RAINIS
Ilja Muromietis
Krievu traģēdija piecos cēlienos
PIEKTAIS CĒLIENS
Pils priekša. Lieli treji vārti, šķirti tumšām klintīm un kokiem. Vārtu priekšā šķērsojas treji ceļi; šķēršu vidū augsts melns stabs; ap to zaļš maurs.
*
(Maurā pie staba stāv jaunais V a n a d z n i e k s, - jauneklis - gaišmatis, bruņots, vanags viņam vienā plecā, dūja otrā; rokā viņš pār galvu virpuļo šķēpu. Ap viņu gaisā lido putni. Klusi skan dziesmas.)
Es še esmu, Vanadznieks, no tālienēm!
Ne man vārda, ne man tēva vārda nau.
Nāc nu laukā, briesmas! - pretspēks, nāc!
Es tas stiprākais šai pasaulē!
(Uz tālumā nākošo Ilju.)
Centies, veci, ka man vari līdzi tikt!
*
(Ienāk I l j a M u r o m i e t i s.)
ILJA
(Nokusis.)
Nu reiz tevi panācu, kas bēgi man!
VANADZNIEKS
(Nolaiž šķēpu, atlaiž putnus gaisā, paturēdams tikai vanagu un dūju uz pleca.)
Ne es bēgu, - tevi vedu šurp.
Atpūties un taisies tad, te būs tavs darbs!
ILJA
Vedi mani? - Te mans darbs? - Kas esi tāds?
VANADZNIEKS
Pagaid'! Zināsi. Pirms klausies: naidnieks nāk!
Ubagstaiguļi to briesmu vēsti nes.
Varoņi grib Kalinvalsti iekarot:
Jauna, liela vara spiež tos atpakaļ,
Liktens vietā šurpu cīnīties tos dzen.
Visu zemi nāk tā jaunā vara noslaucīt,
Visu varoņdzimtu izdeldēt,
Kas pār savu laiku dzīvojusi jau -
ILJA
Ha! Ha!
VANADZNIEKS
Topat jauni, lai to atvairītu nost!
Nāc tu sevi rast, tad spēsi zemi glābt!
Es tev iešu palīgā, tad spēsi veikt.
ILJA
Ha! Ha! - Ha, ha!
(Atskan klusas dziesmu skaņas, bēdu dziesma jaucas ai prieka skaņām.)
VANADZNIEKS
(Svilpj. Atgriežas putni un sāk pa gaisu lokos laisties.)
Griezies, vanag, skani, dziesma, virpo, šķēps!
ILJA
(Klausās.)
Kas tās dziesmas? Kopā svešādjauktas skan?
Nāves upes bēdās vecie žēli raud,
Līdzi jautri, nebēdīgi bērni smej!
VANADZNIEKS
Vai tu nezini, kur esi? Liktens trejceļš šeit!
Treji vārti, treji ceļi tek, un stāv melns stabs.
ILJA
Māņi! Trejus ceļus izgāju es sen:
Ceļu izgāju, kur bagāts top, un netapu,
Ceļu izgāju, kur prec, un precēts neesmu,
Vēl to ceļu izgāju, kur mirst, un nemiru.
VANADZNIEKS
Maz tu gāji, - vai tiem ceļiem tik vien gals?
Trejceļš šķiras tur, kur stabs un gals!
Trejceļš šķiras tur, kur stabs un sākums!
Trejceļš satek, pārcērtas un atkal tek!
Vienā spēku, otrā baudu, trešā darbu rod.
Visos vienreiz mirst, bet simtreiz darbā.
Ko tu izgāji, tas bij tik darba mets,
Ij to pašu neveici, jo spēks tev sīkst.
ILJA
Ha, man spēka tiek! Kam vēl tik daudz?
VANADZNIEKS
Pazust tev, tik es vēl spēju tevi glābt.
ILJA
Klausos, klausos tevi, - lielībnieks tu gan!
Ilgi tevis dzinos, - viena meklēdams, -
Nu es redzu gan: ne tu tas vīrs! - -
Pazust man, un šis tik spējot mani glābt!
Citus glābju es, ne mani kāds! - Ej, kverpli, vien!
(Skaļi, uz priekšu panākdams.)
Es tas stiprākais, man pretinieka nau!
Nu, tad celies, kad tu drīksti manim pretī stāt!
VANADZNIEKS
(Atkāpdamies.)
Es ne kauties tevi saucu, - palīgu tev sniegt.
