RAINIS
Kajs Grakhs
Traģēdija piecos cēlienos
ATSEVIŠĶI SKATI
I
R o m a s n o m a l e. Akmens žogs. Tumsa.
(K a j s, lēni nākdams, taustīdamies pa tumsu.)
KAJS
Cik tumša nakts! - Vai īsto ceļu eju?
Zūd kājām pavediens... Vai simtreiz gāju!
Ko aklā tumsā tinies, brāli Tibēr?
Pats aicināji, vai nu liedz man nākt?
(Piepeši apstājas, ieraudzīdams savā priekšā kādu tumšu t ē l u.)
Ā! kas tur tumsā stāv?
Nāk sieva pret' - un melna! - ļauna zīme -
(Uzrunā melno tēlu.)
Ko, sieva, staigā te tik vēlu viena?
SIEVAS TĒLS
Es nāku te, lai nestaigātu tu!
KAJS
Ā! kas par balsi - pārvērstu!
SIEVAS TĒLS
Es nāku -
Ne ļauna zīme tev, bet brīdinoša: -
Ej atpakaļ!
KAJS
Kas esi?
SIEVAS TĒLS
Neej tāļāk!
KAJS
Ā! - Māte, ko tu nāc kā dēmons dēlam?
KORNĒLIJA
Ak, dēls! ak, dēls! - Kā labais dēmons nāku -
Ij tev, ij sev: - tur nāve, kur tu eji!
Tā vienu dēlu ņēma, - neņem otru!
KAJS
Es tavam dēlam eju ziedus nest,
Kā veli godināt, lai ir mums labs!
KORNĒLIJA
Man vairāk nau, tu viens man esi, pēdējs!
Ej nost no nāves!
KAJS
Tev jau Tibērs mīļš -
Kam liedz to cienīt?
KORNĒLIJA
Mājās vari ziedot.
KAJS
Es gribu padoma no viņa lūgt.
KORNĒLIJA
Lūdz mājās!
KAJS
(Rādīdams.)
Še tā gars!
KORNĒLIJA
Ij mājās dzirdēs!
KAJS
Tā nevar veļus nievāt.
KORNĒLIJA
(Bailēs lūdzoties.)
Šoreiz! šoreiz!
KAJS
Pats Tibērs mani sauca.
KORNĒLIJA
(Uztraukta.)
Sauca?
KAJS
Sapnī.
KORNĒLIJA
Ak, neej! Tibērs labs, viņš nedusmos.
KAJS
Viņš trīsreiz sauca mani.
KORNĒLIJA
Ej tad rīt!
Tik šodien klausi mani!
KAJS
Šonakt sauca.
Kad trešreiz neklausīšu - ļauni būs.
KORNĒLIJA
Ij man tu teicies: tribunātu bēgt -
Kad vārdu lauztu man - ij tad būs ļauni.
Pats māci jauno Stoas tikumību.
KAJS
Bet veļi jāklausa: teic tu! Un veļi
Liek to, ko tikums.
KORNĒLIJA
Klausi reiz ij māti!
Vai nāve būtu lielāka par dzīvi?
KAJS
Laid, māt!
KORNĒLIJA
Es nelaidīšu, neatkāpšos
Ne visu cauru nakt' no taviem sāniem!
KAJS
Vai, māt, tu mācīji mūs vergiem būt?
KORNĒLIJA
Tad lūgšos tevis, lepnais, ceļos krītot.
(Viņa krīt ceļos.)
KAJS
Vai, māt, tu mācīji mūs ceļos krist?
KORNĒLIJA
(Aši pieceļas.)
Es liku tevim dzīvot, viņš liks mirt!
Ej manu dzīves ceļu, neej to!
Es tevi dzemdēju, es, es! ne veļi!
KAJS
Kurp mani ved mans ceļš, vai es to zinu?
Es jūtu, pārvarīgi laužas spēks,
Ko manī kāds ir licis, pirms vēl dzimu.
KORNĒLIJA
Ak dievs! - Par māti lielāki ir visi!
Ko māte sāpēs dzemdē, nāve ņem.
Pat pirms vēl dzemdēts, tu jau biji spēks!
Kāds tad vairs mātei ciens? kāds mātes asrām?
KAJS
Ak, māte, māte dārgā! siltā dvaša!
Visaugstāks dzīvības un mātēs vārds!
KORNĒLIJA
Tad varu cerēt vēl? tad varu iet!
Lai visi gari tev ir žēlīgi - un Tibērs!
(Viņa pagriežas uz iešanu. Kajs aiziet. Kornēlija, viena palikusi, pakrīt zemē.)
*
II
P i e T i b ē r a n ā v e s v i e t a s.
(Augsts akmeņžogs, uz kura rēgojas liels atsevišķs akmens, lejā mazāki. Nakts. Nāk K a j s vēl lēnāk, pie akmens apstājas.)
KAJS
Uz žoga akmens uzcelts, tā tā zīme,
Kur tevi apsērst, brāl? Tev kapa nau.
