RAINIS

KASTAŅOLA

PA ATMIŅU PĒDĀM OTRĀ DZIMTENĒ

Šī grāmata pieder
ASPAZIJAI
kā maza piemiņa
par kopā pavadīto dzīvi

Tālā zeme, mīļā tauta,
Devi otru dzimtu zemi
Manim, tevī nedzimušam.

Mani mana dzimta zeme
Prom no sevis izraidīja, -
Tu man devi patvērumu.

Tu man vairāk laba devi:
Mācīji ar jaunu mīlu
Mīlēt pirmo dzimtu zemi.

Vai vēl vairāk laba dosi?
Mīlēt trešu dzimtu zemi:
Jaunu dzīvi - atdzimteni.

LA BELLA CASTAGNOLA

                                                                                                                                        M o t o:   La malinconia
                                                                                                                                                       di cose passate.

LA BELLA CASTAGNOLA!

Par Tičīnas kantona Tempes ieleju tevi sauc nelaimīgā Cattaneo atraitne; viņai tu izlikies līdzīga Grieķijas skaistākai ielejai, kuru apdziedāja visi grieķu dzejnieki.
Atkal tevi redzēt, skaistā Kastaņola! Pēc gariem gadiem skatīties tavās zilās debesīs, tavos zaļos ezeros un tumšās cipresēs; dzīvot saulē un aizmirst, ka ir zemes un dzīve
bez saules!
Pa atmiņu pēdām staigāt -
Viss, kas ēnojās tikai garā, piepeši stāsies acu priekšā savā vizošā, tveramā būtībā un smiesies!
«Kā tas būs? Vai tas būs? Kad tas būs?» jautā grūtsirdība, malinconia di cose passate, pagājušu lietu grūtsirdība.
Sen jau sapņi ap to vijās, kā bērni plastiskās kustībās, - mākslotas kustības, māksloti sapņi.
Nu redzēt   š ī m   acīm, tad   v i ņ ā m    acīm; pieminēt, atminēt, atcerēties, cerēties!
Nu dalīties jel maz savām atmiņām ar tiem, kas mīl sapņot un mīl sapņotājus!
Nu atmiņās dzīvot, kad atmiņas pašas var tieši tvert - cik reiz sākts atmiņas tvert vārdos un tēlos, bet vārdi bez skaņas, un tēli bez spārniem; kaut redzētu šīm acīm atkal, un vai tad nu spārni neaugtu tēlam un kaut kas kaut kur ieskanētu?

*

ILGAS, SAPŅI UN PROZA

Tik tāli bij ilgas un sapņi, bet nu - proza, neapšaubāma, bet labdarīga, jo tā izveda, kā sapņi ilgojās.
Kā tas gadījās?
Gluži vienkārši, bet gluži necerēti un nedomāti - un piepeši. To es jau dažkārt piedzīvojis savā mūžā: tā man netīšām gadījās uzrakstīt «Zelta zirgu», tā neviļus iespraucās darbu starpā «Zelta sietiņš», - es pat nezinu, vai tik nepareizi būtu teikt, ka visi darbi man gadījušies nejauši ceļā kā veci, aizmirsti paziņas?
Un kā tas notika ar Kastaņolu un grāmatu par atmiņu pēdām?
Lūk tā!
G a s t e i n' a s   v i e t ā   -   C a s t a g n o l a,   v e s e l ī b a s   v i e t ā   -   g r ā m a t a.
Jāsteidzas no jūrmalas uz Rīgu. Edinburgas stacija, pilna steigas un gaidas.
- Ā! Prande! Kur jūs pazudāt no Parīzes? Bija taču norunāts tikties Lugānā un kopīgi apmeklēt Kastaņolu!
- Nesadzinu jūsu adreses. Un jūs nevarēju sadabūt.
- Bet labi būtu bijis.
- Plāns bij labs: pastāstīt par Kastaņolu un viņas laikiem - un jums to parādīt zīmējumos.
- Plāns bij labs; labs paliek aizvien labs.
- Ko nu vairs!
- Dzirdu, jūs braucat uz Austriju veseļoties. Veseļoties, atpūsties.
- Un jūs?
- Esmu brīvs.
- Kur paliksat?
- Nezinu.
- Bet plāns bij labs.
- Plāns ir labs. Nu, izvedīsim to kādreiz.
- Kaut tūdaļ, šo pat dienu.
- Šo pat dienu? Labs ir. Braucat man līdzi uz ārzemēm.
- Nau naudas.
- Kad tik mēs esam, nauda būs.
- Es bez vietas, nau kur ņemt.
- Ir kur ņemt. Vai tad mūsu grāmata nau naudas vērtībā?
- Ir! Bet grāmata vēl nau rakstīta, un bez naudas pie tās nevar tikt. Burvja riņķis.
- Ir! Bet kas ir burvis? Mēs.
- Nau ceļa naudas.
- Ir. Avanss uz neesošo.
- Kas to dos?
- Labs veikalnieks.
Vilciens, iekāpt!
Par pusstundu esam Rīgā: norunājam ar A. Gulbi izdot grāmatu par Kastaņolu, Prande dos zīmējumus un ilustrēs, es rakstīšu. Drošības pēc paņemam no laipnā izdevēja un labā veikalnieka tūliņ ceļa naudu un avansu. Tad steidzamies nokārtot pasu lietas un nākošu rītu - tas ir svētdienas rīts - dodamies jau ceļā uz - ne vairs Austriju - bet - Kastaņolu.
Bet kur paliek Austrija? Kur Gastein'a ar radioaktīviem avotiem? Kur veselība? - Latviešiem ir veci vārdi: veselība nau zaķis. Un atpūta? Atpūta ir darba pārmaiņa, - še būs man darbu pārmaiņa. Ir vēl cita atbilde: atpūtu ceru tikai Kastaņolas «cimiter'ā».
Bet Prande? - Ak, tas jau pēc darba izsalcis kā vilks, - viņš pats tā saka.
Tātad uz Kastaņolu!
Un beigās vēl viena atzīšanās: ja es nebūtu tagad šo gadījumu satvēris, kā romieši tvēra savu Fortūnu, gadījiena dievi, aiz matu kušķa, - tad es gan nekad nebūtu uzrakstījis savas atmiņas par Kastaņolu un nebūtu tā sācis - kaut no vidus - rakstīt savu biogrāfiju, kura sen jau gaida mani kā biedinošs pienākums. Jā, biedinošs pienākums, jo man gribētos daudz labāk rakstīt darbus pašus, ne biogrāfiju, t. i., satura rādītāju par darbiem.
Tātad uz Kastaņolu!

*

IEPRIEKŠĒJA EKSKURSIJA PIRMS CEĻOJUMA

Maza ortogrāfiska ekskursija.
Jārunā un jāraksta latviski Kastaņola, ne Kastanjola, ne Kastanola un nepavisam ne Kaštaniola.
Itāļu ortogrāfija samērā vienkārša un pārredzama: g ir še mīkstinājuma zīme, tātad gl=ļ, gn=ņ. Cietie vokāļi ir a, o, u, viņu priekšā c un g jālasa kā k un g. Mīkstie vokāļi - e un i - viņu priekšā c un g jālasa kā č un dž. Castagnola=Kastaņola, Ceresio=Čerezio. Kad jālieto ki, ke un gi, ge, tad liek h aiz c un g - Chiasso=Kiasso, ghirlanda=girlanda. Tas pats ir ar sc - mūsu š, piem., scuola=skuola, sciopero=šopero.
Ar to laikam pietiks mūsu mērķim; kas gribēs vairāk zināt, gan jau dabūs kādu itāļu gramatiku; tādēļ vien nevajadzēs braukt uz Kastaņolu.
Bet, ja viņš tomēr brauc ij tādēļ vien, jo labāk, viņš iegūs daudz ko citu arī, un to es viņam novēlēšu no sirds.

*

AGRS SVEICIENS

Jau šo agro pavasari biju saņēmis skaistu dzejisku sveicienu no Kastaņolas: «Balts zieds Aspazijai, zils man un trešais, «bālākais» - dziesmiņa, kas noplūkta kalnā.»
- Te tā būs! Miniet, no kā? Dzejnieks ir plaši pazīstams, viņa stils zināms.

Caur baltu ziedu zariem
Es redzu dziļdziļi lejā
Zaļdzidru ezeru plūstam
Pret sauli.

*

Caur sarkanu ziedu zariem
Es redzu tāltāli augšā
Sniegbaltus kalnus mirdzam
Pret sauli.

*

Caur zilu ziedu zariem
Pa līkumotu taku
Kāpj kalnā augšup pie manim
Bella signora . . .
Castagnola!

*

Un nupat, dažas dienas pirms mana atvaļinājuma un mūsu brauciena, saņēmām mēs ar Aspaziju mīļus, daudzus sveicienus no mūsu censoņiem skolotājiem, kuri bija aizbraukuši uz Lugānai tuvējo Lokarnu, uz lielajām visas Eiropas skolotāju dienām augusta sākumā. Tur bija ij Rīgas «pilsētas skolu ministrs» Aberberģis, ij Dzeivers, Fridrihsons, nenogurstošais mudinātājs Greste, Blumentāls, Pērle, Gulbis, Sleinis, E. Āboliņš u. c. Braucot caur Lugānu, viņi bij atcerējušies «mūsu bēgļu gaitas un mums visiem mīļo Aspaziju». Karte ar Lugānas skatu bija adresēta, bez jelkādiem liekiem plašumiem vietas apzīmēšanā, vienīgi ar Latviju un manu vārdu - pat Rīga nebija minēta - un karte bij atnākusi! Tas taču nozīmē, ka Eiropā sāk pazīt Latviju! Līdz šim gan bieži vajadzēja minēt vairāk populāro Rīgu, lai dotu kādu sajēgu par to, kur atrodas Latvija. Laiki mainījušies uz labu.
Tikai mani kastaņalieši, kā nupat vēl dabūju pārliecināties, paliek tanī ērtā pārliecībā, ka Lettonia atrodas tur kaut kur aiz Turcijas. Ar veciem draugiem jau nau ko strīdēties. Bet man viņi gan bieži piekodinājuši, lai es savās mājās pastāstot par Kastaņolu un lai mūsējie braucot pie viņiem ciemā - protams, uz sezonas laiku, kurš ir kastaņoliešu lielais peļņas laiks, kā mūsu jūrmalniekiem vasara.

*

IZLŪKU BRAUCIENS UZ JAUNU DZĪVI.
VIS MAJOR UN FORTŪNA

Taisījos es gan bieži rakstīt par Kastaņolu, tikai mazāk aiz tā nolūka - sagādāt viņas pilsoņiem peļņu, bet pats
patmīlīgi kavēdamies skaistās atmiņās. Bija jau arī viens otrs tautietis tiešām apmeklējis Kastaņolu, varbūt netīšām
ierosināts no manis. Biju es pats krājis materiālus rakstam par Kastaņolu un par Aspaziju, un manu tur pavadīto dzīvi. Bet vienmēr bija kas nācis starpā. Pat vēl, kad es pērn, braucot uz Franciju, uz «zilo krastu», apmeklēju Cīrihi un Kastaņolu un sāku rakstīt savas «atmiņas par izlūku braucienu jaunā dzīvē», un, kad es atmiņās tiku jau tāpat līdz Lugānai, - tad vis major - augstāka vara manam tālākam atmiņu ceļojumam stājās ceļā. Jūs redzat, ka man tiešām bija iemesls šoreiz pieķerties laimes gadījumam un lūkot ar Fortūnas palīdzību tikt tālāk.
Un tālāk jau es gribēju tikt, pat tālāk par Kastaņolu - uz zilo krastu - un vēl tālāk. Tam vajadzēja būt izlūku braucienam jaunā dzīvē.
Mūsu Kastaņolas dzīve, skatīta caur atmiņu plīvuri, bija domāta tikai kā sastāvdaļa šinī braucienā; arī tagad viņa nau izņemama no šī lielā sakara. Daža laba doma, dažs dzejolis, vispārējā sajūta nebūs saprotami bez šī sakara, būs pārprotami, un tas ir vēl ļaunāk nekā nesaprotami. Tātad Kastaņolas atmiņas un brauciens «uz zilo krastu» paliek arī še vienotas.
Kastaņolai - la bella signora Castagnola - skaistai Kastaņolas kundzei, kā saka dzejnieks, jādod priekšroka, viņai jāiet pirmai, un sekos «zilā krasta brauciens». Atmiņas par Kastaņolu aizņems lielāko daļu grāmatas, un viņas tiks ietērptas skaistā Prandes ilustrāciju tērpā; - kas nu man pārmestu, ka tik eleganti tērptas kundzes priekšā lieku visam citam atkāpties?
Avanti, bella signora Castagnola!

*

APKVĒPUŠIE VIESI UN SKAISTĀKĀ PASAULES STACIJA - LUGĀNA

Pēc piecu dienu gara brauciena, pēc negulētām naktīm, pēc vienas pus dienas apskates pa skaisto Varšavu, pēc vienas pilndienas apskates pa skaisto, imponējošo un mīlīgo Vīni, pēc aša brauciena caur Itāliju, - mēs esam beigās Lugānā.
Mēs esam tik noguruši no ceļa, tik biezu kārtu apkvēpuši un nomelnoti (man kā patriotam jāatzīst, ka nomelnot prot Latvijā vēl daudz pamatīgāki un, galvenais, to nomazgāt nau tik viegli); mums acis tā aizlipušas ar kvēpiem, ka mēs, stacijā pienākuši, neko negribam redzēt un vēl mazāk gribam tikt redzēti, un tūdaļ steidzamies pa funikolari, virvju dzelzceļu, lejā Lugānā, viesnīcā, vistuvākā, kāda vien ir, ne vislabākā. Steigdamies un neskatīdamies mēs gan daudz zaudējām, jo esam pienākuši «skaistākajā pasauls stacijā", kā apgalvo šveicieši, un tie tiešām ir skaistumu redzējuši savā zemē, kura tik skaista, ka no visas pasaules brauc viņu skatīties.
Mēs iebraucām Lugānas stacijā na Itālijas puses; mēs redzējām pirmos brīnišķos skatus uz Morkoti un uz Brē, tad tikai Lugānu. Bet, kas iebrauc no Šveices puses, tas piedzīvo lielāku pārsteigumu, nolūkojoties Lugānas skaistumā.
No Šveices puses dzelzceļš iet tuvu pie pašas Lugānas pa skaistu ieleju, bet Lugānas vēl neredz; tad ceļš iet tunelī, tad aiz tuneļa vēl kalnu spraugā, un tad tik piepeši atveras spožā gaismā visā plašumā daiļā pilsēta un mirdzošais ezers; pārsteidzošo, gandrīz apreibinošo ainu noslēdz tūdaļ no pārējās pasaules augsta zaļa kalnu grēda.
Stacija atrodas augstu pār pilsētu - 60 metru -, un skats no šejienes atklāj tik lielisku panorāmu, kādu grūti iedomāties ij sapņos. Skatītājs, atdzēries šī saules uzbūruma, domājas nu jau redzējis pašu skaistāko un lielāko un cerē vairs tikai sīkumos izjust redzēto, nolaižoties pilsētā un pārstaigājot apkārtni. Bet te viņš atkal piedzīvo pārsteigumu, jo apkārtnē tāda dažādība un bagātība skatos, kāda tik mazā zemes stūrītī nekur nau salasīta kopā.
Tāpat kā Lugāna prata slēpt savu skaistumu, tā arī apkārtnes katra savu īpatnību uzglabājušas par sevi aiz kalniem, aiz klintīm, aiz mežiem un ezeriem atsevišķā daiļumā. Bagāta ir «Ceresio karaliene» Lugāna, neizrāda uz reizi savas mantas, grib, lai tās apbrīno katru par sevi un iemīļo.
Piecus gadus mēs ar Aspaziju bijām jau še dzīvojuši un vēl ik dienas atradām jaunus noslēptus skaistumus, un katrs likās tas skaistākais un mīļākais par visiem. Liela meistara gleznā var lūkoties ilgi un vienmēr, dziļu dzeju var lasīt un pārlasīt, un vienmēr atradīs tanī ko jaunu un neredzētu, un pārsteidzošu un brīnīsies, kā to nau tūdaļ pamanījis. Lielā meistariene daba šo vietu radījusi; un Tičīnas mākslinieciskā fantāzija to izkopusi; ij tie arhitekti, kas staciju cēla šinī vietā pāri pilsētai, bija mākslinieki un dzejnieki dvēselē.

*

DIVI CEĻINIEKI, BET PIRMS DIVI TRIMDENIEKI

Kamēr mēs,   d i v i   c e ļ i n i e k i,   viesnīcā mazgājamies, pārvēršamies atkal par pieklājīgiem pasaules pilsoņiem un atpūšamies, tikmēr jūtas sāk staigāt pa senām atmiņām, kā toreiz, daudz gadus atpakaļ - būs jau divdesmit un vairāk gadu -, šinī pat Lugānas stacijā iebrauca    d i v i   t r i m d e n i e k i,   no lielā 1905. gada, Aspazija un šo atmiņu izvērpējs jūsu, lasītāju, priekšā.
Ar šķēršļiem bijām tikuši pāri Krievijas robežām; mīļi draugi - tagad jau var viņus saukt vārdā: Priedīši, Brencis un Anna - mums izpalīdzēja. - Tagad jau var arī teikt, ka Anna bija savā laikā, Jaunās strāvas sākumā, tik pazīstamā un tik iecienītā Nina.   T a g a d   var teikt, drusku vēlu gan nāk šis    t a g a d.
Pēc gara braukuma bijām tikuši zemē, kura varēja gribēja mums dot patvērumu pret visvarenā cara   a u g s t o   un - ak, tik -   a u k s t o    roku. Aspazija aprakstījusi šo mūsu pirmo laiku brīvajā zemē, un gribu to pasniegt arī saviem lasītājiem. Bet Aspazija, toreiz rakstot, bija vēl par tuvu tam laikam, un atmiņās daudz skarba un sāpīga, tādēļ lasīsim viņas piezīmes drusku vēlāk, lai pirmais iespaids nebūtu nelaipns.
Mēs nodzīvojām trīs mēnešus mūsu trimdenieku pārpildītajā Cīrihē, bijām cerējuši izmantot lielo daudzumu latviešu trimdenieku, kādu 200 cilvēku no visiem pagastiem, 1905. gada vēstures rakstīšanai (par to ir minēts Aspazijas atmiņās un manu kopotu rakstu IX sējumā). Tad gribējām atpūtas un darbu dēļ braukt vēl tālāk uz Itāliju - manu seno ilgu zemi, bet tur toreiz nevarēja gluži droši justies 1905. gada ļaudis; cik atceros, ap to laiku bija tikuši vai nu izdoti, vai izraidīti no Itālijas daži krievu emigranti, to starpā laikam Gocs.
Tā mēs braucām vismaz uz Itālijas pusi, uz robežu Lugānu. Tur gribējām padzīvot kādu laiku droši, kā jau Šveicē, un noskatīties, kad un kā varētu tikt pašā Itālijā. Bet, jo ilgāk padzīvojām un noskatījāmies Lugānā, jo neiespējamāki tika mums pašiem atstāt šo skaistumu. Un robežu stacija, uzgaidāmā vieta - Lugāna - tapa mums par paliekamu vietu un par robežu staciju visā mūsu mūžā. Lugāna - Kastaņola saturēja mūs pus mūžu, piecpadsmit gadus. Vēl tagad gars atgriežas vienmēr uz šo vietu, un gars gandrīz ik gadus velk līdzi miesas - ciemā Kastaņolā.
Ilgas pēc Itālijas gandrīz tika apmierinātas Kastaņolā.
Kad vēlākus gadus bija jau iespējams bez bailēm braukt uz Itāliju, tad apmeklējām arī tikai tuvākās Itālijas pilsētas, sevišķi Milānu. Bet braukt tālāk Itālijā iekšā, braukt uz Romu, palika - bailes, citādas bailes: ka Roma nepaturētu pie sevis uz visiem laikiem, ka neļautu nekad vairs atgriezties atpakaļ dzimtenē, pirmajā, Latvijā. Kad nu Kastaņola un Tičīna, Šveices itāļu kantons, varēja tik spēcīgi pievilkt, ko tad būtu darījusi Roma? Tā mēs, piecpadsmit gadus dzīvodami pie pašas Itālijas robežas, Romu neredzējām. Kam to tiku stāstījis, tas tikai galvu vien nokratīja. Es domāju, ka šinī vietā arī tagad manos lasītājos notiks galvas kratīšana, varbūt tikpat liela kā profesoriem par Jobsa atbildēm, ko apraksta un uzzīmē Vilhelnis Bušs savā jautrajā «Jobsiādē»: -

Ob dieser Antwort des Kandidaten Jobses
Geschah ein allgemeines Schiiffeln des Kopfes.

*

ASPAZIJA «STARP DIVĀM DZIMTENĒM»

Tagad lai Aspazija runā.
Dzimtene - ko šis vārds nozīmē tam, kas no viņas 14 gadu prom bijis! Un ne 14 vien, ar īsu, ļoti īsu starpbrīdi veselus 23 gadus!
23 gadus būt atgrieztam nost no savas dzīvības saknes, būt svešniecībā, trimdniecībā, bez izredzes, bez cerības uz atgriešanos.
Veselas paaudzes pa šo laiku noiet no dzīves skatuves un jaunas uznāk viņu vietā, un kaut kur tālā malā emigranta kaps var iegrimt un pazust svešās smiltīs.