ILJA
Nost tāds palīgs! Stājies pret! Nu neizbēgsi vairs!
Ja tu bēgsi, pātagu tev baudīt būs.
VANADZNIEKS
Ha, tu ubags-staiguls, krīti, kad tu gribi krist!
Prāta netiek tev, ne sevi zini pats.
(Skaļi.)
Es še, Vanadznieks, šai saulē stiprākais!
Trīs tu ceļus gāji nerazdams,
Še tev visu būs no manis rast:
Bet kā pirmo krist, tad sekos cits.
ILJA
Lepna tava balss kā mana paša skan,
Kā tam vīram, tā ap galvu arī tev
Vanagi un dūjas, rokā virpo šķēps -
VANADZNIEKS
Kā man viegli šķēpu virpās laist,
Tā ij tevi, Ilju, virpuļot.
ILJA
Lielīgās tev runās mute dimd,
Tikai nekrist cīņā man no liktens lemts.
VANADZNIEKS
Var ij nekrist cīņā: topot vergs.
Stiprāks es: man šodien tevi ceļos mest,
Lai tu atzītu, ka jaunie spēki pāri aug,
Lai es varu tevi glābt!
ILJA
Ko zeņķis drīkst?!
Vergā mani likt?! Nu kauties būs!
(Sit pret Vanadznieku, ka tas atstreipuļo.)
VANADZNIEKS
Liktens kauties liek. - Nu, vanags, tec tu viens!
Balto jūru, dzimto zemi sveic!
Man nu biedra nevajadzēs vairs.
(Noņem vanagu no pleca, apglauda to un palaiž gaisā.)
Tec tu, dūjiņ, arī, manu līgaviņu sveic,
Manus mazos bērniņus zem spārniem sedz,
Man nu tavu dziesmu nevajadzēs vairs.
(Palaiž tāpat dūju no sava pleca.)
ILJA
Kas tu esi, Vanadznieks, kas vārda tev?
Vai tu tas, kas Aļošu reiz pieveicis?
Kādas zemes, kādas tautas, kāda tēva, mātes?
Lai es varu lielīties, kad būsi manis veikts.
VANADZNIEKS
Es še esmu vanadznieks no tālenēm!
Ne man vārda, ne man tēva vārda nau.
Citas zemes man, - drīz būs ij vārds. -
Vai šo rokas zīmi zini? Še!
(Viņš sit pret Ilja vairogu, tā ka Ilja sagrīļojas.)
ILJA
(Dusmīgi.)
Ko bez ziņas sāc kā nevaronis?!
VANADZNIEKS
Nu, tad zini!
(Sit otrreiz pret Ilja vairogu, tā ka Ilja atstreipuļo atpakaļ un saturas tik, pret koku atbalstīdamies.)
ILJA
Varens sitiens neļaudniekam! Elpu aizrauj.
Nu tev mirt! Krist neziņnegodā!
Ne par velti savu vārdu slēp, tev kauns!
Esi zaglis-lupiķis, tiem visiem lieku mirt.
VANADZNIEKS
Tu tik drošs, jo nezin', kas tev draud.
Zināt tev, tu sēdēt' aizkrāsnē.
Skat': es zinot nāvē eju krist.
Pats es miršu, mana suga augs -
Pāri tev kā laukam pāri maurs.
ILJA
Ha, ha, kur tev tādas ziņas nāk?
VANADZNIEKS
No mātes nāk.
ILJA
Kur tev spēki nāk?
VANADZNIEKS
No tēva spēks,
Lielāks aug par tēvu kā par viršiem bērzs.
ILJA
Lielies, lielībnieks! Še, tavam mūžam tiks!
(Sit, Vanadznieks nesakustas.)
VANADZNIEKS
Veca oda kodiens! - Še un krīt'!
ILJA
(No sitiena nokrīt zemē, aši pieceļas.)
Pirmoreiz tu krīti, Ilja Muromiet,
Nau man līdzīgs spēks starp ļaudīm. - Kā nu ir?
Vai tu Mikuldzimtas? To man aizskart liegts.
VANADZNIEKS
Zemes dzimtas gan, ne Mikulnieks.
Stājies vietā, lai man otrreiz tevi mest!
ILJA
Kritu nejauši. Ne otrreiz vairs. Ko lielies tu?
Kaut tu būtu pašas Svētkalndzimtas,
Kuru zeme nenes, - man tā gars.
VANADZNIEKS
Otrreiz vecam krist, lai jaunais nāk! Nu, turies!
ILJA
Krīti!
