RAINIS
JĀZEPS UN VIŅA BRĀĻI
Traģēdija piecos cēlienos
CETURTAIS CĒLIENS
Laukums starp Jāzepa pils namiem, slēgts gala pusē ar pīlāru ailu, caur kuru
redzas lielie tempļi un piramīdes. Laukumā soli un galdi sarīkoti dzīrēm priekš
augstmaņiem, ļaudīm un atsevišķi priekš Jāzepa brāļiem. Vienā malā uz
paaugstinājuma galds Jāzepam un blakus galds Asnatei. Visur nāves
svētku tērpums. Gar sienām dievekļu tēli, arī Ozirisa un Izidas.
Ir pret vakaru.
*
(J ā z e p s un A s n a t e.)
JĀZEPS
Viss sarīkots uz svētkiem - nāves svētkiem.
ASNATE
Uz miera svētkiem, Nofer.
JĀZEPS
- Miera svētkiem -
ASNATE
Jo mieru guvusi ir tava sirds.
JĀZEPS
Ir miers, lai gan ne tāds, kā domāts reiz.
(Citā balsī.)
Es drusku noguris no svētku gaitām!
Ļauj vienam pabūt man ar jauno mieru,
Lai draudzējamies vēl, pirms šodien līgstam.
ASNATE
Ak, draudzējies ar mieru! Izis - miers
Un Izis - mēness lai tev tīk kā saule!
Es eju jau.
(Bailīgi lūkodamās uz Jāzepu.)
Tev atbraukuši brāļi.
JĀZEPS
Es zinu, Asnate, es liku uzņemt.
ASNATE
Es tēvu sūtīšu, lai lēniem vārdiem
Viņš ir pie tevis, Nofer.
JĀZEPS
Ļauj man vienam.
ASNATE
(Apskauj Jāzepu aiziedama.)
*
(J ā z e p s viens.)
JĀZEPS
Ak, mana sirds!
Ak, sirds, tu staigā savas pašas ceļus!
Vai manas sāpes tev vairs nesāp līdz?
Lūk, šurp: es gadiem sagraužos un - tu?
Tu iežēlojies to, kas mani sāpē.
Vai tu tik vāja? Vai tu nespēj nīst?
Tik puķes vēdini, bet kokus nelauz,
Kā manas tēvu zemes kalnu vētra?
Nē, vāja neesi, - es nesaprotu.
Iekš tevis guļ kāds spēks, kas naidīgs man
- Un tomēr mans. - Un tomēr balstās citur -
- Vai maz es esmu savs?
Kā svešs es atskatos uz savām sāpēm,
Un manas ilgas manis nepazīst.
Pēc kā tik karsti dzinos, - kas tas bij?
Vai bij maz vērts, kad neatceros vairs?
Un tomēr samalās tur mana dzīve -
Un tomēr -
(Citās domās.)
Ne laiks, ne liktens sāpes neizdzēš,
I laime glauda tikai vaigu grumbas,
Kaut mīkstiem pirkstiem, sirdi viņa nesniedz.
Tur sāpes nogrimušas mūžam sūrkst,
Kā asā, smagā smilts guļ Nila gultnē.
( Paceldamies.)
Es savu atriebi sev glabāju
Pus ļaužu mūža, septiņpadsmit gadus -
Nu viņa nevērtē, kā mantots svārks,
Kas, ilgi lādē guļot, izcīcējis.
(Atminēdamies.)
Kad maisos atlika tiem viņu naudu -
Es baidīju tos, skumjas devu līdz,
- Man pašam vairāk skumju palika -
Nu rāmi sēdu es pēc bargiem vārdiem.
(Iesmiedamies.)
Kā izrējies iet mājās laiskais suns.
Bet nu jau miers, - un viņi mīksti būs.
Es vairāk negribu, tik taisnību.
(Atsēstas.)
No sapņu valstības es esmu nācis,
Un viņā pavadu es savas dienas,
Jums tikai izzīlēdams viņas sapņus -
Un ceļu razdams jūsu liktenim -
Aiz manis guļ mans mūžs kā mocošs sapnis,
Un šodiena par manu karsto darbu
Ne ēnas veldzes neuzmeta sirdij.
Es vairāk negribu - tik taisnību.
Bet nu i veldze nāk - ak, mīļie brāļi -
Sen dārgais vārds skan atkal manā mutē,
Un sirdī divkārt viļņo atbalss pretī.
*
(Ienāk A s n a t e, ašiem soļiem, priecīgi uzbudināta.)
ASNATE
Ak, Nofer, ko man teic? Tu licis viņus
Kā viesus saņemt? Ūdeni tiem sniegt?
Likt barot viņu lopus? Atlaist brīvē
To, kurš bij gūstā? -
(Pieiedama Jāzepam klāt.)
Rādi, kāds tavs vaigs?
Vai svētkiem noskaidrots? - Tu smaidi, labais!
JĀZEPS
Viens vārds iekš manis smaida: «mīļie brāļi»,
No manām lūpām nerunāts pus mūža.
ASNATE
Cik jauki skan no tavas mutes: brāļi!
Kāds prieks, ak, Izida! - Man tā bij bail,
Ka atnākot tie neņem tevim mieru,
Par briesmu dievu tevi nepāsrvērš!
Nu viss būs labi! Nofer, cik tu labs!
JĀZEPS
Man zuda atriebe, es gribu aizmirst,
Es gribu vienu vien tik - taisnību!
ASNATE
Ak, skaisti, skaisti! Nu mēs nāves svētkus
Par pašiem dzīves svētkiem pārdziedāsim -
Tos daiļus darīsim ar puķēm, dejām -
Es smaršu laivā tevi vedīšu -
Būs nāves svētki lieli: šodien mirs
Pats nāves atriebums uz piedzims miers!