Še tava asins plūda, še tavs gars,
Pie asins piesiets, - še es nāku sērst.
Tu mani sapnī sauci jau trīs reizes.
(Rokas pie akmens pacēlis, galvu uz rokām, atslejas pret žogu. Tad, galvu paceldams, lēni.)
Ak, brāl, ko miera nedodi tu man?
ATBALSS
- Tu man -
KAJS
(Uztrūcies.)
Es tev? Es tev? Vai tevim miera nau?
ATBALSS
- Miera nau -
KAJS
Tev miera nau? - Tad jāiet tevi atriebt?
ATBALSS
- Atriebt -!
KAJS
Ko vienmēr atbalss skan? Ak, briesmas, briesmas!
ATBALSS
- Briesmas -
KAJS
Dzen dienu ļaudis, nakti gars uz nāvi!
ATBALSS
- Uz nāvi -
KAJS
(No žoga atkāpdamies.)
Nost tumsas balsis! Ko tās mani smej?
Ar mana paša dvēsli kauj man dvēsli, -
Ar mana paša spēku lauž man spēku!
(Viņš atsēstas uz akmens.)
Man miesas norūdītas, tomēr slābst.
Mans gars, kā kalnus kāpjot, noguris.
Nost, miegs, - man jādomā, ko darīt būs -
(Parādās T i b ē r a g a r s asiņotās drēbēs.)
GARS
Ko vairies, Kaj? Tev neizbēgt no liktens.
Mums likta viena dzīve, viena nāve
Par labu tautai. Nu ir jāiet tev.
KAJS
Tie paši vārdi, ko man sapni teica!
Ak, Tibēr, kāds tu asiņains!
GARS
No ceļa. -
KAJS
Tavs ceļš bij vaids un ceļa gals bij asins.
Un mans?
GARS
Viens ceļš, viens gals. Tavs laiks ir klāt.
KAJS
Un māte?
GARS
Roma mūsu māte -
KAJS
Roma?
GARS
Dod savas asins, gaida, - manu netiek.
KAJS
Vai manu tiks?
GARS
Vēl ne.
KAJS
Tad nau vēl laiks.
GARS
Ik brīd' ir laiks! Ko bēdz? Daudz jāplūst asnīm,
Līdz brāļu karos jūra sarkanos.
KAJS
Es kara negribu! Nost brāļu karus!
(Parādība nozūd. Kajs uztrūkstas kājās.)
Kur esi, Tibēr? - Sapnis! - :Atkal sapnis!
Nē, nesapņošu vairs: - man māte Roma.
(Aiziet aši.)
*
III
K a j a n a m ā.
(Atrijā. Jauns z ē n s - v e r g s no dzintarzemes, klusi dziedādams, rotājas pa grīdu, saules starus uz rokām laizdams un ķerdams. Ienāk vecs t r ā ķ i e t s - v e r g s.)
VECAIS VERGS
Ko tu te dzīvo, grīdā izmeties?
Nāks kungi.
VERGU ZĒNS
Pakaļ tiecos saulei, lūk,
Kā aizbēg.
VECAIS VERGS
Jā, no vergiem bēg ij saule.
Ko pūt tik žēli tā kā ziemeļvējš?
VERGU ZĒNS
Ar sauli rotājos, par sauli dziedu.
VECAIS VERGS
Cik maigi hiperborejmēle skan!
Kā dzintarkrelles dzingst. Nu, runā vēl!
VERGU ZĒNS
Man nau vairs savas runas, tik šī dziesma
No mātes palika.
VECAIS VERGS
Jā, atminos:
Bij skaista sieva, nopēra uz nāvi,
Uz dzintarzemi bēga, pirmdzimteņiem. -
Ko teic tā tava dziesma?
VERGU ZĒNS
Saule riet.
Un māte mirst un atstāj bērnu saulei,
Es teku pakaļ saulei, nepanāku.
VECAIS VERGS
Jā, saule māte. Kas cits žēlos mūs?
VERGU ZĒNS
Klaus, mūsu kungs, tas zemos ļaudis glābšot?
VECAIS VERGS
Kungs gan, bet māte neļauj.
VERGU ZĒNS
Kā viņš glābs?
Vai mājās laidīs?
VECAIS VERGS
Kur man mājas? Kapā.
Kungs zemi došot zemniekiem, kas man tur?
VERGU ZĒNS
Kungs došot brīvi! Kas tā?
VECAIS VERGS
Labi ēst.
VERGU ZĒNS
Vai iet, kur grib?
VECAIS VERGS
Tev māte mēģināja.
VERGU ZĒNS
Bet mūs kas glābs?
VECAIS VERGS
Neviens vai saule!
VERGU ZĒNS
Pats.
VECAIS VERGS
Es saku saule, jaunā saule, zēn!
VERGU ZĒNS
Vergs Eunus cēla brīvu valsti?
VECAIS VERGS
Klusi!