(Kaujas un krīt atkal Ilja. Pieceldamies.)
Viltus! Viltus! neiet skaitā!
VANADZNIEKS
Trešreiz vecam krist, lai jaunais aug!
Pāri kāpt pār veco! tālāk iet!
(Kaujas, krīt atkal Ilja. Vanadznieks uzliek viņam kāju uz krūtim un pārkāpj pāri. Ilja rauga celties un paliek guļot, turēdams izmežģīto roku; lielās dusmās.)
ILJA
Burvju vārdi tev! ar ļauni spēku veic!
Roku mežģī! Izskaudīšu pesteļvaru!
Man uz krūtīm kāju spert! tu, kauna bērns!
VANADZNIEKS
Tevi veikt, pār tevi pāri iet - vai kauns?
Es ij nokaut tevi varu, - lūk!
(Paceļ šķēpu, bet viņa roka gaisā sastingst.)
Nē! Tev nekrist kaujā, - roka stingst -
Māte neļauj to, un sirds to liedz.
ILJA
(Piepeši ar kreiso roku dur pret Vanadznieku, bet viņa roka sastingst. Tas laikā atlec.)
Iet pret viltu viltus; iet pret ļaunu ļauns!
VANADZNIEKS
Nekust'! - Atzīsties, ka esi veikts!
Ka es cienīgs tevis! līdzīgs tev!
ILJA
Viltus! viltus! Nost! - Es stiprākais.
Roka stinga man no tavas burvības;
Es no zemes jūtu spēkus pieaugam:
Trīsreiz nometi, man trīsreiz auga spēks.
Tik tu roku, viltam mežģot, maitāji.
VANADZNIEKS
Vai ir viltus viss, kas spēks un liels?
Teici: nau tev līdzīgs spēks vairs cits, -
Vai no tevis paša līdzīgs neiziet?
ILJA
Ko? no manis? Mānies.
VANADZNIEKS
Celies, tēt!
(Palīdz viņam.)
ILJA
(Dusmīgi.)
Ko tu palīdz'? Apskauj mani? Ko tu vil?
Gribi krāpšu mani veikt un kaut bez cīņas?
Jo man nekrist lemts tik cīņā, mierā varbūt gan.
VANADZNIEKS
Ak! Tu šaubīgs, gudris tapis! - Lūk!
Nost mans vairogs, cepure un šķēps!
(Aizmet tos.)
Celies, celies! pacel acis, tēvs!
Lūk, vai aizmirsi, kāds biji jauns?
ILJA
(Lēni.)
Kas tu esi, jaunekli? Kā pazīstams.
It kā redzēts! Garā kara mūžā aizmirsies.
VANADZNIEKS
Kara mūžā daudz tev aizmirsies:
Viss, kas maigs un mīļš, un labs, un tavs!
Skat' man acīs, vai to vari rast?
ILJA
Zila, skaidra jūra - kas tur dziļš un svešs?
Gaiša, plaša debess - kas tur galā tumst?
Tāļš un netverams, un nepārvarams mirdz!
VANADZNIEKS
(Sērīgi.)
Ak, cik esi aizmirsies un sevim svešs!
(Lēni.)
Viena zīme vēl - to nevar teikt -
Man no kauna būtu labāk mirt -
ILJA
(Kā nojauzdams, uzbudināts, rupji.)
Kas tu esi? Kas tu esi? Vai man prāti viļ?
(Krata viņu.)
Izkratīt tev atbildi no sirds! Kas esi tu?
VANADZNIEKS
Lauznes, grābsnes tavas rokas tapa, tēvs.
ILJA
(Vēl straujāk, rupjāk.)
Zīmi, zīmi rādi!
VANADZNIEKS
Lūko plecu!
ILJA
(Norauj viņam kreklu, iekliedzas.)
Viņa! viņa! atkal atdota man ir!
VANADZNIEKS
Tēvs, mans mīļais! vai nu es tavs dēls?
ILJA
Dēls, mans dēls! mans dēls! - Tik skaties prom!
VANADZNIEKS
Vai tu citu spēku nespēj panest vairs?
ILJA
Dēls, mans dārgais, ilgotais, mans atrastais!
Kā es tevi turēšu, kā sargāšu!
Lai neviens vairs tevi manim neatņem!
VANADZNIEKS
Kāds tu stalts, mans tēvs! Tik cēls un liels!
Kā es dzinos tevis cienīgs tapt!
Visa mūža maz, ko tevi sniegt!
ILJA
Varens dēls tu manim tapis, tēvā sities gan.
