RAINIS
INDULIS UN ĀRIJA
JAUNĪBAS TRAĢĒDIJA PIECOS CĒLIENOS
PIEKTAIS CĒLIENS
Vilku grava.
Laukumiņš zem kupliem koku zariem. Uzmests uzkalniņš es. Nakts. Negaiss. Dzirdas
stipras lietus gāzes un ūdens krākšana gravā.
*
INDULIS
(Viens; sēd uz celma, domīgi, noskatīdamies ūdens krācē.)
Ūdens šalc un kāpj -
Kur ir, kas mīļos glābj? -
- Kur ir? kur ir, kas glābj? - Ha! nau!
(Dusmīgi.)
Šķeļ rieksta čaulu akmens, atveras
Balts saldais kodols, - kas lai prātu šķeļ,
Ka vērtos padoms?
- No spēka krūtis briest kā ezers lietū, -
Kas paraus noteku, lai neplūst pāri?
- Ko velti sēdu, sēdu, sēdu!
(Uzlekdams.)
Nau spēkam izejas nekur, nekur!
Tik atliek iziet turp, kur nau nekā.
- Kā kustons, nāvi jūtot, ievelkas
Kur dobjā kokā, tumšā bedrē mirt;
Kā biežņā vecais meža vērsis lien,
Kad puiks to izstumj, kad tik žēlīgs nau,
Ka veco nobadītu - - Laiks i man,
Man serdē pušu lūzējam:
Ne dzīvot nespēju, ne glābt, ne atriebti
Es esmu atnācis, lai gūtu nāvi.
(Vērodams.)
Kā ūdens šļāc un kāpj! Tam ir, kur iziet.
(Piepeši.)
Pie tevis kritu, Zemes māte, ņem!
- I tev ar varu jāatver ir mute,
Ar lāpstu jāpašķir ir akmens zobi,
Ne labprāt mani pretī ņem.
- Ū! raksim kapu, Uģi, tev un man.
(Ienāk t r ī s k ū r u k a r e i v j i un noskatās uz Induli. Par brīdi.)
PIRMAIS
Ko dari, Indul, viens?
INDULIS
Es daru to.
Kas vieni pamestam ir jādara.
OTRAIS
Ko roc?
INDULIS
Es roka kapu.
OTRAIS
Dievs un tēvs!
INDULIS
Ko brīnies, Ciemald? - Ko tu nāc? Tu zini,
Kas nāk, tam jāmirst še, kur Joda valsts.
TREŠAIS
Ak, Indul! dārgais, nāc pie mums un dzīvo!
INDULIS
Es diezgan dzīvojis es nespēju
Jums brīvi glābt, tad nevaru vairs dzīvot.
PIRMAIS
Mēs, tavi Joda brāļi, tevi lūdzam;
Mēs matus cirtām, pirkstus mērcām asnās,
Mēs zvērējāmies mirt priekš dzimtenes, -
Mums pašiem mirt nau bail, bet citi mirs.
OTRAIS
Draugs, kungs! ar varu tevi nesu līdz!
(Grasās Induli ar varu vest sev līdzi.)
INDULIS
Tu, Ciemald, stiprākais, ne gudrākais.
OTRAIS
(Atlaižas.)
Ak, žēl, tā būtu aši.
PIRMAIS
Ja nenāksi pie mums, mēs nāksim šurp
Un lielā miršanā pie tevis mirsim.
INDULIS
Ak, ko tu runā, draugs! Tu mani plēs! -
Bet jums vēl dzīvot būs, jūs kūru zieds.
Es citād' nespēju, man jāpaliek.
Un vēl es pavēlnieks, - tad klausat, ejat!
KAREIVJI
(Rūcot aiziet.)
*
INDULIS
(Viens.)
Cik smagi mīlu nest! daudz vieglāks naids.
Ha! ha!
(Rok zemi.)
Ak, draugi nāks! Kā viņus atturēt?
Un ļaudis mirs, būs liela miršana.
Uz mani gulsies viņu kautās dzīves.
Vai! vai!
(Uztraukumā.)
- Arvienu vairāk spiež: Kā glābt? Kā glābt?
Ak, dievs, ak, Jods, ak, Pērkons, ūdens, līdzat!
(Vērodams.)
Kā ūdens plūst, kā dobē sastrēdzas!
Sāks pāri skriet pār pašu sauso vietu,
Kur Pērkons gunskuru sev uzcēlis
Zem tūkstotsgadu ozollapu biežņas,
Ha, ha, ha, ha!
(Rok zemi.)
*
(Ienāk k ū r u k a r e i v j i, klusi, noskatīdamies.)
