RAINIS

KASTAŅOLA

TURPMĀK VĒL

*

Mans ceļojuma apraksts Cīrihē piepeši nobeidzies ar «turpmāk vēl», kuram nekas nesekoja toreiz. Bet pēc «turpmāk vēl» jau vienmēr kas nāk, visur, tā arī mēs še nevaram galīgi apstāties, un ieskatīsim, ka ir tikai simboliska nozīme šim «turpmāk vēl» un ka tam vēl sekos šis tas.
Vispirms - kad ceļojuma apraksts aprāvās, pareizāki sakot, tika aprauts no «vis major» (bez liekas vajadzības asprātības, jo katra «vis major» vienmēr var iztikt un iztiek bez pārākas asprātības), tad ceļojums pats gāja tālāk, un par to atreferēja arī avīžnieki.
Lai būtu pārskats par ceļojumu - kaut īsumā -, jāievieto še dažu avīžnieku atstāsti. Tie pa daļai rakstīti it kā no maniem vārdiem; viņu starpā arī kāda mana atmiņa no ceļojuma pēdējās gaitas Beļģijā par Maija svētkiem. Tās rindiņas bija atrāvušās no kārtējā apraksta un aizsteigušās priekšā, un palikušas vienas bezsakarā. Jāpiemetina še arī dzejoļi, kuri bija radušies vēlākā ceļojuma daļā un nu palikuši kā putni, kas noklīduši no bara un neatrod sev vietas.
Ceļa piezīmes «Ar SSS uz Berlīni» parādījās laikrakstā «Strādnieku Sports un Sargs» un «1. Maija demonstrācija Antverpenē» avīzē «Sociāldemokrāts»; atmiņas par braucienu jaunā dzīvē uz zilo krastu tika iespiestas «Jaunākās Ziņās» 1926. gadā.

*

Tiklīdz padomā uz «turpmāk vēl», spraucas atmiņā kāda dzejoļa skara, no Mentonas, no paša «zilā krasta».

*

VILLA FARALDO

Bij nakts, un pūta vējš, un lija lietus.
Vai šī Faraldo villa ir? - Jā, šī. -
Bet palmas šņācot krata kuplās galvas:
«Ko ziemeļnieks šurp nāk? Nes liet' un vēju.»
Tik tāļā rada pīnija teic: «Nāci!»
Un jūra, putas šļācot, dzina iekšā.
Rīts bāls un, aizklājies ar mākoņiem,
Aiz plīvuriem tik rāda balto namu.
Še zariem palmas sniedzas jumtu ēnot,
Še, rindās stājot, aizvada uz dārzu,
Zem kājām rozes slīkst, sviež ziedus pretī;
No kokiem augsti sārtums nokarājas . . .

*

Nepabeigts palika dzejolis, kā nepabeigtas atmiņas par Mentonu.
Te citas atmiņas, tās jau no Beļģijas.

