RAINIS
JĀZEPS UN VIŅA BRĀĻI
Traģēdija piecos cēlienos
TREŠAIS CĒLIENS
Ēģiptē, Tēbu pilsētā.
Valdnieka pils iekšējais pagalms, kurā notiek lielas tautas sapulces. Vienā sienā
paaugstināts balkons ar baldahīnu pret saules stariem. Gar malām balkonam durvis uz
valdnieka iekšējām telpām jeb «biju namu». Balkonā divi troņa krēsli;
balkona malas apklātas dārgām segām un spilveniem. Zem balkona starp abām durvīm uz
biju namu arī troņa krēslis uz pakāpēm. - Otrā sienā starp augstiem pīlāriem
skats uz pils ārējo pagalmu, kur gaida ļaudis. - Viss iekšējais pagalms iežogots no
pīlāru rindām.
Pagalms pilns ļaužu: ierēdņi, priestri, augstmaņi un tauta. Top svinēti pļaujas
svētki, kuros izda1a dāvanas un pacienā tautu.
(J ā z e p s tagad gadus 30 vecs, stāv uz ģērbies platos, baltos zīda svārkos, ar zelta tērpu pāri un zelta rotām; galvā viņam ēģiptiešu augsto valdnieku galvas rota. Uz balkona malām uzlikti lieli trauki, kuros sakrautas dāvanas priekš valsts lielajiem: zelta sprādzes, rotas, gredzeni un citi dārgumi. A s n a t e, tāpat grezni ģērbta ēģiptiešu svētku drēbēs; viņa gadus 25 veca. E f r a i m s un M a n a s e, viņu bērni, 8 un 9 gadus veci, stāv līdzās mātei.)
ĻAUDIS
(Klanās Jāzepa priekšā, sauc.)
Lai slava, slava, slava tev!
ASNATE
(Arī klanās Jāzepa priekšā.)
Mans kungs un draugs, tev slava, slava, slava!
JĀZEPS
(Sniedz viņai rokas pretī un sēdina sev līdzās troņa krēslā.)
AUGSTMAŅI
(Klanās vēlreiz Jāzepa priekšā.)
Tev slava, slava, slava, lielais Nofer!
VIRSPRIESTRIS
Tev debess dod, tev zemes klēpis nes,
Tev Nils lej svētību un Amons sauli -
Tu savos rudens pļaujas svētkos sauc,
Mēs nākam visi, tevi slavējot.
(Lielie i e r ē d ņ i.)
PIRMAIS
Tu melnās zemes augš- un - leju valdnieks!
OTRIS
Tu virsējs kungs pār četriem zemes vārtiem!
TREŠAIS
Tu pātagu un šķēpu izdalītājs!
ĻAUDIS
Tev slava, slava, slava!
PIRMAIS AUGSTMANIS
Tu Nila atslēdzējs un aizslēdzējs!
ĻAUDIS
Tu! Tu!
OTRIS
Tu maizes audzētājs un maizes pļāvējs!
ĻAUDIS
Tu! tu!
TREŠAIS
Tu slāpju dzesējs, alku remdētājs!
ĻAUDIS
Tu! tu!
JĀZEPS
(Paceļas no krēsla.)
ĻAUDIS
Tev slava, slava, slava, saules dēls!
JĀZEPS
Man sapnis bij un viss vēl ir kā sapnis.
(Izpleš rokas plati.)
Jo, lūk! Jūs paužat: nu es esmu Nofers,
No baltiem Tamahu līdz brūniem Amu,
No Hora un no Zeta mantiniekiem.
No vārgās Kuž līdz melniem Nahasu,
Un saul' un mēnesis, un visas zvaigznes,
Es redzu, nāk un lokās manā priekšā:
Mans svārku zelts spīd pretī saules zeltam,
Bet mēness bālst no manas greznības
Un skaužot dilst, un zūd, kad rādos es.
Es rokas paceļu, un gaisma aust
No mana zīda tērpa baltām vīlēm;
Es pieri paceļu, un saule lec
No manas dimantrotas dzidrās spozmes;
Es acis paceļu, un zvaigznes mirdz
No manu acu laipniem skatieniem -
Un viss vēl ir kā sapnis.
Bet šonakt atkal sapnis bij - un baigs.
Vai panākts viss? Ir rudens gan, bet pļauja!
Vai varu mierā būt? - Par ko man baigi?
VIRSPRIESTRIS
Tu vari mierā būt, pats esi miers.
Tev amats skaists, tu stiprais sargātājs,
Tu mieru visiem dod: ne sieva raud,
Ne bērns, ne kareivs mirst, ne arājs atstāj arklu.
Un visas tautas sēd ap Ēģipti
Un mierā meslus maksā vāraum,
Lai mūžīgi tas dzīvo! Tev tā slava.
ĻAUDIS
Tev zelts, tev slava!
JĀZEPS
Man krūtis pārpilnas no liela spēka,
Kā mākons tūkst no pērkoņa un lietus,
Kā zibens sper, kad skar, draud pāri plūst,
Bet mākons rāmi peld kā vēsa ēna,
Dod Nilam dzert un Nils dod melnai zemei,
Un melnā zemē zelta kūlis stāv,
Tas es, tas graudus ber pār visiem ļaudīm.
ĻAUDIS
No tavas labās rokas kvieši birst,
No kreisās izplūst Nils ar svētību.
Dod maizes, maizes, maizes, mūsu tēvs!
JĀZEPS
Un maize tā, kas deva man to spēku:
Man sirpe stiprāka par zobenu,
Man sviedri smagāk sver par asinīm.
Priekš mana kviešu kūļa liecas šķēpi!
Un visi kūļi lokās manam kūlim!
Vai ir? vai ir tā?
ĻAUDIS
Ir tā, slava, slava!
JĀZEPS
Aiz slavas neklust baigs, kas bij? kas būs?
GALMENIEKS
Kas bij, tas slavā ar nu tevi pauž,
Kā vāraus - lai mūžīgi viņš dzīvo -
Par maizes kungu zemei cēla tevi,
Jo tu tas gudrākais no cilvēkiem,
Tavs gars caur gadiem paredzēja laikus,
Kad zeme tapa sulīga un dāsna,
Un tapa ālava, un nāca bads.
CITS
(Aši; kā noskaitīdams.)
Tu sapņus izskaidroji: nāca govis
Iz Nila, skaistas, treknas, septiņas,
Un kāpa citas septiņas, bet liesas,
Un liesās ēda treknās.
CITS
(Tāpat.)
Auga salms
Ar pilnām resnām vārpām, septiņām,
Bet viņas rija aizkaltušie salmi,
Kas bija sadegti no rīta vēja.
VIRSPRIESTERIS
Neviens to neiespēja izskaidrot.
Tu teici: septiņi būs labi gadi,
Tad bada gadi nāks, kas labos rīs.
Lai gudru vīru liek pār Ēģipti,
Kas piekto daļu ņem, par labiem gadiem,
Ber klētīs labību, lai ir mums aizgāda,
Ka tauta bada gados nenomirst,
Un tevi iecēla par maizes kungu.
Kad bads nu uznāca pār visām
Tad maizes pilna bija Ēģipte.
JĀZEPS
Tā bij, tā bij!
ĻAUDIS
Tev slava! Dod mums maizi!
MAIZES PĀRZINIS
Mēs ruden' iebarojām krātuvēm
Pārpilnus vēderus līdz jumtu nāsim -
Ēd, rudens, ēd! - ziem' atpakaļ dod ēsmu!