PIRMAIS
(Rādīdams uz Induli, čukstot.)
Tur, tur! sev kapu rok. - Tās briesmas skatīt!
Pa laikam raud un smej, un lād, ka kūp.
Tik sauc: Kā glābt? Kā glābt? - un nevar rast.
OTRAIS
(Stipri.)
Ho! Indul, Joda brāļi visi klāt.
INDULIS
(Pamezdams skatu atpakaļ.)
Pie velna, mirēji! Cik daudz to nelgu!
PIRMAIS
Lai neprāts ir, ko dari tu, ko mēs,
Tad taču pašu griba, pašu darbs,
Pie Mintauta tik kalpi, mēs un leiši.
KAREIVJI
(Šur tur apsēstas, sastējas grupās.)
INDULIS
(Pēc brīža.)
Velns! dievs! - Kā glābt? Kā glābt? -- Kā glābt tik daudzus!
Kā kapuzemes jūs man virsū brūkat.
Ū! ū!
(Tad rok atkal.)
(Dzirdams troksnis, kā no nācēja.)
PIRMAIS KAREIVS
Kas vēl tur nāk? Mēs, liekas, esam visi.
OTRAIS
(Lūkodamies.)
Ak dievs, tas vecis ir!
CITS
Nē, nevar būt!
PIRMAIS
Ak vai man! vai man! Šķirat viņam ceļu!
*
(Ienāk, segā ietinies, salīcis P u d i ķ i s.)
PIRMAIS KAREIVS
Dievs tevi svētī, veci!
OTRAIS
Viss nu beigts.
PUDIĶIS
(Dobji.)
Indul!
INDULIS
(Aši apgriežas, piepeši.)
Kas tas? Kas tā par balsi? Kas tu esi?
Tā mani nebiedē ne spoks no kapa!
PUDIĶIS
Tu, jaunais, kapu roc, man, vecam, gulties.
INDULIS
(Viņu strauji apskaudams un atkal palaizdams.)
Tēvs! tēvs! Ko tu man dari? Kam tu nāc?
Nu pārāk smaga taps man beigu stunda.
INDULIS
Dēls, neatstum! Mans lāsts ir tevi sitis.
INDULIS
Mans liktens mani sit. - Tēvs, nāc pie manis.
Nu viss ir beigts. Es rakšu i priekš tevis.
(Rok. Klusums.)
*
PIRMAIS KAREIVS
Ko mēs Lai stāvam? raksim arī sev!
Kam lāpsta, kaplis, kam ir zobens, šķēps.
OTRAIS
Kam nau, ar nagiem: tā sev vilks rok alu.
TREŠAIS KAREIVS
Kur tas ir redzēts? vīri rok sev kapus!
CITS KAREIVS
Kur mūsu mīļie paliks? Vai! - tie mirs.
Kas viņus apkops? Kas tiem kapus raks?
PUDIĶIS
Tos apraks kaprači, - ko bēdājat?
Nāks lijas, suņi, mušas, maitēži;
Nāks kraukļi, vārnas, tie jau nesmādēs.
Un riebsies tiem, - tad puvugabalus,
Lai gluži melnus, mežcūkas vēl ēdīs.
Tām nekait arī tas. - Ko bēdājat?
Kad vēl kas atliks, apraks kukaiņi.
Par visiem gādās mūsu Zemes māte.
(Klusums.)
VIENS KAREIVS
(Rakdams.)
Man karsti kļuva, ū!
PUDIĶIS
Gan auksti kļūs,
Kad vēsā ūdens kapā gulēsim.
INDULIS
(Pilnā uzbudinājumā.)
Lāsts! lāsts! lāsts!
No sāpēm dzimst uz sāpēm, sāpēs mirst.
No sirds smeļ spaiņiem labu, - ļaunums top.
No dzīves tūkstotstautu dzēš kā dzirksti.
No spēkakrama nešķiļ guni dzelzs.
Skan mutē bēru dziesmas, sirdi lāsts.
Ū, lāsts!
(Pērkoņa grāvieni top spēcīgāki.)
Ko, pērkon, rībi tukšām bungām? - lāsts!
Ver debesis un sper, ko vari darīt?
Tev spēka nau pret mani - tā kā man
Pret Mintauti, kā ūdenim pret krastu.
(Tuvodamies skatuves dibenam, kur sāk nākt ūdens.)
Ko krāc tu, strauts? Vai vari liegt man rakt?
Vai dzīt mūs gribi? Tevi aizbērsim.
KĀDS KAREIVS
Še bieži pārplūst strauts un slīcina
Vai visu leju tur; tad aši jābēg.