*

1. MAIJA DEMONSTRĀCIJA ANTVERPENĒ

Skaista, saulaina diena. pēc ilgāka miglaina un lietaina laika, Visi dzelzceļa vilcieni uz Antverpeni pārpildīti jautru Pirmā Maija ļaužu. Briselē, no kurienes es izbraucu, pilna biļešu kases zāle tomēr biļešu pārdošana norit aši, bez grūstīšasnās; tas tik neparasti latvietim. Zaļajās vilcienu telpās visas lokomotīves applušķotas meijām, puķēm, vītnēm un sarkaniem karodziņiem. Dzelzceļnieki Beļģijā ir viena no lielākāms strādnieku organizācijām un svin savus Maija svētkus, pušķodama savus darba rīkus un aizvezdama citus biedrus uz Maija gājieniem. Visiem rokās sarkanie strādnieki avīžu Maija numuri: pasažieri bieži atstāj numurus vagonā, lai tie derētu kā propaganda. Vilciens noved vēl vairāk pārpildītā Antverpenē. Piestātne pušķota, pa ielām un namos daudz sarkanu karogu, ielas pilnas ļaužu. Lielajās galvenajās alejās pulcējas un formējas Maija gājiens. Politiskās, arodnieciskās, kulturēlās grupas ar saviem plakātiem ieņem iepriekš noteiktās vietas, kuras atzīmētas rakstītiem nodalījumiem. Kārtošanās neiet ilgi, kaut gan visur daudz liekas publikas, kura nestājas tieši rindās. Drusku novēlojas gājiena sākums, tādēļ ka izplatās ziņa par pilsētas burgomestra dēla nāvi un jāgroza maršruts, kurš sākumā bija nodomāts gar burgomestra namu. - Šinī Maija demonstrācijā ir jauna parādība - strādnieku aizsardzības pulks: uzmaršē divisimts brašu jaunekļu, visiem ap roku plata sarkana lenta ar uzraksta flāmu valodā par strādnieku aizsardzības pulkiem. Visi ģērbti ne uniformās, bet tumšās žaketēs. Visiem rokās pastaigāšanās spieķīši ar augšā ievērtu siksniņu, spieķīši visi vienas krāsas un garuma; tie ir it viegli un nau domāti kā ieroči, bet viņus prezentē kā ieročus, ar viņiem apsveicot komandierus. Strādnieku miličos ir gan vairums jaunekļu, bet ne zēnu; liela daļa ir vecāki un pusmūža vīri. Uzskats brašs un disciplinēts. Viņi nau saistīti ar sportistiem kā mūsu milsekcijas. - Mans vadonis ir Kamils Heismans, un tas visur tiek laipni sveicināts no strādnieku rindām un no publikas; strādnieku miliči prezentē viņam savus ieročus. No visām pusēm dzird: «Kamil, Kamil!» . . . Heismans ir ļoti populārs tautā, ne velti viņu sauc tikai priekšvārdā. Viņš runā tautas valodā - flāmiski, mīl jokus un ir viens no saprātīgākiem beļģiešu strādnieku vadoņiem. - Gājiens sāk kustēties. Kārtībnieki un sportisti sarkanām puķēm pušķotos riteņos uztur kārtību. Flāmu strādnieki ir mierīgi un disciplinēti, atstāj augstas, kulturēlas attīstības iespaidu. Gājienā eju līdzi visu laiku pa lepnajām alejām, pa bagāto kvartāļiem, pa strādnieku ielām, visur drūzmējas publika, visvairāk strādnieku apvidos, nekur nekādas nekārtības. Gājiens nonāk pēc stundas pie tautas nama un iet tam garām; pie tautas nama mēs apstājamies un palaižam visu gājienu garām, jo bijām gājuši pašā priekšgalā. Gājienā milzums karogu, jo katrai organizācijai, katram rajonam, katrai sekcijai, katrai biedrībai ir savs karogs un savs plakāts. Lielākai daļai organizāciju tiek nests pa priekšu plakāts ar organizācijas nosaukumu. Katrai grupai ir arī savs orķestrs, jo muzikālā izglītība flāmu strādniecībai ļoti augsta, mūzikas instrumenti nau sevišķi dārgi. Mūsu, latviešu, gājienam trūkst savu pašu orķestru, kas nepatīkami sajūtams. Plakātos tiek izteiktas vispārējās strādniecības prasības un sevišķi lokālās; raksturīgi, ka ļoti daudz plakātos tiek nosodīts fašisms. Beļģijā tāda nekulturēla parādība kā fašisms ir kas nepieredzēts, un, kad notika uzbrukums vispār, arī pilsoņos, ļoti cienītam strādnieku vadonim, ārlietu ministrim Vanderveldem, tad sašutums un uztraukums bija vispārīgs. Tas arī izskaidro lielos protesta izteikumus tā plakātos, kā jau agrāk presē. Gājienā redz ļoti daudz atsevišķu sieviešu organizāciju; jaunatnes organizācijas retāki. Vērību griež uz sevi lielākās organizācijas: transportstrādnieki un kuģenieki, dzelzceļnieki un dimantstrādnieki. Dimantstrādnieki vēl nesen atturējās no piesliešanās vispārējai strādnieku kustībai, bet pēdējais laiks arī viņus ierāvis lielajā straumē. Publikā viņi izpelnās sevišķu ievērību, tāpat kā ierēdņi, kuri arī skaitās pie strādnieku aristokrātijas. Mani pārsteidza ļoti siltais apsveikums atsevišķai grupai šveiciešu strādnieku. Lai dzīvo šveiciešu. biedri! Es tiem varēju tikai pievienoties. - Gājiens bija milzīgs, vilkās vairāk nekā divas stundas; dalībniekus skaitīja ap 25-30 000.
Beigu cēlienā nevarēju noskatīties, jo Kamils mani veda prom uz demonstrācijām un Maija sapulcēm mazākos centros un uz laukiem. - Vēlāk man stāstīja un lasīju avīzēs, ka arī visās citās pilsētās strādnieku Maijs gājis lielā triumfa gaitā.