«Nekad vairs tevis neredzēt,
Mans mīļais lauks»...
. . . . . . . . . . . . . .

Par mūsu pirmo trimdu, kura jau par vēsturi tapusi, še plašāk nerunāšu. Tā sākās jau 1897. g. jaukos vasaras svētkos. - Kad visi gatavojās svinēt šos visjaukākos svētkus, tad «mūsu mīļotam zemes tēvam», nelaiķim caram, labpatikās iesākt notikumu virkni (Aspazija še lieto citu; daudz stiprāku vārdu), kurā plūdušas tik daudz latviešu asinis, tad žandarmērija apcietināja starp citiem arī Raini, īsi paziņodama mājeniekiem, kas «tas vairs nekad neatgriezīšoties». Un, ja arī netika izpildīts pats bargākais spriedums, uz kuru R. sākumā bij apsūdzēts, tad tomēr sekoja gari gadi, gan cietumos, gan trimdā tālos ziemeļos, kas lauza zaļo jaunību, spēku un veselību.
Uz kādas amnestijas pamata laiks tika drusku saīsināts, un mēs varējām atgriezties dzimtenē 1903. gadā, tas ir, pēc septiņiem gadiem, ja šo gadu skaitu negribētu apstrīdēt, atvelkot laiku, kas pavadīts cietuma mūros Liepājā un Rīgā, ko arī varētu dēvēt par dzimtenes «mātes klēpi». Tad divas vasaras pavadītas dzimtenē 1904. un 1905. gadā, pilnas uztraukuma un mutuļojošas dzīvības, kuras noslēdzas ar 1905. gada revolūciju - un atkal baismu pilna nakts.
Ar pūlēm mums tikai izdevās 1905. g. decembra 26. dienā izbēgt no tvērējiem, kuri mūs bij ielenkuši. Bez līdzekļiem bij jādodas svešumā. Arī ceļā draudēja briesmas, un bij ļoti jāuzmanās. Te man jāatzīmē, ka mēs neizbraucām abi kopā un ka es paliku pāra dienas Rīgā, nokārtot dažas darīšanas, un ka arī man ar pūlēm izdevās izbēgt.
Beigās nonācām Cīrihē. - Tur jau atradām priekšā dažus emigrantus, vēlāk pienāca vēl citi klāt, tā ka visu skaits kopā bij pāri divi simtiem.
Tika noturētas sēdes un sapulces. Rainis gribēja šo reto gadījumu, kurš apvienoja tik lielu biedru skaitu, izlietot kādam lielam kopējam darbam - savākt materiālus priekš latviešu revolūcijas vēstures. Sapulcētie bija visi organizēti biedri un pa lielākai daļai darbojušies vadošās lomās, viņu piedzīvojumi varēja dot spilgtāku materiālu nekā laikrakstu ziņas, un šāds darbs būtu bijis ne tikvien mūsu revolūcijas, bet reizē arī mūsu kultūras vēsture. Mums gribēja uzdot redakciju un savākto materiālu izstrādāšanu. Bet, diemžēl, tā nacionālā sajūta, ka tautai un viņas kultūrai vajag savas vēstures, savu tradīciju, uz ko tā varētu dibināties, mums toreiz vēl trūka, biedri izturējās šinī lietā pārāk inerti, nedaudzi biedri gan uzrakstīja savus piedzīvojumus, bet citi negribēja pūlēties. Beigās pienāca ziņa, ka biedrs Jansons-Brauns tādu vēsturi jau rakstot - un tamdēļ arī visi materiāli viņam piesūtāmi. Mūsu ierosinājums tika galīgi izbeigts. Protams, tad darbi tika atstāti viņam.
Kā zināms, pēc desmit gadiem Braunu aizsniedza traģisks liktenis, vēstures darbu viņš nebija pabeidzis un tikai sarakstījis nelielu brošūru.
Mums ar nožēlošanu jānoskatās, ka baltieši - vācieši par mūsu revolūciju ir sarakstījuši vēsturi no sava stāvokļa, un mums pašiem tādas nav. Mēs mierīgi atļaujam, ka mūsu varoņu darbus apspriež viņu pašu mocītāji un tos sakropļotā un izķēmotā veidā nostāda lielās vēsturiskās tiesas priekšā. Mēs šo darbu esam vēl parādā mūsu kritušiem varoņiem! Mēs to esam parādā nākošām paaudzēm! Un - galvenais, mēs to esam parādā tā laika sajūsmai pašai, kā avotam, no kura mēs vienmēr varam jaunu spēku smelties!
Tas vēstures darbs jāizved galā tagad mūsu vēstures pētīšanas biedrībai.
Kad mūsu nodoms toreiz neiznāca, pie kura ar tādu sajūsmību bijām gājuši, mēs arī paši jutāmies lieki, un nekas mūs Cīrihē vairs nevarēja saistīt. Še, tirdznieciskā pilsētā, arī dzīve bij dārgāka nekā citur Šveicē, un mūsu mazie līdzekļi jau gāja uz beigām. Padomājām, kur varētu iztikt lētāki un kur būtu labāks klimats mūsu sagrautai veselībai, un uz labu laimi devāmies uz Lugānu pie Itālijas robežas.
Arī vēl kāds cits iemesls mūs spieda Cīrihi atstāt, tas bija pases jautājums. Vietējā policijā bija vai nu ar pasi jāpierakstās, vai jāliek kaucija, vai arī jādabū no vietējiem ļaudīm galvotāji, un mums nu visa tā nebija. Rīgu atstājot, gan bijām griezušies dēļ pases pie kāda biedra, kas citiem pases apgādāja, bet priekš mums viņam tādas nebij pie rokas. Rainim gan tas iedeva tādu vietēju pagasta pasi uz 20 gadu veca jaunekļa vārda, bet ar to nebij nekas iesākams, un man nebij gluži nekādu apliecību.
Lugāna turpretim ir svešnieku pilsēta, kur ar pierakstīšanām un apliecībām netirda un kur ilgāku laiku var dzīvot gluži svabadi - un te priekš mums bij īstā vieta.
Kad bijām atraduši no pilsētas kādus divus kilometrus atstatu zemnieku mājā mazu klusu istabiņu, mēs pirmoreiz varējām atlaist notirpušos locekļus un domāt pie atpūtas, kaut gan, diemžēl, tā arī te tik ātri nebija panākama. Miers tomēr še bij lielāks, nekā līdz šim bijām baudījuši.
Jāpiezīmē vēl, ka jau Cīrihē bij sākušas mums sekot kādas uzkrītošas personas, kuras vēlāk izrādījās par spiegiem, tie no dzimtenes bij izsūtīti slepeni sekot politiskajiem bēgļiem. Cara kalpi centās ar visu vari politiskos nostādīt par vienkāršiem kriminālistiem, lai tādā veidā panāktu viņu izdošanu un lai varētu tos nodot administrācijas rokās. Bija pat tikušas izsolītas godalgas par galvām.
Kā zināms, tad «Dünu Zeitung'a» veda pret Raini sevišķu aģitāciju, lai to nostādītu kā kriminālistu, viņiem neviens neizlikās tik bīstams kā šis «ideju nesējs» un «fanātiķis», un «visas revolūcijas sakne», kuru tie jau garā sev tēloja kā «ein toter Löwe». Kad nu šis nodoms neizdevās, tad tie ķērās pie cita līdzekļa, tie izsolīja par «beigtās lauvas» ādu jeb par R. galvu desmit tūkstoš rubļu «godalgas», kas pēc toreizējā naudas kursa bij ļoti augsta summa. Rainis pats savā mūžā gan nekad nebūs tik augstu godalgu dabūjis.
Ka par tādu algu radās sacensība, var iedomāties. Še dzimtenē pārbraucot, mums par to no dažām pusēm tika aizrādīts, ka galvenais rīkotājs šinī lietā bijis kāds slepenpolicists, kurš revolucionāru ķeršanas laikā pazīstams ar saviem nopelniem. Drīzi vien pēc mūsu ierašanās Lugānā mums nācās iepazīties ar šādiem algas meklētājiem, no kuriem daži periodiski uzklīda un daži bija pat apmetušies mūsu tuvumā uz dzīvi. Nostāsts, kādā veidā tie mums mēģināja tuvoties un mūs savos tīklos ievilkt, pieder pie mūsu Lugānas dzīves sīkāka apraksta. Tikai to ar sirds atvieglinājumu varu minēt, ka starp viņiem nebij neviena latvieša, tie bij vācieši un žīdi, un starp tiem figurēja arī kāds «fons».
Nevar sacīt, ka šāda tipa ļaudis būtu sevišķi veikli un atjautīgi, viņi rīkojas ar diezgan elementāriem paņēmieniem, un kaut cik inteliģents cilvēks viņus drīz vien var izmanīt cauri. Sevišķi mani kā sievieti viņi bij ietaksējuši zemāk un mēģināja caur mani R. tikt klāt. Diezgan nomocoša bija viņu uzbāzība, kura ilga gandrīz līdz 1912.
gadam un piederēja pie tumšajām krāsām, kuras apēnoja Lugānas citādi tik maigo ainu.
Vēl daudz drūmākas krāsas un ēnas satumsa priekš mūsu acīm, kad sāka nākt no dzimtenes laikraksti un atrotināja garo, šaušalaino asins ainu, pilnu ar spīdzināšanām, kā senos viduslaikos. Bij jāredz, kā krīt par upuriem mūsu labākie dēli un meitas, kuri mūsu brīvās, patstāvīgās dzimtenes ideālu ar svētu sajūsmu bij pirmie nesuši savā sirdī.
Lai atminam, ka iedomas par brīvo neatkarīgo Latviju vien jau tika toreiz uzskatītas par vislielāko noziegumu, par valsts nodevību un separātismu un sodītas ar visbargāko sodu. Lai atminam vēl, ka vārds «Latvijas republika» tika pirmo reizi proklamēts 1905. gada rudenī sasauktajā skolotāju kongresā, toreizējā Romanova ielā Nr. 25.
Lūpas, kas toreiz šo vārdu izrunāja, ir uz mūžu apklusinātas, acis, kas šo mūsu visu dārgāko ideālu bij garā jau skatījušas, ir slēgtas tikušas; šīs karstās sirdis ir uz mūžu pukstēt rimušas, bet 1905. gada revolucionāri bij pirmie, kas ar savām uz moku soliem izlietām asinīm nokristīja mums «brīvo Latviju». Lai mūsu sirdīs mūžam neizdziest viņu piemiņa!
Pieminot šo lielo, traģisko vēstures procesu un viņa idejas uzvaru, grūti atkal atgriezties pie savas personīgās dzīves. Tā vien liekas, ka visas personīgās ciešanas, lai kādas viņas nebijušas, garīgas vai fiziskas, visas vajāšanas, trūkums, likstas pazūd it kā sīki pilieni šai lielajā sāpju jūrā, kas pār mums pāri šalca.
Un tomēr: mēs esam paaudze, kas nemirst, jo mēs nedzīvojam sev vien un nemirstam sev vien, mums jānes tālāk laika uzdevums un no drupām jālasa tās varbūtības, no kurām varētu dzīve tālāk zelt.

*

Visapkārt mēness jūra mirdz,
Tur balti ceļas miglas vāli,
Tur aizpeld augšup tāli, tāli
Spārnos tava un mana sirds.

*

LUGĀNĀ APBRĪNOJU ITĀĻU VALODAS BAGĀTĪBU. ĒRGLIS UN NR. 13

Turpināšu es atkal savu stāstu par mūsu pirmo ierašanos Lugānā, tas papildinās Aspazijas skarbās piezīmes ar vieglākām, izklaidējošām atmiņām.
Lugānā mēs iebraucām nakti, jauks mēness spīdēja. Bija marta beigas, kad jau bija iesācies lietainais laiks, kurš še uznāk no marta vidus līdz aprīļa vidum. Mēs iebraucām arī naktī; mēs redzējām tikai zem kājām uguņus pilsētā un pretī sevim tumšas, augstas, biedinošas sienas - Kaprina kalnus.
Bija iespaids gluži savāds; noslēpumains, tumšs skaistums, kas likās mūs it kā kur ievīlis, kur mūs turēs kā cietumā. Cietums un salīdzinājumi ar cietuma jēgumiem mums toreiz vēl bija visos sirds kaktos un ne tik ātri izzuda; pat sapņos ilgi turējās cietums.
Mēs, pašā Lugānas stacijā izkāpjot, tūliņ iepazināmies ar itāļu valodas vārdu un skaņu bagātību. Toreiz mēs šo bagātību nepratām cienīt, jo viņa bija pret mums vērsta diezgan sparīgā veidā, - un tas jau vispār pazīstams, ka itālieši runājot lieto daudz un zīmīgus žestus.
Bija cēlies pārpratums vagonā, kad Aspazija, steigā ārā kāpdama un ķerdama mūsu dažādās somiņas un groziņus, bija paķērusi arī kāda itālieša groziņu. Tagad es atminu no visas vārdu bagātības, kas izbira no aizskārtā itāļa- un ne viņa vien - mutes, tikai vienu vārdu: maledetto tedesco! Vārds bija teikts un daudzreiz atkārtots ar dziļu pārliecību - «nolādēts ir vācietis! », bet tai pārliecībā nevarējām dalīties, bijām arī runājuši latviski, tikai itālietim, un vēl sadusmotam, tas ir vienalga - ? lo stesso!
Stacijā mums negāja daudz labāk, jo mūs tūdaļ sagrāba ar visām mūsu mantām kāds rezolūts facchino, nastu nesējs, un aizstiepa mūs viesnīcā, kura kā ērgļu māte nometusies stacijas tuvumā un savos nagos grābj visu, kas gadās. Saucās viesnīca arī tiešām par «Adler». Kā vēlāk redzējām, veda mūs istabā Nr. 14; pēcāk, vairāk reizes garām ejot, mēs redzējām tikai Nr. 12 un 15, un tālākos numurus, bet nekur nebija Nr. 13. Tātad viesnīcnieks bija izlaidis nelaimīgo numuru un skaitījis to par četrpadsmito, bet faktiski mēs nu bijām 13. istabā.
Aspazija man atgādināja, ka mana cietuma kamera Rīgā, Jumpravas ielā, bijusi Nr. 26, tātad divreiz 13, un bijusi tiešām ļaunākā kamera no visām, kādās vien man nācās sēdēt latviešu sociāldemokrātu prāvas laikā 1897. gadā; arī ļaunāka par visām, kādās toreiz nācās sēdēt citiem maniem liktens biedriem.
Tiešām maza bija tā kamera - šinī ziņā to varētu saukt par mazu jaunumu - ietilpa tur tikai gulta un galds, krēsla nebija, un brīvas telpas bija tikai viens solis, tā ka staigāt nevarēja. Toties brīvi viņā varēja staigāt vesels kara pulks prūšu un blakšu. Saule gan maz tur pastaigājās, tikai dažas stundas, un grūti varēja mani atrast, jo lodziņš bija augstu sienā un restes priekšā. Mani pašu veda pastaigāties, uz ceturksni stundas, mazā un šaurā pagalmiņā, kurā svaiga gaisa vietu lika izpildīt divām atejām.
Tāda bija 26. kamera, un ne velti Aspazija baidījās no visa, kas to varēja atgādināt, arī no 13. numura. Es gan lūkoju aizrādīt, ka 26. kamerā es notulkoju lielāko daļu «Fausta», bet tas maz līdzēja. Pēc trim dienām mēs bijām jau laukā no numura 13.

*

Kad tu būtu karaliene,
Es tev kroni uzliktu,
Bet tu esi lauceniece,
Strādāt ej uz tīrumu.

«Nē, es neiešu vis laukā,
Saule manim gauži dar',
Iešu istabā, kur klusi
Šūt un rakstus rakstīt var.

Šūt un rakstus rakstīt gribu,
Mutautiņu mīļākam,
Vakarvilcienā viņš atbrauks
Pulkstens pāri desmitam.»

*

DZIESMU VARA NELAIKĀ. LUGANO, TU SEI LA PI? BELLA!

Šo dziesmu dzirdējām dziedam pirmo nakti, kuru pavadījām Lugānā. Neparastā, pus sērīgā, pus jautrā tautas melodija mums izlikās ļoti skaista un, jaunekļi dziedātāji - ļoti cītīgi dziedātāji; laiks tikai mums likās neparasts mākslas uzklausīšanai. Bet mūs sajūsmināja tā labā zīme, ka dziesmas mūs ievadīja pirmā dienā Lugānā.
Šinīs naktīs, kad tagad esam Kastaņolā, atkal bieži dzirdu jaunekļus dziedam mums neparastā laikā. Viņu falsets skan spilgti un skaļi, un, jo dziļākas dziedātāju jūtas, jo dziļāk viņi ieskatījušies savu skaistuļu acīs, jo spilgtāk un skaļāk skan viņu dziesmas. Neieinteresētam klausītājam tās sniedz jo lielāku baudu, jo lielāks tālums, no kura tās dzird.
Pirmā rītā Lugānā - toreiz, pirms 21 gada - vēlu cēlāmies pēc nakts koncerta. Viss mums likās brīnišķīgs. No mūsu loga atvērās brīnišķīgs skats uz Monte San Salvatore kalnu; lejā mirdzēja brīnišķīgs zaļš ūdens ezerā, gaiss bija tik maigs un piemīlīgs, krūtīm tik viegli elpot, ka brīnišķa sajūta pārņēma mūs, vecos trimdeniekus, kuri ne sapnī nebija sapņojuši, ka dzīve un pasaule spēj dot arī ko daiļu un mīļu: - neprasot, izšķēržot, izbārstot pilnību.
Mēs tūliņ devāmies uz stacijas laukumu; mēs nokāpām uz gluži tuvējo katedrāli, duomo di San Lorenzo, visur brīnišķi skati: Lugāna ar savu ezeru, savu zaļo Ceresio izklājusies plašā ielejā un gar abām malām sev sargam nolikusi divus milžus - pa labi Salvatora kalnu, pa kreisi Monte Br? ar Monte Boglia aizmugurē. San Giorgio, Caprino, Sighignola, Legnone - visi sargā skaisto dārgumu. Mums pašā priekšā katedrāles slaikais campanile - baznīcas tornis, augstu pacēlis galvu, rāda mums uz ainas brīnumiem; viņš laikam grib teikt to pašu, ko izsaka lugāniešu dziesma: «Lugano, tu sei la pi? bella!» - Lugāna, tu esi skaistākā!
Visas dienas mums aiziet staigājot, skatoties, brīnoties; ik dien' mēs redzam jaunu, ik dien' skaistu, to pašu un gluži citādu. Šai dabai viens raksturs, bet tūkstots dažādību. Mākslinieku cilts pratusi piemēroties šai dabai: celtnēm viens raksturs, bet tūkstots dažādību, tūkstots pretējību; galējības, kas izslēdz viena otru, še saplūst vienā lielā saskaņā. Visas bēdas še top rāmākas; sašķeltais, lauzītais, izmocītais gars jūt savādas, nekad nejustas sāpes, kas viņam liekas kā veldzes; sirdī izplešas jauns nogurums, kā no atlaistām žņaugām.

*

Viss bijušais izbijis,
Kā nebijis -
Ko cietu mūžu dien,
Līdz izsamisu:
Viens acumirklis vien
Ir dzēsis visu. -

*

Tā laikam es kādreiz domāju trimdā, tikai nu neatceros, vai pirmā vai otrā trimdā; neatceros arī, vai tās rindiņas kur klajā parādījušās, - laikam gan - nevaru še palūkoties grāmatās un pārliecināties. Aspazija gan zinātu pateikt, tai laba atmiņa pantiem; es atkal dzejas nemaz neatminos, bet atminu skaitļus, vārdus, skatus.

