RAINIS
INDULIS UN ĀRIJA
JAUNĪBAS TRAĢĒDIJA PIECOS CĒLIENOS
TREŠAIS CĒLIENS
PIRMĀ AINA
Embotes pils vārtu priekšā. Pa vienai pusei lielie ārējie vārti un valņi. Kad vārtus atver, redzas iekšējie apcietinājumi un ceļi. Pa otrai pusei mežs un skats uz Embotes leju un Vilku gravu. Vakars.
*
(I n d u l i s u n Ā r i j a.)
INDULIS
Mans dzimtais tēvu nams, - ak! vairs ne mans! -
Tu tumšām acīm dēlā noraugies,
Kas tevi sveicina kā svešs un naidnieks.
- Ak, neskat' tā - es sveicinu un reizē
No tevis atvados, mans tēvu nams!
Man dēla tiesību uz tevi nau,
Man mirt tik nācās še, ne projām iet,
Un es - ak! - gāju. Bet es atkal nākšu,
Un mūžam mans tu būsi, tēvu nams.
Sveiks, tautas asnīm lietais zemes klēpis!
(Nometas un skūpsta zemi.)
UĢA BALSS
(Aiz skatuves.)
Ū, Indul, ašāk; zirgs ir nemierīgs.
INDULIS
Jā, jā, es ceļos jau. - Te krita Vargals,
Tur Nigrands, glābdams, asnīs slīdēja,
Ar vācu asnīm latvju kopā lējās.
(Piecēlies, lūkojas apkārt atminēdamies.)
*
(Ienāk U ģ i s, runā čukstot.)
UĢIS
Steidz, Indul, klau! jau mostas vārtu sargs.
(Nometas arī zemē un skūpsta to.)
Nu paliec sveika, pils! mēs nāksim drīz.
ĀRIJA
Kurp iesi, Uģi? Paliec še pie mums.
UĢIS
Kā palikt! Sargs būs klāt. - Ardievu, kundze!
ĀRIJA
Tad staigā vesels.
UĢIS
Indul!
INDULIS
Jā, es eju.
ĀRIJA
(Pieskrien viņam klāt.)
Ko saki, Indul?
INDULIS
Sveika, paliec sveika!
SARGA BALSS
(Aiz skatuves.)
Ū! ū! - Kas tur?
INDULIS
Vai dzirdi, jāsteidz.
UĢIS
(Aiziedams.)
Indul!
*
INDULIS
(Uz Āriju.)
Uz Kuldīgu tev jāiet. Drīz mēs nāksim
Jums atņemt Emboti. Es nevaru
Pret tevi otrreiz kauties.
ĀRIJA
Indul! Indul!
Ko tu tik sveši runā: projām iet?
Ko es tev sariebu, ka atstum mani?
INDULIS
Es tevi atvedu. Ko vēl? - Nu, sveika!
(Ņem roku nost.)
ĀRIJA
Ko roku projām ņem? es nelaižu.
INDULIS
Nau ilgāk laika, jāiet.
ĀRIJA
Ko tu teic?
Tu mani glābi šurp, nu paliec še,
Kur mums ir tversme.
INDULIS
Tversme tikai tev.
ĀRIJA
Ko ceļā neteici? Tik steidzies šurp.
SARGA BALSS
(Aiz skatuves.)
Ū! ū! - Kas tur? Kas tur?
INDULIS
Tu taču zināji, ka pilī nāku
Tik tevi glābt, un tad pie saviem kūriem!
ĀRIJA
Tu taču zināji: - Kur tu, tur esi
Kad tu še nepaliec, es arī ne.
Kad tu no manis bēdz, ko šurpu ved?
Tad mani varēji i mežā mest
Vai atdot Mintautim, vai sārdā degt!
INDULIS
Jel saproti, ka mūs še liktens šķir!
ĀRIJA
Es saprotu tik to: kur tu, tur es!
(Parādās lāpa uz vaļņa.)
UĢIS
(Iznāk atkal no krūmāja.)
Beidz atvadīties! Glābies! Lāpa, lūk!
INDULIS
(Uz Āriju.)
Beidz! sveika! - Dvēsli es sev pušu rauju,
No dzīva koka plēšu pusi nost,
No sulasasins visa roka līp.
ĀRIJA
Es tevi nelaižu, - es nespēju.
INDULIS
Laid mani, laid! Beidz ātrāk briesmu brīdi!
*
(Parādās uz vaļņa s a r g s.)
SARGS
Ē! Kas tur ir? Ko neatbildat? - Pag!
UĢIS
Še vairogs! Kur vairs bēgt! Nu ciņa būs. -
No sievas nespēj atrauties kā vīrs.
(Aiziet.)
ĀRIJA
Es tevi nelaižu, es nespēju,
To mīla neļauj.
INDULIS
Ko tā mīla grib?
Es, tevi glābdams, draugus atstāju -
Pie leišiem atpakaļ man ceļa nau -
I mani kūri jūtas pievilti -
Mans goda Pudiķis aiz kauna raud -
- Aiz mīlas visu esmu darījis -
- Aiz mīlas tēvam atdodu i tevi! -
ĀRIJA
- Ak, vairāk mīla prasa: visu! visu!
INDULIS
- Ko vēl? Ko vēl? Ko vēl?
ĀRIJA
Jel paliec še!
INDULIS
Mans gods to neatļauj!
ĀRIJA
Ak, nemet mani sava goda dēļ!
INDULIS
Vai mīla godu lauž? Vēl to tā prasa?
ĀRIJA
Lūk, visu mīla prasa, visu! visu!
Tā visu dzīvi lauž un jaunu ceļ.
No sevis atsakies un atdod visu!
Tu dod tik pusi: mani izglābdams
Un atkal atstādams. - Glāb mani visu!
INDULIS
Ko dari, Ārij! Tava mīla mani
Tik augsti pacēla, nu liks man grimt?
(Ir parādījušās uz vaļņiem vairākas lāpas; dzird aiz vārtiem skrienam un runājam.)
SARGS
(Uz vaļņa.)
Pie vārtiem! aši! Vesels kūru pulks! -
Jūs brūkat virsū! - Tu skrien pašu celt!
(Iznāk pa mazajiem vārtiņiem sargi.)
OTRAIS SARGS
(Durvīs turēdamies.)
Jā, brūc tu virsū pats!
(Uz Induli.)
Ko meklējat?
Cik jūsu ir tur?
INDULIS
Simts!
OTRAIS SARGS
Vai dievs! Mans dievs!
(Iebēg vārtos.)
ĀRIJA
Vai tu tas, veco Ansi? Ko tu bēdz?
OTRAIS SARGS
Vai dievs! Kas tā par balsi? Tā kā kundze.
ĀRIJA
Es esmu tā.
OTRAIS SARGS
(Iznāk līdz ar vairākiem.)
Ak dievs!
PIRMAIS SARGS
Vai! Kundze! Ho!
(Aiz valņa dzird iesaucamies daudzkārt.)
Ko stāvat? Droši virsū! Glābjat kundzi!
(Uģis atkal iznāk no krūmāja.)
OTRAIS SARGS
Ir divi! viens ir mazāks.
TREŠAIS SARGS
Grāb to! Sit!
(Apstāj Uģi.)
INDULIS
Laid mierā zēnu!
ĀRIJA
Mierā!
TREŠAIS SARGS
Sit tik! Sit!
UĢIS
Ak vai!
INDULIS
(Sargu nosizdams.)
Tad še tev!
UĢIS
Indul! nāc. ak, nāc!
INDULIS
Tu ievainots?
UĢIS
Nekas! Nāc, nemet kūrus!
(Aiziedams.)
INDULIS
Ak vai!
(Aizgriežas. Ārija tur viņu apskāvusi. Sargi nones nomalī nosisto.)
OTRAIS SARGS
Ko? šis ir Induls? Ko tad šis tik liels?
Ko kalpu nosita? - Tik latviets vien.
CETURTAIS SARGS
Jau padzīts, nu vēl gūstīts. Turat viņu!
OTRAIS SARGS
To tura kundze. - Tad tik loma būs!
CETURTAIS SARGS
Ir apkampusi to?
OTRAIS SARGS
Aiz gudrības.
(Iznāk pa vārtiem b r u ņ i n i e k s K u n o.)
*
BRUŅINIEKS KUNO
Kas notiek še? - Lai tos tur sargi ieslēdz!
OTRAIS SARGS
Ir mājā mūsu dārgā kundze! -
KUNO
(Piesteidzas un skūpsta roku.)
Kundze!
Ak, simtkārt sveika! Nu būs jauna dzīve!
ĀRIJA
Jā, jaunu dzīvi sāku arī es.
KUNO
Tas vīrs tev pavadons?
ĀRIJA
Jā, ir un būs.
KUNO
Kas ir tāds?
ĀRIJA
Induls.
KUNO
Induls tavā gūstā?
ĀRIJA
Es viņa.
KUNO
Nesaprotu.
ĀRIJA
Sapratīsi.
KUNO
Ā, ā! un es -?
ĀRIJA
Kas tu?
KUNO
(Ironiski.)
Daudz paldies, kundze.
(Saskatās abi ar Induli.)
*
(Aiz vārtiem liels troksnis. Ienāk v e c a i s k o m t u r s B e r n e k s.)
TĒVS BERNEKS
Mans bērns! Kur ir mans bērns?
ĀRIJA
Tēvs! tēvs, mans tēvs!
TĒVS
Es tikko nomiru bez tevis, bērns. -
Ko vāji tevi redzu? - Tuvāk lāpas! -
Vairs acis necerēja tevi skatīt.
ĀRIJA
Tev acis gaišas skūpstīšu.
TĒVS
Mans stariņš!
ĀRIJA
Tev sirmos matus priekā krāsošu.
TĒVS
Es, vecais vīrs, es grēcnieks: - neglabāju!
Par manu dvēsli vairāk jāsaudz tevi,
Jo dvēsle nemirst, - tu man vari mirt,
Ko tad vairs dvēsle līdz? -
ĀRIJA
Ak, tēvs, tad labi.
TĒVS
Tu vien man dārgums, cita man vairs nau!
Lai slavēts dievs, kas tevi atdod man!
ĀRIJA
Lai mīlēts ir! kas mani atdod tev,
Tas vīrs, caur kura roku dievs tā vedis!
Lūk, še mans glābējs!
INDULIS
(Aizsedzas ar roku pret lāpas gaismu.)
TĒVS
Ko? tas Valters nau?
Ko izpirkt sūtīju?
ĀRIJA
Nē, vecim kauns,
Ka mani izpirkt gribējāt ar naudu.
