RAINIS
KRAUKLĪTIS
Panāksnieku dziesma piecos cēlienos
OTRAIS CĒLIENS
Klajs lauks. Koks. Ceļš. Tilts.
*
(S v e š z e m n i e k s, G l ū d s, M a g o n e nokāpuši no zirgiem atpūsties. K a l p i paklāj zemē segas, kur atsēsties, nes ēst un dzert.)
SVEŠZEMNIEKS
(Uz Magoni, noņemdams viņai saiti no acīm.)
Te mēs drusku atelsīsim,
Te tev acis atsvabinu.
(Uz Glūdu.)
Izliec sargus!
GLŪDS
(Īgni.)
Ir jau likti:
Zinām paši kara mākslu.
(Atsēstas.)
SVEŠZEMNIEKS
Vai izlūku kokā liki?
Vērot nākam panāksniekus?
GLŪDS
(Tāpat īgni.)
Vai es kalpa? ko tu prasi?
Likšu, likšu, - laika gan.
(Uz Magoni.)
Ko tu stāvi, līgaviņa?
Līdzās manim tava vieta.
MAGONE
(Paliek stāvot, lūkojas tālē, neatbildēdama.)
SVEŠZEMNIEKS
Mūsu viņa nevēroja,
Tikai vēro savu ļaužu.
GLŪDS
Ne tik drīzi tie tev nāks.
Sēdi!
MAGONE
(Iesmejas īsi.)
Ha-ha!
GLŪDS
(Apvainots paceļas un aiziet.)
*
SVEŠZEMNIEKS
Ko tu smej?
Velti ceri panāksniekus:
Visi klibi viņu zirgi.
MAGONE
(Asi iesmejas, aizgriezusies projām, izmet.)
Nau nevienam tādu zirgu
Kā manam bāliņam.
SVEŠZEMNIEKS
Stalti zirgi brālim tavam -
Visiem kājas sadurstītas.
MAGONE
(Atkāpjas soli atpakaļ, dusmās uz viņu noskatīdamās.)
Lai nelaime ērkšķus met
Pašu vidu tavu ceļu!
(Aizgriežas atkal.)
SVEŠZEMNIEKS
Vai dusmoji, nedusmoji:
Panāksniekus velti gaidi.
MAGONE
Ha-ha!
SVEŠZEMNIEKS
Ceļa nezināja:
Mēs jājam meža tekas.
Ij tu pati nezināji
Aizsietām actiņām.
MAGONE
(Aizgriezusies, drošā pārliecībā.)
Bālēliņa kumeliņš
Manu dvašu sajutīs:
Cels galviņu pa vējiņu,
Taisnu teku attecēs.
SVEŠZEMNIEKS
(Ar uzsvaru noteikdams.)
Staltais brāļa kumeliņš
Guļ kūtī - pušu dzīslu!
MAGONE
(Iekliedzas.)
Vai man dieniņ! tavu zvēru!
Vilku rīkles nežēlību!
SVEŠZEMNIEKS
(Kaisli.)
Tevis dēļ padarīju!
Tevis dēļ - vilka rīkle,
Tevis dēļ - visu zemi
Ar uguni dedzinātu!
MAGONE
(Sakustas un stāv, k1usu ciezdama.)
SVEŠZEMNIEKS
Velti gaidi brāli savu,
(Ar ironiju.)
Labāk gaidi tautu dēlu!
*
(Ienāk G l ū d s.)
SVEŠZEMNIEKS
(Ironiski.)
Nāc nu, nāci, tautu dēls!
Gaida tevis līgaviņa.
GLŪDS
(Tuvodamies Magonei, savaldījies, runā ar laipnību.)
Ak, es tava laipnā vaiga
Kā saulītes ilgojos.
MAGONE
(Stāv aizgriezusies, nepakustēdamās.)
GLŪDS
(Gaida, tad atkal iekaisdams.)
Projām atkal aizgriezies -
Gan es tevi atgriezīšu!
SVEŠZEMNIEKS
(Smejas.)
