RAINIS
KRAUKLĪTIS
Panāksnieku dziesma piecos cēlienos
PIRMAIS CĒLIENS
Kurzemes bagāts pagalms. Žogs, aiz tā tūliņ ozols pakalnā. Tālē birze, lauki,
ceļš. Vienā pusē istaba un dārzs, otrā klētis, maltuve un citas ēkas.
Saulains dienas vidus.
*
(Pie ozola pakalniņā apsēstas lēni M a g o n e. Ozola zaros redzams krauklis.)
MAGONE
(Lūkojas tālā ceļā.)
Ozoliņi kalniņā,
Tu birzēm pāri redzi -
Es pie tevis piemetos
Gaidīt sava bālēniņa.
Vai putēja balti ceļi?
Vai tecēja kumeliņš?
Lēni tek, grūti pūš -
Divas nastas mugurā.
Bāliņš, klēpī turēdams,
Pārved mājās līgaviņu -
Nu vairs savu īstu māsu
Uz rociņām nenēsās.
Ne kājiņas svārkos tīs,
Uz rijiņu kult iedams,
Ne vairs teiks to vārdiņu:
«Sirds puķīte, dvēselīte!»
(Nogrimdama sapņos.)
Kas teiks man to vārdiņu?
Kas vedīs tālu ceļu? -
Vēja zirgi, zelta krēpes,
Sudrabiņa kamaniņas . . .
Tur bij klētis niedru kaulu,
Tur bij jumti pāvu spalvu,
Cisas baltu magonīšu,
Rožu klāti paladziņi -
Dūju spalvu spilventiņi,
Zaļa zīda virsdrāniņas;
Vēl palika pagalvī
Ievu ziedu smaršumiņu . . .
- Saules dārzi, sudrabvārti -
Zelta puķes, zīda ziedi -
Dimantkalni, zili gaisi -
Dvēselītes, gaidītājas - - -
- Kas man teiks to vārdiņu?
Kas vedīs tālu ceļu? -
Dziesmiņ, manu ilgulīti,
Tu sirsniņu noremdini!
(Dzied klusi.)
Krauklīts sēd ozolā,
Zelta kokles rociņā:
Vai, krauklīti, tu zināji,
Kurp vedis mūs' māsiņu?
KRAUKĻA BALSS
(Atskan zaros.)
Kra! kra! Brauc! brauc!
MAGONE
(Uzlēc un pabēg dažus soļus.)
Ū! Kas mani izbiedēja?
Tu, krauklīti? ko tu ķērci?
Kas tev krāc? kas tev brauc?
Ko aizbrēci gaidas manas?
(Ar pirkstu draudēdama.)
Es tev kājas apkaustīšu,
Aizstellēšu Vāczemē -
Vāczemnieki brīnīsies:
Kam tas tāds kumeliņš?
*
(Aši paskrien prom, tad lēni aiziet, atskatīdamās uz tālo ceļu. Redzams tikai k r a u k l i s ozolā. Par brīdi dzirdas klusi M a g o n e s balss dziedam.)
Krauklīts sēd ozolā,
Zelta kokles rociņā . . .
(Vēl par brīdi dzirdas priecīgi skaļi sievietes balss.)
Aija - Aija!
(Atbild vīrieša balss.)
Ailā! Ailā!
(Ozola zaros atskan kraukļa balss.)
Kra! kra! - Brauc! brauc!
(Tad atkal brīdis klusuma.)
*
(Ienāk V e n t s, vezdams aiz rokas M a g o n i.)
VENTS
Māsiņ, manu sirds puķīti,
Tavu lielu mīļumiņu:
Pa gabalu ieraudzīji,
Skrej vārtiņus atdarīt!
MAGONE
Ak, bāliņu, manu mīļu,
Kā tu nāci šo pusīti?
Es lūkoju lielo ceļu,
Pie ozola sēdēdama.
VENTS
Es paņēmu īso ceļu
Silam, purvam pārtiešām.