TĒVS
Ak! - Kauns. - Bet sakauts tapa mūsu pulks -
Un es bez tevis miru jau - un tad -
ĀRIJA
- Šis mani izpirka ar dzīvību.
TĒVS
Un nauda vesela?
ĀRIJA
Jā.
TĒVS
Slavēts dievs!
(Uz Induli.)
Nāc manās rokās, glābēj! - Ko tu stāvi?
Ko acis sedz ar roku?
(Apskauj Induli.)
Ā! Kas esi?
Ko vecās acis manim rādat?
Mans niknais naidnieks Induls?!
INDULIS
Jā, es Induls.
Es tavu meitu gūstīju, bet pats
Es trimdenieks, nau vairs šīs pils, kur tvert;
Še tev to atdodu bez izpirkšanas,
Jo viņu nespēj atsvērt zemes mantas.
Man dod tik līdz ar zēnu brīvu ceļu,
Un paliec sveiks!
TĒVS
Ak dievs, kas man ir jādzird!
Tas kauns man jāpieņem no pagāna!
Tāds cēlums neticams mums, bruņiniekiem.
INDULIS
Es tevi kaunot šurpu nenācu.
Es rīt tev atkal niknais ienaidnieks,
Tad sargies Embotē.
TĒVS
Kā atmaksāšu?
INDULIS
Mums, latvjiem, tikums ir tāpat bez maksas.
Sveiks! Sveika!
ĀRIJA
Indul, vai tu neņem mani?
I latvju tikums var šo maksu ņemt.
INDULIS
Tu atkal smejies.
ĀRIJA
Nē. - Mans mīļais tēvs!
Dod mani Indulim par sievu!
TĒVS
Bērns!
ĻAUDIS
Ha, ha! ha, ha! ha, ha!
VECAIS SARGS
Jā, jaunā kundze vienmēr jokus mīl.
Kopš viņa mājā, atkal smiekli skan.
ĀRIJA
Pag', Ansi, izsmiesies uz manām kāzām.
TĒVS
Tik aplam nerunā. Es pacienāšu
To viesi šonakt dārgiem vācu vīniem
Un saldiem cepumiem, kas viņam sveši,
Un rīt -
ĀRIJA
Pie altāra viņš mani vedīs.
TĒVS
Bērns, rimsti jokot! - viņš ir pagāns!
ĀRIJA
- Nu? -
TĒVS
Viņš svešas tautas, ienaidnieks un - nabags,
INDULIS
Nē, komtur, esi drošs: es neprecos.
Pats savās mājās es lai iegātnis?!
Ar cīņu ņemšu mājas, ne - ar sievu.
TĒVS
Lūk, viņš jau atkāpjas, viņš prātīgs vīrs.
ĀRIJA
Es ne, es ne.
INDULIS
(Aizgriežas, lai aizietu.)
ĀRIJA
Vēl gaidi brīdi, Indul,
Es redzēšu; tad abi iesim.
TĒVS
Bērns!
Lai ņemu to par znotu? Znots jau ir -
Pie Reinas bagāts grāfs.
ĀRIJA
Es negribu.
TĒVS
Nu, lūk! - Tad šīzeme vēl jāiekaro, -
Vēl jāpelna, ko izpirkt manu muižu
Pie Reinas.
INDULIS
Jāpalaupa vēl kāds gads.
TĒVS
Lūk, ņirgājas! - Un to lai barojam?
Tev jātop grāfienei vai firstenei!
Tas padzīts, uzveikts, ubags leišu dangās!
INDULIS
Tu, komtur, alojies. Es neuzbāžos,
Es tevi nicinu, vai nedzirdi?!
Tu laimīgs laupītājs, sīks muižas klausnieks,
Es brīvais vadons brīvai, dižai ciltij!
ĀRIJA
Ko dari, Indul! sirmus matus skar?!
TĒVS
Ho! ho! Lai laupītājs, sīks muižas klausnieks,
Es pašas svētās Māres bruņinieks!
Pār mani dievs tik ir un Romas ķeizars!
INDULIS
Pār mani nau neviens, - tik es un tauta!
ĀRIJA
(Lūdzoši apkampj viņu, tad tēvu.)
INDULIS
Man savā pilī būt par kalpu kauns.
ĀRIJA
Še, Indul, būsi kungs. pils pieder tev!
Tēvs, lūdzi viņu šurp kā kungu pilij.
BRUŅINIEKS KUNO
Oho, oho!
TĒVS
(Uz Kuno.)
Tu klus! Vai tu tas znots? -
Bērns, tas ir svešas cilts, mūs nepazīst,
Nedz zin, kas Roma. ķeizars, bruņinieks,
Nedz smalkus tikumus un gaišu dzīvi.
Vēl kūrs kā kustons dzīvo meža alā,
Tie mums var pateikties par visu labu.
ĀRIJA
Tad arī Embote ir meža ala, -
Ko tu tad še? Ko kāroji šīs pils? -
Un, lūk, viņš bruņinieks tāds pat kā tu,
Kā tas un tas, - tik dūšīgāks un taisnāks.
(Vāci sakustas protestēdami.)
Bet kalps ir vāciem nabags tā kā šiem.
Par kādu labu tie tev pateiksies?
Kad viņi līdzi mums, kaut citādi.
TĒVS
Jā, viņi sveši; sveši jūt un mīl,
Un kad viņš atstāj tevi, būdams svešs?
Tu nez ko iemīlēji ne uz labu.
ĀRIJA
Tēvs, arī māte bij tev svešas cilts
Un tevi iemīlēja ne uz labu.
Teic, vai tu tādēļ viņu atstāji?
Lūk, māte bija augstāka par mums,
No smalkās franču cilts: mēs barbari.
Mēs skaisto māti nemācējām cienīt.
Mēs viņu zaudējām un tagad klīstam,
Sev mieru meklējot, pa pasauli.
Mēs savus grēkus gribam nomazgāt
Ar svešām asarām un asinīm.
TĒVS UN VĀCI
Ak, ko! - Mums vairogs tīrs.
ĀRIJA
Tu biji ciets un dārgo zaudēji.
Vai vēl tu būsi ciets? Vai vēl tev daudz
To dārgumu, ko zaudēt? Daudz vēl mīlas? -
Kad vari zaudēt, un kad gribi, - zaudē
Tad arī mani vēl.
TĒVS
Ak, mana vienīgā, ak, kā tu dzel!
Bet tev ir taisnība. Es slēpu to
No sevis paša, bet tā kvēle kvēl.
Tad, Indul, nāc! Kaut skarbi mani skāri.
(Apskauj.)
Tev ass ir vārds, vēl asāks zobens, dēls!
Pret leišu mežoņiem tas noderēs,
Pret zvēru Mintauti.
INDULIS
Lai zvērs, viņš liels.
TĒVS
Tu cieni naidnieku?
INDULIS
Jā, nīstot cienu.
TĒVS
Kā būsi vasals vācu ķeizaram,
Kad dos tev Emboti?
INDULIS
Tā mana ir.
TĒVS
Jā, ņem kā balvu to no viņa rokas,
Man roku skūpstīdams, kā vācu vasals.
INDULIS
Ar varu ņem, aiz žēlastības dod!
No sveša balvā gūt to, kas jau mans!
Man atdod zagto, es lai pateicos?
TĒVS
Lūk, Ārija, tu mīli, - viņš ir svešs!
ĀRIJA
Viņš, tēt, ir lepnis. Negrib roku skūpstīt
Še laukā.
(Uz Induli.)
Lepnais, negribi būt vasals,
Lūk, es tavs vasals! skūpstīšu šo roku.
VECAIS SARGS
Ha, ha! ne ķeizaram nau skaistāks vasats!
INDULIS
Tu, Ārij, mani apkauno. Tu zini,
Es brīvs un brīvam manim vajga būt.
Es eju mežā, tur vēl brīvība.
ĀRIJA
Tur tevi saplēsīs!
INDULIS
Jā. Kas par to?
Reiz tev šo dzīvi devu, tagad brīvei.
ĀRIJA
Vai, Indul, Indul, neej! Tad man jāmirst.
(Krīt ceļos.)
INDULIS
(Viņu paceļ, bet tomēr iet.)
Es eju!
KUNO
Zvērs, tu negantnieks, tu mežons!
Ļauj sievietei krist ceļos viņa priekšā!
ĀRIJA
Tad labi! iešu līdz.
TĒVS
Mans dievs! Mans bērns,
Tu mani nemīli!
ĀRIJA
(Saņem abus aiz rokas.)
Ak, mīlu, mīlu!
Man abu vajga, lai es nemirtu!
Bez maiguma šīs miesas nespēj dzīvot -
Bez tēva, prieka un bez pils, bez biedriem,
Tās tavā mežā nīks. Bet dvēsle nespēj
Bez tevis dzīvot, Indul, lai tu esi
Vai zvēru mežā, tumsībā vai nāvē,
Kad es jūs neiespēju savienot
Kā mies' un dvēsli un jūs abus gūt, -
Tad labāk jūsu starpā mirt šepat,
Ne mežā asins sievu rokās krist, -
Tad ņemat, dalat mani gabalos.
(Dod dunci.)
Še, tēvs, - še, Indul, - ko? jūs negribat?
Tad pats tu dali mani divās daļās!
Es katram atdošu, kas bij man dots:
Tu, tēvs, man miesas devi, ņem tad tās!
Tu, Indul, dvēsli, - tikko viņa dīgst,
Uz tevi tiecas, - paturi tu dvēsli.
TĒVS
Ak, briesmas! briesmas!
(Uz Induli.)
Ņem jel, visu ņem!
Tik atstāj man šo bērnu dzīvu!
(Ļaudis sakustas.)
INDULIS
Laid!
- Tu mani uzvarēji, Ārija!
Mans lapu kuplums sargāja no lietus,
Bet līst vēl, līst un līst, tad lapas mirkst,
Tad nesaturēts gāžas virsū valgs.
Nu svešā mīlas vara mani strauj, -
No zemes izrāva, te ceļ te gāž,
Liek ņemt un atteikties, liek jēgt un mulst;
Bez mēra cēlumu un tiklu prasa,
Un atkal: lai tos lauž par labu citam!
Es nezinu nekā! - Man galva reibst.
Kas labs, kas jauns? - Tik spēki dziļi briest -
Bet dzīvais sirdī sāp, vai lūst vai aug?
Lai lūst, lai aug - man cita ceļa nau,
Es dzīvei paļaujos un nesu dzīvi.
(Viņš satver Āriju un nes to uz vārtu pusi.)
ĀRIJA
Tu saldais! mīļais! labais!!
TĒVS
(Uz ļaudīm.)
