RAINIS
Ilja Muromietis
Krievu traģēdija piecos cēlienos
OTRAIS CĒLIENS
Kijeva. Kņaza mitekļa pagalms.
*
(Pagalmā slaistās un niekojas dažādi kņaza galminieki, uzraugi un sulaiņi. Ienāk I l j a M u r o m i e t i s, aiz viņa sasaistīti: S v i l p i s - l u p i s, viņa meita P e ļ k a un v e d ē j i; līdzi arī K l a u s n i e k s ar z ē n u. Ilja piesien S v i l p i - l u p i pie staba. - Izvairoties no Iljas, ienāk K ņ a z a a c s un a u s s.)
ILJA
(Sauc skaļā balsī.)
Ē! tu kņazi, sarkansaulīt Vladimir!
Atvedām tev zemes šaušaloni Svilpi-lupi;
Atbrīvojām Krievzemi no zemes smagumiem.
Vedam naudas desmit mučeles priekš bāriņiem.
Ē! ē!
(Uz galminiekiem.)
Puiši, saucat šurpu kņazu Vladimiru!
(Ilja apsēstas.)
KŅAZA ACS
(Uz Svilpi-lupi, rādīdams galminiekiem.)
Lūk, kāds pinkainis!
SULAINIS
(Uz Peļku rādīdams.)
Un kāda pinku meita!
KŅAZA AUSS
Mani iemīlējās, nāca līdz uz Kijevu!
Precēt solījos, tā atvīlu ar tēvu šurp.
(Galminieki smejas.)
PEĻKA
Melsi, blēdi, Ilja dēļ es nācu šurp!
KŅAZA ACS
(Jokodams.)
Dod man mutes, līgava!
PEĻKA
(Uz Kņaza ausī rādot.)
Lūdz melno kuņu!
(Smejas Ilja, galminieki klusē.)
SULAINIS
Ko tu klusi, Svilpi-lupi, Rahmaņdēls,
Padzied' lakstīgalā! Tu jau skaists kā putniņš pats.
SVILPIS-LUPIS
Kalps tu, - kungs man Ilja.
ILJA
(Pieceldamies.)
Kalpi, saucat kņazu, ē!
GALMINIEKS KŅAZA ACS
(Galmā drošāks juzdamies, bet tomēr turēdamies attāļāk no Ilja.)
Neaptēstais zemnieks, ko tu kliedz?
Zin': mēs še pie viņa Saulgaišības,
Lielā kņaza, visu zemju pavēlnieka.
Saki tā: mēs nākam lūgt, lai žēlīgi mūs pieņem,
Līdz ar zelt' un sudrablaupījuma desmit mucām.
Kņazs lai lūko meža ērmu Svilpi-lupi,
Laipni pasmej ērma joku lēcieniņiem!
ILJA
(Uz runātāju.)
Tec tad, pateic tu!
KŅAZA ACS
Vai prāts tev? es jau Kņaza acs!
ILJA
(Uz citu.)
Tad ej tu!
GALMINIEKS KŅAZA AUSS
Es Kņaza auss.
ILJA
Tad tu!
GALMINIEKS KŅAZA NAGS
Es Kņaza nags.
ILJA
E, jūs tikai melnumi aiz kņaza naga.
(Dur viņam ar pirkstu, tas aizstreipuļo.)
SULAINIS
(Uz Ilju.)
Klusu! - Kņazam Saulgaišībai nava laika:
Labvēl ēst ar dievekli un kungu Īdaloņu.
ILJA
Likšu uzsvilpt Svilpim, mošķiem ēstgriba būs nost.
SULAINIS
(Pārbijies.)
Vai man dien, tas taču lielskungs Īdaloņa! Īdaloņa!
ILJA
Kas tas Īdaloņa tāds?
SULAINIS
Kā, tu to nezini?
SVILPIS-LUPIS
(Atmozdamies no savas bezjūtības.)
Tas jau mūsu labvēls Īdaloņa! Ēst tik jādod!
Nu mēs tevi, Ilju, žņaugsim, kā tu mūs;
Vladimirs ir Īdaloņa draugs, tad arī mans - ne tavs!
ILJA
E, nu ko tur? Sauksim Vladimiru. Svilpi, svilp!
SVILPIS-LUPIS
(Mēdīdams.)
Ē! ē!
ILJA
(Pagriežas pret viņu.)
Vai tu svilpsi?
KŅAZA ACS
Nesvilp! nesvilp!
GALMINIEKS KŅAZA AUSS
Glābies! Glābies visi! - Neiedrīksties svilpt.
SVILPIS-LUPIS
(Sabijies svilpj. Galminieki aizbēg un pakrīt zemē.)
ILJA
(Uz vedējiem.)
Vedat Svilpi prom!
(Aizved.)
*
(Ieskrien no pils S u l a i n i s; pēc viņa k ņ a z s V l a d i m i r s un p a v a d o ņ i, starp tiem D o b r i ņ a un A ļ o š a.)
SULAINIS
(Bažīgi.)
Kas par troksni? - Traucē kungus!
KŅAZS VLADIMIRS
(Drīz pēc tam.)
Kas še kliedz?
KŅAZA AUSS
Saulgaišība, kņazu kņazs, mēs atvedām
Svilpi-lupi līdz ar ģimeni un naudas daudz.
(Uz Ilju rādīdams.)
Šis to troksni ceļ: liek Svilpim svilpt.
Pašu Ilju atvedām: tev ka1pos būs.
PIRMAIS SULAINIS
Teicām; ka tu labvēl' ēst ar kungu Idaloņu.
GALMINIEKI
(Viens caur otru.)
Tas, tas neaptēstais zemnieks, vainīgs ir!
ILJA
(Stāv mierīgs, rokas salicis.)
KŅAZS VLADIMIRS
(Uz viņu.)
Kas tu esi? nezinu. Kāds vārds, kāds tēva vārds?
Vai tu cars vai cara dēls? vai karals kāds?
ILJA
(Paklanās kņaza priekšā; tas klanās pretī.)
Esmu vecais zemnieks, Ilja Muromiets.
Atvedu tev zemes šaušaloni Svilpi-lupi,
Pāri nedarīs vairs bāreņiem un atraitnēm;
Atbrīvoju Krievzemi no zemes smagumiem, -
Jo man pretī atstāvēt nekam nau spēks,
Kaujā krist no ienaidnieka man nau lemts!
