARS

 

Ko tur tie kļūmes putni griežas?

Tie melniem spārniem šurpu sviežas

No karstās cīņas laukuma.

 

 

MEFISTOFELS

 

(Uz kraukļiem.)

 

Pie ausīm tuvu lidinājat!

Tas sveikā, ko jūs apsargājat;

Jums padoms ir, kas nemalda,

 

 

FAUSTS

 

(Uz ķeizaru.)

 

Tu pazīsti gan dūju ieradumu,

Kas pat caur tāļu attāļumu

Uz savu ligzdu atgriežas.

Bet vienu starpību še vēro:

Ðos ceļus mierā dūjas mēro,

Bet karā kraukļi noderas.*

 

 

MEFISTOFELS

 

Mūs gaida grūtas likstas grausma.

Lūk! mūsu pulkiem uznāk drausma,

Pie klinðu sienas kaujoties!

Šie pakalnos jau uzkāpuši,

Un, ja būs aizu ieņēmuši,

Mums grūti nāksies turēties.

 

 

ĶEIZARS

 

Tad tomēr esmu apmānīts!

Pret gribu jūsu tīklā tīts;

Man šausmas, kopš es šinī spostā.

 

 

MEFISTOFELS

 

Tik dūšu! Vēl jau n'esam postā!

Un paciesties nekad nau lieki.

Aizvien iet beigās sīvāki.

Man savi droši vēstinieki,

Tik vēlat man ļaut pavēli.

 

 

VIRSĢENERĀLS

 

(Kurš pa to laiku pienācis klātu.)

 

Ar šiem tu esi nācis draugos,

Es visu laiku rūpēm raugos;

Šie māži nenes laimību.

Es nezinu vairs grozīt kauju;

Tie sāka, tiem ar pabeigt ļauju,

Es savu zizli atdodu.

 

 

ĶEIZARS

 

Lai tura vien to tavas rokas,

Līdz labāk mūsu laime sokas.

Man šērpes no šī riebekļa,

Tam tāda kraukļu draudzība.

 

(uz Mefistofeli)

 

Es zizli nevaru tev dot,

Es neticu, ka īstais vīrs tu būtu.

Tik pavēli, ka mēs še vaļā kļūtu!

It visu vajga palūkot!

 

(Aiziet telti ar virsģenerāli.)

 

 

MEFISTOFELS

 

Viņš var uz trulo zizli cerēt!

Mums tā kā tā tas maz spēj derēt,

Tur it kā krusts bij iegraizīts*.

 

 

FAUSTS

 

Kas darāms?

 

 

MEFISTOFELS

 

Ir jau padarīts! —

Nu, melnie brāļi, naski kā arvienu

Uz undīnām*! Daudz labu dienu,

Un lūdzat tās pēc viņu ūdens ainām!

Caur sievu mākslām slēpumainām

Tās prot no būtes ainu atdalīt,

Un katris zvēr, ka tanī būte mīt.

 

(Starpbrīdis.)

 

 

FAUSTS

 

Pie ūdensmeitām aizskrējuši, Būs kraukļi krietni glaimojuši;

Lūk, tur jau ūdens strāvas riet.

No dažas sausas, kailas klinšu vietas

Jau verdošs, mundris avots plūstam šķietas;

Tiem uzvara nu vējā iet!

 

 

MEFISTOFELS

 

Tā brīnumīga sveikšana!

Visdrošākie pat apjuka.

 

 

FAUSTS

 

Jau strauts pie strautiem šalcot lejup veļas,

Caur aizu aizām plūstot, daļās šķeļas,

Nu straume ūdens šalti lokā šļāc;

Uzreiz tā lēznā laukā nokritusi,

Un putas šķīst uz vienu, otru pusi,

Tad pakāpieniem lejā krīt un krāc.

Ko palīdz varoņdrosa pret šo strāvu?

Te visu aizrauj niknā šalts ar rāvu;

No trakās krāces mani šausmas māc,

 

 

MEFISTOFELS

 

Man ūdensmāņu nau, ar ko tie kaujas;

Tik laužu acis no tiem vilties ļaujas,

Par šādiem brīnumiem man jāsmejas.;

Par galvu, kaklu visi projām drāžas,

Tiem nerriem šķiet, ka slīkst, ka ūdens gāžas -

Un cietā zemē visi atrodas,

Tie laižas jocīgi, kā peldēdami.

Nu visur jukums ceļas nebeidzami!.

 

(Abi kraukļi atkal atskrējuši.)

Par jums būs augstam meistram* zināt!

Par meistriem paši būt ja pamēģināt,

Uz kvēļu kalvu tikai skrejat steidzot,

Kur ukri, mūžam nenobeidzot,

Kaļ metālus un akmeņus.

Tur prasat, krietni pierunājot,

Pēc liesmām, kas spridz zibinājot,

Mums fantastiskus ieročus.

Gan tāļā tālē rūsas spīdums

Un zvaigžņu piepešs lejup slīdums

Ik vasarnakti vērojams;

Bet tas, ka rūsa mežos baida,

Ka zvaigznes zemē šņācot skraida,

Tas gan būs reti ieraugāms.

Tā jums būs laika netērēt,

Pirms lūgties un tad pavēlēt.

 

(Kraukļi aizskrien. Viss notiek, kā priekšā rakstīts.)

 

Pār pretniekiem lai tumsa valda!

Lai neziņā tiem soļi malda!

Visapkārt spīgaiņi un klizmas!

Un acīs pēkšņi zilbinošas vizmas!

Tas viss jau būtu jauki gan,

Vēl baismu trokšņa vajga man.

 

 

FAUSTS

 

Klau! bruņas, kas iz miera uztrauktas,

Nu jūtas mundrākas pie svaiga gaisa;

Tās augšā sen jau klaudz un troksni taisa;

Tik brīnumainas neskaņas.

 

 

MEFISTOFELS

 

Jā, jā! — tās nau vairs savaldāmas,

Jau bruņenieku ķildas sadzirdamas

Kā vecos, labos laiciņos.

Tur roku, stilbu bruņās mani gari,

Kā gvelfu un kā ģibelīnu bari,

Steidz atkal mūžu kautiņos.

Tie senā garā ieauguši,

Aizvienu naidā palikūši;

Jau dūsma noskan tāļumos,

Te velniem prieku svētsvinība:

Šis niknais naids un partejība

Līdz zvēru darbiem neganti;

Skan riebu riebji fanātiski,

Pat griezīgi un sātaniski,

Un tāļi lejas baidoši.

 

(Orķestri kara troksnis, beigās pārejot jautrās kara meldijās.)

 

 

 

Pretķeizara telts

 

 

Tronis, visapkārt greznība.

 

Ņemidrīzs, Laupītsteiga.

 

 

LAUPĪTSTEIGA

 

Mēs taču pirmie nākuši!

 

 

ŅEMIDRĪZS

 

Ne kraukļi neskrien ašāki.

 

 

LAUPĪTSTEIGA

 

Ak, kādu še nau mantību! Kur iesāku! Kur pabeidzu!

 

 

ŅEMĪDRĪZS

 

Viss dārgiem daikiem pilnum pilns!

Ko ķert, ko grābt? Še mantu milns.

 

 

LAUPĪTSTEIGA

 

Šī sega īsti derīga:

Man gulta drusku pacieta.

 

 

ŅEMIDRĪZS

 

Še vāle tēraudžuburos, Es tādu sen sev vēlējos.

 

 

LAUPĪTSTEIGA

 

Šis mētels zeltiem šūdināts,

Uz tādu manim nesas prāts.

 

 

ŅEMIDRĪZS

 

(Ieroci paņemdams.)

 

Ar to var ātri darbu veikt,

Sist nost un tik uz priekðu steigt. —

Tik daudz jau esi krāvusi,

Nekā vēl krietna rāvusi.

Ļauj mieru tur tām grabažām,

Ņem vienu no šīm kastiņām!

Ðe visa alga zaldātiem;

Viss pilns ar zelta dālderiem.

 

 

LAUPĪTSTEIGA

 

Ak, tavu traki smagu svaru!

Ne pacelt to, ne panest varu.

 

 

ŅEMIDRĪZS

 

Tik ātri! Meties četrrāpu!

Es krauðu tev uz muguru.

 

 

LAUPĪTSTEIGA

 

Ak vai! ak vai! Kā spiež un grauž!

Man smagums krustu pušu lauž.

 

(Kastiņa krīt un atsprāgst vaļā.)

 

 

ŅEMIDRĪZS

 

Tu visu zeltu zemē ber;

Jel aši grāb un kopā ķer!

 

 

LAUPĪTSTEIGA

 

(Notupstas.)

 

Tik aši iekšā priekšautā!

Aizvien vēl pietiks ari tā,-

 

 

ŅEMIDRĪZS

 

Tiks, tiks! Nu tikai pasteidzies!

 

(Viņa pieceļas.)

 

Ak! autā caurums gadījies!

Kur vien tu stāvi, kur tu ej,

Tu naudu tā vien straumēm lej»

 

 

PAVADOŅI

 

(Mūsu ķeizara.)

 

Ko svētumā še meklējat?

Ko ķeizarmantā rakņājat?

 

 

ŅEMIDRĪZS

 

Mēs netaupījām dzīvību,

Nu ņemam sevim atmaksu.

Tas ienaidniekos paradums,

Mēs kara vīri līdzi jums.

 

 

PAVADOŅI

 

Tas mūsu vidū nederas,

Ka zaldāts zogot apgānās.

Kas kalpo mūsu ķeizaram,

Tam jābūt krietnam zaldātam!

 

 

ŅEMIDRĪZS

 

Tā krietnība sen zināma,

Tā saucas: kontribūcija*!

Jūs visi līdzināmi man:

«Dod šur,» — tā amatsveiciens* skan.

 

(Uz Laupītsteigu.)

 

Stiep projām, ko tu pagrābi!