*

NEKAD NEBIJĀM TĀ SALUŠI.  PROTESTA GARS NEVIETĀ

Mēs katru dienu ar to vien nodarbojāmies, ka visu apciemojām jaunajā vietā, - īstas ciema slotiņas: - kalnus, ielas, baznīcas, klintis, dārzus, kapsētas, visu, visu. Kā izslāpuši gribam atdzerties skaistuma un miera un skrejam nemierīgi no vietas uz vietu.
Ir mums pirmās dienās viesnīcā arī blakus nolūks skriešanai: mēs esam tā aizņemti, ka nau laika paēst pusdienu - viesnīcā. Mēs ēdam tur tikai brokastis - caff?latte completo, pilnu kafiju, kas nozīmē: kafiju, pienu, sviestu un virumu, kas maksā vienu franku jeb latu; mēs atnākam tikai uz vakariņām, kas maksā trīs franki. Pusdiena viesnīcā arī maksā trīs vai četri franki. Tas priekš mums ir par daudz. To mūsu šaurais trimdenieku maks nespēj izturēt. Tātad ēšanas vietā lūkojam pastaigāties. Bet līdzēt gan tas nelīdz, un tagad es to nevienam neieteiktu. Ēst gribas it kā vēl vairāk, jāēd, ko blakus nopērkot, iznāk vēl dārgāk. Es jau teicu: pēc trim dienām mēs bijām laukā no 14. vai, pareizāki, 13. numura.
Ar istabas meitas palīdzību mēs novietojāmies turpat blakus stacijai, pie sliedēm un trokšņa visu dienu un nakti. Istabu mums deva veļas mazgātāja: mazu, mazu, kur bija tikai gulta un galds, gan divi logi, bet toties nebija krāsns. Itālijā vispār krāsns toreiz nebija pazīstama; tās vietā bija vaļēji kamīni, kuri gan ļāva uz žagaru uguntiņas izvārīt minestr'u - zupu, bet sildīt sildīja tikai pirkstus, neievērodami pārējās ķermeņa daļas.
To gadu taisni bija auksts marta mēnesis, lija un sniga, un mēs nekad ne Latvijā, ne tālajā ziemeļu Vjatkā un Slobodskā, ar visiem turienes 40 grādiem aukstuma, nebijām tā saluši, kā salām saulainajā dienvidū, Tičīnā.
Kad sūdzējāmies dzīvokļa saimniecei, viņa aizrādīja, ka gar mūsu istabas sienu taču ejot garām skurstenis, kur pa iekšu uguns vien staigājot. Cītīgi meklējot, mēs tiešām atradām, ka sienā ir viena siltāka vieta, kur iet garām skurstenī silti dūmi. Bet veļas mazgātāja tik aukstā laikā veļu nemazgāja bieži. Tad mēs gājām sildīties uz Lugānas dzelzceļa staciju: mūžīgi ceļotāji, kuri nekad nekurp neaizceļo. Vakaros no turienes raidīja laukā.
Pa nakti mēs saspiedāmies cieši kopā savā gultā, drebējām, mazākais, kopīgi. Sevišķi oriģināli tas mums neizlikās, jo Heine jau labi agrāk bija apdziedājis divus gulētājus Parīzē, kuri, tā kopā guļot un drebot, bija kādu rītu kopā nosaluši. To mēs gan neizdarījām, lai kaut kā atšķirtos no tiem diviem, bet Aspazija vēl tagad sūdzas, ka daudz netrūcis, un vainīgais bijis es. Lieta tāda:
Gulta bija apaļu muguru, viens otram vēlās virsū, un ādu nejauku nakti es pa miegiem bīdījis viņu gluži no gultas ārā, jo viņa mani apspiedusi. Ilgi spiestais bija sācis protestēt pret spaidu. Viņa izkritusi ārā, nevarēdama mani uzmodināt. Aspazija toreiz nodomājusi, ka labāk es būtu savu protesta garu citur licis lietā.

*

CIEMIŅŠ F. GRĪNIŅŠ

Istabiņā via Circonvallazione mēs piedzīvojām vienu lielu prieku: mūs apmeklēja jaunais varonis Ferdinands Grīniņš - ļoti maigs un smalks, dziļi izglītots un inteliģents jauneklis, ar atturīgu uzstāšanos, kluss un dvēseles bagāta satura pilns. Reti esmu pēcāk dzīvē saticis tik simpātisku cilvēku, tik sirsnīgu un jūtīgu. Un šī smalkā, daiļā dvēsele bija varoņa un mocekļa dvēsele priekš lielas idejas; viņa darīja jaunekli par bezbailīgu, tēraudcietu kareivi priekš Latvijas un sociālisma. Viņš bija tāds varoņa tips, kādu es biju lūkojis tēlot savās drāmās - smalks garīgs spēks, kurš uzvar arī reālā, rupjā cīņā. Grīniņš nepalika ilgi trimdā, viņš alka pēc cīņas; un pēc īsas, bet apžilbinoši spožas gaitas viņš mira mocekļa nāvē tik varonīgi kā laikam neviens cits no 1905. gada daudziem skaistiem varoņiem. Esmu laimīgs, ka tiku dzīvu redzējis to, ko biju sev tēlojis tikai sapņos.
Mūs še apmeklēja arī vēl pazīstamais literatūrvēsturnieks, dzejnieks un politiķis Miķelis Valters ar kādu krievu biedreni.
Arī mīļo Lauru Gulbis, toreiz Bernes studenti, tagad pazīstamo ārsteni Neuberg kundzi, tikām še redzējuši un viņu apmeklējuši Ruviglian'ā, kur tā pavadīja savu vasaras atvaļinājumu.
Ar dažiem itāļu biedriem tikām jau iepazinušies, bet toreiz mums bija grūta saprašanās, jo nepratām vēl itāliski.
Ruviglian'ā.

*

MŪSU PIRMĀ ADRESE UN STOSTĪTA VALODA

Via Circonvallazione Nr. 235 - tā bija mūsu pirmā adrese. Es pazinu lielus vīrus, kuriem nebija nekādas adreses, piemēram, mans mīļais draugs Sirmais, par kuru man būtu pienākums kādreiz vairāk pastāstīt. Mana pirmā Lugānas adrese nebija daudz labāka par «nekādu adresi». Šīs «adreses» istabiņā mums bija visšaurākā dzīve katrā un visādā ziņā. Vienu mēnesi mēs izcietām, iztikdami ar 15 frankiem, tad laikam bijām kaut kur cik necik naudas dabūjuši un meklējām citu mājvietu.
Izmeklējām pašu Lugānu, izmeklējām Besso, uzgājām še ļoti skaistu māju, cipresēm apaugušu, senitāļu stilā - es apmeklēju vēlāk šo māju un priecājos par viņas oriģinālo skaistumu, - daudz labu vietu vēl atradām, aizklīdām līdz mīlīgajam Muzzono ezeriņam ar lēzeniem krastiem, kurš sevišķi mēdz patikt ziemeļu šveiciešiem, jo apaudzis niedrām, bet visur Aspazijai bija viena ieruna, gudra un praktiska: par tālu no Lugānas, un kas nesīs pārtikas vielas to tālo ceļu un pret kalnu?
Es pūlējos tad vismaz atrast citas labas puses šiem tālajiem dzīvokļiem, vismaz lētumu, bet tas maz izdevās, jo nevarēju pie itāļu saimniecēm nekādu daiļrunību attīstīt: par maz itāļu vārdu bij manā rīcībā. Aspazija vēl tagad nevar beigt nosmieties, cik nežēlīgi es stostījies, kad vajadzējis ar itāļiem sarunāties. Es taisījis tādu ģīmi, it kā zinātu skaidri itāliski, kas jāsaka, bet licis gaidīt uz cerēto vārdu, līdz itālietis un viņa palikuši gluži nepacietīgi. «Nu saki jel, kad zini! Kādēļ tev nekas nenāk ārā?» Es zināju gan, kādēļ nekas nenāk ārā, - nekas nebija iekšā.
Ar visu to tomēr iemācījos diezgan ātri sarunāties, pēc savas metodes: es lasīju tikai itāļu avīzes, zināju, ap ko iet runa, jo sekoju politikai, - un salīdzināju man pazīstamos latīņu vārdus ar itāļu vārdiem. Tikai gramatiku piemācījos no lieka. Es savu avīžu metodi varu arī citiem ieteikt, protams, papildinot to ar istabas meklēšanu.
Soragno mums sevišķi patika, arī Montagnola, abas Salvatora pusē. Bet reiz aizgājām arī uz Cassarate's pusi, aiz Brē kalna, nebija nekas sevišķs, un gribējām jau iet atpakaļ, bet man tāda nelaba paraša - arvien vēl paskatīties, kas tur aiz tā stūra, aiz tā meža. Tā arī šoreiz: kas tur aiz tās klints, no Cassarate's pa kreisi? Es apstulbu: Kastaņola pie klints raga ar savām pilīm un villām, un dārziem man izlikās tik skaista kā burvju parādība. Mēs steidzāmies aši, kā pārbiedēti, atpakaļ uz Lugānu. No tās dienas man miera vairs nebija.

*

Māmiņ mīļo, dod man simts liru,
Amerikā es gribu braukt.
Simts liras māte gan novēlē,
Bet uz Ameriku - nē, nē, nē!

Visi brāļi pie lodziņa nāca:
«Māmiņ, laidi jel, lai jel iet!»
Kad augstā jūrā bij izbraucis,
Kuģis bij dibenā nogājis.

Mans mīļais, mīļākais noslīcis
Un šinī saulē vairs nepārnāks,
Tu, zvejnieks, kas zvejodams jūrā klejo -
Manu mīļo, mīļāko laukā man zvejo!

*

SIGNORINA CASTAGNOLA

Kastaņola uzrāpusies uz klints raga, kādus piecdesmit metrus augstāk par Lugānu, kura arī pāri jūras līmenim ir jau 276 metru. Kā kapriciozai meitenei šai signora'i paticies palēkāt un kāpelēt pa stāvām klintīm, kad tik tās skaistas. Es gan Kastaņolu nekad nebūtu nosaucis par signoru - kundzi, bet par signorinu - jaunkundzi. Kā viņa meklējusi vispārdrošākās situācijas un laimīgi visām tikusi pāri ar eleganci un straujumu!
Vecie conti Riva, Lugānas patricieši, pratuši savā īpašumā atrast aizraujoša daiļuma vietas un tās praktiski izmantot. Es nu nezinu vairs - un negribas daudz jautāt -, vai šie nau tie paši grāfi Riva, kuri cēluši Lugānā visskaistāko pilsētas namu, tik vienkāršo un cēlo palazzo Riva, kas tagad pieder Banca'i della Svizzera italiana.
Kastaņolas pils un ciems ap pili tiek pastāvīgi apmeklēti no svešnieku bariem, kuri šo skaistumu - diemžēl - iecienījuši: - nu šie svešnieki pili pārvērtuši par viesnīcu, nesaucas tā ne Rivas vārdā, bet Pensione Riviera. Visa ciema apkārtne pilna viesnīcām, «šveicars» ir uzvarējis vecos grāfus. Viņš uzvarējis - atkal jāsaka: diemžēl - ne vien grāfus, viņš uzvarējis arī vēsturi un viņas piemiņas: pašulaik mēs dzīvojam Cas'ā Carlo Cattaneo, lielā 48. gada filozofa namā, un šis nams ir viesnīca un saucas: Ristorante Taddei! Šveicars visu uzvar, tikai sevi vēl nau uzvarējis.
Kastaņolā iemetušies arī gan viesi, augstāki par grāfiem - kāds vācu princis Leopolds, kurš nopircis skaisto Villa Favorita, pašā ezera malā, ar vecām celtnēm, slaveniem kamīniem un freskām, un sācis izdarīt reformas. Vēl ļaunākas reformas, protams, izdara viesnīcu cēlēji, kuriem nerūp nekāds stila skaistums un stila vienība, bet tikai franka vienība. Vietējo Kastaņolās daiļuma cienītāju protesti nekā nespēj pret franka vienību. Nupat, kad mēs iebraucam še, notiek karstas cīņas ap skaistāko kājceliņu, kurš gar ezera malu ved uz Gandri'u, brīnišķo klinšu un bezdelīgu pilsētiņu. Celiņu grib pārvērst par automobiļu ceļu, lai svešnieki ērti tiktu uz Itāliju, ar to būtu viss romantiskais skaistums gludi likvidēts. Bet ir cerība, ka šīs draudošās briesmas novērsīs un auto ceļš tiks taisīts augstāk, kur tas tā nekait. Franks tiks laikam pārvarēts, bet gan laikam no otra franka.
Un tomēr, tomēr, tomēr dabu nevar galīgi iznīcināt. Kastaņola ir un paliek tomēr debešķi skaista!

*

Saules rietā
                                        skatos es jau stundām ilgi,
Acis nenožilbst
                                            man vairs no zelta sposmes;
Acis neapnīkst
                            to lielo daili lūkot,
Kura tagad
                                    lēni ļaujas apbrīnoties.

*

DIVĒJĀDI «TOMĒR», SAULAINS STŪRĪTS UN TRIMDA

Mēs pārnācām uz Kastaņolu abi ar Aspaziju. Nelīdzēja viņas gudrie un praktiskie protesti, - daiļums viņu pārvarēja. Un viņa zināja, ko upurē un kādus grūtumus uzņemas.
Kastaņola ir kādas 20-30 minūtes atstatu no Lugānas; vēlāk gan nāca trams, bet tas gāja tikai pa līdzeno un ērto ceļu līdz Cassarate'i; stāvais ceļš uz Kastaņolu no turienes bija tomēr jāiet kājām. Es gan solījos nest smagos nesamos no Lugānas un daudzreiz pildīju arī savu solījumu, bet jau kāju ceļš vien Aspazijai darīja grūtības. Viņa nekad tā nepierada pie kalnu kāpšanas kā es.
Grūti bija pirmie Kastaņolas gadi. Līdzekļu mums nekādu nebija; latviešu grāmatas pirmos gadus pēc revolūcijas neizdeva, kuras izdeva, par tām nemaksāja. Rakstīju korespondences ārzemju avīzēm, ļoti maz ko uzņēma. Ar laiku atdzīvojās Rīgā teātri un arī izdevniecība, un atdzīvojāmies arī mēs. Ap 1910., 11. gadu jau sākām dzīvot un strādāt cilvēciskākos apstākļos.
Viss grūtuma vairums bija jānes Aspazijai: visu mūsu mazo saimniecību veda viņa, tirgū gāja un vārīja, vēl vairāk - drēbes lāpīja un šuva. Es atceros, ka viņa staigāja pašas šūtos svārkos un es valkāju viņas šūtos kreklus. Jāzin ir tas, ka viņa nekad tādus darbus nebija ne mācījusies, ne darījusi. Viņai palīdzēja tikai viņas lielā enerģija un labā orientēšanās spēja, - latvieti nau liktenim tik viegli nogremdēt, viņš pārvar visas situācijas. Jau pirmā trimdā Slobodskā Aspazija norādīja, ka, ja visi striķi trūkstot, tad kā glābiņš viņai paliekot diegs: ar šūšanu, ar savu labo garšu viņa pārtiktu un tomēr kļūtu rakstniece un pirmā. Un kļuva.
Daudz bēdīgāk par pēdējo striķi runā kāds cits vārds, ne latvisks: «Kad visi striķi trūkstot, tad paliekot vēl pēdējais, pie kura pakārties.» To vārdu tanī laikā latvietis nelietoja, arī tad ne, kad nebija lasījis Ozoliņu Viļa sparīgo, pret pašnāvību vērsto grāmatu, kura sacēla pretību ne vien pret pašnāvību. Tagad mums pašnāvība ir parasta lieta, un neviena grāmata tur nelīdzēs, bet tikai maize un darbs, - teiksim vēl pareizāk: enerģija.
Kastaņolā, pirmā laikā un vēl labi ilgi pēcāk, sīkie darbi neļāva Aspazijai domāt pie sava lielā darba, - bet «Saulainais stūrītis» tomēr ir Kastaņolas iedvēsums un «Ziedu klēpis» tik skaists nekur nebūtu ticis kā šinī skaistuma pavēnī.
Šinī skaistumā ieaugusi, Aspazija rakstīja, uzmeklēdama kādu krēslainu dārza stūrīti, bet vismīļāk gan savā istabā; kamēr es mēdzu strādāt laukā, brīvā dabā un vismīļāk pašā saules vērsmē. Mums abiem līdzi bija apgrūtināta strādāšana vēl ar to, ka dzīvojām vienā istabā un viens otru neviļus traucējām. Tikai pēc daudz gadiem, kad tikām materiāli brīvāki, varējām atjauties tādu luksusu - katram būt savā istabā.
Un tomēr, tomēr, tomēr mēs bijām laimīgi šinī laimīgā stūrītī, «saulainā stūrītī». Mēs pa tiem grūtiem trimdas gadiem sasmēlāmies tik daudz saules un skaistuma, un spēka, - skaistums arī ir spēks un varbūt viens no lielākiem vai pats lielākais, jo pats smalkākais, pats nākotni nesošais - - nu mums pietiek arī tur, kur nau saules; pietiek un atliek varbūt arī citiem.
Bet tas «tomēr, tomēr» - zīmējas arī uz trimdu, - trimda tā bija tomēr, tomēr, kaut arī debešķajā Kastaņolā! Cik grūta tā bija, to negribas tagad atcerēties, - par to jau runāja Aspazija. Tagad gribas tikai saldumu sūkt arī no zieda, kurš bija rūgts. Diezgan tagad trimdu minēt, daudz grāmatas to minējušas, tagad. gribu būt «tas, kas aizmirst rūgtumu».
Bet palasāt še, kā trimdas rūgtumu sajūt arī citi. Še būs armēņu tautas dziesma par trimdenieku: armēņi -ir speciālisti trimdās un visādās ciešanās; vēl tagad visa armēņu tauta ir bez savas tēvijas, ir trimdenieku tauta.
Še būs armēņu trimdenieka dziesma.

*

Trimdeniekam, kas mīt svešā zemē,
Sirds ir slepkavota, dzīve beigta;
Nolūkojoties uz drudzi viņa sirdī,
Pašām cietām klintīm jānodrebas.

Kurš grib smagiem lāstiem otru lādēt,
Tas teiks otram: «Tapt tev trimdeniekam!
Lai tev atveldzi dod kailās klintis!
Lai tev jāguļ būtu baltās smiltīs!
Lai tev aizsāpētu visas miesas,
Kad kāds piemin tavu tēvu zemi!»

Mana sirds kā sadauzīta krūze,
Lej, cik gribi, ūdens, netop pilna.
Katris putnis atrod savu biedri, -
Es tik mūžam esmu viens un viens.
Katris akmens apgulst savā vietā, -
Es tik mūžam traucos tālāk, tālāk!

*

KLASISKĀ AZILA ZEME

Kad mēs ar Aspaziju iebraucām Lugānā, mēs vēl nezinājām; ka iebraucam klasiskā trimdenieku patversmes zemē, nezinājām, ka Tičīnas kantons Šveicē skaitās par viesmīlīgāko pret visiem apbēdinātiem «tekuļiem un bēguļiem» un ka šinī laipnā slavā dalās tikai ar Ženēvas kantonu, kurš jau gadsimteņus atpakaļ un pirms Tičīnas deva patversmi sava laikmeta visslavenākam politiķim un trimdeniekam - Voltēram.
Biju gan lasījis, ka Mihails Bakuņins uzturējies kādu laiku dienvidus Šveicē, bet, ka šī vieta bijusi Lugāna, to nezināju. Tikai tāda nojauta bija, ka itāliskā Šveicē darbojušies Itālijas 1848. gada revolucionāri nacionālisti.
Un nu liktens mūs ievadīja ne vien šinī azila kantonā, bet arī Kastaņolā un tanī namā, kurā bija dzīvojis un miris viens no lielākiem cīnītājiem idejniekiem 1848. gadā - slavenajā «quarantotto» - un viens no simpātiskākiem tās kustības priekšstāvjiem - Carlo Cattaneo.

CASA CARLO CATTANEO UN PAA CECC

Mūsu ieeja vēsturiskā patvēruma nodaļā notika bez jelkādas svinības, mēs nezinājām pat, ka jau bijām savus soļus spēruši - Cas'ā Carlo Cattaneo. Kā Odisejam gāja, kad viņš, miegā guļot, sasniedza savu īsto dzimteni? Mēs savā otrā dzimtenē iegājām nezinot.
Uz Kastaņolu iedami, viņas skaistuma dzīti, mēs apstājāmies pie neliela, ļoti vienkārša, bet savā vienkāršībā un vecmodībā skaista namiņa, kam pie ceļa ieejas bija divas lielas cipreses un pie sienām vienā pusē liels maņolijas koks (Magnolia grandiflora) un lauri un otrā pusē atkal ciprese. Pats nams bija celts uz klints nokāres un terasēm. Namā bija mazs ristorante con alloggio, viesnīciņa, kura nu nebūt neaizrādīja uz kādu vēsturiski ievērojamu pagātni.
No mazā ristorant'iņa iznāca mums pretī mazs vīriņš, kurš bija gan ievērojams, bet ar savu - lielo ārējo netīrību. Tas bija Kastaņolā slavenais oriģināls, vecais Francesco Morandotte, - saukt viņu sauca visi kastaņolieši savā izloksnē par - Paa Cecc, kas izrunājams - Pa Ček. Paa Cecc bija ģērbies pelēkās biksēs un svārkos, kuriem laiks bija varbūt atņēmis krāsu, bet piedevis zināmu spožumu, kā sekas no viņa amata nodarbošanās ar vino nero - melnā, t, i., tumšsarkanā, vīna un olio - olīvu eļļas pārdošanu. Bez minētiem apģērbu gabaliem - biksēm un svārkiem - Pačekam laikam nebija citu gabalu mugurā, - vismaz krekls nebija redzams. Toties viņš todienu - cik atceros, kāda svētku diena - bija uzposies ar melnu kravati - kaklautu uz plikā kakla. Efekts, kādu sniedza šis kontrasts starp kravati un bezkreklību, bija liels, sevišķi uz Aspaziju, kura pēc šādas Pačeka uzstāšanās gribēja tūliņ griezties atpakaļ uz Lugānu.
Mēs salīgām istabiņu.
Pačeka ieteikšana istabiņai arī bija oriģināla un otrreiz mūs gandrīz padzina no Casa Cattaneo. Mēs bijām izsalušies Circonvallazione's dzīvoklī un meklējām nu siltumu, vismaz saules siltumu, kurai vajadzēja nākt maija mēnesi un kura arī nāca. Bet Pačeks pūlējās mums ieteikt, ka viņa istabiņa ļoti vēsa un ka saule tur nemaz netiekot iekšā. Itāļi tiešām no saules karstuma vairāk baidās nekā no aukstuma; un Pačeks bija milānietis un italianissimo, ļoti itālisks. Īstie tičīnieši gan mīl sauli. Mēs bijām jau daudz izmeklējušies un paturējām istabiņu, ticēdami vairāk saulei, kura sāka labi sildīt, nekā Pačekam ar viņa vēsmīlību.
Pačeks, kā vēlāk izrādījās, mūs visādi lūkoja krāpt un mānīt, bet bija tik labsirdīgs, ka mēs tikām lieli draugi, un par viņu vēl šis tas jāpastāsta.
Bet aplūkosim pirms Cas'u Catfaneo, kuras slaveno vēsturi mēs atklājām maz pamazām.