INDULIS
Jods! metat kapus! novēršam to straumi,
Lai pilnu nepielej, ko izrakām.
Tur, Joda brāļi, sviežat Joda klēpi!
(Piepeši stiprā uztraukumā.)
Ū! ū! ū! - Aizturēt - sakrāt - raut -
Ū! Krāks - skries - lauzīs - trakos -
Ū, visu noslaucīs!
Mēs brīvi. brāļi! Kā šis strauts! Mēs veicam!
Prieks, prieks! - Jūs glābti! visa tauta glābta?
A-ū! tik rokat! strautu aizsprostat!
(Atslīd no uztraukuma uz celma.)
Vai priekaplūdu straume man! gāž?
Tik aizrasts prieks.
(Uzlec atkal.)
Ko klusu stāvat, brāļi!
Vai neredzat, ka glābti? - Rokat! rokat!
KAREIVJI
(Nesaprazdami rok, stāv, nāk klāt.)
PUDIĶIS
(Uz, Induli.)
Vai lielās sāpēs dievs tev ņēmis prātu?
INDULIS
Nē, lielās sāpēs raisījās man prāts;
Man rāva pušu kūtro domu dambi.
- Rakt! strautu aizsprostot! to straumi krāt!
Tad pēkšņi pārraut! - Straume šalti šļāks
Un pēkšņi leju pārplūdīs un - leišus;
Tie glābties nespēs jēgt, - tik skriet, tik bēgt!
(Klusums, tad piepešā saprašanā visi sāk runāt, saukt, apskauj Induli, cilā zobenus; vicina cepures.)
KAREIVJI
Ā! tiesa! tiesa! rokam! rokam! rokam!
VIENS
U, u! ne kapu sev, bet varmākam!
OTRS
Un kūriem piemiņu uz tūkstots gadiem!
CITS
No kapurakmes strauts jau sprostots gan.
PIRMAIS
Sen guļ viss augšums pilns kā ezers, melns.
OTRAIS
Pa gaisu ezers nāk - u! zemē krīti!
VAIRĀKI
Ū! rokat! rokat! - bēgat! vaļā! vaļā!
(Atjaunojas gaviles, liels troksnis kā no piepeši vaļā parautas straumes. Turpinājas ilgāku laiku.)
INDULIS
(Atsēstas noguris uz celma.)
Ak, rimstat gavilēt: tie brāļi, leiši!
KAREIVJI: VIENS
Vai dzirdat! dzirdat! Kā tā gāzme gāž!
OTRS
Kā trakais sumbru bars pa mežu drāžas!
TREŠS
Kā sīpa, vētra, silu laužot, grauj!
CITS
Kā siri, siši brēcot zemē brūk!
PIRMAIS
Klau! klau! skan briesmu kliedzieni no leišiem!
INDULIS
(Sagrauzts.)
Ak dievs! mans dievs! tur mūsu brāļi brēc!
Trīsdesmit tūkstots brāļu man uz sirds!
Sirds, izturi vēl brīdi! -
(Paceldamies, uz kareivjiem.)
Joda brāļi,
Nu laiks ņemt Emboti!
KAREIVJI
Jā, Jā! - nāc ved!
INDULIS
(Uz Pudiķi.)
Ved, Pudiķi! - Es spēcīgs neesmu,
Par daudz es brāļu nokāvu, jūs glābdams,
Man atliek mirt.
PUDIĶIS
Es palieku pie tevis.
Reiz gāju jau. - Tev acis aizmiegšu.
INDULIS
(Uz jauno vadoni.)
Ej tu, tu drošs, tu stipris, skaidris;
Mans padoms, gars ar tautu līdzi ies.
Tik saudzat manu sievu, veco tēvu.
(Pievelk sev klāt.)
Nāc, teikšu tev, kā pili lēti gūt.
- Dod ugunszīmi mums, ka pils ir kūru.
JAUNAIS VADONS
Sveiks, Indul! Gaidi mūs!
INDULIS
Es gaidīšu!
KAREIVJI
Sveiks! Sveiks! Sveiks!
(Visi aiziet.)
*
(Paliek I n d u l i s un P u d i ķ i s.)
PUDIĶIS
(Uz Induli, kurš sēd uz celma.)
Mans dēls, tu noguris?
INDULIS
Nāc, runa vien.
PUDIĶIS
Tu mani veici, dēls; tev jaunais prāts.
Es jūtu tevī spēku, kaut viņš svešs.
Nu tavs ir laiks. Nu dzīvosim.
INDULIS
Es miršu.
PUDIĶIS
Kad svešo novērstu, tu nemirtu.
INDULIS
Ko tu par svešu sauc, ir jaunais spēks,
Kas augs iekš mums, caur ko mēs būsim brīvi.