VERGU ZĒNS
Ij Lacijā, ij Romā? -
VECAIS VERGS
Klus! - Bij Blosijs,
Tur Pergamā bij saulpils - brīva, zini:
Riet saule, atkal lec, daudz veidos nāk -
VERGU ZĒNS
Kas? kas?
VECAIS VERGS
Varbūt ij Kajā?
VERGU ZĒNS
Kas nāk?
VECAIS VERGS
Nāks, nāks! -·
Kļūs zeme skaista, saulē mūžam dzīvos;
Būs Adads dievs un saulvedis būs -
VERGU ZĒNS
Kas?
Es nedzirdu.
*
(Ienāk g r i e ķ i s - v e r g s.)
GRIEĶIS - VERGS
Bet dzirdu es - (Uz veci.) nāc, saulniek!
Sauc tevi kundze! Pergama un Blasijs,
Un brīvā saulpils.
VECAIS VERGS
Vai man! (Uz zēnu.) Dzīvo tu!
Es eju nepārnākt. Riet saule.
VERGU ZĒNS
(Apskauj veci.)
Tēti!
GRIEĶIS - VERGS
Ej nost! un sargies, zēn! Un, ja tu teiksi
Jel vienu vārdiņu vai pašam Kajam,
Tev saules neredzēt!
VECAIS VERGS
Riet, atkal lec!
Tad tas - tad tas mums draud. Man tevis jārod!
VERGU ZĒNS
Kas saulvedis?
(Paliek durvīs, pieslejas pie staba.)
*
IV
K a j a n a m ā.
(Ienāk K a j s dziļās domās; F u l v i j s viņam seko.)
KAJS
(Ieraudzīdams vergu zēnu, pārsteigts.)
Ko, zēniņ, arī tu tāds sāpīgs stāvi?
ZĒNS
Es vergs, tā verga daļa.
KAJS
Ass tavs vārds.
Es tevi mīlu, esi brīvs un ej!
Lai viens jel līksmis Romā.
ZĒNS
(Dziļi paklanās)
Pateicos.
KAJS
(Izbrīnījies.)
Tu nelīksmo? Reiz rautin rāvies iet!
ZĒNS
Ļauj palikt vēl.
KAJS
Kas tura?
ZĒNS
Rūp viens cilvēks.
(Kajs māj zēnam iet. Zēns paklanās un aiziet.)
KAJS
(Zem sevis runādams.)
Tik jauns, jau rūp; rūp viens, - tā viena dēļ
No brīves atsakās! - Cik man rūp visa,
Ak, visa tauta?
(Nokratīdams domas.)
Nostu! nevar līdzēt.
FULVIJS
Klaus! Tibēram mēs bijām tūkstots - trīs,
Nu trīsdesmiti: - puse tribu mūsu.
Kad vēlēs, - balsis visi dos tik tev!
Es galvu lieku. - Prāva līdzēj' varen'!
Nu tu gan runātājs! - Ne tā kā Tibērs!
Tas skaisti, gaiši, jūsmām, bij i jāraud -
Tu virsū skrej kā zvērs un grāb, un krati,
Ka nevar nostāvēt, - tev visur tiesa!
Cik senāts muļķis, tevi sūdzēt! - Grāb! -
Nu ļaudis karsti, palaist, - tūdaļ atslābs.
KAJS
Es domāj', domāju un nevar' beigt.
Ne tik šo gadību, kā veikt līdz galam?
Lūk: pirmkārt, agri -
FULVIJS
Labāk nekā vēlu.
Vēl agrāk Tibērs sāka.
KAJS
Ā, tā gan.
Tad: Romas proletam ir pretīgs latīns.
FULVIJS
Nu atstāj latīņus!
KAJS
Kā? Tas mans spēks!
FULVIJS
Bet Romu vieglāk pirkt.
KAJS
Pirks vieglāk senāts.
FULVIJS
Bet ekvīti, bet publikāņi -
KAJS
Tos var gūt.
FULVIJS
I patricieši - cenzors tev bij labs.
KAJS
Nīst nobiļus, ka nelaiž amatos,
Bet nīst i mūs.
FULVIJS
Un tādi glumi zuši -
- Kā Septīmulejs?
KAJS
Rokas tikai traipīt.
FULVIJS
Ak, ko! Bet derēs daudz. Jel pieņem viņu!
*
(Ienāk K o r n ē l i j a.)
KORNĒLIJA
Dēls, viesi nāk, tu bēdz. Gan Fulvijs paspēs.
FULVIJS
Es paspēšu.
(Uz Kaju.)
Nu, pārliec!
KAJS
Nāksi vēlāk?
FULVIJS
Es nākšu.
(Aiziet.)
*
KORNĒLIJA
Tevi dzen uz tribunātu?
KAJS
Vai es tāds dzenams kustons?
KORNĒLIJA
Kāds tu rūgts.
KAJS
Es teicu: neiešu par kandidātu.