Vēl cerē panāksniekus,
Teic: tie ceļu saodīs!
GLŪDS
Zinu, zinu, ko šī cer.
(Uz Magoni.)
Atmet savu liekcerību!
(Pret Svešzemnieku.)
Pati brālim ceļu rāda,
Dzīpariņus kaisīdama.
Es to viltu izzināju,
Pats dzīparus uzlasīju.
MAGONE
(Atgriezdamās.)
Viltnieks biji, viltnieks esi,
Viltus darbu darītājs!
GLŪDS
(Apraujas un noklust.)
SVEŠZEMNIEKS
(Uz Magoni.)
Lūk, ko teicu? - Velti ceri.
Velti pēli līgavaini.
(Magone aizgriežas.)
Tas zināja brāļa mājas
Pa kaktiņu kaktiņiem.
Ja ne viņa piepalīdze,
Nebūt' tevis nozaguši,
Nebūt' pūra dabūjuši,
Nebūt' zirgus paņēmuši,
Klusu visu padarīja, -
Man par darbu jāslavē.
MAGONE
(Nicīgi, strauji.)
Zaglis, zaglis, ne kareivis!
GLŪDS
(Satriekts lūko tuvoties.)
Saulīt mana!
MAGONE
Nenāc klāt!
SVEŠZEMNIEKS
(Viltīgi.)
Nenicini! - dūšas vīrs!
Tas nosita nikno Stulģi.
MAGONE
(Iesaucas atgriezdamās.)
Stulģi, Stulģi! - Sargu manu!
GLŪDS
Negribēju, vairījos -
(Izstiepj lūdzoši rokas.)
MAGONE
Nestiep roku - asiņota!
GLŪDS
(Strauji.)
Gribi: došu - asins savas!
MAGONE
Dosi, dosi, - paliks žēl,
Kur tās vēlāk atdabūsi?
(Aizvēršas.)
GLŪDS
Ņirgājas, aizvēršas,
Nu ne vārda nerunās!
SVEŠZEMNIEKS
(Uz Glūdu.)
Ko mēs divi darīsim?
Liec, lai nāk stabulnieki
Jautrināt līgaviņu.
GLŪDS
(Padod zīmi un atsēstas; ienāk s t a b u l n i e k i; svilpodami jautras kāzu dziesmas.)
SVEŠZEMNIEKS
(Novērodams Magoni, kura lūkojas gaisā.)
Ko nu skaties debešos?
*
(Parādās k r a u k l i s, aplaiž dažus lokus un nometas kokā, zem kura uz segas apsēdies S v e š z e m n i e k s.)
SVEŠZEMNIEKS
(Īgni.)
Ak, tas krauklis atkal šeit!
Kopš no māju ķērkdams skrējis!
Atriebies tas ķērkšu putnis!
Nošaujams, nosviežams!
(Uzlec kājās un sviež ar akmeni pret koku; k r a u k l i s ievelkas lapotne. Nikni.)
Klusu stāvat, stabulnieki!
Kāda velna trokšņodami?
(Stabulnieki apklust un aiziet.)
SVEŠZEMNIEKS
(Met atkal ar šautru pret koku, bet krauklis neaizlaižas.)
MAGONE
Dzenas tevis melns mākons,
To ar šautru neaizdzīsi.
(Uz kraukli pret koku.)
Krauklīt, manu vectētiņu,
Melna zīda svārciņiem -
Tu pavadi sav' meitiņu,
Sudrabstīgas stīgodams.
Tu biedini naidenieku,
Vara tauri taurēdams -
Kādu vārdu tu pateiksi?
Vai jau tuvu bālēliņi?
KRAUKĻA BALSS
Kra, kra, - brauc!
Kra, kra, -- brauc!
MAGONE
(Gavilēdama.)
Brauc, brauc, - tuvu, tuvu!
Lai trīcēja ļaunadari!
(Atsēstas maurā.)
SVEŠZEMNINIEKS
(Vēl vairāk saniknodamies, uz Glūdu, kurš sēd nepacēlies.)
Kalpus sauc! putnu šauj!