VANADZNIEKS
(Aši.)
Cienīgs tevis? - Jā, tu atzīsti!
(Tad lēni.)
Tik daudz garus gadus mani nepazini,
Tik daudz reizes mani redzēdams!
ILJA
(Brīnīdamies.)
Pirmo reizi redzu tevi!
VANADZNIEKS
Es, - ak - daudz
Redzēj' tevi, - tevis nepazīts.
Tevi meklēt gāju Kijevā:
Kņaza cīņā pasniedzu tev dzert -
ILJA
Nezin.
VANADZNIEKS
Krogā ziņu nesu tev -
Māti pieminēji - biji drūms -
Kur tu cēlies, bēda - dziedāji -
ILJA
(Dzīvāk.)
Tu tas zēniņš biji?
VANADZNIEKS
Es.
ILJA
(Atkal lēnāk.)
Tā, tā -
Kur tu cēlies, bēda? Kur tu atradies?
VANADZNIEKS
(Dzīvi.)
Visur centos tevis redzēts kļūt -
Ļaudis mudināju sacelties,
Lai par kņazu ceļ, - tu atteicies.
(Brīdi gaida.)
Vēlāk «draisku brāļos» biju līdz,
Tevi izrāvām no neļaudīm.
ILJA
(Atminēdamies.)
Bij viens kareivs drošs un spēcīgs, tu?
VANADZNIEKS
Tas es.
Vēl tev pazīt manis nebij prāts.
Mūža beigu mirklī skati nu.
ILJA
Žēl, ak žēl! Ko neteici?
VANADZNIEKS
Man kauns;
Tev vēl citus redzēt nebij skats.
ILJA
(Kā ar varu atmozdamies.)
Ko stāvam?
VANADZNIEKS
Ak, pēc bargas kaujas labi veldzēties.
(Ilja atsēstas uz akmeņa; Vanadznieks nometas zemē pie viņa kājām, lūkojas viņam vaigā.)
Atelst! Atelst! veldzēties! tā daudz un drīz!
Dziļi lūkot tevi, mīļais tēvs!
Lai līdz nāvei paliek sirdī skats!
(Apskauj tēvu strauji.)
ILJA
Ko tik straujš tu, dēls, tāpat kā - laiks būs skauties.
VANADZNIEKS
Nebūs, ak, vairs laika: vēlu tikāmies!
Šodien pat vēl mums jau šķirties būs.
ILJA
(Aši, dusmīgi.)
Kas grib šķirt mūs? Viņa? - Nedošu.
VANADZNIEKS
Ko par viņu tu, vai māti sauc?
ILJA
(Negribot.)
Ko?
VANADZNIEKS
(Lēni.)
Pēc mātes nejautāji vēl -
Ij ne vārdiņa -
ILJA
Kas grib mūs šķirt?
VANADZNIEKS
Šodien jāmirst man!
ILJA
Es neļaušu!
Es ij pašai nāvei tevi ņemšu nost!
Kas ko spēj pret mani padarīt?
Kur es cīnos, tur nau lemts man krist,
Lai ij nāk nezin kāds špetnis spēks!
VANADZNIEKS
Šodien jāmirst arī -
(Citā balsī.)
Vai tu nevēlies
Redzēt māti, debess skaistuli?
ILJA
Lai ij nāk nezin kāds debess spēks!
VANADZNIEKS
Tēvs, vai māti labā mini vēl?
ILJA
Ko tu prasi? Nāc tik prom!
VAINADZNIEKS
Tēvs! tēvs!
ILJA
Ko vēl?
VANADZNIEKS
Meklēt nezin ko sirds dzina tevi, tēvs, -
Šurpu vilka tevi nepārvarams spēks -
ILJA
Nepārvarams? - Mūžam māc, bet veicu es!
VANADZNIEKS
Vai tu veikdams laimīgs biji, tēvs?
ILJA
Nau vēl beigts viss jauns, jo tad tik laime nāks.
Es nu eju gala jaunu tagad veikt,
Turp, kur bēda cēlās, turp, kur atradās!
VANADZNIEKS
Rīts to vārdu teiks, to smagmi cels;
No tā vārda akmens vieglis taps un mīksts,
Gala jauns par gala labu vērtīsies. -
Vai tu rītu-dēlu meklēt negāji?
ILJA
Gāju, gāju, - ko es radu?! Tu ne mans!
VANADZNIEKS
Divi spēki dēlā: tēva ir ij mātes.