Lai kāzu lāpas dedz! lai taures skan!
(Iznāk ļaudis ar lāpām; atveras plaši vārti; redz lāpām apgaismotu eju pilī.)
UĢA BALSS
(Tālumā.)
A-u! a-u!
INDULIS
(Uz Āriju.)
Kas tās par skaņām?
ĀRIJA
Taures.
SARGS
(Uz tēvu.)
Kungs! Kalps ir nosists. Kur to likt?
TĒVS
Nest iekšā!
INDULIS
Ā, miris! - Ārij, skaties mūsu gaitu:
Iet priekšā kāzu lāpas, - iepakaļ
Nāk mirons!
ĀRIJA
Iet priekšā, Indul, laba zīme: prieks!
Un visas bēdas, liktas mironī, -
Tās paliek tur - aiz mums!
UĢA BALSS
A-u! a-u!
INDULIS
(Apstādamies.)
Ā, klau! - A-u!
TĒVS
Lai skaļāk taures skan!
INDULIS
(Āriju nesot, uz sliekšņa klūp.)
Ko kāja klūp? - Vai nelaid mani, slieksni?
Es tāļāk nevaru. A-u! A-u!
(Taures pārskan. Indulis nolaiž Āriju un steidzas uz meža pusi.)
ĀRIJA
Tu, Indul, mani met! - Nes nāvē mani,
Kad nespēj nest man vēl šo upuri!
INDULIS
(Nāk drūms atpakaļ.)
ĀRIJA
Es tevim spēku došu, - še viens skūpsts!
TĒVS, ĻAUDIS, BRUŅINIEKS
Ak dievs! - Tāds kauns! - Ha, ha, kāds muļķīgs joks!
ĀRIJA
(Uz Induli.)
Tu mīļais, dvēsles nesējs, vai tu zini?
Tu nu mans laulāts draugs! mūs nešķirs vairs
Neviens, neviens, ne tēvs, ne tu, ne es:
Tēvs kaunētos, ka meita skūpstīta,
Tu neatstātu apkaunoto meitu.
TĒVS
Nu redz, kā māte pārgalvīgiem jokiem.
INDULIS
(Apklāj sev galvu ar mēteli.)
ĀRIJA
Tā acis slēdz un nāc, kur mīla ved!
Gan acis tevim atslēgšu ar skūpstiem
Iekš kāzu kambara; lai tagad neredz
Nekā no pasaules, - kas bij, kas ir,
Lai redz tik laimi, - to, kas mūžam būs!
UĢA BALSS
A-u! a-u! a-u!
(Priekškars.)
OTRĀ AINA
Lielā svētku istaba Embotē, celta latviešu garšā- Istabas lietas pa daļai vācu.
Gar sienām sakārti latviešu un leišu ieroči kā uzvaras zīmes. Skatuves dibenā
gaiša logu rinda. Gar abām malām durvis. Dibenā vienā malā paaugstinājums, uz kura
goda krēsli, krāšņākais priekš Induļa. Istaba pušķota uz svētkiem, Gar malām
galdi un soli.
Rīts.
*
(Ienāk steidzīgi k a r e i v s.)
KAREIVS
(Skaņi.)
Ū! - ū! - Es ziņu nesu. - Leiši nāk!
(Klusāk.)
Vai nau neviena, kam par pili rūp?
Visur tik vāra, cep un alu dara.
Pats Induls saldi guļ, kā mājās kungs;
Par kūriem gudrāks, tos ar asnīm krista,
Pats savas kristības ar vīnu dzer.
(Skaļi.)
Ū-ū! - Nāk leiši! - Kungi, ceļaties!
(Ienāk B e r n e k s.)
BERNEKS
Ko kliedz! - Vai daudz to?
KAREIVS
Daži simti būs.
BERNEKS
Vai mūsi ir jau pretī?
KAREIVS
Jā, kāds simts.
BERNEKS
Lai vairāk iet! Lai ātrāk padzen leišus!
Lai kāzas puško mums ar uzvaru!
*
(Ienāk I n d u l i s.)
INDULIS
Jau leiši klāt?
BERNEKS
Kāds simts; bet mūsi pretī.
KAREIVS
Mēs kūrus kristījām; tie neļāvās;
Tad leiši kāva mūs un arī tos.
INDULIS
Kas lika kūrus kristīt? Ko tā steidzas?
BERNEKS
Tas es. Ko gaidīt vairs? Tie mūsu ir.
Lai atkal neatkrīt, - lūk: neļāvās.
INDULIS
Pirms manis krista tos!
BERNEKS
Nu, šodien tevi.
INDULIS
Es kaujā iešu.
BERNEKS
Nevajga, jau ir.
Es visu rīkošu.
(Uz kareivi.)
Ej vien, es nāku.
(Kareivs aiziet.)
*
(B e r n e k s. I n d u l i s.)
BERNEKS
Tev šodien jādomā ne kara briesmas,
Bet kāzu prieki, - skats tev ir vēl drūms.
Es prieka nesēju tev sūtīšu.
INDULIS
Dod, komtur, labāk kauju.
BERNEKS
Teic nu: tēvs!
Tu gan man esi dēls: - Tik dēlam vien
Es savu saulīti no debess dodu.
Nu manas dienas tumšas taps kā nakts.
INDULIS
Ak, tēvs - -
BERNEKS
- Es zinu: bail tev laimi gūt;
Vēl vairāk, dēls, man bail ir viņu zaudēt. -
Nu vairi visus baigus, - maigums nāks.
(Aiziet.)
*
(I n d u l i s viens, pret logu atspiedies, skatās gaišas rudens dienas ausmā.)
INDULIS
Ak, baigi nāk un nāk, - un neatstāj.
Jau niknā nakts ir garām, vēl tie klīst!
Man sirds ir dūgotāja meža dūja,
No koka kokā laižas, nerod miera -
- Kad kokam lauzta galotne, viņš spēj
Tik plesties plašumā, ne augt uz augšu -
Vai nakti dūgoja, vai bij mans Uģis,
Kas sauca atpakaļ -?
(Pēc brīža skaļāk.)
- Ak būtu tu -!
*
(Ienāk Ā r i j a, klusu, uzliek rokas uz pleca indulim.)
ĀRIJA
Es esmu te, mans baltais vanadziņš
Ar zelta nadziņiem! - Vai balods dūc?
INDULIS
Ak, mīļā ausmiņa, - ko acis skumst?
INDULIS
Es nezinu.
ĀRIJA
Ko lūpu loks tik ciets?
Un prot tik maigi liekties saldā skūpstā!
INDULIS
Es nezinu.
ĀRIJA
Vai tūkstots gadu šķiet,
Kopš mīļā rokās biju; - kur tās rokas?
INDULIS
(Apskauj viņu.)
Še ir! Tās gaidījušas tūkstots gadu, -
Nu balti mākoņi tur debesjumā
Tik mīksti vaļajās kā bērni pļavā:
Es viens no viņiem vizu tavā vizmā. -
- Lūk, mākons laimē gaist.
ĀRIJA
- Un tu vēl skumjš?
INDULIS
Es nezinu.
ĀRIJA
Nu, ko tu zini? teic!
INDULIS
Es nezinu nekā.
ĀRIJA
Viss jāteic man;
No mutes vārdi tev ir jāizviļ
Kā saule silam izviļ ziedu smaršu.
INDULIS
Kā toreiz nespēju tev izvilt vārdu,
Kad pirmo reizi tikāmies.
ĀRIJA
Ak, mīļais!
INDULIS
Mans dievs, cik skaista! Kā es apmulsu!
ĀRIJA
Es pirmā apmulsu no pēkšņas mīlas.
INDULIS
Kā divi vilki zobus kopā sitām!
Kā meža brieži mīlascīniņos
Ar ragiem sarežģās un netiek vaļā,
Līdz cieši kopā ienaidnieki mirst.
ĀRIJA
Par dzīvi runāsim!
INDULIS
Cik skaista tu!
ĀRIJA
Lūk, to tu zini!
INDULIS
Zināt sāku es,
Kas dzīve un kas pasaule, kopš tevis, -
Tu man tās vēri savās dziļās acīs.
Kopš tevis brāļus atstāju un draugus -
Kopš tevis visu, visu aizmirsu -
Ko mīla prasīja, es devu prom. -
ĀRIJA
Tu teicies visu atkal atradis
Iekš manis?
INDULIS
Jā, - tu gaiša kā šī diena.
Tu laba atrast to, kas naktī zūd. -
- Vēl acis neradušas manim žilbst.
Vēl tikai tuvo laimību tās redz:
Uz maniem pleciem tavas baltās rokas
Kā balti taurenīši nolaižas
Un manu dvēsli laukā viļina,
Un ved sev līdz uz zilām debesīm -
Uz tavām acīm.
Bet zilo debesi, lūk, melnais mākons
No taviem matiem tin un tura ciet.
ĀRIJA
(Apliek savu melno matpīni Indulim ap galvu.)
Lūk, tā lai melnais mākons tura ciet
Šo manu zelta saulespasauli!
INDULIS
Tu rokas man uz galvas uzliki
Tik mīļi, silti kā reiz māmiņa,
Kad biju mazs, vēl pietverdamies gāju,
Vēl sniedzos tēva; mira drīz i tas.
ĀRIJA
- Mans tēvs i tev būs tēvs. -
(Saukdama.)
Tēvs! tēvs!
TĒVA BALSS
(Aiz skatuves.)
A-u!
ĀRIJA
(Uz Induli, kurš nosēstas uz solīša pie viņas krēsla.)
Nāc, puisīt, tevi posīšu uz svētkiem!
(No piekaru kabatas izņem ķemmes.)
Tev visus matus savēluši kari,
Kā tāds tu iesi kāzu laimībā!
(Iesien viņam matos smaršīgus muskatus.)
INDULIS
Tu matus sukā man ar zelta ķemmēm
Kā saulesmeita dievadēliņam;
Kaut nu tik Pērkons nenāk panākstos!
(Ienāk t ē v s.)
ĀRIJA
Mans mīļais tēvs! še dēliņš tevim būs.
INDULIS
Mans mīļais tēvs!
TĒVS
(Uz Āriju.)
To mīļu turi gan.
Kad man tā matus esi sukājusi?
ĀRIJA
Tam tēva, mātes nau.
TĒVS
Mans mīļais dēls!
Tu manās mājās būsi tēva mājās.
INDULIS
(Uz Āriju.)
Ak kad es esmu bijis tēvamājās?
Klīst liega miņa kā no svētku smaršas,
No medus, mātes raušiem, - lūk, kā šodien,
Še viena roka tev un viena tev. -
(Sniedz roku Ārijai un tēvam, kurš atsēstas pie viņa.)