MAGONE
Ko tā?
VENTS
Zīmes biedināja,
Kumeļš galvu purināja.
MAGONE
Biedēj' mani, biedēj' arī, -
Negribas pieminēt.
VENTS
Kas biedēja man' māsiņu?
MAGONE
Lai nu lai! - Nu nau bail -
VENTS
Vai pazini tūdaliņ?
Vai domāji tautas jāj?
Te jau velk malu malu,
Vai pārdienu važo Glūds.
MAGONE
Kā lai tevi nepazītu
No tāluma atvizam?
Viens brālītis māsiņai -
Kā tas rīta auseklītis: -
Spīd kumeļam iemauktiņi,
Spīd zobenam rokturītis,
Spīd pašam bāliņam
Piecas zvaigznes cepurē.
VENTS
Pati spraudi visas piecas,
Es ij vienas nepiespraustu.
MAGONE
Kā tu jātu precībās
Neapkopts, nepuškots?
VENTS
Ak, tu mani gan apkopi,
Kam vēl tāda apkopēja?
Vai tā kops līgaviņa,
Svešu ļaužu atvedama?
MAGONE
Kam vēl tāds bālēliņš
Kā mans kalna ozoliņš:
Stalti bija tautu dēli -
Staltāks mans bālēliņš:
(Smiedamās.)
Apkopjams, puškojams,
Dzīpariņiem apkarams -
VENTS
Dzīpariņiem apkarams
Kā vērsītis vasarsvētkos.
MAGONE
Ej nu, saki: kā nu bij?
Vai salīgi līgaviņu?
Gan diženu, gan raženu,
Tāļu ceļu atvedamu?
VENTS
Gan jau, gan, - stāstīt laiks -
Tīk man tevī klausīties:
Ilgi tevis nedzirdēju,
Tavas mīļas valodiņas.
MAGONE
Ir gan ilgi nedzirdējis, -
Ne pusdienas projām biji, -
Gan nau laika kumeļam:
Nojūdzams, barojams.
VENTS
Nojūgs ļaudis kumeliņu, -
Nāc ar mani istabā!
MAGONE
Bālēliņa kumeliņš
Māsai pašai nojūdzams.
(Taisās iet.)
Tik to vienu aši teic:
Kā tev labi pavedās?
VENTS
Kā man labi pavedās -
Kā to aši pastāstīšu?
(Atkāsēdamies.)
Projām jāju domādams.
Mājās jāju dziedādams:
Visur mani pavadīja
Tavas balss mīlumiņš.
MAGONE
Ak tu, manu bālēliņu,
Tavu dārgu teikumiņu,
Aiz purviem, aiz siliem
Vēl es tevi sadzirdēšu -
Vēl es tevi sadzirdēšu,
Kur vairs balss neskanēs,
Vēl es tevis padomāšu -
Aiz zaļām velēnām.
(Uzliek brālim rokas uz pleciem.)
*
(Krauklis paceļas atkal ozolā un ieķērcas.)
KRAUKĻA BALSS
Kra! kra! - Brauc! brauc!
(Brālis un māsa atraujas viens no otra.)
VENTS
Ko, krauklīti, atkal ķērc?
Kāda ziņa tev sakāma?
MAGONE
Vai nau tā: it kā «brauc»!
VENTS
Nu pārbraucu, atkal «brauc»!
KRAUKĻA BALSS
Kra! kra! - Brauc!
MAGONE
Tā, lūk, mani kaitināja,
Tai ozolā sēdēdams.
KRAUKĻA BALSS
Kra! kra! kra! - Brauc!
VENTS
Ne kaitin kaitina,
Drauga balsī biedina -
Kopš nošāvu zeberkstīti,
Kas iet riet kraukļa bērnus.
Ceļā man pretī brēca,
Tik es zīmes nesapratu.
Vecais Ģinguls, zīlētājs,
Tas man teica klausīties.
MAGONE
(Labinādamās krauklim.)