ILJA
(Dusmās.)
Bail man viņas, negribu to just!
Svešāds spēks, es nespēju pret to.
Viņa mani atstāja.
VANADZNIEKS
Nē, bēgi tu.
Viņas spēks ir lielākais šai pasaulē;
Kas ar viņu līdzi ies, tas vien tik veiks.
ILJA
Nē, vēl es tas stiprākais!
VANADZNIEKS
Un kriti vēl nupat!
Zini: dēls par tēvu, rīts par nakti stiprāks ir!
ILJA
(Uzbudinājumā.)
Viltus! viltus! Ļauna ragana un ragandēls!
VANADZNIEKS
Tēvs, ko nicin' māti?!
ILJA
Mošķi, visi nost!
VANADZNIEKS
Mazs tu tapi, tēvs, tu nespēj augt: -
Rītu nesaņemi, kad nāk rīts, tavs dēls, -
Tur tev vaina, tur tev mērķis zūd un darbs.
ILJA
(Rupji, izaicinoši.)
Zinu pats, un spēju pats!
VANADZNIEKS
(Smejas.)
Un krīti pats, ha, ha!
ILJA
(Piepešā sašutumā uzlec, saķer Vanadznieku aiz vienas kājas, otrai kājai uzmin virsū un tā pārplēš viņu pušu.)
Vilts pret viltu! Mošķi! - Pacelt roku - stingst!
Kāju piespert, pušu pārplēst! - Veicu es!!
(Pārmērīgi lielīgi, ar nelabu apziņu.)
Šie tie stiprie!? - Nē! - Tas stiprākais vēl es!!
*
(Ieskrien vaimanās L a t i g o r a un metas pie dēla, to apskaudama.)
LATIGORA
Vai man! vai man! - Ko tu darīji, tu zvērs!!
Vienīgs dēls tev bij, tu nokauj to!
Divās daļās saplēsts!
ILJA
(Apkaunojas, spītīgi.)
Ha, tev divi būs!
LATIGORA
(Uzlec piepeši.)
Divi būs un dalīsies, - lai piepildās tavs lāsts!
Sirds tev akmens, akmens topi pats!
Rīta nesaņēmi, - lai tev atnāk nakts!
Kalinspēki, tumsas spēki - lai pār tevi nāk!
(Nozūd līdz ar Vanadznieku.)
*
ILJA
Ha! lai visi Kalinspēki, tumsas spēki nāk!
Reiz jau veicu tos, - lai simti - tūkstošs nāk!
Krievu zemē varoņi vēl ir!
*
(No visām pusēm saskrien liels bars Kalinspēku tatāru un uzbrūk Iljam.)
VADONS
Virsū! virsū viņam! viņš ir viens!
ILJA
(Atgaiņājas ar zobenu un vairogu no uzbrucējiem un tad sauc lielā balsī tālos biedrus - varoņus.)
He! jūs varoņi! He, steidzat šurp!
Nu uz lieliem darbiem saucu, še tas pēdējs darbs!
(Tad uz uzbrucējiem.)
Cik to gružu saskrējis! Kā siseņbars!
VADONS
Visai zemei mūsu pulki pārklīdīs!
Sauc tik! Visus varoņus, jūs noslaucis!
Visus ļaudis vergos samīdīs!
ILJA
(Nepārmērīgi, labā apziņā sauc.)
Es še esmu vēl, es krievu varonis.
Ilja, Muromiešu ļaužu, zemniek dēls!
Lai jūs, šmiču, ir pilns pasauls lauks,
Ko jūs spējat manim padarīt?
Jums ne dūšas nau man klātu nākt.
Lūk, es zemē noliekos, - nu, grābjat, kad ir spēks!
(Viņš atsēstas zemē sava lielā spēka sajūtā. Uzbrucēji neuzdrīkstas viņam tuvoties.)
TATĀRU BALSIS
Virsū! Virsū viņam, kamēr zemē guļ!
ILJA
Ha, ha! bailes! -
(Sauc.)
Varoņi! ha, nākat šurp!
Nākat skatīties, kas še par ērmiem mudž!
TATĀRU VADONS
Gaidat, lai nāk varoņi, tad visus reizē grābt!
ILJA
(Smejas.)
Ha, ha! ha, ha!
*
LATIGORAS BALSS
(Atskan tuvumā, atspīd savāda gaisma.)
Ilja, Ilja, tava liktens stunda tuvu klāt!
ILJA
Ha, ha! Ragan', pašai liktens stunda sita jau!