Še n'esam mīļi ciemiņi.

 

(Aiziet.)

 

 

PIRMAIS PAVADONIS

 

Teic, kādēļ netvēri tūlīt

Šo bezkaunīgo pārmācīt?

 

 

OTRAIS

 

Es nez', man roka necēlās,

Tik spocīgi tie izlikās.

 

 

TREÐAIS

 

Man uznāca kā reibonis,

Priekš acīm bij tāds žibeklis.

 

 

 

CETURTAIS

 

Vai gluži visi prāti milst,

Kā vērsmā cauru dienu svilst,

Tik baigi, gaiss kā smacin smok.

Cits kājās stāv, cits zemē plok;

Kā grābstot cēlām zobenus,

Ik sitiens gāza pretniekus;

Kā plīvurs acis pārklāja,

Un ausis dūca, rībēja.

Tā gāja, — nu še tiekamies,

Bet diezin kā viss gadījies.

 

(Uznāk ķ e i z a r s un č e t r i firsti. Pavadoņi aiziet.)

 

ĶEIZARS

 

Lai ir, kā ir, viss viens, mēs kaujā uzveikusi

Un savus pretniekus pa lauku klaidījuši.

Še tukšais tronis stāv, še nodevēja zelts,

Viss segām apkārstīts, viss pilns ar mantām velts.

Mēs, godam sargāti no paša pavadoņiem,

Še sūtņus sagaidām no tautām un no troņiem;

No visām pusēm nāk tik prieka vēstījums:

Ka mierināta valsts un labprāt klausa mums,

Ja kaujā manīja ar māņus iepinamies,

Tad beigās taču mēs tik vieni cīnījāmies.

Jo gadījumi nāk par labu kareivjiem;

No debess akmens krīt, līst asins naidniekiem,*

Iz klinšu alām dimd kā drausmu brīnumskaņas,

Kas mūsu krūtis ceļ, bet pretnieks tiek bez maņas.

Tur saļimst noveiktais, par viņu nosmejas,

Un lepnais uzveicējs tad dievam pateicas,

Bez kādas pavēles dzied visi vienkopīgi:

«Dievs kungs, mēs pateicam,» skan simtu simtkārtīgi.

Bet slavēt augstāko es skatu novēršu,

Kas reti noticis, pats sevi vēroju.

Jauns, jautris valdenieks var šķēdēt savu dienu,

Bet gadi māca tam ir acumirkļa cienu.

Ar jums tad vienojos, jūs būsat stipris balsts,

Jūs četri cienīgie priekš nama, galma, valsts.*

 

(Uz pirmo.)

 

No tevis kara spēks tik gudri tika stādīts,

Tad karstā kautiņā tāds varoņdrošums rādīts;

Nu mierā darbojies, kā redzi vajdzību!

Tu būsi ercmaršals*, tev dodu zobenu.

 

 

ERCMARÐALS

 

Kad kara spēks, kas nu ir zemi mierinājis,

Būs ir pie robežām tev troni stiprinājis,

Tad lai man atļauts ir ik svētku svinībās

Tev rīkot mielastu tur plašās pilstelpās.

Spožs zobens tevi ved, tev spoži sānos stādams,

Visaugsto augstību aizvienu apsargādams.

 

 

ĶEIZARS

 

(Uz otra,)

 

Tev piemīt dūšība, bet arī mīlīgums,

Tu erckemerers* mans! Nau vieglis uzdevums.

Tu būsi augstākais par visu mājas saimi,

Ja kalpi ķildas ceļ, nau paklausīgi, glaimi;

Tavs paraugs nākotnē priekš visiem uzstādāms,

Kā ķeizaram var būt un visiem patīkams.

 

 

ERCKEMERERS

 

Pa prātam kungam būt, tas atnes žēlastību,

Pat ļauniem nekaitēt, sniegt labiem palīdzību,

Bez viltus skaidram būt, bez māņiem mierīgam!

Tu sirdi pētī, kungs, — man pietiek pārpilnam.

Vai svētkus iztēlot lai domām vaļu dodu?

Kad tu ej mielastā, es sniedzu zelta bļodu,

Es turu gredzenus, lai svētku līksmībā

Tu rokas atveldzē un mani priecinā.

 

 

ĶEIZARS

 

Gan es par nopietnu, lai svētkus iedomātu,

Bet lai! Jo darbu sec, ja sāk ar jautru prātu.

 

(Uz treðo.)

 

Tu būsi erctruhzess*! Un tev būs padoti

Gan putni, medības, gan muižas aizgādi;

Man mīļos ēdienus, no gadalaikiem dotus,

Tu liksi pasniegt man ar rūpēm gatavotus.

 

 

ERCTRUHZESS

 

Lai stingri gavēt ir man tīkams pienākums,

Līdz tevi iepriecē kāds garšīgs virinums.

Man līdzi pavāriem būs gādāt tik un zināt,

Kā tāļo tevim gūt, gadskārtas paātrināt,

Bet tu gan vienaldzīgs, vai tāļš vai agrīns klāts;

Kas vienkāršs, spēcinošs, uz to tev nesas prāts.

 

 

ĶEIZARS

 

(Uz ceturto.)

 

Ja reiz par svētkiem vien še runa bij visgarām,

Tad jauno varoni par šeņķi iecelt varam.

Nu gādā, ercšeņķi*, ka mūsu pagrabos

Vislabais, gārdais vīns aizvienu atrastos.

Pats esi sātin sāts, tev nevajaga ļauties

Caur labu gadību uz priekiem līdzi rauties.

 

 

ERCŠEŅĶIS

 

Kungs, arī jaunekļi, ja tiem tik uzticas,

Drīz, pirms vēl nomana, par vīriem attīstās.

Es lielo svinību sev arī iedomāju;

Tad ķeizarbufeti spožspoži izrotāju

Ar zeltiem, sudrabiem, ka vizēt vizuļo,

Bet tevim izlasu no kausiem daiļāko:

Mirdz venēciskais kauss,* — šī glāze līksmi staro

Un vairo gārdumu, bet galvu neapgaro!

Uz tādu brīnumu mēdz pārāk paļauties,

Bet tava sātība, der labāk sargāties.

 

 

ĶEIZARS

 

Ko es jums vēlējis šīs stundas nopietnībā,

No manis dzirdējāt jūs visā uzticībā.

Ko ķeizars teic, tas svēts un droša dāvana,

Bet apstiprināt to vēl raksta vajaga,

Vēl signatūras* trūkst. To izdarīt pa godam

Še īstā brīdī mēs ar īsto vīru rodam.

 

(E r c b ī s k a p s uznāk.)

 

 

ĶEIZARS

 

Uz gala akmeni ja velvei balstu liek,

Tā droši ticami uz mūžiem celta tiek.

Še četri valdnieki! Vispirms mēs pārlikuši,

Kā namu, pilsgalmu vislabāk kārtojuši.

Bet nu, ko visumā valsts liekas lolojam,

Ar svaru, stiprumu ðiem pieciem uzliekam.

Tiem zemju daudzumā būs visiem pāri stāties;

Es viņu robežām še lieku plašināties,

No neuzticīgiem to zemes atņemu.

Jums, krietniem, dodu es dažlabu novadu

Un līdzi tiesību, ja rodat gadījienu,

Ar visiem līdzekļiem to pavairot arvienu;

Tad lai jums atļauts ir ņemt turpmāk nodevas,

Kā zemes kungiem jums tās krīt pēc taisnības.

Jums gala spriedumi ir tiesā nospriežami,

Un viņi tāļāk nau nekur vairs pārsūdzami.

Lai mesli, muitas, lēns*, lai klauši, nodokļi,

Lai jums nāk kalnu, sāls un naudas regaļi.

Tā pateicību jums es pilnā mērā rādu

Un blakus augstībai jūs pašus pirmos stādu.

 

 

ERCBĪSKAPS

 

Man visu vārdā tev še nākas pateikties:

Tu, stiprus darot mūs, pats sevi spēcinies.

 

 

ĶEIZARS

 

Jums pieciem gribu dot vēl spīdošāku godu.

Vēl valstij dzīvoju un dzīvot prieku rodu;

Bet senču rinda draud, velk manus skatus klāt,

Iz ašas kustības ved sevī pārdomāt.

Ir manim pienāks laiks, būs iet uz tēvu māju,

Tad jums būs pienākums celt jaunu valdītāju.

To ceļat altāri, tam kroni uzliekat,

Lai mierā norit jums, kas trakoja nupat.

 

 

ERCKANCLERS*

 

Mums lepnums krūtīs mīt un vaigā pazemība;

Tev lokās valdnieki, šīs pasauls varenība.

Līdz mūsu asins vēl tek lēkās ritināts,

Mēs esam ķermenis, ko lēti liec tavs prāts.

 

 

ĶEIZARS

 

Un tā lai beigās vēl, kas šeit jums atdāvināts,

Uz laiku laikiem tiek caur rakstu apstiprināts.

Kā kungiem īpašums jums brīvi rīkojams,

Ar vienu norunu, ka viņš ir nedalāms.

Un, kaut jūs vairojat, ko šeitu lēnī ņemat,

Tad tikai vecākam no dēliem mantu lemat.*

 

 

ERCKANCLERS

 

Man prieks to uzrakstīt, drīz gatavs pergaments,

Priekš valsts un arī mums vispirmais dokuments.

Tad tīrraksts, zieģeļi tiks skrīvim uzticēti,

Un signatūru, kungs, tu beigās dosi svēti.

 

 

ĶEIZARS

 

Un tā jūs atlaižu, lai savā nodabā

Šo dienu svarīgo ikkurais pārdomā.

 

(Laicīgie firsti aiziet. Garīdznieks paliek.)

 

 

ERCBĪSKAPS

 

(Runā patētiski,)

 

Nu kanclers aizgājis, bet bīskaps stāv te klātu,

No gara tiek viņš dzīts, lai tevi brīdinātu!