*
(Parādās pils durvīs k ņ a z e A p r a k s i j a ar p a v a d o n ē m - k a l p o n ē m, ļaudis, starp tiem Klaušnieks ar zēnu un Ubags-staigulis.)
APRAKSIJA
(Uz klātesošiem, paklusu.)
Kas tas varons?
KŅAZA AUSS
(Viņai piesteidzas, pakalpīgi.)
Ilja Muromiets!
APRAKSIJA
(Pārsteigta.)
Ā! tas!
(Kad visi vēršas uz kņazi Apraksiju, kņazs Vladimirs neviļus arī viņai piegriežas.)
KŅAZS VLADIMIRS
Ko tu nāc še? Tev pie Idaloņa jāpaliek!
Jākavē tam laiks!
KŅAZE APRAKSIJA
Pēc ēsmas snauž.
Gribu redzēt, kāds ir jaunais varons Ilja.
KŅAZS VLADIMIRS
(Uz Ilju.)
Ko tu lielies, Svilpi-lupi atvedis?
Nu tu, brašo puisi, redzams, bijis gan
Kņaza krodziņā un dzēris zaļu vīnu,
Ka tu tādas lietas stāsti man.
ILJA
Ak tu, muļķis esi, Lielkijevas kņazs!
Man tas Svilpis-lupis šeit ir saitēs siets.
KŅAZS VLADIMIRS
Rādi šurp!
(Uz Kņaza ausi, klusi.)
Un kur tā nauda?
KŅAZA AUSS
(Tāpat klusi.)
Kungs, še būs!
(Rāda uz muciņām.)
ILJA
Tās priekš bāreņiem!
KŅAZS VLADIMIRS
(Īgni.)
Gan apgādās tos kņazs.
*
(Ieved S v i l p i - l u p i.)
SVILPIS-LUPIS
(Ar lielu balsi sūdzēdamies par Ilju.)
Sarkansaulīt! Kņaz! Šis ļaudīm virsū brūk!
Sašauj mani, aplaupa un līdz ar meitu sien!
Tas mans zelts! To tu ar Idaloņu ņem!
Visi trīs mēs maitāsim to Ilju nost, -
Vienam viņš par stipru.
KŅAZS VLADIMIRS
Tur tas zelts ir mans!
Vienam man tas pieder. Veļat aši pagrabā!
(Galminieki to izdara.)
VLADIMIRS
(Uz Kņaza ausi klusi.)
Vai tam palika vēl kas?
KŅAZA AUSS
(Tāpat.)
Nē, visu paņēmām.
KŅAZS VLADIMIRS
(Priecīgs.)
Krietnu puisi atvedāt man.
(Uz Ilju, viņam uz plecu uzsizdams.)
Ilja varons!
KŅAZA ACS
(Uz Svilpi-lupi rādot.)
Kņaz, šis prot tā riet kā suns, kā putnis svilpt.
KŅAZS VLADIMIRS
(Jautri.)
Parej! pasvilp!
KŅAZA AUSS
Lai liek Ilja!
KŅAZS VLADIMIRS
(Uz Ilju.)
Nu!
ILJA
Mute viņam pierietusi asinīm:
Acī šāvu, ausī bulta iznākusi.
Liec tam zaļa vīna lielo kausu sniegt!
(Svilpim-lupim pasniedz vīnu.)
SVILPIS-LUPIS
(Dusmīgs uz Vladimiru.)
Nu tad svilpšu tā, ka Idaloņa modīsies!
Visi zemē kritīsat no šaušalām.
KŅAZA ACS
(Uz kņazu Vladimiru.)
Neļauj tā, bet lai kā lakstīgala dzied!
SVILPIS-LUPIS
Labi, labi!
(Viņš brēc tā, ka visi metas zemē, kņazs Vladimirs iet četrrāpuus, kņaze
Apraksija bēg pēc patvēruma pie Iljas; tikai Dobriņa paliek kājās stāvot.
Visapkārt b a l s i s: Vai man! vai man! vai!)
ILJA
(Sauc.)
Kņaz, nāc šurpu!
KŅAZE APRAKSIJA
Ilja, varon; mani glāb!
VLADIMIRS
Neļauj! neļauj! lai man paliek bajāri kaut sēklai!
ILJA
(Smejas, sniedz roku Dobriņam.)
Tu no visiem vienīgais, kas nebaidies, tu vīrs!
*
(Ieskrien I d a l o ņ a ar pavadoņiem.)
IDALOŅA
(Acis no miegiem berzēdams.)
Kas no miega mani iztraucē?
Es jūs plūkšu gan!
(V i s i stāv klusu, nobijušies, krīt ceļos, Vladimirs arī, tikai Dobriņa paliek un Apraksija pie Iljas.)
SVILPIS-LUPIS
Idaloņa, labvēli, es tevi saucu, nāc!
Tur, tas Ilja kauj mūs, - plēs tam galvu nost!
IDALOŅA
(Uz Ilju.)
Kas tu esi tāds, ka stāvi? ceļos nekrīti!
ILJA
Tavas vara bārdas priekšā. ceļos krist nau vērts.
(Uz apkārtējiem laudīm un bajāriem.)
Visi kājās ceļaties! - Ē, Vladimira kņazs!
KŅAZS VLADIMIRS
Klusi, neprāts! - Neklausies to, Idaloņa kungs!
Zemes pīšļos tevi, kungu, lūdzam mēs!
ILJA
Viena kņaziene tik godu prot.
KŅAZE APRAKSIJA
Kā tu!
ILJA
(Domīgi.)
Kņazam lai ņem zemi, valsti, kad tik nauda tiek!
Jāju kalpot kņazam, saulei Vladimiram,
Un nu Vladimirs ar visiem bajāriem ir citam kalps.
KŅAZS VLADIMIRS
Are! kā tad citād'? Idaloņa kungs un labs.
IDALOŅA
Ko šis iedrīkstas? Vai neredzi, ka es še kungs?
Neredzi, ka sudrabgalva man un zelta ūsas?
Ozolvēders, dzelzu kājas, zibens rokā man?
Melnas cūskas, melni suņi, melni ūpji man?
Pērkons manim grauj un vētras brāž!
SVILPIS-LUPIS
Tas ir senais dieveklis no tēvu tēviem celts!
Vladimirs ar Apraksi ved jaunu, - kāds tad ir?!
KŅAZA ĻAUDIS
(Pret Idaloņu.)