*

PARĪZE - LUMEN MUNDI

MIGLAINĀ RĪTĀ UZ SĒNAS

No miglas izpeld bālpelēkas salas,
Bez veida masas, kraujas, nami, koki.
Acs tikai jūt, ne saredz krasta malas.
Visapkārt baigi, Notre Dam'as spoki.
Bet miglas austrēdamās plūst un dalās,
- Ko velti. vēlais noslēpums, tu moki? -
Ar baltiem tvaikiem melni dūmi jaucas,
Caur baigiem cauri kuģis nedrošs spraucas.

*

Sāk miglas sudraboties, salas mainās,
No tūkstots gadiem parādības raisās,
Kāpj laukā laiku kvēpos namu ainas,
Stāj visas laipni kopā, aizbirst plaisas,
Kad vēršas nākotnē, top gaišrēgainas,
Un saules zelts ar sudrabmiglu maisās -
Tad kopu skaņā lielais koris jundi:
«Tu esi pasaulsgaisma - lumen mundi!»

*

Visplašāk atstāsta manu ceļojumu pa Franciju un Beļģiju J. Porietis «Jaun. Ziņ.». Viņš liek runāt man, un man jāklausās it kā mani vārdi, kas nāk no viņa mutes, pareizāk, no viņa spalvas.
«Aizbraucu veseļoties uz Dienvidus Franciju, kur klimats sevišķi ieteicams sirdsslimniekiem. Tur uzturējos 1 mēnesi. Tad devos uz Parīzi, kur paliku nedēļu. Parīze atstāj grandiozu iespaidu, var lepoties ar arhitektonisko gaumi. Šai lielpilsētā nav manāms tas aristokrātisms, kas mani līdz šim arvien atturēja viņu apmeklēt. Ļaudis vienkārši tā satiksmē, kā apģērbos un visā dzīves veidā. Patlaban Francijā visi daudz strādā, lai pārvarētu ekonomisko krīzi, kura visur sajūtama.
Parīzē mani sevišķi interesēja   m ā k s l a.   Bet muzeju tik daudz, ka paspēju apskatīt tikai daļu. Pakavējos Luvrā, visvairāk pie senās grieķu mākslas. Franču komēdijā redzēju V. Igo   «E r n a n i».   Kaut šī luga ir veca, tomēr publikas interese par to liela. Aktieriem sevišķi laba izruna. Visi skati un monologi gūst aplausus cēliena vidū. Turpretim inscenējums bija maz ievērojams. Lielā operā redzēju   «B o r i s u   G o d u n o v u».   Solisti, koris un orķestrs labi, bet inscenējums neievērojams. Pats operas nams - brīnišķīgs mākslasdarbs ārējā un iekšējā izbūvē. Redzēju arī Folies Berg?res'ā kādu izrādi ar skaistām dekorācijām, bet bez satura un ar pilnīgi nejēdzīgām Žozefīnes Beker dejām. Apmeklēju pazīstamo mākslinieku Korovinu ar dēlu, kuri abi attīsta joprojām impresionismu. Viņi labprāt vēlas apmeklēt Latviju. Biju pie Raimonda Dunkana. Satikos ar vairākiem franču profesoriem un zinātniekiem, kuri dzīvi interesējās par Latviju. Apmeklēju veco partijas biedri Ceretelli, kurš 5 g. jau dzīvo kā emigrants Parīzē. Tad biju Parīzes latvju pulciņā. Visur mani saņēma sevišķi sirsnīgi. Latvju pulciņa priekšnieks A. Grāvīts man palīdzēja aplūkot Parīzi, izvadāja visās ievērojamākās vietās, kā Panteonā, bet arī tādās vietās, kurās ceļotājus nemēdz redzēt, piem., visvecākā Parīzes baznīcā Notredames tuvumā.
Tad devos uz   B e ļ ģ i j u,   paklausīdams Beļģijas mākslas un zinātnes ministra Heismaņa laipnam uzaicinājumam un lai pateiktos par man piešķirto Beļģijas civilordeni. Jau pirmā dienā mani sāka iepazīstināt ar beļģu sabiedriskiem darbiniekiem. Otrā dienā biju   a u d i e n c ē   p i e   k a r a ļ a.   Beļģijas karalis Alberts ir vēsturiska persona jau no lielā pasaules kara, ļoti populārs visā Beļģijā, kā cilvēks nepārspējams savā sirsnībā un vienkāršībā. Audiencē mani pieņēma bez kādām ceremonijām, neprasot pat frakas apģērba, tāpat vienkāršā uzvalkā. Interesantā saruna audiencē ilga veselu stundu. Karalis apvaicājās par Latvijas apstākļiem, salīdzināja tos ar Beļģijas. Izrādījās, ka viņš ļoti labi orientēts par Latviju un zināja daudz vairāk nekā beļģu rakstnieku pulciņš, ar kuru vēlāk satikos man par godu sarīkotā tējasvakarā.   