RAINIS

KLUSĀ GRĀMATA

KARĀ KAUTA DVĒSELĪTE

                                                                        ...Redzēs baltas dienas mūsu tautai...

                                                                                                        Kalna galā nesat mani guldīt -

Kalna galā nesat mani guldīt,
Baltu smilšu mīkstā kapagultā
Noliekat zem augstās priedes saknēm
Saknes apskaus mani tūkstots rokām,
Mani sargās, mani silti turēs.
Zaļa maura sega pāri klāsies,
Vieglu elpu mamim nenospiedīs,
Viegli uzcelšos, kad skanēs taures.

Pašā kalna galā gribu gulēt,
Lai kaut iztālēm es varu redzēt,
Kur svīst brāļi asiņainus sviedrus
Karstas dienas piekvēpušā pirtī.
Manim kalna vēji tvaikus kliedēs,
Tur es redzēšu, kā brāļi uzvar. -
Visus locekļus man dodat līdzi,
Uzlasat, kur mani sakapāja,
Lai, kad vajdzīgs, visi kopā būtu:
Roka labos sānos, sirds iekš krūtīm,
Mute zobu pilna atkost pretī.

Tagad nesat vien uz kalna galu,
Neturas jau locekļi vairs kopā;
Mazu laiku vajga elpu atņemt.
Priede ēnu dos man kupliem zariem,
Lēni šalcot vēdinās man mieru,
Remdēs sāpes, dziedēs dziļās brūces,
Jaunas miesas apģērbs jaunai cīņai.
Vecās irušas kā veci svārki,
Kuri laužoties ir saplosīti.
Acis, izdurtās, man atkal redzēs,

Mēle, izrautā, man atkal runās,
Roka, nocirstā, man atkal celsies,
Krūtis, pāršautās, man atkal viļņos,
Sirds kā liesma atkal augšā šausies.

Lēni nesat saplosītās miesas
Smilšu celiņiem uz kalna priedi.
Kur jums nesot lāsos asinsrasa,
Tur augs ugunspuķes zaļā maurā,
Ceļu norādīs uz manu dusu. -
Pa tām puķēm atnāks jaunas meitas;
Acīs asaras un rokās ziedi,
Lūpās mīļi vārdi karavīram,
Kādi dzīvē bij tam nedzirdēti.

Zelta meitiņas, ko gauži raudat?
Kautam karavīram viegla dusa.
Raudat asaras par tiem, kas vārgā;
Dodat ziedus tiem, kas kaujā metas,
Mīļus vārdus tiem, kas nāk iz kaujas.
Kauta karavīra vārdus liekat
Savas dvēsles slepenākā vietā,
Lai to neizrauj jums bargie laiki,
Lai to nedzird klausītāju ausis.
Kauta karavīra vārdu tinat
Vieglās nopūtās kā zīda autā,
Lai tur viegli dus caur bargiem laikiem
Vieglā piemiņā, līdz skanēs taures.

Karā kauta dvēselīte līgos
Baltā smilšu kopā kalna galā,
Slaikās priedes drošā patvērumā.
Siltā saulē dvēsle dienas vidū
Laukā izlidos iz vieglā kapa,
Smiltīs apsēdīsies gozēdamās;
Redzēs: ganiņš sapņo, vaļā acis,
Zaļā ēnā govis apguldījis;
Dzirdēs - jautri smejam kalpavīrus,
Tos, kas nepazīst vēl jautru smieklu;
Redzēs - mājā jājam agrā dusā
Tos, kas nepazīst vēl agras dusas,
Redzēs - nepieņemtās dvēselītes,
Tās, kas mūžam klīst un nerod miera.
Nu tās reiz būs mieru atradušas,
Lēni lidināsies baltos kreklos.

Priede, galvu augsti pacēlusi,
Tāļi pārredzēs pār klajiem laukiem,
Mežiem, druvām, ielejām un kalniem
Līdz pat tāļai, zilai miglas švītrai.
Kalna priedei līdzi mana dvēsle,
Zaros šūpojoties, nolūkosies
Mežos, druvās, ielejās un kalnos
Līdz pat tāļai, zilai jūras švītrai,
Kuru minot vien top acis velgas.

Siltā saulē gaisi augšup ņirbēs,
Dvēsle līdzi celsies priedes galā,
Skuju cekuliņā šūpojoties,
Vēl par priedi tālāk nolūkosies.
Redzēs: baltas dienas mūsu tautai
Mūžam netraucētā spožā laimē,
Teiku neticētā pusnakts saulē;
Dzirdēs atnākam to, ko mēs vedām,
Kādēļ agri gājām smilšu kalnā;
Redzēs telpai, redzēs laikam pāri
Žilbinošo nākamības gaismu.