Nedusmo, vectētīt,
Zelta kaltiem nadziņiem,
Zila samta svārciņiem,
Zīda stīgu koklītēm!
KRAUKLIS
(Aplaižas ap koku un aizlaižas.)
*
MAGONE
(Krauklim pakaļ noskatīdamās.)
Aizlaidās, aizlaidās.
Sirds bez ziņas palikās.
(Uz brāli, kurš stāv domīgs.)
Sveiks tu manim atgriezies -
Nau ko domās apmākties!
VENTS
(Piepeši.)
Klau, māsiņa, Magonīte,
Kādus vārdus dziesma teic:
- Kad tu būtu tautu meita,
Es nebūtu kumeliņu
Pa novadu tecinājis,
Līgaviņas meklēdams.
MAGONE
Klau, bāliņi, citu dziesmu
Tev laimīte drīzi lems:
- Zelta kalsi kamaniņas
Pārvest daiļu līgaviņu.
Svešs ar svešu satiksies,
Mūžu mīļi nodzīvosi.
VENTS
Ne tā lems, ne tā būs!
MAGONE
Ko mētā tādus vārdus?
Vai tad vēl tu nesalīgi
Pa to lielo jājumiņu?
VENTS
Tā nu ira . . .
MAGONE
Kā nu ira?
Nesalīgi?
VENTS
Nesalīgu.
MAGONE
Vai jel maz ij bildināji?
Saki gaiši sakāmo!
VENTS
Klau, māsiņu, mīļāko:
Kad nu kopus mēs paliktu?
Lai tautu zeltenītes
Gaida citu arājiņu.
MAGONE
(Smejas.)
Te nu bija precinieks!
Tāds izjāja, tāds pārjāja!
Tik es velti baltu maizi
Tev uz ceļa cepināju.
VENTS
Ko tu saki?
MAGONE
Ko lai teic?
Redzu, redzu, tāds kā tu -
Būs man pašai bāliņam
Jāizrauga līgaviņa.
VENTS
Runā, runā!
MAGONE
(Smejas.)
Gaida darbs.
Kumeliņš nebarots,
Rīta mālis nesamalts.
Ej no ceļa atpūsties!
(Taisās iet.)
VENTS
Pag, ko saki?
MAGONE
(Ķircinādamās.)
To, ko tu:
Gan jau, gan jau - pastāstīšu.
VENTS
(Nepacietīgi nogriežas.)
MAGONE
(Apskauj viņu aši un aizskrien smiedamās.)
*
VENTS
(Viens, priecīgi pakaļ noskatīdamies.)
Ak tu, manu dvēselīti,
Nu es tevi paturēšu:
Ne pats ņemšu tautu meitu,
Ne vēl tevi tautām došu: -
Kalpināt, maldināt,
Sūrus sviedrus slacināt,
Mīkstrociņas satulznot,
Gludvaidziņus sagrumbot!
Kā rozītei tev ziedēt!
Zelta traukā vizuļot!
Kā bitītei palidot,
Glāžu spārnus vicinot! -
Glūdenieki, zudenieki,
Ne tie tevis precinieki,
Lai no tāles noskatās,
Kā mēs mīļi dzīvosim!
(Aiziedams.)
Tu man jūdzi kumeliņu,
Es tev malšu kviešu māli.
(Pusdziedādams atmiņā.)
Teci, teci, kumeliņu,
Tevis gaida, manis gaida -
*
(Ienāk G l ū d s tērpies kareivja apģērbā; steidzīgs, uztraukts.)
GLŪDS
Saimniek jaunais, esi sveiks!
Klausi manu vajadzību.
VENTS
Esi sveiks, kaimiņ Glūds!
Zinu tavu vajadzību.
GLŪDS
Kad tu zini, tad man dod
Sav' māsiņu - malējiņu!
VENTS
Es tev teicu treju reizu!
Ne es došu, ne tā ies!