Nu vedat mani atkal dzimtā zemē! -
Tik sen, tik tāļi ir kā viņa saule!
Kā senas dziesmas skaņas, zili kalni!
ĀRIJA
Nāc līdz uz jaunu zemi!
INDULIS
- Viss dziļi aizaudzis kā mūža mežs!
Tik viens man stāv tur gaišā piemiņā:
Mazs, izcirsts laukumiņš, mežs atkāpies
Un saulei vietu devis. - Zaļā maurā
Ar zelta sētuvīti dieviņš gāja.
No meža izbrida turp vijolītes
Un, zālē ievījušās, zilām acīm
Kā slēptie laimes brīži lūkojās.
ĀRIJA
Ak, mīļā māte, Indul!
TĒVS
Rimsti, bērns!
Mums tūdaļ jāiet būs uz kristībām.
INDULIS
Jā, ko es atmiņās tā kavējos?
Man minēt laika nau: ne mājas, laimes,
Ne ziedu! - Saule te mums brīdi spīd,
Tad nāk jo skarbāk salna visu kost.
ĀRIJA
Tik rūgta, Indul, tava runa skan!
INDULIS
(Negribus.)
Ir karš.
TĒVS
I karā priecīgs var vēl būt.
INDULIS
Ja uzveicējs.
TĒVS
Vēl šodien leišus veiksim.
INDULIS
Kaut šodien veiksim, rītu atkal karš.
Kopš sen kā izmisuši cīnāmies
Starp sila sumbriem un starp jūras zvēriem. -
TĒVS
Par ko tu runā?
INDULIS
Kūriem.
TĒVS
Ā! - Nu lai!
INDULIS
- Mēs, kūri, gūstam netaisītās gultās,
Ar autiem kājās, drēbēm mugurā;
Mums vīri sievas aizmirst, mātes bērnus, -
Bērns nomests grāvmalī kā gliemezīts;
To auklē vējamāte, mazgā rasa,
To brēcot vilku māte mierina.
TĒVS
Ko tev tie kūri rūp? Tu esi mūsu.
ĀRIJA
Tev mūža gaita tagad jauna taps, -
Vai atceries? pats teici: tava dzīve
Kopš viņas dienas uztraukta kā jūra, -
Ne viena dzīve, - simtas tevī verdot. -
INDULIS
Jā, cēlā! Tava mīla bij tā vētra.
Viss dvēslē uzvandīts, uz āru vērsts,
Lai redz, kas īsts, kas ciets, kas patiess pamats;
Es lauzts un vērsts, un celts, un atraisīts,
Tie cēlie dīgļi dīgst: - lūk, visus mīlēt
Un sevis nesaudzēt tu mācīji.
Es tagad sasniedzis visaugstāko,
Verd simtas dzīves manī, bet - uz vienu;
Vairs mana dzīve nau, bet visas tautas;
Es jūtu dziļāk viņas mūžu bēdas - -
TĒVS
Kas tās par runām ir?
INDULIS
- - Un ļaužu liktens, kas vēl nedzimis,
Iekš manām krūtīm aug.
Pēc saknes, cēloņa un sekugaitas
Man domas tumši tver, bet plešas prāts,
Kas divkārt ass no sāpēm un no mīlas.
ĀRIJA
Ar prātu nespēju tev sekot, Indul -
Tik tāļš un tumšs viss šķiet kā tavi meži.
INDULIS
Ak, skaļāk sauc i sirds; kam vajga būt,
Ko ļaudīm dot, kurp vest, ko gūt, ko laist:
Es viņus vairāk tagad mīlēšu,
Tiem jaunu gaismu nesīšu tos sildīt
Un darīt stiprākus.
ĀRIJA
Un, Indul, - es?
TĒVS
(Uz Āriju.)
Viņš tevi mīl līdz mulsumam, ko baidies?
Un mūsu ticību viņš dziļi jūt.
INDULIS
Tā ir tā pati, ko mēs jutām sen,
Tik citi dievi ir, tā pati sirds.
TĒVS
Tad iesim kristībās!
BALSS
(Aiz skatuves.)
A-u!
INDULIS
- Kas tas?
Tā pati balss, kas sauca visu nakti.
ĀRIJA
Nāc iesim, Indul, nāc! Man bail tās balss.
*
(Indulis, Ārija, tēvs; ienāk s u l a i n i s.)
SULAINIS
Kungs, zēns grib tevi redzēt. Sakās esam
Tavs bruņukalps. Kad nelaidīšot, kliegšot.
INDULIS
Tas Uģis! Uģis! - Lai viņš nāk!
ĀRIJA
Nē, nē!
Viņš mani nīst.
INDULIS
Vairs ne.
ĀRIJA
Nē, tagad nē!
INDULIS
(Māj sulainim, lai iet.)
(Ienāk i z s a u c ē j s; aiz viņa parādās svinigā gājienā p r i e s t e r i, b r u ņ i n i e k i, viņu starpā viens a u g s t ā k s b r ā l i s un K u n o, k ū r u v i r s a i š i, v ā c u p i l s o ņ i, k a r a k a l p i, s i e v i e t e s.)
IZSAUCĒJS
Nāk augstie brāļi līdz ar visiem viesiem,
Un priestri lūdz uz divkārtsvinībām -
Uz svētu kristību un laulību!
(Aiz izsaucēja un priesteriem gājienā stājas Indulis ar Āriju un Berneks un aiziet dievkalpojamās telpās uz ceremoniju.)
*
(Pie pirmā gājiena pieslēdzas virsaiši un labieši, kuri arī iet kristities; aiz tiem labiešu sievietes un pilsļaudis; viņu starpā arī V i z b u l ī t e. Visi kristāmie balti ģērbti. - Skatuves dibenā gar lielajiem logiem nostājušies v i r s a i š i un ļ a u d i s, kuri neiet līdzi; viņu starpā arī P u d i ķ i s un U ģ i s, tuvāk pie izejamām durvīm.)
VIENS VĪRS NO SKATĪTĀJIEM
(Uz blakus vīru runā paklusu. Abi stāv tuvāk pie ieejamām durvīm.)
Kāds drūms bij Induls!
OTRAIS
Viegli viņam nau.
PIRMAIS
Lūk, iet i virsaiši.
OTRAIS
Tie ir tie paši,
Kas toreiz pili vāciem atdeva.
PIRMAIS
Ko tad vairs Induls darīs, - jākristās.
OTRAIS
Bet tie bez soda.
PIRMAIS
Kristīs arī mūs.
OTRAIS
Nekā, lūk, Pudiķis, tas nekristās.
PIRMAIS
Vai glābs i mūs?
OTRAIS
Viņš slēpjas, lūk, aiz kauna.
*
(Paiet garām līdzi sievietēm V i z b u l ī t e. Tad viņa tuvojas durvīm, kur stāv U ģ i s un P u d i ķ i s.)
UĢIS
(Iesaucas paklusu.)
I Vizbulīte iet!
PUDIĶIS
Tik sieviets vien.
VIZBULĪTE
Ak, Uģi, tu! -
(Grib tuvoties Uģim, tas atkāpjas soli.)
- Kur Induls iet, tur es.
*
(Paiet garām l a b i e t s Č a n d r a, un runā Pudiķi.)
ČANDRA
(Zobojoši.)
Ko stāvi, Pudiķi? Nāc kristīties.
PUDIĶIS
Jums ūdens trūks man godu atmazgāt!
Tev pietiks jau ar to, cik saujā spļauj.
(Ļaudīs dzirdama klusa piekrišana.)
ČANDRA
Tu negants pagāns! velni tevi degs!
PUDIĶIS
Un tevi leiši.
(Vēl dzirdamāka piekrišana.)
*
(Abi vīri pienākuši tuvāk pie izejamām durvīm; lielākā dala pāri palikušo skatītāju grupējas arī ap durvīm.)
OTRAIS VĪRS
Jā, tos Mintauts kaus.
PIRMAIS VĪRS
Un, kad mēs nekristāmies, vāciets kauj.
Nu. kur mēs paliksim?
OTRAIS VĪRS
Pie sevis paši!
PIRMAIS VĪRS
Nu, tad mūs abi kaus.
OTRAIS
Lai kauj.
PIRMAIS
Man netīk.
OTRAIS
Man visus neizkaus, - kas viņiem ars?
*
(Grupa no skatītājiem rauga ieskatīties pa durvīm iekšā.)
PIRMAIS
Tur Induls kopā stāv ar vācieti.
Tiem priestris rokas sadod svētīdams.
PUDIĶIS
No durvīm nost! Ko kaunā skatāties!
SKATĪTĀJS
(Aiziedams no durvīm.)
Un pats ko nāci še?
PUDIĶIS
Es viņa tēvs.
OTRAIS
Jau beigts. Jau nāk.
VAIRĀKI
No durvīm nost! jau nāk!
*
(Skatītāji atvirzās nost no durvīm, pa kurām ienāk atpakaļ svinīgais gājiens tādā pat kārtā. Berneks novada Induli un Āriju uz paaugstināto vietu gar dibena logiem goda krēslos pie goda galda, kur arī pats vēlāk apsēstas. Uz solīša pie Ārijas un Induļa kājām apsēstas Vizbulīte.)
BERNEKS
Nāc, Indul, sēstat abi goda vietā!
Jūs, augstie viesi, lūdzu malku dzert
Uz jauno ļaužu laimi! - Sveiki, bērni!
(Viņš noskūpsta jauno pāri. Pa zāli zēni izdala viesiem dzeramos kausus un ragus. Viesi nāk apsveicināt jaunlaulātos.)
ĻAUDIS
Lai ilgi dzīvo! - Sveiki! - Laimes mūžu!
ĀRIJA
(Uz Induli.)
Sēd, mīļais! - Ļauj, tev galvu žāvēšu.
Par piemiņu šo drāniņu sev ņemu,
Lai visas asaras man žāvē laime.
INDULIS
(Apsēstas, kad pienāk laimes vēlētāji, pieceļas, saskandina kausiem un atkal apsēstas; viņš ir kluss un gluži sevi aizņemts, tā ka nevēro apkārtni.)
AUGSTAIS BRĀLIS
(Drusku smīnoši, saskandina.)
Daudz laimes, jaunais kristītais!
BRUŅINIEKS
(Tāpat.)
Nu centies:
Svētlēnīgs būt un neticīgos kaut!
BRUŅINIEKS KUNO
(Gandrīz klaji zobojoši; tāpat.)
Tev kundze labi māca slaucīties: -
Jums, kūriem, ūdens mazgāties ir svešs.
BERNEKS
Klus', Kuno! - Vai tā kāzu valoda?