Es tam rīkli pušu speršu!
KRAUKĻA BALSS
Kra, kra!
GLŪDS
Ko cīsties kraukli šaut?
Vai nebija pretinieka?
(Krauklis aizlaižas.)
SVEŠZEMNIEKS
(Nesavaldīdamies.)
Nu ir prom! - Ak tu, tūļa!
Kādam darbam tu derēji?
GLŪDS
Kas man kungs? kas rājējs?
Pats darīju neprasot.
SVEŠZEMNIEKS
(Savaldās, bet tad ar nolūku kaitinādams Glūdu.)
Smiekli, smiekli! Pats sev kungs?
Pats darot neprasot?
(Paskatīdamies padobji uz Magoni.)
Pats nespēja, nederēja
Ne līgavas sev pārvest!
GLŪDS
Godam tevi talkā lūdzu.
SVEŠZEMNIEKS
(Turpina kaitināt vēl asāki un pazemināt Magones acīs, smiedamies.)
Talkā, talkā - pie līgavas!
GLŪDS
(Uzlec kājās, valdās.)
Tavus zirgus aizņēmos,
Tev godīgi samaksāšu.
MAGONE
(Manāmi ir uzklausījusies.)
SVEŠZEMNIEKS
Mani zirgi, mani segli,
Man jājēji - kara vīri.
Ne tev zirgu, ne iemauktu,
Ne tev krietnu kara vīru:
Treji zēni, puspuišeļi,
Treji zirgi - kleiburkāji!
Ij tie treji kleiburkāji -
Vai tie tava paša bija?
GLŪDS
Kara mantas, ņemtas mantas,
Tev tik vairāk salaupītas.
Ij šo reizi vairāk gribi,
Nekā maksā tavi zirgi.
SVEŠZEMNIEKS
Saki, kā tu samaksāsi
Manus zirgus, manus vīrus?
(Kad Glūds klusē.)
Ko tu klusi?
(Uz Magoni.)
Tautu meita!
Vai tu zini, kādu maksu?
(Par brīdi ar uzsvaru.)
Tādu maksu - tavu pūru!
Tas varēja gan maksāt.
MAGONE
(Pieceldams kājās, uz Glūdu, kurš stāv, galvu nodūris, izbrīnējusies.)
Manu pūru projām devi?
Manu roku darījumu!
SVEŠZEMNIEKS
Zin', ko pats sev paturēja?
Tava brāļa zelta tīni.
Bij tavs brālis krietnis vīrs,
Pilnas tīnes mantas bija.
GLŪDS
Blēdi, meli!
(Uz Magoni.)
Klausi mani!
MAGONE
Es neklausu nodevēju!
(Uz Svešzemnieku rādīdama.)
Lai tas bija laupītājs,
Nebij savu nodevējs.
GLŪDS
(Izmisis.)
Laime mana vai nelaime:
Es bez tevis nevarēju -
Tevis dēļ iegribēju -
Ļaužu mājas saimnieks tapt.
Tevis dēļ rīklesplēsi
Sev palīgu aicināju -
Būtu ņēmis velnu pašu,
Kaut es tikai tevi guvis!
MAGONE
(Paliek auksta un neatbild.)
GLŪDS
(Citā apņēmumā uz Svešzemnieku, kurš priecādamies noskatījies uz abu izrunu.)
Man nevajga tavu zirgu!
Pats vedīšu līgaviņu!
(Uz Magoni strauji.)
Nāc pie manis!
MAGONE
(Atraujas.)
Atkāpies!
Mūžam manis nevedīsi.
SVEŠZEMNIEKS
(Ņirgādamies uz Magoni.)
Vai tu zini, kam tie zirgi?
- Tava paša bālēliņa.
GLŪDS
(Izmisis.)
Nāc pie manis! - varā ņemšu!
(Grib Magoni grābt.)
MAGONE
(Skrej pie Svešzemnieka, kā glābiņu meklēdama, bet apstājas.)
Neļauj ņemt - kur es iešu?