Visi tevi, Idaloņu, zemi pielūdzam!
IDALOŅA
Visi pielūdz, vai tu stipris, ka tu nepielūdz?
Teic, tu puis, vai daudz tu spēji maizes ēst?
Teic, cik alus tu uz reizi spēji dzert?
ILJA
Maizes rauša apēdu, vēl otru, tad ij gan!
Alus kausiņu, vēl otru, tad ij tiek!
IDALOŅA
(Smiedamies.)
Nu tu redz: es maizes ēdu septiņpodi!
Alus dzeru septiņspaiņi reizē vien!
ILJA
Manam tēvam Jānim āmrija bij govs,
Daudz tā ēda, dzēra, kamēr plīsa, - tā ies tev!
IDALOŅA
(Dusmīgi.)
Ak tu tāds! es būtu tevi žēlojis nez kā,
Tu tā nerāpies kā tie, - bet nu tev še!
(Viņš met Iljam ar smagu dunci, bet tas neķer.)
ILJA
(Izvairīdamies.)
Ko ar zobenu man tevi, lielvēderi, cirst?
Manas grieķu zemes cepures tev tiks.
(Ilja met ar savu cepuri, un Idaloņa nokrīt zemē ar nolauztu galvu.)
KŅAZA AUSS UN GALMINIEKI
Ak, tas blēdis zemnieks! - Ķerat, turat to!
AĻOŠA
Skrienat, ceļat augšā kungu! Palīdzat!
(Sulaiņi un galminieki skraida, ceļ augšā Idaloņu, bet tas ir beigts.)
KŅAZS VLADIMIRS
(Uz sulaiņiem.)
Kā tam kungu kungam Idaloņam iet?
I. SULAINIS
Visa sudrabgalva nost, pagalam, beigts!
KŅAZS VLADIMIRS
(Uz sulaiņiem.)
Ko to lempi ceļat, stiepjat tikai prom!
KŅAZE APRAKSIJA
Lielais krievu varons, Ilja, esi sveikts!
DOBRIŅA NIKITDĒLS
Ilja pirmais ir starp krievu varoņiem!
AĻOŠA
Kas tad te nu sevišķs tāds bij?
ČURILA
Kas tad šis tāds, lupatlasis?
DUKA
Ilja pirmais ir!
KŅAZS VLADIMIRS
Klusu! klusu!
SAMSONS
Ilja gan ir lielākais!
KŅAZS VLADIMIRS
(Pieiedams pie Iljas un viņu apglaudīdams.)
To tu veikli izdarīji, zemniekdēls!
Mēs tev pateicamies kņaza žēlastībā.
(Uz galminiekiem.)
Visiem paziņot, ka Idaloņa laiks ir beigts!
Pilnā spēkā atkal Lielkijevas kņazs un kungs!
Visus žēlojam, ij laupītājs lai paliek dzīvs!
Svilpis-lupis var man kalpos derīgs būt. -
- Kungi, bajāri, nu lūdzu mielastā!
Pārrunāsim tur, kur kuram rinda krīt!
(Visi aiziet, paliek sulaiņi un mazākie galminieki.)
*
ILJA
(Ilja promiedams atgriežas, uz Svilpi-lupi.)
Nu tu, Svilpi-lupi, būsi kņaza īpašums!
Ņemat viņu, kalpi! -
(Uz Svilpi.)
Paliec sveiks!
KĀDS SULAINIS
(Uz Svilpi-lupi.)
Nāc nu, parej mums!
PEĻKA
(Uzkliedz viņam strauji.)
Nost!
SVILPIS-LUPIS
(Lūdzoši, pārmetoši.)
Ilja, zemniekdēls!
Mēs kā vīri kāvāmies, tu stiprāks, veici,
Vai nu nodod mani apsmiet salašņiem?
Vai lai esmu kņaza suns, kas zagļus biedē nost?
Labāk kņazs lai manis baidās! Visus riešu nost!
ILJA
Tev būs klausīt!
SVILPIS-LUPIS
Neklausīšu, sit tad mani nost!
ILJA
Kņazs tev dzīvot liek.
SVILPIS-LUPIS
Tad labāk mirt, ne vergs.
Pats tu verga dabas! Tēvs tev lika vergam tapt!
Nu tu klausi; esi vergs un tapsi suns kā es,
Tikai suns bez balss, kas spēj tik kost . . .
Miršu es, bet brīvs, - tu dzīvs, bet vergs!
ILJA
(Dusmīgi.)
Klusi!
SVILPIS-LUPIS
Nosit! Neklusēšu. Tu ne vīrs,
Latigorku atstāji!
ILJA
Klus'!
SVILPIS-LUPIS
Sit reiz! Sit!
Bāru naudu devi kņazam, atrauj bāreņiem!
PEĻKA
(Ilju sagrābdama.)
Ilja, iesim brīvā mežā atpakaļ!
ILJA
Ha!
PEĻKA
(Ceļos nomezdamās.)
Atlaid mūs!
ILJA
Nē, - viņš laupīs!
PEĻKA
Nosit!
ILJA
Nē!
PEĻKA
Nau vīrs!
Mirsti, tēvs!
SVILPIS-LUPIS
(Uz Peļku.)
Sit! - Šķidrā atgriezīšos es, tu cietā!
PEĻKA
(Paķer llja zobenu un ar to nosit Svilpi-lupi; tad pārcērt tēva saites un aiznes mironi ātri prom. Aiziedama un jau aiz skatuves nosaka.)
Zeme tiksi tu, tēvs ūdens taps!
Vergs, vergs, vergs!
*
GALMINIEKI
(Sauc viens caur otru.)
Turat! Ķerat! Turat!
ILJA
Laid, lai iet!
GALMINIEKI
(Šurp turp aizskriedami aiz skatuves un atnākdami.)
- Aiznes tēvu - noliek zemē - ūdens! - ūdens!
- Lieta ūdens strūkla šaujas gaisā - krīt -
- Purvs pie vārtiem! - purvs no jauna cēlies! Purvs!
Tavu brīmumu! - Kur Peļka? - Aizskrien! - Purvs!
ILJA
(Stāv un drūmi noskatās, tad liek kādam sulainim pacelt savu Peļkas nomesto zobenu, - sulainis ceļ, bet nespēj pacelt. Tad Ilja pats to paņem.)
KLAUŠNIEKS
(Klusi uz zēnu.)