CITS
Un, kad pēc maizes sāka ļaudis brēkt,
Tad teica vārdus: pie viņa ejat.
Ko Nofers vēlēs, to jūs darat vien!
ĻAUDIS
Dod maizes, maizes, Nofer, maizes kungs!
CITS GALMENIEKS
Tu visiem pārdevi pēc viņu tiesas,
Un visas tautas nāk uz Ēģipti,
Un visas zemes brēc: dod maizes, Nofer!
ĻAUDIS
Dod maizes, Nofer, apžēlojies mūsu!
Mēs nākam šurp aiz bada un aiz slāpēm,
Mums drēbju nau, nau zalvju, dod, ko dzīvot!
JĀZEPS
Es maizi došu jums, ko jūs man dosat?
ĻAUDIS
Ņem visu, visu, dod tik maizi!
JĀZEPS
Kas jums vairs ir? Jūs visu apēduši.
Mans kūlis smags no pilnām zelta vārpām,
Bet jūsu tukši, čaukst kā tuksnešzāle.
ĻAUDIS
(Runā viens caur otru.)
Man ir vēl nauda - Man vēl sudrabrota -
Man vara smeļams trauks - Man alvas kausi -
Man vilnas svārks - Man zīda auts - Man ir -
JĀZEPS
Lūk, viss mans nams no dārgām mantām mirdz!
Man zelts no sienām spīd, no griestiem sudrabs,
No vara grīdas dimd, guļ alva slieksnī.
Kas jūsu sudrabrotas? vara trauki?
Kas vilnas svārki, vēl ar aitas smaku?
Vai vairāk dārgumu jums mājās nau?
Ar tiem man pārpildītas visas klētis
Un dziļie pagrabi, un augstie šķūņi!
ĻAUDIS
Ņem mūsu sievas, bērnus, lopus, dievus!
Ņem pašus mūs par vergiem, dod tik maizi!
JĀZEPS
Lai visus pabaro no mana galda!
ĻAUDIS
Tev slava, slava, slava, lielo Nofer!
Lai Izis-Oziriss tev atdod simtkārt!
Lai Nils dod maizi tev un tavai ciltij!
Lai tavi brāļi tevi mīl kā sevi!
JĀZEPS
(Rūgti iesmejas.)
Ha! ha! ha! ha!
ASNATE
(Klusi.)
Ko smejies, Nofer?
JĀZEPS
(Sniedz viņai dāvanu trauku. Tāpat Efraimam un Manasam.)
Še!
Še! - Dodat balvas zemes lielajiem!
ZEMES LIELIE
Tev slava, pateicība, lielo Nofer!
GALMENIEKI
Simts desmit gadu būs tev laimē dzīvot!
VIRSPRIESTRIS
Lai neaizskarts tu guli savā kapā!
Lai labā minēts top tavs vārds pēc nāves!
Pret tevi bījas visās sirdīs grimst.
Uz tevi ļaužu visa mīla vēršas,
Tu sauksies Cefnat-Fanah - pasauls glābējs.
VIENS NO ZEMES LIELAJIEM
Lai tavās rokās vara visās zemēs!
KARA VADONS
Lai visu tautu lielie valdnieki
Tev doti stiprā dūrē: dar', ko gribi!
JĀZEPS
Es balvas dodu jums, ko jūs man dosat?
VIRSPRIESTRIS
Kungs, kungs, tev ir jau viss, ko tev lai dod?
JĀZEPS
Vai ir jau viss? jau viss? - Kas še vēl sūrst?
Es esmu ievainots, un nedzīst vāts,
Es esmu cietis, darat labu jūs!
Pie jums mans darbs, pie jums lai ir mans miera,
Jūs pretī dodat man un saucat man,
Ka nau par ko būt nemierā! Ir labi?
ĻAUDIS
Kungs, nau par ko hūt nemierā! Ir labi!
AUGSTMANIS
Kungs, nezinām, kas jauns ir tavā miņā,
Mēs tikai labu zinām to, kas bijis.
JĀZEPS
Es, lauku vanags, rītā laidos skriet
Pret baltiem saules stariem augstumos -
Man bultām šāva, līdz es zemē kritu
Un tapu siets, un bedrē mests, kur nakts.
Tad Re, mans tēvs, no bedres mani cēla
Un saulei atdeva. - Bet mani atkal
Tie vergā lika, atkal cēla Re.
Un deva valdīt Potivara namu.
Bet nerima vēl Zets, un mani atkal
Trīs gadus bedre rij; kā zeme graudu.
Es smaku cietumā, kā grauds zem zemes.
Kas dzēsīs pagātni un netaisnību?
VIRSPRIESTRIS
Kungs, nemin' pats arvien, ko gribi aizmirst.
JĀZEPS
Kas dzēsīs to, kas bij?
LIELMANIS
Kungs, saule - Re
Ir licis galu tavām ciešanām:
Pats vārdus - lai mūžīgi viņš dzīvo, -
Tev teica: tev būs būs pār manu namu!
Un visai melnai zemei būs tev klausīt!
CITS
Tev teica: lūk, es esmu vārdus:
Ne kājas - rokas nebūs celt bez tevis!
JĀZEPS
Vēl sakat, saucat, pārkliedzat tās miņas!
CITS
Viņš ņēma gredzenu no sava pirksta
Un tavā pirkstā, Nofer, uzmauca.
JĀZEPS
Vēl saucat, saucat!
CITS
Viņš teica tev: tik vien es gribu būt
Pār tevi augstāks kā šis karaļkrēslis.
JĀZEPS
Vai tas ir viss? vai vairāk slavas nau?
CITS
Kungs, kungs, tu esi celts kā vēl neviens,
Tas nebij pieredzēts kopš Amon-Re.
CITS
Lūk, tevi ģērba dārgā audeklā,
Tev zelta ķēdi aplika ap kaklu.
CITS
Tu vārav' priekšā ej ar kurpēm kājās,
Kad visi pazemīgi - basi stāv.
CITS
Viņš otros ratos tevim lika braukt
Un tavā priekšā saukt: lūk, tēvs!
JĀZEPS
Vai nau jums vārdu, kas kā saule žib?
Kas kaist kā tuksness sarkans, dārd kā pērkons!
Kas plūst kā Nils un zemi dara dzīvu?
CITS
Tev teica: esi slepens padomdevējs!
CITS
Kad nebūtu tik grēks, es teiktu tev:
Ar čūsku Atefkroni tapsi godāts.
Lai liek vēl divkārt virsū spalvu kušķus,
Kā Tatumens sēd Hermanhisa ķrēslā,
Ar rotām izrotāts kā Atumdievs!
Lai top tev gods kā pašam vāraum!
JĀZEPS
Klus', zaimotājs, ej nost no mana vaiga!
Ne man tā slava, ne tā manta man,
Kas straumēm plūst no visas pasaules,
Ne man tie tūkstoši, kas vergos nāk,
Viss saplūst vāraū kā lieti Nilā,
Kā Nils iekš jūras, kura apjož zemi!
CITS
Kungs, kungs! ak, kalpi nezin tava prāta!
JĀZEPS
Vēl skaļāk, skaļāk paužat manu laimi!
Man rokās visa varas pilnība.
Un visas tautas nāk un ceļus loka,
No manas mutes dvašas viņas gaist,
Es acis mirkšķinu, un viņu nau. - -
Bet vienu nespēj visa mana vara,
Par velti puto manu dusmu Nils
Un sarkans tuksnešvējš pret klinti šķīst,
Un kas tas spēks, kas atstāv manam spēkam?
Tas spēks ir - nespēks, ēna, nieks un tukšs.
