RAINIS
INDULIS UN ĀRIJA
JAUNĪBAS TRAĢĒDIJA PIECOS CĒLIENOS
CETURTAIS CĒLIENS
PIRMĀ AINA
Vilku grava pie Embotes. Ozolu un priežu mežs. Celmi un akmeņi sēdēšanai. Zem kokiem Pērkoņa un Joda ziedokļi.
*
(Divi k ū r ē j i iekūruši uguni uz Pērkoņa ziedojamā akmeņa; gatavo ziedošanu, Mazāks uguns deg arī uz Joda akmeņa.)
PIRMAIS
Cik jautri kuras uguns! Laba zīme!
OTRAIS
Jau ugunsziņa atnāca, ka Induls
Ir vācus atstājis, - nāk šurp.
PIRMAIS
Nāk, nāk!
Kā kūrēji to saņems, - atkritējs.
OTRAIS
Kā kūrēji, bet kūri saņems labi!
Kad naidu kursim, kurs mums pirti.
BALSS TĀLUMĀ
Ū!
OTRAIS
Klau! nāk jau mūsējie uz sapulci!
BALSIS TĀLĒ
U-u! u-u!
PIRMAIS
No Vilku gravas sauc.
BALSIS
U-u! u-u!
OTRAIS
No Kuiļu kalna nāk.
BALSIS
U-u! u-u!
PIRMAIS
No Joda klēpja ujo.
Bet visu dunot pārņem rūkoņa
No leišu nometnēm kā ziemels priedēs.
*
(Ienāk divi k a r e i v j i, tiem pa brīžam seko kareivji, virsaiši, ziedotāji un labieši.)
PIRMAIS KAREIVS
A-u! a-u! Mēs abi esam pirmie.
OTRAIS
Skrien kājas pašas.
OTRAIS KŪRĒJS
Priekam gari soļi.
PIRMAIS KAREIVS
Jā, dievam sūdzēt skriet.
KŪRĒJS
Nē, es pa tautai.
JAUNPIENĀCĒJS
(Uz saviem biedriem.)
Bij laiks, vai dzi! kā leišu bites dūc!
PIRMAIS KŪRĒJS
Trīsdesmit tūkstoši! viss mežs kā dzīvs!
Tie apēdis apēdīs ar visiem priestriem.
PIRMAIS KAREIVS
(Uz kūrēju.)
Vai tapi aplaistīts?
KŪRĒJS
Gar ausīm lija.
TREŠAIS KAREIVS
(Smejas.)
Vai slapjš aiz ausīm?
KŪRĒJS
Sauss, ka put.
CETURTAIS KAREIVS
Viņš kūrējs.
Aiz ausīm guni kūra.
VIRSAITIS
Sveiki, brāļi!
VISI
Sveiki!
VECS KAIREIVS
Mēs tikām cauri, mežā iebēgām.
LABIETS
Mēs naudas devām.
NABAGS KAREIVS
Mēs ar vālēm devām.
Mums ciemu nodedza un izlaupīja.
Tā licis Induls, kurš pats kristījies.
PIRMAIS KAREIVS
Tie zaimotāji! Induls atnāk šurp.
LABIETS
Ko nau ar citiem še!
KĀDS KAREIVS
Viņš nāk viens pats;
Viņš drūms.
CITS KAREIVS
Ko drūms? Tā priekā lec man sirds!
Uz vietas neciešas.
OTRAIS KAREIVS
Nē, te ir baigi.
*
(Aiz skatuves d o b j a b a l s s.)
Ū! Ū!
OTRAIS KAREIVS
Pats Jods te mīt. - Kas dobji sauc? - Nāc lūkot!
INDUĻA BALSS
(Aiz skatuves.)
Ū, vilks uz Vilku lauku velk, u! ū!
Še nāves laupījums priekš vilkiem būs!
Ū! brāļi, atkaucat, kur esat, ū!
VAIRĀKI KAREIVJI
Ir Induls! - Viņa balss! - Bet skan tik dobji! -
*
(Ienāk I n d u l i s ar nosisto Uģi uz rokām.)
KAREIVJI
Sveiks, Indul! - Indul! - Virsait! - Mīļais draugs!
LABIETS
- Ko klēpī viņš tur nes.
KAREIVJI
Tas viņa Uģis.
ZIEDOTĀJS
Kam nāvi nes? tā visus nāvē vilks.
INDULIS
Tas viss, kas atliek man no manas pils,
To ziedam atnesu priekš veciem dieviem.
VAIRĀKI
Liec nāvi nost! - Ļauj apsveikties! - Mēs līksmi.
INDULIS
Pirms gribu izpirkties ar šo pie dieviem.
ZIEDOTĀJS
Dievs neņem tādu ziedu. Uguns plok.
- Dievs Pērkons vaira tos, kas kristīti.
PIRMAIS KAREIVS
(Viņš Uģa asnīm atkal nomazgājās.)
OTRAIS KAREIVS
I mūsu starpā daudz, kas kristīti
Un atkal nāca šurp. Varbūt i tu?
ZIEDOTĀJS
Bet Induls brīvā gribā kristījās.
LABIETS
(Uz Induli.)
Dēļ tevis Mintauts kāva kristītos.
VIRSAITIS
(Tāpat.)
Dēļ tevis vāci kristīja ar guni.
KAREIVS
Viņš vācus atstāja, kad izdzirda.
OTRAIS
Viņš jaunu sievu atstāja un pili
Un nāca šurp pie mums!
KAREIVJI
Pie mums! pie mums!
INDULIS
(Nes Uģi uz ziedokli, ziedotāji un viņu piekritēji stājas viņam ceļā.)
ZIEDOTĀJS
Dievs neņem tavu ziedu!
ĻAUDIS
Neļausim!
INDULIS
Ar naidu negribu nākt atpakaļ.
Es izpirkt sevi cerēju ar brāli.
Nu, Uģi, gaidīsim uz dusu nāvē, -
Kad mums to ļaus. - Še, ņemat viņu, brāļi, turat!
Man pirms vēl jāizlīdzinās ar dzīvi.
(Viņš nodod Uģi kareivjiem, kuri to ienes koku pavēni aiz skatuves. Uz kareivjiem.)
Vai jūs man brāļi vēl?
KAREIVJI
(Sajūsmā.)
Sveiks! sveiks! - Sveiks! sveiks!
INDULIS
(Ierauga Pudiķi pūlī, sajūsmā.)
Lūk, tur tu, mīļo Pudiķi, mans draugs!
*
(Iznāk no pūļa P u d i ķ i s.)
PUDIĶIS
(Drūmi.)
Es esmu Pudiķis, - vai tu vairs Induls?
INDULIS
Uz Vilku lauku vilks velk atpakaļ!
PUDIĶIS
Tas vilks, kas krātā bijis, nau vairs vilks.
INDULIS
Ir vilks, tik niknāk vēl viņš suņus rej.
PUDIĶIS
Tev ģērbs, tev vaigs, tev valoda ir sveši.
(Rāda uz viņa bruņinieku garšai piemēroto apģērbu un matu griezumu.)
INDULIS
Bet sirds tā pati.
PUDIĶIS
Nē, i cita sirds.
Nav sirdī mūsu dievs.
INDULIS
I vācu nau.
PUDIĶIS
Es paredzēju, ka tu aiziesi
Un tapsi atkritējs.
INDULIS
Es meklētājs.
- Zem manis debess vārti atvērās,
pār zemes malu kritu spožumā,
Ķer staros, gaisā rokas pietverdamās.
PUDIĶIS
Es nesaprotu to, bet zinu vienu:
Tu dari, kas nau ļauts, tu ej, kur nedrīkst.