Vai tu redzi?
ZĒNS
Visu redzu, pieminu:
Tie ir teiku darbi, dziesmā apdziedami.
KLAUŠNIEKS
Bēdu dziesma, klusi, vai tu klusēsi?
UBAGS-STAIGULIS
(Aši ienāk.)
Ko? tu arī še?
KLAUŠNIEKS
Tu arī?
UBAGS-STAIGULIS
Es visur.
*
(Priekškars.)
*
(K ņ a z a p i l s l i e l ā v i e s u i s t a b a. Garš galds, soli, vidū kņaza un kņazienes goda krēsli; starp abiem vēl lielāks un greznāks krēsls, kas bij nodomāts Idaloņam.
Pilna viesu istaba varoņu, varoņsievu un bajāru, un mazāku galminieku.)
KŅAZS VLADIMIRS
(Uz viesiem, kuri dzīvo, vēl it kā nedroši un gaidoši.)
Ēdam! dzeram, kungi, kā arvien!
DUNAJS
Ko nenāk viņš?
BAGĀTAIS ČURILA
Kautrējas kā zemnieks kungu vidū nākt.
AĻOŠA
Šņauc vēl degunu un slauka piedurknē.
SOLOVEJS BUDIMIRA DĒLS
(Smejas.)
Aļošam nu mēle gan, - kam dur, tas lec!
(Visi smejas.)
*
(Parādās Ilja durvis. Visi piepeši apklust.)
KLUSAS BALSIS
Ilja! Ilja!
KŅAZS VLADIMIRS
(Tāpat klusi.)
Sēstat, sēstat! Ko jūs traucaties?
(Kad Ilja panāk dažus solus istabā, visi piepeši nēviļus saceļas kājās.)
ILJA
(Ienācis apsveic.)
Sveiki, viesi, ēduši un dzēruši!
(Viņš klanās, visi klanās pretī, iad tik sēstas.)
KŅAZS VLADIMIRS
Ilja, sveiks! nu sēsties līdzi mielastā!
*
(K ņ a z a a u s s ienāk un pieiet pie Apraksijas.)
APRAKSIJA
(Paceļas.)
Bajāri un kungi, brīnums noticies!
Svilpis-lupis beigts un tapis purvs!
KŅAZA AUSS
Purvs! Purvs!
(Pieskrien vēl citi galminieki un sulaiņi.)
KŅAZA ACS
Ūdensstrūkla šāvās!
SULAINIS
Peļka pati sit!
KŅAZS VLADIMIRS
Kas par purvu? Peļku?
DAŽI VAROŅI
Redzējām ij mēs!
DOBRIŅA NIKITDĒLS
Ilja brīnumzvēru veicis!
APRAKSIJA
Ilju slavējat!
Pašā pirmā vietā liekat Iljam sēst!
KŅAZS VLADIMIRS
Sēsties, Ilja, vietā mazā ne, bet lielākā!
Sēsties bajārvietā, ozolsolā pretī man!
ČURILA
Ilja bajārs nau, kā bajārvietā nāks?
DOBRIŅA
(Uz Čurilu.)
Kāds tu bajārs pats? Tu Surožtirgotājs.
APRAKSIJA
Sēsties vietā lielākā, še blakus man!
DOBRIŅA
Sēsties, Ilja, sēsties; tas ir gods vislielākaisl
Tā ir kņazei Tā ir skaistule kā otras nau!
Slaika, vieglu soļu, vanagacis,
Sārtu vaigu, caunes melnām uzacīm.
AĻOŠA
Klau, to dziesmu! Vai to velti dzied?
KŅAZS VLADIMIRS
Sēsties vietā, kāda tevim pašam tīk!
ČURILA
Tik lai putekļainiem svārkiem citus neaptriepj!
AĻOŠA
Galma izglītības Iljam tiks,
Kad ar roku neies citam bļodā grābt . . .
DUNAJS
Pats grābj cita bļodā, popa dēls.
APRAKSIJA
(Uz Ilju.)
Ilja, varon', - vari visas vietas ņemt.
Ņem vai manu, ņem vai kņaza vietu pat!
KĀDA BAJĀRA BALSS
Kas par jaunu kņazu mums no aizkrāsnes!
APRAKSIJA
Ņem vai paša Idaloņa goda krēslu!
Tu to veici, kuram klausīja ikviens.
ILJA
(Uz kuru visi skatās, visu laiku mierīgi stāvējis saliktām rokām.)
Kas tur būs: no zemniekdēla taisīt bajāru?
Kas no popa bendi? - Tas, kas varons ir,
Kā lai iet par varas darītāju Idaloņu?
Varonim der sēdēt blakus varoņiem.
Jūsu visu bajār' starpā viens tik varons ir:
Dobriņa, kas neklanījās Idaloņam!
Visi citi pelavas, kas vējā put.
ČURILA
Smalka runa galmā!
AĻOŠA
Re, kur lielais vīrs!
Še tev!
(Viņš met Iljam ar dunci, bet neķer.)
APRAKSIJA
(Iekliedzas neviļus.)
Vai!
ILJA
(Lēni uz Aļošu.)
Ko niekojies kā bērns?
DUKA
Tas ir bruņnieks īsts! Kaut svārks nau smalks.
Jāklus' jums, kad bruņniecīgi neesat!
VECAIS BERMATA
Darba spēks, kas pārvar, - tam ij jādod gods!
APRAKSIJA
Ietērpt Ilju stalti, staltāks būs par bajāriem!
KŅAZS VLADIMIRS
(Uz Ilju.)
Es tev došo greznas drēbes, naudas daudz!
ILJA
Manim, varonim, gan zelta naudas kaudzes nau;
Spožu, krāšņu svārku, daiļas sievas nau;
Kam man līdzās kungiem ietērpties un staltoties?
- Ne tie balti sniegi klajā laukā birst,
Manā galvā balti matu sniegi balst,
Manas mazās, sirmās bārdas galiņā - -
Kam tās naudas, drēbju, daiļas sievas vajga man? -
(Klusums.)
KŅAZA AUSS
(Paklusā balsī.)
Peļka lūdzās viņu, lai to sievā ņem.
AĻOŠA
(Smejas.)
He! he! Tāds ar tādu!
DOBRIŅA
(Dusmīgi.)
Klusat jūs!
ILJA
(Turpinādams.)
Man tik vajga laba zirga vien,
Labu bruņu līdz ar varoņieročiem.