JĀZEPS
Jā, mira atriebums, - tik taisnību!
ASNATE
Tev tika taisnība, - ko gribi vairāk?
JĀZEPS
(Iesaucas piepeši.)
Man tika? Kā? - Man taisnība jau tika?
ASNATE
Nu, protams, ne! Viss nāks, tik nedusmo!
Tu liels. Ak, kāds tiem prieks, kad redzēs tev!
Kā savu brāli! Kā tie brīnīsies!
Kā tevi apskaut steigs! Kā priekā smiesies!
JĀZEPS
Kā viņi izbīsies, kā zemē kritīs,
Kā visu nožēlos -
ASNATE
- Kā piedot lūgsies!
Tu viņus pacelsi un apmīļosi.
Sauc svētkos līdz!
JĀZEPS
Ir saukti. Tur tiem galds.
(Rāda uz brāļiem klāto galdu.)
ASNATE
Kam neteici man to? Ak, kāds man prieks!
- Liec svētku drēbēs tērpt un krietni uzpost!
Liec smaršām svaidīt viņu miesas!
JĀZEPS
Jā -
Lai atnāk tēvs!
ASNATE
Tu negribēji -?
JĀZEPS
Nu -
Es viņu gribu -
ASNATE
(Nezināšanā aiziet.)
*
(J ā z e p s viens.)
JĀZEPS
Man tika taisnība? Kur tika man?
Un kur vēl cilvēcīgais? - Nē, vēl jātiek!
*
(J ā z e p s, ienāk P o t i f e r s.)
POTIFERS
Lai miers ar tevi, Nofer.
JĀZEPS
(Strauji.)
Tu man teici:
Ļauj sevim pāri darīt, jo tu liels?
POTIFERS
- Un sevi neaizstāvi, jo tu stiprs.
Aizlaiku sen tā tiklas mācība,
Ko devis Kahemna priekš tūkstots gadiem -
Kad trešā valdībā bij devīts valdnieks,
Un atkal tūkstots tūkstots gadi gāja -
Un piektā valdībā bij valdnieks Assa.
Tad Ptah-hotep, tā gudrais, rakstos lika -
JĀZEPS
(Viņu pārtraukdams.)
Es metu atriebi - es gribu vēl
Tik vien kā taisnību. - Tu ar to liedz?
POTIFERS
Ja gribi pilnīgs būt un sevi liels,
Tad neprasi, lai dod par darbu algu,
Par jūtām baudu un par sāpēm veldzi.
JĀZEPS
Es algas neprasu, ne baudas, veldzes,
Jo, ko tie ļauna darījuši man -
Viss paliek neizprasts un neizjusts,
Bez miņas, atmaksas, bez pārmetuma,
- Man dod tik taisnību!
POTIFERS
Kam taisnības?
Kas dara netaisnību tev, tas mazs;
Kas lieto zemu ieroci, tas zems,
Lai reiz bij nezcik cēls un augstiem mērķiem.
Vai tāds tu gribi tapt?
JĀZEPS
Bet taisnība!
Bet izlīdzne un saskaņa, un atsvars?
Jo zem' un debess stāv tik atsvarā,
Un laiks un dvēsle saskaņā tik dusē.
POTIFERS
Ik laiks un darbs nes izlīdzni iekš sevis,
Tik savā tagadnē, ne nākotnē.
Un tur tiem izlīdzne, ka viņi pāriet.
Nau vēlāk atmaksas, jo laiks ir cits;
Gar to, kas bij, tam daļas nau, - viss pāriet!
JĀZEPS
(Rūgti.)
I labais darbs lai zūd! Viss tikai - pāriet!
POTIFERS
Viss pāriet, - viss, - bet nezūd it nekas.
Un labie darbi atmaksājas - visi,
- Tik vien ne tev, bet - citiem.
JĀZEPS
Ha, ha, ha!
Jā, liktens visas balvas nes tik jums!
Par maniem darbiem alga piekrīt jums!
Kur cietis es, tur apmierina jūs!
Vai tā tā taisnība?
POTIFERS
Tā - taisnība.
Mēs saņemam tāpat, kas citu izciests.
Mēs sevim neesam, mēs cilvēcei.
JĀZEPS
(Nicīgi.)
Kas man no citiem dots? Jā, slava, manta!
POTIFERS
(Arī sāk uztraukties.)
Tās tevis gūtas, tās tu nicini.
Vai mēs tev, lepnais, nedevām nekā?
Kas man visdārgāks: Asnati un mīlu!
JĀZEPS
(Apraudamies un vēl vairāk uztraukdamies.)
Jā - Asnati - ak dievs - ak, Asnate! -
POTIFERS
Jo mīla - balva vien, bez nopelniem!
JĀZEPS
Ak! ak! Man vairāk vajga - taisnības!
Man sevis vajga, - divkārt sevis vairs -
Man visas ļaužu dzimtas - visas debess -
- To nezin Asnate, ne tu, ne kas.
POTIFERS
(Apvainots.)
Kad nau tik gudra, kas tev līdz, - es eju.
(Taisās iet projām.)
JĀZEPS
(Neklausīdamies uz viņa ierunu, strauji.)
Vai iespēj mīla ļaunu darbu dzēst?
Tik darītāju līdz ar skārto maitā . . .
Kad darbs ir nožēlots, tad vien var pacelt.
POTIFERS
(Dusmodamies cieš klusu.)
JĀZEPS
Ko neatbildi man?
POTIFERS
Pats esi gudris.
JĀZEPS
(Uzbrukdams.)
Vai, ļaunu negainot, nau izdzēsts labs?
Vai ļaunais nemācīts var tapt reiz labs?
Vai, zvēriem jaujot, nezūd cilvēcība?
Vai, labo ziedojot, nau audzēts ļauns?