INDULIS
(Kā atmezdamies un nu tik saprazdams uzlec kājās.)
Ar ko? - Mums parasts galvas mazgāt asnīm.
ĀRIJA
(Mierinādama.)
Sēd'! sēd'! -- Uz priekiem viņš jau iedzēries.
KUNO
(Aiziedams.)
Mēs gan jau dzērām, tik uz citiem priekiem.
VAIRĀKI
(Sasveicinās ar Induli.)
Sveiks! Sveiks! - Sveiks! Sveiks!
KŪRU VIRSAIŠI un LABIEŠI. PIRMAIS
Mēs arī nākam, Indul,
Tev laimi vēlēt!
OTRAIS
Tu to pelnījis
Par savu gudrību.
TREŠAIS
Jā, jā, - viņš prata
Bez lieka kara dabūt Emboti.
OTRAIS
- Bez briesmupilnās leišu palīdzības.
PIRMAIS
- Bez tautas sapulces un liekām runām,
Par kurām agrāk stipri stāvēji. -
INDULIS
(Uz Āriju.)
Nāc, iesim, Arij!
ĀRIJA
(Paklusu.)
Pacieties vēl drusku.
PIRMAIS
Un vēl tik skaista sieva!
OTRAIS
- Arī cilts!
PIRMAIS
- Nu jā! nu jā! Ko teikt? - Cilts ar nekas!
BERNEKS
Vai dzirdi kūrus? Indul!
INDULIS
Lai jel, lai!
VIRSAIŠI
(Aiziet paklanīdamies.)
ČANDRA
Tu reiz man dusmoji, ka kristījos,
- Pie vācu Kuldīgas man robežas, -
Nu, lūk, vai nebij labi?
OTRAIS
(Attālāk stāvēdams.)
- Nodot pili?
ČANDRA
(Uz Berneku un Induli.)
Vai ļauts te ķildu celt? - Mūs apvainot?
ĀRIJA
(Uz Induli.)
Tu tiešām, mīļais, bāls!
INDULIS
(Savalda uztraukumu.)
Nu, nau nekas.
VIZBULĪTE
(Klusi uz Induli.)
Lūk, Indul, lūk! Tur Uģis stāv; un tur,
Ak laimīt! Pudiķis nau aizgājis.
INDULIS
(Nevēro.)
OTRAIS LABIETS
(Pienāk sveicināt.)
Sveiks, Indul! - Lūk, pēc kristībām tu bāls,
Bet kūri pēcāk sarkst.
INDULIS
Par ko?
OTRAIS LABIETS
Tāpat.
TREŠAIS KŪRS
(Zemnieks.)
Varbūt par to, ka viņus citād' krista.
INDULIS
Es eju. Apnīkst man.
BERNEKS
Ej, parunā,
Tur mūsu augstie viesi.
(Rāda uz grupu, kur augstākais brālis un priestri. Netālu no šis grupas Uģis un Pudiķis.)
ĀRIJA
(Bažīgi.)
Paliec, Indul!
*
INDULIS
(Nokāpdams no paaugstinājuma, ierauga Uģi un steidzas pie tā.)
Ak, lūk, tu te, mans Uģi! Uģi!
UĢIS
Indul!
INDULIS
Tu nakti sauci mani.
UĢIS
Visu nakti.
INDULIS
Man smagos sapņos šķita: mani sauc.
UĢIS
Es saucu, saucu; nezinu, kur patiki,
Kā briedēns noklīdis.
INDULIS
Nāc patveries!
UĢIS
Kur ūdens tev nau pāri tecējis?
INDULIS
Uz krūtīm.
UĢIS
Labi. Tad vēl sveika sirds.
Uz sirdi skūpstu tevi, veco brāli!
INDULIS
Nāc klāt! - mums starpā ūdens netecēs.
(Apskaujas, V i z b u l ī t e uzšaujas priecīga augšā.)
*
UĢIS
(Pieskrien pie Pudiķa un satver to aiz rokas.)
Ailā! ailā! - Te arī Pudiķis! -
Nāc, Pudiķi! nāc vien! viņš ir tas pats!
INDULIS
(Steidzas pie Pudiķa.)
Nāc, Pudiķi, mans draugs! - Mans draugs, ka bēdz?
PUDIĶIS
(Atkratās no Uģa, bēg prom.)
AUGSTAIS BRĀLIS
(Stājas Indulim ceļā.)
Lai paliek!
INDULIS
- Nost! - Nāc šurp! ko bēdz, mans draugs!
*
(Pie priekšējās grupas piesteidzas Ā r i j a, bet neiet klāt Indulim.)
ĀRIJA
Laid, Indul! lai viņš iet!
(Uz Pudiķi.)
Ej prom, tu niknais!
PUDIĶIS
(Apstādamies, tad atkal promiedams.)
Ha! ha! - ha! Ha!
VIZBULĪTE
(Piesteidzas pie šīs grupas.)
Ak, paliec, Pudiķi! Tēt! Tēvainīt!
ĀRIJA
(Uz Vizbulīti.)
Klus', bērns! Tev neklājas še ļaudis nākt!
VIZBULĪTE
Ak dievs, viņš aiziet! - Vai man! Indul, vai!
(Aizstājas bailīgi aiz ļaudīm.)
INDULIS
(Uz Pudiķi.)
Jel vienu vārdu teic! - Kā skan tev balss?
PUDIĶIS
(Aiziedams.)
Teikt vārdu nevar, - vārds tev mutē lūst.
Es bēgu; esmu vilks no Vilkulauka.
INDULIS
(Klusi, pakaļ noskatīdamies.)
A, vilks no Vilku lauka -
ĻAUDIS
(Stāv nekustēdamies; piepešs kiusums.)
*
(Iznāk V i z b u l ī t e ar bailēm no ļaužu vidus.)
VIZBULĪTE
(Nomezdamās ceļos Induļa priekšā.)
Tu, Indul, neesi vēl viens, vēl ne!
Vēl tavu ļaužu acis mirdz tev pretī.
INDULIS
Ej, bērns! - ir dzeloņasu brūču brīdis.
VIZBULĪTE
(Pieceļas.)
Ļauj, lai tie dzeloņi dur man, ne tev!
INDULIS
Man pašam jānes viss.
AUGSTAIS BRĀLIS
(Uz Induli.)
Ko ļauj tai runāt?
ĀRIJA
(Uz Vizbulīti.)
Tev jāklus, kalponei; tas vien tev klājas.
Ej projām istabā!
VIZBULĪTE
(Uz Āriju.)
Ļauj, lūdzama!
Te briesmas notiek, tu man neļauj glābt!
Ak dievs, kā Induls cieš! viņš neizturēs.
ĀRIJA
Ne tava daļa; ej!
VIZBULĪTE
Ak, Indul, Indul!
Vairs neredzēšu tevis!
SARGS
(Sagrābdams viņu.)
Nāc!
INDULIS
(Noskūpsta viņai galvu.)
Ej, mīļais bērns!
(Vizbulīti aizved.)
*
INDULIS
(Nogriežas nost. Stāv, tad lēni iet uz Āriju.)
ĀRIJA
Nāc, Indul, nāc, mans mīļākais, pie manis!
(Ved Induli aiz rokas uz viņa vietu; seko bruņinieki.)
UĢIS
(Seko Indulim līdz pakāpēm.)
Es še uz tava sliekšņa sēdēšu,
Es sagaidīšu tevi atkal nākam.
INDULIS
(Atsēstas savā vietā, paņem Ārijas roku, par brīdi.)
ĀRIJA
Tev viens tik ceļš, un tas uz augšu ved,
Lūk, kā šīs pakāpes.
INDULIS
(Nokrīt galvu rokās uz galda.)
AUGSTAIS BRĀLIS
(Uz Induli.)
Ko šaubies vēl? Tu labi izšķīries,
Un tava griba tika vadīta
No gribas, kas ir augstāka par mums.
Tā tavu mīlu slēgusi mums klāt. -
Lūk, bezdievīgie svēto kristību
Ar ūdeni šķiet dzēst un nomazgāt, -
Sirds tiešām tukša top no ticības:
Bet kāda vara, - ūdens vai pat guns
Lai spētu m ī l u dzēst un atmazgāt?!
Kur mīla ieviešas, tā neiet prom;
No mīlas mūžam netop tukša sirds.
Tu esi siets pie mums un paliec mūžam.
(Piekrišana pie vāciem.)
INDULIS
(Paceļ atkal galvu.)
Es?
ĀRIJA
(Klusi.)
Pats teicies, sasniedzis visaugstāko.
Nu mūsu būtības ir pilnībā,
Ir saslēgtas par savu pasauli,
Kas ceļu liedz uz sevi ārpasaulei.
INDULIS
(Domīgi, zem sevis.)
Vai mūsu pasaule vairs nevar augt?
ĀRIJA
Ko, Indul, domīgs sēd? Nāc, dejosim!
Ļauj, es tev zvaniņus vēl piesiešu.
*
(B e r n e k s paceļ roku; ienāk i z s a u c ē j s; atskan taure kā aicinājums uz deju.)
BERNEKS
Pēc augstā brāļa skaistiem vārdiem, kungi,
Mēs neizrunāsim vairs labāka;
Lai labāk lūkojam, ko labu dzert,
Lai jaunie rotaļo un kāzas dej!
(Sulaiņi pievieto gar sienām solus un krēslus.)
BRUNIŅIEKS
(Pie galda pa kreisi, kur sasēduši vairāki jauni bruņinieki un kareivji.)
Mēs, Bernek, dzeršanu jau sākām sen,
Jau kūru kristībās, ne kāzās vien.
BRUŅINIEKI
Ha, ha! ha, ha! ha, ha!
AUGSTAIS BRĀLIS
Lai jaunais pāris pirmo deju ved!
INDULIS
(Apved Āriju, aiz rokas turēdams, dejā ap visu zāli; pa priekšu viņam iet priekšdejotājs, dziedādams un dejodams dejas dziesmu, toreizējo modes deju Ridevanci. Divi vijolnieki spēlē. - Indulim un Ārijai seko citi pāri.)
VIENS NO BRUŅINIEKU PULCIŅA
(Zobodamies klusi.)
Lūk, svārki dividesmit gabaliem!
Tāds staltkāja pēc pašas jaunās gaumes!
OTRS
(Tāpat.)
Pie kurpēm zvaniņi. - Pie matiem muskats!
KUNO
Kad nau tik oliņas, kas sit, kad lec?
Vēl acis dejotājai izsitīs.
KĀDS DEJOTĀJS KŪRS
(Garām dejodams.)
Kad tevi neķer muskatoliņas
Un tavu muti neaizsit tev ciet!