GLŪDS
(Aši, ar uzsvaru, pierunādams.)
Es tev zinu līgaviņu
Treju valstu bagātību,
Ne vēl tava Kurzemīte
Ar visiem ciematiem.
VENTS
Ko man soli līgaviņu
Treju valstu bagātību?
Pats zināšu, pats paņemšu
Bagātību desmit valstu.
Man māsiņa daudz dārgāka
Par visām līgavām -
Man Kurzeme bagātāka
Par visām valstībām.
Krievi, poļi, vāczemnieki
Uz Kurzemi kājas āva:
Ne nu došu, ne tā ies,
Ne tie gūs mūs' māsiņu!
GLŪDS
Es tev draugs, klausi mani!
VENTS
Vairāk baidos vilku drauga.
GLŪDS
Ja nedosi sav' māsiņu,
Tev trīs valstis naidosies.
VENTS
Lai naidoja treji vilki,
Es to treju nebaidos, -
Pirms vēl mani saplēsīs,
Savstarpā sariesies.
(Abi aiziet katrs uz savu pusi. Glūds atgriežas tūdaļ atpakaļ un noklausās, kur Vents aiziet.)
*
GLŪDS
Kur šis aiziet? diendusā?
Nu mums laiks rīkoties.
Nedod, nedod, - ņemšu pats
Ij to meitu, ij to valsti!
(Viņš uzklausās: maltuvē atskan dzirnu dūkšana, kura turpinājas visu laiku, kamēr iznāk atkal laukā Vents.)
Ko? - šis iet maltuvē?
Ak tu tavu mantrausēju!
Visi guļ, šis vēl mals!
Tavi milti sabirs man!
*
(Ienāk klusi, bet aši Svešzemnieks. Viņš stipri apbruņojies svešādiem ieročiem. Grezns.)
SVEŠZEMNIEKS
Deva?
GLŪDS
Nedod.
SVEŠZEMNIEKS
Kur šis?
GLŪDS
Maļ.
SVEŠZEMNIEKS
Labi, nedzird.
GLŪDS
Zagsim meitu!
SVEŠZEMNIEKS
Tev tā meita; man tas pūrs.
GLŪDS
Kā tev pūrs? Līgts bij: puse!
SVEŠZEMNIEKS
Visu gribu, ne, - ej viens!
GLŪDS
Ak tu tāds!
SVEŠZEMNIEKS
Ķildot gribi?
Teikšu visu saimniekam,
Ka tu nāci meitu zagt.
GLŪDS
(Klusi.)
Dievs tēvs! - Kad tik saimnieks topu!
Gan jau gūšu tad ij pūru.
SVEŠZEMNIEKS
(Smejas.)
Vara veic, - cik tev ļaužu?
Simtu manu karavīru.
GLŪDS
Ņem ij pūru, kad man meita!
SVEŠZEMNIEKS
Labi! Ej tad atvil meitu,
Mani ļaudis sargās vārtus,
Pasvilp vien! - aši grābs.
GLŪDS
Ej tik! ej tik!
SVEŠZEMNIEKS
Izrīkoji?
Pūrs ir paņemts?
GLŪDS
Paņemts pūrs.
SVEŠZEMNIEKS
Zelts un drēbes?
GLŪDS
Būs jau, būs.
SVEŠZEMNIEKS
Jāpaskatās. - Ej nu aši.
*
(Aiziet. Glūds viens. Nemierīgs staigā apkārt. Ienāk viņa zēns, aši, klusi.)
ZĒNS
Meita zirgam ūdens nesa -
Lūdzu panākt - teicās nākt -
Ir gan skaista!
GLŪDS
(Dusmīgi.)
Kas tev daļas!
ZĒNS
(Lūkojas atpakaļ, turp, no kurienes atnācis.)
Lūk, jau nāk!
GLŪDS
Ej tu prom!
(Zēns aiziet atskatīdamies.)
*
(Ienāk Magone.)