Par tevi rūpesti tam tēva sirdi veic.

 

 

ĶEIZARS

 

Kas tevim draudošs šķiet šai līksmā stundā? Teic!

 

 

ERCBĪSKAPS

 

Kā sirds man sāp un sūrst! Ak, kā tu apgrēkojies!

Tu, augsti svētīts kungs, ar velnu sabiedrojies!

Tev tronis, šķiet, gan drošs, bet kā par apsmieklu

Pret dievu augstāko un tēvu pāvestu.

Tas sodīs bārdzībā, tiklīdz to dabūs zināt,

Ar svētiem lāstiem liks tev valsti iznīcināt.

Viņš nau vēl piemirsis, ka Romā tu tūlīt,

Līdz kronēts, vēlēji to burvi atpestīt.

Par ļaunu kristītiem tavs kronis uzgaismoja

Un lāstiem apkrauto kā pirmo apžēloja.

Bet sit pie krūtīm sev, no grēku laimības

Dod mazu artavu priekš svētās baznīcas.

To plaðo pakalnu, kur telts tev celta bija,

Kur savu sardzību tev ļaunais parādīja

Un melu virsniekam tu klausīji labprāt,

Tev dievbijīgi būs priekš svētiem dāvināt

Ar mežu, kalnāju, cik tāļi vien tik redzas,

Ar kalnu ganībām, kas vienmēr zaļas sedzas,

Ar zivju ezeriem, bez skaita strautiņiem,

Kas līču loču rit, krīt lejā kāpieniem,

Tad plašo leju ar, ar lauku bagātību:

Tu rādi žēlumu un rodi žēlastību.

 

 

ĶEIZARS

 

Caur savu ziegumu es dziļi sabaidīts;

Lai robežām tiek mērs no tevis ierādīts!

 

 

ERCBĪSKAPS

 

Pirms apgānītais lauks, ko ļāvi grēkošanai,

Lai tagad nolemts tiek visaugstā kalpošanai.

Es garā redzu jau, kā mūri paceļas:

Jau rīta saulītē tur koris iemirdzas,

Par krustu* plētusēs ir plašā ēka augot,

Un vidustelpas top, jau ticīgajos džaugot;

Caur augstiem vārtiem tie tur kaisli straumēm līst,

Jau pirmā pulksteņbalss pār kalniem, lejām klīst,

No augstiem torņiem skan, kas padebešos ceļas,

Un svētceļotājs nāk, sev jaunu dzīvi smeļas.

Pie iesvētīšanas — lai drīz tā pienāktu! —

Būs tava klātbūtne par pirmo košumu.

 

 

ĶEIZARS

 

Lai dievbijīgais prāts tik lielā darbā rādās,

Tas dievam godu dos, man grēkus atlaist gādās.

Jā gan! Es jūtu jau, mans prāts tiek pacilāts.

 

 

ERCBĪSKAPS

 

Kā kancleram man rūp, ka akts tiek izstrādāts.

 

 

ĶEIZARS

 

Par to, kas dāvāts top, tu aktu gatavosi

Par labu baznīcai, — tad parakstīt man dosi.

 

 

ERCBĪSKAPS

 

(Ir atvadījies, bet pie izejas atgriežas un nāk atpakaļ.)

 

Un jauno baznīcu tu reizē apbalvo

Ar visiem nodokļiem, ar mesliem, desmito

Uz mūžiem. Rūpju daudz, lai visu uzturētu,

Un smagas izmaksas, lai pārvaldīt to spētu.

Lai šinī postažā sec darbi ātrāki,

Iz laupījuma ar mums drusku pasniegsi.

Turklāt vēl vajaga daudz būves piederumu,

Kā kaļķu, būvkoku un citu pievedumu.

Lai ļaudis šķūtīs brauc, kā māca mācītājs,

Jo baznīca to mīl, kas viņai kalpotājs.

 

(Aiziet.)

 

 

ĶEIZARS

 

(Viens.)

 

Tas grēks ir liels un smags, ko es uz sevi krāvies;

Nu saukums jācieš man, ka burvjiem biju ļāvies.

 

 

ERCBĪSKAPS

 

(Atkal atnākdams atpakaļ, dziļi klanīdamies.)

 

Kungs, piedod man! Tas vīrs, kas sen stāv neslava

Ir ticis apbalvots ar zemi jūrmalā;*

Bet lāsts to postītu, ja tu še nenolemtu,

Lai baznīca ir tur sev visus meslus ņemtu.*

 

 

ĶEIZARS

 

(Saīdzis.)

 

Vēl jūra visu sedz, vēl zemes nau nemaz.

 

 

ERCBĪSKAPS

 

Nāks laiks, ja paciest māk, ja ir tik tiesības.

Mums spēkā ir tavs vārds, tā kā tu tagad lemi!

 

(Aiziet.)

 

 

ĶEIZARS

 

(Viens.)

 

Tie labprāt atņemtu vai visu manu zemi.

 

 

 

PIEKTAIS CELIENS

 

Klajð vidus*

 

 

CEĻNIEKS

 

Tumšās liepas; jā, tās viņas

Savā senā stiprumā!

Sen jau bija man iz miņas,

Nu tās rodu pēcgalā!

Šī tā vieta, šī tā māja,

Kurā mani paglāba,

Kad pār jūru vētra gāja,

Mani kāpās izmeta!

Labprāt es gan suminātu

Savus mīļos saimniekus,

Bet tiem sen bij sirmums klātu,

Nu tie laikam kapā dus.

Krietni ļaudis dievbijībā!

Vai lai saucu, klauvēju? —

Sveiki! — ja jūs labdarībā

Še vēl baudāt laimību!

 

 

BAUCIDA*

 

(Māmiņa, ļoti veca.)

 

Mīļo ceļniek, klusu, klusu!

Ļauj, lai vecais atdusas!

Sirmgalvī caur ilgu dusu

Moža rosa atmostas.

 

 

CEĻNIEKS

 

Māt, vai tu tā? Tavi dīvi!

Paldies, paldies saņemi!

Tu jau manu jauno dzīvi

Līdz ar vīru sargāji.

Vai tu Baucida, kas ņipri

Sastingušo veldzēja?

 

(Ienāk Baucidas vīrs Filemons.)

 

Un tu Filemons, kas stipri

Bangām mani atrāva?

Jūsu uguns, jūsu zvani,

Aši zīmi padodot —

Jūs tik vieni glābāt mani,

Ðausmu likstu novēršot. —

 

Un nu ļaujat palūkoties,

Kur bez gala jūra krāc,

Lūgties, ceļos nometoties!

Man tik ļoti krūti māc.

 

(Viņš iet uz priekšu pa kapam.)

 

 

FILEMONS

 

(Uz Baucidu.)

 

Steidz! kur dārzā smaršo ziedi,

Viesim baltu galdu sedz!

Lai viņš skrien, gan būs tam biedi! Neticēs, ko pats tur redz.

 

(Viņam sekodams. Blakus ceļniekam stāvot.)

 

Kur jūs briesmas jūrā cietāt,

Viļņu viļņi putoši, —

Tur nu paradīzi šķietat,

Dārzi, zaļi laukumi*.

Vecāks tikdams, nevarēju

Vairs tā līdzēt vaimanās;

Un, kā spēkus pazaudēju,

Jura tāļāk atkāpās.

Kungi ļaudis kalpināja,

Grāvjus raka, dambēja,

Jūras tiesu šaurināja,

Paði kungi palika.

Visur zaļo, palūkojies,

Pļavas, ciemi tīrumos, —

Bet nu nāc un pamielojies!

Saule iet uz laiðanos. —

Tāļi buras atmirdzina,

Meklē naktī patverties:

Putni savu ligzdu zina;

Tur ir osta cēlusies.

Tāļi, cik tik acis sniedzas,

Redzi jūras apvārsnī,

Labā, kreisā kopā sliedzas

Viens pie otra mitekļi.

 

 

 

Dārziņā

 

 

Pie galda trijatnē.

 

 

BAUCIDA

 

(Uz sveðnieku.)

 

Tu tik kluss, ne kumosiņa

Tu pie mutes nepieliec?

 

 

FILEMONS

 

Viņam rūp tā brīnumziņa,

Stāsti vien; tu labprāt triec!

 

 

BAUCIDA

 

Jā, tur tiešām brīnums bija,

Miera nau man ðobaltdien;

To pats ļaunais izdarīja,

Nevar to ar godu vien.

 

 

FILEMONS

 

Ķeizars pats to dāvinājis,

Tam jau grēks nau iespējams!

Herolds arī sludinājis,

Kad še jāja taurēdams.

Še netāļu viņi cēla

Kāpās pirmo nometni:

Teltis, būdas! Zaļums zēla,

Drīzi pils stāv greznīgi.

 

 

BAUCIDA

 

Dienu velti kalpi svīda,

Kapļiem, lāpstām darbojās?

Tur, kur nakti gunis klīda,

Dienu dambis pacēlās.

Ļaudis asnīs ziedam krita,

Nakti sāpju kliedzieni,

Jūrup uguns kvēles ritas

Rītu redz tur kanāli.

Bezdievis, viņš savā kārē

Mūsu būdas iemelsies;

Lepnis kaimiņš mūsu ārē,

Lai nu mēs tā klausāmies.

 

 

FILEMONS

 

Viņš jau godam ne ar māņiem

Dod mums muižu jūrmalā.

 

 

BAUCIDA

 

Netici tiem ūdens lāņiem!

Paliec savā augstumā!

 

 

FILEMONS

 

Ejam nu uz baznīciņu

Skatīt sauli norietam,

Pielūgt, zvanīt pulksteniņu,

Ļauties vecam dieviņam!

 

 

 

Pils

 

Plašs mākslas dārzs, liels, taisni vilkts kanālis.

F a u s t s, visaugstākā vecuma*, staigādams, domās nogrimis.

 

 

LINCEJS*, TORŅA SARGS

 

(Caur runājamo tauri.)