POTIFERS
(Nemierīgs.)
Labs ziedojoties labu dara sev:
Jo sirdi smalku dara, mieru gūst.
JĀZEPS
(Ņirdzoši.)
Jā, mieru nāvē!
POTIFERS
(Uztraukts.)
Ko tu nāvi min'?
Ko rocies lietās, kam tik vieta rakstos?
JĀZEPS
(Smejas.)
Vai dzīvei neder Kahemna?
POTIFERS
Kā? dzīvei?
Kas tā grib dzīvot, tas aiz dzīves iet.
JĀZEPS
Bet pilnīgs top.
POTIFERS
Bet dienas pienākums?
JĀZEPS
Bet mūža dvēsle?
POTIFERS
Kas met pienākumu
Pret dzīvi, tas, kaut dzīvs, sev paņem nāvi.
JĀZEPS
Tā vien ir alga, ko man citi dod.
POTIFERS
Nau viņa vien! - Tu nāvi spēj ņemt pats,
Bet ir kas augstāks, ko var dot tik cits.
JĀZEPS
Ko cits man spētu dot? Ha?
POTIFERS
Dzīvību!
To māte deva tev, - tu viņas izciests!
Ciet citu dēļ!
JĀZEPS
(Satriekts.)
Ak, māte, mīļais tēvs!
POTIFERS
Un vēl?
Vai jaunās dienas nau tev iepriekšalga?
Tas zelt' un kristāltrauks ar ziediem piebērts?
JĀZEPS
Ak! ak!
POTIFERS
Es tevi brīdināju.
JĀZEPS
Labi.
POTIFERS
(Aiziet.)
*
JĀZEPS
(Viens.)
Kur nu man taisnība? - Ak, mīļā māte,
Kaut tu man bijusi! - Tu nebiji.
Un tēvs? - man ņemts; un jaunās dienas? - ņemtas.
Un mīla? - ņemta. Kur tā taisnība?
Viss ņemts, - kas palicis?
(Domās.)
Viena palicis:
Mans dārgums, kā es aizmirsu par tevi!
(Viņš atdara vaļā zīda svārkus, - redzas melns krekls.)
Mans bērna kreklis, - tu man tēva dots
Un Dinas austs, tu mīļu roku glaudīts,
(Glauda kreklu, tad piepeši.)
Tu brāļu ērkšķiem sprausts, - tie manim tiek -
Tā mana taisnība, - tā stipra vēl.
To auda Dina, - dari mani stipru!
(Aiziet.)
*
(Jāzepa namturis A h u t i n o f e r s bailīgi pabāž galvu caur priekškariem, tad ienāk iekšā. Aiz viņa ienāk iekšā visi d e s m i t b r ā ļ i un s a r g i, un S u l a i n i s.)
NAMTURIS AHUTINOFERS
(Uz brāļiem.)
Nu pats ir prom. - Nu, nākat! Ko jūs teiksat?
LEVIJS
Mans kungs, mēs vesti šinī lepnā namā,
Mums smalkas drēbes dotas rupjo vietā,
Ar smalkām eļļām svaidītas mums miesas,
Mums mati gludi sukāti, - bet mēs -
(Vairīdamies.)
Mēs vēlreiz, maizi pērkot, atradām
Iekš maisiem savu naudu pilnā svarā -
RUBENSS
Mēs tagad atvedām to atkal līdzi.
DANS
Mēs nezinām, kas mums to maisos bāzis.
NAMTURIS
(Uz Leviju.)
Nu, mazais, nebaidies un nerādi
Vairs rūpju vaigu tā, kā teikā teica
Tā čūska, kurai bārda divas asis,
Bet pašas garums asis trīsdesmit.
Kad esi taisnis - (Uzlikdams tam roku uz pleca. Levijs saraujas.) - atkal
redzēsi
I savu namu, kas no visām lietām
Tas labākais, - i skausi savus bērnus.
NAFTALIS
Kāds gribējis mums uzkraut tādu vainu,
Pēc tiesā nosodīt un paņemt mūs
Par vergiem pašus līdz ar ēzeļiem.
NAMTURIS
Tas vēl nau viss: kad soda, tad simts koku
Pa roku plaukstām sit un kāju pēdām,
Līdz piecas vātis miesās atveras.
Ir treji sodi: vienkāršais un pilnais,
Un beigās smagais: to nau viegli nest.
BRĀĻI
(Sakustas.)
NAMTURIS
Bet jums to mantu maisos devis dievs.
Mans augstais kungs, kas līdzīgs vāraum,
Jums rāda žēlastību, dos jums šodien
Pie sava galda maizi ēst.
NAFTALIS
(Klusi.)
Ak vai!
AZERS
(Tāpat.)
Es labāk ēstu kādā kaktiņā.
RUBENSS
Mēs kungam pārvedām i dāvanas.
NAMTURIS
Tur ejat, sēstat, tūdaļ mielasts sāksies.
LEVIJS
(Iedod viņam ko rokā, un visi brāļi no sulaiņa top aizvesti pie viņu galda.)
*
VIENS SARGS
(Uz namturi.)
Ko mūsu kungs ar viņiem domā darīt?
NAMTURIS
Kā tīģers spēlēties ar kucēniem.
SULAINIS
Es viņu ādā negribētu būt.
NAMTURIS
Kungs arī jūds un bijis viņu ķēniņš:
Šie desmit gabalos to sagriezuši
Un Nilā sametuši, - Nila spēks
Tos kopā savilcis par dzīvu miesu.
Kam tagad jāmirst, tas tik nāk pie kunga,
Tie visi dzīvi top no viņa maizes.
SULAINIS
Bet nu kas būs? Tiem klājām citu galdu.
SARGS
No tā ēd nāvi.
SULAINIS
Viņš tos ievīlis.