To meklējot, es maldījos un lūzu.
Ko darīt šinī laikā, nesaredzu,
Es veicu gan, bet ziedoju par daudz;
Bet pāri laikam saredzu, kas būs.
Nau tautai vajdzīga vairs mana dzīve,
Bet mana nāve. Tā man lieciniece.
Jo tauta mūžam būs, un viņā paliks
Mans gars un audzējs spēks, un mana mīla
Caur tūkstots gadu vaimanām un jūgu -
- Un galā uzvarēs.
PUDIĶIS
Lai sekmē dievs!
Kaut spētu dzīvē tevi turēt, dēls!
*
(Ienāk leišu k a r e i v s.)
LEIŠU KAREIVS
(Runā atpakaļ aiz skatuves.)
Te Vilku lauks; te Joda akmens tuvu.
Lūk, divi vīri! -
(Uz Pudiķi.)
E, kur Joda akmens?
PUDIĶIS
Tepat aiz mums ir ziedu vieta dieviem.
LEIŠU KAREIVS
(Saukdams.)
Te ir! nāc šurp!
*
(Ienāk M i n t a u t s.)
MINTAUTS
Man kājas ūdens smagas.
(Uz kareivi.)
Kas sēd? vai kūrēji?
PUDIĶIS
(Uztrūkdamies.)
Pats kunigaikstis!
INDULIS
Tu, Mintauti! - Pats Jods, ko meklē Joda?
MINTAUTS
Tu, Indul, sēd' še? nejaud? briesmas! briesmas!
Vai! Mana Lietava! vai Lietava!
Man tūkstots, tūkstots pulki slīkst un klīst
Kā peles, žurkas, pārsteigtas no plūdiem.
Es bailēs bēgu Joda pielūgties.
INDULIS
Tu neticēji Jodam.
MINTAUTS
Dievs un Jods?
Es Joda uguns krēslā nosēdos,
Nu mani soda Jods ar ūdeni.
INDULIS
Ne Joda nau, ne dieva, - ir tik sods.
Sev visu dari pats, - pats sods, pats alga.
Tu kūriem nesi nāvi, kūri tev.
MINTAUTS
Ko kūri spēj? pret tūkstošiem tā sauja!
- No debess ezers vērās, gāza Jods.
INDULIS
Jā, debess ezers vērās, - kas to vēra?
MINTAUTS
Dievs, Jods un velns!
INDULIS
Nē, - saujiņa un viens,
- Es strautu aizvēru, es atvēru;
Es dieva lietu krāju ezerā;
Es gāzmes varu žņaugos saskāvu;
Es vaļā palaidu kā palu plosu. -
MINTAUTS
Tu, Indul, tu?
Tu strautu aizsprostoji? - Tevī velns!
INDULIS
Es kapa raku sev, nu tiks jums,
Nu tavai spaiduvarai telpas taps.
MINTAUTS
Tu, tevī Jods un Pērkons, vīsi dievi,
- Kur tev tik plaša dvēsle visus tvert!
- Ak, Indul, tava galva
Sver viena vairāk ne trīsdesmit tūkstots.
Dod man šo galvu, pasaule būs mana.
INDULIS
Ko līdz tev galva vien, kad nau šīs sirds?
No tas sūc galva spēku.
MINTAUTS
Dod tik galvu!
INDULIS
Ko līdz tev galva, kad tā gūstā būs?
Tik brīva galva spēj, tu visu spied;
Tu mazo nicini un krīti pats.
MINTAUTS
(Atkal no jauna sāpju pārņemts.)
Trīsdesmit tūkstoši! ak, Lietava!
INDULIS
Mēs abi grēkojām; es atpirkšos,
Šo galvu došu par trīsdesmits tūkstots.
MINTAUTS
(Pārsteigts, vēl sāpīgāk.)
Nē! tagad dzīvo! bēdz man līdz un dzīvo!
Mans dēls un brālis būsi, galv' un sirds!
INDULIS
(Drūmi.)
Es saistīts še, es gaida uguns zīmi,
Ka pils ir kūru.
MINTAUTS
(Uz Pudiķi rādīdams.)
Dod to šim un nāc!
INDULIS
Es šinī zemē, - (Paceļ sauju zemes.) es šīs zemes elpa.
Kas spētu aiznest kūru zemi leišos?
MINTAUTS
Pats saki leišus mīlējot, pats saki,
Ka visu spējot mīla. -
INDULIS
- Jā, mīla visu spēj,
Es saistīts še, es gaidu mīlas zīmi.
MINTAUTS
Es gaidīt nevaru; klīst leišu dvēsles
Kā baltas dūjas, ērglim uzkrītot.