Tā vakardiena, kas ir aizgājusi,
Tas tvaiks, tas dūms, pēc kura neprasa,
Kas izgaisis un beigts, un nau nekas.
Ak, pagātni es neiespēju izdzēst,
Tas neesošais spēcīgāks par mani.
Pa nakti dēmoni nāk mani biedēt
Kā miroņdvēsles, kad tās saulē kāpj.,
Ar balsi saucat, biedējat tos garus!
CITS
Lūk, vāraus tev deva Asnati,
Visskaistāko, kas nāk caur saules durvīm
No Onas saulespriestra Potifera.
ĻAUDIS
Lai slava, slava saules Asnatei!
ASNATE
(Uz Jāzepu.)
Bet tavā priekšā aptumst saules durvis;
No tevis gaismu gaida Asnate
Un līksmo līdz ar zemi, kad tu iznāc.
ĻAUDIS
Tev slava, slava, spožā Izis meita!
JĀZEPS
Man saule sānis dienas laivā sēd,
Un nakti mēness mani pavada -
- Ak, tālā pagātne - es jūtu vēl -
Nau savas ēnas aizvilkusi nost.
Vēl viņa guļ aiz divpadesmit kalniem,
Kur saule nokāpj nāves vakarlaivā,
Kur miroņdvēsles melnām virknēm sēd
Kā bezdelīgas.
ASNATE
Nemin' miroņus!
JĀZEPS
Es esmu ievainots, un nedzīst vāts,
Man pāri nodarīts -
KARA VADONS
Kungs, atdari!
Tā asins atdzeries, kas tavas dzēra!
Tad sadzīs tava sirds.
VIRSPRIESTRIS
(Uz Jāzepu.)
Bet dvēste sirgs.
Ļauj sevim pāri darīt, jo tu liels!
Un sevi neaizstāvi, jo tu stipris!
Un citu nesamin, jo tu to spēj!
Bet pacel citu, un tu celsies pats.
KARA VADONS
Varbūt tas dvēslei der, to nezinu,
Bet miesām neder, to es zinu gan.
JĀZEPS
Kā samīt ēnu, atriebt tam, kā nau?
Ko viss man līdz? Par vēlu ir, pat vēlu.
(Piepeši pieceļas.)
Nu ejat prom!
Dot ļaudīm mielastu.
(Dzird ragus pūšam.)
Kas tur?
GALMENIEKS
Pēc maizes nāk no Kanaanas.
JĀZEPS
Prom, visi prom! no manām acīm ejat!
GALMENIEKS
Tie dienām gaida, kungs.
JĀZEPS
Es gadiem gaidu.
(Paliek, domās nogrimis, sēdot; tad projām.)
ĻAUDIS
(Visi aiziet.)
*
(P o t i f e r s un A s n a t e.)
POTIFERS
(Paliek stāvot. Asnate viņam piesteidzas klāt, iznākdama ar abiem bērniem pa iekštelpu durvīm.)
ASNATE
Še, aizved bērnus. - Kas ir Noferam?
Man sirds tik baigi pukst. - Es nesaprotu.
POTIFERS
Mēs viņu nesaprotam, nedz viņš mūs,
No mums viņš projām iet un nezin pats.
ASNATE
Tēvs, ko tu saki? Briesmas!
POTIFERS
Klusi, bērns!
Dārgs smaragds ilgi zemes klēpī aug.
*
(Ienāk J ā z e p s.)
ASNATE
(Uztrauktā mīlā Jāzepam pretim.)
Tu, mana saule, ko tu tumšojies!
POTIFERS
Iekš viņa saule spīd, bet aukstiem stariem,
No tāles vien viņš redz un ārpus dzīves.
ASNATE
Ak, spīdi karsti! Vai tu tāli tiecies?
JĀZEPS
Nē, nē, es tuvu tiecos, tuvāk, tuvāk!
Es gribu būt pie jums, iekš jums, kā jūs!
ASNATE
(Viņu apskaudama.)
Es tevi turu mūžam.
JĀZEPS
(Uz Potiferu.)
Ko man darīt?
POTIFERS
Ko prasi mūs? Skat' pats un ej līdz vārtiem:
Kas vairāk pazemota, kā cilvēks drīkst,
Tam vairāk jāceļas, kā cilvēks spēj.
JĀZEPS
Es gribu miera.
ASNATE
Ej, mans tēvs, ved bērnus.
*
(J ā z e p s un A s n a t e vieni.)
ASNATE
Cik nemierīgs tu šodien! Tu mans miers,
Iekš kura sirds man klust kā pērkons vējā.
Kāds spēks iekš tevis modies?
JĀZEPS
Nezinu.
Es noguris.
ASNATE
Nāc, atpūties pie manis.
(Viņa atsēstas uz troņa krēsla pakāpēm un aicina Jāzepu atspiesties pret viņas plecu.)
Cik mīļš un labs tu! - visi tevi mīl!
JĀZEPS
(Uztrūkstas piepeši atkal kājās.)
Nē, nē, ir mīla, ko es neieguvu.
(Aiz skatuves dzirdamas gaviles no ļaudīm par mielasta iznešanu.)
ASNATE
Klau, klau!
JĀZEPS
To mīlu zinu, viņa pastāv
Tik ilgi vien, cik iet no rokas mutē
Tas maizes kumoss, ko es dodu.
ASNATE
Nofer!
Tu esi rūgts. Tiem prieks ne vien par maizi.
Top ļaudis maigāki, kopš tu pie mums.
I man tu esi vērtis visu prātu.
Tu sirdij atslēdzis man visas durvis.
Man acis vaļā bij, es neredzēju,
Man mutē dziesmas bij, es nedziedāju,
Tu tos kā putnus izlaidi no slazda,
Un visi tevi slavē prieka balsīm.
(Viņa satver Jāzepa rokas.)
Es vēl kā apreibusi tavu vārdu,
Kā tauriņš streipiem lido ziedu smaršas.
Nekad tu nebiji tā runājis
Kā šodien: laipnā pazemībā slēpies,
Kā kalns tin miglā savu lielumu.
JĀZEPS
Man sirdi spītība un nemiers jauc,
Tie vārdi slepus paspruka kā lapsas.
ASNATE
Nu pats tu atsedzi, cik liels tu esi,
Ļauj tevī skatīties un tevi sniegt.
Tu skaists kā Hors, kas nāk aiz piramīdēm,
Nu drūms kā Zets ar nāves zizli rokā.
Kas kait tev? Kas tev sāp?
JĀZEPS
Es nezinu,
No pašas lejās krūts kas kāpj uz augšu.
Tu visu labā vērt ar savu mīlu,
Un, kur es melns, tu uzmet baltu segu.
ASNATE
Ak, visu, visu es pār labu vērstu,
Es lotus izaudzētu tavā asrā,
Es tavu laimi liktu saules vietā!
(Apsēdina Jāzepu sev līdzās uz troņa pakāpēm.)
Tu biji noslēdzies no paša rīta,
Vai negribot es aizskāru tev sirdi?
JĀZEPS
(Atraidoši krata galvu.)
Kad šorīt atmodos, - tavs vaigs pie mana, -
Es atcerējos sapni -
ASNATE
Sapņotājs!
JĀZEPS
Es biju debess jums un pacēlos
Divpadsmit kalniem pāri - tad - es liecos -
Tie kalni līdzi tapa, es tiem līdzi,
Un zemē zemu es tos apņēmu.
ASNATE
Ak, acis aizmiegt - dzīvot klausoties
Pa tavu sapņu valsti!