 

Jau saule riet, uz ostas krastu

Jo mundri kuģi steigties sāk.

Tur liela laiva augstu mastu

Pa kanālu uz pili nāk.

Kā raibos karodziņos, rājās

Tur jautri vējiņš rotājas;

Še kuģnieks jūtas it kā mājās,

Še viņa laime piepildās.

 

(Pulksteniņš atskan uz kāpas.*)

 

 

FAUSTS

 

(Uztraukdamies.)

 

Nolādēts zvans! Tik neģēlīgi

Kā viltus šāviens ievaino;

Priekš acīm valsts guļ bezgalīgi,

Aiz manis riebums piemājo,

No skaudu skaņām sirds man zūdās:

Šī valsts vēl visu neaptver,

Viņš liepājs tur pie brūnās būdas

Un kaplica man nepieder.

Tur atdusētos, saulē smacis,

Bet īgnas — svešā novadā,

Kā skabarga tas dur man acis;

Ak, kaut es būtu tāļumā!

 

 

TORŅA SARGS

 

(Kā augša.)

 

Kā laiva jautri buras pleš,

Kā vakarvēsma svaigi dveš!

Kā laiva gaita. pilnā tūkst,

Vai telpas kastēm, maisiem trūkst, -

 

(Grezna laiva, bagāti un raibi piekrauta ar svešu pasaulsmalu ražojumiem.)

 

M e f i s t o f e l s. T r ī s v a r e n i e p u i š i.

 

 

KORIS

 

Še esam mēs, mēs piestājam.

Sveiks! Kungs, mēs tevi sveicinām.

 

(Viņi izkāpj, mantas tiek nestas malā.)

 

 

MEFISTOFELS

 

Mēs kalpojām tev raženi,

Mums prieks, ja tu mūs uzlieli.

Ar diviem kuģiem izbraucām,

Nu dividesmits pārvedām.

Cik liela mūsu sekmība,

To redz no kuģu lādiņa.

Tik brīvā jūrā brīvs top prāts;

Tur netiek ilgi apdomāts!

Tur tikai ātris grābiens der,

Tur kuģus tā kā zivis ķer.

Un, ja tev reizi pieder trīs,

Tad ceturtais tev ar būs drīz;

Nu piektam vāji izdodas.

Kam spēks, tam netrūkst taisnības;

K ā gūts, kam tur ir darīšana?

Man jūras lietas pazīstamas;

Karš, tirdzniecība, laupīšana — Trīsvienīgas, nau izšķiramas.

 

 

TRĪS VARENIE PUIŠI

 

Ne sveicienu! Ne paldiesu!

It kā mēs kungam kaitētu!

Viņš tādu īgnu ģīmi viebj;

Tam mūsu dārgās mantas riebj.

 

 

MEFISTOFELS

 

Ko vairāk algas gaidījāt?

Jūs savu daļu saņēmāt.

 

 

PUIÐI

 

Tas bija tik tā pagaidām;

Mēs līdzu daļu pieprasām.

 

 

MEFISTOFELS

 

Pirms augšā steidzaties tūlīt,

Tur zāles mantām piepildīt!

Kad viņš tur krājas ieraudzīs,

Viņš visu labāk apskatīs

Un, protams, neies skopuļot,

Liks kuģu ļaudīm svētkus dot.

Tie raibie putni atskries ritu,

Man teikts, lai tiem ko paraudzītu.

 

(Lādiņš tiek aiznests. Uz Faustu)

 

Tu drūmi domās gremdējies,

Uz savu laimi noklausies.

Nu gudrība tiek kronēta,

Ar krastu jūra vienota,

No krasta jūra ņem labprāt

Ašaši kuģus vizināt.

No ðejienes, kas var to liegt,

Tev spēja zemei apkārt sniegts

Še no šīs vietas iesākās,

Še pirmā būda pacēlās;

Sīks grāvīts tika lejup rakts,

Kur tagad atskan airu takts.

Tavs prāts un kalpu cītīgums —

Nu tavs viss lielais piederums.

Še sākot —

 

 

FAUSTS

 

Nolādētais «š e»!

Caur to man riebjas pasaule.

Teic, gudrais, kur man glābiņš būtu? Man sirdī kā ar nazi dur,

Mans prāts to vaira neiztur!

Bet izteikt to es kaunu jūtu.

Kaut vecie augšā projām ietu!

Man tīk tas liepu sēdeklis;

Ja negūstu šo kalna vietu

Viss īpašums man pabādis.

Es tāļumus tur izlūkotu,

Pār zariem kāpjus sarīkotu,

Es skatam ceļu atklātu,

Lai savu darbu redzētu,

Lai apņemtu viens acu stars,

Ko lielu iespēj radīt gars,

Ar gudru ziņu gādājot,

Kā tautām telpas dzīvei dot. —

 

Mēs sajūtam visdziļāki,

Kā trūkst, ja esam bagāti.

Kā liepas dveš un pulkstens skan,

Tas kapu atgādina man.

Kaut spējā varā griba plūst,

Še smiltīs tai ir jāsadūst.

Teic, kā no tā lai vaļā kļūtu?

Skan pulkstenītis, un es šūtu.

 

 

MEFISTOFELS

 

Nu, protams, liela aprieba

Tev mūžam dzīvi rūgtina.

Kas liegs, ka katram īgnas cel

Ðis tinkðis, cēlas ausis dzeļ.

Tas nolādētais bimbeklis,

No viņa ģiedrums sadūcis,

Viņš jaucas klātu katrai lietai

No dzimšanas līdz kapa vietai,

It kā starp viņa dzindžumu

Kā sapnis dzīve aizklīstu.

 

 

FAUSTS

 

Šī pretošanās, ietiepums!

Tur jūk viss jaukais varenums,

Kā dziļā, niknā mocībā

Vai jāpagurst ir taisnībā.

 

 

MEFISTOFELS

 

Ko kaunēties, ko sajust bīju?

Tev sen jau vajga koloniju*.

 

 

FAUSTS

 

Tad tais', ka tie tiek aizvesti!

Tu jauko muižu pazīsti,

Ko es priekš večiem izlasīju.

 

 

MEFISTOFELS

 

Tos notupina jaunās mājās;

Kopš apskatās, tie stāv jau kājās.

Un jaukā vietā varas darbs,

Kas pārciests, nešķitīs tiem skarbs.

 

(Viņš skaļi svelpj.)

 

(T r ī s v a r e n i e u z n ā.k.)

 

Nu nākat darbu izdarīt,

Kungs kuģu svētkus dos mums rit.

 

 

TRĪS VARENIE

 

Kungs nebij laipnis saņemot,

Bet svētki var mūs samierot.

 

 

MEFISTOFELS

 

(Uz skatītājiem.)

 

Ðis notikums vairs jaunais nau;

Jo Nabotvīnkalns bijis jau.*

 

 

Dziļa nakts

 

 

LINCEJS, TORŅA SARGS

 

(Pils sargu torni dziedot.)

 

Es lūkoties dzimu,

Man lūkoties liek,

Šis tornis man ģima;

Man prieku ðe tiek.

Es tāļumu skatu,

Man tuvums nau sveðs,

Es zvaigznītes matu,

Man klājas tur mežs.

Tā visvisās vietās

Redz daili mana skats,

Viss tikāms man šķietas,

Es tiku sev pats.

Jūs, acis, es jūtu,

Ko redzējāt vien,

Kaut laikā ar grūtu,

Tik daiļš bij kasdien!

 

(Starpbrīdis»)

 

Bet ne vienām prieka jausmām

Es tik augsti nolikts ðe;

Kādām neģēlīgām šausmām

Draud man tumšā pasaule!

Liesmu dzirkstes redzu dzirkstam

Cauri liepu divēnim,

Stiprāk, stiprāk kvēles zvirgstam Svaigā vējā pārplātim.

Ak, jau būdas iekša liesmās,

Sūnās velga stāvēdama;

Ātris palīgs vajdzīgs briesmās,

Paglābe nau dabūjama.

Ak, tas vecais, krietnais pāris! Citkārt tie tik uzmanīgi,

Nu tos pašus uguns skāris!

Ak, cik viss ir ðaušalīgi!

Liesmas liesmo, sarkanstaro

Melnās spāres rēgojoties.

Kaut iz pekles, kas tur garo,

Vecie spētu laukā doties!

Spoži zibšņi lokās lokos

Lapās, zaros, liepu kokos;

Sausie zari sadeg sprakðot,

Drīzi zvīļo, gāžas brakšot.

Vai jums, acis, to būs lūkot!

Vai man būt tik skadrīgam!

Baznīciņa sakrīt brūkot

Līdzi zaru lūzumam;

Vījās liesmu smailās mēles,

Liepu virsu ķērušas,

Līdz pat saknēm stumbros kvēles

Sarkansārtas zaigojas.

 

(Ilgs starpbrīdis. Dziedāšana.)

 

Kas reiz skatu priecinājis,

Līdz ar gadu simtiem gājis.

 

 

FAUSTS

 

(Uz balkona, pret kāpām.)

 

No augðas atskan garas vaidas.

Še skaņas, vārds par vēlu nāk.

Sargs vaimanā; šis darbs bez gaidas —

Man sirdi žēli mesties sāk.

Lai liepu audze izpostīta

Un stumbri oglēs vērtušies,

Drīz tāļredze būs uzstatīta

Kur bezgalībā lūkoties.

Tur arī jauno namu manu

Priekš viņa vecā pārīša,

Kas tagad sajūt saudzēšanu

Un jautri mūžu pavada.

 

 

MEFISTOFELS un TREJI

 

(Lejā.)

 

Še pilnos rikšos atnācām.

Ar labu vien gan nespējām:

Gan klauvējām mēs tikuši,

Bet neatvēra veceņi

Un klauvējot un paraustot

Drīz krita durvis atsprāgstot.