Man ir jāiet Krievuzemi aizstāvēt,
Visus sērdieņus un bāra bērnus glābt.
Gribu mācīt jūs, kā tautai kalpot būs.
SOLOVEJS BUDIMIRA DĒLS
Pirmo dienu še, jau mācīs mūs!
DOBRIŅA
Viņam tādi darbi kā nekam no mums.
AĻOŠA
(Uz Dobriņu.)
Tu cel viņu debesīs, un tevi viņš:
Visu bajār' starpā vienīgs varons esot tu!?
Kāds tad varons šis? Es pats šo glābu reiz!
Sievas ieprec gan, kā kņazam Apraksiju,
Otram Zabavu, - bet kurš tad mierā ir?
Apraksiju sevi ieēdinājis ir pats,
Tā tik, kņazu gribēdama, Vladimiru ņem;
Basu kāju, vajā matiem pie šā skrien!
APRAKSIJA
Klusi, meli!
AĻOŠA
Vai tie meli?
BERMATA
Klusi, dzērāj!
KŅAZS VLADIMIRS
Kad šis piedzēries, tad sarunā nez ko!
AĻOŠA
Vai tad nebij pirmais precnieks Kalincars?
Vai tad paša Dobriņsieva viņu grib?
NASTASJA
Melsi! Kā tad negribu?
AĻOŠA
Tik kauns to teikt.
Vai tad kulē neiebāzi Dobriņvaroni?
Nastja mani vairāk mīl, ne to.
(Viņš apskauj blakus sēdošo Nastasju.)
NASTASJA
(Vairās.)
Laid jel! - Ļaužu priekšā!
DOBRIŅA
(Uz Aļošu.)
Ej tu nost!
AĻOŠA
Aprakse tāpat kā kņazs šo labāk novēl man!
KŅAZS VLADIMIRS
Meli!
APRAKSIJA
Meli!
AĻOŠA
(Uz Apraksiju.)
Tev tak gribas, lai viņš neprecēts.
DOBRIŅA
Blēdis! Nositams!
(Saķer Aļošu aiz matiem un rauj pie zemes, grasīdamies to nosist.)
ILJA
Klus', Dobriņ, laid!
DOBRIŅA
(Atlaižas no Aļoša.)
Kas tad sita Zmeju Goriņdēlu nost?
Kas Zabavu izglāba no tā? Vai tu?
Tugarins ir tevis veikts tik negodā.
Tie ir visi tavi darbi, vairāk nau.
Ēst un mūžam dzert, un neķītrot, to gan,
Popa mēle asa tev, bet zobens truls.
ILJA
(Uz Dobriņu.)
Klus'! lai mēļo sievietes un popi!
AĻOŠA
(Uz Ilju ņirdzīgi.)
Svētais šis! kas tevi nezin?
BALSS NO DZĪROTĀJU VIDUS
Peļkas draugs.
ČURILA
(Mirkšķinādams uz Apraksiju.)
Grib lai viņam basu kāju, vajā bizi pakaļ skrien.
ILJA
(Novēršas riebdamies.)
KŅAZA AUSS
(Paklusi.)
Kas tad bij ar poļenicu - kara sievu?
ČURILA
(Skaļi.)
Kas par kara sievu? Otra Peļka?
AĻOŠA
(Uztraukts.)
Ko? Vai Nastja?
KŅAZA AUSS
Nē, tā lielā ragana.
ČURILA
Ko? Ragana?
BALSS
Kas tā?
ILJA
(Paceļas, draudoši.)
KŅAZA AUSS
(Klusāki.)
Kam ar Latigorku - raganu - bij kāzu nakts?
AĻOŠA
Ē! Ē! - Kāzu nakts!' - Kā bij tas? - Stāsti vien.
ILJA
(Aizturēdamies.)
Kas vēl vārdu teiks, vairs nerunās nekad!
VAIRĀKAS BALSIS
Stāsti! stāsti! - visi klausāmies.
ILJA
(Piepeši stipri uzsauc.)
Klusēt!
(Visi apklust. Aļoša palien zem galda. Vladimirs slēpjas aiz Apraksijas.)
*
(Ienāk bailīgi S u l a i n i s un pieiet pie Vladimira.)
SULAINIS
(Čukst.)
Jūsu Saulgaišība, ļaudis nāk pie jums,
Liela pulka - tūdaļ - grib jums godu dot.
KŅAZS VLADIMIRS
(Priecīgs.)
Labi, labi - laid lai nāk! - Jūs, kungi, klau!
Nāk mūs apsveikt ļaudis - klausāmies!
SOLOVEJS BUDIMIRA DĒLS
Slavēt sarkansaulīt' - Vladimiru,
Kņaza taisnību un viesmīlību,
Krievu zemes aizstāvi un kopotāju.
*
(Ienāk pulks m e d n i e k u, z v e j n i e k u un z e m n i e k u, pavadītu no k ņ a z a ļ a u d ī m; viņi ģērbušies nabadzīgi un ir ar ievainojumiem un sasietiem locekļiem.)
KŅAZS VLADIMIRS
Nu jūs, labi ļaudis, nākat apsveikt mūs,
Sāl' ar maizi nesat, slavas vārdus kņazam, man.
ĻAUDIS
(Viens caur otru.)
Sūdzēt nākam! - Pāri dara. - Piekauj mūs. -
KŅAZS VLADIMIRS
Nu, kas?
PIRMAIS RUNĀTĀJS
Kņazam taisnam jābūt!
KŅAZS VLADIMIRS
Kas tad noticies?
OTRAIS RUNĀTĀJS
Esi sveiks, tu kņaz!
TREŠS
Nu, saki, vai tā var?!
MEDNIEKS
Ejam medīt, - viss ir izmedīts!
ZVEJNIEKS
Ejam zvejot, - viss ir izzvejots!
OTRS MEDNIEKS
Mūs no meža ārā dzen, ņem lokus nost!
OTRS ZVEJNIEKS
Mūsu tīklus saplēš, zveju liedz!
Pašus piekauj mūs, kad gribam zivis ēst!
TREŠS ZVEJNIEKS
Vai nau ūdens visiem līdzi dots kā gaiss?
MEDNIEKS
Vai priekš visiem līdz nau dieva dēstīts mežs?
ZEMNIEKS
Visu vairāk ciešam zemes rūķi, mēs -
PIRMAIS RUNĀTĀJS
Kā tu ļauj, ka kauj mūs laupītāju bars?