INDULIS
Bet tāds mans ceļš.
PUDIĶIS
Tev jāiet mūsu ceļš.
INDULIS
Es esmu savs.
Es stigu izlaužu, kur staigāt jums;
Pār mani koki krīt un ūdens šļāc,
Es stiegu purvā, -- tieši iesat jūs.
PUDIĶIS
Nē, neesi tu savs; tu vadons esi;
Pie tevis sieti mēs un tu pie mums.
Tev meklēt Liegts, pret sevi niknot liegts,
Kad tu ej bojā, - lūk, - mums jākrīt līdz!
INDULIS
(Izsamisis.)
Ak vai! ak vai! ak vai!
Ne tik man brīves ļauts, kā bojā iet!
(Uz Pudiķi, rūgti.)
Tad ved pie dieviem mani atpakaļ!
Man vecos dievus vajga atkal redzēt,
Es gribu atdzīvināt mirušos:
Virs galvas debesis man tukšas stāv,
Un mežs un pļavas, druvas, upes, gaiss -
Viss tukšs man palicis no dievībām!
Man vienā dienā mira divi dievi,
Viss vecais svētais dzimums līdz ar jauniem.
Es gribu atgriezties, par labu vērst,
Es gribu skaidru savu dvēseli.
(Tuvojas Pērkoņa ziedoklim.)
ĻAUDIS
Nāc, ved mūs atkal, Indul Ved un glāb!
INDULIS
(Pret Pērkona ziedokli.)
Klau! Pērkon! Pērkon! neliec mani kaunā!
Ņem mani atpakaļ, lai varu glāb!
Tiem labu gribēdams, es grēkoju.
(Uz ļaudīm rādīdams.)
Pret tiem es grēkoju, pret tevi ne!
Ja esi, atsaucies! še tevi sauc.
BALSIS
(No ziedotāju un labiešu puses.)
Tā nesauc dievu! - Tā nau cienīgi! -
- Ar dievu runāt nākas kūrējiem! -
VECĀKAIS ZIEDOTĀJS
Dievs neatbildēs tam, kas atkritis.
INDULIS
Kur tad lai palieku?!
ĻAUDIS
Pie mums! Pie mums!
INDULIS
Tad neņem mani, dievs!
(Uz ļaudīm.)
Es būšu še!
Pie tautas tveršos, kurai nau kur tverties;
Pie tiem es mājošu, kam māju nau,
Kam nau ne cerības, kur paslēpties
Kā zaļā lapenē, kad krusa krīt. -
KAREIVJI
(Viņu apstāj, skauj, spiež roku.)
INDULIS
Bet vai! - Kad skauju jūs, - cik daudzu trūkst!
Tais tukšās vietās spoki rēgojas,
Stiepj draugu dvēsles salstot kaulu rokas,
Stiepj klabu zobus pulks, dēļ manis kauts.
KĀDS KAREIVS
Ko vācis atstājis, to leitis kauj.
INDULIS
Ak, brāļi, brāļi, brāļi! atriebt! atriebt!
TAS PATS KAREIVS
Lai brāļi ceļamies uz atriebtnēm
Pret visiem, kas mūs kavuši un kauj!
INDULIS
Lai tūdaļ ejam kara gājienā!
No dzīrēm vāci šonakt skurbuši,
Maz apsargātu spraustu zinu sienā. -
KAREIVJI
Lai ejam! ejam! Indul, vadi mūs!
VECĀKAIS ZIEDOTĀJS
(Uz Induli.)
Uz kauju parasts iet ar dievu ziņu.
Vai tā tu atgriezies pie veciem dieviem,
Ka atmet vecus, svētus likumus?
INDULIS
(Kurn.)
KĀDS VIRSAITIS
(Uz ziedotāju.)
Tad runā tu ar dieviem! meslus met!
ĻAUDIS
(Runā viens caur otru.)
- Vai vieniem kaujā iet pret vāciešiem? -
- Vai līdzi leišiem uzbrukt Embotei? -
- Vai meklēt jaunu kaujas vadoni? -
Ē! Kurš grib jaunu? Kam nau Induls labs? -
- Drīz dos jums leiši jaunu - Mintauti! -
VECĀKAIS ZIEDOTĀJS
(Pērkoņa ziedokļa priekšā sagatavo mestu mešanas ceremoniju.)
Dievs Pērkons, teic, vai laimi lem?
ĻAUDIS
(Starpā.)
- Vai šonakt pili brukt? - Vai vadīs Induls?
- Viņš vācus žēlos, - viņam sieva vācu. -
- Viņš to, kas postu cēla, nenokaus -
INDULIS
Tik to tev nokaut tīk? Tā pieder man!
PUDIĶA BALSS
Un viņai tu!
INDULIS
Vai nenācu es šurp?
ZIEDOTĀJA BALSS
Līdz galam vajga iet un nokaut nost!
INDULIS
Ā, - nāve nava gals.
ZIEDOTĀJA BALSS
I tevi nokaus.
PUDIĶA BALSS
Kad gribi izpirkties, tad padodies!
INDULIS
Tu? draugs?
VIENS KAREIVS
Lai Pudiķis tad vadītu!
PUDIĶIS
Lai dievi valdītu!
KAREIVS
Un kūrējs ēstu.
ĻAUDIS
(Smejas, sauc.)
Klus'! Klausat! Klausatiēs, ko Pērkons lemj!
VECĀKAIS ZIEDOTĀJS
(Meslu uzlūkodams.)
Dievs Pērkons lemj, lai pilij neuzbrūk!
Lai gaida Mintauti, tam padodas!
ĻAUDIS
(Klusums, tad troksnis.)
- Lai dzīvo Mintauts! - Ko? - Nau labi mests!
- Viņš meslu pagrieza! - Uz Emboti! -
INDULIS
(Uztraukts.)
Vai vecie dievi lemj, kā Mintauts grib?
Vai vecie dievi nau tik vecie vilti?
Vai, padodoties tiem, es izpirkšos!
Ko, Pudiķi!
PUDIĶIS
Ir prāts, ko kūrējs teic.
Mums visiem jāpadodas Mintautim.
INDULIS
Vai prātu meklēju? - Nē, - lielmu,
Kas mani pāri cels pār mani pašu,
To tālumu, kas liktens!
PUDIĶIS
Tas tev šeit!
INDULIS
(Piesteidzas pie mesla un uzmin ar kāju, tā ka tas tagad krīt uz citu pusi.)
Lūk, tagad meslis krīt: uz Emboti!
ĻAUDIS
(Liels troksnis, uztraukums ziedotājos un leišu draugos.)
- Tā vara! - Dieva sods! - Ā! Pērkons, atrieb!
VECAIS ZIEDOTĀJS
Saukt ātrāk Mintauti!
INDULIS
Ha! atrieb, Pērkons, Mintautim par brāļiem!
Lūk, to tu negribi vai nevari!
- Kad nelīdz baltie dievi, līdzēs melnie.
(Pieiet pie Joda ziedokļa.)
Nāc, Jods, un palīdz' tu! - Kurt Jodam guni!
Kad nedod dzīvi dievs, dos nāvi Jods.
ĻAUDIS
Vai dievs! - vai dievs! - Ko dari, Indul? - Mities! -
VIENS KAREIVS
Kāpj jautri Joda uguns, dieva plok.
OTRS KAREIVS
Ko man vairs dzīve dos, es Joda virs.
Kur mani mīļie? aizplūda kā asins.
INDULIS
Ā, mani brāļi! nākat Jodam zvērēt:
Līdz nāvei cīnīties un atriebt brāļus!