JĀZEPS
Man tik grūti!
ASNATE
Ko skumsti? Sapnis labs, es izskaidrošu.
Tu debess jums, kas celies visam pāri,
Divpadsmit kalni - gada mēneši,
Kas visi līdzi laimē mīt zem tevis,
Un zeme esmu es, - tu noliecis
Un mani skūpsti tā, kā šorīt - tā!
(Viņa atliec galvu uz troņa pakāpi.)
JĀZEPS
Ak, nē, sirds smaga man no rīta sapņa.
ASNATE
Tu manis negribi, tu negribi!
Un es kā sausa smilts pēc Nila slāpstu.
Tev sirds no sapņa, man no mīlas smaga
Kā pļaujas rati, pilni kviešu zelta,
Es bērtin bērtu tev sirds arodos.
JĀZEPS
Sirds rati brauc man pilni sāpju pļaujas,
Brākš visi riteņi no smagiem kūļiem,
Šo gadu izdevīgs man sāpju birums.
ASNATE
Tu skumsti? Es, lūk, atplauku pie tevis
Kā vītis zars, kas ielikts ūdens traukā.
Man visi dīķi pilni jauna ūdens
Un zeme pāri plūst no ziedoņmīlas.
Tu skumsti?
JĀZEPS
Prāts man kļūms kā niedrās gandrim,
Kas min vēl dzimtās zemes kailos laukus
I Nila paradīzē.
ASNATE
Nofer, Nofer!
Ak, visu, visu es par labu vērstu:
Teic, tu vienmēr vēl mīli viņu - Dinu -
Jo visi tevi mīl -
JĀZEPS
(Apskauj Asnati.)
Ak, nē! ak, nē!
Es neminu to karsto tuksnešzemi.
Man tava balss ir Nila plūdu šalka,
Un svaiga vīna smarša ir tavs tuvums.
ASNATE
Ak, Izis-Oziris, ko tad tu skumsti?
Es tevi nesaprotu. Kā to vērst?
JĀZEPS
Neviens to nevar vērst, ne tu, ne es.
Lai iet mans liktens sapnis piepildīties.
ASNATE
Ak, jā! Tu liktens dienā sapņojis,
Būs šodien liela nelaime vai laime.
No mājas neizej uz svešu pusi.
JĀZEPS
Man mājas te, uz citām nau kurp iet,
Un, kur es biju, turp tik iet vēl - sapņi
Un sūdz: kas gandarīs? Man pāri darīts!
ASNATE
(Klusu.)
Ak, es!
JĀZEPS
(Uztraukumā.)
Ne mūžam netiks gandarīts!
Kas bij, tas cietāk stāv par to, kas ir!
Kas tiek no dienu plūsmas aiznests prom,
Tas nepakustams nāves valstī valda.
ASNATE
(Diktāki.)
Es tevi žēlošu, es gandarīšu.
JĀZEPS
(Atģizdamies.)
Tu, mīļā, jā, - es tevis nedzirdēju.
ASNATE
Tu mani bieži esi nedzirdējis,
Kad sevī aizslēdzies aiz sala sienām
Un mana dvēsle tumsā viena sēd.
JĀZPEPS
Ak, visu pārkliedz senā klusā balss:
Man pāri darīts. Tevi nedzirdēju,
Kad tava maigā balss man ausīs glaudās,
Tik salda - mīlīga un - ak - tik sveša.
ASNATE
Kas tevi pagātnē tik cieti sien?
JĀZEPS
Mans vecais, rupjais dzīves diegs ir rauts,
Tu jaunu vērpi man no smalka zīda;
Bet grodās pakulas caur zīdu dur,
Neviens to nevar vērst, ne tu, ne es -
- Tik viņi varētu - bet viņu nau -
(Kā tālumā raudzīdamies.)
Es bieži dienvidū, bez miega sapņos,
Tos redzu nākam žibot - staltos stāvos,
Aiz viņiem kara pulki nāves šķēpiem,
Plūst neskaitāmi bari - šausmas kratot,
Nāk briesmīgs pretnieks! Tad no gavilēm
Es brūku pret, nu pagātni es veikšu!
Nu gandarīšu sev un nākotnei!
(Par brīdi.)
Kā samīt ēnu? Atriebt tam, kā nau?
ASNATE
(Pārmetoši, klusi.)
Tad tomēr viņa - un tu neteic man!
JĀZEPS
(Dzird ragus pūšam un uztraucas; otrreiz dzirdot, pieiet pie loga.)
ASNATE
Ko klausies?
JĀZEPS
Klausos? - Sapņu atskaņās.
Tās, kā no kapa nākot, ausīs skan.
ASNATE
Tev ausis nedzird, acis neredz dienu.
JĀZEPS
(Skatīdamies.)
Tie viņi, viņi ir! tie kananieši!
Skan mana izbijusi dzimtene.
Kas tie gan ir? Ko nāk?
ASNATE
Kā visas tautas,
Pie tevis lūdzot nāk, lai maizi dodi.
JĀZEPS
Tie mīļie, vēja grauztie, kalsniē vaigi!
ASNATE
(Skatās arī pa logu.)
Ā, tie? - Tik nikni, bikli, - tuksnešvilki!
Bet ak! Cik vārgi! Acis bedrēs grimst!
Un rupjas skrandas tievas plecus grauž!
JĀZEPS
(Iekliedzas.)
Ā! Kas tie ir? - Tāds dūrējs skats -!
ASNATE
Ko, Nofer?
JĀZEPS
- Reiz mani dūra tāds.
ASNATE
Vai, mīļais!
JĀZEPS
(Kā atpūzdamies.)
Aiziet.
ASNATE
Lai iet! Lai neceļ atmiņas!
JĀZEPS
(Atkal nemierīgs.)
Nē, nē!
Man jāzin, kas tie ir?
(Sit plaukstās.)
*
(Ienāk S a r g s.)
JĀZEPS
(Rāda.)
Kas tie tur bij?
SARGS
Tie gani, - mantiu.
JĀZEPS
Vai blēži, - šu?
(Pirms vēl Sargs atbildējis, turpina.)
Lai vēlreiz, tuvāk, garām iet! pa vienam!
(Sargs aiziet.)
*
(J ā z e p s un A s n a t e.)
ASNATE
Tu, Nofer, trīsi? Kas tev ir?
JĀZEPS
(Uztraukts, klusi.)
Kas tie?
Vai nau tik viņi, kas man . . .
*
(Ienāk atkal S a r g s.)
SARGS
Kungs, tie iet!
Lūk, tur!
JĀZEPS
(Māj viņam ar roku, Sargs aiziet.)
Vai ir? - Vai tas ir lauva - bende?
(Redzas garām ejot pa vienam Jāzepa brāļi; kā pirmais Juda.)
Tie sīkie šakāļi?
ASNATE
(Grib aiziet prom no loga.)
Man riebj.
JĀZEPS
(Viņu turēdams.)
Nē, skaties!
Tas - soģis - nežēlis!
ASNATE
Man bail.
JĀZEPS
Tas - skauģis!
Un tas? Varbūt - tas bēga, kad bij jāglābj!
Tas? - glūņa - naids, kas labam nepiedod! -
Ā, ai!
ASNATE
Kas ir?
JĀZEPS
Tas skats! tas asais skats!
ASNATE
Vai! - Tas nau cilvēkskats! - i man top auksts.
JĀZEPS
Tie ir! - Tāds skats ir pasaulē tik viens,
- Un tas ir dūris man.
ASNATE
Kas ir tie vīri?
JĀZEPS
(Piepeši uzgavilēdams.)