Ka mums maitā locekļus?
KŅAZS VLADIMIRS
Nu, kas jūs kauj?
MEDNIEKS
Lielu kungu ļaudis - kalpi greznos uzvalkos.
DUNAJS
Ko šie nākuši te kņaza svētkos troksni celt!
Nava laika.
ZVEJNIEKS
Klausies, kņaz!
KŅAZS VLADIMIRS
Nu, kas jūs kauj!
ČURILA
Ārā dzīt tos!
VIENS NO ĻAUDĪM
(Paklusu uz Čurilu rādīdams.)
Klau! Vai tas nau viņš?
KŅAZS VLADIMIRS
Kāda kunga ļaudis?
MEDNIEKS
(Stostās.)
Kā to teikt?
BALSS NO SODZĒTĀJIEM
(Paklusi.)
Viņš jau kņazam tieši blakus sēd!
KŅAZS VLADIMIRS
Sakat reizi! - Ko jūs klusat?
MEDNIEKS
Man ir bail.
Vienam teikšu tev.
KŅAZS VLADIMIRS
Kas taisnis, tam nau bail.
ČURILA
Jāslēpjas tik tam, kas melot grib.
MEDNIEKS
(Uz Čurilu.)
Kungs, mēs melot negribam: tie tavi ļaudis!
ČURILA
Lūk, kā melojat! Man ļaudis krietni vien, -
Tūkstots vīru; kad kāds pajoko, - nu kas?
Ir kāds saukums kņazam, _- tūdaļ samaksās!
(Uz savietn ļaudīm.)
Ejta atnesat!
(Tie aiziet. Uz sūdzētājiem.)
Ko teiksat vēl?
MEDNIEKS
Neko.
ZEMNIEKS
Kur mēs sējam, tie pār laukiem medīt skrien.
Kas vēl izaug, tie no tā ņem desmito!
DUNAJS
(Dusmīgi uzlēkdams.)
Ko šie sūdz?! Pret desmito šie sacelsies!?
Gribat mums to likumdaļu nolaupīt!?
Ne vēl tā jūs vajga kaut!
MEDNIEKS
Nu ko tad mēs -
ILJA
(Paceļas.)
Kņazi, bāriņaizstāv', ko tu teic?
Tev ir zemes smagums jāvieglo.
KŅAZS VLADIMIRS
Kad nau taisnas sūdzības, tad lai tie iet!
KĀDA BALSS NO ĻAUDĪM
Kā lai sūdzam bajārus, kad kņazs ar tiem?
CITA BALSS
Tētiņ, Ilja, bāriņgādnieks, aizstāvi mūs tu!
VĒL CITS
Noņem zemes smagumu no mums tu, zemniekdēls!
KŅAZS VLADIMIRS
Taisnības un bāriņgādnieks ir tik kņazs.
ILJA
Ko teic bajāri?
(Bajāri klusē.)
- Neko!
(Uz varoņiem.)
Un varoņi, ko jūs?
Jums ir zeme jāizmēž no ļaunumiem.
DUNAJS
Zemi aizstāvam pret āra naidniekiem, -
Tā par tiem ar mesliem maksā mums;
Ko tu gribi? - Tevi aizstāvēju es,
Bet tu tāds!
VECAIS BERMATA
Jel mities, Ilja! beidz!
Dzērumā jums, varoņiem, kur prāts!
AĻOŠA
Zemniekam ir krietni jāsadod, tur prāts.
Ko tie iedrīkstējās šurpu nākt?
Ilju sadzirduši, baiļu vairs tiem nau.
*
(Ienāk Č u r i l a ļ a u d i s, nesot Vladimiram dārgas ādas un citas dāvanas.)
ČURILA
Še būs atlīdzība, kņaz, - lai nu tie iet!
KŅAZS VLADIMIRS
(Uz sūdzētājiem.)
Ejta tad! jeb niknis būs jums sods!
(Sūdzētāji iet un tiek projām, bīdīti no kņaza un Čurila ļaudīm.)
ILJA
(Skaļi.)
Paliekat! - Lai sodīt nedrīkst tas neviens!
Brīvi medīt, zvejot visiem ļaut!
Neciest zemes smagumu tiem, kas to kopj!
KŅAZS VLADIMIRS
Kņazam krīt to vārdu teikt, ne tev!
ILJA
Tad teic!
KŅAZS VLADIMIRS
Dzīt tos ārā!
(Sulaiņi dzen ļaudis laukā.)
ILJA
Tā tu gādā?! - Kņazi, klaus':
Ja tu tautas gādnieks neesi, tad - es -
Projām aizeju bez tevis tautu kopt!
KŅAZS VLADIMIRS
Tēvs tev lika kalpot kņazam Kijevā.
ILJA
Zeme lika kalpot zemes bāreņiem.
Kņazi, pats tu dari grūtu zemes somu, -
Mikuls teica man, es velti neklausīju tam.
(Ar sevi cīnoties.)
Tēvs, tu redzi, nevaru tur iet, kur liki tu!
(Uz varoņiem.)
Sveiki, varoņi! Kad neejat jūs gādniekos,
Iešu viens. - Nāc, Dobriņa, man līdz!
DOBRIŅA
Man ir sieva, bērni. - Kurp tu ej?
ILJA
Eju vairāk spēku smelt, lai spētu viens,
Tad es atkal nākšu. - Klau, jau sauc!
(Dzirdams vardes kurciens no purva, tad vanaga kliedziens gaisos, tad pērkoņa grāvienā b a l s s.)
Nāc! nāc! nāc!
*
(Priekškars.)
*
(Augsta kalnāja ainava Karpatos. Stāvas klintis gar malām. Augsti koki. Retas puķes. - Pa labi starp četriem augošiem kokiem ierikota milzu gulta no šķērskokiem. - Dziļumā zeltītas mākoņu ainas.
Milzu gultā guļ S v ē t k a l n s. B a l s s a i z s k a t u v e s.)
Ū! ū! ū! ū!
*
(Ienāk I l j a M u r o m i e t i s, lūkodamies un saukdams.)
Kur tu esi, Svētkaln? atsaucies! u-ū!
(Ieraudzīdams gulētāju.)
Kas, tu guli? - ho!
SVĒTKALNS
(Paceldams galvu no gultas.)
Vai, Ilja, tu, kas mani sauc?