GLŪDS
(Goddevīgi iet pretī, runā saturēdams uztraukumu un steigas, aši, ar manāmu kaislību.)
Saulīt manu, laimīt manu,
Esi mana līgaviņa!
MAGONE
Ne ir viesa tā valoda,
Ne ir viesa izvedība!
GLŪDS
Nelaiks dzen, - nāc pie manis!
MAGONE
Reizu reizēm tev atteica:
Man nau mīļa labiešdzīve,
Mīļ' man brīva ļaužu saime.
GLŪDS
Karā iešu, mantu gūšu,
Zeltiem tevi apbārstīšu:
Zīdu segsi, samtu klāsi,
Sudrabiņu kājām mīsi.
MAGONE
Saimes mantā vairāk zelta
Nekā tavā mutē skan.
GLŪDS
Nenicini bajārdēlu -
Ja nenāksi, varā ņemšu.
MAGONE
Ekur gods! Kara vīrs!
Zagļa darbu darītājs!
Tādus zagļu bajārdēlus
Mūsu ļaudis cilpās ķer.
GLŪDS
Laime mana vai nelaime -
Es bez tevis nevarēju.
Mana galva, tava roka -
Nāc nu! Nāc -!
(Viņš grasās viņu sagrābt.)
MAGONE
(Dusmās sit viņam.)
Neskar manis!
*
GLŪDS
(Atkāpjas un klusi pasvilpj. Ieskrien aši S v e š z e m n i e k s ar vairākiem apbruņotiem vīriem. M a g o n e skaļi iekliedzas. Vīri uzmet aizmuguriski M a g o n e i segu uz galvu, sasien rokas ar slaukiem un aiznes. No paklēts glūn laukā M ē m a i s; kad aizved M a g o n i, viņš dzenas pakaļ un iebrēcas, viņu vīri tūdaļ sagrābj.)
SVEŠZEMNIEKS
Sist pa galvu! Zemē spert!
KARA KALPS
Lai jel! Mēmuls! - Ko tas kait?
GLŪDS
Klaus', ko pavēl!
MĒMAIS
(Top nogrūsts zemē, bet ceļas atkal augšā un ķeras Glūdam pie drēbēm, un brēc.)
E! e! e!
GLŪDS
Nostu!
(Iesper Mēmajam tā, ka tas atkrīt.)
SVEŠZEMNIEKS
Netriekt, padarīt!
(Pamāj, un M ē m a j a m top uzmesta sega un viņš aizstiepts prom. Visi aši nozūd. Aiz skatuves dzirdas vēl paklusas balsis, pavēles, vaimanas, aši soļi, kritieni.)
*
(Ienāk Venta māte S a r m a, aši, bažīgi, lūkojas apkārt meklēdama.)
SARMA
(Sauc skaļi, pastarp klausīdamās.)
Nau neviena. Kas te kliedza?
Magonīti! meitiņ manu!
Dēli! dēli! - Kur tu esi?
Visur klusi, - vai bij sapnis?
(Par brītiņu.)
Ak, tās bailes - apmulstamas:
Tā vien klukstu visu dienu
Kā vistiņa ap cālīšu,
Kad tik meitu nenozagtu!
(Klausās, tad pārdomādama.)
Ko tas Mēmais arī brēca?
Šķermi, tā kā nažus trītu.
Tā tik brēc dusmodams,
Kad tam bērni maizi ņēma.
(Uzmanoties.)
Klau! Tur maļ maltuvē!
Kā es pirmāk nedzirdēju?
Apmulsušas ausis manas
Kā rubeņam rubinot.
Kad jau maļ maltuvē,
Tad meitiņa zagta nava. -
Mities, meitiņ, ko nu mal?
Visi ļaudis diendusā.
(Sauc pret maltuvi.)
U! u! Iznāc! Parunā!
Kur tad dēls? Vai pārjāja?
(Kad neviens neatsaucas.)
Ak tu tavu spēka māli!
Nedzird, nedzird: aila! aila!