Mēs saucām diktiem saucieniem,

Bet klausīt nepatika tiem.

Un, kā jau tas tā notiekas,

Tie nevēroja mūs nemaz;

Bet mēs tad negaidījām ar

Un vācām viņus, kā nu var.

Tas pāris nemocījās daudz,

Aiz bailēm krita nost kā kauts.

Kāds svešnieks, kas mums uzbruka,

Uz vietas nostu palika.

Pa īso cīņu, nezin kā,

No oglēm, kas vēl puskvēlā,

Būs uguns salmos iesprucis,

Tiem trim šo sārtu sakūris.

 

 

FAUSTS

 

Jūs kurlie, es jums vēlēju,

Lai mainītu, ne laupītu!

Tā briesmas, ko jūs darījāt,

Es lādu! To sev izdalat!

 

 

KORIS

 

Tā vecu vecā paruna;

«Kā vara liek, tā jāklausa.»

Un, ja tu drošs un ej labprāt,

Tad ziedo visu, — sevi klāt!

 

(Aiziet.)

 

 

FAUSTS

 

Pie debess zvaigznes vājāk spīd,

Jau uguns slāpst un lejā slīd;

Mazs vējiņš liesmu kvēles dzeš,

Pret mani dūmus, tvaikus dveš.

Drīz vēlēts, pārdrīz izdarīts! —

Kas atklīst šurpu miglā tīts?

 

 

 

Pusnakts

 

 

Uznāk č e t r a s p e l ē k a s s i e v i e t e s.

 

 

PIRMĀ

 

Es esmu Trūkums.

 

 

OTRĀ

 

Un Vaina es.

 

 

TREŠĀ

 

Es esmu Rūpes.

 

 

CETURTĀ

 

Es esmu Posts.

 

 

TREJAS

 

Še durvis ir slēgtas, še nelaidis mūs,

Še bagātnieks dzīvo; kā ietikt mums būs?

 

 

TRŪKUMS

 

Tur tieku par ēnu.

 

 

VAINA

 

Tur izgaistu pat.

 

 

POSTS

 

Tur luteklis vaigs mani neredz nekad.

 

 

RŪPES

 

Jūs māsas, jūs nevarat, nedrīstat iet;

Tik Rūpes, tās ielien, kaut durvis ar ciet.

 

(Rūpes pazūd.)

 

 

TRŪKUMS

 

Prom, pelēkās māsas, jums palikt še liedz!

 

 

VAINA

 

It tuvu pie sāniem lai Vaina tev sliedz.

 

 

POSTS

 

Un Posts lai uz pēdām tev iepakaļ nāk.

 

 

TREJAS

 

Iet debeši, zvaigznes jau tumšoties sāk!

Aiz mums tur, aiz mums tur, tik tāļi un blāvi,

Es atnākam redzu tur brāli, tur — nāvi.

 

 

FAUSTS

 

(Pili.)

 

Tur četras nāca, trīs tik aizgāja;

Es nesapratu, ko tās runāja.

Par postu čukstēja tie stāvi;

Un drūmi atskanēja kā par — nāvi

Tā klusā balsī, dobji spokainā.

Vēl n'esmu izcīnījies brīvībā.

Ja maģiju no sevis gainīt spētu,

Ne mīklā burvju vārdus neminētu,

Ja dabai. pretī viens es stāvētu,

Tad būtu vērts vēl būt par cilvēku. —

 

Es biju tas, pirms tumsā nemeklēju

Un pasauli un sevi nolādēju.*

Nu gaiss ir spokiem pilnum pildījies,

Ka nezina neviens, kā vairīties.

Ja diena arī skaidra, gaiša šķiet,

Tad steidzas nakts mūs sapņu tīklos siet.

No druvas mājās nākam priecīgi,

Un putnis ķērc. Ko ķērc viņš? Nelaimi.

Es māņticībā agri, vēli tīts, —

No zīmēm, regām, spokiem sabaidīts —

Tā stāvam katris — nedrošs, sajucis.

Grab vārti, bet neviens nau ienācis,

 

(Sakustināts.)

 

Vai šeit kāds ira?

 

 

RŪPES

 

Jā, ir atbilde!

 

 

FAUSTS

 

Un kas tu esi?

 

 

RŪPES

 

Esmu reizi ðe.

 

 

FAUSTS

 

Ej prom!

 

 

RŪPES

 

Es īstā vietā esmu gan.

 

 

FAUSTS

 

(Pirms sašutis, tad apmierinājies, zem sevis.)

 

Tik sargies, burvju vārdus neteic man!

 

 

RŪPES

 

Auss ja mani nedzirdētu,

Sirdī tomēr nodimdētu;

Veidā vienmēr pārvēršos,

Niknā varā darbojos:*

Zemes ceļš vai jūras plaisma —

Mūžīgs biedris es kā baisma;

Vienmēr rasts, kaut nemeklēts,

Apglaimots un nolādēts!

Vai Rūpes n'esi pazinis?

 

 

FAUSTS

 

Es dzīvi skriešus izskrējis.

Ikkatru gadījumu izlietojis;

Kas nepieticīgs, par to nežēlojis,

Ko nenotvēris, tiku atstājis.

Es tikai vēlējos un darīju,

Un atkal vēlējos, ar varību

Tā dzīvē traucu; pirms gan varonīgi,

Bet nu iet gudri, nu iet apdomīgi.

Man zemes loks ir diezgan pazīstams;

Uz āru izskats mums nau iespējams.*

Tas nelga, kas turp skatus virzinājis,

Aiz debešiem sev līdzus iedomājis!

Lai cieti stāv un še lai apskatās!

Nau dzīve mēma tam, kas darbojas.

Ko mūžību tam vajga klaidus mērot?

Viss ira tverams, ko viņš iespēj vērot.

Lai tā viņš dzīves dienu nostaigā;

Kad gari spoko, lai viņš nebēdā,

Lai mokas, laimi rod tik cenðoties,

Ne mirkli neļauj apmierināties!

 

 

RŪPES

 

Ko es reizi satvērusi,

Tam ir dzīve atriebusi;

Ceļas mūža tumsas baisma,

Nelec, neriet saules gaisma;

Kaut ar pilni āras prāti,

Iekšā tie ir tumsināti,

Un viņš neprot, dārgas krājas

Kā lai sevim savinājas.

Untumaini prieki, bēdas,

Pilnībā tas nepaēdas;

Līksmas, mokas viņš arvienu

Atliek tik uz citu dienu,

Nākotni tik cer viņš gaudīt,

Tā viņš nespēj brīdi baudīt.

 

 

FAUSTS

 

Beidz vien! Tu tā man netiec klāt!

Tiem niekiem netīk uzklausīties.

Nost, nost, tā ļauni klabināt!

Tur var ir gudris vīrs pat apmulsīties.

 

 

RŪPES

 

Vai lai ietu? Vai lai nāktu?

Atņemts apņēmiens, lai sāktu;

Ir pa gluda ceļa oļiem

Iet viņš taustot, baiļiem soļiem.

Dziļāk, dziļāk slīkst viņš iekšā,

Viss tam greizi vien nāk priekšā,

Sevi pats un citus spaida,

Dvašu gūdams, nosmakt gaida;

Ne viņš dzīvs, ne arī dzisis,

Mierā nau, nedz izsamisis.

Tā bez stājas agri, vēli

Pasākt pretī, atmest žēli,

Brīve drīz, drīz slogu smeldze, Traucēts miegs un vāja veldze

Saista to pie savas vietas,

Kas par pekli viņam šķietas.

 

 

FAUSTS

 

Jūs ļaunie spoki! Tā jūs maldināt

Vai tūkstots kārtām cilvēcisko dzimtu;

Pat vienaldzīgas dienas pārvēršat

Par moku režģi, lai tā tīklā ļimtu.

No gariem grūti atpestīties varam,

Nau saite raisāma, kas likta garam;

Bet tavu spēku, lēno graušanu

Es, Rūpes, mūžam atzīt negribu.

 

 

RŪPES

 

Tad jūti to, kā es ar steigām

No tevis vēršos projām iet!

Ja ļaudis visu mūžu akli šķiet,

Tad, Faustu, topi tāds uz beigām,

 

(Viņa uzpūš viņam dvašu.*)

 

 

FAUSTS

 

(Aklis ticis.)

 

 

Nakts tumsums visu dziļāk, dziļi klājis,

Bet iekšā spoža gaisma spīd:

Es steidzu izpildīt, ko nodomājis;

Tik kunga vārds ir tas, kas svarā krīt.

No guļas augšā, manu kalpu milns!

Lai droðo darbu skalu laimes pilns!

Tik naski ročus tverat, kapli, lāpstu!

Jo darbu gatavu drīz redzēt slāpstu.

Kur mundris naskums, stingris rīkojums,

Tur visujaukais algojums.

Lai visulielo darbu pabeigt sokas,

Tur vajdzīgs gars viens pats, bet tūkstots rokas.

 

 

 

Lielais pils pagalms

 

 

Lāpas.

 

 

MEFISTOFELS

 

(Kā uzlūks priekšgalā.)

 

Tik šurpu nākat, lemuri*,

Ar kauliem klabēdami!

Iz dzīslām, cīpslām lāpīti,

Pusdzīves dzīvodami!

 

 

LEMURI

 

(Kori.)

 

Mēs tūdaļ nākam palīgā

Un, kā mēs dzirdējusi,

Tad zemi lielā platībā

Drīz būsim ieguvuši.

Mēs smailus mietus gādājām

Un ķēdes mērīt nesām;

Priekš kā šurp saukti atnācām,

To aizmirsusi esam.

 

 

MEFISTOFELS

 

Še nau ko mākslas skatīties;

Pēc saviem mēriem turaties!

Lai garākais tur liekas garšļauku,

Jūs citi apkārt uzrokat tik lauku,

Kā mūsu tēvu tēviem darīja,

Kad garos četrustūrus dobēja!