*

MIERA NAMS

Domus mea est domus pacis
et verae libertatis.
1838.

Mans nams ir miera un īstās brīvības nams, 1838. g. - taš ir latīnisks uzraksts, iegriezts Casa Carlo Cattaneo mājas koka vārtos. Jau uzraksts rāda īpašnieka raksturu. Tičīnā dažs skaists uzraksts uz namiem, - es redzēju, piemēram, «admiremus solem!» - apbrīnosim sauli, ko laikam nekad nebūtu rakstījis Pačeks. Uz kāda cita nama (Melidē) «parva domus, magna pax» - mazs nams, liels miers.
Pa vārtiem tālāk ejot, redzējām uz nama sienas no vīnu stīgām puslīdz apslēptu reljefu: Cattaneo ģīmetni. Apkārt reljefam raksts itāliski:

Qui visse e qui mor? Carlo Cattaneo.
Še dzīvoja un še mira Karlis Kataneo.

Par Kataneo namu kādus 50 metrus augstāk ir Kastaņolas baznīca, ieslavētā sava skaistuma dēļ visos ceļotājos un Itālijas apmeklētājos, var teikt: pazīstama visā pasaulē. Pie baznīcas skaistā kapsēta un kastaņu mežiņš; - visas vietas, kuras mums bija sevišķi mīļas un kurp mēs gājām; un kur sēdējām un strādājām vai katru dienu. Kastaņolas baznīcas pagalmā atradām otru reljefu
ar Kataneo ģīmetni, kura bija likta viņa kapa piemineklim. Piemiņas akmenī raksturīgs uzraksts, ko likusi iegravēt Kataneo atraitne.

Qui
ove da Italia in lutto
invidiate e reclamate
riposerono
le saere ossa
di
Carlo Cattaneo
che la storia
giudice dei re e dei popoli
chiamera
il Socrate moderno
in memoria
della Tempe ticinese
Castagnola
prodiga al grand'uomo
di repubblicana ospitalit?
la moglie desolata
questo monrzmento
pose.
Restaurato l'anno MDCCCLXIX.

Še, nākdamas no sērojošās Itālijas - nīstas un nicinātas -, atpūšas svētās atliekas no Karļa Kataneo, kuru vēsture, tiesnese par karaļiem un tautām, sauks par moderno Sokrāti; pieminot Tičīnas Tempi Kastaņolu, tās labvēlību lielajam vīram un republikānisko viesmīlību, šo monumentu cēla sērojošā atraitne. Monuments atjaunots 1869. gadā.

*

KATANEO UN FEDERATĪVAIS PRINCIPS

Carlo Cattaneo, kurš Eiropā ir mazāk pazīstams nekā viņa laika centienu biedrs Giuseppe Mazzini, pašā Itālijā tiek ļoti cienīts kā Itālijas brīvības kustības filozofs, viņas ideoloģijas izteicējs savās grāmatās. 1848. gada Itālijas revolūcijās viņam piekrīt ļoti svarīga loma. Dr. Romeo Manzoni, kurš sarakstījis ievērojamu grāmatu par «itāļu trimdeniekiem Šveicē, no Foscolo līdz Madzīnijam («Gliesuli italiani nella Svizzera»), sauc Kataneo par «l'apostolo dell'Italia repubblicana e federativa» - republikāniskās un federatīvās Itālijas apustuli, kamēr Madzīniju viņš dēvē par «l'apostolo dell'Italia una e repubblicana» - vienotās un republikāniskās Itālijas apustuli. - Faktiski iznāca Itālija ne pēc viena, ne otra vēlējuma, jo tā nau republika; bet tik tāli Madzīnija vēlējums piepildījās, ka Itālija ir   v i e n o t a,    ne   f e d e r a t ī v a.   Tomēr var teikt, ka vēl tagad reģionālās - vietējās - starpības starp itāļu provincēm ir diezgan. lielas un dzīvas, varbūt lielākas nekā starp Vācijas atsevišķām valstīm, kas izskaidrojas ar Itālijas vēsturisko gaitu. Federatīvais princips visādā ziņā pēdējos laikos ir izdevīgāks, un Itālija, pēc viņa iekārtodamās, būtu sasniegusi lielākus panākumus kultūrā. Pats Madzīnijs, kurš propagandēja kā pirmais «Eiropas savienotās valstis», nedomāja tās uzcelt pēc unitārā, bet pēc federatīvā principa; mēs arī tagadējos lielos valstu kompleksos redzam šī principa pareizību. Mūsu dienu paneiropeisma ideja, kura bieži tiek izlietota blakus nolūkiem, - arī nau domājama citādi kā federatīva; mēs redzam Anglijas un Krievijas piemērus, Madzīnija «gli stati uniti d'Europa» nau miruši, viņus dzīvus dara Eiropas tautu pamatšķira, kura 48. gados vēl nebija nākusi pie savas apziņas. Lielas domas nemirst, kā katra kustība.
Romeo Manzoni, bijušais deputāts Šveices t. s, nacionālajā padomē, atstāsta minētā grāmatā, kā Kataneo ar Madzīniju slepeni satikušies Cassarat'ē, ezera krastā. Madzīnijs, kurš toreiz uzturējies kā bēglis Lugānā, varējis iziet tikai tumsā, un satikšanās notikusi samērā reti, tikai rudeņos, kaut gan abi dzīvojuši tik tuvu viens otram. Kasarate ir tikai kādas 20 minūtes gājiena no Kastaņolas. - Kataneo, ietinies savā leģendārajā itāļu mantelī - scialle, nokāpis no Kastaņolas lejā, lai papļāpātu ar Pippo - per fare una partita di chiacchiere con Pippo. Un Pippo - tas ir Džuzepe, Jāzeps - Mazzini piebraucis Kasarates krastā ar laivu no Lugānas. Pārrunas bijušas par politikas vadošiem principiem.
Visu to atceras vēl pat sīkumos Kastaņolā un Lugānā. Par piemiņu lugānieši nosaukuši skaistāko aleju no Kasarates uz Lugānu par Viale Carlo Cattaneo.

*

Zaļš un maigi sudrabpelēks -
Cauri zili spīgo debess -
Sīki smailas, slaikas lapas -
Olīva tās izkārusi,
Turēdama vieglo kupli
Izlocītos vingros zaros.

Ziedons nāk, un, pretī smaidot,
Olīva sev met uz pleciem
Plīvuru no baltiem ziediem;
Aizturēti elpa smaršo.

*

DZEJOLIS UN TRIMDENIEKS

Jūs brīnīsaties, ko tas dzejolis še iejaucies nevietā? Ak, neņemat to viņam ļaunā! Pāršķirat viņam pāri! Nereti gan gadās man, ka pašās nopietnākās reizēs paskrien garām kāds dzejolis, reizēm pat dzied kā dundurs un nemaz negrib iet projām, reizēm pat cits nekas neatliek kā uzrakstīt, lai tiktu no tā vajā. Rakstot atmiņas par Kastaņolu, tas gadās jo biežāk.
Un šoreiz, pieminot trimdenieku gaitas, man jo mazāk spēka atturēties pretī nejaušiem dzejoļiem: viņi un tā skaistā daba, kas tos izsauca, bija varbūt vienīgie, kas trimdu darīja vieglāku. Pašā grūtākā brīdī varbūt pie loga pieliecās sarkana oleandra ziedu galviņa un aizsmaidīja prom grūtumu, kaut uz brīdi. Un Aspazija vieglāku elpu un īsāk nopūtās; kad pasniedzu ķiršu ziediņu, kurš nupat plaucis.
Es domāju, ne velti še ņēma mājvietu un tik ilgi palika dažs labs trimdenieks, Kataneo atraitne ne velti sauc Kastaņolu par Tičīnas Tempes leju (Tempe bija skaistākā skaistās grieķu zemes ieleja), kad viņa min tičīniešu viesmīlību pret trimdeniekiem. Pat tik nopietnais Eduards Bernšteins nevar atstāt neminētu Kastaņolas skaistumu.
Es turpinu nostāstus par trimdeniekiem Lugānā.

*

LIRERI E SVIZZERI

Viale Carlo Cottaneo ir skaistākais ceļš uz Lugānu cauri caur Campo Marzio; to mēs ar Aspaziju ejam gandrīz ik dien', gan vajadzībās, gan staidziņos un pastaigās, - staidziņš mums ir īss gājiens, pastaiga - garāks pastaigājums. Mēs visur atrodam vēsturiskas atmiņas par trimdeniekiem.
Arī par «neatkarības monumentu», uz Piazza dell'Indipendenza, trimdeniekiem ir daļa; viņi ir ierosinātāji brīvības cīņām par Tičīnas republiku un tās demokrātisko iekārtu, viņi līdzi cīnītāji pirmās rindās, un viņi piedalās arī piemiņas celšanā.
Uz apstādītā laukumiņa, bijušas pils vietas, castello, blakus lielajam Parco civico un teātrim uzcelts skaists, labi proporcionēts stabs; postamenta malās mākslinieciski reljefi ar kaujas skatiem Lugānas pilsētā, darināti no pazīstamiem skulptoriem Vassali un Ampelio Regazzoni. Divās malās šādi uzraksti, priekšējā:

«Liberi e Svizzeri»
il mottv dei Luganesi nel 1798
un secolo dopo
ripetono esultanti i ticinesi
e tramandano ai figli
C. G. M.

un otrā pusē:

Eretto dalla cill? di Lugano
col concorso
della Confederazione Svizzera
dello Stato e dei Camuni del Ticino
e delle coloriie ticinesi
di San Francisco, Buenos Ayres, Rosorio e c.

««Brīvi un šveicieši» - lugāniešu vārdi 1798. g. Vienu gadsimteni vēlāk to atkārto tičīnieši un nodod tāļāk saviem dēliem.»
«Monuments celts no Lugānas pilsētas, piepalīdzot Šveices konfederācijai, Tičīnas valstij un pašvaldībām, un Tičīnas kolonijām Sanfranciskā, Buenosairesā, Rozārijā u. c.»
Tičīnieši savu brīvību izcīna kā Šveices savieneto republiku (kantonu) sastāvdaļa. Šim vārdam viņi tiešām palikuši uzticīgi arī līdz šai dienai: itāļi būdami, viņi nekad nau gribējuši atrauties no brīvās Šveices un piebiedroties citai, savas tautības valstij. Tas pats jāsaka par Šveices vāciem un frančiem; arī tie nekad nau gribējuši pievienoties nē Vācijai, ne Francijai. Raksturīga anekdote par to atstāstīta «Ceļojumā uz zilo krastu», kur iet runa par Šveici.
Mēs ejam gar Parco civico - tur iekšā ir bijusi Ciani (Čani) pils, un brāļi Ciani ir redzamas figūras Itālijas brīvības cīņās. Viņi abi miruši, un skaistajam dārzam vajadzēja pēc viņu gribas tikt nodotam Lugānas pilsētai, bet mantnieki šo gribu neizpildīja, pilsēta bija spiesta atpirkt no viņiem parku, un par spīti parku nenosauca Ciani vārdā, bet par «Pilsoņu parku» - Parca civico.

*

MAGNUM SAECULORUM DECUS

Mēs ejam gar ezermalu tāļāk uz San Salvatora pusi. Pie paša teātra Vilhelma Tella, Šveices brīvības simbola, tēls. Visa ezermala apstādīta kokiem, starp tiem daudz mūsu liepu. Liepiņas dienvidū tikušas skaistākas un ziedot brīnišķi smaršo, tā kā pie mums nekad nau smaršojušas - liepu meitas, tikušas bagātos rados, rādās visā savā greznumā. Vienā vietā pašā ezermalā bija iemetusies liela viesnīca un liedza pilsoņiem skatu uz ezeru: - pilsēta, daudz nedomādama, atpirka viesnīcu, nojauca ēku, iestādīja skaistu dārzu, priecājas par skaisto ezeru.
Šepat monuments uzcelts atkal brīvības cīnītājam. Šoreiz tas nau ne Tičīnas, ne Šveices brīvības cīnītājs; bet tičīnieši ciena visus lielos gara un kultūras - jo tā ir brīvība - cīnītājus, un viņi pārliecināti, ka brīvība, izcīnīta vienā zemē un tautā, nāk par labu visām zemēm un tautām. Mazs monuments, krūšu tēls uz postamenta, uzcelts Amerikas brīvības izcīnītājam Vašingtonam.

Magnum saeculorum decus
Giorgio Washington
1732-1799.

Mēs ejam vēl drusku tālāk: te ir pilsētas gleznu muzejs Museo Caccia. Gleznu kolekcija skaista, daudz tičīniešu gleznotāju; skaistas ķīniešu drakonu figūras uz trepēm; bet muzejs ar savu saturu, kā jau provinces muzejs, sevišķi nepārsteidz, Pārsteidzoši skaista ir tikai ieeja un priekšnams, puķēm, kokiem, strūklakām dekorēts, uzcelts starp divām ēkām, dabiski radies.

*

CILVĒCES BRĀLĪBAS APUSTULIS

Bet Caccia's nams pats ievērojams ar savu vēsturi; namu darījis itāliešiem svētu Madzīnijs, kas še kā trimdenieks un politisks bēglis dzīvojis un strādājis priekš Itālijas nākotnes. Marmora piemiņas tāfele vēsta:

A.
Giuseppe Mazzini
Apostodo
della urnana fratellanza
che qui visse
preparando i destini
della patria italiana
Auspice
la gran famiglia massonica
1897.

«Džuzepem Mazzini, cilvēces brālības apustulim, kurš še dzīvoja, gatavodams itāļu tēvijas likteņus. Šo piemiņu uzceļ lielā masoņu ģimene 1897. g.»
Tanī pat sienā tālāk otra marmora tāfele saka:

Ai valorosi ticinesi
militi volontieri nelle battaglie
dell'italico risorgimento
Omaggio dei figli d'Italia
Giubileo della patria
10. settembre 1911.

un min veselu virkni kritušo: «Drošsirdīgajiem tičīniešiem, brīvprātīgiem kareivjiem Itālijas atmodas kaujās. Itālijas dēlu atzinība tēvijas jubilejā 10. septembrī 1911.»
Tāļākā tāfele par godu «brāļiem Salvioniem no Lugānas, kuri krituši cīnīdamies, lai būtu droša, cienīta lielā māte Itālija. Brālīgā atzinībā Tičīnas goliardi 1895.- 1893.-1916.»

Enrico e Ferruccio Salvioni
di Lugano
Caduti sereni combattendo
perché sicura onorata libera fosse
la gran madre Italia
Fraternamante
1895.-1893. i goliardi ticinesi 1916.

Tičīna un Itālija piemin godam savus brīvības cīnītājus. Milānas monumentālajā kapsētā - cimitero - pašā priekšā gari saraksti par brīvību kaujās kritušiem; tur un visās pilsētās pieminekļi, ielas nosauktas slavenajos vārdos un dienā - «20. septembra dienas iela». Pie mums
tikai vēl šogad atzina 1905, gada brīvības cīnītājiem tiesības uz atzinu - par ļoti lielu nepatikšanu daudziem policijas ierēdņiem, kas tos labāk būtu bāzuši cietumā; Rīgā Romanova ielu nosauca gan Lāčplēša, bet ne 1905. g. vārdā; Rīgā 1905. g. pieminekļa vēl nau, kaut gan mākslinieki jau uz to cerē.

*

TIČĪNAS VALSTS HIMNA «INNO TICINESE», SĀKAS AR

«Liberi e Svizzeri siam ticinesi» - un pirmo pantu slēdz ar vārdiem, kuri izsaka savu piederību pie Itālijas saules un pie Šveices brīvības:

Pret verdzību dod naidu Helvetia,
Uz mākslu mīlu dod mums Itālija.

Un otrais himnas pants nobeidzas ar vārdiem:

Un, kas pret varmākām ir cīnījies,
Tam drošam patvērumam veram rokas.

Trešais pants arī raksturīgi skan:

Nelga, kas gribētu ieslēgt mūs važās;
Mūs dzīvus par vergiem neviens nespēj ņemt.
Ij sievas, ij bērnus par varoņiem vērtīs
Tā brīvības mīla, kas svēta mums ir.
Ak, svēta mīla, ak, ciešanās; sodi!
Mūs tēvi pār dzimteni cietuši gan.
Brīvi nu šveicieši būsim mēs arī,
Tēvu cienīgi gribam mēs mirt.

Skaista un spēcīga himna! Kas tādu dzied, tie gan nekad netiks vergi. Cik vārgas un bālas, un biklas himnas dzied citas tautas, kuras . . .

ATSTĀJ SIEVIETĒM VAIDUS . . .

Arī modernie Lugānas dzejnieki, kuri ir ļoti intīmi un maigi, ir spējīgi stipru skaņu. Jaunais Elmo Patocchi nupat iznākušā grāmatiņā dzied draugam:

Manfredam Gay

Atstāj sievietēm vaidus un raudas,
Un klaigas, tās neder tev lieti: -
Ja sāp tev, tad sakod zobus un cieti,
Un smejies, kad ir tevim jaudas!

Un Patocchi ir slims un gaudens!

*

Mēs ar Aspaziju ejam uz Sari Salvatora kalnu, garām vēsturiskām piemiņām, skaistām villām, milzu viesnīcām un puķēm, puķēm, puķēm.

*

Karsti sārtas pilnas rozes,
Savas kuples nogurušas,
Pārkārušās žoga malu.
Tumši melni cipreskoki,
Cieši rindās sastājuši,
Noskatās uz pilnām rozēm.

*

SAN SALVATORA TRIMDENIEKS

Ir stunda ko kāpt un vairāk, - un daudz vairāk, - nogurst mazās kājiņas; mēs lēni tiekam uz priekšu, kaut gan kājceliņš skaitās par ļoti vieglu, bet mums grūtības atlīdzina un mūs atveldzē visapkārt redzamais skaistums. Nākošu reiz uzbrauksim augšā ar funikolari - virvju dzelzceļu. Bet tad gan ne simtās daļas baudas nau. Un šinī skaidrajā un siltajā gaisā tik viegli kāpt kā nekur, sirds viegli strādā.
Skati top arvien plašāki, dažādāki un bagātāki. Pašā augšā redz Lombardijas līdzenumu, redz skaidrā laikā itin gaiši Milānu un viņas marmorbalto duomo, redz pat mazu skariņu jūras. Visapkārt visdažādākos veidos un sakopojumos kalni, kalni, sniegoti un zaļgoti, un ezeroti, un miglas plīvuros tīti. Uz izskates torņa platformas stāvot, pūš dzidrs vējš, aizpūš visas bēdas, visas mazās raizes, visu maziskumu. Sirds top skaidra, vēro tikai lielās lietas! Dvēsele redz tāli un redz dziļi.
Salvatora galotnē maza baznīciņa. Tičīnieši visos skaistos kalnos galotnēs sacēluši baznīciņas, - ne velti viņi saukti par saules pielūdzējiem. Arī mūsu kalngalos gan bijušas svētnīcas; viņu nau vairs. Arī Brē kalnā bija baznīciņa, kuru Aspazija sevišķi mīlēja. Tās arī vairs nau tur, to aizdzinusi uz citu vietu - jauna, glauna viesnīca. Viesnīcas un naudas priekšā atkāpjas viss.
Bet Salvatora baznīciņa vēl pastāv, un, viņā ieejot, mēs sastopam kaut ko radniecīgu - emigrantu, trimdenieku, kurš še kalna galā aprakts - laikam, lai redzētu savu dzimteni - Poliju. Par šo kapu, kurš man likās tik aizgrābjošs, es minēju grāmatiņā «Tie, kas neaizmirst». Kas tur to dzejoli būs lasījuši, varbūt interesēsies tuvāki par šo trimdenieku; še viņa kapa uzraksts itāliski:

Alla memoria
del c (conte) Onofrio Badoschi
nella Polonia
Cav (cavaliere) della Croee di Malta
della legione d'onore
e
della croce polacca
esule per la libert?
che ritrov? in questo cantone
la sua seconda patria
morto in Lugano
nell'et? di 42 anni
un mese prima della generosa caduta
di Varsavia
Dolentissimo
per l'immatura perdita del comp (compagno)
e dell'amico
il d (dottore) Carlo Lurati
Consacrava

«Par piemiņu grāfam Onufrijam Badoski (?) Polijā, Maltas krusta goda leģiona un poļu krusta (ordeņu) kavalierim, trimdeniekam brīvības dēļ, kurš šinī kantonā atrada savu otru tēviju, - miris Lugānā 42 gadu vecumā, vienu mēnesi pirms Varšavas slavas pilnās krišanas - (šo pieminekli cēlis) par biedra un drauga pāragro zaudējumu sērojošais Dr. Carlo Lurati.»
Trimdenieks atradis Tičīnā otru tēviju, - to es varu saprast.
Turpat blakus Badoskam ir vecs kapa akmens ar sadrupušu, grūti salasāmu uzrakstu: Italia - che ti ammiro - cosi bella - e quando ti vedr? - Luigi Tosi - 39 anni -
«Itālija, kā es tevi apbrīnoju, tu skaistā, un kad es tevi redzēšu?»
Tāds kapu uzraksts gan citās zemēs nebūs atrodams.
Labi mirt še un Salvatorā - augstumā būt apglabātam.