P i r m ā   M a i j ā    ministrs Heismans mani noveda savā vēlēšanu iecirkni -   A n t v e r p e n ē,   kur notika plašas Maija demonstrācijas. Pēc tam apbraukājām Maija sapulces mazākās pilsētās un uz laukiem. Tad devāmies garākā ceļojumā pa visu Beļģijas flāmu daļu līdz Holandes robežai un atpakaļ. Apskatījām Beļģijas lielās pilsētas Lježu, Namiru un citas, mazākas. Otrā autoceļojumā aizbraucām uz Blankenbergu - peldpilsētiņu, Trešā ceļojumā apskatījām mākslinieku pilsētu Liru. Bijām Briges pilsētā, kur noskatījāmies grandiozā   b a z n ī c a s   p r o c e s i j ā   ar vēsturiskiem un bībeles skatiem, kurus uzveda bagātos viduslaiku uzvalkos par godu svētās asins atvešanai no Jeruzalemes pirms 300 gadiem. Pati Brige ir ļoti skaista pilsēta ar kanāļiem kā Venēcijā. Rodenbahs viņu sauc par mirušo Brigi, bet patiesībā viņa kopš 10 gadiem ir atdzimstoša rūpniecības pilsēta. Visās lielās un mazās Beļģijas pilsētās ir   b r ī n i š ķ i   m o n u m e n t i   un vecas baznīcas, sevišķi gotu stilā, pilsētu nami, Hotel de ville, daudz muzeji un t. t. Liekas, visā pasaulē nav tāda laukuma kā Briselē, tā saucamais Zaļais laukums vai Lielais tirgus. Īstenībā šis laukums saucas par    Z e l t a   l a u k u m u,   jo ne vien pilsētas un sabiedriskie, bet arī privātie nami -- visi skaistā stilā, bagāti zelta rotājumiem. Bagātos un plašos muzejus paspēju apskatīt tikai pa daļai. Atzīmēšu tikai kara muzeju, dibinātu par piemiņu Beļģijas valsts patstāvības proklamēšanai 1830. g. Šai pašā bagātā muzejā būs   n o d a ļ a   a r ī    L a t v i j a i,   par kuras ierīkošanu pūlas mūsu ģenerālkonsuls Beļģijā. Noklausījos Beļģijas parlamenta sēdēs.
Briselē biju arī pie ievērojamā latvju skulptora   A.  B i j a s,    kurš dzīvo Beļģijā jau 20 gadus. Viņš pagatavojis nelaiķa Z. Meierovica tēlu, kuru derētu iegūt Latvijai. A. Bija ir liels latvju patriots, ļoti ilgojas pēc dzimtenes, bet, neskatoties uz visām pūlēm, nav varējis atrast Latvijā piemērotu vietu,   B e ļ ģ i j a   u n   v i ņ a s    t a u t a   ir bagāta. Ir tikai viens mazliet tukšāks apgabals, bet visā zemē ir nepārtraukta rinda ciemu un pilsētu. Visi lauki ir līdz pēdējam izmantoti. Zemkopība tik augsta kā laikam gan nekur Eiropā. Tomēr Beļģijas raža pietiek tikai vienai ceturtdaļai iedzīvotāju. Kaut gan zemes platība ir tikai puse no Latvijas, bet iedzīvotāju 4 reizes vairāk nekā mums. Patlaban Beļģijā zināma    k r ī z e,   jo ražojumiem trūkst tirgus. Arī lielkapitālisti - baņķieri cenšas vēl pavairot šīs grūtības, lai kaitētu valdībai, kurā ir arī sociāldemokrāti. Beļģija cer izdarīt lielākus ārējus aizņēmumus, bet, pateicoties šai pretešķībai, nav varējusi tos realizēt. Pret baņķieru politiku tautā liels sašutums. Noskatījos izrādes   B r i s e l e s   o p e r ā   - Massenet «Erodijas» - un «Parka» teātrī Demesi lugu «Dalila». Spēlēja pa daļai Parīzes spēki. Teātra māksla Beļģijā stipri attīstīta: neviens ciems nav bez teātra biedrības, bet pilsētās ir vairāki teātri. Beļģu tauta ļoti mīl darbu, ir korekta un uzņēmīga. Tas šai zemei sola lielu nākotni. Mums, latvjiem, vajadzētu sevišķi interesēties par Beļģiju, jo viņa mums ir daudzējādā ziņā paraugs, var rādīt, kā rast ceļus mūsu labākai nākotnei.»