ĀRIJA
(Ar Induli garām iedama, paliecas un paklusu pret bruņinieku.)
Fi! Kuno, savaldies!
KUNO
(Tāpat, klusu smiedamies.)
Es lūkošu.
PIRMAIS BRUŅINIEKS
(Dziedādams.)
Kur vēl tik lepnis zemnieks, Adelhalms!
INDULIS
Tas zemnieks lepnis, kam ik lepni, kalpi!
KUNO
Ko? viņš mūs kalpus sauc?.
OTRAIS
Klus, Kuno, rimsti!
INDULIS
(Noved Āriju viņas vietā un pats apsēstas. Deja top turpināta.)
*
(Ienāk s u l a i n i s un iet pie Berneka, aicinādams viņu uz durvju pusi.)
SULAINIS
(Paklusu.)
Kungs, leišu sūtnis!
BERNEKS
(Tāpat.)
Tagad?
SULAINIS
Tur viņš nāk!
Viņš mani atgrūda no durvīm nost.
(Aiziet.)
*
(B e r n e k s; ienāk l e i š u s ū t n i s P a r b u s a r p a v a d o n i.)
BERNEKS
Pa pašām kāzām!
PARBUS
Esi, komtur, sveiks!
Un atvaino, ka traucēju tev kāzas.
BERNEKS
Ho, vai tik stipri esat sakauti?
PARBUS
Mēs, leiši, sakauti vēl uzveiksim.
Še tevim vēstule no Mintauta.
BERNEKS
(Māj nemanot augstam brālim, kurš pienāk.)
Nāc, augsto brāli, šurp!
(Rāda vēstuli.)
No Mintauta.
Būs labas ziņas; lūk, mēs uzveicām.
PARBUS
Es, kungi, pagaidīšu, kamēr lasāt.
(Aiziet.)
*
(B a r n e k s un b r ā l i s sarunājas čukstot.)
BERNEKS
(Lasot un atstāstot.)
Viņš apsveic mūs ar pilnu godbijību. -
BRĀLIS
Ha! ha! - Vai redzi! - Ko viņš īsti grib?
BERNEKS
(Lasot.)
Pag, pag! - Še būs: ir Romai liela vara -
- Pa visām zemēm viņas slava skanot -
BRĀLIS
- Nu labi, labi. To mēs zinām gan.
BERNEKS
(Lasot.)
- Ar lēnu roku valdot svētais tēvs -
BRĀLIS
(Smejas.)
Ir taisnība: bet mēs tie pirksti - asi;
Būs viņam ieplēsts arī.
BERNEKS
Jā, tā šķiet.
- Kurš spējot atturēties svētai varai? -
BRĀLIS
Nu tāļāk, ašāk, kur tad resnais gals?
BERNEKS
(Lasot.)
- Mēs brāļi esot svētā tēva dēli -
BRĀLIS
Tik garš tas ievads! - Nu?
BERNEKS
- Viņš mīlot mūs-
BRĀLIS
Ā! nemanījām. Pirmā dzirdēšana!
Kad drusku iekāvām, tad mīlēt sāk.
BERNEKS
- Lai mēs par viņu v ārdu aizliekot
Pie ordensmestra - dzīvot draudzībā -
Tas pāvestam lai rakstot - ticība -
BRĀLIS
Lai velns to ticību! Kad šī tam rūp
Lai kristās!
BERNEKS
Tas un kristīt! Ātrāk velns!
Vai dzi! Kas te? - Nudien! - «Es pieņemšu -»
Nu, svētā Māre! viņš grib kristīties!
BRĀLIS
(Skaļi.)
Lai krusts un pērkons! Tā ir ziņa gan!
Ko pretī prasa?
BERNEKS
Liekas Emboti.
*
(Pienāk klāt divi b r u ņ i n i e k i no galda.)
BRUŅINIEKS
Vai labas ziņas, kungi? Vaigs jums spīd.
BRĀLIS
Ir labas, labas. Drīz jau dzirdēsat.
BERNEKS
Bet tagad ejat, lai to nemana -
BRĀLIS
Neviens, neviens, ne Induls pat!- Lai dejo!
(Bruņinieki aiziet.)
*
(B r ā l i s, B e r n e k s.)
BRĀLIS
Ko prasa? Emboti?
BERNEKS
-Tā, īpašumā,
Lai skaidras robežas, - ko Induls teiks?
BRĀLIS
Nu ko viņš prasa vēl?
BERNEKS
Lai kronēts top
Kā karalis pār visām leišu zemēm.
BRĀLIS
To prieku var tam ļaut. Jo viņš jau pats
Par kroni samaksās.
BERNEKS
Vēl piemaksās:
Dos ordenim vēl zemi Lietavā,
Ļaus kristīt leišus, ielikt bīskapu. -
Nu tur mēs krietni spēsim izplesties!
Tik Embote? - Un Induls nu mans znots!
BRĀLIS
Dos citu pili.
BERNEKS
Viņš ir savādnieks.
BRĀLIS
Lai leišos, zemgaļos sev iekaro.
Bet beigās ordens visu rokās ņems
No Prūsijas caur Lietavu līdz Rīgai!
Nu Vaļā Ceļš,
Lai visas kopā leišu - latvju zemes.
BERNEKS
Ko līdzīgu teic Mintauts.
BRĀLIS
Lai viņš teic,
Viņš beigās vasals pāvestam un mums.
BERNEKS
Bet Mintauts gudris; vai nau viltība?
Kas viņu spiedis tagad kristīties?
BRĀLIS
Spiež iekšā virsaiši un ārā krievi,
Bet ordens palīdzēs.
- Nu Mintauts mazs, nu varam viņu grābt.
- To mestrim paziņot! - Nu līgt ar leiti! -
- Var tagad pasludināt uzvarziņu,
Ka sakauts leišu bārs.
BERNEKS
Būs kāzu balva.
(Abi aiziet.)
*
(Turpinājas deja un dzīru troksnis. Par mazu brīdi ienāk i z s a u c ē j s; taures skanas.)
IZSAUCĒJS
Tas kungs mums devis savu svētību!
Par godu kāzu svētkiem licis apkaut
Trīs simtus leišus, kas mums uzbruka!
BRUŅINIEKI UN DZĪRENIEKI
(Gavilē.)
Ho! ho! hoho! oho!
IZSAUCĒJS
(Turpina.)
Un mūsu pulki dzīvo sodīdami
Un kristīdami pagānciematos.
BRUŅINIEKI UN DZĪRENIEKI
Lai dzīvo! dzīvo! - Sveiki, brāli! - Ho!
BRUŅINIEKS
(Uz Āriju un Induli.)
Lūk, mūsu kāzubalva jaunam pārim!
KUNO
(Uz Induli.)
Mums tevis nevajdzēja leišus sakaut.
INDULIS
Varbūt, Ka jūs bez manis iztiksat,
Es gan bez jums.
BRUŅINIEKS
Kā vilks iekš Vilkugravas.
OTRAIS BRUŅINIEKS
Še, Indul, dzer uz vācu uzvaru!
Ir vācu vīns.
INDULIS
(Atraida.)
Es dzēru.
BRUŅINIEKS
Sarkans! - Netīk!
BRUŅINIEKI
(Smejas.)
*
(Troksnis un jautrība top aizvien lielāki. Viesi sadalījušies divās grupās. Kūri izturas atturīgi. Bruņinieki zobodami aicina viņus dzert uz uzvaru. Bruņinieku un viņu piederīgo izturēšanās top pārgalvīga.)
*
(Ienāk P a r b u s, leišu sūtnis, ar p a v a d o n i; uz viņu negriež vērību. Viņš tuvojas Indulim un apsveicina klanoties viņu un Āriju. Indulis pieceļas viņam pretī un seko viņa uzaicinājumam uz sarunu nomalis no kāzeniekiem, skatuves priekšā.)
PARBUS
(Sniegdams roku.)
Sveiks, Indul, vai vēl mani pazīsti?
INDULIS
Jā, tu visvairāk kūdīji pret mani.
PARBUS
Es draugs; tev gribu labu. Uzklausies.
Pats Mintauts ir tev draugs.
INDULIS
Ne nāvīgs naidenieks?
PARBUS
Viņš leišu - latvju kungs; tos mīl, ne nīst.
Tu viņa sirdi guvi, uzveikdams
Ar nedzirdētu drošību un viltu;
Sev reizē ņēmi sievu, pili, draugu.
INDULIS
Es negribēju pili gūt.
PARBUS
Lai! lai!
- Viņš dod tev desmittūkstoš karaspēka
Un ej pret Galicijas Danilu.
Cik zemes gūsi, tik būs tava! - Steidz!
INDULIS
Un Embote un kūri?
PARBUS
Sveiki būs.
Mēs vācus izdzīsim.
INDULIS
Šī pils ir stipra. -
PARBUS
Ar viltu. Mintauts solās kristīties.
Tie nesargāsies daudz vai atdos paši.
INDULIS
Tad deldēs kūrus? - Neļausu! Es valdnieks.
PARBUS
Cik ilgi būsi valdnieks? - Klaus'!
INDULIS
Ha! ha!
PARBUS
Es valdnieks biju ar, - par tevi lielāks:
- Es gadiem cīnījos, viņš pārspēja,
Viņš viltīgs, gudris, niknis, liels, grib lielu,
- Grib Lietavu! I vācus veiks, i visus.
INDULIS
No kūru asnīm neaugs Lietava.
PARBUS
Viņš liels kā sumbris, pretnieka tam nau -
INDULIS
Bet zemā purvā stieg, un purvs to galē,
Kur zēni vieglām kājām pāri skrien.
PARBUS
Viens neatstāvēsi, viņš veiks i tevi.
Lūk, visu kustoņu gāž ziemas sals,
Ne sīkstās vārnas nespēj turēties,
Ne mežacūkas, lapās rakdamās,
I lācis nosalst siltā kažokā.
Viņš ir tas ziemas sals.
Kā bari siseņu top jūrā dzīti,
No rītus tāli pieskalots viss krasts,
- Tā viņa pulki nāk trīsdesmits tūkstots!
(Klusums.)
Ej, atstāj vācus! nāc pie Mintauta!
INDULIS
Jau biju gatavs viņus atstāt, - tagad,
Kad viņiem liksta draud, es palieku.
PARBUS
(Dusmīgi.)
Vai prāts?
(Apdomājies.)
Tu netici? - Še viņa gredzens!
INDULIS
Es negribu.
PARBUS
Ņem! ņem!
INDULIS
(Aiziet.)
PARBUS
(Pārdomādams.)
Kas tam ir prātā?