*

NEATKARĪGAIS KALNS

Savāds kalns ir San Salvatore: viņš stāv gluži atsevišķi no citiem kalniem, tikai kā aizmugure viņam ir Arbostora; ap viņu var ērti apiet apkārt, - mēs tikām apgājuši šos 20 kilometrus skaistuma; viņš nau tik augsts, tikai 930 metru, bet savā atsevišķā, neatkarīgā stāvoklī izskatās varens un pārvarošs. Kad vilciens gar viņa piekāji gāja garām, tas vijās kā balta čūska ar savu dūmu mutuli, kā čūska, kas spēj iekost tikai milža papēdi. Bet čūska ar tuneli iegrauzusies milža kājā.
Īsts individuālists ir šis milzis, - plati nostājies starp ezeru un pilsētu: «Kas man var ko padarīt?!» Paskatoties uz viņu, tas reizēm izskatās kā apvāzts zvans, kurš kritis ezerā, bet bijis par lielu un izstūmis ezeru no vietas. Bet, ieskatoties ilgāk, redz, ka tā ir tikai milža galva; kur viņa locekļi guļ, var tikai nojaust aiz kalniem. Uz galvas deguna galā uzmetusies baznīciņa kā muša.
Reizi mēs ar Aspaziju redzējām Salvatori viņa dusmīgā, briesmīgā skaistumā. Viņš bija iededzies, - latviešu teiku valoda saka: iededzies sausās dusmās. - Nakti visa viena puse dega gaišās liesmās - laikam gani bija iekurtu uguni atstājuši, - liesmas šur un tur sacēlās augsti un plaka, vienmēr mainoties, vienmēr apgaismojot visu tālu apkārtni. Kalna galva tinās biezos dūmos, kā izpūrušos, gaisā saceltos matos. Gravas kalnā bija kā uzplēstas vātis krūtīs, no kurām tecēja liesmotas, sarkanas asinis. Dzēsa, dzēsa, kā apdzēsīsi kalna brūces, kalna dusmas? Dega vairākas dienas, līdz lietus gāzes kalnu atvēsināja. Drūms viņš izskatījās un negants ar kailiem, melniem grumbotiem vaigiem, līdz pavasara jauni zaļi krūmi visu vērta par labu, un kalns atkal noskatījās labsirdīgi uz lugāniešiem un svešniekiem, kas kā smiči staigāja pa viņa seju.
Salvatore īsti ir visas Lugānas un apkārtnes pārvaldnieks: viss uz viņu attiecas, viss no viņa atkarājas, neviens skats bez viņa nau domājams, neviena ilustrēta pastkarte neiedrošinājas iztikt bez viņa. Kā lai viņš nau labsirdīgs, kad viņš ir tik liels?
Salvatore ir Lugānai, kas Japānai Fudžijama; nau neviena glezna pilnīga, ja nau uz tās Fudžijama.
Kas Salvatorem bija uznācis, ka viņš toreiz iedegās liesmu liesmās? Kas bija kaitējis? Vai ar savu Arbostoru bija saķildojies? Vai ar Collina d'oro, savu tuvāko kaimiņieni, saskatījies? Collina d'oro nozīmē: zelta kalniņš, un ir skaista, ak, cik skaista! Viņa skatās uz diviem ezeriem un diviem lieliem kalniem sev blakus.

*

VARBŪT -

Ak, dārzniece,-
Tu mana mīļā esi,
Man sarkanrozi tu nesi
No sava dārziņā.

*

Kā iespējams tas būtu,
Ka dodu tev to ziedu;
Tas negods būs, es ģiedu,
Priekš manai dārziņa.

*

Kad vēlies, lai es mirstu,
Dod zāles, dzert nau grūti;
Ak, nāvi dzert nau grūti;
Es krītu tev pār krūti
Un izdvešu.

*

Ņem nu šo vēstuli
Un rakstu lasi,
Tad jutīsi tu, rasi,
Kā tevi mīlēju.

*

Tad ņem šo aso nazi
Un sadur manu sirdi, -
Tu, mīļais, mani tirdi,
Priekš tevis mirstu es.

*

SLAVENI VĀRDI

Tā bija tičīniešu sērīga dziesmiņa.
Mēs no Salvatora ejam mājās, pilni sērām domām, atmiņām un piemiņām par trimdeniekiem un viņu ilgām un centieniem, un viņu izredzēm: «Tie, kas neaizmirst» arī min. par izredzēm uz visu km, tikai ne uz mājām.
Jā, trimdenieku pilsēta ir Lugāna: brīvības cīnītāji pret, Austriju, kurai piederēja Lombardija, še sagatavojās cīņai un atpūtās pēc cīņas, un atrada patvērumu bēgot. No Lugānas iziet Madzīnija sacelšanās mēģinājums Milānā 1853. gadā. Bet ne itāļi vien še glābjas: raksturīgs kāds nams Besso priekšpilsētā, kur dzīvojuši dažādos laikmetos - itālietis   Dž.   M a d z ī n i j s,   ungārs Lajošss   K o š u t s,   polis    M.   L a n g e v i č s   un krievs Mihails   B a k u ņ i n s!   Visi slaveni vārdi.
Arī Kastaņolā bez Carlo Cattaneo ir dzīvojuši:   B e n o i t   M a l o n s,   franču strādnieks, pēc žurnālists; 1870. gada darbinieks, slavenā Jaur?s (Žoresa) ierosinātājs, vēlāk komunāru valdībā Parīzē loceklis, - cīnās barikādēs un atstāj tās kā viens no pēdējiem; bēg uz Ženēvu; iestājas kādu laiku Bakuņina «sociālā demokrātijā», tad dzīvo ilgāku laiku Kastaņolā, pie ezera, kā darbvedis pie kāda franču fabrikanta. Mūs var vairāk interesēt, ka Malona sieva ir   K a t r ī n a   K a t k o v a,    izglītota krieviete, kas viņu ierosina uz darbu un ved viņa saimniecību; iemīlējusi tā viņu tikai kā sociālistu.
Kastaņolā Cas'ā in Valle, «gravas namā», no oktobra 1878. g. līdz aprīlim 1879. gadam, dzīvo arī pazīstamais vācu politiķis un teorētiķis, sociāldemokrātu vadonis   E d u a r d s   B e r n š t e i n s,   t. s.    mazinieku ideologs, savā laikā ļoti slavens ar savu grāmatu «Die Voraussetzungen des Sozialismus und die Aufgaben der Sozialdemokratie», kura sacēla t. s. «Bernšteina jautājumu».
Bernšteins savā grāmatā «Aus den Jahren meines Exils. Erinnerungen eines Sozialisten» apraksta savus trimdenieka gadus Šveicē un Anglijā un min arī par citiem trimdeniekiem Lugānā; to starpā pastāsta, ka   V e r a   Z a s u l i č   še dzīvojusi pie kāda itāļu anarķista. Lugānā dzīvojusi arī kādu laiku   A n n a   K u l i š o v a,   krievu sociāliste, kura saprecējusies ar toreiz pazīstamo itāļu anarķistu Andreo Costa un pārvērtusi to par itāļu sociāldemokrātijas ievērojamu darbinieku.
Bernšteins pats dzīvojis Kastaņolā kā sekretārs pie   H ö c h b e r g'a,    kurš bija ievērojams sociālistisku darbu izdevējs un sociālisma filozofisks līdzjutējs. Pēc 1870. gadiem emigrantu Lugānā nebijis vairs daudz.
Mēs ar Aspaziju še neatradām vairs nekādus trimdeniekus, kas būtu pirms mums atnākuši, bet satikām še bieži krievieti   A n g e l i k u   B a l a b a n o v u,   kura, darbodamās drīz Francijā, drīz Itālijā, caurbraucot mēdza apstāties Lugānā. Kā cilvēks satiksmē viņa bija ļoti vienkārša, bez jelkādām pretenzijām kā redzama darbiniece, pat atturīga un kautrīga. Mūs saveda kopā vienāds uzskats par popu Gaponu, kurš toreiz sāka iegūt ievērību partijas aprindās, - mēs attiecāmies pret viņu ļoti negatīvi. Mēs iepazināmies ar kāda kopēja itāļu biedra palīdzību. Vēlāk mēs tikāmies vēl kādas reizes Cīrihē pie biedriem. Tas bija mūsu trimdas pirmajos gados, - vēlākos gados neiznāca vairs redzēties, un pēdējā atcere man tā, ka mēs kopā ēdām vīnogas Lugānā, pie ezera sēdēdami.

*

TRIMDENIEKS RUVIGLIAN'Ā

Ruvigliana ir ciems kādus 100 metrus augstāk par Kastaņolu.
Ruviglian'ā mums gadījās biedrs, kurš nodzīvoja tur visus gadus un Ruviglian'ā arī mira. Tas bija politisks darbinieks no Pēterpils, Nikolajs Ščetiņins; viņš tur 1905. gadā esot bijis strādnieku padomē, un, kā man citi teica, viņam esot piekritusi diezgan ievērojama loma strādnieku kulturēlā organizēšanā. Viņš bija mazinieks, daudz nodarbojies bibliotēku dibināšanā un citā kultūrdarbā. Sēdējis pa dažādiem cietumiem un nopietni saslimis. Kad mēs viņu pazinām, viņš nevarēja vairs bez palīdzības staigāt, tika vizināts ratiņos un beigās pat bija spiests visu laiku pavadīt tikai gultā.
Ščetiņins bija ļoti inteliģents un plaši izglītots. Piespiests gultā vien gulēt, viņš visu laiku nodarbojās ar nebeidzamu lasīšanu. Viņam bija zem rokas vairāki zinātniski darbi. Interesēja viņu gan socicoloģiskas problēmas - par tādām viņš bija jau izdevis vairākas brošūras -, gan arī vispār vēsturiski tin etnogrāfiski temati.
Manā laikā viņš visvairāk nodarbojās ar materiālu krāšanu un apstrādāšanu lielam darbam par čūsku nozīmi tautas mitoloģijā, medicīnā un citas disciplīnās. Še es viņam varēju izpalīdzēt ar savām zināšanām latviešu-leišu mitoloģijās, un viņš arī tanīs sāka iedziļināties. Visvairāk viņam bija pieejamas vācu, angļu un franču valodas. Pret beigām viņš bija sakrājis materiālu vien pāri par 50 lielām sīki rakstītām burtnīcām. No šī lielā darba viņš gatavoja iespiešanai kādu mazāku nodaļu, bet arī to viņš nepaspēja. Vienu nakti pie mums atnāca steidzīga ziņa viņu apmeklēt, bet, kaut gan mēs tūdaļ devāmies turp, tomēr atradām viņu jau mirušu.
Pēc viņa nāves man vajadzēja uzņemties viņa aizgādņa amatu, būt par tutore; man vēl tagad ir Kastaņolas pagasttiesas apliecība par šo uzdevumu. Mantas Sčetiņains neatstāja gandrīz nekādas; pietika tikko viņa sīko parādu samaksai. Viņa rokraksti tika uzglabāti pagasttiesā. Apglabājām mēs viņu skaistajos Kastaņolas kapos, ļoti vienkārši, bet sirsnīgi.
Pēc viņa nostāstiem, viņš bijis no ļoti bagātas veco muižnieku ģimenes ar lielām muižām Penzas un Ufas guberņās; Ufas muižā bijušas 10 000 aitas. Karš un revolūcija viņa ģimeni un viņu izpostījuši; no visām tūkstošaitām viņam nepalicis ne tik daudz vilnas, ko noadīt pāri zeķu. Un viņa lielo zinātnisko rakstu, kas lai to nobeidz un kas lai izdod?
Viņā bij iemīlējusies skaista krievu muižniece, es viņu dabūju redzēt; tiešām skaistule. Viņš savas slimības dēļ kautrējās viņu precēt, tādēļ izdomāja kādu idejisku konfliktu, un skaistule aizbrauca; devusies uz Somijas mežiem, mežā sev uzcēlusi mājiņu un sākusi tirgoties - un ļoti izdevīgi - ar zvēru ādām. Tā man Ščetiņins pats stāstīja un nobrīnījās, ka viņā, kroplī, varot iemīlēties skaista sieviete; bet viņš bija garīgi stiprs un dziļš cilvēks. Man liekas, tas daudz ko izskaidro, jo es ticu sievietes ideālismam un cieņai pret spēku, sevišķi garīgu.
Ščetiņins būtu laba figūra savādam laika un psiholoģiskam romānam, - kas to rakstīs?
Mīļais jauneklis mira viens, neviens viņu nemierināja un neapglaudīja pēdējo reizi; zaglīgs sulainis redzēja viņu izdvešam.

*

Šis mazais puķu pušķīts,
Tas nāk no kalnājas,
Tas strautā mazgājas
Un saulē atkal žūst.

Es šodien gribu dāvāt
Šo pušķīt' košu, košu -
To savam mīļam došu,
Kad atnāks šovakar.

Šis vakars, kad tas atnāks,
Man nesīs nelabu,
Jo viņu sestdienu
Mans mīļais neatnāca.

Mans mīļais neatnāca,
Viņš bij pie Rozīnas, -
Kas nu man atliekas,
Kā nopūsties un raudāt.

Tik nopūsties un raudat,
Un gultā vaimanāt,
Ij ļaudis drīz būs klāt,
Un ko tie teiks par mani?

Teiks: pievilta es esmu,
Pats mīļais mani vīla,
Man sirdī raudās mīla
Un mūžam nepārstās.

Vai šī tičīniešu tautas dziesmiņa nevarētu zīmēties uz viņa romānu?

*

Jaunais Ticīnas dzejnieks izsaka šis jūtas gluži citādi. Arī situācija ir citāda. Elmo Patoechi, kuru jau minējām, dzied:

                                                                      BEIGAS

Tad viss ir beigts? Un tas, ko vakar vēl
Mēs šķitām mūžīgu, tas šodien miris?
Kas mūžīgs? Un kas miris? Viss tik īss,
Kā mūsu spārnots aizbēgums.

Mēs atstāsim viens otru tā, bez runas,
Mēs neatzīsim savu netaisnību
Viens otram; nopietna tu rītu būsi,
Es sāpīgs, tomēr abi vieglu sirdi:

Tad viss i: beigts. Un tas, kas mēnešiem
Mums likās negrozāms un liktens likts,
Un dzīve mūžīgā, - tas šodien miris.

Un katrs iet no mums ar jauniem sapņiem:
Ij es, kas allaž biju vēlējies,
Lai mana mīla ilgtu vēl aiz nāves.

PAA CECC'S UN PIENS

Mēs ejam mājās no kapsētas.
Skaists šis cimitero, skaistāka un mīļāka man nau neviena; par viņu man daudz kas ko teikt, pie viņa es gribētu palikt kādu reizi. Arī malinconia delle cose passate še top skaistāka.
Bet mēs šodien negribam nekādas malinconia's, arī ne skaistas. Mēs ejam lejā uz Kastaņolu, pie sava Paa Cecc. Tas nepazīst nekādas malinconia's. Viņam ir vienmēr humors, ja ne gribēts, tad negribēts. Pirmās dienas mēs ar Aspaziju to sajutām visvairāk.
Pačeks kustas vienmēr, tirgojas ar visu - ar pienu un petroleju, ar augļiem un vecu sviestu, ar sieru un papirosiem; viņš izīrē istabas un tura pansionārus skolniekus, vienu garu un vienu īsu slaistu, kuriem, protams, ēst dod pēc iespējas mazāk, un tie zog pēc iespējas vairāk, tā ka izlīdzinošā taisnība tiek beigās sasniegta, bet kā?!
Istabas noīrē trīs latviešu studentes, bet otru dienu aiziet, jo nesaprot, kur un kā joko Pačeks. Vienu joku mēs atceramies. Studentes ņem no Pačeka pienu, Pačeks pats savām rokām to sagatavo: vispirms nokrista, tad piedod svētību kādas baltas, par sevi nevainīgas vielas veidā. Der andre aber geht und weint. Meitenes diemžēl dzer šo pienu un sāk staigāt tādus ceļus, kādus citādi pēc piena nestaigā. Viņas sūdzas un reklamē. Pačeks atbild gluži mierīgs: il latte ? forte e buono - piens ir labs un stiprs. Par pierādījumu viņš ar pirkstu no piena trauka noceļ brangu kārtiņu ne krējuma, bet kaļķu. Forte e buono. Stiprs gan, izdarījis savu darbu.
Ilgāk pie Pačeka izturēja kāda melanholiska studente žīdiete ar savu māti; simpātiska sērīga meitene. Māte prasa sev rītos pienu; Pačeks noskatījies, vienkārt, ka ar pienu nevar vis jokoties, un, otrkārt, ka tādam vecam cilvēkam kā viņmātei derētu gan dot iebaudīt ko stiprāku nekā pienu. Tikko bij padzirdējis, ka studentei ir līdzi veca māte, Pačeks pasūta veselu duci stiprā Marsalas vīna, kuru itāļi labprāt dzer liķiera vietā un lieto arī jau pie brokasta. Vecenīte dabū no rīta piena vietā lielu buteli Marsalas. Viņa neņem pretī, Pačeks ķildojas un sūdzas, ka viņas dēļ apsūtījis veselu muciņu; lai viņa visu samaksājot.
Kā viņi salīgst, vairs neatceros, bet vienu rītu Pačeks gluži priecīgs smiedamies iesteidzas pie mums iekšā un sauc: tutto pagato! tutto pagato! Vecenīte samaksājusi par vienu buteli, - vecenīte tiešām laba, Pačeks arī tiešām labs, un vīns nu sevišķi tiešām labs, - tā salīga vecenīte ar Pačeku un laikam vecenīte arī ar vīnu, pirmās šķirnes Marsalu. Vismaz dažs labs ar Marsalu ir salīdzis ļoti labprāt.

*

PAA CECC'S UN MEDUS

Visai savai lielai krāpšanas fantāzijai Pačeks lika rotaļāties arī ap mums, sevišķi pirmā laikā, bet mēs vienmēr salīgām, un Marsalu viņš pats ņēma palīgā pie līgšanas un ik rīt' mūs pacienāja bez maksas ar šo forte e buono. Un neba Pačeks krāpa tikai mums par jaunu! Viņam krāpšana patīka kā māksla, un peļņa viņam nebūt nekrita svarā, un nu vēl peļņa no forestieriem, kurus viņš tā bij iemīlējis.
Nupat minēju vārdu «svars» - ak, bija Paa Cecc'am svari! Tad nu gan svari! No tiem baidījās visa Kastaņola un apkārtne. Reiz ienāk mūsu Cas'ā Cattaneo divas contadina's, zemnieces no tālā Brē ciema, kur Pačeka svari laikam vēl nebija pazīstami; bija tātad arī tādi ciemi. Brē sievas atnesa labu spaini medus, - Brē medus ir jauks: kalnu puķes, virši, ederu, t. i., apviju, rūgtie ziedi, ziedu un garšu dažādībā, nau tik saldi salds kā liepziedu medus, ne tik rūgts kā viršu medus. Medu mēs labprāt ēdām.
Pačeks liek mūsu trauku uz svariem, un sieva pilda tanī medu, - mēs ņemam divas mārciņas. Divas mārciņas arī uzliktas uz pretsvariem, bet Brē medus ļoti viegls, sievas pilda un nevar atpildīt divas mārciņas. Sievas sāk izteikt šaubas, Pačeks to ņem jaunā un laiž darbā savu brīnumbagāto Milānas izloksnes vārdu krājumu, kur viens stiprāks par otru. Beigās sievas lielās bailēs aizbēg.
Uzvaras priekā Pačeks ienāk pie mums ar neiespējami smagām medus mārciņām. «Tur jau būs kādas četras mārciņas,» es saku. «Nu, katram ir savs individuāls uzskats uz lietām,» viņš atbild filozofiski, jo viņš bieži mēdz filozofēt arī bez svariem. «Tad vajadzēja sievām samaksāt par četrām mārciņām», mēs sakām. «Nebija iespējams, jo viņas aši aizbēga projām,» viņš atbild un novēl: lai mums nebūtu smagums vēderā no smagā medus!