Nu dos tiem atmaksu par viņu darbiem.
NAMTURIS
(Noslēpumaini.)
Kas no tā galda ēd, tam miesās rodas
No Nila melnām dūņām čūsku pūznis.
*
(Aiz skatuves dzirdas taures skaņas. Ienāk d z ī r u v i e s i no visām pusēm, tad no viņpus tropa ienāk J ā z e p s un A s n a t e, aiz viņiem P o t i f e r s. Skaļa mūzika, visi klanās.)
DZĪRU VIESI
(Viens caur otru.)
Lai līksme, līksme, līksme mūsu kungam!
JĀZEPS
(Uzkāpj uz paaugstinājuma ar klāto galdu, pie kura apsēstas viens pats, kamēr Asnate apsēstas arī viena pie blakus galda.)
POTIFERS
(Paņem sudrab' upurkausu, upurē un pareģo.)
Šim namam šodien cauri izies nāve.
JĀZEPS
(Satrūkstas, tad saņemas.)
Še, ņemat, ēdat prieku manā maizē!
(Pūš taures, visi apsēstas.)
RUBENSS
(Līdz ar citiem brāļiem tuvojas troņa pakāpēm, visi zemu klanīdamies un nolikdami tur savas dāvanas.)
Kungs, pieņem tavu kalpu dāvanas!
Un nepiemini mūs ar bardzību!
JĀZEPS
(Laipni.)
Nu, pieceļaties, es jūs gribu žēlot.
Kā jūsu tēvam iet, tai sirmai galvai,
Par kuru jūs man teicāt? Vai ir dzīvs?
RUBENSS
Iet labi tavam kalpam, mūsu tēvam;
Viņš dzīvs.
JĀZEPS
(Uz Benjamiņu rādīdams.)
Vai tas ir jūsu jaunais brālis?
RUBENSS
Tas jaunais brālis, kuru liki atvest.
JĀZEPS
(Uz Benjamiņu.)
Lai dievs tev žēlīgs ir, mans dēls, mans dēls.
BENJAMINŠ
(Klanās Jāzepa priekšā.)
JĀZEPS
(Piepeši pieceļas, aizliek roku vaiga priekšā un aši aiziet.)
*
(Vispārējs pārsteigums. Asnate noskatās Jāzepam pakaļ uztraukta un nezināšanā. Brāļi apjukuši, runā klusi.)
RUBENSS
Ko aiziet kungs?
NAFTALIS
Ak vai, kas būs? Kas būs?
ZEBULONS
Un Simons kur?
LEVIJS
(Dusmīgs.)
Kur? Kur? - I mēs tur būsim.
(Brāļi domīgi iet atpakaļ pie sava galda.)
BENJAMIŅŠ
Viens krēslis lieks
NAFTALIS
Vai! kungs!
IZAŠARS
Būs Simonam.
LEVIJS
Kad nau tik atstāts brāļu starpā nāvei?
*
(Asnate ir piesaukusi namturi un klusi devusi viņam pavēli, namturis iziet un tūliņ atnāk atpakaļ ar Simonu, kuru pieved pie pārējiem brāļiem.)
LEVIJS
(Pretī steigdamies.)
Tu, Simon, dzīvs!
(Apskauj viņu.)
Kā cieti gūstu?
SIMONS
Labi.
(Ar citiem brāļiem Simons sasveicinās tikai no tālienes, galvu pamādams.)
LEVIJS
(Klusi.)
Mūs uzņem pārāk laipni, nez, kas būs?
Man bail. - Bet tagad jāiet pateikties.
(Viņš ar Simonu pieiet pie troņa pakāpēm un, ceļos mezdamies, pateicas Asnatei.)
Dievs svētī tevi, kundze, ka tu liki
Pie mums šo brāli izvest, kas bij gūstā.
ASNATE
(Laipni.)
Lai labā minēts top tavs vārds pēc nāves,
Lai neaizskarts tu guli savā kapā.
LEVIJS un SIMONS
(Sakustas.)
ASNATE
(Pamādama ar roku.)
Nu līksmi ēdat maizi, dzerat alu!
LEVIJS un SIMONS
(Aiziet atpakaļ pie brāļu galda.)
LEVIJS
(Klusi uz Simonu.)
Par nāvi viņa min - klau, nedzer alu!
ASNATE
(Piesauc atkal namturi un, klusi runādama, rāda uz brāļiem.)
Vēl baidās tie, ej mierini un pārsteidz.
Pēc drēbju krāsām apzīmēti gadi.
NAMTURIS
(Pieiet pie brāļiem un pārsēdina viņus pēc viņu vecuma.)
Mēs, ēģiptieši, sēdam mielastos
Pēc savas cienas katris, - tā i jūs,
Tu sēsties te, - tu tur - tā labi.
Nu esat mierīgi un baudat maizi!
(Brāļi izbrīnējušies sačukstas.)
DANS
Lūk, mēs pēc gadiem topam sēdināti!
LEVIJS
(Uz namturi.)
Kā zini mūsu vecumu?
NAMTURIS
Zin kungs!
(Viņš aiziet atkal tropa tuvumā.)
ZEBULONS
Ak, brīnums! Cik viņš gudris! Visu zin.
IZAŠARS
Kā mēs gan noslēpsimies viņa priekšā?
LEVIJS
(Ironiski.)
Lai esam mierīgi un baudām maizi!
(Dusmīgi.)
Tas vīrs mūs visus apkaus savā priekšā.
Kā upurjērus mūs vēl pabaro,
Bet pats tur aizgājis likt nažus trīt.
SIMONS
(Klusi.)
Mums acis izraus, liks pa naglām staigāt
Un dos mūs skudrām ēst vai čūskām zīst,
Vai žurkas laidīs mūsu kājas grauzt.