KORNĒLIJA
Daudz viesu būs, par tevi vien tik runās,
Pats cenzors atnācis un vecais Rufijs,
Kas neiet vairs nekur, mūs pagodina.
KAJS
Gods, gods!
KORNĒLIJA
Ir grieķu filozofi, tēlnieks,
Ir dziedātāji, histrioņi, sofists -
KAJS
Vai ģeometers ir?
KORNĒLIJA
Jā, un vēl daudzi -
KAJS
Man jārunā ar to un arķitektu.
KORNĒLIJA
Jā, parunā. Bet ir vēl vēsturnieks,
Grib tavu padomu. Un gramatiķis,
Ar kuru kopā rakstāt - vai nau griba
Tev atkal uzņemt skaisto dzejas darbu?
KAJS
Tev patika?
KORNĒLIJA
Tas labākais, ko zinu.
To gan tu nepalaid!
KAJS
Nau tagad laiks.
KORNĒLIJA
Nekad nau laiks! Tev simtas lietas galvā.
Bet galvenā tev guļ.
KAJS
Guļ galvenā,
Guļ Romas valsts un nejūt nāvi nākam.
Ikvienam jāglābj ļaužu posts un valsts -
Nau izruņas!
KORNĒLIJA
Iet postā gara darbnieks!
KAJS
Te viens, tur valsts!
KORNĒLIJA
Bet viens uz visiem mūžiem.
KAJS
Kas noteic? Pats? - Bet necieš mana sirds,
Ka visi bojā iet! - Līdz ies ij viens.
KORNĒLIJA
Bet nemirtne?
KAJS
Ne Romai mirt, ne man!
KORNĒLIJA
Vai romiets esi, Kaj, bez godkārības?
KAJS
Es vien tik romiets, Romā viss mans gods.
*
V
R o m a s f o r u m ā.
(Tautas sapulce. Runas vietā K a j s G r a k h s.)
KAJS
Jūs ļausat manim brāli apraudāt,
Tā nelaime nau mana vien, i jūsu.
Man viņš tik brālis bij, jums bij i tribūns.
Un tribūns jūsu tēviem reiz bij svēts,
Bij tautas gods, bij balss, bij gars, bij dvēsle.
Vai zināt vēl, šie tēvi faliskiem
Ar karu uzbruka, kad tribūnam
Genucijam tie bij reiz pieskārušies?
Un Veturijs uz nāvi notiesāts,
Kad nebij ceļu griezis tribūnam!
ĻAUDIS
- Tā bij, tā bij! - Tā tiesai
- Jo tribūns, tas ir svēts!
- Ne greizi paskatīt uz viņu nedrīkst!
KAJS
Bet j ū s jau ļaujiet savu tribūnu
Jums acu priekšā sist ar nūjām, nosist!
Jums acu priekšā svētās miesas staipīt
Caur visu pilsētu, likt upē sviest!
Jums acu priekšā tribūndraugus grābj
Un notiesā bez tiesas, tā, tāpat!
Nez, - nu varbūt tā var?
ĻAUDIS
Tie bendes ir! - Tie slepkavas!
KAJS
Gan jūsu tēvi netiesāj' bez tiesas
Ne smagos grēcniekus, un te nau grēcnieks,
Bet tribūns pats, kas neskarams un svēts!
Es nezinu, kā tagad?
ĻAUDIS
- Ak, dievi, ko mēs esam darījuši!
- Ko mēs? Ko mēs? bet tie!
- Lāsts! lāsts! - Klus, klausat!
KAJS
Es lūdzu atdot manim brāļa miesas.
Pēc miruša, ne dzīva brāļa lūdzu -
Un kā es lūdzu! - ceļos krizdams! brēkdams!
Lai ļauj tik brāļa miesas zemē rakt
Pa nakti, slepus rakt -- to, kas bij tribūns!
Nē, neļauj; liek to upē mest kā maitu
Ar trīssimts citām maitām: - jūsu brāļiem!
Nez, - nu varbūt tā drīkst?
(Ļaudis dzird vaimanas.)
KAJS
Kas nāves izglābās, kā gāja tiem?
Kajs Villijs piemērs: maisā viņu bāž,
Kas pilns ar ko? - ar odzēm un ar čūskām.
ĻAUDIS
- Tie nezvēri! - Tas ir par daudz!
- Tie paši odzes, čūskas!
KAJS
Ir citāds maiss - kas zin? - pilns odzēm, - čūskām.
Tās izrāpj, sazīžas no ļaužu asnīm,
Lien atkal drošā maisā - senātā!
ĻAUDIS
- Jā, senātā, tie sēd tur nesodīti!
- To odžu maisu vajga upē mest!
- Viņš atkal runā - klausat!
KAJS
Savs kaps ikvienam ir, kas cilvēkvaigā,
I zirgam bedri rok, i sunim rok,
Tik Tibēram nau kapa. - Krupis sprāgst -
I to vēl aprok kukaiņi iekš zemes.