ILJA
Ilja! - lejā smaku, kalnā nāku elpu vilkt;
Zemē visiem ērti, šauri tikai man!
SVĒTKALNS
Tu tur smaki viens, un es še klīdu viens.
Ilgi tevi saucu, reiz tu atsaucies.
Nu mums abiem labi, nu es piecelšos.
(Pieceļas gultā.)
ILJA
Kas par gultu. Četri zaļi koki tev!
SVĒTKALNS
Laba ilgai guļai - pats es guļu, gulta aug. -
Vienam klaidot, apnika man, likos gult.
(Pieceļas kājās.)
ILJA
Tavu augumu! Tu pāri stāvam mežam sniedz?
Galva atspriežas tev staigu mākoņos!
SVĒTKALNS
Ha, ha, - kad es eju, meži lokās,
Upes viļņi krastam pāri šļakst -
Viens es esmu pasaulē tāds izdzimies.
Klausies, Ilja -
Sen tas . . . Klajā laukā izeju es viens,
Vientuls. Nau ar ko man spēkiem mēroties . . .
Vientuls šurpu, turpu jāju meklēdams. -
Bet pa dzīslām tā vien strauji laistās spēks!
Smagi man no spēka! Tā kā grūta nasta spiež,
Krūtīs manim sirdi plakanu vai žņaudz!
(Nopūšas; strauji.)
Kad es kādu sviru spētu rast, -
Kalnā augsti es gan visu zemi paceltu!
Noceltu to smagumu ij sev no sirds!
(Pēc brīža, drusku apmierinājies, stāsta atminēdamies.)
Zemes smagmes somu atradu es stepē reiz -
Ceļot somu, zemē iestigu es pats.
Kopš tā laika kalngalos tik spēju mist,
Nenes mani zemes māte vairs;
Kad es eju, mugura tai pušu lūst.
Vientuļāks nu esmu vēl nekā līdz tam;
Visu mūžu viens, ne dzīvs, ne miris vairs!
Redzu, jūtu savu vientulību vien.
Labāk neredzēt un nejust man neko!
(Uzelpodams.)
Tevi saucu biedros nākt un nastu noņemt man.
Tālē dzirdēj' tu, - jo tuvu iet, man stigt.
Jaunie manus saucienus vairs nesadzird,
Drīz ij tevi tie vairs nedzirdēs,
Tagad brālis esi man un klausi man!
(Viņš apskauj Ilju un skūpsta.)
Nu mans mazais brālis tu!
ILJA
Mans lielais tu!
Mūžam visās likstās kopā stāvēsim!
SVĒTKALNS
(Pārgalvīgi jautri.)
Kopā jāsim, divi - vairs ne viens! un tāļi, brāl!
ILJA
Tāļi, tāļi! Viss še liels un plašs, un brīva krūts -
Nost no tā, kas sīks un smacīgs, šaures gaiss.
SVĒTKALNS
Lūk, še labi! Paliec mūžam šeit!
Karstās cīņās skriesim! Tur, kur asins kūp!
Visas kara mākslas mācīšu es tev!
ILJA
(Domīgi.)
Vai būs labi? Teica tēvs - iet Kijevā! To nē!
SVĒTKALNS
Kas tev daļas? Kas tev tēvs? Tu brīvs un viens!
ILJA
Visus bāra bērnus, vārgdieņus būs aizstāvēt!
SVĒTKALNS
Ej un visus brīvi klaidot laid!
Lai ikviens var darīt, ko tik grib!
Manus ceļus nāc!
ILJA
Vai stiprais vājo nenomāks?
Un vai pats tu brīvs? Jo kalni tevi sien.
Dīkā stāv tavs spēks, tik tevi spiež!
Jāceļ tas, kas spiež: - celt zemes smagmi Mikuls Mek!
SVĒTKALNS
Daudz ko Mikuls liek, kas lieks! Kas daļas tev?
ILJA
Tiesa, tiesa! Ko tas melš, tas laucniekdēls?
Viņa somu pacelt nespējis ij tu?
Tu līdz ceļiem zemē esot iestidzies,
Vaigā sviedri netecējuši, bet asins tev;
Kur tu iestidzies, tur bijis tev ij gals!
SVĒTKALNS
(Smiedamies.)
Es sveiks.
ILJA
Lielās Mikuls: somā tam tik burvju spēks!
SVĒTKALNS
Lemts man gals ne tur, bet šeit - sirds smagumā.
Mikuls pats gan zemes smagmi nes,
Bet viņs siets pie tās un neaizies nekad.
Līdzi man ij viņš ne dzīvs, ne miris smagmi cieš, -
Tik es viens, - viņš kopā nes ar arājiem.
Viņš ij tevi gribēj' sīkā jūgā jūgt,
Nu tam palikt tur un pašam lēni zust.
ILJA
(Atkal domīgs.)
Zemes smagmi celt, vai tomēr darbs nau mans?
SVĒTKALNS
Katram mums ir likts celt zemes smagmi! - kurš to spēj?
Katris esam siets: trīsdesmit gadus tu pie krāsns,
Visu mūžu es pie kalniem kalts!
Necelt zemes smagmi mūžam! - Māņu vārds!
Pārmēr' uzdevumiem liktens mūs tik krāpj:
Kad es kādu sviru spētu rast,
Pasniegt nekustošo zelta vadzi debesīs,
Piesiet zemi, augšā vilkt, - tad smagmi spētu celt.
Es to izmeklējos mūžam - nau!
Viena zvaigzne nekust debesīs, - bet kā to sniegt?
Māņu liktens, māņu vārdi mūs tik krāpj!
(Ņem Ilju aiz rokas.)
Labāk iesim brīvās draiskās jāt!
Jāsim ziemeļkalnos: sudrabs ledū mirdz!
Jāsim dienvidklajās: zelti smiltīs mirdz!
Meklēsim tur dienvidos, tur esot kalns:
Saules karstā kalvē sakalts dimantdzelzs!
(No citas puses, rādīdams uz kalnu galiem un puķēm.)
Mēs ar citiem kalniem iesim padzīvot!
Kazas ganīt, puķes audzēt, atbalss saukt,
Lāčus baidīt, klintis, sniegus velt un zibšņus spert!
ILJA
Jāsim tāļi, tāļi, - brīvi, brīvi reiz!
(Abi sataisās iet uz kalnu augsti.)