Ha! ha! - tie ir! tie ir!
Vai ēnas dzīvas top? - Vai ir ko mīt?
Ha! atdzert! atdzert! atdzert! - Gaviles!
ASNATE
Kas? kas?
JĀZEPS
Tie slepkavas!
ASNATE
Kas?
JĀZEPS
Mani brāļi!
ASNATE
Ko runā? - Vai tu sapņus redz'?
JĀZEPS
(Paskatīdamies uz aizejošiem brāļiem un uztraukumā tikai redzēdams viņu nabadzīgos apģērbus un viņu vārgumu, piepešā mulsumā.)
Vai man!
Kur staltums? - šķēpi kur, kas šausmas krata!
Tie skrandās! sakumpuši! - vai man, vai!
Nolādēts debess, ko tu mani vil!
Kā atriebt tiem?! Kā atdzert no tās peļķes?!
ASNATE
Kā - brāļi? - Neteici nekad -
JĀZEPS
Ak - kauns!
ASNATE
Vai! brāļi? Nevar būt! Kas ir tik ļauns?
JĀZEPS
Ha! Ha! Kas ir tik ļauns? - Tev taisnība:
Ir tomēr atriebt vērts! Kurš ir tik ļauns?
Ir brāļi! Ha, ha, ha! - Kas to lai tic?
Es pats vaira neticu. Es gribu redzēt.
Lai viņi paši teic tās briesmas tev -
Un man.
(Sit plaukstās.)
*
(Ienāk S a r g s.)
JĀZEPS
Lai ved tos ganus - blēžus šurp!
Man jāpratina, kas par ļaudīm ir.
SARGS
(Paklanās un aiziet.)
*
ASNATE
Lai paliek, Nofer! - Ļaunu jūt man sirds.
- Tev sāpes celsies.
JĀZEPS
Ceļas viss mans mūžs
No dziļām nāves bedrēm otrreiz augšā
Un prasa atmaksu par kauto dzīvi.
Šī diena lielu laimi nes.
ASNATE
Jeb ne! -
JĀZEPS
Nāc tronī - drausmas - jātveras, kur augstāks.
*
(Ienāk S a r g s.)
SARGS
Kungs, viņi še.
JĀZEPS
Lai ieved.
SARGS
Jā.
JĀZEPS
Nē, gaidi!
ASNATE
(Uz Sargu.)
Jā, jā, lai paliek!
SARGS
(Neziņā skatās uz Jāzepu, kurš runā tālāk uz Asnati; tad Sargs uz Asnates mājienu aiziet.)
*
JĀZEPS
Visu tie man ņēma:
Man dzīve noskrēja no sava ceļa,
Kur ļaunie gājuši, kur zeme sūrst,
I labā sēkla rūgst un vēršas greizi.
Man ņēma tēvu, tautu, dzimtu, mīlu,
Man ņēma ticību - vai to var piedot?
Vai tie nau jāizdeld, kas labu deldē?
Kad viņu nebūs, cilvēcei būs droši.
Kas sārti raisījās, tas zieds ir zelēts,
Kas dvēslē dīga labs, tas asnīs mīts;
Mans darbs man lauzts kā koks -
ASNATE
(Starpā.)
Ir ļaužu svētīts!
JĀZEPS
Mans darbs bij lielāks, šīs tik atvases;
Mans mīļais zaļais svētums - briesmu klinti.
Es bārs kā lapseņpostīts bišu strops!
Un lapseņļaunā ģifts ir bitī dzelts -
Es tapu cits, ne es, - es tapšu sirsens -
ASNATE
Tu tapi Nofers - «labais», tas tavs vārds.
JĀZEPS
Man pušu rauta dzīves vienība;
Cik plaši vēlāk aug, bet paliek plaisa;
Jo kuplāks šķeltais koks, jo ātrāk lūst
No sava smaguma.
Man dzīvei laupīts zelms . . .
ASNATE
Tu zaļi zel.
JĀZEPS
Ko kokam lapas līdz, kad vidus puvis.
Man dzīve sāpēs izauga bez mīlas -
ASNATE
Vai nau viss pārciests jau? nau jauna mīla?
JĀZEPS
Ak, visas vātis vaļā vēl un čūlo,
Sedz plāna plēve, nejaušs pirksts to plēš.
ASNATE
Vai klusa laime nesedz bērnu rokām?
JĀZEPS
Ak, Efraim - Manase!
ASNATE
Vest tos šurp?
JĀZEPS
Nē, nē!
ASNATE
- Vai, mēness! - maigais Izidvaigs!
JĀZEPS
Mans maigais mēness!
(Apskauj Asnati.)
ASNATE
Sāpju Oziriss!
Man bail tā bijušā, ka neņem tevi, -
Tu viens man, mana dzīve slēgta tevī.
Tavs bijušais man svešs un ņirdz kā naids;
Ļauj nogrimt tam, kas bij!
JĀZEPS
Nē, nē! lai nāk!
Kas bij, to iespēj veikt tik tas, kas bij.
Es gribu viņu veikt, man tagad spēks, -
Es klusi gadiem gruzdējis, tas kaist -
Es lēcu tuksnesī, kur versmes verd -
Kā lauvas krēpes mani prāti svilst.
- Tu, liktens, gribi ņemt atmaksu
Tos darīt niecīgus! - i tos būs samīt!
ASNATE
Ak, Nofer, Nofer, man ir tevis bail!
JĀZEPS
Ej! ej! ej! ej!
ASNATE
Es būšu tevim tuvu.
JĀZEPS
(Sauc Sargam.)
Ū! ved! ved! ved!
*
(No apbruņotiem sargiem top troņa zalē ievesti desmit Jāzepa
brāļi: R u b e n s s, S i m o n s, L e v i j s,
J u d a, I z a š a r s, Z e b u l o n s,
D a n s, N a f t a l i s, G a d s un
A z e r s.)
VISI BRĀĻI
(Dziļi klanīdamies pret Jāzepu.)
Lai mūžam dzīvo mūsu kungs un valdnieks!
JĀZEPS
(Uz sargiem.)
No kurienes tie nāk? Kas tādi ir?
RUBENSS
Kungs, tavi kalpi nāk no Kanaanas,
Liels trūkums uznācis pār mūsu zemi;
Mēs tevi lūdzam, pārdod drusku maizes!
JĀZEPS
(Ironiski.)
Ak, nu jums trūkums un jūs maizes lūdzat!
(Piepeši bargi.)
Jūs esat viltnieki, jūs izlūkojat,
Kur zemes durvis atvērtas, kur uzbrukt.
JUDA
Nē, kungs! Pirkt maizes nāca tavi kalpi.
Mēs visi esam viema dēli.
Mēs esam godīgi, ne izlūki.
JĀZEPS
(Pret sargiem pagriezdamies, uz brāļiem rādīdams.)
Vai sen še manīti?
SARGS
Kungs, būs trī dienas.
JĀZEPS
(Uz brāļiem.)
Lūk! - Visu laiku apkārt ložņājat!
RUBENSS
Kungs, ļaužu simtiem stāv, kas maizes grib;
Mēs nepietikām klāt.
AZERS
Mūs, ganus, atgrūž.
NAFTALIS
Kungs, tavi kalpi divpadsmit brāļi,
Pats jaunākais pie tēva palika,
Bet viena nau vairs -
JĀZEPS
Miris?
NAFTALIS
(Sāk stomīties.)
- Viens - tas viens -
JĀZEPS
Ko stomāties?
LEVIJS
Kungs, viens ir pazudis.