INDULIS
Ej, ved uz Kuiļu kalnu! pulcē tur!
No tā dzird tāļi taures salasmei. -
Tad šaipusē skrej vākt! ved cauri še,
Uz Kuiļu kalnu cita ceļa nau.
(Uz kareivi.)
Tu Valkmal, steidzies līdz un rādi ceļus,
Kā briesmās paglābt mūsu brāļus leišus.
MINTAUTS
Sveiks, Indul, brāli! nāksi?
(Aiziet.)
INDULIS
Še man vieta.
MINTAUTS
(Atgriežas un apskauj Induli, tad aiziet.)
*
(I n d u l i s un P u d i ķ i s vieni.)
INDULIS
(Uz celma atsēstas, klusi.)
Ak vai! trīsdesmits tūkstots! trīsdesmits tūkstots!
PUDIĶIS
Bet kūri glābti!
INDULIS
(Tāpat.)
Jā.
PUDIĶIS
Ko uguns zīmes nau vēl? - Nakts un negaiss.
Tik melna nāves nakts, - es vīrs, bet drebu.
- Kas tie par soļiem? Nāk! šai pekles rīklē!
Kas rīja tūkstošus un vēl nau pilna.
- Kas balts? - Ar gariem svārkiem. - Kūrējs?
(Sauc.)
Ē!
*
(Ienāk kā balts tēls Ā r i j a un apstājas.)
PUDIĶIS
Ko neatbildi? - Stāv. -
(Piepeši kā pazīdams, iesaukdamies.)
Kas esi? Dievs!
Kā vācu spoks? Jau esi nokauta?
Kā lēlis ilgās nāc pēc dzīvas asins,
Lai pati dzīvotu?
ĀRIJA
(Klusi.)
Lai dzīvotu!
(Vēl klusāk.)
Vai viņš starp dzīvajiem?
INDULIS
(Piepeši uzlēkdams, viņu apskaudams.)
Ārija!
ĀRIJA
Ak, Indul!
INDULIS
Es - tu - tu mīla -- mūžīgā - tu mana!
ĀRIJA
Pie tevis atkal esmu, Indul, mūžam!
INDULIS
Sirds slepen cerēja: sirds zināja. -
ĀRIJA
Uz dzīvību vai nāvi, tik pie tevis!
- Kā nakts un briesmas, asins pretī šāvās!
Kā nerast drebēju, par vēlu nākt!
- Tu dzīvs, tu mans, tu viss!
(Atslīgst Induļa rokās.)
-Cik saldi reibst!
No rokām metu trako zirgu grožus,
Tu mani cel no ratiem stiprām rokām!
INDULIS
(Nones un atsēdina viņu uz celma, sedz savā segā.)
Cik izslāpusi tu! Cik sasalusi tu!
Ls tēvi segā tinu.
ĀRIJA
Turi mani!
(Starpbrīdis nesamaņas, tad klusi sāk runāt.)
Cik laimīga es esmu! - Turi mani!
Mēs gaisā lēni slīdam prom no dzīves. -
INDULIS
Jā, prom no dzīves mani straume rauj,
Top smaga mana dzīvība no citām,
Kas, manim pieķerdamās, ziedojās.
ĀRIJA
(Uztraukdamās no atmiņām.)
Ak jā, tev pieķērās un ziedojās!
Ak, briesmas minēt! -
(Atslīgst atkal nesamaņā; tad citā skaņā.)
Acis slēgt, būt laimē!
Es, jauna. mīlētāja, nezināju,
Ka otrreiz, vairāk tevī iemīlējos. -
INDULIS
(Drūmi.)
Tik šonakt svinam īsto kāzu nakti:
Mums auku taures pūš un smalko mežs.
Ar straumēm lietus izgāž svētību,
Par svētku lāpām zibens liesmas dedz,
No prieka kūleņo pār krastu strauts.
ĀRIJA
Ak, prieku! laimi! - Neesi tik rūgts!
- Es gluži laimīga - - viņš stāv tik drūms?
(Rādīdama uz Pudiķi.)
INDULIS
(Uz Āriju.)
Tu drebi vēl? Tev salst?
PUDIĶIS
(Pieiet pie Ārijas un sedz viņas kājas ar savu segu.)
Še mana sega!
Tev ietīt kājiņas. Cik mazas, ak!
(Uz Induli.)
Es tevi saprotu, mans nabags dēls.
INDULIS
Ko nopūties tā, tēvs?
PUDIĶIS
Viss bojā ies.
(Viņš berž spožu savu dunci.)
ĀRIJA
(Uz Induli.)