NAFTALIS
Bet viņš tik laipnis un tik daiļi runā?
LEVIJS
Tas neskan tukšs kā tu, tas zin, ko grib.
SIMONS
(Klusi.)
Tam ēsmu vajag dot, ko aplabināt.
LEVIJS
(Norūc.)
IZAŠARS
(Uz Naftali paklusu.)
Kad tas tur nebūtu tik varens kungs,
Nudien, tas būtu Jāzeps!
NAFTALIS
Muļķis, muldi!
No bailēm nomodā sāc redzēt spokus.
IZAŠARS
Nuja, diemžēl, es zinu: Jāzeps miris.
Bet, kad es nebūtu tik gudris prātā:
Nudien, tas būtu Jāzeps.
LEVIJS
Klusi, nerrs!
SIMONS
Dod Izašaru ēsmai.
IZAŠARS
Nu, nu, nu!
Lai Azers, - vairāk ēd.
AZERS
Cik es? Lai Gads.
GADS
Jā, vienmēr Gads un Gads, - es viens priekš visiem.
*
(Aiz skatuves atskan taures. Ienāk J ā z e p s. Visi viņu apsveic, rokas paceldami un saukdami.)
JĀZEPS
Lai līksme ir ar jums! Nu līksmosim.
ASNATE
Ak, Nofer, jā! Man baigi: gan es centos,
Bet drūmi tie.
JĀZEPS
Lai dziēdātājas dzied!
(Ienāk dejotāji un dejotājas, koklētājas, dziedātāji un dziedātājas. Ēģiptiešu mūzika un deja.)
DZIEDĀTĀJA
Seko savai sirdij, - acis vēl spīd:
Smalkos linos sev locekļus tērpi,
Svaidi sev laimīgo galvu ar mirrēm:
Sitas un lēkā, ne mitas tev sirds!
Seko savai sirdij, - vaigi vēl kaist:
Smejoties mīļākā mīt tavā sirdī,
Sēd tevim līdzās, locekļos lotus:
Dziesmās un dejās lai nemitas sirds!
(Jautrs līdzdalības troksnis ēģiptiešu vietās, brāļi sēd klusi un drūmi.)
JĀZEPS
(Uz dziedātājiem.)
To dziedat: «Kluss ir mūsu taisnais kungs.»
DZIEDATĀJAS
Kluss ir mūsu taisnais kungs,
Miesas zied un zūd kopš Re,
Zemē iet, kas mēmos mīl.
Kluss ir viss, kas bijis reiz,
Kritis kaps, ne pelni put,
Neatmin ne tie, kas mīl.
Kluss ir vakarzemes miegs,
Slēgta acs, kas brāļus redz,
Auss, kas tēva balsi mīl.
(Izbrīnīšanās ēģiptiešu viesos, brāļi sakustas.)
ASNATE
(Uz Jāzepu.)
Ko dari? liec sev dziedāt bēru dziesmu?
JĀZEPS
Nāk jaunais gads, tad vecam jāmirst, - mirst.
ASNATE
Tik vecais ļaunums mirst, - dzimst jaunais prieks,
Tik vecās sūrmes, dusmas, atriebes.
Ak, Nofer, priekā nerunā par nāvi!
JĀZEPS
Kas pareģots? - Viens mirs.
ASNATE
Tev mūžam dzīvot.
Man dzīves tik vien ir, cik tevi dzirdot,
Cik tava balss man skan kā vīna putas.
JĀZEPS
Jā, mīļā, līksmosim!
(Uz namturi.)
Nest mazo Ozirisu, nāves zīmi,
Lai, skatot viņu, svētku viesi zin:
Pie laika līksmot, ļauties dzīves laimei!
(Top nests apkārt pa ēģiptiešiem - viņiem neliels miruša jaunekļa tēls, ar ērkšķiem apjozts, pēc ēģiptiešu senās dzīra parašas.)
POTIFERS
(Uz Jāzepu, klusi, uztraucas.)
Ko dari, Nofer, Oziriss nau īsts!
Es redzu jaunekli, ar ērkšķiem joztu.
JĀZEPS
Kas jauns mirst, divkārt mirst, - ar ērkšķiem trejkārt!
Šķiet nāves zīmogs labs.
POTIFERS
Bet īstais nau.
Tu pārkāp svēto parašu!
JĀZEPS
Kā dažs,
Kas mirst pret svēto parašu - vēl dzīvs.
POTIFERS
Es eju: labu neparedzu.
JĀZEPS
Tā i es.
POTIFERS
(Aiziet.)
*
ASNATE
Vai, Nofer! Klausi tēvu.
JĀZEPS
Klausu sirdi.
ASNATE
(Uz Jāzepu.)
Kad tēvu neklausi, tad klausi mani, -
Tev senu dziesmu teikšu, dzied par mani:
«Es aiziešu uz akāciju leju,
Uz puķes zieda likšu savu sirdi, -
Kad vīni kūsos tavā kausā - nāc!
Tad saucu tevi; meklē manu sirdi!»
JĀZEPS
Es sevi meklēju, sirds nedzird tevis.
Man mutē vīns ir rūgts, kā putna žults.
Dzīvs ūdens manām lūpām top par dūņām.
Es aizeju uz kalnu - vakarzemē.
ASNATE
(Uztraukta.)
Nē, nē, tu dzīvosi, cik saule spīd!
(Uzlec kājās.)
Klau! visi klausat manas dieves dziesmu!
«Klau! - Oziriss ir piebriedusi vārpa,
Ar zemi - Izidu to saites sien.
Griež saites auksta dzelzs, tos pļāvējs šķir.
Un sējējs graudus apkārt kaisa vējā.
Zets sacērt Ozirisu gabalos
Un izkliež miesas, - Izida tās vāķ
Un dara dzīvas mīlas noslēpumā.