Tik Tibēram nau kapa. - Vai gan Tibērs
Nau vērts ne suņa maitas, i ne krupja?
ĻAUDIS
(Dzird skaļi raudam.)
Nu, kas mēs esam, ka to visu ļaunam?!
Vai mēs ne romieši?
KAJS
Bet maldās neliešiem i grēku trakums:
Met miesas jūrā, ūdens slēps un mazgās?
Vai jūrai ūdens tiks tiem grēkus mazgāt?
Liedz kapu - asins vietā mājos gars!
ĻAUDIS
- Uz Tib'ra kapa vietu! - Viņš ir dzīvs!
- Mēs iesim atriebt Tibēru! Mēs iesim!
KAJS
Un gars no asins vietas raujas nost,
Brēc Kapitolā, brēc, pa ielām skriedams,
Brēc runas vietā, forumā, brēc Tibrā,
Nes upes Tibērs tribūn - Tibēru,
Dod viļņu vētras balsi sacelt jūru,
Līdz visur krāc un puto: atriebt, atriebt!
ĻAUDIS
(Visi saceļas troksnī, raudās, draudos.)
Pie Tibēra! pie Tibēra!
*
VI
F o r u m s R o m ā.
(Liela tautas sapulce. Runas vietā L ī v i j s D r u z s.)
LĪVIJS DRUZS
(Turpina savu runu.)
Man senāts laipnis - vai tā liela vaina?
ĻAUDIS
(Smejas.)
BALSS
- Jā, lunkans zutis!
CITA BALSS
- Tas to prot!
VĒL CITA
- Tas pielien!
BALSS NO CITAS PUSES
- Nau liela nelaime! Kas māk, tam nāk!
OTRA BALSS
- Lai runā vien! Ko traucat?
LĪVIJS DRUZS
Kad gribat, runāšu. - Es saticīgs,
Es visu panākšu, kas jums ir vajdzīgs.
Kad lūdzu es ko, senāts tūdaļ dod, -
Lūdz Grakhs, tad liedz ij to, kas krīt pēc tiesas.
Jūs prasāt, kā tas nāk? Kā tas var būt?
To saprast grūti nau:
Kajs netop ciests kā cilvēks, Kajs ir straujš!
Nu, teiksim tieši: parupjš, - jūs jau zināt.
BALSS
Ko melsi? Pats tu rupjš kā latīns.
LĪVIJS DRUZS
Nu, jaujat izrunāt; es Kajam draugs,
Jūs zināt, kāds viņš reizēm ir.
ĻAUDIS
(Smejas.)
Ha, ha!
BALSS
Kajs teiks, uz reizi mute tev būs ciet!
LĪVIJS DRUZS
Lūk, smalkāks cilvēks, senators vai nobils,
Tam riebjas rupjība. - Kajs lāga virs,
Tas aizstāv brīvi, tam ir plašas domas, -
Tā taisnība vien ir, kas to gan liedz?
Bet, kad jums kas ir vajdzīgs māju dzīvē,
Kas ikdienišķis tāds, bez lielās brīves,
Bez plašām domām, maizes rieks vai eļļa,
Tad nākat tik pie manis, tad der Līvijs!
VAIRĀKAS BALSIS
- Dod maizi Grakhs!
- Ko lielās šis ar saviem darbiem?!
- Lūk, lūk, kāds šis mums draugs!
- Mums Grakhs ir gādnieks, kam mums tevis?
NO CITAS PUSES
Ko starpā jaucaties? Lai runā katris!
OTRĀ BALSS
Ij Druzs ir lāga vīrs!
LĪVIJS DRUZS
Ko Druzu slavējat? Es ceļu Grakhu.
Jā, Grakhs ir jūsu gādnieks, es to zinu
Pat labāk nekā jūs, - viņš visiem gādnieks,
Tam tik daudz rūp, ka jūs to nesaprotat.
BALSS
Klau, klau! - Vai re! - Tā gan!
LĪVIJS DRUZS
Jūs rūpat Grakham, jā, bet vairāk - Roma!
Vēl vairāk: Itālija! latīņtauta!
Vēl vairāk provinces un visa valsts!
Jo Grakham nerūp mazs, bet tikai liels.
BALSS
Man rūp ne vēders vien, man rūp ij galva!
CITA
Man rūp ne dārziņš vien, man rūp ij druvas!
LĪVIJS DRUZS
Nu, lūk, jums dārziņš, latīņiem būs druvas!
Taps latīns lielsaimnieks un bagātnieks
Un Romā nāks kā kungs, un skatīsies,
Kā romiets sīpoldārzu rok -
DAUDZ BALSIS
Mums Grakhs dos zemi! - Zemi!
- Mēs būsim arī bagāti!
- Mums maizi dos tāpat!
LĪVIJS DRUZS
Es dzirdu: būsim bagāti mēs arī!
Tas ir: jūs latīņiem drīz līdzi tiksat!
Labs gods! nekas!
BALSIS
- Viņš apvaino mūs! - Nostu!