(Aiziet.)
*
(Kāzu troksnis. Ienāk vācu k a r e i v s.)
KAREIVS
(Pie durvīm sauc.)
He! kungi! gūstekņi ir klāt!
(Liels prieku troksnis.)
BRUŅINIEKI
Ho! ho!
VIENS
Nu īstais mielasts nāk!
OTRAIS
Nē, uzkodas!
TREŠAIS
Vai sieviešu ir daudz?
KAREIVS
Jums visiem tiks.
PIRMAIS BRUŅINIEKS
Ho, vedat šurp!
OTRAIS
Pag, jauj man mērķi šaut!
Es drusku dzēris, nez, vai roka klausa?
(Mērķē ar stopu un šauj caur durvīm uz gūstekņiem. Atskan skaļš
kliedziens. Šauj arī citi bruņinieki, atskan tāpat
kliedzieni.)
TREŠAIS
Vēl vari dzert. - Bet mērķī šausim vēlāk;
Aiz kājām karināsim, zarnas rausim,
Ar truliem nažiem griezīsim, lai kviec,
Un mēles stiepsim, runāt mācīsim,
Ē, zēni, tas būs prieks! Nu tās tik kāzas!
PIRMAIS
Pag: vedat šurp! pirms vajga aplūkot.
Lai godu nodod jaunam pārim!
KAREIVS
Vedat!
(Ieved g ū s t ī t o s: kareivjus, večus, sievas, bērnus.)
*
OTRS KAREIVS
Te leišu brūtes pāris!
BRUŅINIEKS
Nāves pāris!
PIRMAIS BRUNINIEKS
(Pret Āriju paklanīdamies.)
Patlaban kāzas dzēra. Brūtes pāris -
ĀRIJA
Tāpat kā mēs! Ā, lai tie brīvā iet!
BRUŅINIEKS
To nevar, kundze; viņu mājās bij
Pulks leišu kareivju! mums uzbruka!
ĀRIJA
(Nokāpdama no paaugstinājuma.)
Ak dievs! Kā viņu žēl! -- Tik noguruši!
(Uz brūti.)
- Kā redzēts sejs? - Lai dzer šo kāzu malku,
- Un tad lai ļauj tos izpirkt. (Uz brūti.) Ņem un dzer!
SVAISTA
Tās mūsu asinis, ko jūs tur dzerat!
(Atgrūž Ārijas pasniegto kausu, tā ka vīns izlīst uz drēbēm.)
BRUŅINIEKS
Ko dari?
(Sit Svaistu, sagrābdams aiz pleca.)
INDULIS
(Arī pienākdams.)
Nost! Vai bruņinieks sit sievu?
ĀRIJA
Ak vai, mans kāzu svārks nu asins sārts!
Tā ļauna zīme, Indul!
INDULIS
(Stāv drūms.)
SVAISTA
Šodien mēs,
- Un ritu mirsat jūs!
(Rāda ar roku uz Āriju un Induli.)
ĀRIJA
(Atkāpdamās.)
Vai! vai!
BRUŅINIEKS
(Uz Svaistu.)
Beidz ķērkt.
(Sagrābdams viņu aiz rokas stilba.)
ĀRIJA
(Atkal tuvodamās.)
Skat! gredzens viņas rokā! Tas ir mans!
- Nu tevi pazīstu, tu ragana!
Tu mežā manim uzbruki.
SVAISTA
Tā es.
- Nu moki mani tu!
ĀRIJA
Ha! acs pret aci!
INDULIS
(Uz Āriju.)
Tev priestri žēlot māca. Žēlo nu!
SVAISTA
(Uz Induli.)
Vai pats mūs žēloji, kad laupīt liki?
Kad liki mēli izraut manam vīram?
BRŪTGĀNS
(Atpleš muti un izgrūž nenoteiktas skaņas.)
SVAISTA
Nu lēnprātis kā vilks, kas pārēdies.
(Rāda uz bruņiniekiem.)
Kā viņi tur -, kam asins pil vēl zobos.
ĀRIJA
(Uz Induli.)
I tevi zaimo tā, un tu to ciet?
INDULIS
Ir sieviete, un, lūk, kur viņa stāv!
(Rādīdams uz gūstekņu pulku.)
SVAISTA
(Uz Induli.)
tu esi vīrs un kūrs, - tev divkārt kauns,
Ka stāvi tur un zemē negrimsti!
(Rādīdama uz bruņiniekiem.)
INDULIS
(Uz Svaistu.)
Ā! tevi sargā tas, ka esi gūstā.
SVAISTA
Tu ciešāk gūstīts. Manas saites drīz
Raus nāve pušu. Tavas mūžam ilgs.
Ne nāve nepārraus. Tie tevi svaidīs
Ar savu eļļu, - kapā ņems vēl līdz!
Pār kapu tavu vārdu stieps kā traipu!
INDULIS
(Galvu sagrābis.)
Ak briesmas! - Klusi!
SVAISTA
Kad es klusēšu;
Tad brēksi tu.
ĀRIJA
(Uz vācu kareivjiem.)
Lai viņu projām ved!
BRUŅINIEKS
(Uz Āriju.)
Lūk, tādai gribēji ļaut izpirkties!
Turklāt vēl nabaga! - Dod mums, būs kumoss!
INDULIS
(Uz vācu kareivjiem.)
Lai paliek te! - Es viņu vaļā laižu.
ĀRIJA
Ko dari, Indul? - Pretī maniem vārdiem?
INDULIS
Jā, es to laižu.
SVAISTA
Mani vienu laid?
Un te mans mīļākais?
INDULIS
Lai arī iet!
SVAISTA
Bet citi gūstītie? - Kā viena iešu?
INDULIS
Lai visi mājās iet un kāzas dzer,
Tāpat kā mēs!
ĀRIJA
(Spītīgi.)
Vai viņa tā tev tik,
Ka vaļā palaid, kaut tev nepieder?
INDULIS
Kā tevi arī.
ĀRIJA
Mani līdzini
Ar šo, kas mežā ,ķerta verdzene!?
Tu esi augstsirdīgs?
Es arī.
(Uz Svaistu.)
Es, lūk, tevi atlaižu!
Tā es tev maksāju par aizskārumu!
BRUŅINIEKS
Ā! - Nē! - Tie gūstīti! - Tos nevar atlaist!
INDULIS
Še esmu es tas kungs!
(Uz bruņinieku.)
Ej, atlaid viņus!
BRUŅINIEKS
(Uz Induli.)
Še manim pavēl komturs vien, ne tu!
INDULIS
(Iesaucas sašutumā.)
Ko uzdrīksties?
ĀRIJA
(Uz Induli.)
Viņš bruņinieks! Klus', Indul!
INDULIS
Ho! komtur! komtur! - Saukt šurp komturu!
ĀRIJA
Nāc, iesim, Indul!
INDULIS
Nē, mēs paliksim!
Lai važas ņem tiem nost!
(Rāda uz gūstekņiem.)
BRUŅINIEKS
(Uz Induli.)
Ha! cik tu liels!
Un vakar lūgdams klauvēji pie vārtiem!
(Troksnis no bruņiniekiem, sargiem, gūstekņiem, - sargi grib atlaist važas, bet šaubās.)
*
(Ienāk komturs B e r n e k s.)
INDULIS
Nāc, komtur!
BRUŅINIEKS
Komtur!
BERNEKS
Kas še noticis?
INDULIS
Še mani apvaino, man neklausa.
BRUŅINIEKS
Viņš atlaiž gūstekņus! - Mēs atvedām
Uz kāzu svētkiem! - Sev ko papriecāties!
BERNEKS
Tie visi brīvi!
BRUŅINIEKS
Komtur! - Ko tu teic? -
Tā nebūs!
BERNEKS
Salīgām ar Mintauti.
- Nu, Indul, remdē dusmas, būsim līksmi!
(G ū s t e k ņ i top atlaisti no važām.)
ĀRIJA
(Uz Induli.)
Šī miera diena bij tik uztraukta,
Ļauj tagad priekā svinēt mūsu laimi!
INDULIS
(Uz Āriju.)
Jā, mīļā, labi, ka tos apžēloji.
ĀRIJA
Tev svešas mūsu parašas un velti
Tu dusmojies -
SVAISTA
(Arī atlaista no važām.)
Kam pateikties? Kurš kungs?
INDULIS
(Norāda uz Āriju.)
Še, kundzei!
SVAISTA
(Paklanās pret Āriju un Berneku. Uz Induli.)
Jā, tu neesi še kungs.
INDULIS
Es esmu kungs.
BRUŅINIEKS
(Iesmejas klusi.)
Ha! ha!
INDULIS
Kas smejas še?
(Lūkojas apkārt un ierauga, ka viens bruņinieks apsēdies viņa goda krēslā un nometis Induļa tur atstāto jostu.)
Kas manā kunga vietā sēd? - Ej nost!
Ej nost, tu kalps! -
BRUŅINIEKS
(Smejas pretī, uzlec un izvelk zobenu. Arī Indulis izvelk zobenu.)
ĀRIJA
(Iekliedzas.)
Vai! vai!
BERNEKS
Nost zobenus!
BRUŅINIEKS
(Uz Induli.)
Nāc divkaujā! -
(Nomet Induļa priekšā savu cimdu.)
Mans cimds!
BERNEKS
Še kauties liegts.
INDULIS
Es, valdnieks, nekaujos ar pavalstnieku!
BRUŅINIEKS
Ha! ha! - Tu valdnieks? - Tu še mūsu kalps!
INDULIS
(Uz Berneku.)
Teic, kurš ir valdnieks?
BERNEKS
Tas, kurš valda sevi.
- Tu sevi nevaldi.
INDULIS
Es sevi nevaldot? Es valdījos, -
Es valdījos, kad bruņinieki klusu
Kā kalpi kaktā aprunāja mani.
Es valdījos, kad kūrus kristīja
Pret gribu, - teicāt: pārpratums. Un leitis
Jums draudēja, - tad paliku jūs sargāt, -
Šais sienās, kurās redzu ieročus,
Kas nolaupīti mums -!
BERNEKS
Tiks noņemti!
INDULIS
Vai reizē noņemts nievājums pret mums?
Jo mēs še esam mājās, svešie - jūs.
Es laidu gūstekņus, man neklausīja, -
Tu atlaidi, kad nolīgi ar leišiem.
Bet nolīgt nācās man, jo es še kungs.
Pār manu galvu pāri līgāt jūs.
BERNEKS
Mēs ordensmestra vārdā runājām,
Un Mintauts vēlējās ar to tik līgt.
INDULIS
Kas nolīgts?
BERNEKS
Nevar klaji teikt.