SVEŠZEMNIEKS
(Paceļ roku pret Glūdu, kurš pārsteigts noskatās uz Magoni.)
*
(Atskan kraukļa balss un parādās k r a u k l i s kokā.)
KRAUKĻA BALSS
Kra, kra, - brauc, brauc!
Kra, kra, - brauc, brauc!
MAGONE
(Apkaunējusies atbēg nost no Svešzemnieka, uz kraukli paceldama rokas.)
Krauklīts! krauklīts! Bāliņš brauc!
Bāliņš mani pasargās!
(Tad stāv, satinusies sedzenē, nekustoša.)
SVEŠZEMNIEKS
(Uz Glūdu.)
Pacieties, tautu dēts!
Gan paspēsi meitu ņemt:
Vēl mūs dzen panāksnieki,
Vēl mums kopā jāturas.
GLŪDS
Iešu, ņemšu savus zirgus!
SVEŠZEMNIEKS
(Viltīgi.)
Vai tev dos mani kalpi?
GLŪDS
(Pārsteigts.)
Arī tos tu manim zagi!
Nebe mūžam tava vara.
(Ieskrien Svešzemnieka k a r a k a l p s.)
KARA KALPS
Panāksnieki! panāksnieki!
Smiltis put, šķēpi zib,
Debess malā melns mākons
Baltajiem zibeņiem!
SVEŠZEMNIEKS
(Sauc.)
Augšā! augšā! zirgos klupt!
Šurp lai skrej stabulnieki!
Tiem iet pretī panākstiem:
Aizturēt, aizkavēt!
*
(Ieskrien s t a b u l n i e k i.)
SVEŠZEMNIEKS
Viltus runām vilcinat!
Jaunas dziesmas spēlējat!
Jaunas dejas vedinat!
Greizu ceļu aizrādat!
Prom!
(Stabulnieki aizsteidzas.)
SVEŠZEMNIEKS
(Uz Glūdu.)
Tev iet pretī panākstiem:
Varas spēkiem aizturēt!
GLŪDS
(Ironiski.)
Man tik treji sīki zēni, -
Mēs vedīsim līgaviņu.
SVEŠZEMNIEKS
(Viltīgi.)
Gaidi, gaidi, vai līgava
Grib vedama nodevēja?
GLŪDS
(Uz Magoni.)
Pēdējs vārds, tautu meita:
Vai tu gribi mana būt?
MAGONE
Atkāpies!
GLŪDS
Atmaksāšu -
Tavu pūru, brāļa mantu.
SVEŠZEMNIEKS
(Ņirgādamies.)
Es tev pūra neatdošu,
Kā tu viņu atmaksāsi?
GLŪDS
(Uz Magoni.)
Es ar brāli mierus līgšu,
Es par tevi atkalpošu.
Man tik vajga tevis vien,
Tam tik vajga pūra tava.
MAGONE
(Sakustas, bet neatbild.)
GLŪDS
Tu ar mani nerunā?
Tu nezini svešus ļaudis -
Kāda viltus, kāda ļauna!
MAGONE
Es ar tevi nerunāju.
GLŪDS
(Noskumis.)
Ļauna diena gaida tevis,
Svešu slieksni tupēdama,
Rudas acis bolīdama,
Zilus zobus šņakstīdama.
MAGONE
Pirmais gāji svešu slieksni -
Es pāriešu pie bāliņa.
GLŪDS
(Atteikdamies.)
Sveika paliec, tautu meita!
Es aizeju kautiņā.
SVEŠZEMNIEKS
Es tev došu pulku līdzi,
Kas tev visur klātu būtu -
Mani ļaudis sataisīja
Krāpšu tiltu pār graviņu:
Jās panāksti, - ielūzīs,
Tu slepeni lūkosies;
Virsū bruksi ar varēm,
Izšķaidīsi, izcirtīsi.
GLŪDS
Gudri, gudri darbi tavi,
Gudru galu pieredzēs.
SVEŠZEMNIEKS
Gaidu.
GLŪDS
Gaidi!
(Abi smejas.)
MAGONE
Kādu sirdi
Pašu brāļiem pretī iesi?