Iekš Nila miklā lauka graudus sviež,
Grauds laukā izmiekšē un zemē zūd.
Bet citus miltos maļ un kvēlēs grūž,
Rauj ārā, otrreiz maļ un kvēlēs vāra,
Līdz grauds ir gaisis viss un beigta, un apēsts.
Tos tomēr, tomēr, tomēr zeme rod,
Pie mātes visi atkal atgriežas.
Un sēklas grauds, kas miklumā bij zudis,
Top saules siltā zemē atkal dzīvs.
Kad nespēj celties pats, viņš asnus sūta,
No savas miesas augli, celties augšā -:
Tas melnu kapa grīdu cauri lauž,
Tas jaunu sauli redz, - bet vecais zūd,
Kā visas miesas garām iet kopš Re
Un zemē atgriežas, kā laivas krastā.
Velk lielos lokus saule: Amons-Re,
Un mūžam augšanā un mūžam maiņā
Ir rūgti jāmirst tev, lai dzīve celtos.
Tu esi Nuters - dievs un jaunais zieds,
No tevis graudi izaugs simtām tautām.»
(Atsēstas, uzliek Jāzepam rokas uz pleciem.)
Mans saplosītais Oziriss! - Tu augsi!
JĀZEPS
Es augšu, mijā, jā - bet pirms man jāiet
Caur miesu saciršanu un caur kvēlēm.
(Jāzeps tausta sev ap krūtīm, paredzas viņa ērkšķu kreklis.)
ASNATE
Kas tev tur milst? Vai, Izis! bedres kreklis!
Tu seno naidu dzel ar asinsdzelkeņiem?
JĀZEPS
(Uz Asnati.)
Nē, seno mīlu!
(Uz namturi norādīdama un maizēm savā galdā, un uz brāļiem.)
Aiznes tiem šo maizi.
No mana galda, godēt kananiešus!
NAMTURIS
(Uz brāļiem.)
Kungs godā jūs, no sava galda dod.
(Sulaiņi uzliek ēdienus brāļiem priekšā, Benjamiņam dodami vairāk nekā citiem.)
RUBENSS
Lai slava kungam.
(Viņš un pārējie brāļi klanās pret Jāzepu.)
AZERS
(Klusi.)
Benjamiņam, lūk!
Dod piecreiz vairāk, kaut pats jaunākais!
ZEBULONS
Ij Jāzeps, jaunākais, tā tapa godāts.
JĀZEPS
(Uz Asnati klusi.)
Es mīlu Benjamiņu, gribu priecēt.
ASNATE
(Tāpat.)
Nu, sāc jau runāt, ved uz lielo vēsti!
JĀZEPS
(Tāpat.)
Man dairs - vēl mirkli gribu saldo dzīvi -
Lai nožēlo tie - žēlo - drusku sēro -
(Nopūšas, māj namturim, lai nes Ozirisa tēlu pie brāļiem.)
BENJAMIŅŠ
Kas tas par tēlu? - Zēns, ar ērkšķiem apjozts?
LEVIJS
(Pēkšņi atgriežas.)
Ko zēns? Ko ērkšķi?
RUBENSS
Dievs! Kas tas?
NAFTALIS
Kas tas?
NAMTURIS
Tas nāves Oziriss, - lai viesi zin
Pie laika līksmot, ļauties dzīves laimei.
Tāds tikums Ēģiptē.
LEVIJS
Kāds nejauks tikums!
(Māj brāļiem, virzās uz Jāzepa pusi.)
Kungs, atlaid mūs no dzīrēm, diezgan dzērām.
Mēs zemu pateicamies tev par godu!
(Visi klanās Jāzepam.)
ASNATE
(Klusi uz Jāzepu.)
Ej! runā laipni! Viņi sabiedēti.
JĀZEPS
(Uz brāļiem.)
Ko, prom jau steigsaties? Kas spiež jūs iet?
Vai peļat cienījumu? - Nau še jautri?
Lai priecājas, kas taisnis, - drūms tik ļaunais.
Jo katram nāks tā vaidu baiļu diena,
Kad visas klaigas neizglābs no kapa:
No mājas tevi raus un smiltīs metis,
Rīs vienu daļu ūdens, otru saule.
Tad taisnam alga būs: ēst dievu maizi,
Dzert svaigu ūdeni un ēnā sēdēt,
Un sirds tam elpos maigu ziedu dvašu.
Bet ļaunos bargi tiesās nāves tiesa:
Nāks četridesmit divi nāves grēki,
Sāks prasīt tev: «Vai tu mūs nodarīji?»
Un tad tiem sirdi nedos atpakaļ,
- Jo sirds ir dzīves spēka sēdeklis -
Bet pekles pagrabos to paglabās.
Pa debess trepēm nakti būs tiem jākāpj,
Un apkārt dēmoni ar briesmām draudēs.
ASNATE
(Uz Jāzepu, klusi, redzēdama, ka brāli uztraucas vēl vairāk.)
Ko dari? Nebiedē!
JĀZEPS
(Uz brāļiem.)
Nu tādēļ dzerat!
Nu dziedat, klausat dziesmas!
LEVIJS
Kungs, ļauj iet!
JĀZEPS
(Māj Benjamiņam.)
Teic tu, vai nau še skaistāk kā pie jums?
BENJAMIŅŠ
Še mežu nau.
JĀZEPS
Lūk, palmas, granātas,
Lūk, sikomores!
BENJAMIŅŠ
Kur ir Mambres ozols?
JĀZEPS
(Sakustas.)
Lūk, niedrās skaisti ibisi!
BENJAMIŅŠ
Kur cīruls?
JĀZEPS
Še salas nau, nedz ziemas.
BENJAMIŅŠ
Nau i ziedons.