Tver, turi ciešāk! - Laime ir tik īsa.
INDULIS
Bet mīla ilga, mirkļa mūžība.
Vai simtu gadus kopā pavadīt,
Vai mazu brīdi tavu roku skart
Un atlaist nesilstamu, ledus aukstu;
Vai vienā saulē ritēt līdz ar zemi,
Vai paspīdēt, cik zibens zib, un zust -
Viss vienā sver, un pasauls dzīves laiks
Man nespēs vairāk dot kā pēkšņa nāve,
Kas jausmas dzirksti dzēš, kad acis spīd.
Bet nespēj mūžību no mīlas dzēst.
ĀRIJA
(Dzīvāki.)
Jā, - runāsim! man silts. - Lūk, mīļais!
Es nesaprotu tevi, tavu sapni,
Bet tēvu metu - ak, viņš mani mīl! -
To devu tev -
INDULIS
Tu devi vairāk! cēlāk!
Tu pati nezini, cik daudz tu devi:
Uz jaunu dzīvi mīlas maigumu.
Ko naids un vara nespēs, mīla spēs.
Pēc mūžiem mīla vienos tos, kas cieš.
No sievas sirds nāks gaišā, maigā vara
Un laikā nezudīs vairs, kamēr veiks.
ĀRIJA
(Palūkojas uz Pudiķi un iedrebas.)
INDULIS
Tu drebi vēl? tev salst?
ĀRIJA
(Klusi.)
Man bail no tā!
Tik drūms un asins acīs.
INDULIS
(Uz Pudiķi.)
Tēvs, ko drūms?
PUDIĶIS
Es priecīgs, paredzu, kā tevi glābt.
INDULIS
(Uzliesmojošā dzīves priekā, baidīdamies.)
Jā, mīļais tēvs - varbūt es varētu -
Varbūt vēl tomēr dzīvot - mīlas spēks
No nāves augšā ceļ kā ziedoņsaule,
Kā miglas ielien zemē kautās dzīves -
Ak, laimes aizmērs, mīļā, tevi nest!
(Viņš, nomezdamies ceļos, saņem Āriju rokās.)
ĀRIJA
Uz dzīvību un nāvi, tik pie tevis!
Nes mani prom no šenes baigu nakts!
Lūk, tur jau sārtums austi Tur dzīve nāk.
(Rāda uz blāzmu no Embotes pils.)
INDULIS
Vai gan jau garām nakts un nāvei gals?
Vēl šķita tumšāks topot tumsas dziļums.
Vai saulei laiks?
PUDIĶIS
Ha! ha! - Laiks ugunīm!
Vai uguns zīmi nenoproti? - Deg!
ĀRIJA
Kas deg? - Kad smejies tu, tad liksta draud.
INDULIS
(Piepeši saprazdams.)
Mans dievs! tā -
ĀRIJA
Kas?-- Vai liesmās mūsu pils?
PUDIĶIS
Tā nau vairs jūsu pils.
ĀRIJA
(Piepeši pieceļas un iet.)
Mans tēvs! mans tēvs!
Man jāskrej tēvu glābt. Nāc, Indul, skriesim!
INDULIS
Ja, skriesim, steigsim glābt.
PUDIĶIS
Tur nau ko steigt.
- Jo Induls jāglābj, ne tavs tēvs.
(Viņš piepeši ar dunci ievaino Āriju.)
ĀRIJA
Vai! Indul -
(Viņa paģībst Induļa rokās.)
*
INDULIS
(Iesaukdamies.)
Vai, draugs. ko dari? - Vai man! mīļā, baltā!
(Viņš maigi nosēdina Āriju zemē pie celma un pūlas apturēt viņai asinis, noplēzdams sev no drēbēm apsaiņus.)
Kā asins tvert? kā pārsiet? - Lēnāk sūcas.
Sirds sitas vēl, vēl turas dvašā dzīve!
PUDIĶIS
Tā nedzīvos, - bet tu nu vari dzīvot.
INDULIS
(Rūgti.)
Ko vairs lai dzīvoju, kad gaismu ņem?
- Jums savu dzīvi visu atdevu,
Tad ļaujat man jel tik: priekš sevis mirt!
PUDIĶIS
(Sāpīgi.)
Tev labu gribēju.
INDULIS
Pret manu gribu.
Man labu dara tas, kas grib, ko es.
PUDIĶIS
No viņas nāk viss posts. - Tā ir par skaistu.
Man dūšas nebij agrāk durt - mans grēks!
Nāc, skūpsti mani, dēls.
INDULIS
(Klusi.)
Es nespēju.
PUDIĶIS
(Galvu saņemdams, aiziet prom.)