LĪVIJS DRUZS
Nu, lūk! -
Ne es jūs pielīdzinu latīņiem!
- To dara cits! - -
Nu uzklausaties labi, ko nu teikšu!
- Līdz šim, kad valda senāts, tas ir, jūs,
Tad pasauls kungi - jūs! - Ne itālieši!
Ne provinces jums līdzas, ne jums pavēl,
Bet gan jums meslus dod un klausa jums!
Bet nu, kad Grakhs, -
Kad Grakhs cels latīņtautu, provincvalsti -
Kas būsat jūs tad? - Latīns teiks jums: - brāļi!
BALSIS
- Kas šie par «brāļiem»? -
LĪVIJS DRUZS
Tad latīns svētkos pirmais būs pie bļodas;
Tad ies sev teātrī, kur labāk sēdēt, -
Jūs pastums drusku nost, jo - viņu vairāk!
BALSIS
- Nu, lai tik palūko!
LĪVIJS DRUZS
- Un, kad ij visu apēdīs, - nekas!
Kas brāļu starpā ķildos? - Viņu vairāk!
BALSIS
- Tie gan ko piedzīvos!
- Vai redz, šo vairāk!
- Mēs Romas pilsoņi!
LĪVIJS DRUZS
Kad maizi izdalīs, - cik paliks jums?
Es nezin', - pašiem jums tas jāapspriež,
Pirms dodat līdzu daļu latīņiem!
BALSIS
- Mums pašiem jāapspriež!
CITA BALSS
- Mēs teiksim, un mēs lemsim!
- Vai arī latīņi nau cilvēki?!
KĀDA TREKNA BALSS
Kas cēla Romu? latīņi vai mēs?
CITA BALSS
Nu, resnais, tu gan ne!
VĒL CITS
- Tas pats ir ceļams, nesams.
ĻAUDIS
(Smejas.)
LĪVIJS DRUZS
Klus! uzklausaties!
BALSIS
- Klausat, klausat Druzu!
LĪVIJS DRUZS
Es nezin'! kam to latīņu tā vajga?
Man ne! nedz senātam!
BALSS
Man arī ne!
CITAS BALSIS
Bet Romai gan! - Klus! Klus!
LĪVIJS DRUZS
Varbūt, ka Grakham?
Grakhs teic: dēļ lielās taisnības! - Labs ir!
Bet, kad jau taisnība, - un nu vēl lielā! -
Tad līdzu daļu vajdzētu ij - - vergiem!
BALSIS
Tā - tā! - Pa kaklu!
(Smiekli.)
LĪVIJS DRUZS
Jo vergi strādā jums tāpat kā vērši!
BALSIS
- Tā labi teikts! - Ha, ha! -
BALSS
- Vai vergs nau cilvēks?
ĻAUDIS
(Atkal smejas.)
LĪVIJS DRUZS
Nu, lūk! jūs smejaties! jūs ne'sat muļķi!
Bet vērši strādā ar tāpat kā vergi, -
Vai līdzu daļu nedot arī - vēršiem?
ĻAUDĪS
(Atkārtoti, vēl lielāki smiekli.)
LĪVIJS DRUZS
- Kad lielā taisnība, -- nu, tad lai iet!
ĻAUDĪS
(Lieli smiekli atkārtojas.)
LĪVIJS DRUZS
- Lai latīns, vergs un vērsis teātri
Sēd blakus jums, kas esat Romas tauta!
ĻAUDIS
(Smejas, bet nedroši.)
BALSIS
- Nost joku nelgu! - Nost!
- Ko viņš tur melš? Ko musina?!
LĪVIJS DRUZS
Nu, nu! - es tā tik - nebūs pārspīlēt!
Ir prāta slēdziens labs, kad nepārspīlē, -
Bet Grakhs, lūk, pārspīlē. - Grakhs labs, - jā gan!
Bet pārāk tic tiem grieķu filozofiem!
BALSS
Klau! Klau! tā tiesa!
LĪVIJS DRUZS
Tur nāk viss ļaunums, kas mums maitā Romu!
BALSS
Viss netikums no ārzemēm!
CITA
Tur mācījās viņš zēnus mīlēt!
ĻAUDIS
(Smejas.)
PIRMĀ BALSS
Tur māca vergus dumpot? - saules valsti!
TĀĻA BALSS
Vai vergs nau cilvēks?
CITA BALSS
Ko tur teiksi? Ir.
LĪVIJS DRUZS
Klus! vergi! latīņi! Še runā romiets!
(Klusums.)
Kā gudris cilvēks, Grakhs, tā ļaujas vilties?
Vai Grakham nau kāds labums? - Grakhs jau pauž
Par tautvaldību, - valdīt pašai tautai!
Kas ir tas? Vai ikviens būs valdnieks, karals?
(Rādīdams uz tuvāk stāvošu pilsoni.)
Tu, Tullij, būsi karals? Tīk tev? - Nē?