JĀZEPS
Viss klajs viens kviešu lauks!
BENJAMIŅŠ
Bet kalnu nau.
JĀZEPS
Līdz mākoņiem, lūk, taustās piramīdes!
Mēs paši ceļam kalnus.
BENJAMIŅŠ
Mums ceļ dievs,
Mēs paši cēlām tikai mātes kapu.
JĀZEPS
(Pieceļas, bet atkal apsēstas.)
Ak, mātes kapu!
(Pēc brīža.)
- Mums ir labirints
Ar tūkstoš alu telpām!
BENJAMIŅŠ
Mums ir bedre
Pie Zihemas.
JĀZEPS
(Aizkustināts.)
Pie Zihemas! - Vai briesmas?
BENJAMIŅŠ
Nē, skaisti! Tur es rotājos kā bērns.
JĀZEPS
(Sērīgi.)
Tu laimes dēls! - Tur brāli jūs - tur zuda
- Jums brālis? - Jūs to - tagad nožēlojat?
BENJAMIŅŠ
Sen laiks.
JĀZEPS
(Rūgti.)
Viss labāks jums, bet ļaudis mums
Ir labāki.
BENJAMIŅŠ
Bet taisnāks nau neviens
Par Judu.
JĀZEPS
(Ironiski.)
Viss jums ir, - i taisnība.
(Uz Asnati, klusi.)
Ko? vai tie nožēlos? par labu vērtīs?
ASNATE
Kad teiksi, nožēlos.
JĀZEPS
(Uz Asnati.)
Pag!
(Uz brāļiem.)
Sakat man,
Vai brālis mira viens vai vēl kāds līdzi?
IZAŠARS
Jā, Dina ar.
JĀZEPS
(Iekliedzas.)
Ko? Dina?
LEVIJS
(Uz Izašaru.)
Klusi!
JĀZEPS
Runā!
IZAŠARS
Tā noziedzās, to ievīlām ar viltu -
JĀZEPS
(Iesaucas.)
Kā!
IZAŠARS
Teicām, brālis sauc, - tad sadalījām.
(Uztraukums ēģiptiešos.)
JĀZEPS
(Uzlec.)
Ak, zvēri! zvēri, zvēri! un ar viltu!
(Atkrīt savā krēslā.)
BRĀĻI
(Aiziet ātri, gandrīz bēgšus.)
*
(Tie paši, bez brāļiem.)
ASNATE
Ak, Izida! - Ak, piedod! - Ak, viss beigts!
JĀZEPS
Nu sāksies.
ASNATE
Ko tu darīsi?
JĀZEPS
To pat, ko viņi.
Kas taisnis, tas var vilt, - lai jūt tad viltu!
Tiem došu nāvi, tad būs izlīdzināts.
ASNATE
Ar citu nāvi nevar izlīdzināt,
Nedz mieru gūsi, zudis tik tavs lielums.
(J ā z e p s un A s n a t e aiziet.)
*
(Ienāk S u l a i n i s, aši.)
SULAINIS
(Uz namturi.)
Nāc, namturi, kungs sauc.
SARGS
Kas būs?
SULAINIS
Būs, būs.
VIENS
No ganiem nelabs gaiss, man pagurst sirds.
OTRS
Ko tie tā aizbēga, tie aitu purni?
TREŠS
Jau agrāk steidzās prom, - vai nau kas paņemts?
*
(Tie paši. Ienāk n a m t u r i s.)
NAMTURIS
(Uz Sargu.)
Ej tu pie kunga!
(Sargs aiziet.)
SULAINIS
(Uz namturi.)
Ko tev teica?
NAMTURIS
(Noslēpumaini, klusi.)
Ko?
Trūkst lielā ziedojamā sudrabkausa.
(Uz Sargu, klusi.)
Kungs lika, es tiem iebāzu, nu būs.
SARGS
Ak, gudri, labi!
(Aiziet.)
*
NAMTURIS
(Dikti.)
Tiesa tūliņ būs.
Tos ganus tiesāsim.
VIENS
Tā gudri, labi!
OTRS
(Uz namturi, klusi.)
Kungs, sakat, vai tie aizbēga?
NAMTURIS
Jau rokā.
*
(Tie paši. Ienāk S a r g s, top ievesti b r ā ļ i no bruņotiem sargiem.)
SARGS
Te ir!
KĀDS ĒĢIPTIETS
Zagt aitas prot, pie zelta pieķer!
(Ēģiptieši smejas.)
*
(Ienāk J ā z e p s.)
RUBENSS
Lai mūžam dzīvo mūsu kungs! Še esam
Mēs, tavi kalpi, ko mums pavēl kungs?
BRĀĻI
(Dziļi klanās.)
JĀZEPS
Jūs labu atmaksājāt man ar ļaunu.
RUBENSS
Mēs ļauna neapzināmies, lai kungs mūs žēlo!
JĀZEPS
Šai pašā pagalmā, pie sava galda,
Jums, ganiem, parādīdams augstu godu,
Es mieloju jūs līdz ar ēģiptiešiem -
BRĀĻI
(Dziļi klanās.)
JĀZEPS
Un ko jūs darījāt? - Jūs sudrabkausu,
No kura dzeru es un pareģoju -
Jūs paņēmāt! - Jūs padarījāt ļauni!
RUBENSS
Kungs, kungs, ko runā?
LEVIJS
Pasarg dievs no tā!
Lūk, naudu, ko mēs maisos atradām,
Mēs atvedām, un kā lai nu mēs zagtu
No tava galda sudrabu un zeltu?
JĀZEPS
Lai pārmeklē!
JUDA
Pie kura, kungs, no mums
Tas kauss tiks atrasts, tas lai nāvē mirst,
Turklāt i mēs par taviem vergiem būsim!