JĀZEPS
Lūk, ir, kā teicu; - izlūki jūs esat!
Jūs jāpārbauda! Netiksiet man prom,
Pirms nebūs še tas jūsu jaunais brālis.
Lai viens no jums iet atvest viņu šurp;
Jūs paliksiet še gūstā. - Tā taps redzams,
Vai jūs ar patiesību atnācāt?
Ja ne, pie vāraus! Tad esat spiegi.
RUBENSS
Kungs, kungs! ak, klausi! spiegi neesam.
JĀZEPS
(Uz sargiem.)
Ņemt viņus tūdaļ ciet un važās slēgt!
BRĀĻI
Kungs, žēlo mūs un mūsu mazos bērnus!
JĀZEPS
Jūs žēlot? Ā! vai žēlojāt gan jūs?
Vai glaudāt uzglūnošos ienaidniekus?
Varbūt jūs nežēlojāt pat ne draugus?
Man teikts par briesmu cilti Kanaanā:
Pus - gani-laupītāji un pus - zvēri -
Kā šakāls šakāli viens otru plēš,
Kā kuilis pats rij savus bērnus - fē!
Ne velti viņi riebjas visiem ļaudīm.
- Jūs taču arī esat kananieši?
BRĀĻI
Kungs, žēlo, žēlo mūs, mēs kananieši!
(Visi no bailēm virzās viens pie otra klāt; izrāda aizvien lielāku pazemību.)
JĀZEPS
(Uz Simonu.)
Tavs vaigs tik negants, ka tu varētu
Vai visu ģinti naktī slepus apkaut.
SIMONS
(Kurš visu laiku stāvējis drūms, ar nodurtu galvu, sakustas un aizbēg citiem aiz muguras.)
JĀZEPS
(Uz viņu.)
Ko slapsties tu? Vai ar tā darīji?
RUBENSS
Kungs, sirds mums sāp, - mēs esam grēkojuši,
Bet ne pret tevi.
JĀZEPS
(Griezīgi.)
Ā! pret mani ne!
- Jūs gribat pili izost, mani grābt
Un bedrē mest, kā darāt saviem brāļiem,
Vēl ērkšķus pasviest, lai tiem virsū krīt!
Jeb vai no tādiem grēkiem esat skaidri?
LEVIJS
(Gluži zemu noliecies.)
Kungs, kungs, mums kreš no tavas bardzības!
JĀZEPS
(Uz sargiem.)
Tos vecām saitēm siet un pēc tās nomest!
Ar tām vairs nesiet mūsu noziedzniekus!
JUDA
(Klusu.)
Mums viss ir jāpacieš, šis kauns vēl arī!
JĀZEPS
(Uz sargiem.)
Vest viņus projām!
BRĀĻI
(Ceļos mezdamies.)
Žēlo, žēlo, kungs!
JUDA
Kungs, mēs ne sevim lūdzam žēlastību,
Bet mūsu saimes mirs un vecais tēvs.
JĀZEPS
Ā, jūsu saimes, ā, - un vecais tēvs!
(Aizkustināts atiet no viņiem nost.)
*
(Ienāk no bijas nama A s n a t e.)
BRĀĻI
(Kā apjukuši, atmostas un paceļas.)
ASNATE
Ak, Nofer!
JĀZEPS
Asnate, tu nāc?
VIENS SARGS
(Uz Jāzepu, pret brāļiem rādīdams.)
Tos aizvest?
JĀZEPS
(Pamāj ar galvu.)
SARGI
(Sāk vest prom brāļus.)
ASNATE
(Uz Jāzepu.)
Es dzirdēju, es esmu tevim tuvu.
(Pieiedama viņam klāt.)
Ak, Nofer mīļo, ak, tu raudi!
JĀZEPS
(Noņemdams viņas rokas.)
Laid!
Ā? tiešām vējš jau uzpūš rasu? - Labi,
Tu atgādini, kas man jādara.
ASNATE
Ko gribi darīt? - Esi viņiem žēlīgs!
JĀZEPS
(Asi.)
Es būšu žēlīgs visiem, - tiem un sev,
Un tev es rādīšu, cik tie to pelna.
(Sit plaukstās; pienāk Sargs.)
Lai paliek!
(Tiek atkal ievesti atpakaļ brāļi, kuri jau pa daļai bij izgājuši.)
LEVIJS
Slavēts lai tavs vārds! Mēs pīšļos
Še lūdzam tevi -
(Brāļi nometas ceļos, Levijs lūko Jāzepam tuvoties, zemu noliecies.)
JĀZEPS
(Sargiem, rādīdams uz Leviju, riebdamies.)
Tas lai ceļas! - tūdaļ!
Lai nenāk klāt!
SARGS
(Uz Leviju, viņu atraudams nost.)
Nost, nost, tu lopu gans!
JĀZEPS
Es būšu žēlīgs jūsu saimes dēļ, -
Es dievu bijāju - kad gribat dzīvot,
Tad vienu brāli gūstā atstājat,
Bet citi braucat mājās, vedat turp,
Ko esat nopirkuši še pret badu.
Un atvedat man savu jauno brāli,
Tad ticēšu, lai nau jums jāmirst.
LEVIJS
(Līdz ar citiem brāļiem dziļi klanās.)
Kungs!
Tu saviem kalpiem dāvā dzīvību!
JĀZEPS
Fē! viņu lūgšanas un pateicība
Pēc kūtīm ož un līdzi riebj.
ASNATE
(Tāpat.)
Ak, Nofer!
I kūtīs cilvēki.
JĀZEPS
(Uzbudināts.)
Ā! - Nu! - tad skat!
(Strauji pagriežas pret brāļu pusi.)
SARGS
(Uzķer Jāzepa skatu un, smīnēdams un rādīdams vecas saites, uz Jāzepu.)
Šis neapgānīs ēģiptiešu rokas.
JĀZEPS
(Uz Sargu.)
Pag, lai top cienīgi i to!
(Uz Asnati, klusu, ironiski.)
Nu skat!
Nu redzi viņu tikumus.
(Uz brāļiem.)
Es ļauju!
Jums pašiem izvēlēt, kurš paliek gūstā.
JUDA
Kungs, mums to grūti izvēlēt.
SIMONS
(Uz Judu rādīdams.)
Lai tas!
RUBENSS
Nē, viņš mums galva!
NAFTALIS
Pārāk lepnis.
VAIRĀKI BRĀĻI
(Rāda uz Judu.)
Tas!
JĀZEPS
(Ironiski uz Asnati.)
Ha! ha! Nu ko?
ASNATE
(Aizgriežas.)
Ak!
JĀZEPS
(Uz sargiem.)
Sīmani ņemt cieti!
Es tagad redzu jūsu tikumus.
No manām acīm prom!
(Brāļi top aizvesti prom.)
JĀZEPS
Nu ko?
ASNATE
Ak, ļaudis!
JĀZEPS
Ar savām rokām viņus nožņaugt nost!
Un nosviest viņus durvju priekšā suņiem!
Ar savām rokām žņaugt? - Tu teic, tā nevar?
ASNATE
(Cieš klusu.)
JĀZEPS
Kā Sīmans, asiņainais pazvērs, tas!
Vai es jau Sīmans ticis? Jau tik zems?
- Nē, nost no manām domām, riebju tēls!
Tas dergums izmēžams: no smadzenēm
Kā puvu maita! Istabai būt skaidrai!
Tu teic: - Tā nevar atriebt: neļauj lepnums.
ASNATE
Nekā es nesaku, es nesaprotu.