Tur tavs dēls no manis nosists guļ,
Tas, kas lielījās pret mani, ka šis stiprākais.
Hej!
Nu man pretnieka neviena pasaulē vairs nau!
LATIGORAS BALSS
Pats tu pretnieks sev, tas tevi pārvarēja jau:
Tu tur dēlā nosists guli pats!
Nosists tur tavs gods, jo veici viltū vien;
Nosists tur, kā dzinies tu, tavs mērķis un tavs darbs.
ILJA
Mērķis man: veikt gala jaunu, - viens tur guļ,
Tā ij tevim ies, ij taviem tumsas spēkiem šeit!
LATIGORAS BALSS
(Klusi.)
Vai par tevi, Ilja, ka tu neproti!
(Apdziest savādā gaisma.)
*
ILJA
(Nemiera dzīts paceļas.)
TATĀRU VADONS
Neļaujat tam izbēgt! lokā slēdzat to!
ILJA
Kad jums dūšas nau man uzbrukt, brukšu es!
Ha, ha! varoņi! - Ho, ho! - Ho, ho!
(Tatāri atkāpjas, kad Ilja viņiem uzbrūk, bet tuvojas viņam atkal citā vietā, tā viņu vienmēr paturēdami lokā.)
*
VAROŅU BALSIS
(Aiz skatuves dzird saucam.)
Ilja! Ilja!
ILJA
Nākat, skatat, kā še ērmi mudž!
(Ienāk pulks varoņu, noguruši, steigdamies.)
AĻOŠA
Ilja, tu še esi! - Glāb mūs, glāb!
DOBRIŅA
Kad reiz Ilju sasniedzām, tad labi būs.
DUNAJS
Tumšais Kalinspēks šurp atkāpties mūs spiež, -
Nu mēs kopā atstāvēsim pretī tam.
TATĀRU BALSIS
Ilja, šurpu bēga tie, ne palīgā tev nāks -
Visus kopā dzenam šurp, lai visus reizē grābt. -
ILJA
Kas ir noticis?
DOBRIŅA
Mums Kijevas vairs nau,
Vladimira nau, tik tauta vien un varoņi.
ILJA
Nu tad labi, atbrīvosim Kijevu,
Tad bez kņaza tauta pilnām brīva būs.
AĻOŠA
Kopā atstāvēsim, projām dzīsim šos.
Kas šis trejceļš? Ko tie vārti tur?
(Varoņi tikko uzelpojuši jauna cerībā, Ilju sastapdami, sabaidās atkal no savādās vietas, kurā atrodas.)
ILJA
Ko jūs sabijāties, varoņi?
DUNAJS
Še trejceļš iet. -
DOBRIŅA
Treji vārti - tā kā liktens vārti - melnais stabs -
ILJA
Ho, ho! liktens? - Es jau veicu vienu, dzenu šos,
Aila! Lūk, kā bēg tie!
(Tatāri atkāpjas, kad Ilja uzbrūk, bet slēdzas atkal lokā.)
BALSIS
Bēgam, nākam! bēgam, nākam!
VADOŅA BALSS
Mūsu ir tik daudz, ka jātnieks neapjās,
Ij ne vilks, ne krauklis, skrejot apkārt, neapskries, -
Mūsu lokā slēgti allaž paliekat.
ILJA
(Uzbrūk.)
Sitat, sitat! - Aizvelkas un bēg!
AĻOŠA
Vai tur nau pats Kalincars? To sitam nost!
TATĀRI
Bēgam, bēgam, nākam, nākam, beigās veicam mēs!
VAROŅI
Veicam, veicam! - mūsu aša uzvara!
(Tatāri no varoņu uzbrukuma aizbēg projām un nau vairs redzami, arī varoņi pazūd un tik pamazām ierodas atkal.)
*
(I l j a atnācis atsēstas un drūmi klusē.)
AĻOŠA
Ha, ha! ha, ha! Kā tie bēga kūleņiem!
Kā mēs virsū metāmies! Kā cirtām, dūrām tos!
DUNAJS
Ne tik vīri cērt, cik zirgi kājām min!
Visu pagānspēku druskās sasitām!
DOBRIŅA
Visi kalniem, lejām, purviem pāri prom!
BERMATA
Kad tik nenāk atpakaļ? To ir tik daudz.
DUNAJS
Tūkstošus mēs kavām, kurš vairs gribēs nākt?
AĻOŠA
Pašu Kalinu mēs nositām, - kas vadīs šos?