Iz pils uz šauro namiņu, —

Tik muļķiski beidz tomēr dzīvību.

 

 

LEMURI

 

(Ar tīdīgiem vaibstiem rokot.)

 

Kad biju jauns un mīlēju,

Tas gan man saldi likās!

Kur jautras skaņas dzirdēju

Tur kājām dejot tikās.

 

Nu vecums mani viltīgi

Ar kruķi sadauzīja;

Es klupu pār kapa paslieksni:

Kam kaps ar vaļā bija?*

 

 

FAUSTS

 

(Iz pils iznākdams, taustīdams gar durvju stenderi.)

 

Kā lāpstu klaudziens mani iepriecina!

Tas ira dzīmis, ko es kalpinu,

Kas zemi, jūru samierina,

Kas viļņiem noliek robežu,

Kas stingrās saitēs velgu savaldzina.

 

 

MEFISTOFELS

 

(Sāņus.)

 

Priekð mums viss darbs, ko tu ðo strādā,

Ðie tavi dambji, rakumi;

Jo ūdens velnam* Neptūnam vien gādā

Tu mielastu ðe lieliski.

Jūs katrā ziņā esat pazuduši;

Ar mums ir elementi salīguši,

Viss iziet tik uz nebūtni.

 

 

FAUSTS

 

Ē, uzlūks!

 

 

MEFISTOFELS

 

Ðe!

 

 

FAUSTS

 

Cik vien tik iespējams,

Tik gādā strādniekus pēc bara baru,

Ar baudām mudini un stingru varu,

Ne naudas, glaimu, spaidu taupīdams!

Ik dienas lai tiek manim paziņots,

Par cik ir sāktais grāvis pagarots.

 

 

MEFISTOFELS

 

(Paklusu.)

 

Ir runa, kā es padzirdējis tapu,

Nevis par grāvi, bet par kapu.

 

 

FAUSTS

 

Tur stiepjas tīrels kalnam garām,

Kā mēris izdveš visu iegūto;

Ja rāvo purvi ar vēl novilkt varam,

Mēs beigās sasniedzam visaugstāko.

Es milijoniem telpu vaļā klāju,

Ne drošai gan, bet brīvai dzīvei māju!

Tur zaļo lauks — un lopi, cilvēki

Tur mielojas pa jauno mājokli,

Un tūdaļ apsēsti ir apkārt kalni,

Ko rosa tauta uzcēla par valni.

Un vidū paradīze atklājas;

Kad ārā bangas traki saslejas

Un laužas iekšā, graužot nikniem zobiem,

Steidz visi pretī stāties rautiem robiem.

Jā! šādām domām pilni padots esmu,

Tā gudrība visaugstākā:

Ka pelna brīvības un dzīves dvesmu

Tik, kas ik dienas gūst to cīniņā.

Tā pavada, ar briesmām apradis,

Še gadus bērns un vīrs, un sirmgalvis.

Šo ņudzekli es labprāt redzētu,

Ar brīvu tautu brīvi stāvētu.

Es spētu sacīt uz šo brīdi:

«Tu esi skaists! jel kavējies!*

Viss, ko es radīju pa dzīves sprīdi,

Ne mūžos nevar izgaisties.» —

Šī laime iepriekš mani saviļņo,

Nu baudu acumirkli augstāko.

 

(Fausts nokrīt, lemuri viņu uzķer un noliek uz zemi.)

 

 

MEFISTOFELS

 

Ne laime, ne kāds prieks tam pietika,

Pēc maiņu tēliem cītās viņš ar dziņu;

Nu niecīgs pēdējs mirklis pienāca —

Un nabags, vēlās turēt viņu.

Kas man tik vareni bij pretojies, —

Laiks vaļā, — smiltīs viņš še izstiepies,

Un pulkstens stājies —

 

 

KORIS

 

Stājies! Klust, kā pusnakts veikts.

Krīt rādītājs.

 

 

MEFISTOFELS

 

Viņš krīt, un viss ir beigts!

 

 

KORIS

 

Pagalam viss!

 

 

MEFISTOFELS

 

Pagalam! — muļķīgs vārds,

Par ko pagalam viss?

Pagalam, gluži vienalgs, nieks un iznīcis!

Ko līdz tad mūžam radīt, radīt!

Un radīto uz nebūtību vadīt!

«Tad ir pagalam!» Ko tur izlasījis?

Tas ir tik daudz, kā nebūt' bijis;

Un tomēr riņķī griežas, it kā būtu.

Pie Mūžam Tukšā vairāk prieka jūtu *

 

 

 

Kapâ likðana

 

 

LEMURS

 

(Soļo)*

 

Kas kapļiem, lāpstām būvējis

Ðo prasto nama dangu?

 

 

LEMURI

 

(Korī.)

 

Tev, viesim, linu kreklītis,

Tev nams vēl ir par brangu.

 

 

LEMURS

 

(Solo.)

 

Ko zāle itin nekopta? Ne galdu, krēslu nava?

 

 

LEMURI

 

(Korī.)

 

Tā manta bij tik aizņemta;

Tur aizdevēju krava*.

 

 

MEFISTOFELS

 

Guļ ķermens, un, ja gars tik paraudzītu

Man bēgt, — es turu asins parakstu*,

Bet diemžel! — daudz ir tagad līdzeklu.

Kā velnam dvēsles atmānītu.*

Pa veco ceļu sāk mums šķēršļus likt,

Pa jauno n'esam patīkami;

Es citkārt spētu viens še galā tikt,

Nu palīgi ir aicināmi. —

 

Mums visās lietās vāji padodas!

Sensenas parašas un tiesības,

Uz it neko vairs nevar paļauties.

Tā citkārt līdz ar dvašu projām bēdza;

Es sargāju, kad pelīte man skries,

Un šviks! to manas ķetnas cieti slēdza.

Nu dairās tā vēl atstāt drūmo vietu,

Lai prom iz līķa riebjā nama ietu;

Bet elementi, pilni naida,

To beigās projām aizdzīs gan.

Un, kaut: man dienas, stundas jānogaida,

K a d, k ā un k u r — tik jautājums še skan.

Jau vecai nāvei asais spēks ir sicis,

«Vai mirs», pat tas ir šaubāms ticis;

Ar kāri daudzreiz vēros stīvās miesās;

Tik māņi, tanīs atkal dzīve viesās.*

 

(Fantastiski varoniski burðanas vaibsti.)

 

Tik ņipri šurpu! — soļojat,

Jūs kungi taisnā, kungi līkā raga!

Jūs īsta velna kaula, velna naga,

Sev līdzi elles rīkli* atnesat.

Gan ellei rīkļu lielu lielā krava,

Tā rij pēc kārtas, goda, amata;

Bet: šī jau beigu rotaļa,

Uz nākotni ko apdomāt tur nava.

 

(Neģēlīgā elles rīkle atdaras kreisajā pusē.)

 

Ņirdz zobi, un iz žaunām uguns svelmes

Ar niknām šutām verdin virst,

Un vērsmaskvēlē tur iekš pašas dzelmes

Es redzu, mūža gozā pilsēts* zvirst.

Ķer liesmulinga līdz pat zobu spraugām,

Un glābdamies šurp nosodītie peld,

Bet nezvērs nikni žņauga tos ar džaugām,

Un viņus atkal baiļi karsme dzeld.

Tur kaktos daudz kas vēl ir redzams klaidot,

Milns briesmu iekð tik. ðaura ðauruma!

Jūs darāt labi, grēciniekus baidot;

Tie to par māņiem, sapņiem uzskata.

 

(Uz resniem velniem no īsā, taisnā raga.)

 

Jūs blēži, ugunspurņi, vēdermuči!

Kā ellessēra trekni zvērojat,

Jūs nekustamiem skaustiem tā kā kluči!

Vai spīd kā fosfors,* lejā uzglūnat!

Tā dvēslo, Psihe*; raujat tīsu

Tai spārniņus, un nejauks tārps tā būs!

Es savu zīmi viņai uzspiedīšu,*

Tad uguns viesulī tā līdzi grūs. —

 

Jūs uzmanat uz apakšējo galu,

Jūs kuņģi, tas ir jūsu pienākums;

Varbūt tā izmeklēja sev to malu,

Tik skaidri tas nau zināms mums.*

Tā nabā labprāt piemājo:

Tik pielūkojat, ka tā nelido!

 

(Uz kalsniem velniem no garā, līkā raga.)

 

Jūs šauļi, milži izklaidīgi,

Pa gaisu ķerstat, mēģinājat raut!

Un rokas, nagus staipat nemitīgi,

Lai lidojošo bēgli varat gaut!

Tā vecā namā var tik īgt un slāpt,

Un ģēnijs, tas jau grib uz augšu kāpt

 

(Glorija (spožums) no augšas, pa labai.)

 

 

D e b e s u p u l k i.

 

 

EŅĢEĻU KORIS

 

Debesu dēli,

Lēnīgi, cēli,

Lidojat ðurp!

Izdeldēt grēku,

Pīšļiem dot spēku!

Pa pasaules ēku,

Mīlību kaisot,

Dzīvību raisot,

Steidzat ikkurp!

 

 

MEFISTOFELS

 

Es dzirdu neskaņas, tāds tinkšinājums

No augšas līdz ar gaismu atskanas:

Tas zēnu-meitenišķis* spindzinājums,

Kāds svētuļgaršai patīkas.

Jūs zināt, lāstu stundās iznīcību

Mēs laužu dzimtai prātojām:

Ko šķitām par visdziļo apgrēcību,

To viņi mīl priekš savām lūgšanām.

 

Tie nelgas nāk ar viltus glaimu ruņām!

Tā dažu viņi mums ir vīluši,

Pret mums tie karo mūsu pašu bruņām;

Ir arī velni, tikai apslēpti.

Še pazaudēt, tas būtu kauns bez gala;

Lai cieši sargāta tiek kapa mala!