Ak vai man! vai man! vai man!
*
(I n d u l i s un, vēl paģībusi, Ā r i j a vieni, Aiz skatuves dzirdas balss.)
BALSS
Ārij! Ārij!
ĀRIJA
(Pamostas un klusi iesaucas.)
Vai tētiņš sauc!
INDULIS
Tu mosties, dārgā dvēsle?
ĀRIJA
Caur miglu dzirdu tēvu, - ak, mans prieks!
*
(Ienāk Ā r i j a s t ē v s un P u d i ķ i s atpakaļ.)
BERNEKS
(Uz Pudiķi.)
Vīrs, kur ir Ārija?
PUDIĶIS
Še viņu skati!
BERNEKS
(Ieraudzīdams Āriju Induļa rokās.)
Ā, tu to nokāvi, man atņemdams!
Tad izdves pats!
(Metas viņam virsū ar šķēpu.)
PUDIĶIS
Nolādēts! šķēpu nost!
(Viņš gan novaira dūriena spēku, bet Indulis tomēr top ievainots.)
INDULIS
Ā, esmu ievainots!
ĀRIJA
Vai, tēvs!
PUDIĶIS
Tad mirsti!
Kā tava meita, svešais posta dzimums!
(Izsit viņam šķēpu no rokām un grib viņa nodurt.)
INDULIS
Stāv', Pudiķi! - Par daudz jau nāve pļauj.
PUDIĶIS
(Apstājas un paliek tuvumā stāvot.)
ĀRIJA
Nāc, tēvs!
TĒVS
Kā nākšu, bērns? Tu viņa rokās.
ĀRIJA
Vai, tēvs, nau gan' tev nokaut mīlas vārdā ?
To ziedudvēslīti, to Vizbulīti,
Vēl gribi Induli?
INDULIS
Vai! Vizbulīte?
ĀRIJA
Ak, briesmas! - Galviņa kā nokārās!
- Tā mīla augstāka par visu prātu!
Uz viņas lūpām lūza vēl tavs vārds.
INDULIS
(Iekliegdamies.)
Vai!
Es cikkārt graizīts miris, - cikkārt atkal
Uz dzīvi celts no sāpēm un no mīlas!
Es piekusis. - Cik briesmīgi ir ļaudis!
(Brīdi klusums.)
ĀRIJA
(Kā mierinādama tēvu.)
Vai, tēvs, tu nepriecājies, ka tavs bērns
Tik laimīgs mirst?
TĒVS
Ak, nemirsti, mans bērns,
(Nometas ceļos un apskauj viņu.)
ĀRIJA
Skauj abus mūs, tad dzīvosi i tu,
Un dzīves sārdā līdz degs tava liesma.
TĒVS
(Aizgrābts, apskauj arī Induli un pieceļas.)
Mans bērns, - mans dēls, tev pāri darīju -
INDULIS
Ne man, bet tautai, - atdari pie tās.
(Atslīgst pret celmu.)
PUDIĶIS
(Cīņā ar sevi, klusi.)
Indul! un es -?
(Aiz skatuves dzirdams troksnis no ejošiem kareivjiem.)
ĀRIJA
Vēl kara troksnis?
INDULIS
Ak, mums drīz būs miers.
ĀRIJA
Skauj mani ciešāk, Indul, lai man silst.
*
(Ienāk M i n t a u t s ar leišu kareivjiem.)
MINTAUTS
(Uztraukts, sagrauzts.)
Ū! Ū! vēl esi še, mans brāli, Indul? -
- A, Indul, Indul!
INDULIS
(Klusi.)
Še, mans brāli, Mintaut!
MINTAUTS
(Ieraudzīdams Bemeku un Āriju.)
Ā, vācis še! - Un lielā karaliene!
INDULIS
(Tāpat.)
Uz nāvi gurusi.
MINTAUTS
Es liecu galvu:
Tu svētīts, Indul, - guvi augstāko.
Ņem dārgo nastu, iesim!
INDULIS
Nevaru.
MINTAUTS
Ko klusi runā?
INDULIS
Nāvei klusa balss.
MINTAUTS
(Uztraukts.)
Nau tiesa! Nāve brēc ar tūkstots balsīm!
Es nepazinu sāpes, nu tās ārdās.
Trīsdesmit tūkstots mani grauž un žņaudz,
Pa muti sirdi rauj! Ir vieglāk mirt!
INDULIS
Tavs sods ir dzīvot!
MINTAUTS
(Iekliedzas.)
Kur būs Lietava?!
INDULIS
Ak, nebrēc, Mintaut, Lietava vēl būs!
Augs liela, sava; gar. vēl atkritīs.