*

ĪSĀK RAKSTA MANS DRAUGS H. KAUPIŅŠ

«Stipri sasirdzis un noguris 16. martā b. Rainis izbrauca no Rīgas uz ārzemēm, lai daudzmaz atpūstos un atspirgtu.
Ceturtdien p. 9 v. tas atgriezās Rīgā, un vakar tas bija jau Saeimas sēdē. Rainis dienvidu saulē manāmi nodedzis un jūtas atkal spirgtāks.
Īsos vārdos b. Rainis pastāstīja par savu ceļojumu.
Vispirms tas apstājies Berlīnē, kur sastapis b. Danu, tas izteicis nožēlošanu, ka daudzu darbu dēj nespēj ierasties uz Latvijas s.-d. partijas kongresu.
Cīrihē, sociālistiskās internacionāles sekretariātā, Rainis saticies ar b. Fr. Ādleru. Sekretariāts ievietots 4 istabās. Tur liela kustība. Ierodas dažādās darīšanās ārzemju sociālistisko partiju pārstāvji. Patlaban tur gatavojušies uz starptautisko soc. konferenci. Lugāno Rainis apmeklējis vecās, vēl no emigrācijas laikiem mīļās vietas un savu draugu, rakstnieku Dr. A. Zāgeru. No Lugāno Rainis braucis uz Mentonu, kur laiks patlaban bijis ļoti slikts, un
dzejnieks tur atkal saslimis ar gripu un 2 nedēļas nogulējis uz gultas. Vēlāk laiks uzlabojies un līdz ar to arī Rainis. Mentonā viņš labi atpūties un gatavojies jau ceļot uz māju, bet Parīzē tas aizķēries. Rainis Parīzē pirmo reizi; Parīze tam likusies sveša un nemīļa. Baidījies no modes kliedzieniem, aukstā aristokrātisma. Redzot Parīzi, tas ar viņu samierinājies. Parīzē lielums, plašums, telpiskais un garīgais. Parīzē var iet pilnīgi vienkārši, un tas nemaz nav uzkrītoši. Parīzietis vienkāršs, laipns, aizņemts saviem darbiem. Visur manāma griba pārvarēt ekonomisko krīzi, kas smagi jūtama vietējiem.
Dzejnieks uzlūgts uz tējas vakaru sadzīves reformatora un daiļnieka Raimonda Dunkana kolonijā, kur bijuši vairāki ievērojami franču profesori un literāti. Parīzē saticis arī b. Cereteili, kurš daudz palīdzējis Rainim iepazīties ar lielo pilsētu. Parīzē lieliskums, demokrātisms ne vien ļaudis, bet arī vispār dzīvē. Nav manāms ārējs spīdums, bet tomēr viss spīd. Uzkrītošas modes reti redz. Parīze par bērniem ļoti gādā, saudzē tos kā zelta gabalus. Visur viņus lutina. Dzīve Parīzē tikpat lēta kā Latvijā, pat vēl lētāka. Braucot uz Beļģiju, Sen-Kentenas laukumā vēl redzamas kara pēdas. Tranšsjas gan noraktas, bet šur tur zemes gabali tukši, reti ciemi. Beļģijā turpretim viss atjaunojies. Dzīve rit pilnos apmēros. Briselē b. Raini mīļi uzņēmis b. K. Heismans, kurš iepazīstinājis viņu ar Briseli un Beļģiju. Briselē P. E. N. klubs (rakstnieku klubs) sarīkojis par godu Rainim vakaru. Briselē b. Rainis bijis arī pie Beļģijas karaļa. Bijis vienkāršā apģērbā un bez kādām ceremonijām pieņemts un pateicies par piešķirto Beļģijas goda zīmi. Pie Beļģijas karaļa bijis vieglāk piekļūt nekā pie viena otra lielāka vira Latvijā.
Lauki Beļģijā vareni izkopti, un vietām lieli apgabali izskatās kā viens liels dārzs. Beļģijas tauta saimnieciskā un kultūras ziņā stāv augstu.
No Beļģijas Rainis bez apstājas devies uz Latviju, kur ieradies bez starpgadījumiem.»