Un padzīt varmākus, un brīvi gūt!
JODA ZIEDOTĀJI
(Atnes lielu bļodu ar ziedojamām asinīm.)
INDULIS
No rokas pirkstus mērcam asinīs -
Še svešas asins ņem, - še ņemsi mūsu!
No galvas matu cirtas nocērtam, -
- Še matu cirtas ņem, - še ņemsi galvas!
KAREIVJI
Mēs galvas noliekam priekš tēvijas!
ĻAUDIS
(Liela piekrišana.)
BALSS
(No labiešu puses.)
Vai cīņa ir pret Mintauti un leišiem?
INDULIS
Pret leišiem ne, pret leišu varmākiem.
ĻAUDIS
(Retāka piekrišana.)
INDULIS
Caur Mintautbariem izlaužamies cauri
Un pili ņemam sev šo pašu nakt'!
(Klusums.)
Ko stāvat, Joda brāļi?
PUDIĶIS
Padodies,
Tu dievus atmeti, pie tautas tvēries,
- Nu tagad padodies, kā tauta lemj!
Tad izpirksies. -
INDULIS
(Rūgti, lēni.)
Pa maziem gabaliem
Es sevi sagriežu - un dodu jums.
Tur melna, tumša veras vilka rīkle, -
Jūs, brāļi, nejūtat, ka lēni zūdu, -
Kurš ir jau redzējis, kā peles mirst?
Kā bites svinīgi rok kritušās?
Es eju.
ĻAUDIS
Induls! - Induls iet? - Lai dzīvo!
*
(lenāk M i n t a u t s a r p a v a d o ņ i e m; nostājas pie ziedu vietām; no kūru sakustēšanās var manīt, ka leišu pulki viņus ieslēdz.)
MINTAUTS
(Greznāk un karaliskāk ģērbies kā līdz šim.)
Ha! te tas kūru pūznīts! latveļi,
Kas pretī stājas leišu milzenim?
Kas gari spriež un lemj pret leišiem iet,
Kad manas važas tiem jau kaklā žvadz!
Vai visa tauta neprāta kā Induls,
Kas nāvi mēles galā spītē vēl?
KAREIVS
(Paklusu, apkārt lūkojot.)
Vai! esam ieslēgti!
OTRS
(Tāpat.)
Ko teica Induls?
MINTAUTS
(Uz kūriem.)
Ko stāvat? Ceļos krītat, lai jūs žēlo!
ZIEDOTĀJS
Kungs! Lielo Mintaut! - še ir dievu vieta, -
Mēs Pērkonim še ziedojām, to lūdzām
Un ceļos nekritām kā kristīgie.
VIENS NO INDUĻA KAREIVJIEM
Mēs Jodam ziedojām, - vēl dūmi kūp, -
Mums ceļos krist nau rasts.
MINTAUTS
Tad mācaties!
Es vietnieks Pērkonim un Jodu gainu. -
Mest nost no akmens kūru ziedojumus!
LEIŠI
(Izdara šo un tāļākās Mintauta pavēles.)
KŪRI
Vai dievs! - Ko dari? - Lielais valdniek! Kungs!
MINTAUTS
(Uz kūru virsaišiem.)
Kur likāt sēdekli priekš lielā kunga?
Lūk, ko! Jūs nelikāt? - Es likšu pats. -
Lai klāj uz zieduakmens zīda segas!
KŪRI, ZIEDOTĀJI, VIRSAIŠI
Vai! vai! - Vai, vai! -Ak, grēks! - Ak, sods! - Ak, dievs!
*
(Iznāk no pūļa P u d i ķ i s.)
PUDIĶIS
(Uz Mintauti.)
Kungs, es tev senējs piekritējs, - ļauj teikt:
Par labu tevim lēma visa tauta,
Kam apvaino tu tagad viņas dievus!
MINTAUTS
Jā, Pudiķi, tu senējs piekritējs,
Vai vēl tu nezini, ka vara man?
Ka piekritējs nau lēmējs valdniekam?
ĻAUDIS
(Kurn.)
MINTAUTS
Lai klusi klausās kalps, kad runā kungs!
INDULIS
Vai dzirdat varmākbalsi? Tas ir kungs!
- Kur, ziedotāji, veco dievu svētums?
- Lūk, tāds ir tas, pret kuru, saucu cīņā!
ĻAUDIS
(Klusē.)
MINTAUTS
(Uz Induli.)
Kas esi tu? - Es tevis nepazīstu!
Reiz bija Induls Embotē, nu nau;
Tas leišus mīlēja.
INDULIS
Bet kungus ne.
MINTAUTS
Ha! ha! tu prātnieks esi pārprātojies.
Es nācu tev to teikt. Tavs lielais viltus:
Ka izrāvi man gūstekni un varu.
Pats pili ņemdams sev - velns! tādu spēku!
Tu viens tik cienīgs sacensties ar mani.
INDULIS
Tas spēks, kas gūstekni tev izrāva,
Kas mani dzen, nau viltus. Simtkārt lielāks.
MINTAUTS
Ko viss tev līdz? Lūk, uzvarēju es!
Es gribu tevi gūt.
INDULIS
Un pārdot vāciem!?
MINTAUTS
Ar labu nenāc tu, nu tad ar viltu.
Ar tevi kopā visas latvju ciltis
Sviest vienā vara kausējamā krāsnī
Un vienā vara loku valstī liedēt,
Kas balto jūru tver kā stīpa spaini!
- Es tevi cēlis būtu, bet - tu pats!
Nu godu rādu tev, kad bilstu tevi,
- Mans pavalstnieks!
INDULIS
Es brīvs. Par tevi brīvāks:
Tu tapsi karals un zem Romas nāksi.
MINTAUTS
Tu brīvs? - Tu manā gūstā. -- Kūri, sienat!
(Rāda uz Induli; kūri kautrējas Induli aizskart.)
INDULIS
Nu, lūk! es brīvs.
MINTAUTS
(Uz kūriem.)
Tad saistīs jūs!
INDULIS
Ha! ha!
MINTAUTS
Ko smejies, Indul!
INDULIS
Lūk, tu simtus kūrus
Par vergiem labāk ņem, ne tūkstošus
Par savienotiem draugiem! - Ko tev teicu?
Nau tavā spēkā vienot latvjus, leišus.
MINTAUTS
Kas brīvs, nekad nau draugs; tik vara vieno.
Lūk, dzelžiem kopā kalu Lietavu!
Pie vārtiem sienu tatārus un gudus;
Nu dzīšu kūrus, latvjus, lībus, visus,
Cik mežos klīst, iekš lielās leišu sētas!
Un tu?
Ko tāļos domu sapņos redzi tu,
To spilgtā patiesībā vēršu es.
INDULIS
- Caur asinīm un dubļiem.
MINTAUTS
Lai! bet ir!
INDULIS
Bet nebūs! - Izirs tava asinsvalsts;
No dzelžu sētas izsprauksies, kas iekšā,
Pie vārtiem citi tavus leišus sies.
MINTAUTS
(Rādīdams uz leišu nometnes pusi, no kurienes palaikam atskan dobjš troksnis.)
Ho! dzi, kā dūc tā vētra! ej to sien!
ĻAUDIS
(Sakustas.)
MINTAUTS
Kad leiši klus', tos vairāk dzird, ne kūrus,
Kad viņi kliedz. - Lūk, uzvarēju es
Un uzvarēšu vēl. Es, leitis, kungs!
- Un tagad klausat! Kūru kareivji
Ar leišu pulkiem ies un ieņems pili.
Tur paliks leitis, Induls ies uz leišiem. -
INDULIS
Tad nebūs kūru pils? - Kur kūri paliks?