Bez savas gaismas esat, - tad nāks laiks:
Ko mēs ar ceram, varam, nepanācām.
To panāks mūsu tautas: vienosies!
Jo mēs tik kopā varam uzvarēt,
Jo mums tik tautā paliek pēdējs spēks.
Laiks vizot ved mūs visu tautu valstī,
Kas balto jūru slēdz kā rotaļā,
Un visām tautām brāļu roku sniedz.
MINTAUTS
Par mani lielāks, lndul, tev ir gars,
Tik nau tavs gars šīs saules un šī laika.
Mans spēks no naida nāk un tavs no mīlas;
Tavs tevi nāvē ved, mans mani dzīvē.
Sveiks!
(Viņš apskauj arī skūpsta Induli.)
INDULIS
Sveiks! i mans reiz vedīs dzīvē.
MINTAUTS
(Aiziet līdz ar leišiem. Brīdi klusums.)
*
ĀRIJA
Nu lielais klusums nāk.
INDULIS
Mēs ejam pretī.
(Atkal klusuma brīdis.)
PUDIĶIS
(Klusi.)
Tu, Indul, ej, - no manis neatvadies!
Kā lai es dzīvoju bez tava vārda?
(Stiprāk.)
Vai nespēj vēl?
INDULIS
(Kā aizmirsies, atmozdamies.)
Ak, draugs! ak, tēvs, es nespēju!
Pie tevis nāku, - kājas tik ir vāja?
(Pieceļas, lai nāktu pretī.)
PUDIĶIS
(Piesteidzas pie viņa, apskauj, sēdina, skūpsta.)
Tā es tev darīju, bet tu - tu liels -
INDULIS
Man lielās sāpes māca visu nest,
Tu esi pirmais, ko es mīlēju. -
PUDIĶIS
Bet tevi mīlēs vēl pats pēdējais.
- Nu varu dzīvot tavam uzdevumam.
INDULIS
Tam dzīvos audžu audzes, tas ir tāļš,
Tik tāļš kā mūžagals, kur satiekas
Ar naidu mīla, rokas pāri stiepjot.
(Uz Barneku.)
- Tu tēvs!
(Uz Pudiķi.)
Tu draugs! Jūs rokas nesniegsat.
BERNEKS
(Atkāpjas soli atpakaļ.)
PUDIĶIS
(Stāv drūmi.)
INDULIS
Vēl simtus gadus būs starp jums tik naži.
Tik mīla vieno: vēl i tā tik nāvē.
Būs citas rokas, kas reiz sadosies.
ĀRIJA
(Klusi.)
Man, Indul, auksti top.
INDULIS
Drīz sasilsi.
Mēs jaunā, siltā saulē ieejam,
- Laid, dzīve, vaļā savus skāvienus!
Nu sīksti turies! - Izraujat no dzīves!
(Rūgti.)
- Tu, Pērkons, esi žēligs! liesmas met!
Lai, mūsu miesas raisot, skaidrā guns
Par vienu garu kausē dvēseles,
Kam citas vienības šai saulē nau.
(Mazs brīdis klusuma.)
Ko? zibens nesper? - Kur tavs spēks?
Jums abiem varas nau, ko vienu veikt:
Ne ūdens krustītājs, ne uguns spērējs!
(Lēni.)
Vai tu jau guli, Ārija?
ĀRIJA
(Klusi.)
Ak, Indul!
INDULIS
Mūs zeme līdz ar debesīm grib šķirt,
- Bet jūsu griba sašķelsies pret mums,
Ko lēni sūcies, asins, aši tec!
(Viņš norauj sev no ievainojuma apsēju, tā ka asins sāk tecēt.)
Lūk, strautu rāvu: tūkstošus viņš kāva.
Kauj v i e n u asinsstrauts, ir tikai viens!
(Uz Āriju.)
Lūk, mīļā: kopā mūsu asins plūst!
Kur sārti asins līs, tur ziedi augs,
Var būt i piemiņa, kā rasa ziedos.
ĀRIJA
(Ievaidas un mirst.)
Vai, Ind -.
INDULIS
Tu aizej, mīļā?
(Uz Pudiķi.)
Cērt nu, draugs!
PUDIĶIS
(Raudot iesaucas.)
Vai! nespēju, mans draugs!
INDULIS
A! a! tu necērt!
(Uz Āriju.)
Pagaid' mani, mīļā!
(Paceldams savu zobenu gaisā,)
Nāc, baltā dzelzs, kam amats dzīves šķirt,
Še divas dzīves nāvē savieno!
Ak, Ār -.
(Zibens spēriens apgaismo skatuvi.)
(Priekškars.)