JĀZEPS
- Kā citād'? Neatriebts jau nevar būt!.
Lai viss tiem ļauts? Tiem mēsliem viss lai ļauts?
Un man tik cēli piedot, kad man spļauj?
Viss velti ciests, un velti rauta vara,
Kad var reiz atriebt, tad tik vāji smaidīt?
Kā vēplim zēnam sapuvušiem nagiem
Ļaut kristālbļodai krist un izliet ģifti,
Kas gadiem lēni izspiesta no žults.
Un sirds! - Ko? ko? Tu nesaki nekā?
ASNATE
(Cieš klusu un atkāpjas soli nost.)
JĀZEPS
Vai tā, kā Levijs teica, notikt būs?
- Tev dvēsle izkaltīs un mute slāps?
Tev atriebības ģifts taps netīrs ūdens?
Vai tā lai notikt būs? - Nu saki? ko?
ASNATE
Tu svešs! kā neredzēts, man nepazīstams!
JĀZEPS
Ne mūžam nepazini manis tu,
Nedz tevis es, - viss svešs -
ASNATE
Vai! Nofer! Nofer!
Kā tu tā pārvērties, tu lēnais vīrs?
Vai dzīvs tas nemiers vēl iekš mūsu miera,
Kas visu līdzi klāj kā svētais Nils?
JĀZEPS
(Ironiski.)
Še visur miers un izlīdzināts viss;
Še saul' un mēness mīlā satiekas;
Grimst upē Oziriss, jau Izida
Ar sudrabrokām to pie sevis ceļ;
Pat dievi žēlīgi un vaska mīksti.
ASNATE
Ak, maigā dieve staru spožām rokām,
Lej savā sudrabkausa vēso mieru
Pār viņa sāpju kvēlojošo galvu!
(Paceļ rokas pret viņu, skauj viņu, grib skūpstīt.)
JĀZEPS
(Strauji paceldamies un izraisīdamies.)
Nē! savu kausu dod man, jūdu ciltstēva,
Tavs dzēriens veldz, - tam līdzīgs nau virs zemes.
Ne vīna ogu spiests, ne medū rasts,
Ne sievu lūpu sniegts, - dod atriebdziru!
Tā gadu gadu slāpes dedzot dzēš.
ASNATE
Ak, saule Amon-Re, tu pasauls acs!
JĀZEPS
Sedz acis Re ar baltiem mākoņiem,
Nāk melnos padebešos jūdu ciltstēvs!
- Tu naida negausais, kas pulkiem kauj!
Sev sirdi priecē ienaidnieku mokās.
Un atriebt nevar beigt ne deldēdams!
ASNATE
Es nevaru te būt! Man briesmas riebj.
(Taisās aiziet.)
*
JĀZEPS
(Sit plaukstās. Ienāk Sargs. Klusu.)
Lai maisus pilda tiem ar labību
Un atdod naudu katram viņa maisā!
Tad pēc - -
SARGS
(Smīnē saprazdams.)
Kungs, būs!
(Aiziet.)
*
(Jā z e p s un A s n a t e vieni.)
ASNATE
(Uzklausīdamās un atnākdama atpakaļ; uz Jāzepu.)
Kādēļ?
JĀZEPS
(Atbildēt negribēdams.)
Lai pārsteigtu.
ASNATE
Kādēļ?
JĀZEPS
Lai baidētu.
ASNATE
(Saprazdama, pārmetoši, bailēs.)
Ko dari, Nofer?
JĀZEPS
Tie pelna to.
ASNATE
Bet tu? Bet tu?
JĀZEPS
Ko es?
(Spītīgi, negribēdams viņu saprast.)
Es iztēloju, kāds būs pārsteigums!
Kā Rubenss vaimanās un Gads kā šņukstēs!
Bet Simons zobus šņakstinās kā vilks,
Kas slazdos ieķēries, - un taisnais Dans
Teiks: tā nau taisni, jo tā netīk man!
ASNATE
Ak, Nofer, nau tā taisni!
JĀZEPS
Vai tu Dans?
ASNATE
Jo še nau viņi vainīgi!
JĀZEPS
Ā, nau!
Nau vainīgi šie, šie!
ASNATE
Tu dari viltu!
Tu pazemojies pats, tiem atriebdams;
Tu līdzīgs topi tiem, ko nicini.
JĀZEPS
No līdzīga jūt atriebi jo dziļāk!
Lai kāda atriebe, bet atriebe,
Jo vilt grib mani liktens: liek tos vājus.
Man nevīd varoņcīņas spožumu.
Nu samīšu kaut tos un izdzēsīšu.
ASNATE
Ak vai! dzēst vainīgos un nevainīgos!
JĀZEPS
Ā, nevainīgos! Vai vēl neredzēji?
Sargs!
(Ienāk Sargs.)
Ved tos šurp!
(Sargs aiziet.)
Tie nevainīgie! ā!
Un es, un es, un es! - Kas darīts man?
ASNATE
(Ievaidas, taisās aiziet, bailīgi rokas likdama acu priekšā.)
JĀZEPS
Nē, nebēdz prom! - Tie teiks, kas man ir darīts.
(Tura Asnati aiz rokas.)
ASNATE
Es negribu, es nevaru vairs redzēt!
Iz nāves tu tos sauc kā miroņsoģis.
JĀZEPS
Es cīņā saucu pagātni un nāvi!
*
(Top ievesti atkal d e s m i t b r ā ļ i.)
JĀZEPS
(Uz brāļiem.)
Jūs teicāt: viena brāļa mums vairs nau.
DANS
Bez vēsts ir nozudis - kopš gadiem.
JĀZEPS
Lūk!
Vai aizmaldījies kur? vai jūrā braucis?
RUBENSS
(Klusu.)
Ak, nau! ak vai man!
LEVIJS
(Uz Rubensu, klusu.)
Izput', vaimanātājs!
DANS
Kāds plēsīgs zvērs to laukā saplēsis,
Mēs atradām tik asiņotus svārkus.
JĀZEPS
Tu, redzams, taisnis vīrs, - tu nemelo.
Bet viņš varbūt ko lielu noziedzies,
Un jūs to kaunu tikai gribat slēpt?
NAFTALIS
Jā, bieži viņš mums nozaudēja aitas,
Bij vēja grābslis, tēva luteklis, -
Tas viņam notika pēc taisnības.
IZAŠARS
Un sapņotājs, tad mēs -
LEVIJS
(Klusu, nikni.)
Tu, muļķi, klus'!
Viņš maza prāta, kungs, - daudz kaitē muldot.
RUBENSS
(Klusu.)
Ak vai! ak vai! ak vai! - ak, galva!
LEVIJS
(Klusi, lūdzoši.)
Klus', nerunā jel, brāli!
IZAŠARS
(Pieiedams viņiem abiem klāt, klusi.)
Jā, tā bij.
BRĀĻI
(Arvien vairāk manāmi uztraucas un izrāda bailes.)
ASNATE
(Aizkustināta, uz Jāzepu klusi.)
Beidz, Nofer, beidz!
JĀZEPS
(Uz brāļiem.)
Nu, apspriežat, ko atteikt.
(Smagi elpo. Asnate paņem viņu aiz rokas un aizved drusku sānis.)
BRĀĻI
(Pulciņā saspiedušies, bailīgi čukst.)
ZEBULONS
(Klusi.)
Mēs viņa dvēsles bailes redzējām -
GADS
(Tāpat.)
Nu nāk tas -
LEVIJS
(Tāpat uztraukts.)
Klusat! klusat! Ko jūs darāt?
NAFTALIS
(Dzirdamāk.)