*
(Kalnu augstē nolaidies liels, melns mākonis un aizstājies ceļā priekšā.)
SVĒTKALNS
Kas par melnu miglu pretī saltā stāv?
Manu mazo brāli, cērt, lai redz, kas ir!
(Ilja cērt ar zobenu: melns mākonis dalās, un priekšā stāv balts mākonis.)
SVĒTKALNS
Balta migla saltāka vēl pretī stāv! -
Drebuļi man lien.
ILJA
Ij manim pielīp auksts!
SVĒTKALNS
Nejutu nekad! Dreb sirds. - Nu, brāli, cērt!
(Ilja cērt, un baltā migla sadalās un aizvelkas, top gaišs, bet savādā palsā gaismā. Vidū mazam laukumam redzas liels z ā r k s; viņš ir zelta, ar uzrakstu.)
*
SVĒTKALNS
(Izbrīnījies.)
Gaišs kā dienā! - Zārks!
ILJA
Ko stāv tas zārks?
Lielo brāli, kas par zārku? Tīrais zelts!
SVĒTKALNS
Tur kas uzrakstīts, - ej, palas', brāl!
ILJA
Es ne dižen lasu, - labāk tu!
SVĒTKALNS
Nē, lasi vien!
ILJA
«Kuram - lemts ir - zārkā - - gult, tas - iegulsies».
SVĒTKALNS
(Domīgi atkārto.)
Kuram lemts ir gulties, iegulsies -
ILJA
(Vēl burto.)
Kuram lemts ir -
SVĒTKALNS
Gulsti, mazo brāl!
ILJA
(Iekāpj zārkā, bet tas viņam ir par lielu, izkāpj atkal laukā.)
Man tas nams ir liels un plašs.
SVĒTKALNS
Tad gulšos es.
(Viņš iekāpj zārkā, kurš viņam laikā; viņš tanī atgulstas.)
Lūk, tas nams priekš manis ir kā likts.
Ilja, brāli, - vāku ņem un virsū vāz!
ILJA
(Novēršas.)
Ne es ņemšu vāku, brāl, ne vāzīšu.
Joks ne joks, - ko sevi apbēro tu pats?
SVĒTKALNS
Kad tu nevāz, mazo brāl, - tad vāžu es.
(Viņš paņem vāku.)
ILJA
(Nemierīgi.)
Nedar', brāli! Nekaitini likteni!
SVĒTKALNS
Es jau tā ne dzīvs, ne miris mūžu dien!
(Uzliek sev vāku.)
ILJA
(Lūdzoši.)
Diezgan! Diezgan, brāli! - Met nu vāku nost!
SVĒTKALNS
(Zem vāka.)
Nost, nu, vāks!
(Par mazu brīdi, brīnīdamies.)
Ko? Neiet? - Neiet nost?!
ILJA
Paspied stiprāk, brāl! ar kājām sper!
SVĒTKALNS
(Dzirdas ar visu spēku cīkstāmies, bet vāks neiet nost. - Par brīdi gurdā balsi nopūšas.)
Redzu, pienākusi mana likieņdiena ir!
(Vēl cerēdams.)
Pacelt nespēju, nu, brāli, pacel tu!
ILJA
(Pūlas noņemt vāku.)
Plēšu, rauju, grābju vāku, - neiet nost!
SVĒTKALNS
Brāli, ņem tu manu svara zobenu un cērt!
ILJA
(Lūko celt Svētkalna zobenu, bet bez panākumiem.)
Pacelt nespēju.
SVĒTKALNS
Pie zārka šķirbas pienāc klāt!
Es tev uzpūtīšu mana varoņgara, še!
ILJA
(Pieliecas pie zārka.)
Ā! es jūtu, spēks man trejkārt aug!
(Viņš lūko celt zobenu un nu to spēj.)
Nu ij tavu svara zobenu es spēju celt!
SVĒTKALNS
Cērt nu zārkam vāku šķērsām!
ILJA
Ē, nu, zobens, cērt!
Dzirkstis lec un liesmas sprakst, kā zobens sper!
(Pār zārka vāku pārstiepjas dzelzsstīpas.)
Vai! tu brīnums! Dzelzu stīpas aug, kur zobens cērt!
SVĒTKALNS
Smagi manim, mazo brāl, cērt vēlreiz, vēl!
ILJA
(Cērt vēlreiz.)
Zobens cērt, ka dzirkstis lec un liesmas sprakst!
(Atkal parādās stīpas.)
Vai man! jaunas dzelzu stīpas atkal aug!
SVĒTKALNS
Smoku nost, mans brāl! - Pie šķirbas nāc:
Došu visu savu spēku tev, - tad spēsi gan!
ILJA
Aktu, veco brāli! man šī spēka tiek;
Citād' zeme arī mani nespēs nest.
SVĒTKALNS
(Pēc brīža.)
Labi darīji tu neklausīdams, mazo brāl!
Nāves dvašu būtu uzpūtis es arī tev.
Tagad paliec sveiks! - Ņem manu svara zobenu!
Tagad būs tev spēka visu vienam veikt.
(Pēc brīža.)
Bēgt es gribēju, bet liktens nepieļauj,
Nu man labi būs še kapā padzīvot.
Nāves upe dzīves kalnam pretī guļ, -
Vai varbūt ij zelta zārks no nāves upes nāk?
Man ir labāk kalna augstē zelta zārkā gult
Nekā melnās dūņās stepes ielejā,
Kur no kalniem zemes smagmes sārņi kopā tek.
(Nopūšas.)
Man ir jāmirst, nepildīju, ko man liktens liek,
Debess vadzī neiespēju zemi augšā vilkt.
Palūko, ka velti nepazūd tev spēks kā man,
Ka tev mērķi netop mazāki arvien!
Kad tu nepildīsi, kas tev likts,
Tad būs tūkstots gadu jāizgaidās vēl.
Ej tu trejceļus, tev tagad spēka tiks -
Tur, kur visi mirst, tur nemirt tev!
Gala ļaunu veic, tā zemes smagmi celsi vēl!
(Domās nogrimis.)
Ej, es gaidīšu no tāles.
ILJA
Svētkaln, sveiks!
VANAGA KLIEDZIENS UN BALSS
Ej tu tāļāk!
*
ILJA
Kurp lai eju atkal viens?
BALSS
Ej, kur tevi sauc!
ILJA
Kas mani sauc?
BALSS
Sauc!
*
(Priekškars.)