 

 

EŅĢELI

 

(Rozes kaisot.)*

 

Rozes jūs starošās,

Balzamu garošās,

Lidošās, klaidošās,

Dzīvību raidošās,

Zarspārnos traukušās,

Pumpuru plaukušās,

Ziedi lai rīst!

 

Ziedoņa zaigums

Zaļsārti klīst!

Lai Ēdenes maigums

Pār dusošo līst.

 

MEFISTOFELS

 

(Uz sātaniem,)

 

Ko gubstat, tupstat? Vai tā velniem der?

Tik stāvat cieti, lai tie kaisa!

Lai katris savā vietā dvēsli ķer!

Nē, karstiem velniem dūša netiek baisa,

Kaut šie ar puķu sniegu ber;

Tas kūst un raucas jau no pekles gaisa.

Nu pūšat, pūšļi! — Diezgan, apturat!

Viss gājiens jau no tosas nobālst pat. —

Nu slēdzat mutes, nāsis! ne tik pikti!

Paties', jūs pūtuši jau pārāk dikti.

Nekad jūs nemanāt, ka mērs jau pilst!

Ne raucas vien, bet tumst un kalst, un svilsti

Jau skaidrās dzeldu liesmas klātu, klātu?

Nu kļaujaties, lai cieti pretī stātu! —

Spēks dziest! — un visa dūša gaist,

Un velniem sveða glaimu kvēle kaist.

 

 

EŅĢEĻI

 

Puķes svētlaimīgas,

Ugunis glaimīgas,

Mīlību vada tās,

Līksmību rada tās,

Kā vēlas sirds.

Taisnība gariem,

Mūžīgiem bariem,

Ētera stariem

Gaismību mirdz,

 

 

MEFISTOPELS

 

Ak, lāsts, ak, kauns šiem gļēvuļiem!

Ko sātani uz galvu stājas, gāžas?

Šie neveikļi iet riteņriteņiem

Un ačgārniski* ellē brāžas.

Nu, karstu pirti novēlu!

Es ðe uz savas vietas palieku. -

 

(Kaujas pa gaisu ar lidošām rozēm.)

 

Prom, spīgain! Lai tev nez kāds vizējums,

Kad ķeršu, tu tik riebīgs biezējums.*

Ko skraidi? Negribi vēl posties? —

Kā piķis, zēvels sāk man sprandā kosties.

 

 

EŅĢEĻI

 

(Korī.)

 

Kas jums nau piederums,

Nava jums vieðams,

Viss, kas vien traucējums,

Nava jums cieðams.

Ja tas grib vareni mākt,

Vajga mums palīgā nākt;

Mīla tik mīlošus

Līksmā var vākt!

 

 

MEFISTOFELS

 

Sveļ galvu, sirdi, aknas ugunis.

Tas elements ir pārāk velnišķis!

Daudz dzelošāks par pekles liesmām!

Par to jūs gaudojat ar tādām briesmām,

Jūs, mīlētāji, kad jūs atmesti,

Pēc mīļās skatāt, kaklus griezdami!

 

Ir man! Kas galvu velk uz viņu pusi?

Mēs taču naidā! Tā man atriebusi!

Šo skatu citkārt sīvi ienīdu.

Vai esmu pārspēts caur ko svešējādu?

Es mīļos zēnus labprāt ieraugu!

Kas manim neļauj, ka tiem lādu? —

Ja sevi pievilt paļauju,

Ko vēlāk gan par nerru saukātu? —

Tie velna puikas, man tik ienīstami,

Tie tomēr liekas pārāk mīlējami! —

Jūs, skaistie bērni, pastāstat:

Vai n'esat arī Lucifera* dēli?

Jūs skūpstīt gribas, jūs tik daiļi, cēli

Jūs manim īstā laikā atnākat.

Man ir tik ērti, omulīgi,

It kā jūs simtkārt būtu redzēti,

Kā kaķīšam — tik maigi kārumīgi;

Ar katru skatu aizvien skaistāki.

Ak, nākat! ļaujat vienu skatu mani

 

 

EŅĢEĻI

 

Mēs nākam jau, par ko tu bēdzi gan?

Mēs tuvojamies, paliec, ja tu vari!

 

(Eņģeļi, apkārt ejot, ieņem visu telpu.)

 

 

MEFISTOFELS

 

(Kurš tiek bīdīts priekšskatuvē.)

 

Jūs paļājat mūs, ka mēs ļauni gari,

Bet pārspējat vēl raganmeistarus;

Jo sievas pavedat un vīriešus.* —

Šis nolādētais piedzīvojums!

Vai tāds ir mīlestības iemājojums?

Man visas miesas vienu liesmu milst,

Es tikko jūtu, ka man kaklā svilst. -

Jūs šur tur līgojat; jel nolaižaties!

Un saldām miesām pasaulīgāk pakustaties!

Jums jauki piestāv nopietnums, paties',

Bet labprāt redzētu jūs smejamies;

Tas manim mūžīgs jūsminājums būtu,

Tāds iemīlējies smaids, pilns saldu jūtu;

Sīks vaibsls ap mu1:i to spēj izdarīt.

Tu, garais puisi, tīci man par visiem pāri,

Nemaz tev svētuļseja nepiekrīt.

Jel uzskat’ mani drusku saldi kāri!

Jums pieklājīgāk būtu kailāk iet,

Tas garais kreklis pārāk tiklis šķiet.

Tie apgriežas. No pakaļpuses apskatīti,

Šie rakari dod tiešām apetīti.

 

 

EŅĢEĻU KORIS

 

Dzīdrumu viedēt

Jums, mīlošām liesmām!

Iz grēcības briesmām

Taisnums var dziedēt,

Lai ļaunuma brīvi

Raisās uz dzīvi,

Var visuma kopībā kļūt,

Laimīgi būt!

 

 

MEFISTOFELS

 

(Saņemdamies.)

 

Kā Ījabam man ceļas vāts uz vati,

Viss vīrs, kam pašam sevis īgnējas

Un reizē gavilē, kad sevi saprotas,

Kad sev un savai ciltij uzticas;

Viscēlie velnu locekļi ir izsargāti,

Uz ādu metas mīlas spocības;*

Jau nolādētās liesmas izdeguðas,

Un es jūs visas lādu, kā jūs pelnījušas!

 

 

EŅĢEĻU KORIS

 

Kuru sedz, saudzē

Svētliesmas glaimi,

Tas dzīvē jūt laimi

Labajo draudzē.

Visums ir biedrots,

Pacelies, bars!

Gaiss ira ģiedrots,

Elpot var gars!

 

(Viņi paceļas, aiznesdami Pausta nemirstamo*.)

 

 

MEFISTOFELS

 

(Apkārt lūkodamies.)

 

Bet kā? — Kur viņi pazuduši?

Jūs, pusauguļi, mani pārsteidzāt!

Ar laupījumu viņi aizbēguši;

Par to tie spiedās tā pie kapa klāt

Visdārgo, lielo mantu tie man vīla,

Šo dvēsli, kas man dota bij kā ķīla,

Tie mācēja man gudri aizgādāt.

 

Kur nu man sūdzēt, atrast tiesasnesi?

Kas gādās manim gūtās tiesības?

Tu savās vecās dienās pievilts esi,

Tu pelnījis, tev nikni neveicas.

Es izturējies kā iz nejēdzības,

Liels pūliņš nu ir smieklā izšķēdēts;

No prastas kāres, muļķa mīlestības

Tiek norūdītais velns vēl piemeklēts,

Un, ja ar bērnišķo, šo trako lietu

Vēl piedzīvojušais var darboties,

Tad gan to muļķību ne mazu šķietu,

Kam beigās viņš būs padevies,*

 

 

 

Kalnu gravas, mežs, klints, tuksnesis*

 

S v ē t i a n a h o i ē t i*, izdalīti pa kalna galu, apmetušies aizu starpas.

 

 

KORIS un ATBALSS

 

Meži, tie vējā līkst,

Klintis, tās smagi slīkst,

Saknes, tās sniegtin sniedz,

Stumbri pie stumbriem sliedz;

Vilnis pie viļņa plūst,

Alā tur tvērumu gūst;

Lauvas, tie lēni iet,

Laipni mūs uzskatām šķiet,*

Visu še savalda Svētīta mīlība.

 

 

PATER ECSTATICUS*

 

(Uz augðu un leju lidodams.)

 

Līksme, kas neizgaist,

Mīla, kas kvēlin kaist,

Sāpes, kas griezīgi smeldz,

Prieca, kas dievišķi veldz.

Bultas lai mani dzeļ,

Šķēpi lai mani šķeļ,

Vāles lai mani triec,

Pērkons lai zemē liec,

Niecīgais viss lai zūd,

Izģinst un zemē trūd,

Laikos lai zvaigzne spīd,

Mūžīgā mīla ik brīd'!

 

 

PATER PROFUNDUS*

 

(Dziļa daļa.)

 

Kā man pie kājām klinšu krauti

Uz dziļa domja līkstot guļ,

Kā staros ritē tūkstoš strauti,

Kur rāva strāvu putās kuļ,

Kā gaisos stiepjas zara pēc zara,

Iz koka paša dziņas zeļ:

Tā mīla ir tā dziļā vara,

Kas visu veido, visu ceļ. —

 

Ap mani dārdē trakā brāzmā,

It kā vai mežs un klintis grūst!

Un tomēr mīlas pilnā gāzma

Uz bezdibeni krāce plūst,

Lai leju lēni ūdeņotu;

Un pērkons zvīļot iespēra,

Lai biezo gaisu noskaidrotu,

Kas smagus tvaikus nēsāja:

 

Tie mīlas sūtņi, viņi vēsta,

Kas mūžam radot rit ap mums.

Ir man lai krūtīs kvēlas dēsta,

Kur gara, pats sevim tirdījums,

Smok tumši. drūmu kaislu saitā, —

Un asi cietās važas miedz.