Neviens jau nesaprot, nekāda bēda.
LEVIJS
(Klusi, dedzīgi.)
Ne minēt nebūs to, nekad, ne mīklā!
Ne slepu sirdī nebūs padomāt!
JUDA
(Strauji iziedams no brāļu pulka, uz Jāzepu.)
Kungs, tu mums sacel smagas atmiņas,
Tā pratinādams mūs: - kas bijis, bijis!
JĀZEPS
(Panākdams tuvāk.)
Nu lūk! jums ir ko slēpt, jūs izlūki!
JUDA
Kungs, labāk visus liec mūs bedrē mest,
Liec sacirst gabalos, tik nepratini!
Mums tavi vārdi dvēsli pušu rauj.
JĀZEPS
Kā ērkšķu zari dursta dzīvu miesu!
RUBENSS
(Tuvojas Jāzepam, rokas pacēlis.)
Kungs, kungs! ak kungs, es neizturu vairs.
JĀZEPS
- Teikt patiesību, to jūs neizturat.
RUBENSS
(Atvelkas atkal atpakaļ; paliek, galvu rokās saņēmis.)
JĀZEPS
Cik vecs bij brālis, kad tas nozuda?
JUDA
Bij jauneklis, gandrīz vēl zēns -
IZAŠARS
Ak vai!
AZERS
(Klusu.)
Viņš tā mūs lūdza, mēs to neklausījām.
IZAŠARS
(Klusu.)
Nu viņa asinis top atprasītas.
JUDA
(Galvu rokās saņēmis, klusu.)
Nu nāk, nu nāk tā diena, nāk tā stunda!
JĀZEPS
(Bargi.)
Ko jūs tam darījāt? Nu, atzīstat!
JUDA
Mēs viņu - viņu, kungs, mēs -
JĀZEPS
(Pēkšņi iesaucas.)
Nokāvāt!
LEVIJS
Tu mulsti, Juda, karstums tevi mulsē!
(Uz Jāzepu.)
No viņa asins, kungs, mums rokas skaidras.
GADS
(Klusi, uz Leviju un Simonu rādīdams.)
No viņiem prasat, viņiem jāmaksā!
ZEBULONS
(Tāpat, skaļi.)
Tie, tie vēl ērkšķus bedrē pameta!
JUDA
(Piepeši metas uz durvju pusi un bēg.)
ASNATE
(Iesaucas.)
Vai, maigā Izida, vai, Amon-Re!
Vai, Nofer! Nofer!
JĀZEPS
(Uz brāļiem.)
Nost!
SARGI
(Aizved brāļus.)
*
(J ā z e p s un A s n a t e vieni.)
ASNATE
Vai, cik tu bargs!
JĀZEPS
Klus', Asnate!
Nu tikai sāksies mana bardzība:
Laiks piedzīt parādus ar pagaidām.
ASNATE
Kas vēl? Kas vēl? -.Jau viņi atzinās,
Jau izlīdzināts viss.
JĀZEPS
Kas darīts man,
To izlīdzināt nevar, var tik atriebt.
ASNATE
Tu ēģiptiets, tu labs, tu nespēj atriebt.
JĀZEPS
Kas bij, tas dzēsts: es tagad jūdu zēns,
Kas lādēts, apspļauts, bedrē mests un pārdots.
ASNATE
Tu ēģiptiets, - tu nēsā mūsu zīmes:
Tev balta zīda svārki, zelta karšļi.
JĀZEPS
Man sirdī tīģers, zelts to nespēj slēpt;
No zīda vīlēm naida čūskas krīt;
Man labāk maisos ģērbties, pelnos sēdēt,
Nost balto zīdu, zelta karšļus nost!
(Viņš plēš savus zīda svārkus un met nost zelta rotas.)
ASNATE
Ak, Nofer! Nofer! ak, tās svētās zīmes!
JĀZEPS
Man citas zīmes ir daudz svētākas!
Kā es tās aizmirsu? un sevi līdz?
(Viņš piesteidzas pie dārgumu tīnes pie troņa, atdara to un meklē.)
ASNATE
Ko meklē? - smagākas vēl zelta rotas?
Vai dārgus akmeņus? vai košas krāsas?
JĀZEPS
(Izņēmis melnu kreklu.)
Lūk, manas zīmes! dārgākas par zeltu!
ASNATE
Kas tas? Melns kreklis?
JĀZEPS
Košāks man par krāsām!
Ir sarkans ar, - tā - asins.
ASNATE
Aķ, man bail!
JAZEPS
Nu droši var to skart.
ASNATE
Teic, kas!
(Piepeši iekliedzas.)
Ak vai!
JĀZEPS
Kas ir?
ASNATE
Man pirkstā dūra kas.
JĀZEPS
(Smiedamies, skūpsta viņas pirkstus.)
Mans ērkšķis!
Man dur ik dienas tā - piecpadsmit gadus,
Tik pirkstā ne, bet sirdī.
ASNATE
Kas par ērkšķi?
JĀZEPS
To Simons dūra man: vai gards man asins?
ASNATE
Ak, Izida!
JĀZEPS
Nu lūk! vai to var aizmirst?
ASNATE
Tu man par to - tur neteici nekā.
Nu tas ir mūsu starpā stāvējis,
Mūs svešus darījis un slepu šķīris -
JĀZEPS
Es ērkšķu kreklu novilku, kad tu
Man tapi dota - tu kā brīnumlaime -
Bet laime nelaimi vēl nespēj dzēst.
ASNATE
Kā laime dzēstu to, kas viņai slēpts?
Kad būtu teicis, ērkšķu asumu
Es mīlas zīdiem būtu aiztinusi,
Nu ērkšķis tevi dur un mani līdz
Un mūsu mīla noasiņo bāla.
Ak, Nofer, Nofer! ko tu darīji?
(Viņa atslīgst uz troņa pakāpēm.)
JĀZEPS
(Uzvelk ērkšķu kreklu.)
Es tikai ērkšķi jūtu, ērkšķi vien.
Es aizmirst lauzos gan, bet mūžam dūra,
Nu atkal mugurā man jāvelk tas.
ASNATE
(Pieceļas.)
JĀZEPS
Kad viņu novilkšu? Vai līdz ar dzīvi?
Lai ērkšķis ērkšķi dur, līdz abi truli!
Lai asinsvāti aiztver asins vāts!
Un ērkšķu kreklu es tik novilkšu,
Kad pati atriebe būs izdeldēta,
Kad labs ar ļaunu saskanēs.
ASNATE
Ak, Nofer,
Tie saskan tikai nāvē.
JĀZEPS
(Iedur sev ar ērkšķi.)
Lai, - es gribu.
ASNATE
(Bailēs viņu uzlūkodama.)
Tev vaigā asins saskrien - dzīslas tūkst -
No dobēm acis spiežas - Amon! Amon!
JĀZEPS
Es sevi valdu, un es topu pats.
Ar lēnu prātu daru, kas man der:
Lai brauc, ved maizi sev ar naudu. Noķers!
Ik grasis, stinkšot bailēs, viņus dzīs!
Ik maizes kumoss rīklē spiedīsies
Un noies lejā, un tik brēks: vai! vai!
Bet milti apputinās viņu prieku,
Kā tuksnešputekļi uz ziediem krīt!
Un viņu drebums īsās nedēļās
Ar savu straujumu man pilnam maksās
Par gariem, gariem, gariem moku gadiem!
Bet lielais parāds tikai tad būs dzēsts,
Kad dzisīs visa viņu špetnā cilts.
(Priekškars.)