(Pieklauvē pie sienas, malšana apstājas. Ienāk Vents, miltu apputējis, nokusis, sviedrus slaucīdams.)
SARMA
(Izbrīnējusies.)
Tu te, dēls? Kur Magone?
VENTS
Zirgu baro.
SARMA
Nu tad labi.
VENTS
Kā tā labi?
SARMA
Man bij bailes.
VENTS
Kas par baili?
SARMA
Likās - kliedza.
VENTS
Kas tev kliedza? Nedzirdēju.
Dienas vidū ruņģīts kliedza.
SARMA
Šķitu meitu nociepstam,
Vanadziņa nosperamu.
VENTS
(Pussmiedamies.)
Irbes māte allaž trīc:
Vanags sper, lapsa rej.
SARMA
Mēmuls arī nikni brēca.
VENTS
Mēmais katru laiku brēcis.
SARMA
Nu, bet šoreiz īsti nikni.
Kā nekad vēl nebij brēcis.
VENTS
(Mierinādams apglauda.)
Ko nu, māmiņ!
SARMA
Venti, dēls!
Sirds man tāda nemierīga.
(Uzbudināta pieķeras dēlam.)
Sirds man visa izkaltusi,
Ļaunas regas jaudādama:
Viena viņa mums tik ir,
Kā actiņa sargājama!
Kā rozīte apkopjama,
Kā lellīte pušķojama,
Lai pa galmu patekā,
Visiem prātu priecēdama!
VENTS
(Arī iebažīdamies.)
Kur tad ira? Jāparauga.
SARMA
Lūk, tev pašam arī rūp.
VENTS
(Rūkdams.)
Dienas vidu visi guļ,
Ko tas viens te slaistījās.
(Aiziet.)
*
SARMA
(Viena, meklēdama.)
Ak tu dieniņ manu baltu!
Kur tu esi, meitiņ manu?
Vai kur pasnaust ielīdusi?
Klētiņā, pavēnī?
Vai pa jokam noslēpies,
Mani vecu kaitināt?
Meitiņ mīļā, atsaucies!
Nebēdini manu sirdi!
*
(Ienāk M ē m a i s, bailīgi un lēni vilkdamies, turēdams sev sānus kā sāpēs. Viņš uztraukts, stipri plātās un grib ko izteikt.)
SARMA
Ko tu plāties, Mēmulīti?
Vai tev' bērni ķircināja?
(Pati pie sevis pārlikdama.)
Nevar būt, bērni guļ.
Galvu rāda - dundurs koda?
MĒMAIS
(Rāda lokus ap galvu, sagrābšanu, prom nešanu, visu notikušo, savu ievainošanu, ko mīļu.)
SARMA
Ko tu paijā? auklē, glaudi?
Kas ir projām? Sagrābts, aizvests?
Vai man dieniņ! Vai tik viņa?
Magonīte! Debess tētiņ!
MĒMAIS
(Māj piekrizdams, vaimanādams.)
SARMA
(Sāk balsī raudāt un skaļi saukt.)
Vai man! vai man! Magonīte!
(Aizskrien.)
*
(Ienāk aši V e n t s, pārbijies, bet pilnā savaldē. Viņam seko trīs vīri.)
VENTS
(Sastapdams māti, grib to atturēt, bet tā aizdrāžas.)
Māte mīļā, vai tu zini?
Ak tu zini - sirds tev juta -
Neskrej velti!
(Uz pavadoņiem.)
Pielūk' māti!
(Viens steidzas mātei pakaļ.)
VENTS
Sirds man juta. - Klusi sirds!
(Uz pavadoņiem.)
Posties aši! - Dzīsimies!
VARELS
Mēs jau ļaudis sakliedzām.
VENTS
Nest man bruņas!
(Citam.)
Seglot zirgus!
Ļaudīm šķēpus! - Kur ir Stulģis?
(Ienāk aši vecais Ģ i n g u l s un Z ē n s.)