Kas tad gan valdīs? - Mūsu tēviem bij
Savs senāts, - un caur to ir Roma liela! -
Kas valdīs mūs? - Ja visi nē, nedz krietnie, -
Tad valdīs viens! - Un kas gan būs šis viens?
BALSIS
- Grakhs! Grakhs!
LĪVIJS DRUZS
Jā gan, tad Grakhs būs jūsu karals!
VAIRĀKAS BALSIS
- Nost karali! - Nost, nost!
- Lai dzīvo Grakhs! Lai dzīvo Grakhs!
- Nost karali! Nost karali!
LĪVIJS DRUZS
Jā, Grakhs tad karals būs! -
Bet jums tas netīk.
Bet latīņiem tas tik! i provincniekiem!
Nu, vai tad nedot viņiem līdzu tiesu?
Tie visu nobalsos, ko vēlēs Grakhs.
BALSS
Nost Druzu! nost! Viņš musina pret Grakhu!
BALSIS VIENA CAUR OTRU
- Nost Druzu! nost! - Lai runā! - Nostu, nostu!
- Lai dzīvo Grakhs! - Klus! Klus!
- Grakhs negrib karals būt! - To senāts melš -
- No kungiem nopirkts Druzs!
- Lai dzīvo Grakhs! - Jā, tieci nu tu gudris!
- Pie Grakha iesim, lai viņš teic! Tas zin!
(Ļaudis izklīst uz visām pusēm. Dzīvas pārrunas.)
*
VII
R o m ā. T a u t a s s a p u l c ē.
KAJS GRAKHS
- - - - - - - - - - -
Ko teica Tibērs? vai vēl atminat?
Es uzrakstīju runu, lasat paši!
Ir mūsu zemē alas meža zvēriem,
Ikvienam patvērums, kur ielīst gulēt.
Bet sakat man, vai tiem, kas mirst priekš Romas,
Vai tiem savs kaktiņš ir, kur patverties?
Nu, sakat man?
Nē, - mūsu zemē tiem tik gaiss un saule!
Bez māju pajumtes tie apkārt klīst
Ar sīkiem bērniņiem un vārgām sievām.
Nu, vai tā nau? - Vai neteica tā Tibērs?
- - - - - - - - - - -
Vai varbūt netaisni sev prasīt kaktu,
Ko sviedriem kopām? asnīm aizstāvējām?
To vien tik Tibērs grib - un viņu nosit!
- - - - - - - - - - -
Jeb jums nu ir savs kakts?!
Jā, kā tas ir? Ar varu ņem jums nost,
Tāpat kā ienaidnieki vai kā vilki.
Vai jums nau tiesības tāpat kā tiem?
Jums jāvēl aizstāvji, kas nau tiem kalpi!
Jums savas tiesības ir jāatkaro!
*
VIII
D i ā n a s t e m p l i.
(Tumsa, tikai vienā malā redzas balts dieves tēls. Ienāk. K a j s, nokusis, un brīvlaistais F i l o k r a t s.)
KAJS
Še vēsums maigi dveš un lēnas ēnas.
Var acis atausties no saules spilgmes.
FILOKRATS
Kungs, atlaid karsto, stingri sprausto togu!
KAJS
Kaut sirdij arī atlaist žņaugu stīpu!
FILOKRATS
(Paklāj plaši uz grīdas savu segu.)
Še labi sēdēt!
KAJS
Labi krist.
FILOKRATS
(Izbijies.)
Kungs!
KAJS
Ej!
(Filokrats aiziet.)
KAJS
(Tēlam tuvodamies.)
Tu dzidrā Diāna ar mēnessvaigu!
Tu vakarpakrēsle, kas sola nakti!
Jau pašā dienvērsmē dod īsu elsi:
Tu savu segu sedz pār mežazvēru -
Nu es tas mežazvērs, - kas mednieks bij,
To paša suņi plēš kā Akteonu!
Tu dod man alu, kur var slepu mirt,
Slēpt kaunu: romnieks romnieku skrej kaut,
Ir Romas vilkumātei vilki bērni.
*
(Ienāk L i c ī n i j s, aiz viņa V i l c i j s un F i l o k r a t s.)
LICĪNIJS
Kaj, - Vilcijs salasījis vergu pulku,
Ko tevi aizstāvēt.
VILCIJS
(Ceļos pie Kaja.)
Kungs, ļauj mums mirt -
Priekš tevis un priekš brīves!
KAJS
Zēn, tu nejēdz!
Man pretīgs pilsoņkarš - ved pulku prom!
(Uz Licīniju.)
Kaut gribat: pulku bij man gan bez - vergiem!
Bet brīvos brīves nau, kā vergos būs?
Nu ejat, draugi!
(Sniedz roku Licīnijam. Tas aiziet, līdzās Vilcijs.)
KAJS
Paliec, Filokrat!
Mans zobens kur?
FILOKRATS
Ko gribi?
KAJS
To, kas vajdzīgs!