INDULIS
Nu lūk!
Vai es te kungs? Tik kunga sega man,
Tā pati traipīta un saplosīta.
(Ienāk trokšņaini s a r g i, kas ved sagūstītus k ū r u s.)
INDULIS
(Uz sargiem.)
Ko vedat?
SARGS
Kūrus.
INDULIS
(Uz kūriem.)
Kādēļ jūs še gūstā?
VIENS NO KŪRIEM
Tu liki gūstīt tos, kas nekristās.
INDULIS
(Sašutis.)
Vai velns! es neliku!
BERNEKS
Tiks atlaisti.
(Māj, lai ved kūrus prom. Sargi un kūri aiziet.)
INDULIS
(Nikni.)
Tiks atlaisti! ha! ha! un būs viss labi?
*
INDULIS
(Uz Berneku.)
Tā manā vārdā gūsta manus ļaudis!
Bet nodevēji, kas jūs pilī laida?
Tie goda vietās sēd un kūda vēl.
To manim izdodat!
(Rāda uz labieti Čandru; ar sašutumu, kas ilgi valdīts, neviļus izlaužas.)
Es valdījos -
Kā strauts, kas aizsprostots pret šķēršiem šļāc;
Kā zirgs, kas, visās dzīslās drebot, sprauslo -
- Bet teic, kad pavards dzirkstes met un met,
Un griesti gruzd un gruzd, un spārēs sprakst,
Un pils līdz palodam ir pilna kvēlu -
- - Vai pēkšņi nešaujas caur jumtu šalts?
Nu pārsteigts, nesaprazdams pūlis brēc!
(Klusums.)
BERNEKS
Kam piemin' to?
Jūs abi kristīti, tad salīgstat!
BRUŅINIEKS KUNO
Vrede Curonia ir miera zeme
Un, pieder vāciem. - Kā to gribi tu?
(Rāda uz Čandru.)
ČANDRA
(Lūgdamies Berneku un citus bruņiniekus un pieķerdamies bruņiniekam Kuno.)
Ak, mīļie kungi! glābjat mani, glābjat!
(Uz Induli rādīdams.)
Tas Kurzemi grib brīvu, mani nokaus.
INDULIS
(Uz Berneku.)
Par ķīlu gribu to. Lai atzīstas,
Ka tiešām es še kungs; lai nenomāc
Vrede Curonia man Kurzemi.
BERNIKS
Nu laid to! Lūk, kā trīsi Viņš derīgs.
INDULIS
Dodat!
*
(Iznāk no pūļa U ģ i s ar maisu rokās.)
UĢIS
(Pieiedams klāt labietim Čandram, kurš slēpjas aiz galda pie Kuno.)
Vai dzirdi, Čandra, ko tu glabājies?
Dod galvu šurp! To maisā droši slēpšu.
KUNO
Ko? Nedzirdēta bezkaunība! - Velni!
BRUŅINIEKI
- Nu, piekāpies pret kūriem! - Ko tie dara?
Tie kungi būs!
- Mūs izdzīs. - Atņems pili!
KUNO
To nevar ciest!
INDULIS
Tik puiku joks.
ČANDRA
Tavs mīluls.
KUNO
Ā! viņa mīluls? Nu tad še!
(Viņš cērt ar zobenu Uģim, tas krīt.)
INDULIS
Ak vai! -
Tad krīti arī tu!
(Izrauj zobenu un cērt pret Kuno, bet bruņinieki metas starpā un viņus izšķir.)
BERNEKS
Stāv' mierā!
ĀRIJA
Indul!
INDULIS
(Nometas pie Uģa ceļos, saņem viņu rokās.)
Mans dārgo Uģi! - mana jaunā sirds,
No krūtīm ņemta man, tev ielikta,
Lai bērna skaidrībā tur mirdzētu,
Uz varonību degtu - vīrus!
UĢIS
Es, Indul, tevi gaidīju, tu nāci.
Vai tagad mirstu varons? tevis cienīgs?
INDULIS
Tu varons mirsti -
UĢIS
- Mūžam dzīvos latvji!
(Mirst. Kūros uztraukums.)
*
INDULIS
(Lēni pieceļas, nopietni uz Berneku.)
Kā atmaksāsi?
BERNEKS
Uģis Pudiķa,
Un Pudiķis mums naidnieks.
INDULIS
(Uz Kuno rādīdams.)
Tam kāds sods?
BERNEKS
Viņš bruņinieks, tas pagāns. - Kāds te sods?
INDULIS
(Vēl lēnāk.)
Jā, - tā.
ĀRIJA
(Steigdamās pie Induļa.)
Ko domā. Indul, tu tāds drūms?
INDULIS
(Uz Uģi.)
Tu agri aizej. Laiks i man ir iet. -
Vēl dziestot zvaigznīte man ceļu rāda.
ĀRIJA
Ko runā, Indul? Briesmu jausmas nāk.
INDULIS
(Klusi.)
Mēs šķirtas pasaules, kas nevar līgt.
ĀRIJA
Ko vecus vārdus min'? Mēs salīgām;
Mēs esam nešķirami visus mūžus!
INDULIS
Tas vārds bij pareizs. - Kā man visa sirds
To pārvērst lauzās! velti šķīda spēks.
Lai rāmi šķiramies!
ĀRIJA
(Iekliedzas.)
Es nešķiros!
- Tu mans, tu siets, tavs pienākums ir šeit!
INDULIS
Mans pienākums ir tur, kur dzimtene.
ĀRIJA
(Izmisumā novēršas.)
BERNEKS
Tu, atkritējs! Kas tev par algu būs?
Mums Mintauts tavu galvu prasīja.
Tu pats to viņam nes.
INDULIS
Lūk, tāds bij līgums!
ĀRIJA
(Atvilkdama viņu.)
Nē, Indul, teic, vai mani mīli?
INDULIS
Mīlu.
Tev dzīvi glābdams, devu savu dzīvi;
Nu jāglābj simtas dzīves - dzimtene!
ĀRIJA
Tu mīli dzimteni, ne mani vairs.
Ej, preci viņu, savu mīļāko,
Priekā kuras tagad gribi dzīvi dot.
INDULIS
Ne mani saproti, ne dzimteni:
Priekš tevis dzīvoju, priekš viņas mirstu.
ĀRIJA
Es nīstu to, kas tevi atņem man,
Jau kāzudienā liek tev apkārt vērties,
No kāzugultas tevi projām rauj!
Cik saldu algu viņa tevim dos?
INDULIS
Man dzimtene dos algā - rūgtu nāvi.
ĀRIJA
Un tomēr ej pie tās? - Es tā tev riebjos,
Ka labāk nāvi ņem, ne manu mīlu?
INDULIS
(Viņu strauji apskaudams.)
Es tevi vairāk mīlu kā jel kad.
ĀRIJA
(Vairīdamās.)
Laid! Savu dvēsli es tev atdevu,
Tu viņu atmet še dēļ tukša māna!
INDULIS
Bez tavas mīlas nebūtu nekad
Es dzimteni tā mīlējis kā tagad!
Kā saule liki manai sirdij zelt,
Nu mīla, kura izauga no tevis,
Tev pašai pāri aug. Tu vainīga.
Kā bite pati savā medū mirst,
Tā pati sevi pazudina mīla.
ĀRIJA
Lūk, vainīga nu es? Vai šķiros es?.
- Tik mīļus vārdus reiz tu sacīji,
No manis jūtoties kā spārnos nests.
Tik caurspīdīga sirds kā jūras dzintars!
- Tad tāda tev tā sirds un tāda mīla!
INDULIS
Ko sirdi velti plēs?
ĀRIJA
Vai tevim arī sāp? Vai ir tev sirds?
Vai arī krūtīs, vai tik vairogā?
Ko ienaidniekus krāpt! - Ko krāpj šī sirds?
Es viņu noplēšu no bruņām nost.
Tu manu sirdi kājām min, es tavu!
(Noplēš no Indula vairoga sirdi un samin to.)
INDULIS
Ak, Ārija!
ĀRIJA
Ak, nē! - Es neesmu kā tu tik cieta.
Es ņemu zelta sirdi piemiņā,
Kad citas, siltās, man vairs nepaliek.
(Pacel zelta sirdi un ietin to mutautiņā; sāk raudāt.)
BERNEKS
(Viņu apskaudams.)
Nāc šurp, mans bērns! Še ir tev silta sirds.
Es ļāvu tev tik ilgi viņu lūgt,
Lai pati redzi, cik tu vīlusies.
Tu vilku gribēji par vāci vērst.
(Uz Induli.)
Ej, divkārt atkritējs, pa grēku ceļiem;
Tev sekos sods.
INDULIS
Es savu ceļu eju.
BERNEKS
Tu domājies vēl savs? - Tu esi mūsu,
Un mūsu sods tev draud kā atkritējam.
Kurš kristīts tevi tiks, tas nositīs.
INDULIS
Ha! ha! - Es jūsu vēl? - Kas mani tura?
Tā sauja ūdens, ko man pārlējāt?
Tā žuva. Izgaroja jūsu gars
Ar ūdens garaiņiem!
BERNEKS
Bet paliek dievs!
INDULIS
Ha! Kūru dievam dzīslās netek ūdens,
Bet asins, - asins ūdeni degs nost.
Jūs mani kristījāt ar ūdeni,
Es tagad atkristos ar asinīm.
(Viņš ar Uģa galvas asinīm svaida sev galvu.)
ĀRIJA
Vai! Indul vai!
INDULIS
(Norādīdams uz asinīm uz savas galvas.)
Ņem piemiņā i šo,
Kā ņēmi kristījamo ūdeni!
ĀRIJA
(Sagrauzta.)
Ak, Indul, nezaimo un nenīsti!
Es tikai nesaprotu tevi.
INDULIS
(Piepešā jūtu uzliesmojumā.)
Mīļā!
(Atpleš rokas, bet tad apstājas.)
ĀRIJA
(Pie viņa steigdamās.)
Es nāku, mīļais! ņem šo skūpstu! - Paliec!
INDULIS
(Drūmi.)
Es neņemu nekā no jūsu pils.
(Paceldams mirušo Uģi rokās.)
Šo vienīgo, kas mans, sev nesu līdz.
ĀRIJA
Vai! - nāves piemiņa vilks tevi nāvē!
INDULIS
(Apjozdams cieši savu jostu.)
Ū! jozies ciešāk, mana josta! Ū!
(Aiziet.)
ĀRIJA
(Klusi.)
Kā mīla sākas, zinu gan, bet ne,
Kā viņa beidzas; mīla mūžīga.
(Top dzirdams troksnis no leišu karaspēka.)
(Priekškars.)