*

NE VAIRS CASA CATTANEO, BET RISTORANTE TADDEI

Vecā Pačeka nau vairs.
Kad izgājušu reizi atbraucu Kastaņolu apraudzīt, es viņu vairs nesastapu: esot aizbraucis uz Milānu un tur laikam nomiris. Pārpalicēji Kastaņolā Pačeku sauca vēl tikai par Burlandotte, kad prasīja pēc viņa uzvārda. Patiesībā viņš bija Francesco Morandotte, bet par viņa jokiem burle, burlesche viņam iedeva šo pievārdu.
Pačeka nau, bet mēs, dzīvie, esam še, Prande un es, un par mums esmu aizmirsis pastāstīt. Gan jau par Pačeku arī vēl pastāstīšu vēlāk, kad atcerēšos vai kad Aspazija man ko atsauks atmiņā.
Jau stāstīju, ka mēs ar Prandi apmetāmies Cas'ā Cattaneo, kura nu bija pārvērtusies par ristorante Taddei; tas noticis nupat, un vēl visur ož krāsa, un mēs arī dabūjām no tās piemiņas uz svārkiem.
Mēs apmeklējām visas senās vietas, un visur pēc astoņiem gadiem atradām pārmaiņas. Gar jauno lielceļu daudz villu sacelts; visas vairāk vācu šveiciešu. Kur gribu apsēsties un atpūsties vecos solos, tie aizlaisti, jauni salikti.
Vislielākus jaunus efektus rāda mūsu vecā Kastaņolas - - baznīciņa! Tikusi gluži moderna; dienu lejā, garām ejot, dzirdu pulksteni sitam! Paskatos augšā: tādi lieli zelta cipari. Tā kā kāda liela grezna viesnīca, kas labprāt rādās zeltā. Bet vēl daudz lielāks tika mūsu pārsteigums, kad nakti pulksten 9 viss baznīciņas tornis piepeši aizdedzās simtās elektriskās lampiņās; kas gāja kā lielas ugansšvītras gar visām torņa malām un iezīmēja arī baznīciņas stāvu ar lies nu līniju! Te nu bija ne vien pakaļdzīšanās lieliem Lugānas hoteļiem, te tie bija sasniegti lepnumā un reklāmā. Mēs bijām atzīmējuši; ka hoteļi izspiež baznīcas; te ir baznīca, kas konkurences spējīga! Protams, baznīcas sienas gan vēl rāda kailus akmeņus un ķieģeļus, un visur trūkst vajadzīgo ielāpu, bet - liesmas!
Kur nu mūsu vecais, mīlīgais prete - priesteris? Tas bija rūpējies vairāk par puķēm logos un bija sastādījis cipreses un palmas ap baznīcu un cimiter'u.
Lugāna nakti arī spīd ar platu lampiņu rindu gar visu ezeru; visi lielie hoteļi uzliesmo kā svētku iluminācijās ik vakaru, - svētki tie ir: svešnieku pastaigāšanās gar krastu un sēdēšana un dzeršana resturācijās. Kā Aspazija izbrīnītos par uguņiem Lugānā un nu vēl baznīciņā! Skaisti skati gan ir, it sevišķi vakarā, braucot no Gandrijas pa ezeru.
Spīd arī Caprino viņpus ezera, spīd Melide, spīd Cademario kalnā, un spīd viesnīcnieku sejas: forestieri sabraukuši šogad jau pirms sezonas sākuma (septembrī).

*

MEŽA ĻAUDIS

Forestieri vai stranieri - tie esam mēs, iebraukušie viesi, bet ko nozīmē itāliski šie abi vārdi? Foresta ir mežs (no šī vārda vācu Forst, tāpat kā Fenster no itāļu finestra, Tafel no Tavola un liela daļa citu kultūras vārdu), un forestieri ir mežaiņi, mežu ļaudis, stranieri nāk no vārda strano - savāds; tie ir ērmu ļaudis. Tā itālieši mūs ietaksē.
Jāsaka tikai, ka šāds ietaksējums nāk no senseniem laikiem, jau no agriem viduslaikiem, kad kulturēlo Itāliju, seno grieķu-romiešu spožo pasauli, sagrāva meža ļaužu, visādu barbaru ģermāņu, nebeidzamie bari. Grieķi savā laikā visas citas tautas bija saukuši par barbariem; itāļiem bija ne mazāk iemesla runāt par meža ļaudīm, kuri taču tiešām nāca no mežiem. Arī itāļu atjaunotā; atdzimusī kultūra viduslaikos - slavenais rinascimento; renesanse, atdzimums - dabūja ciest no maz civilizētām iekarotāju tautām - vāciem, frančiem; spāniešiem. Visi tikai forestieri, ja daudz, tad stranieri.
Ar vēstures gaitu laikam āri izskaidrojams itāļu raksturam piemītošais vijīgums, viegla orientēšanās visās situācijās, visu grūtību un likstu pārvarēšana ar gudrību, izveicību un viltību un laikam arī forestieru krāpšana. Itālietis ir kā latviešu teiku un pasaku vīrs, kurš, būdams miesas spēkos vājš, pārvar daudzreiz stiprāko pretinieku ar viltību, viņu vēl izjokodams; pretnieks mēdz būt palaikam mežavīrs - velns.
Tirgū, reizēm pat lielākās tirgotavās, Itālijā jāuzmanās, ka, izdodot naudu; neiedod mazāk vai nebāž rokā kādu viltotu naudas gabalu. Tičīnietis arī tādās reizēs ir sirsnīgs. Viņš mīlīgi paskatās acīs un, izdevis naudu nepareizi, ieprasās: «Va bene?» (Vai tā būs pareizi?) Ja nu jūs sakāt - «Va bene», tad viss veikals laimīgi nobeigts. Ja jūs turpretī sakāt, ka tā nau labi, tad tičīnietis, laipni smaidīdams, paņem atpakaļ neīsto naudas gabalu un dod jums īsto. Viņš pārskatījies, nau izdevies, nekā ļauna te nau.
Šodien mans biedrs Prande, pārnācis no pilsētas, sūdzas, ka lielā aptiekā viņam izdevuši 10 santīmu mazāk, jo viņš paskatījies laukā, redzējis, ka viņa trams drīz nākot, un steidzies. Aptieķnieks gadījumu gribējis izmantot. Bet mans biedrs ir principiāls pretinieks katrai netaisnībai un blēdībai, - lai tad put trams, bet taisnībai jānotiek. Un notiek arī: tramu pazaudēja, bet 10 santīmus atdabūja. Aptiekas īpašnieks laipni atvainojies: pārpratums.
Man vakar gadījās kas līdzīgā, tikai pastā: 60 santīmu neizdeva no. franka, es esot jau saņēmis. Es daudz nebrīnējos, goda pēc it kā pameklēju pa savām kabatām un atstāju nelabprātīgo dzeramnaudu. Buon giorno, giazie! Tas ir «paldies!». Es taču pazīstu savus ļaudis. Tutti siamo cristiani! Mēs visi esam kristīgi.
Šis vārds par kristīgās ticības plašu izplatīšanos gan nāk no kāda cita piedzīvojuma; kad es būtu Latvijā, es to neatstāstītu, bet es pašlaik rakstu še, un piedzīvojums arī nau mans, bet kāda mana biedra, daudz gadu atpakaļ. Braucis viņš ar savu kundzi itāļu kuģi; kāda pasažiere, itāliete māte, savu nevainīgu mazu bērniņu paturējusi turpat citu pasažieru priekšā, kamēr mazais bērniņš atstāj tur tikpat mazu piemiņu. Mans biedrs aizrādījis mātei, ka tāda darbība nepiederot tādā apkārtnē, un par atbildi saņēmis šos vārdus: «Mēs visi esam kristīgi!» Viņš sacīja, ka palicis tomēr nesaprašanā, kāda daļa kristīgai ticībai ar šo notikumu?
Varbūt kāds to zina?

*

DARBS, ĒŠANA UN NEIZCELTAIS

Prande stipri strādā: kāpelē pa visiem kalniem, ložņā caur visiem krūmiem, nebaidās no šļūcošiem akmeņiem un plēsīgiem ērkšķiem, visur atrod ko skaistu, ko protokolē krāsās un līnijās. Viņa darbības sekas drīz parādās, vispirms ievainotās kurpēs un. aizskartās biksēs, tad skaistās skicēs gan ar zīmuli, gan ar krāsām. Kurpēm un biksēm top dota izlīdzinoša taisnība - un par ļoti lētu maksu - , pēc maza traucējuma darbs kūp atkal. Kā izsalcis viņš bij pēc darba, nu viņš atdzeras ij darbā, ij skaistumā.
Es staigāju pa savām vecām darba vietām, vadāju sev līdzi arī Prandi: te es rakstīju «Ave sol!»; te Induli, te arī Jāzepu: šinī alā paslēpos no lietus līdz ar savu Muromieti un Aleksandri Lielo. Pa tālu, tālu krūmainu, gravainu, viegli nokrītamu, grūti paceļamu taciņu jāiet, līdz tieku tur, kur gulēju nedēļām ilgi saulē līdz ar Kaju Grakhu. Daudz, daudz es stāstu, un Prande tikai norūc: «Tā, tā.» Ko citu lai teiktu viņš vai kaut kurš cits? Bet, kur vieta viegli pieejama fotogrāfiskam aparātam, tur viņš, vai nu man manot, vai nemanot, mani ietver savā mašīnā. Mašīnu viņš šepat nopirka, par lēti, naudu, un tūlīt pielāgoja pie tās kādu jaunizgudrojumu; 40 latus uzreiz vinnēja!
Reizēm Prande no sava darba tā aizraujas, ka sāk sūdzēties: pansijā viņu apgrūtinot ar pārāk biežu un lielu ēšanu! Baro mūs tiešām labi, un grūti izbēgt no ēšanas. Es Prandes bēdas viņu saprast: kad strādā galva, tad nevar reizē likt strādāt arī vēderam; tas cilvēku par daudz piepūlē. Kad darbs padarīts, tad var atēsties, tas arī mans uzskats.
Mūs apgrūtina arī tas, ka jādzer sarkanais vietējais vīns pusdienā: grūti izbēgt no dzeršanas. Pansija mums lēta, 7 franki, t, i., lati, par dienu - istaba un trīsreizējs ēdiens, trīs bļodas pusdienā un vakarā. Un turklāt še visas pārtikas vielas gandrīz vai divkārt dārgākas pret mūsu cenām: balta maize - 60 santīmu kilo, sviests - 6 franki, teļa gaļa - 9 franki. Bet mūsu pansijās, piem., jūrmalā, par 7 lati laikam nevarēs dabūt istabu un pārtiku; es dzirdējis par 8 un pat 10 latiem, t. i., frankiem, dienā. Pie mums neprot lietu pareizi organizēt un grib pārmērīgi un aši iedzīvoties; mums laikam nav talanta uz tirdzniecību un tirdzniecisku morāli.
Darbā mēs ai Prandi ejam gan kopā, gan katrs atsevišķi; Prande nostaigā tiku tikām visu Brē un atrod, ko neviens gleznotājs vēl nav atradis: Brē noslēptos skaistumus. Lai celtu visu laukā, te jādzīvojot ilgāku laiku; viņš grasās jau nākošu gadu braukt atkal šurp; viņš grasās pārdot pat savu dārgo bibliotēku, lai tiktu kādu gadu gluži brīvs un varētu izstrādāties un nostrādāties pēc sirds patikas. Ak, tas būtu gan jauki! Ak, to es gan varu saprast!

*

ČETRI SKAISTUMI UN VIENS BRĪNUMS

«Kāda krāsu un formu bagātība šinī vasarā!» sajūsminājas Prande, «viena nelaime, ka krāsas tik aši mainās, ka grūti viņas ietvert skicē. Par pusstundu,» viņš saka, «sešas krāsu dažādības.»
Še skaista un krāsu bagāta ne vasara vien. Man jāsaka: rudens, kurš nāks septembrī un oktobrī, ienes jaunu bagātību krāsās - tumšsarkanās vīnu lapas, melngani zilganās ogas, visādu nokrāsu dzeltenums lapās, jo koku šķirņu un sugu še lielāks daudzums nekā jebkur, tādēļ ka še saduras divas veģetācijas - dienvidu un ziemeļu. Sarkanā un dzeltenā krāsas, gaišais lapu koku zaļums un tumšais cipresu zaļums; kalnu brūnums, pelēkums, melnums; pļavu zaļums, kurš stāv visu ziemu un izzūd tikai janvārī un februārī, lai martā atkal sāktos; ezers zaļš un vienmēr mainās zilās, mēļās, iepelēkās, baltās nokrāsās, debess zils, vasaru tumši zils, rudeni gaišāks, ar bagātu mākoņu rotaļu.
Un ziema: tik skaidrs gaiss, ka visi tālie apkārtējie kalni liekas rokām sasniedzami, - tik skaļš gaiss, ka kilometrus tālu raktuvēs dzird katru vārdu, ko tur runā. Un visam pāri skaidra, gaiša, silta saule! Cauru gadu, arī ziemu, es mēdzu strādāt laukā; bieži bija svārki jāvelk nost, jo karsti pašā decembra mēnesī. Katru ziemu gan uznāk pa, sniedziņam uz vienu, divām dienām, reiz pat 14 dienām, bet sals neiet pāri 5 grādiem + siltuma.
Lietus laiks, nelāgais laiks, ir oktobra vidū līdz novembra vidum; tad otrreiz marta beigās līdz aprīļa vidum. Bet februāra beigās, marta sākumā ir jau pilns pavasars.
Aspazija gan mēdz teikt, ka Kurzemes pavasars esot skaistāks - taisnība! pāreja no sniega un dubļiem uz ziedošām ābelēm rāda lielāku kontrastu; jo Kastaņolā janvāris un februāris daudz neatšķiras no marta vispārējās ainas, bet - tad marta sākumā notiek lielais brīnums, ka visas zaļās ielejas pieplūst ar baltu un rožainu ziedu straumēm, ka koku kailie zari tērpjas ziedos bez lapām, ka ezera zaļumā atspīd balti un rožaini mākoņi, un zilā debess, tik dzidra kā glāze, draud pacelt visu uzburto gleznu un aiznest pie sevis augšā.
Kas redzējis Tičīnas marta brīnumus, var jau vēl paspēt aizbraukt uz Kurzemes pavasara skaistumu. Kad mēs ar Aspaziju braucām no Kastaņolas mājās, mēs visu laiku braucām pa pavasari dažādās zemēs, līdz sasniedzām vēl Rīgas ziedoni aprīļa mēnesī. - Ir iespējams redzēt divus pavasarus, bet es zinu tādus, kam pietiktu ar vienu - pirmo. Vai pieticība neskaitās arī par tikumu?
Malinconia delle cose passate.

*

LAKSTĪGALA

Lēni pogā lakstīgala,
Klausās pati savas dziesmas:
Kā tās dārzā atbalsojas,
Ziedu starpā izgaisdamas.

«Neklausies tu viņas dziesmās,
Tās tik vij uz atbalss tāli
Nezināmos ziedu dārzos, -
Nesniedzamos, izzūdamos!»

Ak, cik klusi! Mēnessgaiši!
Palmas šalko līdzi jūrai -
Laiks man klausīties tās dziesmas,
Ziedu smaršā izzūdāmam.

*

VĒLREIZ VĀRDS ASPAZIJAI

Pēc skarbām sākuma piezīmēm lai Aspazija min asi
maigāku vārdu par Kastaņolas dabu.
«Par spīti visām likstām un uztraukumiem lēni atzēla arī mūsu dzīvības saknītes, un tumšās varas, kas ap mums darbojās, tomēr nepanāca savu mērķi.
Lugāna un viņas apkārtne arī ir īsti tā vieta, kur var sadzīt slimā dvēsele. «Quisisana» (še top vesels) še saucas daudzas vietas, un Quisisana viņa visa ir kopā.
Maigā daba ir tā, kas plīvuri pēc plīvura klāj uz katra ievainojuma, bez kā tā īsti sauktos par kādu fiziskas dziedniecības vietu, kā, piemēram, Davosa, St. Morica un citas. Kaut gan arī še šur un tur atrodas sanatorijas, bet šīs pilsētas un Tičīnas apgabala pievilcības spēks parādās vairāk garīgumā, tā sakot - apdvēseļotā dabā.
Še daba atver savu skaistumu tikpat priekš vienkārša apceļotāja, kā priekš izsmalcināta mākslinieka. Cik daudz te krāsu un nokrāsu! Ik kalns te izdod savu atbalsu, kas maldinoši atskan no visām pusēm. Tas maina savas krāsas un kontūras ar katru saules pagriešanos. Rītos, pusdienā, vakaros arvien cits krāsu pārsteigums, arvien citas formas, kuras saskaņojas gan ar spilgti zilo debesi un sudrabbalto mākoņu čokurojumu augšā, gan ar tumšzaļo ezeru apakšā, kurš visā savā platībā tiek lokā apkārt ieturēts no kalniem. Spilgtā zaļumā, apauguši ar lazdām, kastaņām un lejāk ar vīna laukiem, rožainiem firziķu un aprikozu kokiem, kalni aicināt aicina, lai pa viņu baltajiem celiņiem, kuri tālu jo tālu redzami, dotos uz augšu. Drīz vien šīs krāsas un panorāma zūd, parādās tumšāki, brūni lillā toņi, kuri pret vakaru pāriet plūstošā vara sarkanumā. Baltie celiņi un mīlīgās taciņas izgaist, un, kur bijušas, kur nebijušas, parādās asas klintis. Saulei rietot, debess uz kalniem top oranžu dzeltena un kalni zem viņas rēgojas piķa melnumā un tādā draudošā asumā un nepieejamā augstumā, it kā klintis tur būtu rindā nolikti krēsli, uz kuriem sēdējuši kādas pirmpasaules milži. Pašā galotnē starp tiem paceļas pats sātana sēdeklis.
Šejienes iedzīvotāji arī kalniem pēc viņu īpašībām devuši dažādus nosaukumus, tā, piemēram, kāds ļoti skaists kalns, kurš lokā ieslēdz mīlīgu ieleju, saucas ar savām robveidīgām, dažreiz baltām pārslām apkaisītām galotnēm gar    «C u k u r a   p l ā c e n i».   Un tiešām, kas iemaldās burvīgajā ielejā, sauktā «Valsolda», ar paslēptiem taciņiem oleandru un glicīniju krūmos, zem kuriem zan un skan simtām balsīm neredzamas urdziņas, tas jūtas ārpus īstenības it kā kādā pasaku nomalītē. Apkārtējie kalnu čukuri tiešām izliekas kā cukura plāceņi, ņemti no paša dievu galda, un ceļotājam uznāk kāre pakāpties un dabūt kādu drupatiņu no šīs dievišķās ambrozijas.
Bet šī ilūzija izjūk, kad skats paveras uz ielejas izeju un viņas pretpusi: tur kā pretstats atrodas otrs kalns, pelēki klinšains, bez mazākā dzīvā zaļuma, kails un izdrupis, atbaidošs ar savu izskatu, un tas saucas par   «R a g a n a s    z o b i e m».   Tos uzskatot, jānāk pie pārliecības, ka dievišķie «Cukura plāceņi» gan priekš cita neviena nebūs nolemti kā priekš velnišķiem «Raganas zobiem».
Man sākumā visi šie kalni likās ļoti viegli un ātri uzkāpjami. Es redzēju tur daudzas taciņas, kas taisnā līnijā stiepjas no augšas līdz apakšai, un domāju, ka tās iemītas no staigātājiem, kas tur šurp turp skraida no augšas uz apakšu un otrādi. Man šķita, ka vajag tikai labi saņemties un pēc stundas ceturkšņa es būšu augšā! Vietējie iedzīvotāji par mani sāka smieties: stāvie celiņi nemaz neesot no cilvēku pēdām iemīti, tie esot lietus celiņi, pa kuriem ūdens tekot no kalna virsotnes lejā, un, kad par kāpšanu runājot, tad lai runājot par stundām un dienām un ne par minūtēm!
Ak, jā! Tā jau nu arī bija! Kad es pirmo reizi uzkāpu, ne vairs uzskrēju uz kāda kalna, tad es pārliecinājos, cik grūta ir kāpšana. Un kalns, uz kura es biju uzkāpusi, nebij augsts; es lasītājiem nemaz negribu patiesību sacīt, cik tas kalns īsti bij augsts, lai tas labāk paliek mans noslēpums, citādi man varētu iziet tāpat kā ar turienes iedzīvotājiem. Tik to vien varu sacīt, ka diezgan svīdu un pūtos, kamēr «ņēmu pirmo augstumu», tāpat arī nokāpšana nebij tāda kā manis iedomāta, ka dejodama varētu noiet lejā».
Es šādu deju gan mēģināju, bet būtu jau pašu pirmo reizi līdz ar kādu atbirzušu klints drupu noripojusi dziļumā, ja Rainis mani nebūtu paspējis kritiskā acumirklī vēl notvert.
No tā laika es arī sapratu, ka kalns un ieleja nebūt nestāv tuvās attiecībās viens ar otru, bet ka tie īstenībā ir «naidīgi kaimiņi». Man reizē arī izskaidrojās senā vārda simbols, ka «palīdzība nākot no kalniem»: tādēļ jau viņa arī nenāk, kad pēc viņas sauc, vai arī nāk neīstā laikā un par vēlu - jo viņa mājo tik augstu, ka nokāpšana tai pārāk grūta un pat bl3tama, kur tad nu lai viņa uz katra sauciena spētu atskriet, un kur vēl, ja tur spiedz kāda sīka, neredzama ielejas balstiņa.
Tāpat arī izskaidrojās otrs simbols, ka «brīvība mājojot uz kalniem». Tā ir vēl grūtāk sasniedzama, jo par to nebūt nav sacīts, ka tā kāptu no kalna lejā, bet ielejniekam gan jāuzņemas grūtais ceļš kāpt pie viņas augšā.
Un tad arī nebūt nav zināms, uz kura kalna brīvība mīt. Un, ja tu kāp un kāp, un domājies beidzot viņu aizsniedzis, izrādās, ka ne uz tā kalna viņa mīt, bet uz cita. Kāp nu atkal, ja tev vēl ir spēks!
Atgriežoties no grūtajiem simboliskajiem kāpieniem pie vieglākiem, reāliem, tomēr jāsaka, ka turienieši ļoti bieži apmeklē savus kalnus un vispār savu dzimteni, Ziemeļnieks nāk uz dienvidiem, un dienvidnieki iet uz ziemeļiem; nav neviens viņu zemes stūrītis, ko tie neapskatītu un arī nemīlētu. Nav arī nebūt bagātnieki vien, kas ceļo ar pilnām kabatām. Šie kungi īsteni no dabas skaistumiem mazāk redz nekā vienkāršie ļaudis, jo viņiem jāseko, kur «ceļa vedējs» viņus ved un sajūsminājas, kā Bedekerī priekšā rakstīts, un no savām viesnīcām tie arī nedrīkst tālāk atkustēt nost, jo noteiktā laikā tiem jāierodas mielastā. Var jau arī iedomāties, cik laika atliek pāri, kad dienā 5-6 mielastiem jāizēdas cauri, kuri katrs pastāv no vairākām bļodām, tīri kā Leiputrijas kalns! Dažam ceļotājam arī viņa viesnīcās iemantotais miesas svars un no labiem vīniem nosēdies stīvums kaulos nejauj kustēties, un viņam jāaprobežojas ar to, cik var apskatīt, uzbraucot pa līdzenu un gludu ceļu automobilī vai važoņā ratos. Pār klinšu kraujām un plaisām uz kalnu galotnēm, protams, tie netiek, un priekš kam arī tādas ekstravagances!
Bet brīvie kalnu augstumi, kur debess tuvāk zemei un visas vētras pāri šalc, kur vakara sārtums kā uguns deg un uz kuriem neved ne gludi braucamie ceļi, ne ceļamie krēsli, tie pieder tiem, kuriem tur lejā nav nekāda piederuma; tur viņi jūtas kā lielīpašnieki!»