Vai liksi apkaut tos, vai kristīsi?
MINTAUTS
Lai savās sētās sēd zem leišu soģiem.
INDULIS
Tad kūriem nebūt?
MINTAUTS
Ka tev tie tā rūpi
Tai tie man ceļā stāv uz tavu sirdi?
INDULIS
Tavs ceļš ir nepareizs, kad manu sirdi,
Kad latvjus iegūt gribi - nokaudams.
MINTAUTS
(Cieš klusu.)
INDULIS
Tad kūriem nebūt? - Bet es saku būs!
Un nebūs kūri, latvji mūžam būs!
Un mūžos mierā izaugs lielā tautā!
MINTAUTS
Nau tautas tev, tik sīka spītes cilts.
INDULIS
Un to var katris kaut?
MINTAUTS
Kam spēks, tam nags.
INDULIS
Bet es tev saku, spēku nebūs kaut!
Kurš saimnieks druvā sētu sēklu min?
MINTAUTS
Nau sēkla, sīki jodi, - sper tos Pērkons,
Zem lauku akmeņiem skrej paslēpties.
- Bet man kā krūtis tūkst! - te leišu spēks,
Kā augums aug! - te plešas leišu milzums,
Kā ozols zariem apņems pasauli!
Tu, kūrs, man pakājē tik zemā zāle,
Ko manu zīļu krusa nositīs!
INDULIS
Mēs zemā zāle, Mintaut - tautu minējs: -
Šai zālei sulā deviņvīru spēks;
Viens piliens indeves, tas tevi gāž.
MINTAUTS
Lai oga rūgta, lācis ēd bez kaites.
INDULIS
Nu esi lācis tu, tad kūrs ir vanags;
Pret lāci mazs jo mazs, bet valda gaisos,
Uz kuriem mirkšinādams skatās tas;
Lai kāpj cik augstu kokā, nekļūst gaisos,
Lai skrien cik brizdams purvos, netiek līdz,
Kur vanags slaidi laižas smiedamies.
Lūk, gars tik tautu ceļ.
MINTAUTS
Un kāds tas gars?
INDULIS
Kas neļauj .dusēt tautai mūža šūplī,
Liek celties līdzi citām gudrākām.
MINTAUTS
Tu reģis liels, - nu pareģošu es:
Starp diviem dzirņiem tapsat samalti!
Kā miltu putekļus jūs saslaucīs
Un abrā jaus, un ceps, un apēdīs!
INDULIS
Lād, lād, - bet notiks tas, kam jānotiek,
Ko liktens lems, ne tu. - Mēs maza cilts,
- Mēs būsim liela tik, cik mūsu griba.
Caur gadu simtiem latvju vanags skries
Pa tumšu mežu naktīm, dumbru purviem,
Pār kailiem, kaulu baltiem kaujas laukiem,
Ar sauli sapņujūras skaidri sniegs.
MINTAUTS
Ē, mosties, sapņu vīrs, ir darba laiks!
INDULIS
Man nau vairs darba; liktens aizstājies;
Es maldū aizgāju pa domu dumbru.
MINTAUTS
Ho! nāc pret vāciem! gūsti pasauli!
INDULIS
Vai nedraud vairāk tava tumšā vara?
(Uz kūriem.)
Bet ejat jūs, - kas zin, ko liktens grib?
Mans pēdējs pienākums pret mirušiem.
Tur mīļais Uģis guļ, man jārok tas.
MINTAUTS
Tev nebūs mīlēt to, bet mani, dzīvo! -
- Sviest prom to mironi!
(Leiši iet izpildīt pavēli. Ļaudis kurn.)
INDULIS
U-u! tu zvērs!
Nekas tev nava svēts, ne pati nāve.
Tad še!
(Viņš met Mintautim ar šķēpu, bet Mintauts izvairās.)
MINTAUTS
(Mierīgi.)
Lūk, Indul, nu tu manās rokās!
Tam liktens nāvi lemj, kas še ceļ šķēpu.
(Ļaudis piekrišana.)
Nu klaus', ko likšu es - man esi draugs!
INDULIS
Kas pārāk mīlējis, tas pārāk nīst.
MINTAUTS
(Uz saviem pavadoņiem.)
Ē! pasniedzat jel viņam šķēpu.
(Uz Induli.)
Nāc šurp pie manis!
(Indulis pienāk.)
Nāc pie pašas auss!
INDULIS
Es šķēpu metu, - tu man uzticies?
MINTAUTS
Tik viens ir Mintauts, un tik viens ir Induls.
INDULIS
(Piesteidzas un apskauj Mintauti, bet tūdaļ taisās iet prom.)
MINTAUTS
(Aiztur viņam: lietišķi, čukstot.)
Pag! Roma mani kronēs, valdīšu
Pār visu Baltiju, pār - vāciem arī,
Tie būs man vasali iekš leišu valsts!
INDULIS
Tā liela doma, un tu esi liels.
MINTAUTS
Ko tad tu ej? - Ko neesi mans draugs?
INDULIS
Tu esi asiņains, man tevis bail.
MINTAUTS
Kas liels, tas asiņains.
INDULIS
Nē, nē!
Kas liels, tas pats gan mirst, ne citus kauj;
Iz savas dzīves tūkstošus ceļ dzīvē.
MINTAUTS
Kas liels, tam spēks kā pērkons, - sper, kur tiek.
INDULIS
(Domīgi.)
Kas spēks? Kas lielākais?
MINTAUTS
Es spēks, - es valdu - pasaulsiekarotājs.
INDULIS
Kas karu ved? Ne tu, - tie tūkstoši,
Kas lejā dūc, kas kauj un kauti top.
MINTAUTS
Tie aitu bars.
INDULIS
Bet visu dara tie.
Tie sēj un pļauj, tie vāc.
MINTAUTS
Bet lieku es.
INDULIS
Vai nepļāva pirms tevis? nepļaus pēc?
Bez kungiem?
MINTAUTS
Veci laiki.
INDULIS
Laimīgi.
MINTAUTS
Tās pasakas; to tagad nevar.
INDULIS
Varēs -
Pēc laika atkal, kad vairs nebūs kungu.
MINTAUTS
Tad drīzāk nebūs murgotāju.
INDULIS
Jā;
Es miršu murgotājs, tu mirsi kungs.
Bet paliks, lūk, aizvien tie tūkstoši,
Lai kas ir viņu kungs, - vai tu, vai vāci;
Lai kas liek viņus kaut, - vai tu, vai vāci.
Tie paliks mūžam, un tie uzvarēs,
Un viņos būs mans gars, kas brīvi augs,
Kas mani glābs ne dzīvē, bet aiz dzīves,
Jo vienas dzīves ir priekš tā par maz.
Lūk, tauta mūžīga kā raibā čūska,
Kas ruden' ādu met un jauna top.
MINTAUTS
Nāc lejā, nāc no savām debesīm!
Ar tevi runāt gurst, kā celmus laužot.
Trīs dienas bajārdomē vieglāk spriest,
Ne tevis klausīt tik, cik zīle dzied.
- Bet tava ticība uz Lietavu,
Tā sirdi spirdz, - nāc, būsi tu mans dēls!
INDULIS
Jā.
MINTAUTS
Nāc, es došu tevim savu meitu,
Es došu pusi troņa, - nāc, še sēd'!
(Pavirzās uz sava sēdekļa.)
INDULIS
Tu, lielais Mintaut, mani nesaproti,
Un tu starp cilvēkiem visgudrākais.
MINTAUTS
Tev draugam jābūt man.
INDULIS
Man nāve draugs.
Es dzīvē visu esmu zaudējis.