JĀZEPS
Lai notiek tā, kā esat runājuši.
Pie kura atrasts tiks, tas būs mans vergs,
Jūs citi brīvi varat mājās braukt.
Nu, taisat vaļā katris savu maisu.
(Pamāj ar roku. Sargi ievelk iekšā maisus; brāļi attaisa katrs savu, sargi pārmeklē.)
RUBENSS
Pie manis nau, es esmu nevainīgs.
IZAŠARS
Ak, kad tik nebūtu pie Levija!
LEVIJS
Kas drīkst par mani teikt? Es goda vīrs!
VAIRĀKI
Nau! Nau! - Pie Zebulona nevar būt!
NAFTALIS
Kad Izašars aiz muļķības nau ņēmis?
IZAŠARS
Vai daudz par tādu kausu dabū naudas?
SARGS
Tik daudz, cik vērts tu pats ar aitām kopā.
OTRS SARGS
Ha! ha! vai nu tev žēl, ka nepaņēmi?
IZAŠARS
Ko nu vairs!
SARGS
Goda vīrs uz pagaidām!
OTRS SARGS
Nē, apkrāpts goda vīrs!
SARGS
Bez laimes dzimis!
VAIRĀKI BRĀĻI
Nau, nau!
JUDA
Ak, laime, nu mēs brīvi būsim!
Pie Benjamiņa nevar būt.
SARGS
Jā, jā.
Tik jauniņš! Vai tas zags?
OTRS SARGS
Kas še? Kas tas?
(Izceļ no Benjamiņa maisa sudraba kausu un rāda to smiedamies. Ēģiptiešos troksnis un smiešanās.)
SARGS
Lūk, kādi gani!
BRĀĻI
(Izbijušies vaimanā, Levijs ar Simonu sačukstas.)
Vai man! vai man! vai man!
Tas kungs mūs šaustījis ar savu rīksti!
ZEBULONS
(Paklusu.)
Lūk, labie dēli! Tie no Raeles!
LEVIJS
Dēļ viena jācieš mums bij pratinājums,
Nu otris galīgi mūs pazudinās.
DANS
Tad labāk būtu pazudis i šis.
SIMONS
Žēl, žēl, ka mēs to pirmo nenokāvām.
BRĀĻI
(Sāk ķildoties savā starpā.)
JĀZEPS
Lai brāļi mieru tura savā starpā.
SARGS
Cst! klusu stāvat! Nebadaties, auni!
JĀZEPS
Kā jūs to darījāt? Vai nezinājāt,
Ka to tāds vīrs kā es spēj paredzēt?
JUDA
Ko mēs lai sakām vairāk manam kungam?
Ko varam runāt vai kā attaisnoties?
Dievs tavu kalpu grēku atradis.
Lūk, mēs un tas, pie kura atrasts kauss,
Mēs būsim mana kunga vergi.
JĀZEPS
Nē!
To nedaru, - tik tas (Rāda uz Benjamiņu.) lai ir mans vergs,
Bet jūs ar mieru ejat atpakaļ
Pie sava tēva!
JUDA
Kungs, ļauj tavam kalpam
Teikt vienu vārdu kungu ausu priekšā
Un nelaid savām dusmām iedegties
Pār tavu kalpu, jo tu esi tas,
Kas vāraus.
JĀZEPS
Tad runā!
JUDA
Tu teici: jauno brāli vedat šurp!
Kad nebūs līdzi tas, jums mana vaiga
Vairs neredzēt!
VAIRĀKI BRĀĻI
(Apstiprinot.)
Vairs neredzēt, kungs teica.
JUDA
Mēs tēvam teicām to, tad teica tēvs:
Bij divi dēli, - aizgāja tas viens;
Man sacīj': saplēsts - vairs to neredzēju. -
Kad šo nu ņemsat ar, tam tiks kas ļauns,
Tad manus sirmos matus ievedīsat -
VAIRĀKI BRĀĻI
(Pārtraukdami.)
- Ar vaimanām iekš bedres ievedīsat!
JĀZEPS
(Sakustas.)
Ā!
JUDA
Kad nu es pārnāku pie tava kalpa,
Pie mana tēva, un tā zēna nau,
Pie kura dvēsles sienas viņa dvēsle -
RUBENSS
(Starpā runādams Judam.)
Zēns tēvam vecam dzimis, viņš to mīl -
JUDA
(Turpinādams.)
Tad notiks, ka viņš mirst, kad neredz zēna.
BRĀĻI
Tad notiks, ka viņš mirst.
JĀZEPS
Ā, mirst -
JUDA
Jo es,
Es tēvam galvinieks par to -
(Rāda uz Benjamiņu.)
Es teicu:
Kad es tev zēnu atkal neatvedu,
Tad visu mūžu nesīšu to vainu.
BRĀĻI
(Atkārto.)
Tad visu mūžu nesis viņš to vainu.
JUDA
Ļauj tādēļ man tā zēna vietā palikt
Par tavu vergu, bet tas zēns lai iet.
(Klusu un nogriezdamies.)
Jo kā pie tēva iešu bez tā zēna?
Man būtu jāpieredz tie sirdsēsti,
Kas tēvam notiktu.
JĀZEPS
(Piepeši uzlēkdams no krēsla.)
Lai visi iziet, kas pie manis ir!
(Aizgriežas prom pret troņa krēsla sienu raudot. Visi aiziet.)
*
JĀZEPS
(Viens.)
Mans tēvs! mans tēvs! mēs tavus sirmos matus
Ar vaimanām iekš bedres iegrūdīsim!
(Raud aizelsies.)
Tu viens kā miets, kam zari apkapāti,
Tur, zemē iesprausts, klusi trūd' un lūsti -
Bet dēli savstarp kaujas te uz nāvi!
(Priekškars.)