GLŪDS
Lai saulīte, lai laimīte,
Lai tās abas sargā tevi!
Vai pārnākšu, nepārnākšu,
Tavu vārdu pieminēšu.
(Aiziet.)
*
(S v e š z e m n i e k s un M a g o n e vieni, Magone piestājas pie ozola, kur piesien prievīti.)
SVEŠZEMNIEKS
Taisies aši, līgaviņa,
Ko slienies pie ozola?
(Smejas.)
Nu tev būs pieslieties
Pie ozola tautu dēla.
MAGONE
Tu, krauklīti, ozolā,
Sveicin' manu bālēliņu!
KRAUKĻA BALSS
(Ozolā.)
Kra, kra! kra, kra! - brauc!
Kra, kra! kra, kra! - brauc!
SVEŠZEMNIEKS
Aši, aši, nedairies!
MAGONE
(Pieliekusies norā noliek cimdu.)
Cimds nokrita, cimdu ceļu.
SVEŠZEMNIEKS
Lai tie cimdi, kur tie cimdi!
Acis cieti, aiznesīšu!
(Aizsien viņai acis un aši aiznes viņu prom.)
KRAUKĻA BALSS
(Noskan viņiem pakaļ.)
Kra! kra! kra! kra!
*
(Dzird dziesmu skaņas attālināmies, tad atkal tuvojamies un pārstājam. No dziesmu skaņām saprotami daži pantiņi: Mēs vijam tev šo vaiņagu - Ar vijolzilu zīdu.
Ienāk V e n t s, apbruņojies, ar sarkanbaltu karodziņu - mātes mutautiņu. Viņu pavada k a r a v ī r i, to starpā V a r e l s. S t a b u l n i e k i.)
VENTS
(Uz stabulniekiem.)
Labdien, mīļi stabulnieki!
Ko tik daiļi spēlējat?
PIRMAIS STABULNIEKS
Kāzu dziesmas spēlējam,
No kāzām pārnākdami.
VENTS
Vai redzējāt mūs' māsiņu
Šodien garām aizvedamu?
STABULNIEKS
Kāda bija jūs' māsiņa
No vaidziņa uzskatāma?
VENTS
Zilu ziedu actiņām,
Zelta matu galiņiem,
Sarkanogu lūpiņām,
Sudrabiņa smiekliņiem.
OTRS STABULNIEKS
Kādā ģērbā?
VENTS
Tādā ģērbā.
Zaļa zīda svārciņiem,
Dimantzīles vaiņagā,
Sarkankurpes kājiņā.
Krūtīs bija zelta sakte,
Kā saulīte vizēdama,
Apkārt balta viltainīte
Kā migliņa ap saulīti.
STABULNIEKS
Gan mēs tādu redzējām.
VENTS
Kad redzējāt aizvedamu?
STABULNIEKS
Vienu dienu, vienu nakti,
Kopš tai kāzas nodzērām.
CITS
Stalti bija vedējiņi:
Zābakoti, kažokoti,
Melni svārki, dzelzu bruņas,
Vara jostas apjozuši.
VĒL CITS
- Aiz jostām asi dunči,
Cepurēs zelta pušķi, -
Simti nikni kara vīri
Zobentiņus žvadzināja.
PIRMAIS
Vedekliņa pavēlēja,
Tautu dēls pamācīja:
Ejta, daiļi stabulnieki,
No kāzām uz kāzām!
Uzspēlējiēt tam bāliņam,
Kas māsiņu izvadīja, -
Kas apņēma zeltenīti,
Sav' māsiņai vietenieci.
VENTS
Jūs, negoda stabulnieki,
Ko jūs mani mānījāt?
Ne es vedu zeltenīti,
Ne taisīju kāzu dzīres.
VARELS
Nedz ij mūsu mīlmāsiņa
Jau tik aši sieva tapa.
STABULNIEKS
Ja nevedi, tad vedīsi,
Kāzu dzīres sataisīsi.
CITS
Dzīrēs dziesmu vajadzēs,
Mēs zinājām jaunas dziesmas.