MINTAUTS
Es došu sievu, tā tev visu atdos.
INDULIS
Man ir jau sieva, kas man deva visu, -
Tik mani nespēja tā manim dot.
MINTAUTS
Tā tevi meta; viņai dārgākais
Bij sava dzīve.
INDULIS
Dārgāks biju es, -
Bet viņa saprata tik savu dzīvi.
MINTAUTS
Kas tevi saprast spēj? - kas pats grib mirt.
INDULIS
Ak, nē, - es gribu dot, lai dzīvo simtkārt.
MINTAUTS
Ko simtkārt dzīvot līdz, kad šodien jāmirst?
Mēs gribam dzīvot šodien, tev būs arī!
Nāc znots!
INDULIS
Man likums liedz un parašās.
MINTAUTS
Kas likums ir? Tu likumu liec pats;
Tā darīt paradis, būs paraša.
Ko gribi, dari vien, ja varas tiek.
Tur gribas robežas, kur varai gals,
Un tur, kur paša sirdī spēka trūkst.
Ko dievi, likumi, ko ļaužu prāts?
Nē! es tas esmu, kas uz āru trauc,
Iekš manis lielais spēks, kas mani dzen. -
- Ne likums ir, tik vara, - to tev dodu.
INDULIS
Tev meita - slavenākā līgava,
Bet Ārija man mīļāka.
MINTAUTS
Man arī.
Ņem manu meitu, dod man Āriju.
INDULIS
Tu nekrietnais!
MINTAUTS
Es lūdzu to ar godu,
Kas nau vairs tavs, - varbūt jau kāda Kuno.
INDULIS
Bet viņas gods ir mans, tā mana sieva!
MINTAUTS
Kas tava sieva? - Rītu pat viens vārds
No manas mutes ies, mans karaspēks
Ies ieņemt Emboti, un tava sieva
Būs manas gultas zemā verdzene!
INDULIS
(Piepešā dusmu uzliesmojumā piesteidzas pie Mintauta un uzliek viņam sēdošam paceltu šķēpu uz kakla.)
Nu manās rokās esi, nešķīstais!
Tikko tu kustēsies, es noduršu.
LEIŠI
(Uzbudināti steidzas klāt un ķeras pie ieročiem.)
INDULIS
Stāv' mierā! - Pirms vēl mani ķers viens šķēps,
Būs jūsu Mintauts beigts, - tad plēšat mani!
(Uz Mintauti.)
Tai būs tev svēta Ārija?
MINTAUTS
Būs svēta.
INDULIS
Vai solies atstāt Emboti?
MINTAUTS
Es solos.
INDULIS
(Atkāpjas no viņa.)
Tad dzīvo tāļāk savu zvēra dzīvi!
MINTAUTS
Tev, Indul, ašs ir prāts un smalks ir gars,
Bet dzīvē ceļu tas tev nerāda,
Un asmens smalkais gals pret zemi lūst.
- Es tevī aizskāru tik vīru vien,
Tu manī v a l d n i e k u, - tas nepiedod.
Es tavu mīlu gūstīju no sirds,
- Tu mani nepieņēmi: esot zvērs.
Es būšu zvērs! - Es nokodīšu kūrus!
INDULIS
Tu solīji, ka atkāpsies no pils!
MINTAUTS
Sniedz savu šķēpu man! -
(Pasniedz.)
Lūk, asmens gals,
Kas kaklu ķēra man; - tam solījos!
(Sit ar šķēpa galu pret zemi un nolauž galu.)
Lūk, tur viņš nolauzts! Kam es solījos?
Es brīvs no solījuma.
INDULIS
(Nicīgi.)
Nodevējs!
MINTAUTS
Tev, Indul, mīksta sirds, tev spēka trūkst:
Tu nespēj nokaut to, kas pakritis.
Tad mācies, še, kas spēks! - Es kodīšu!
INDULIS
Liec mani nokaut, nodevējs, - nau bail!
Kad arī viss man ņemts, man paliek viens,
Ko nevar izdeldēt, ne lauzt, ne dzēst:
Tā mana vaļa, un tas ir mans vārds!
Kas mani sauca šurp? - Es nācu pats.
Kas manim lika mirt? - Es mirstu pats.
Tu mīlēt sevi liec, - sirds zin, ko mīl.
Un kaut tev putās mute manim draud,
Kas nāves mokas man? - es mirstu pats;
Es mirstu pats, lai augšām celtos pats!
MINTAUTS
Es zinu gan:
Tu nāves nebaidies; tā nesāp tev;
Pie kā tu sirdi sien, tā - tava tauta.
(Ar uzsvaru.)
Nevienas dzīvas dvēsles nepaliks!
Vai bērns, vai vīrs, vai sieva kristīts, pagāns!
- Ne pelnu nepaliks, ne miroņsmakas,
Ne ļaužu atmiņas, ne teiku miglas!
INDULIS
(Piepeši atkāpjas atpakaļ, apklāj seju ar rokām; kūri lielā uztraukumā.)
MINTAUTS
Nē! kūrus ieslēdzat no visām pusēm!
(Uz Induli.)
Vēl vari viņus glābt, kad padodies.
Tev laiku dodu, eju nometnē.
Sāk lietus gāzt, ka nekait maniem pulkiem,
Ir vēls, un ļaudīm laiks ēst vakarā.
KŪRI
(Metas pie Mintauta, viņu lūgdami.)
MINTAUTS
(Uz Induli rādīdams.)
Tam rokās jūsu liktens, lūdzat to!
Bet kurš ar mani, lai man līdzi nāk!
Un drīz es nākšu lūkot, kurš mans draugs.
(Aiziet līdz ar pavadoņiem.)
*
ĻAUDIS
(Uz Induli.)
Ak, Indul! - Indul! - Glāb nu! Glāb mūs! - Glāb!
INDULIS
Ak, mīļie! Kā lai glābju? - Ejat līdz!
(Ļaudis sāk aiziet.)
KAREIVJI
Nes vēl šo upuri! - Ej, padodies! -
INDULIS
Ak, es to nespētu, - un vai tas līdzēs?
Viņš nokaus mūs i tā, jo nu tam spēks.
Tad labāk godam mirstu pats kā kareivs.
PUDIĶIS
Tu, Indul, paliec še? - Tu nenāc līdz?
- Tu visus postā velc! - Lai velns un veļi!
INDULIS
Še palikt gribu, Uģim kapu rakt,
Lai gatavs stāv i man, kad gribu mirt.
Man vairāk vietas nedod tēvu zeme.
- Ej maizi ēst, man tiks ar sirdsēstiem.
PUDIĶIS
(Stāv nekustēdamies, no niknuma kā sastindzis.)
INDULIS
Ej sveiks, mans Pudiķi, mans mīļais draugs!
Tu tagad būsi tautai vadons - tēvs.
PUDIĶIS
Sper dzeltens pērkons ziliem zibeņiem!
INDULIS
Par visu mīļu, labu ņem šo skūpstu!
Un mīli tautu vairāk nekā es.
PUDIĶIS
(Atgrūž viņu nost, nevaldīdamies, nesakarīgi.)
Tu krītams nokritis! - sasodīts! sasperts! sagrauzts! salauzts! Tēvs dod! dievs dod pasauls laukā! - (Nospļaujas.) Pi! Tu, tu, - veļi sprandu lai lauž, šķirbā tevi sadzīšu, Sa - sa - sa -!
(Metas projām.)
ĻAUDIS
(Pamazām ir aizgājuši visi.)
*
INDULIS
(Paliek viens. Noguris atsēstas uz celma; domīgs, nemierīgs.)