*

MAZIE BRĪNUMI

Pastāstīšu jums nu vēl par kādiem Tičīnas brīnumiem - maziem, maziem: tās ir spīdošas, spīdošas maija mēneša luciole's - spīdelītes. Arī Aspazijas, īstas kurzemnieces, sirds - un sirds, kā zināms, ir kurzemnieka gods -, arī tā sajūsminājās un uzliesmoja līdzi, kad pirmo reizi ieraudzīja klusā, tumšā maija vakarā uzliesmojam visos dārzos un pļavās sīkas dzidras liesmiņas.
Pa gaisu tās ņirbēja, zālē un žogu malās vizēja, pacēlās augstu un piepeši apdzisa, un piepeši atkal spīdēja, kā burvju dejā, kā uguns tauriņu virpulī.
Mazi sīki raganu vīriņi ka kukainīši smicīši, kā odiņi un sisenīši ar burvju lampiņām skraidīja pa gaisu, un visi ko meklēja ar lielu skubu. Jā, tie bija tiešām kukainīši, kas meklēja savas kukainītes. Tās bija sasēdušās zālē un žogmalēs, izkārušas savas rāmās, pastāvīgās zelta lāpiņas un gaidīja uz tautu dēliem, gaisa skrējējiem.
Kad kādu paņēma rokā: mazs niecīgs tārpiņš, pelēks un melngans, nejauks gandrīz, bet kādu izšķērdīgi bagātu, kādu burvīgu pārplūstošu fantāziju viņi attīstīja savā mīlas laikā! Kādi brīnišķi dzejnieki bija šie zemes tārpiņi! Kurš zemes dzejnieks spētu būt tāds kā viens no šiem visniecīgākajiem sisenīšiem!
Bet es negribu aprakstīt spīdelīšu poēziju, lai to dara kāds viņu tautietis, jaunais Tičīnas dzejnieks Elmo Patocchi, no kura esmu jau pasniedzis vairākas dzejas.

*

SPĪDELĪTES

Spīdelītes, mīļās biedres
Manām sērām vasarnaktīm,
Bālos kviešos, zaļās auzās!
Kad mēs vieni vien tik esam,
Pielūgdami kluso nakti, -
Jūs ar savu sīko vizmu,
Es ar savām sīkām dziesmām -
Spīdelītes, spīdelītes,
Es jūs mīlu, mīļās būtes,
Kas nes sevī skaidru gaismu.

*

Ļaujat, skaistās spīdelītes,
Ka es jūs par māsām saucu
Savām sīkām, sērām dziesmām,
Kuras dzimušas ir naktī
Upes krastos, klusās alās,
Zaļās pļavās, kur jūs kaisāt
Savus gaismas vizulīšus!
Jūs man esat saldas, skaistas
Arī tad, kad debess jumā
Atspīd lielās, spožās zvaigznes.

*

PAR «SPĪDELĪŠU» DZEJNIEKU

Elmo Patocchi ir pazīstamā Tičīnas politiķa, sociālistu vadoņa, tikumiski cēlā Patocchi dēls. Viņa dzeju grāmatiņa, no kuras ņemti šie paraugi, saucas «L'altalena» - šūpoles; maza 5 lokšņu grāmatiņa, izdota Milānā «L'eroica's» apgādā šinī 1927. gadā un ilustrēta no Elmo brāļa Aldo Patocchi. Savādi mums tikai izliekas, ka grāmatiņas beigās, aiz piezīmes par iespiešanas vietu, tikpat maziem burtiem šāds teikums: «L a i   d z ī v o    m ū ž a m   I t ā l i j a,   p o ē z i j a s    a u d z ē k n e   u n   t a u t u   s k o l o t ā j a.»   Mums izliktos, ka tik augstu sacelts patriotisms būtu varējis sev atrast piemērotāku vietu. Bet, kā es izbrīnījos, kad pārliecinājos, ka šādu teikumu atradu tādā pat vietā arī otrā (Zoppi) grāmatā L'eroica's izdevumā. Tā tagad patriotismu iepilina publikai šī apgāde, kurai zīmīgs vārds «L'eroica» - varonīgā.
Es labprāt gribētu slavēt visu itālisko, kas man tik tuvs sirdij, bet, dzirdot šo teikumu un lasot nupat kādā itāļu laikrakstā «Squille d'Italia» garāku slavas rakstu itāļiem, man uznāca dibinātas šaubas, vai es ar savu slavināšanu varēšu pašiem itāļiem tikt līdzi: tur bija teikts, ka itāļi vienīgā kultūras tauta bijusi un būs un ka viņai līdzīga nekā nau un nebija, un nebūs. Tad man izkrita spalva no rokas.
Tad labāk še vēl pāris skaistu dzejolīšu no Elmo Patocchi, bet    b e z   piezīmes, ka tam līdzīgs nekas nau bijis un nebūs.

*

DELUZIJA

Daudz reiz, kad dzirdu tavus soļus nākam,
Es acis aizveru, kā gulēdams:
Varbūt tu mani guļam domādama -
Uz acīm noskūpstīsi?

Bet veltas manas gaidas, manas ceras,
Ne tavi skūpsti tie, ne tavi skūpsti -
Kas mani modina, -
Tie tavi bezbēdīgie smiekli ir.

*

LĪDZEKLIS

Viens līdzeklis tik ir pret kokaīnu -
Tā kokaīna; viens pret opiju -
Tas opijs. Un viens pats pret mīlas drudzi -
Tā mīla. - Atgriežaties, meitenes,
No viņiem laimes laikiem, dodat man
No jauna viņas nāves zāles: mīlu!

*

CITS JAUNS TIČĪNIEŠU DZEJNIEKS

Še būs otrs jauns tičīniešu dzejnieks - Giuzeppe Zoppi.
Džuzepe Dzopi ir lugānietis, Lugānas skolā skolotājs un raksta visvairāk no bērnu dzīves. Mans draugs Zaager's man aizrāda, ka Zoppi grāmatā «il libro dei gigli» - liliju grāmatā, esot aprakstīta mazā meitiņa Graziella, Zaager'a paziņa Masaņā; lai es palasot. Še ir tas mazais stāstiņš (drusku saīsināts), kā paraugs itāļu skolotāja dzejnieka rakstiem:

GRAZIELLA

Pilsētas vidū pazīstu mazu vecu ostēriju: šur tur apdrupušas sienas, pāris vājas dzeltenas lampiņas; dibenā liels melns degošs kamīns, kuru iemīļojuši mani draugi, bārdainie prātnieki, Katru reizi, kad es, noguris no savām domām, ieeju ostērijā kādu brītiņu atpūsties, arī mani pievelk kamīna gaišais ugunskurs. Es arī apsēstos tuvumā kādā kaktiņā un ļauju saviem sapņiem lidot viņu mūžīgā plūdumā.
Piepeši, kaut gan neapgriežos, jūtu skaidri, ka ostērijas istabā kas ienāk. It kā pavasara vēsma pilda telpu. Liekas, it kā tauriņi aplidotu lampas un griestus. No mitriem mūriem izlaužas un nokarājas smaršojošas vijolītes.
Manā priekšā parādās maza meitenīte, tā ir Graziella. Viņa manījusi, ka esmu še atnācis, un, dzīta no savas labās sirds, nokāpusi no savas istabas lejā mani apmeklēt. Viņa atnesusi, lai darītu man prieku, savas rotaļu mantiņas, darinātas no visa un no nekā.
- «Graziella, vai tu esi mana draudzenīte?» es jautāju, kamēr viņa man sniedz savu rociņu, kas viegla kā puķītes ziediņš.
Un viņa atbild ar sīku balstiņu kā diedziņu, kas apsudrabots no līdzjūtības:
«Jā.»
- «Vai tu gribi vienmēr būt mana draudzenīte?»
«Jā.»
- «Tad tu esi man ļoti laba?»
«Jā.»
Es atlaižu viņas mazo rociņu. Es skatos apbrīnodams viņas melnajās actiņās, kas spīd kā zelts. Es paņemu vienā rokā visu viņas mazo spīdošo ģīmīti, un man ir skaista sajūta, it kā es turētu savā laimīgā delnā maņolijas smaršīgo ziedu vai baltu nimfeju, vai citu ziedu, kuram vārds ir tikai debesīs.

*

Še vēl otrs Zoppi stāstiņš par mazu skolas puiku. Tas labi raksturo skolotāju kā humānu audzinātāju, un es domāju, šo labprāt lasīs mūsu skolotāji un iegaumēs.

MAZAIS JĒRIŅŠ

Pirmo gadu, kad biju skolotājs, es saviem audzēkņiem nācu pretī nopietns un cienīgs.
Klasē es ienācu paceltām uzacīm, kāpu katedrī, noprasīju skolniekus ar tiesneša nopietnību. Kad zēns zināja, es viņu uzklausīju uzmanīgi, kad nezināja, aizsūtīju bargiem vārdiem. Es aizmirsu, es gribēju aizmirst, ka manā priekšā ir jaunas dvēseles, vienmēr vājas, bieži maigas. Bet mans Marcello palīdzēja man atrast īsto ceļu. Sekodams manam pastāvīgam atgādiņam, ka jābūt patiesam un
atklātam, viņš vienu dienu uzrakstīja domu rakstā šo skaisto lappusi:
«Atnākusi mana liktens stunda. Es nemāku savu ģeogrāfijas lekciju. Biedri, skolotāji, grāmatas, viss man ticis pretīgs. - Nolādētā ģeogrāfija! - Ienāk skolotājs. Visi paceļas kājās. - Klusums. Viņš apsēstas. - «Kurš iztrūkst?» - «Neviens.» - «Labi. - Aizdarat savas grāmatas.» - Ak, nolādēts! Kas viņam nāk prātā? Vai tad viņš nevarētu atstāt man grāmatu, lai es varētu vēl tagad palūkoties? Ak, viņš liek man zaudēt katru cerību! - Es padodos liktenim. - Lai dara ar mani, ko grib. - Uzsauc Gustavu. Gustavs iziet no soliem, nosarkst, sāk grozīt uz augšu savas izbiedētās acis. Bet viņš ir laimīgs. Viņš zin visu. - «Labi,» saka skolotājs. «Tagad rinda - Marcell'am.» Man pārskrien drebulis pār visu ķermeni: Es piespiežos un ar pūlēm paceļos. Es tuvojos katedrim drebēdams. Skolotājs nepacietīgi paskatās uz mani. Viņa acis grib mani apēst. Man liekas, ka es esmu mazs jēriņš vilka rīklē . . .»
Ak, mans drebošais jēriņš!
Tas skolotājs, par kuru viņš rakstīja, gan nebiju es, bet laikam es tam līdzinājos. Ka es tagad esmu ticis mazāk vilks, par to pateicos drusku arī tev. Un tu zini, ar kādu mīlu un laipnību es tagad staigāju starp baltajiem jēriņiem.

*

VĒL VIENS MAZS BRĪNUMS

Beigās, runājot arī par literātiem un literatūru, gribu tomēr minēt vēl vienu mazu brīnumu, kuru atradu kādā tičīniešu tautas dziesmiņā. Tā citādi nebija sevišķi ievērojama, savārstīta no vairākām daļām, kā tas bieži gadās,
sevišķi mūsu tautas dziesmā.

- Divdesmit devītā jūlijā,
Kad kvieši jau iet briedumā,
Dzimst viena meitenīte
Ar rozi rociņā.

Kāda debešķīgi naiva datuma apzīmēšana! To mīl tičīniešu tautas dziesma, - un tad šī meitenīte, kas dzimst ar rozi rociņā!
Tik skaistu un pārdrošu fantāziju es biju sagaidījis tikai pie spīdelītēm.
Arī latviešu tautas dziesmai ir daudz no šīs pārdrošās fantāzijas, gan mazāk naivitātes. Kad tičīnieša dziesma ir tik dabiska un ģeniāli pārsteidzoša, tad viņa tomēr visumā ar savu garāko elpu līdzinājas vakareiropiešu tautas dziesmai, kamēr latviešu dziesma ar savu īso elpu ir gluži oriģināla; vienmuļa viņa tikai tiek, visu tautas ikdienas dzīvi aptverot. Bet arī tāds mērķis ir oriģināls; mēs vēl par maz saprotam mūsu tautas dziesmu; mūsu laime tikai, ka mēs viņai vēl stāvam tuvu, tuvāk nekā citas Eiropas tautas savām dziesmām. Tas tā nebūs ilgi. Mūsu darbu diena drīz uzveiks mūsu svētdienu.

*

Seni vārdi modināti:
Viena dvēsle, lepna dvēsle,
Zilu gaisu lidotāja,
Mākoņkalnu pāršķīrēja -
Vai tev piekusuši spārni?
Vai tu krīti zilā jūrā
Kā tas rudens gāju putnis,
Siltās zemes meklēdams?
Seni vārdi modināti,
Jauna atbalss atrodama.

*

Atmiņās es vadu šīs dienas; viņas man ir lielas svētku dienas, kaut gan es strādāju te, kā sen, sen neesmu strādājis: tā, kā es vēlētos strādāt pozitīvu darbu, strādādams tagad tik atmiņu darbu.
Mans biedrs atgādina man, ka drīz beigsies šīs svētku dienas un būs jāiet darbos, kuri nau svētki. Es gribu atmiņās vēl izsaukt vienu senlaiku darbdienu, kuras visas bija arī svētdienas.

SENU LAIKU DARBDIENA

Mostamies mēs abi ar Aspaziju jau agri, ap sešiem, un strādājam kādu stundiņu, domādami un rakstīdami katrs savā gultā. Ap astoņiem novingrojam, sagatavojamies dienas darbiem, pabrokastojam, pārrunājam darbus.
Brokasts balkonā pret atklātu ezeru, kurš rītā krāsā zaļš ar violetiem ēnu plankumiem un skaidrs, tālredzīgs un svaigs; reizēm nokāpjam dārzā pie akmens galda. Aspazijas rociņas sagatavojušas veselu rindu sviestmaizīšu - ar aršīnu viņa mēro rindas, kā pati saka, - runcis arī jau sēd krēslā un gaida. Vēstules pienākušas, avīzes jāpārlasa. Bet pulkstens deviņos jābūt jau visam beigtam,
pusdesmitos jābūt jau kalnā, darba vietā.
Aspazija strādā labprāt istabā vai dārzā, ēnā; viņa saules versmi nepanes. Es atkal īsts saules brālis. Pēc pusstundas gājiena klusā nomaļā vietā, kurp neatmaldās neviens svešnieks forestiers, kur arī reti kad atnāk kāds zemnieks, es nometos un izplešos plaši ar saviem darba rīkiem: visādām piezīmju lapiņām, visādiem vāciņiem no dažādām daļām; paklāju savu strīpoto, pelēko, vēl mīļās
māmiņas austa lakatu un iztinu laukā no embaiāžas, atbruņoju un atbrīvoju no visāda veida segām - saulei nolemto cepeti, sevi pašu.
Jūs brīnaties varbūt, ka man vēl uzglabājies māmiņas austs lakats? - Man vēl ir savs māsas Līziņas austs deķis; man ir 1905. gada mētelis un cepure; es varētu kā Imanuels Kants nostaigāt ar vieniem pašiem svārkiem visu mūžu, ja vien svārki izturētu - es izturētu.
Saulē, pilnā versmē, strādāju tā visu laiku līdz pusdiviem. Nekad vēl es neesmu nomiris - dažam par nožēlošanu - no Saules dūriena; vismaz es par to nekā nezinu. Nekādas tulznas man arī nekur nau metušās no saules. Varbūt še citāds gaiss, kas aizsargā.
Pusdivos eju mājās, divos paēdam Aspazijas pašas gatavotu pusdienu, atpūšamies; un četros atkal sēstos pie darba un līdz 6 vai 7 pārrakstu skaidrā ar zīmuli, uz zemes, šādos tādos papīrīšos sarakstītos tekstus; šur tur pārlabojumi. Tad skaidrs rakstu nesu Aspazijas tiesas priekšā: barga tiesa, man reizēm sīvi jāaizstāvas; kad man
netaisnība, tad ar lieliem kreņķiem pārtaisu visu celtni. Tad nāk Aspazija klajā ar savu darbu, un atkārtojas tā pati procedūra. Viņa vairāk pieķeras saturam, es viņas ārējai formai. Galu galā neviens nau mierā ar sevi, tikai ar otru.
Labi, ja iet tik regulāri, bet vai! kad ieviešas reizēm tā, ka nevar to pat dien' pārrakstīt skaidrā? Tad jau vajaga ziedot veselu dienu, lai pārrakstītu; un, kad negribas ziedot, bet strādāt, tad aizkavējas norakstīšana gluži un iznāk kā ar «Spēlēju, dancoju»: uzrakstīta luga tika 1915.
gadā, kad viņa bija aktuāla, bet netika pārrakstīta toreiz un varēja nākt skatuvē tikai pēc sešiem gadiem.
Un labi, kad bija jau iegājies darbs, - bet kā bija pirmos gados? Kad sajūta bija briesmīga, kad katru dien' nācās dzirdēt par noslepkavotiem un nemocītiem biedriem; kad pašiem dzīve bij grūta ij garīgi, ij materiāli. Tad Aspazijai piekrita vēl ij mierinātājas loma, ij ierosinātājas, ij šaubu par savu spēku novērsējas.
Tā laika pesimistiskie dzejoji nau ne mazākā mērā pārspīlēti: dzīves spēka neapzinātā enerģija un apzinātā zināšana par vēstures gaitu bija glābēji. Vēsture no visām zinātnēm man bija no laika gala vistuvākā un mīļākā, tagad viņa man atmaksāja par to. Zināt pagātni ir zināt nākotni; es zināju, ka mums jānāk labai nākotnei, es bēdājos, bet neizsamisu un teicu to citiem, un bija labi. - Tas pats uznāca pēc desmit gadiem otrreiz, kara laikā; bet tad es jau neizturēju un nosirmoju īsā laikā. Trešo reizi es to negribētu vairs uzņemties. Bet būs jau laikam jāuzņemas.
Pa starpām bija neatlaidīgi sīki un lieli uzbrukumi no naidniekiem un draugiem; arī tie man nedarīja labi. Tagad tie nau mitējušies, bet, tā kā kājas, basi staigājot, top nejūtīgas un var iet cauri stikla šķembelēm un naglām, tā arī gars top nejūtīgs. Labi gan nau, bet daba pati tā aizsargā dzīvību. Vislabākais būtu bēgt, bet -
Kādēļ par to runāju še, kur gribēju tēlot darba veidu?
Tas pieder pie darba; es nepazīstu darbu, kurš nebūtu tā traucēts līdz pēdējam; visi darbi, cik man viņu ir, ir kā zagšus nozagti liktenim, kā izrauti no zvēra rīkles, - jeb vai teikt tā: ir kā slepenībā pastrādāti noziegumi, par kuriem jācieš pelnīts sods.
Tas nau mans uzskats vien, to laikam zināmā mērā pastiprinās katrs mākslinieks. Labi tam, kas uzvar, vēl dzīvs būdams, bet lai ij tas atceras Rembranta likteni: uzvarēja, sasniedza augstāko mākslas augsti, bet tad vajadzēja krist; Šekspīrs, ij tas cēlās tikai pēc trīssimts gadiem.
Es redzu, ka topu sentimentāls. Jārunā par ko jautrāku. Jo manī vēl ir daudz sentimentāla, kas viss jāizkrata še un jāatstāj Kastaņolā, lai es būtu brīvs no visa un varētu iet tālāk.