Kas citus negrib kaut, tam jākauj sevi!
FILOKRATS
Tu trako, Kaj!
KAJS
Nē, nē. - Tu redzi, dieve, -
Kaut ir ko trakot: manas rūgtās asins
Viens piliens ledū, ledus vārīsies.
Man pāri dara, pāri paši sevim.
*
(Ienāk P o m p e j s steidzīgi, uztraukts; aiz viņa L i c i n i j s un V i l c i j s.)
POMPEJS
Kaj, - Opīmijs liek izsaukt žēlastību,
Kas vien pie viņa pāriet!
KAJS
Nu?
POMPEJS
Daudz tribu
Jau pārgājušas.
KAJS
(Valdīdamies.)
Jā, pie verdzības!
(Tad piepeši izlaužas.)
Lāsts, lāsts par lāstu! Brīvi nodod suņi!
Tie pārdod brāļus! Se! Ar kāju aizspert!
Nost izvirtuma mieles! Romu aptriepj.
No grēku sutras ož tā žēlastība.
Ar maizes klaipu, ko tu viņam sniedz,
Viņš tevim galvu šķeļ, - tu nelga - devējs!
Kungs viņam zemē atsviež garoželi,
Par to viņš tencin', svārkus bučodams.
Vīrs pats sev plecus atsedz: kungs lai kauj!
Tik kaujams laimīgs - brīves cīnītājs!
Un tos es iedomājos brīvus darīt!
Tā būt' tā tauta!? Ārprāts, kur tavs nams?
(Sev pa galvu sizdams.)
Še, še, še, še! - Šīs smadzenes gan pelē?
No bļodas jāgāž ārā pelošs ēdiens.
Lai tauta sevi valda! Tautvaldība!
Kā skan tas? - Brīvvalsts! - Mēle mutē raucas,
I circens smejas. - Vilcij! ko tu vaibsties?
VILCIJS
Kungs, bail man tavu sāpju, kā tās zvīļo!
KAJS
Ha, ha, tev bail!
VILCIJS
(Stostās.)
Kungs, - vai tu neesi -?
Bail teikt - reiz nāks, kas pestīs mūs - būs sirds
Kā saule karsta - žēlos - nāks tā valsts -
KAJS
Ha, ha! ha, ha! Tā valsts! - Posts, posts un posts!
Tu dzirdi, dieve!
(Nometas ceļos.)
Es še ceļos,
Šis pūlis, saucams brīvs, bet sirdī vergs,
Tas taps ij saucams vergs - uz mūžu mūžiem!
Tam mugura būs lauks, ko ars un plēsīs,
Kas visu nesīs, cietīs, turēs, baros,
Kam visi spļaus!
Ar asnīm laukus mēslos, nebūs pēdas,
Kas nemērcēta ļaužu asinīm, -
- Bet pūlis labāk strautus asins ļaus,
Lai kungs tiem izlej verdzībā, pirms pats -
Lies vienu dzīsliņu priekš brīves cīņas.
(Ceļos un tūdaļ augšā.)
VILCIJS
(Sajūsmā.)
Tu esi, esi tomēr. - Skriesim, glābsim!
Lai dzīvo saules valsts!
(Aiziet.)
*
KAJS
(Atmozdamies.)
Ko zēns?
LICĪNIJS
Tas skrien. Tas neņems labu galu.
POMPEJS
Kāds troksnis?
FILOKRATS
Iešu lūkot.
KAJS
Ej tu, Pompej!
(Aiziet.)
*
KAJS
Nu izplet segu plašāk, Filokrat.
FILOKRATS
Kungs, kungs mans! - Licīnij, ak, nākat glābt!
KAJS
Še, turi dunci. - Sveiks, mans Licīnij!
(Apskauj to.)
FILOKRATS
Še duncis, ņem. Mans dārgais tēls, mans gars.
LICĪNIJS
Mans Kaj, ko dari? - Mēru turi, Pompejs
Vēl neizmist! Vēl dzīvei laiks!
KAJS
Ha, ha!
Kam dieve nāves vārdus dzird, tam nau
Vairs dzīves laiks.
LICĪNIJS
Bet iet tik skaidrā prātā.
KAJS
Es skaidri zinu, ko es daru mirstot.
Mans darbs gan nebeigts, bet, cik spēju es,
Tik darīts ir, un tagad slēdzu durvis,
Jo mirt ir durvis slēgt, kad aiziet prom.
*
(Ienāk P o m p e j s.)
POMPEJS
Tek turpu pulciņš latīņu - tie mūsu.
Tur citi bēg. Tos atgriež. Tev ir jāskrej!
Nāc aši.
KAJS
Nevajga.
POMPEJS
Šis ceļš ir brīvs.
Pa citiem drūzma. Mūsie uzvarot.
Kad neej līdz, kaut sāņis nolūko!
LICĪNIJS
Viņš pats grib aiziet.
POMPEJS
Aši ņem zem rokas!
Uz Tibra pusi skriesim.
*