Ko darīt man? Kā atriebt? Kā to vērst?
- Ak, visu tautu kaut! - Man vajga veikt!
Ak, glābt tos tūkstošus! glābt manu tautu!
A, glābt! ja glābt!? - Veikt Mintauti?!
Trīsdesmit tūkstoši pret vienu!
Ārprāts! Vai es jau sāku mulst?
Vai sāpju ķirmji sagrauzuši sakni?
Vai zaru kuplums stumbrim paliek smags?
Jau līkst un lūst? grib sašķelties pret zemi?
(Uzlekdams stāvus.)
Klus'! klausi prātu! -
Iekš manis krita dzirkste sausā posā;
Kvēl zibensšķila serdē ozolam,
Līdz žuburotās liesmās degs viss koks:
Tas spēks, kas mani tvēra, manī auga
Un lieca, lauza, dzina, svaidīja,
Tas stiprāks ir par visām varu varām!
Un mūžīgs, - tā kā mūžīga ir mīla.
Es jūtu viņu še iekš sirds. Es gribu!
Tik guļ. - Kā sula kokā spēks ir siets.
Kā viņu raisīt?
Jā, nomākt, samīt visu, tas ir Mintauts.
Bet jaunais spēks, kaut jauns, nau nespēcīgs.
Kā raisīt?
(Pēc brīža izsamisis, rāmi.)
Kad nevar glābt, tad atliek mirt. - Mans Uģi!
(Pieiet pie koka, kur Uģis nolikts. Sāk rakt ar šķēpu.)
Nu, guli nu, mans draugs! Drīz nākšu es.
Vēl Viena darīšana jāpabeidz,
Vēl jāatriebj par tevi un par visiem.
(Strauji.)
Nē, nemirt vēl, vēl atriebt!
Jods, Pērkons, slēdzat draudzību dēļ manis,
Pats Pīkols atver pekli: atriebt, glābt!
- Kas glābs! Neviena nau.
Virs zemes tukšs, un debesīs tik gaiss.
- Ar plati plestiem spārniem, nekustot,
Stāv gaisā vanags, atspriedies uz vēju, -
Nu, mana doma, ko tu skati gaisā?
Tukšs, tāļš, dziļš!
- Cik mīļi dievi -skāva bērnu gados,
Aiz rokas vadīja, ap laukiem iedams!
- Uz sevis stāvi pats! Glāb sevi pats!
(Rok, pagriezies pret ziedokļiem.)
No pašas zemes nāc tu, dziļais dievs!
Tu pēdējs domu asnis, -
Cik dziļi doma rok?
Kas paliek pāri zemē pazemotam?
Es zemē samīts, - iekšā man ir spēks
Par saminēju lielāks! -
(Piepeši.)
No zemes uguns šaujas!
(Aiz Joda ziedokļa parādās gaisā liels ugunsstabs.)
*
INDULIS
(Piepeši atkāpjas, dzird balsi.)
BALSS
(No ugunsstaba.)
Ej, spēku raisi!
Ej, ceļu taisi!
Ej, drebēs gaisi!
Veic! veic!
(Pērkoņa spēriens, uguns nozūd.)
*
INDULIS
Ā! skaists un briesmīgs sapnis! -
- Tik skaists - kā mīlas sapnis un tik briesmīgs.
- Ko gribi, sapni? - Celies, raisi, raisi!
Kur ņemt? Kur rast? Kā veikt?
(Rok un atsēstas uz celma. Vērodams. Lietus pieņemas.)
Ūdeņi šalc un strauj,
Kur ir, kas mīļos skauj?
Ūdeņi šļāc un kāpj,
Kur ir, kas mīļos glābj?
(Priekškars.)
OTRĀ AINA
Torņa galerija Embotes pilī. Galerija aizsegta. Kad atvelk aizsegu, redzams skats uz
Vilku gravu un leišu nometni, no kurienes spīd garas rindas uguņu un spoguļojas upē.
Nakts; satumst aizvien vairāk; negaisa mākoņi.
Kad paceļas priekškars, galerija gluži tumša. Dzirdama klusa sievietes raudāšana un
tāļš troksnis no leišu nometnes.
*
ĀRIJA
(Sēd pie galerijas malas un raud; pēc brīža klusi.)
Indul! Indul! Indul!
(Pēc brīža.)
Dus visa pasaule, es viena ne:
Tas nāk no mana mīļā, tas ir tāli -
Ak, dziesmiņ, nau viņš tāli, tikai prom;
Nau tāli, tikai nesniedzams ne mūžam;
Ne vēsma nopūtas turp neaiznesīs.
(Atbīda nost aizsegu.)
VIZBULĪTE
(Atvelk aizsegu galīgi vaļā, tā ka atklājas viss skats.)
ĀRIJA
Vēl leišu gunis deg kā vilku acis -
Visapkārt mežā viņi gaidot sēd -
Aiz katra krūma ķēmi ķetnas stiepj -
No meža melnās rīkles duņa draud -
Tu projām gāji, mīļais; tagad gāji,
Kad nakts, ar nāvi pilna piesūkusies
Kā dēle asinīm, man pretī gulst.
VIZBULĪTE
(Klusi ievaidas.)
Ak vai!
ĀRIJA
Ko, vaidētāja, vaidi pret?
Stāv mēma visu dien', kad sirdi veldzu
Ar ašu vārdu, ko tu vaidot liedz?
Tev mute klust kā bedre, balss tur trūd,
Kopš viņa nau, kopš viņa nau -
VIZBULĪTE
(Vēl klusāk.)
Ak vai!
ĀRIJA
Pār kalnu taisni pāri stāvēja
Ar sarkanīgu aci ļaunā zvaigzne
Un slepu mirkšķināja, nu vairs nau;
Aiz melnas debess slēpjas, zibšņus met,
Ak vai! Kā pērkons grauj, - ak, man tik bail.
VIZBULĪTE
(Pieiedama viņai tuvu.)
Vai iesi iekšā?
ĀRIJA
Nē! Tur viss tik tukšs.
Kur eju, soļi klaudz tik: nau! tik: nau!
No sienām svešas vēsmas mani māc,
Man stāties neļauj, acu nau kur likt,
Pie viņa loga dzen, pie vārtiem, šurp.
VIZBULĪTE
(Viņai rokas aplikdama, pie viņas apsēzdamās.)
Tad ļaujies.
ĀRIJA
Kam lai ļaujos?
VIZBULĪTE
Savai sirdij.
ĀRIJA
Sirds sāpēs akla top kā tumsā acs.
VIZBULĪTE
Sirds pierod sāpēs; iet, kur vairāk sāp.
ĀRIJA
(Atmiņās un sapņos.)
Ar zeltu spārniņus tev tīņāju,
Ar zīdu kājiņas, mans vanadziņš, -
Un nu tu aizskrien tumšā tāļumā.
VIZBULĪTE
Ak vai!
ĀRIJA
Jel nevaid'! teikšu dziesmiņu -
Ka es tā ciešu, kā viņš spēj to ļaut?
Tas labākais no visiem, - tas man sāp.
VIZBULĪTE
(Sakustas.)
ĀRIJA
Klus'! - Sūras sāpes notiek man no tā,
Kas manai sirdij guļ tik tuvu klāt!
VIZBULĪTE
(Pieceļas.)
ĀRIJA
(Arī pieceļas no krēsla, strauji.)
Es nesaprotu, - man galva reibst.
Vai sirds no krūtīm zūd? Kā mīla var
Tā zust no sirds, kā ziediņš krīt no matiem?
Tad pušu jāplēš paša krūts un sirds.
VIZBULĪTE
(Atiet no viņas.)