*

Agru ritu franču zemei cauri.
Vilciens nes no Dienvidiem uz augšu.
Naktī jūra grimst un kalni;
Pilsētas ar uguns švītrām.

Bāla gaisma brien pa bālām rīta miglām,
A, tas skaistums! Vai man sapnis redzēts!
Redzēts tiešām; - gleznotāji
Tēlo savu skaisto zemi.

*

Man še priekšā arī atreferējums par ceļojumu «Latvju Kareivī», koncentrētā, patīkamā veidā. Sevišķi interesanti raksta par maniem ceļojuma iespaidiem «Sevodņa» korespondents «Bor. Ov.» artiķelī «Ciemā pie Raiņa». Arī «Slovā» atzīmē ceļojumu Iv. Zabolotnijs garākā sarunā ar mani. Žēl, ka jāsteidzas uz beigām un nevaru vairs neko garāku ievietot.
Varbūt vēl vienu dzejolīti, kurš radies, braucot pa izpostīto un jaunceļamo Franciju, un var zīmēties tikpat labi uz Latviju.

*

JAUNSAIMNIECĪBA

Rīta, pusdienas un vakarsaule,
Visas saules iet ap jaunmājiņu,
Mājā valda jaunsaimniece,
Pate spīdot tā kā saule.

Maza, maziņa ir jaunmājiņa:
Vidū krāsns un istabiņa apkārt,
Galds un gultiņa, un soli,
Nau vēl skapja nolikt drēbes.

Ir jau kūts, trīs gotiņas ir kūtī,
Ir jau gailis visām sešām vistām,
Zirga arī ir jau puse,
Otra puse nemaksāta.

Lauku ieplēstas cik pūravietas,
Rudzi, kartupeļi, būs ij zirņu,
Būs ij bērnu, kas to ēdis,
Kas būs atalga par pūlēm.

Katru gad' mums pilnāka būs māja,
Pilnāka ij mīļā tēvu zeme
Dēliem, tikumiem un mantām
Savai Francijai uz mūžiem.

*

BEIGAS KASTAŅOLA

Noslēgti ceļojumi un noslēgti ceļojumu apraksti, - noslēgti, bet ne nobeigti,
Varbūt «turpmāk vēl», varbūt pat nobeigšana.
Esmu jau divus mēnešus mājās, un lietiem, miglām, vējiem, salām cauri spīd man saulaini un silti Kastaņola. Vai viņa pārvēršas man par simbolu?
Atkal darbs, atkal atpūta un atjaunotne, atkal saule un lielas tāles, atkal sevi atrast, atkal ņemt, lai dotu - viss liekas saistāmies ar vārdu - Kastaņola.
Reiz taču tikšu atlaists no klausības un uzdevumiem, un pienākumiem - savam darbam.

*

Lasu lapiņā, kas man rakstīta Mentonā: «Cilvēks top no sabiedrības tik cieši saņemts, turēts un bīdīts uz viņas darbu, ka netiek pie sevis, pie savas dziļākās būtības izkopšanas: «Savas bērnības ilgas vajaga turēt modras un realizēt,» saka Schleich's.»
Vajga saņemt rokās sava laika zināšanas, idejas, kas guļ pamatā laiku parādībām, saņemt sava laika nākotni - ar vienu vārdu - atjaunoties.
Beigās - Kastaņolu.

*

LIELĀS LĪNIJAS

Lielās līnijās pret zemi liecas debess:
Augšā blāzmo mākoņi no saules liesmas,
Lejā jūra pretī spulgo gleznu krāsās, -

Otrā puse līdzi visa tumši zila,
Tumši zilā laistās melnas plankumsaujas,
Priežu slaikās līnijas no tām tek lejā -

Jūras pusē baigi pamirdz bākas lukturs,
Zemes puses tumsā droši zvaigzne lēca, - -
Zūd ij krāsas, zūd ij trokšņi, zūd viss sīkais:

Lielās līnijās riets vienkārša man dabu,
Lielās līnijās ij liecas dzīves loki.

*