VARELS
Nez kur Stulģis?
ĢINGULS
Stulģis, Stulģis!
Tur to atnes. - Ko es teicu?
ZĒNS
Ikvalds nodurts - guļot - slepus -
Gane beigta - laidarī.
(Divi vīri ienes Stulģi, smagi ievainotu.)
VENTS
Vai - man, Stulģi!
STULĢIS
(Stāsta, smagi elpu atņemdams.)
Magonīti -
Nozaguši - Glūds un Svešais -
Daudzum ļaužu - Nodod Glūds -
Pūru zaga.
VARELS
Pūru zaga!
VENTS
Nodod Glūds! Pašu ļaudis!
STULĢIS
Lai tik māju - saimnieks taptu -
Pārdod bajārs - tēv' un māti -
Magonīt - par tevi - mirstu -
VENTS
Mirsti? Ak, mums tevis vajga!
Guļam, guļam, nemanījām -
(Dusmīgi.)
Ašāk zirgus! Ašāk zirgus!
STULĢIS
(Mirdams.)
Neatdot - node-vējam!
(Viņš top ienests istabā.)
*
(Ienāk Z ē n s ar zobenu un bruņām. O t r i s z ē n s ienācis, dairās nākt tuvāk. V e n t s runādams apbruņojas.)
VENTS
(Uz Zēnu.)
Nāc nu šurpu!
ZĒNS
(Bailīgi.)
Nau man vainas!
VENTS
Kas par vainu?
ZĒNS
Bailes teikt -
VECAIS ĢINGULS
(Ar Zēnu klusi sarunājies, uz Ventu.)
Kumeliņu, dancotāju,
Tu vairs laukā nejādīsi.
VENTS
Vai sasilis aukstu dzēris?
ĢINGULS
(Nekā neatbild.)
VENTS
Kop tu viņu!
(Uz Zēnu.)
Ved man bēri.
ZĒNS
Bēris klibo.
VENTS
Nu tad dūmo!
ĢINGULS
Vai man! visi zirgi nevar!
(Aizraudādams, bet saturēdamies.)
VENTS
Ko tu muldi? Tūdaļ dzīties!
Kaut ij zirgi nostrādāti!
ĢINGULS
Vai man! ko mēs mānām tevi?
Labos zirgus nozaguši.
VENTS
Zagļi! zagļi! - Dod ij vājos!
ĢINGULS
(Dobji.)
Visiem nagi samaitāti?
VENTS
(Pārsteigts.)
Visiem nagi samaitāti?
ĢINGULS
To darīja nodevējs.
VENTS
(Saraujas, tad atkal pilnā sparībā.)
Tekat, lūdzat kaimiņzirgu!
Kur mans kumeļš?
ĢINGULS
(Saņemdamies izgrūž dusmās.)
Dzīslas pušu!
Kāju dzīslas sagraizītas,
Visi nagi sadurstīti . . .
VENTS
(Saņem galvu un aizgriežas.)
VĪRI
(Sāk raudāt.)
Dzīslas pušu! dzīslas pušu!
VENTS
Ak tu, baltu kumeliņu!
ĢINGULS
Krauklis ķērca ļaunas zīmes!
VENTS
(Atkal savaldījies atgriežas.)
Diezgan raudāts - varēs pēc!
VARELS
Talkā lūgsim tāļos draugus!
VENTS
Sapulcējat kara spēku,
Es vēl iešu apraudzīt
Kara biedri kumeliņu.
(Elpu atņemdams, klusi.)
Kājas, smilšu bridējiņas,
Vairs māsiņas nedzīsies -
Baltas kājas sarkanotas
Guļ savās asinīs.
(Aiziet.)
*
(Ienāk sievas, bērni, vīri, visi klusi un nopietni, sarunājas čukstot.)
ZĒNS
(Atstāsta vēl.)