ĀRIJA
Kad mīla ļaunu dara, vai tā mīla?
Kaut es to spētu tumsā, še, kur nomest!
VIZBULĪTE
Es viņu paceltu.
ĀRIJA
(Atkal atsēstas, sāpīgi.)
Man visas dzīsliņas kā saraustītas;
Kad ceļos - ceļi ļimst, kad sēdu - tirpst,-
Kad acis griežu nost, sāp acuraugs,
Kā ozolzīle raujama no kausa -
Tik turp, kur sapulce, kur Vilku lauks! --
- Lūk! augšā rūsa, lejā leišu guns,
Un abas strautiņš trīsot spoguļo, -
Kā sirds man trīs starp debesi un zemi.
- Nu, ko es skatos? vai ir prāts? - Tu klusē!
VIZBULĪTE
(Atiet vēl soli tāļāk un nosēstas uz grīdas pie margām.)
ĀRIJA
Ne prāts, ne dusmas nespēj mani glābt.
Ak, briesmu mīla, ko tu dari? Laid!
(Piepeši pieceldamās, kā izraudamās.)
Nu, - kur es izbēgšu? še viņa sēd.
(Citā balsī.)
Ko Induls tagad dara? Spožā teltī
Sēd blakus Mintautim, dzer zelta kausu
Un skaistas leišu meitas roku tura.
VIZBULĪTE
Sēd dziļā tumsā Induls, domā tevi.
ĀRIJA
(Piesteigdamās pie viņas.)
Tu, mīļā, baltā zieducekulīt!
Vai tāļu Vilku grava?
VIZBULĪTE
Skriet mazs brīdis.
ĀRIJA
Cik tava mīla lielāka par manu!
Tev klusu jācieš, izteikt tev nau ļauts.
VIZBULĪTE
Es neciešu; man prieks, ka varu līdzēt
Tev sevi veikt, lai aplaimotu viņu.
ĀRIJA
(Aizskarta.)
Tā nerunā! Es negribu to dzirdēt;
Tu kalpone, tev jāklus.
VIZBULĪTE
Jā, es klusu.
ĀRIJA
Es eju istabā.
(Ienāk tēvs līdz ar veci dūdnieku.)
TĒVS
Tu te, mans bērns!
Mēs tevi meklējām; še sadzirdām.
Lūk, dūdnieks uzklīdis, lai tevi priecē.
ĀRIJA
Kur tāds tev gadījies?
TĒVS
Dievs dod, kad vajga.
DŪDNIEKS
Ļauj, kundze, jaunu dziesmiņu tev dziedāt:
Tik šogad dziedāja to Tannhāuzers,
Daudz smalkiem franču vārdiem pušķodams:
Riviēre es atradu,
Tek strauts gar mežmalu
Lejup pa pianure.
Tur staigā skaistā crēature.
Tu skaidrā, saldākā figure...
ĀRIJA
(Pārtrauc.)
Kas tev par jaunu balsi, veci?
DŪDNIEKS
Jauna top,
Kad tavai sudrabbalsij līdzi trīs.
ĀRIJA
Tu jokus dzen.
DŪDNIEKS
Ak, kaut tu pasmaidītu!
No laimes jauna taptu visa pils,
Es līdzi!
ĀRIJA
Rimstat, tēvs un mīļais Kuno!
Es gribu gulēt; ejat!
(Uz Vizbulīti.)
Ej tu ķēķī!
(Ārija aiziet.)
TĒVS
Mans mīļais bērns, kā tevi mierināt?
KUNO
Vai velns, cik daudz to leišu!
TĒVS
Jā, mans dēls.
(Aiziet ar Kuno.)
*
VIZBULĪTE
(Viena.)
Kā es lai runātu, kad tevis nau!
Kad gājis pavasars, vairs neskan mežs.
Nekad vairs neskanēs. Bet skani tu!
(Brīdis klusuma.)
Kā viņa teica?
«Cik tava mīla lielāka par manu -»
Vai tā ir mīla, ko es jūtu? - Indul!
- Tavs vārds kā bite sīc, tad dūc, - tā: Indul -
Cik sevi atceros, es jutos tava;
Vai tā jau mīla bij? man šķita dzīve.
Ak, zelta laimīt, visa dzīve mīla! -
(Klusums.)
- Kad kļuvi viens, man roku uzliki,
Man skaidris avots sirdī atvērās!
Kāds neizsakāms sa1dums mani skalo! -
(Klusums.)
Vai pēkšņi? lielāka top dzīv' un mīla? -
Ver pēkšņi puķe ziedu ziedonim.
Mans rīta miglumiņš!
Nē, tu mans dienvids.
Es, tava rasas lāsa izgarošu.
Tev tavu stalto puķi veldzēšu,
Tik dziestot mirdzēšu kā stars tev acīs.
Man visas dzīsliņas kā saraustītas;
- Nau žēl man mirt! - Še mana dvaša tev!
Bet kā es miršu, tevi metot vienu?
Dzied zīle: sāpes tevim sābros stāv.
- Ak, zaļo sapnīt - milēt!
(Klusums.)
*
(Ienāk Ā r i j a, nemanot Vizbulīti.)
ĀRIJA
Ak, kā lai guļu tur, kur viņa nau?
Tik viena vieta vien man pasaulē. -
- Man sevi vajga veikt? - Nē, mīla jāveic.
Kur mūža uzticība, bruņiniek?
- Tās dziļās acis bij tik mīlas pilnas,
Kā varēja viņš iet? - Viņš tautu mīl!
Ko tad? Ko vēl? Es arī mīlu tēvu,
Un es to atstātu. - Un māti arī?
- Un māti? sapņus? - Ir vēl cita dzīve?
Viņš runāja tik spožām, tāļām acīm.
Bet tur vairs dzīves nau, ne mīlas nau!
Bet ko tad dzīve mani dzelzī slēdz?
pār manu būtni pāri projām rauj
Uz svešu pasauli? - Nē, mīla ir.
Es teicu Indulim, kāds mīlas spēks,
Un pati nezināju. Nu tā veic.
Es iešu, Indul, tevim visu teikt!
I tur vēl mīla, kur nekā vairs nau -?
VIZBULĪTE
(Klusi ierunājas.)
I tur vēl mīla ir, tik lielāka.
ĀRIJA
(Piepeši uztrūkdamās.)
Kas runā še? Kas mani noklausījies?
(Nomanīdama Vizbulīti.)
Tu, kalpone! Tu, klusā! Ā!
VIZBULĪTE
Ak mīļā!
Ko kaunies, klājot savu lepnumu
Ar dusmu dūmiem.
(Apskauj viņu.)
ĀRIJA
Nost!
VIZBULĪTE
(Nelaizdama viņu iz rokām.)
Nē; mīla veic.
Nau mīlai klausīt kauns. Tik liels to spēj,
Jo, mīlai klausot, vajga nāvē iet.
ĀRIJA
(Vēl dusmodamās.)
Nu balss tev raisījās!
VIZBULĪTE
Jā, mīla raisa.
Ej, raisi sāpes Indulim no sirds.
ĀRIJA
(Viņu apskaudama.)
Tu arī mani veic ar savu mīlu.
Es tevi mīlu, bērns; es būtu sen
Turp aizgājusi, ja ne tu.
VIZBULĪTE
Tad - es -
- Es - līdzi neiešu. Mans dievs!
(Sāk klusi raudāt.)
*
(Ienāk t ē v s.)
TĒVS
Tu tomēr negul', bērns?
ĀRIJA
Un tu?
TĒVS
Ak, es!
Man rūpes nedod miega tevis dēļ. -
Tu nespēj aizmirst viņu!