Ak dievs! dod mieru domu gaitā

Un gaismu vārgai sirdij sniedz!

 

 

PATER SERAPHICUS*

 

(Vidēja daļa.)

 

Kāda rīta debess līgo?

Loki liecas egles zars. —

Kāda dzīve viņā zvīgo?

Tas ir jaunu garu bars.

 

 

SVĒTĪGU ZĒNU KORIS*

 

Teic mums, tēvs, kurp aizlidojam?

Teic mums, kas mēs radīti?

Laimē klīstam projām, projām,

Būt — mums ir tik lēnliegi.

 

 

PATER SERAPHICUS

 

Zēni, pusnakts piedzimuši,

Gars un prāts pusatvērti,

Vecākiem drīz pazuduši,

Toties līksmi eņģeli!

Nākat! mīlējošs jūs gaida,

Jūs to paši jūtat jau.

Bet no dzīves ceļu sklaida,

Laimīgiem, jums miņas nau!

Kāpjat manās acis iekšā,

Pasaulei tās radītas!

Redzēsat ar viņām priekšā

Zemes tāles izklātas.

 

(Viņš viņus uzņem sevi.)

 

Tie ir koki, tie ir kalni,

Krāce, kas uz leju brāž

Un ar milzu ūdens valni

Kraujā ceļā visu gāž.

 

 

SVĒTĪGIE ZĒNI

 

(Iz iekðienes.)

 

Varenību acis skata,

Bet par drūmu vieta šķiet,

Mūs ar baismām, šausmām krata.

Cēlais, labais, laid mūs iet!

 

 

PATER SERAPHICUS

 

Augstāk ceļaties ar kvēli,

Augat vienmēr nemanot;

Mūžam skaidri, mūžam cēli

Spēcina dievs klātesot.*

Tā ir garu atjaunība,

Kas visbrīvā gaisā rada;

Mūžamīlas parādība,

Kas uz svētu laimi vārta,

 

 

SVĒTĪGO ZĒNU KORIS

 

(Pa augstākajiem kalnu virsiem lidojot.)

 

Roka lai rokā

Saistās kopīgi,

Dziedat nu lokā

Svēti un jūsmīgi!

Mācību maigu

Glabājat jūs!

Varenā vaigu

Redzēt jums būs.

 

 

EŅĢEĻI

 

(lidojot augstāka gaisa kārtā, Fausta nemirstamo daļu nesot.)

 

 

Šis garu sfēras loceklis

Ir atrauts ļaunam garam;

«Kas mūžam cīstot karojis,

To brīvi pestīt varam.»*

Un, ja vēl dievs ar mīlību

Pie viņa ņēmis daļu,

To svētie sveic ar sveicienu,

Tik sirsnīgu un skaļu.

 

 

JAUNĀKIE EŅĢEĻI

 

Ar šo rožu mīļām rotām,

Svētu mocekļu mums dotām,

Ienaidnieku pārvarējām,

Lielo darbu paveikt spējām;

Iemantojām dvēsles krāju.

Rozes kaisot, aizbēga

Velni prom uz elles māju.

Savu sodu aizmirsa,

Tikai mīlas mokas juta;

Sātans pats, kas nikni šuta,

Locījās aiz sāpju kvēlēm.

Gavilējat tūkstots mēlēm!

 

 

PILNIGĀKIE EŅĢEĻI

 

Sīks zemes atlikums

Mums nesams grūti,

Pat azbests* netīrs mums

Pret debess būti.

Kad gara milzenis

Ir dabas tvirtu

Pie sevis saistījis,

Ne eņģels šķirtu

Šis būtnes, vienībā

Kas turas skautas;

Tik mīlā mūžīgā

Šīs saites rautas.*

 

 

JAUNĀKIE EŅĢEĻI

 

Klintsgalos, manu, klīst

Migla un mirdzē

Vijas un mijas, un rīst

Tur gari virdzē.

Bet miglu kliedē stars;

Es redzu — rotājošs bars,

Svētīgi zēni:

Nespiež tos zemes spaids,

Dejā tie iet,

Tos veldzē lēni

Jauns ziedons un smaids,

Kas augstākā sfērā riet.

Še lai viņš gaitu sāk,

Augot visaugstāk nāk,

Ðiem biedros iet!

 

 

SVĒTĪGIE ZĒNI

 

Priecīgi skaujam mēs

Viņu vēl kāpuru;*

Viņā tā gaujam mēs

Eņģeļu mantību.

Tīstošie auti lai slīd,

Dodat tam brīvi!

Liels jau un skaists viņš spīd

Uz svēto dzīvi.

 

 

DOCTOR MARIANUS*

 

(Visaugstākā un visskaidrākā mājokli.)

 

Še izskats brīvs, aug gars,

Var gaismas smelties.

Klīst garām sievu bars,

Debesīs celties;

Greznumā dievmāte,

Iekš zvaigžņu segas,*

Debesu valdniece, —

Vizot no regas.

 

(Jūsmu pārņemts.)

 

Karaliene augstākā!

Ļauj, lai tur, kur plata

Debess telti dzidrumā,

Acis tevi skata!

Neliedz, no kā vira krūts

Ceļas maigi, cēli,

Ko viņš, svētas mīlas gūts,

Pretī nes ar kvēli!

 

Neveicama drosa mums,

Klausot pavēlnieci;

Pēkšņi noslābst liesmojums,

Ja tu noklust lieci.

Jaunava visskaidrākā,

Māte godinātā,

Karaliene vēlētā,

Dieviem līdzinātā! —

 

Ap viņu vījas

Kā migla blāvi;

Tie grēku bījās

Ir sievu stāvi,

Tās ceļus tverot,

Zildzidri dzerot,

Laipnību cerot. —

 

Skaidrās nekas neaizskar,

Mūžam neskaramās:

Mīļi nākt pie tevis vai

Viegli pavedamās.

Vājībā tās grimst un grauj

Grūti glābt ir viņas:

Kurš lai pats tās saites rauj,

Ko liek kaislas dziņas?

Ak, ja ceļš ir gluds un sklaids,

Kāja paslīd paša;

Kuru neviļ skats un smaids,

Mīļi glaima dvaša?

 

 

M a t e r g l o i l o s a*, gaisā lidojot.

 

 

GRĒKU SŪDZĒTĀJU KORIS

 

Tu lido cēli

Uz mūža māju.

Mēs lūdzam žēli,

Ak, vienīgaju!

Ak, žēlotāju!

 

 

MAGNA PECCATRIX*

 

Pie tās mīlas, kura jūsmām

Tava dēla kājām lēja

Balzamu ar asru plūsmām,

Kaut gan varizeji smēja;

Pie tā trauka, kurā lija

Svaidīt saldu smaršu strāva,

Pie tām cirtām, kuru vija

Viņa svētās miesas žāva —

 

 

MULIER SAMARITANA*

 

Pie tās akas, kur arvienu

Ābrams avis dzirdināja,

Pie tā spaiņa, kurš to dienu

Kristus lūpas dzesināja;

Pie tā avota, kas svaigi

Tur nu izplūst plūstin pāri,

Mūžam verdot, skaidri, maigi

Līst pa visu zemes āri —

 

 

MARIA AEGVPTIACA*

 

Pie tās vietas, kur uz dusu

Mūsu kungu guldīja,

Pie tās rokas, kura klusu

Durvīs mani atstūma;

Pie tā grēku nožēluma,

Ko es gadiem pārcietu,

Pie tā svētā vēlējuma,

Ko es smiltīs rakstīju —

 

 

TRIJĀS

 

Tu, kas lielām grēciniecēm

Tuvoties tev neaizliedzi,

Tu, kas debesis ar priecēm

Grēku sūdzētājiem sniedzi, —

Ir ðo dvēsli žēlodama,

Kas tik reizi mīlestībā

Ziedzās, grēka nejauzdama,

Uzņem savā žēlastībā!

 

 

UNA POENITENTJUM*

 

(Citkārt saukta Grietiņa, pieglaužoties.)

 

Vērei vaigu,

Tik cēlin maigu,

Ar staru zaigu

Uz manu laimi, dieva māt!

Sen mīlā skautais,

Iz bēdām rautais

Man atkal klāt.

 

 

SVĒTĪGIE ZĒNI

 

(Tuvojas, lokā iedami.)

 

Viņš drīz mums pāri augs

Ar milzu dziņu;

Mūs dāsna roka džaugs,

Ka kopām viņu.

Pirms spējām cīnīties,

Mūs nāve vāca;

Bet viņš ir mācījies,

Lai mūs viņš māca!

 

 

VIENA GRĒKU SŪDZĒTĀJA

 

(Citkārt saukta Grietiņa.)

 

Ar cēliem gariem klīstot brīvi,

Vēl jaunais atģidies še nau,

Viņš tikko nojauš svaigo dzīvi

Un svētam pulkam līdzīgs jau.

Lūk, viņš iz katras zemes segas,

Iz vecām saitēm izraujas,

Iz ēteriska tērpa regas

Kā pirmā spēkā parādās!

Ak, ļauj, ka viņu vadīt varu!

Vēl acis kaunas gaismas staru.*

 

 

MATER GLORIOSA

 

Nāc! celies augstāk debesīs!

Viņš sekos tev, ja nojaudīs.

 

 

DOCTOR MARIANUS

 

(Uz vaiga krizdams, pielūdzot.)

 

Jutīgie, uz glābēju

Žēlās lūkojaties!

Jūs uz debess laimību

Sirdīs pārvēršaties*!

Lai ik gara spējība

Tevim kalpot kvēlo!

Kundze, māte, jaunava,

Dieve — žēlo, žēlo!

 

 

CHORUS MVSTICUS*

 

Nīcīgais, vīstošais —

Līdzības teli;

Nesniegti klīstošais

Sasniegts še cēli.

Netveram-dievišķais

Dzīvē še zeļ;

Mūžīgi sievišķais

Augšup mūs ceļ,