BERMATA
Vai tad Kalins bij? vai zini to?
AĻOŠA
Nedz mums rokas apkūst, cērtot šos!
Nedz mums šķēpi atcērtas, nedz zirgi klūp!
DUNAJS
Ij ne tādus spēkus vien mēs veiksim šeit!
AĻOŠA
Pretnieka mums, varoņiem, šai saulē nau!
Lai ij ne šīs saules pretniekus mums dod!
Galā tiksim ij ar tiem, ij likteņiem!
BERMATA
Klusi, Aļoš! - Liktens! - Nešosauli neminēt!
AĻOŠA
(Smiedamies.)
Kas tā nešīsaule? Kas tas liktens tāds?
DOBRIŅA
(Klusi rāda.)
Tur tie liktens vārti, melnais stabs!
AĻOŠA
(Pārmērīgi.)
Liktens vārtus, liktens stabu lauzīsim!
Ilja, pretnieka mums nau! mums cīņā krist nau lemts!
Saul' un mēness, zem' un debess - kopā sajauksim!
ILJA
(Piepeši izraujas no sava drūmuma un pieceļas.)
Ho, ho! Ho, ho! - Laužu, cērtu, situ visu nost!
Saul' un mēness, zem' un debess - kopā sajauksim!
(Taisās cirst melno stabu.)
*
(Parādās vārtos L a t i g o r a, un atspīd savāda gaisma.)
LATIGORA
Zem' un debess nešķirti reiz bij;
Zeme atgrima no debess nost;
Smagā zemē bēda izcēlās.
Nu no smagmes zeme mūžam skumst,
Zemes radījumi mokās dzimst. -
Zeme spēkus sūta: smagmi celt,
Debess vadzī zemi augšā vilkt:
Spēks tik liels, ka zeme tikko nes.
Nespēj lielais, otra nau, - tad mazāks iet:
Ilja līdz ar varoņdzimtu, - jums to spēt.
Nespēji ij tu, kas nu lai iet?
Visa varoņdzimta velti sūtīta, ij, Ilja, tu!
Visi mērķi tapa māņu vārdi jums.
Noslaukāmi jūs no zemes visi nost!
Lai var jauna dzimta nākt, kas galā ved,
Kas vēl mazāka, bet kam tie mērķi māņi nau.
(Apdziest savādā gaisma.)
*
ILJA
(Spītīgi.)
Burve! burve! - Neveikt tev, bet man, es stiprākais!
Ho, ho! varoņi! nu laužat, cērtat visu nost!
(Ilja un varoņi saņem šķēpus un taisās gāzt apkārt un cirst stabu un vārtus. Sāk snigt sniegs.)
*
(Vārtos parādās divi kareivji apskāvušies; viņi tuvojas varoņiem.)
BERMATA
Kas tas tāds no liktens vārtiem nāk?
DOBRIŅA
Vai tie divi nau, kas apskāvušies iet?
ILJA
(Uz nācēju.)
Kas tu esi tāds? Kā pazīstams?
NĀCĒJS
(Lēni.)
Sevim pazīstams.
ILJA
(Izbailēs.)
Ā! ā! Vai tas? Tu dzīvs?
NĀCĒJS
Divkārt dzīvs, jo, tevis dalot, divkārtots.
(Nācējs izšķiras par diviem vīriem, kuri abi līdzinās Vanadzniekam.)
VAROŅU BALSIS
(Viena caur otru.)
Vai mums! brīnums! brīnums! liktens! liktens!
ILJA
Māņi! māņi, zūdat!
VAROŅU BALSIS
Vai man! vai!
NĀCĒJS
Varoņi, jūs saucāt mūs, mēs esam še!
Nākat cīņā! neskatat, ka jūsu daudz, mēs viens.
VAROŅI
Vai man! vai! Tie nešīssaules! - Vai!
ILJA
(Dusmīgi.)
Ko jūs vaidat? Kauties, varoņi, ne vaidēt!
Pušu cērtat tos, tie sacērtami drīz,
Es to vienu divās daļās pārcirtu jau reiz.
Cirtīsim ij šos! - Tie bēg!
VAROŅI
Kas tas? Kas tas?
(Nācēji sacirsti divkārtojas, nu jau viņu četri, un jo varoņi kaujas tālāk, jo vairāk šo top.)
Pušu cirsti, divi top, un katris dzīvs!
ILJA
Cērtat, brāļi-varoņi, tik cērtat tos!
VAROŅI
Tie tik atvelkas un cirsti vairāk top!