Lielās dzīslas gluži nostu -
Tā kā stīgas nokarājas -
VECS VĪRS
Žēlums redzēt: zirgiem acis
Kā cilvēkam pilnas asaru.
VIENA SIEVA
Tādu nedzirdētu zvēru!
Ko tev lopiņš nodarījis?
CITA
Visa māja izlaupīta!
VĒL CITA
Māju ļaudis nobendēti!
VECAIS VĪRS
(Aicina ļaudis aiziet, visi aiziet, paliek tik divas sievas.)
*
(Ienāk S a r m a lēniem soļiem, sabrukusi, rokā tura saburzītu drāniņu, kuru glauda un noputina.)
*
SARMA
(Lēnu balsi.)
Vai dieviņu, vai dieviņu!
Kādi tagad zagļa ļaudis!
Visa pilna pasaulīte
Negantnieku, blēdītāju!
VIENA SIEVA
Tie nu ir tie precinieki!
Tā nu svinam kāzu viesus!
OTRA SIEVA
Visas saimes mantas klētis
Izvandītas, izsvaidītas!
SARMA
Tik tā viena laba bija,
Ka atradu audekliņu -
Magonītes darījumu,
Sen pazuda - tie izvilka.
*
(Saskrien vaimanādamas s i e v a s un m e i t a s; ienāk V a r e l s un P u k s t s pilnā bruņojumā.)
MEITA
Prom tās meitu zīdu sagšas
Zeltītām bārkstītēm.
CITA
Kur tās saktis, uzkrūtenes,
Sudrabiņa izliedētas?
VĒL CITA
(Uz māti.)
Vai redzēji, Sarmas māte,
Mūsu zelta gredzentiņus?
Zīda auklā gredzeniņi
Kā krellītes savirknēti.
SARMA
Zīda auklas saraustītas,
Gredzentiņi nobraucīti -
Pūra lādes sudrabvākam
Visi zelti atlauzīti.
SIEVA
Visas saimes kopu manta
Laupītāju kabatās.
MEITA
Ak, tā lielā zelta sakte:
Divas zaļas akmeņacis!
CITA
Vai vēl dzīvas roku sprādzes?
Zelta zalktis, sarkanmēle?
VĒL CITA
Spožas čūskas ritināja:
Baltas rokas, zelta loki!
VARELS
Līdām mežus, plēsām zemi,
Sūrus sviedrus slacinājām -
Nu paņēma bajārļaudis, -
Ko nu sievas klaigājat?
PUKSTS
Zaļa zīda zirgu segas
Ielu slauka bajāriem -
Sudrab' mūsu dzīru trauki
Skan, bajāriem dzīrojot!
SARMA
Tādi tagad precinieki
Kā tie ielu laupītāji.
Kāda būs dzīvošana
Tādos ļaudīs meitiņai?
*
(Ienāk V e n t s pilnā bruņojumā līdz ar kareivjiem.)
VENTS
Klausat, ļaudis, māmuliņa!
Mēs māsiņu atkarosim!
SARMA
Vai, dēliņu, kā sadzīsi?
ĻAUDIS
Bez baltā kumeliņa?
VENTS
Melns krauklītis ķērca man -
Tas man būs kumeliņš:
Pār mežiem, pār purviem,
Pa gaisiem dzīsimies!
SARMA
Manām acīm jāveras,
Sav' saulīti neredzot,
Man sirsniņai jāizdziest,
Sav' dzirkstiņu nejūtot -
VARELS
Panāksim! Panāksim!
SARMA
(Uz Ventu.)
Aiznes labu vakariņu!
ĻAUDIS
Labu rītu! labu rītu!
VENTS
Gaidat rītu pārnākam!
SARMA
Aiznes manu mutautiņu
Sarkanbaltām maliņām!
Tā sarkana mana sirds,
Tās baltas asariņas.
VENTS
Neraud', māte, neraud', ļaudis,
Kā saulīti pārvedam!
Sarkanbaltu mutautiņu
Karodziņā uzkaram!
(Priekškars.)