VĒL CITS
- Jaunas dejas ritināt,
Jaunus vīnus tecināt. -
VENTS
Laiks nau dziesmu, laiks nau deju,
Mums māsiņas jādzenas.
(Aizgriežas sarunādamies ar saviem vīriem un rīkodams.)
STABULNIEKS
Būtu žig1āk steigušies,
Būtu šodien panākuši. -
PUKSTS
Vairs žiglāki nevarēja
Ar svešiem kumeļiem -
Kumeliņi miglu meta,
Kājas šķīla uguntiņu.
STABULNIEKS
Nu jūs māsu panāksat
Aiz deviņu atslēdziņu -
VENTS
(Nepacietīgi.)
Kuru ceļu garām veda?
STABULNIEKS
(Norāda.)
Pa to tiltu, pa to gravu!
VENTA KARA VĪRI
(Iet uz tilta pusi, citi meklē pēdas.)
*
(Parādās ozolā k r a u k l i s.)
KRAUKĻA BALSS
Kra, krāpj!
VENTS
(Priecīgi pārsteigts.)
Tu, krauklīti, zilsvārcīti,
Tu mūs labi sagaidīji!
Šo gabalu dzināmies,
Tavu balsi sekodami.
ĢINGULS
Vai še māsu garām veda?
KRAUKLIS
Kra, kra, krāpj! Kra, kra, krāpj!
VENTS
(Ozolā lūkodamies, atrod Magones piesieto prievīti.)
Veda, veda! - Še prievīte!
Kurp aizveda? Kad aizveda?
KRAUKLIS
Kra, kra, trauc! Kra, kra, trauc!
Kra, kra, kra! Kra, kra, kra!
(Gari un skaļi sauc noņemdamies.)
VENTS
(Uz veco Ģinguli, kurš vēro.)
Tulko, Ģingul, kraukļa vārdus,
Tu zināji putnu runu!
ĢINGULS
Nikna runa, bergi vārdi:
Aizved māsu svešniekos,
Saplēš ģinti gabalos,
Steidzies, dzenies, nejauj plēst!
Neļauj mūsu ģinti dzēst!
Neņem rokā zelta spēles!
Rokā turi ugunsstrēles!
Traucies, traucies, nemities!
VENTS
(Iedzelts.)
Trauksim, trauksim! - Kur mēs trauksim?
Kurp aizveda?
(Piepeši iesaucas.)
Turp aizveda!
(Viņš atradis zālē cimdu, rāda.)
Lūk, atradu pirkstainīti!
Tas māsiņas adījuma!
Visi pirksti ielocīti,
Rādāmais turpu stiepts -
Turpu jāsim, turp aizveda,
Tur māsiņu panāksim!
KRAUKLIS
Trauc, trauc, trauc, kra!
Trauc, trauc, trauc, kra!
(Laižas uz to pusi prom.)
*
(Ienāk divi k a r a v ī r i.)
KARA VĪRS
Tur ir pēdas! Tur ir pēdas!
Turp aizveda Magonīti.
KRAUKĻA BALSS
(No patāles.)
Trauc, trauc, trauc!
PIRMAIS STABULNIEKS
Smiekli, ērmi - panāksnieki:
Īsta ceļa nepazina:
Tilta ceļu atmetuši,
Meklēs pēdas krūmājos.
VARELS
(Vientiesīgi.)
Tiesa, tiesa!
VENTS
(Viegli, klusi.)
Krāpšu tilts!
(Iet uz krūmājiem.)
VARELS
(Vēl klusāk.)
Neatstāsim stabulniekus
Mānīt mūsu pakaļpulkus!
Likšu tiltam pāri vest.
VENTS
(Pamāj ar galvu un aiziet.)
VARELS
(Uz stabulniekiem.)
Kad jūs goda stabulnieki,
Pāri tiltam pārvedat!
STABULNIEKS
Ko mēs iesim atpakaļ!
VARELS
(Ironiski.)
Mēs jums gribam atmaksāt.