ĀRIJA
(Atiet drusku nost.)
TĒVS
- Mani gan?
ĀRIJA
(Pieiedama viņam klāt.)
Mans mīļais tēvs!
TĒVS
Viņš šodien aizgāja.
Es jutos laimīgs, nu tu būsi mana!
- Bet vēl tu viņa; vēl ne diezgan smieta!
ĀRIJA
(Pārmet.)
Tēvs!
TĒVS
Nebūšu vairs rūgts. Es tevi mīlu,
Es tevi projām aizdot nespēju.
Es nojautu, tu ej!
ĀRIJA
Vest viņu šurp.
TĒVS
Ak, dievs! Tu ej? Tad tomēr ej?
ĀRIJA
Tēvs! tēvs!
TĒVS
Es tevi nolādēšu! važās kalšu!
ĀRIJA
(Rādīdama uz leišu nometni.)
Lūk, leišu cik! Kas sargās, ja ne viņš!
TĒVS
Lai leiši pili plēš kā vilki jēru,
Kas man tur daļas, paliec tu tik man!
ĀRIJA
(Piesteigdamās pie tēva.)
Ak, tēvs! Ko es lai daru? Sirds man lūzīs -
Un tomēr -
TĒVS
(Viņu apskaudams.)
Mans bērns, sirdsasintiņš, mans dvašojums!
Tu atkal esi še pie vecā tēva! -
(Labinādams kā bērnu.)
Nu kā tu ietu, lūk, kāds pērkons nāk!
Tur leišu nometnē jau lietus gāž.
Lai papeld tie, ko tev slapt kājiņām?
ĀRIJA
Man nekait negaisi.
TĒVS
Jā, zinu, drosmīt;
Tik tev nāk galviņā tai tumsā iet;
Ne ceļa zini.
ĀRIJA
Vizbulīte vedīs.
TĒVS
Aizvien tas žeberkstēns pa kājām maisās!
(Uz Vizbulīti.)
Vai iesi prom!
(Uz Āriju.)
Tev murgus sastāsta.
ĀRIJA
Kas murgi un kas īsts - tēvs, sirds man sāp -
TĒVS
Nāc klāt un paliec, - atlaidīsies sirds. -
Tu dzīvā nāvē skrietu, leiši ķertu
Un otrreiz neatlaistu vairs no sārda!
Vai gribi gunī degt?
ĀRIJA
(Nodrebinājas.)
Ū!
TĒVS
(Jokodams paņem lāpu un tuvina tai viņas roku.)
Lūk, kāds guns!
ĀRIJA
(Tāpat iesaucas.)
TĒVS
Vai iesi vēl?
ĀRIJA
Jā, tēvs, es iešu.
TĒVS
Ak dievs! ak svētā Māre! Kur tev prāts!
ĀRIJA
(Sajūsmā.)
Lai mani sārdā sien! Lai skatās Induls,
Kas uzticīga mīla un kāds viņš!
Lai manas miesas viņa sirdi deg!
Lai šķir, kurš uguns karstāk dzeļ, vai sārds,
Vai sirds? - Lai sārdā lec! lai kopā deg!
Kad negribēja kopā laimi baudīt.
TĒVS
Viņš nelēks sārdā; Mintauts nelaidīs.
VIZBULĪTE
(Ierunājas starpā.)
Pie leišiem Induls nau, pie kūriem ir.
TĒVS
Vai tu vēl esi te, nolādētā!
ĀRIJA
Pag', tēvs!
(Uz Vizbulīti.)
Kur kūri ir?
VIZBULĪTE
Uz Vilku lauka;
Tur vajdzēja tiem spriest, kā pili gūt.
ĀRIJA
(Priekā uztraukta.)
Tad Induls viens vēl! var vēl nākt pie mums:
- Ak, mīļo tētiņ, tad viņš nāks pie mums!
Viņš mīl vēl, mīl; viņš nāks man līdz.
TĒVS
Bērns, valdies! Klausi prātam. Ko viņš spēj?
Kā Mintauts teiks, tā būs. Ar to mēs līgām;
Tam dodam karaļvārdu, viņš mums pili;
Mums neuzbrūk. -
ĀRIJA
Tu drošs; bet Mintauts viltīgs.
Tik Induls drošs un labs.
TĒVS
Es negribu
To vārdu dzirdēt.
ĀRIJA
Tēvs, es viņu mīlu.
TĒVS
Es tevi saudzēju, tev neteicu:
Viņš ir pie leišiem, jau un. kūri līdz,
ĀRIJA
Mans dievs!
TĒVS
Man ziņas ir; un gunis tur,
Kas iededzās no jauna, tās ir kūru.
VIZBULĪTE
(Iekliedzas.)
Vai dieviņ manu, vai! tad Induls viens!
ĀRIJA
Tad iešu izraut to no leišu nagiem!
TĒVS
No leišu nagiem izrausi - var būt -
Kā izrausi no leišu meitas rokām?
ĀRIJA
Tu zaimo, tēvs.
TĒVS
Tu netici? Ha, ha!
Tu esi skaistākā, - vai bagātākā?
Vai atceries, viņš nicināja mani
Par manu nabadzību reiz, -
Viņš atmet bajārmeitu, jā; tam dod -
Pats Mintauts savu meitu! Kurš to atmet?
ĀRIJA
Ak vai!
VIZBULĪTE
Nau taisnība, lai melis savīst!
TĒVS
Kā zini, ka tie meli? Kas tev teica?
VIZBULĪTE
To teic man sirds. Ko Induls mīl, viņš nemet.
Viņš labāk paliek viens; ne tautu met;
(Uz Āriju.)
Viņš arī tevi mūžam neatstās.
ĀRIJA
Tu mīļā dvēselīt, tu tici viņam?
VIZBULĪTE
Man viegli ticēt ir, jo lnduls liels.
Vai tu to nejuti?
ĀRIJA
Ā, meitenīt,
Tu mani, sievu, apkauno! Nāc!
VIZBULĪTE
(Aizrautībā.)
Mīļā,
Nu labprāt varu mirt. Es baidījos,
Kad Induls nāves briesmās acis pletīs,
Tās mīlas neradīs un paliks vaļā,
Un ieies nāvē, veļus briesminot.
Nu labprāt varu mirt.
ĀRIJA
Tev nebūs mirt.
TĒVS
Ha! ha! Šurp, Hildebrand! - Ved to tur prom!
(Ienāk v ā c u s a r g s un aizved Vizbulīti.)
TĒVS
Tā odze nelodās vairs Embotē!
Vairs nevils tēvam viņa bērnu nost.
ĀRIJA
Un tu vai savu bērnu pazīsti?
- Es pati nospriežu, es pati daru.
Es līdzi nācu tev, es aizeju.
VIZBULĪTES BALSS
(Aiz skatuves.)
Vai Ind-!
ĀRIJA
(Iekliedzas.)
Dievs! Dievs! - Ko izdarīji, tēvs?
(Aizsteidzas pakaļ Vizbulītei.)
*
TĒVS
(Viens; dobji, draudēdams pret leišu nometni.)
Ko izdarīju?-- Tevim nebūs veikt!
*
ĀRIJA
(Ienāk lēni atpakaļ.)
Tu zvērs!
TĒVS
Es nelaimīgs!
Es tēvs! nāc, mīli nelaimīgo tēvu!
Ne to kas tevi viļ, pats nāvei nodots!
ĀRIJA
Kas vairāk nelaimīgs, tas jāmīl vairāk.
TĒVS
To nepieņems ne debesis, ne pekle.
ĀRIJA
Tad es to pieņemšu ar savu mīlu!
(Priekškars.)