*

PĒRN

Uz zilo krastu es braucu izlūku braucienā pēc jaunas dzīves. Tas bija gadu atpakaļ. Grūts bija uzdevums, un no vēl lielāka grūtuma tas bija ierosināts un likts. Ārpusē meklēt un sevi rast. Biju tad arī savā otrā dzimtenē, biju Kastaņolā. Man no tā laika pāri palikuši kādi dokumenti. Lai tie runā.

*

CIEMĀ CASTAGNOL'Ā

Tās senās skaņas ieskanas,
Tās senās smaršas smaršo,
Un garšas, sen jau aizmirstas,
Man atkal mutē garšo.

Es senās tekas staigāju -
Ir vēl tās pašas ainas,
Es viņās sevi meklēju:
Ak, nau! ak, kā viss mainās!

Es senos pantus cilāju, -
Varbūt tur sevi rastu?
Kā zelta vāravmūmiju
Ne zemes laukā kastu?

Tik senās skaņas ieskanas,
Tik senās smaršas smaršo, -
Ir dzīvei pamats - atliekas,
Bet tās pēc pīšļiem garšo.

Viss, viss, kā bijis, palicis,
Viss rāda seno seju, -
Tik es, ak, atkal vientulis,
Kā svešs es garām eju.

*

Tagad man liekas savādi, ko es tur meklēju Kastaņolā?
Nē, manis tur nebija; tikai. pieminas un atmiņas. Un tiešām, atceros vēl tagad, viss bija palicis, kā bijis; ne vien tas pats ezera skaistums, pilsēta un villas, bet tie paši iemīļotie ceļi un stigas, un krūmi; pat tie paši iezīmētie akmentiņi ceļā, pat tie paši iezīmētie pazīstamie vecīši un akmeņu važoņi, un vecenītes - un visi sveicina un prasa:
«Kur tad jūs tik ilgi bijāt? Laikam astoņas dienas (viņi nemēdz teikt «nedēļa», bet «astoņas dienas») neesmu redzējis? Vai tik nebijāt slimi? Vājāki pat izskatāties!»
Un es biju bijis projām ne astoņas dienas, bet septiņus gadus. Viņi bija palikuši tie paši. Neviens nebija ticis vecāks. Tičīnā nenovecojas, to es novēroju arī šoreiz. Nepazīstami man bija tikuši tikai jaunie cilvēki, jo bērni bij pieauguši pa septiņiem gadiem.
Bet nu es brīnos: kādēļ tad es meklēju pats sevi tur Kastaņolā? Es taču nebiju Kastaņolā, bet gan Kastaņola bija manī. Tur viņa vēl tagad ir, un tur viņa paliks.

*

VIENA NAKTS UZ COLLINA DI FULMIGNANO KLINTS

Kad nau vairs dzīves, bet vēl kaulos spēki:
Iet meklēt, vai vēl ir kur jauna dzīve, -
Par vietasraudzi laisties, nolūkoties
Un lēniem soļiem sekot -
Nezin kam.

Vai tā gan ir? Tas taču būtu mērķis,
Bet še ne mērķa nau, ne vēlējuma,
Ne zvaigznes nau, - kā teikts bij vienu reizi -
Jo zvaigzne norauta -
To sniedzu jums.

«Bet citas zvaigznes?» - Citu zvaigžņu daudzums,
Lai tās no debesīm rauj citas rokas!
Es tikai laukā eju palūkoties,
Vai debess zvaigžņota -
Jeb dzija būs šī nakts?

*

Un še otrs dokuments:

                                                            ROCCA DI GANDRIA

Šī akmens gulta tā, kur mēdzu gulēt:
Man galvu saule karsēja ar stariem,
Pie kājām bezdibeņi žāvājās,
Bet skats pār kalniem gāja tālāk urbties.

Nu saules nau virs galvas, pelēks mākons;
Nu bezdibeņi, redzu, briesmām baida. -
Es toreiz biju apradis ar briesmām;
Nu tālu tālākā ir sniegta - mājas.

Ko vairs es meklēju šai akmens gultā?
Ko domas šurpu ved uz savu šūpli?
Vai ir vēl tāle tālāka par tālu?

Ass ērgļa kliedziens atskan man virs galvas.
Es sabaidos: - ko saka man šis kliedziens?
Skan tā kā: «Ir!» - Es sabaidos vēl vairāk.

*

Šogad atkal es biju tanī vietā, - īsti nau vis rocca di Gandria, bet Roncaccio, turpat pie Gezndria's, bet augstu virs tās. Tanī akmens gultā es tiku rakstījis Kaju Grakhu un rakstu tagad atkal daļu no šim atmiņām par Kastaņolu. Ērgļus es atkal dzirdēju kliedzam. Senais jautājums: «Vai ir vēl tāle tālāka par tālu?» cēlās atkal, un ērgļa atbilde bij atkal: «Ir!», bet es vairs nesabaidījos. Jāiet ir. Un Kastaņola būs tā, kas dos jautru prātu.
Kastaņola man būs prieka un miera. vietas simbols. Es neesmu rakstījis nevienu tik jautru grāmatu kā šo.
Un man ,jāraksta vēl par Kastaņolas cimitero - kapsētu; tas negrozīs neko šinī teikumā par jautro grāmatu.

*

PAR ČIMITERU UN MIRŠANU

Cimifero Kastaņolā ir man mīļākais no visiem.
Viņa tuvumā es tiku daudzus laikus strādājis, un viņš man palīdzēja ar savu skaistumu. Bet viņš jau ir mirstama vieta - nu, tad skaistā vietā mirt arī ir skaisti.
Mūsu tautas dziesmās man vienmēr ļoti patikusi tā mīlīgā un drusku sērīgā fantāzija, kas iztēlo, kā mirušais saules dienā, pusdienā iznāk laukā no zemes un, nosēdies uz sava smilšu kalniņa, noskatās, kā apkārt mierīgi ganās govis un ganiņš snauž, un ir tik jauki un klusi. Kad nu mūsu sencis, tautas dziesmas dzejnieks, iznāktu laukā no kapa Kastaņolas kapsētā saules pusdienā, kad ir tik kluss kā pusnakti: kā viņš brīnītos un priecātos! Cik laimīgs viņš būtu, ka miris un apglabāts še Kastaņolā!
Dienvidos vispār vieglāk mirt un tikt apbedītam - nekā pie mums ziemeļos.
Es nedomāju vēl nemaz uz to, cik pārāk dārgas mūsu kapu vietas Meža kapos! Visu mūžu strādādams, nesakrāsi tik lielu kapitālu, ka varētu nopirkt kapa vietu Meža kapos! Tad jau vieglāk nopirkt še lauku mājas. Es nedomāju arī uz to, ka mazticīgus un pavisam neticīgus cilvēkus, kuri dzīvē nau samaksājuši baznīcas nodokļus, dažs labs mācītājs nemaz nelaiž iekšā kapos. Kāds prieks tad ir mirt, kad nezini, kur pēc paliksi? Nē, tiešām nau liels prieks mirt Latvijā, ar ko nebūt nau teikts, ka būtu liels prieks tur dzīvot. Tie pašnāvnieki, kas ik dien' pa vienam aiziet, laikam arī to neteiktu.
Dienvidos vieglāk mirt, ij bēru ceremonijas nau tik briesmīgi nospiedošas, nāve nau tik biedinoša.
Kad nu reiz runājam par bēru lietām, - vai labi ir, ka mēs mirstot tā apgrūtinām pakaļpalicējus? Cik klusi mirst kustoņi. Slims elefants iebrien staignājā un tur klusi nogrimst. Lietavas dziļos mežos ir biezokņi, kuros kustoņi aiziet, kad tiem pienācis miršanas laiks, - skaistās ainās apraksta šīs kustoņu kapsētas» Ādams Mickevičs savā epā «Pans Tadejs». Kustonis mirstot negrib apgrūtināt savu apkārtni, katrs indivīds spēj tikt galā viens pats ar sevi. Mēs to nespējam, mums jāaicina klāt sava apkārtne. Melni jāģērbjas, tas tik neērti un dārgi maksā; bēru izdevumi tik lieli. Es priekš sevis esmu jau kā bērns domājis, vai tad nevar aiziet no dzīves bez citu palīdzības? Skaista ir Frīdriha Engelsa aizeja: viņš lika sevi sadedzināt un savus pelnus izkaisīt jūrā! Bet mēs ar Aspaziju bijām allaž runājuši: lai cik skaista sadedzināšanās, daudz skaistāka par apbedīšanu, tomēr negribas dzīves atliekas, dzīves dīgļus galīgi iznicināt.
Bet kāds vēl otrs prieks būtu mūsu tautas dziesmas dzejniekam, kad viņš redzētu Kastaņolas čimiteru novembra mēnesi: - vakarā visu kapsētu nosētu ar sīkām lampiņu liesmiņām! Viņš domātu, ka dvēselītes cēlušās augšā zemlikas laikā un spīgo pār kapiem.
Vai tās nebūtu tās pašas spīdelītes, kas maija mēnesī tik skaisti mirgo un dejo pār dārziem un pļavām?

*

VĒL KĀDAS TIČĪNIEŠU DZIESMIŅAS

Bet varbūt es jūs tomēr nespēju iekārdināt ar Kastaņolas čimitera jaukumiem? Skaists arī Lugānas daudz lielākais un monumentālākais čimitero; vispār kapu kopšanai Tičīnā piegriež lielu vērību. Bet var jau būt: jums visa tā lieta nau simpātiska? - Mūsu laiks še iet uz beigām - vai nepadziedāt jums vēl kādu skaistu tičīniešu dziesmiņu? Kādu mīlas dziesmiņu, kuru tiem visvairāk.

Neraudi, mīļā!
Nost sērīgo seju!
Kaut projām es eju,
Es pārnākšu vēl.

Tā Tičīnas zēns dzied, aizejot darbā uz tālām zemēm. Tičīniešu daudz Amerikā, Argentīnā, Šveice pilna no viņiem.

*

Vai tu atnāci, lai atkal ietu?
Ietu tālāk projām, nekā biji?
Mazu brīdi atnāci, lai atkal
Projām ietu nu uz visu mūžu?

Tā nau vairs tičīniešu dziesma.
Bet šī:

BIONDA, BELLA BIONDA

E mi son chi in filanda,
Spetto ch'el vegna sera
El me morus ch'el vegna
Per compagnarmi a c? utt.

Tā ir tičīniešu izloksne: dzied par «gaišmati, skaisto gaišmati».

Es vērptuvē še esmu,
Es gaidu, kad tas atnāks,
Mans mīļais, kad tas atnāks
Mani mājās pavadīt.

Tas mājās pavadītu
Un arī tālāk vēl:
Mums jauku sapni sapņot,
To mīlas sapnīti.

Lai jaunība un mīla,
Lai dzīvo abas tās,
Tu, gaišmatīte skaistā,
Tu, mīlas gaišmatīt'!

*

PAR NEZINĀMO TAURIŅU UN CIKĀDU DZIESMĀM

Es nevaru tālāk rakstīt: uz mana baltā papīra uzmetas brūns taurenīts - tumši samta svārki, zili apšuvumi, pelēku pērļu izrotājumi, zīda odere gaiši zilganpelēka, balti sudraba raksti. Tik piederīgi spilgts un tomēr neuzkrītošs krāsu sakopojums, mūsu zeltenītes varētu še ņemt paraugus. Tik daudz un dažādi še ir tauriņi, un katrs savās krāsu kombinācijās un simfonijās.
Nu viņš ir projām. Vai tik tā nebija mana jaunība?
Te uz manas segas sanāk ne vien tauriņi, bet visādi kukaiņi un siseņi. Bet naktī kādus koncertus dod cikādu kori, kuri visslavenāki ir Kastaņolā, tā kā mums visslavenākie ir Reitera kori; starpība tā, ka Reitera kori dod vokālmūziku, bet cikādes instrumentālmūziku. - Jūs neticat? Pajautājat dabas pētniekiem. Starpība ir vēl tā, ka mūsu skaistās dziedātājas redz; bet cikādes slēpjas.
Bet es jau gribēju beigās runāt par tičīniešu mīlas dziesmiņām - jā, bet vai tad cikādu dziesmas ir par citu tematu?

*

Guli, baltā cikādīte,
Manās melnās rociņās -
Tā gulēja baltā saule
Melnajos mākoņos.

Kad cēlās baltā saule,
Mākons gaisa žēlabās, -
Necelies, neaizej,
Mana baltā cikādīte.

Tā ir viena no cikādu dziesmām, kādas še skan cauru vasaru, lai tik ieklausās labi.

*

JĀBEIDZ

Ticīniešu mīlas dziesma ir naiva, svaiga, kautrīga, kā viņu mīla. Mēs agrāk redzējām, un arī tagad manīju, ka mīlētāji, jauneklis un meitene, kuri rudeni precēsies, diendusas laikā stāv kādā žogmalā, kur visi ļaudis iet garām un var viņus redzēt, - viņi negrib slepenības, lai nenāktu ļaužu valodās.
Jābeidz par to runāt.
Par ko es jums varu vēl ko teikt?
Ne par ko vairs nevar ko teikt. Jābeidz, jābrauc mājās!
Vai tu, Kastaņola, darīsi man vieglu aizeju? Vai būsi mani spēcinājusi un izmierinājusi?

Kā tevim šķiet? Kā tevim šķiet?
Uz galu nu, uz galu iet,
- Tik tīkamklusi tiek, tik maigi
Kā agra rīta zaļi zaigi.

*

Vai kāds ir cēlies vasaru agri vēl pirms saules lēkta, lai redzētu dzīvības sākumu?
Gaisma vēl nenoteikta: drusku zaļgana, iepelēka, ar mazu sudraba nokrāsu. Kamēr vēl valda zaļā nokrāsa, ir brīnišķi klusi, neviens putns vēl nau modies, ij pat zīlīte vēl neiečirkstas. Tādā rītā es reiz Latgalē redzēju vedam uz kapiem jaunu meiteni: nekā skaistāka es neesmu redzējis un nevaru iedomāties. Tā man gribētos aiziet.
Es biju še uz Monte Generoso vienu cauru nakti un rītu, brīnumskaisti bija, - bet pirmā parādība visu aizēno.
Nezināmā, laimīgā Latgales meitenīte!
Un tomēr -

*

JĀBRAUC MĀJĀS

UN TOMĒR

Atkal atpakaļ man jābrauc rītu -
mājās.
Lēni tālāk soļi negriboši -
velkas,
Tikko plūkta roze rokā -
nokrīt.
Līdzi ziedu lapām smarša birst un -
nozūd.
Pirmo reiz es jūtu - saule spiež un -
tveicē,
Vai tā roze bij, kas nobirst? -
Roze! Roze!
Tas, kas sarkans birst uz sirds -
nau rožu lapas. -
Atkal atpakaļ man jābrauc rītu -
mājās.
Mājās jābūt ir, vai dzīvs -
tas nau no svara.
Smarša, rožu smarša, paliec tu -
jel sirdī!

*

Katrs domā un jūt, ka viņam dara pāri dzīve.
Katrs jūt rūgtumu.
Neviens savu dzīvi nedzīvo tā, kā viņa dzīves princips to prasa, Vēl neizdzīvo, - mēs ceram, mēs darbojamies, lai tas nāktu reiz: lai katra dzīve būtu dabiska, sevī pilnīga un slēgta savā lokā, kā ozols dzīvo pilnam savu dzīvi, kā lauku puķe.

*

Manu tālo jauno dienu ilgas,
Ko jūs ilgsat visu manu dzīvi?

Bērnība un jaunība, un tāļāk -
Vīru gadi līdz šo baltu dienu -
Visi zina tikai senās ilgas,
Visi cenšas tikai, kā to sniegties,
Kā tās padarīt šai dzīvē dzīvas,
Kā tās izdzīvot ar savu dzīvi.

Manas tālo jauno dienu ilgas,
Vai jūs raksta raudzīs visai dzīvei?

Tas viss ir labi, bet kas man gar to daļas?

*

PIENĀKUMS UN AICINĀJUMS

Cilāju izklaidē papīrus. Man nāk rokā vēstules, uzglabātas, pa pusei atbildētas. - Ak! -

- - - - - - - - - - - - - - - - - -
«Tu, kas vientulībā
Visu pasauli sev pie krūtīm spiedis,
Izstiepis roku
Un sacījis katram: draugs un brāli.
- - - - - - - - - - - - - - - - - -
Izej atkal zvaigžņotas mūžības lokā,
Kur tautas un likteņi aug,
Cilvēks tiem līdzi.
- - - - - - - - - - - - - - - - - -
Laikmeta kauns lai mums nesaēd dzīves.»
- - - - - - - - - - - - - - - - - -

Ak, tas jau ir pienākums dots, kaut no dziļākas drauzības, bet pienākums!
Vai man ir vēl pienākums? Vai tad es neesmu visu
izpildījis? Vai es neesmu brīvs?

*

Vēl cita vēstule, - vai kolektīva?

*

Tur ziedi kaisīti un smaršas laukos lietas,
Un viegli vēji,
Zilganzaļa jūra
Ar zelta skarām putu ielokos.
Brūns vaigs tev piemiņai,
Kad mājās nāci.

*

Te puteņskaņās ziedi galvas liec
Un saule slēpjas mākoņielokos,
Kā nāves dvašas
Pieelpoti gaisi. -

*

Bet sirdis tevis tvīkst
Un rokas sniedzas,
Un lūpas sūta rīta sveicienus:
Tik neej projām, neej projām vairs!
- - - - - - - - - - - - - - -
Nāks saule, ziedi plauks,
Nāks silti vēji, maigi noglāstot,
Pa reibu smaršai līdzi nesot
No viņiem saules klātiem dienvidiem.

*

Tik neej projām vairs!
- - - - - - - - - - -
- - - - - - - - - - -

*

UZ MĀJAM

Ardievu, Kastaņola! Mēs rīt braucam mājās!

*

Man jānorēķinās galīgi ar veco dzīvi, īsi un aši.
Man jāsāk galīgi jauna dzīve, īsi un aši.
Tagad, pēc Kastaņolas saules un Latvijas mēneša, es to varu.
Nāc darbā, dzeju grāmata; aizgrieztais spoguli, atgriezies uz labo pusi!

*

ARDIEVAS KASTAŅOLAI

Kad padomāju vien pie tevis, skaistās,
Man sirdi iesāpas, bet acis smejas,
Viss vižņā mirdz un spīd, un saulē laistās.

Ar ziediem pilns tavs pūrs: tās zelta lejas,
Ar augļiem dārzi, debess dreb no stariem,
Ar vīniem tekas un ar smaidiem sejas.

Es atkal še, pie tavas ģintis gariem -
Es mūžam sapņoju, ka tevi skatu:
Nu līgojos uz taviem ziedu svariem.

Es dvēslē saldi tavu varu matu, -
Es gribu pieslēgties pie tavas ritas
Un līdzi ņirbt ar savas saules statu.

Pa zelta stīgām staigāju bez mitas,
Es saistīts tavā pasaulē ar daili: -
Bet jūtu, ak, ka ietverts es no citas.

Es eju tad! - Bet sirds man atmet baili,
Jūt dziju pateici un prieka drosmi:
Man dvēsles dārzi mūžam nebūs kaili. -

Tavs skaistums spilgs, kur jauni dzīves posmi!

*

VILCIENĀ DIENĀM CAURI

*

Saņēmu šodien šādu telegrammu. no Kauņas:
Lietuvos mokytojų suvažiavimas sveikina tave nenuilstantį kultūros skleidėją.
                                                                                                                Prezidiumas

Lietuvas skolotāju kongress sveicina Tevi, neapgurstošu kultūras darbinieku.
                                                                                                                Prezidijs

*

Cik tumša debess, melni mežu gali -
Tu, mijā zvaigzne, manim priekšā slīdi,
Tu tumsas drūmo noslēgtību dali.
Kad vilciens griežas, atkāpies par sprīdi, -
Tad atkal mani savās tālēs vadi:
Vai tur ir tavi un vai mani radi?

*