STABULNIEKS
Laika nava, jāsteidzas!
VARELS
(Tāpat.)
Jaunas dziesmas padziedāt!
Jaunas dejas ritināt!
Jaunus māņus izdomāt!
STABULNIEKI
(Bailīgi.)
Nevaram! - Nevaram!
VARELS
Mēs jūs projām nelaižam.
Kas tik daiļi stabulēs?
Kas tā ļaudis aizkavēs?
STABULNIEKI
(Metas bēgt.)
VARELS
(Liek viņus aizturēt.)
Viltenieki, stabulnieki!
Ailā! Tiltam pāri iet!
STABULNIEKI
Vai man! vai man! žēlojat!
Mūs mācīja Svešzemnieks!
*
(Atnāk atpakaļ V e n t s, tiltam tuvodamies. Viņpus tilta parādās G l ū d s, aiz viņa k a r a v ī r i.)
GLŪDS
(Sauc.)
Venti jaunais, uzklausies!
VENTS
(Viņu ieraudzīdams.)
Tu te slepus uzglūniķis,
Lai mūs gravā nogremdētu!
Tu tas māju postītājs!
GLŪDS
Sveša vaina, mana nau,
Viltiem ņēma māsu tavu.
Dod man māsu, būsim draugi!
Abi dzīsim Svešzemnieku!
VENTS
Draugs man nava nodevējs.
Viens panākšu māsu savu.
GLŪDS
(Par brīdi.)
Lai tā būtu - atteikšos,
Mūžam miņā paturēšu.
VENTS
Ko tad gribi?
GLŪDS
Ļauj iet līdz!
No Svešnieka atpestīt!
VENTS
Dari, kad tev lieti der,
Ejam katris savu ceļu!
GLŪDS
Ejam! ejam! - Augšā, ļaudis!
(Taisās iet.)
SVEŠZEMNIEKA KARODZNIEKS
Kurp tu iesi? nodevējs!
Še tev alga par nopelnu!
(Ievaino Glūdi ar dunci no muguras puses.)
GLŪDS
Glābi! glābi!
VENTS
(Uz savējiem.)
Šaujat! šaujat!
VENTA KARA VĪRI
(Apšauda svešniekus, kuri, pamezdami Glūdu, bēg. Viņu Karodznieks paceļ atšautu bultu.)
KARODZNIEKS
To jums atkal atsūtīšu!
(Vicinādams bu1tu, aizbēg līdzi savējiem.)
PUKSTS
Ekur aizbēg!
VENTS
Glābjat Glūdu!
Mēs dzīsim laupītājus.
(Sauc uz viņpus tilta.)
Sveiki, brāļi!
VĪRI
(No viņpus tilta.)
Sveiki, brāļi!
VENTS
(Ar lielāko daļu vīru aiziet.)
*
(V a r e l s ar dažiem vīriem paliek iepakaļ, nelaizdams prom stabulniekus.)
VARELS
(Ironiski.)
Nu, jūs, daiļi stabulnieki,
Nu jums laika padziedāt,
Jaunas dejas ritināt
Pa to jūsu lāga tiltu!
STABULNIEKI
Žēlīgs lielskungs, apžēlo!
VARELS
Nu es lielskungs žēlotājs -
Tā jūs būtu žēlojuši,
Mūsu ļaudis gremdēdami!
*
(Ieskrej viens k a r a v ī r s, priecīgi saukdams.)
Mūsu nāk! pakaļpulki!
Es pazinu mūs' karogu,
Sarkarnbalti plivinām.
STABULNIEKI
(Ceļos mezdamies.)
Lielskungs, lielskungs, sargi mūs!
VARELS
Mums tik krupji ceļos rāpj.
Celies! Kas šo ēdīs tādu?
Tik jau, viltus stabulnieki,
Jūs mūs vaira nemānīsat.
Nu jums vaira nevajdzēs
Jaunas dejas mācīties:
Bez tiltiņa ielūzēja
Aizdejojat savzemē?
(Stabulnieki aši aizbēg, kara vīri smejas.)
(Priekškars.)