ILJA
Brāli Dobriņ, brāli Aļoša, ej tu!
Varbūt tikai mani burvju vara māc?
DOBRIŅA
Cik tos kauj, cik zirgi min, tik vairāk aug.
DUNAJS
Visi nāk pret mums, aizvienam lielāks pulks.
AĻOŠA
Jau mums rokas gurst, jau zirgi klūp!
DOBRIŅA
Jau no ciršanas mums šķēpi atcērtas!
BERMATA
Lūk, vēl viņu spēki aug un aug!
Lūk, vēl stiprāki un staltāki tik top!
Visi zirgos sēd, kā sveces deg.
AĻOŠA
Kur mēs bēgsim? Ko mēs darīsim? Kas būs?
DOBRIŅA
Kad no Kalinspēka atkāpāmies, nebij bail, -
Tagad bailēs kājas stingst un rokas tirpst.
DUNAJS
Rokas gurst, - kad paceļu ar pūliņiem,
Nevīžo tās atkal nolaisties!
AĻOŠA
Elpu aizrauj - mēs to neizturam vairs, -
Vēl tie nāk un nāk, kā sniegi snieg!
BERMATA
Redzam, redzam - mūsu liktens diena nāk.
DOBRIŅA
Tumsa krīt uz mums, te mūsu gals.
Zemes smagmi celt mēs nespējam,
Nu mums pašiem zemes smagiem būs še tapt,
Smagas mākoņkraujas veļas virsū mums,
Smagiem kalnukalniem mums še gult,
Smagu zemes domu domāt būs.
(Sniega puteņi. Mākoņi. Tumsa aizsedz skatuvi.)
*
(Tumsā atskan kā K l a u s n i e k a b a l s s, dzied klusi.)
Kur tu cēlies, bēda, kur tu atradies?
Manim līdzi staigāt, bēda, piesities. -
Kurp tu aizved Ilju? - nāves kalnājos.
Kur no bēdas bēgsim? - kapa dziļumos.
(Tumsā atskan kā U b a g a - s t a i g u ļ a b a l s s.)
Klusi, bēdu dziesma, vēl nau Iljam gals!
Zuda Ilja dzīve, dzīvs ir Ilja gars.
Trīsdesmitus gadus gulēja aiz krāsns,
Domādams to domu, kā ir jādomā, -
Nu tev trīs reiz trīssimts gadus jāguļ būs,
Kamēr izdomāsi, kur ir domām gals.
*
(Tumsa gaist, mākoņi dalās. Saules gaismā sniegoti kalni. Lielas, kailas klintis atgādina kareivjus, kas kaujā sastinguši. Pašā priekšā klints, kas novērojama par pārakmeņotu I l j u. Klinšu starpā parādās apskaidrota L a t i g o r a.)
LATIGORA
Nāks no tava dēla tālām paaudzēm -
Burvju vārdu teicējs, tavas pašas dzimts -
Tālo Latirkalnu, svēto kalnu dēls. -
(Viņa nokāpj lejā pie pārakmeņotā Ilja un apskauj to.)
Nāku, Ilja. Nu var rokas droši tevi skaut.
Nu tev, Ilja, reizi gala miers, -
Ūdens miega negulēja, akmens guļ.
(Ilja nodreb.)
Akmens nodrebēja: tavam spēkam vēl nau miers!
Spēks tik liels, ka pašu nāvi kreš,
Krūts vēl ceļas, izlaužas vēl vaids.
NO ILJA TĒLA
(Atskan.)
Vai! - Mikul - Svētkaln -
LATIGORA
Miruši tie ir, tu velti sauc,
Viņu balsis vien es spētu modināt,
Kad tiem arī spēks, ko nāve nespēj lauzt.
ILJA TĒLS
Dzirdat - varoņi - ak, Mikul - Svētkaln -
(Atskan tāļš Svētkalna vaids: Vai!)
LATIGORA
Zeme dreb, un debesīs stāv zelta zārks.
(Mākoņos parādās zelta zārks. Atskan tāļi vaidi, Mikula un Svētkalna: Vai! Vai!)
LATIGORA
Vaidā skan tev līdzi viņu balss.
ILJA TĒLS
Vai - dēls -
LATIGORA
Brīnums, brīnums: akmens asras raud.
Neraud', Ilja, velti nedzīvojis tu:
Tavu darbu jauna audze augs,
Jaunai audzei vadu zvaigzne tu.
ILJA
A!
(Aptumst parādība.)
*
(Priekškars.)