RAINIS
KRAUKLĪTIS
Panāksnieku dziesma piecos cēlienos
TREŠAIS CĒLIENS
Svešnīcas lielā godistaba. Durvis vidū un gar malām. Soli gar sienām. Caur logiem
redz dārzu un ūdeni.
Agrs rīts.
*
(Pie loga stāv M a g o n e viena. Viņa ir grezni tērpusies svešādās drēbēs, bet galvā zelta un sudraba vaiņadziņš.)
MAGONE
Migla, migla, - bieza migla
No ezera izkāpusi, -
Sedzi savu plašu segu!
Kaut tu visu apsegusi!
(Debesa lūkajoties.)
Bāla svīda rīta gaisma,
Vēl bālāks auseklītis.
Zvaigznes visas aizbēgušas,
Briesmu nakti nojautušas.
(Apsēstas gaidot.)
Saulīt mīļā, māmulīte!
Kur tik ilgi kavējies?
Šorīt tevis gan gaidīja
Tav' meitiņa bārenīte.
(Galvu nokārusi.)
Ak, saulīte - skaidru sirdi,
Taisni acīs skatītāja, -
Tā, par mani kaunoties,
Šorīt nākt negribēja.
(Uzklausās troksni, tālus vārdus.)
Kas tur bija? Vai tur ķērca?
Vai krauklītis - vectētītis?
- Skarbas balsis, draudu balsis -
Būs gan mana vīra māte.
(Atkal galvu nolaižot.)
Tu, krauklīti, manu ceļu
Visu laiku pavadīji, -
Kur nu esi, kur paliki?
Kam atstāji vienu mani?
(Pieceļas kājās uzraudamās.)
Vara, vara - rauda, rauda,
- Ko pret varu rauda spēja?
Vienu spēja: zemē līst,
Velēnām apsegties.
Tā meitiņa upē gāja
Laisties nīru pulciņā, - -
Iešu laisties straujupē,
Peldēs mājās vaiņadziņš . . .
(Viņa iet klusi uz ārdurvīm un atver tās.)
*
(Ienāk A t s l ē d z n i e c e un k a l p o n e, nes rokā segas.)
ATSLĒDZNIECE
Rīta gaisi, vēsi gaisi,
Tie nemīl staigājami -
Miglas gulta, mitra gulta,
Tā nemīl iegulstama.
MAGONE
Miglai zīda paladziņi,
Upei samta spilventiņi:
Laukā iešu palūkot,
Kur tās nīras nakti guļ?
ATSLĒDZNIECE
Iesi, kundze, iešu līdz,
Segšu tevim siltu segu.
MAGONE
(Strauji.)
Kad es kundze: - paliec še!
Nīras divu izbītos.
ATSLĒDZNIECE
Klusi iešu, pielūkošu
Tavu dārgu dvēselīti, -
Lai varētu sveiku tevi
Atdot kunga rociņā.
MAGONE
(Dusmīgi.)
Ko baidies? kur es bēgšu?
Bēgt es ceļa nezināju:
Acis cieti veda mani
Purvu purvus, silu silus.
(Viņa strauji iziet pa durvīm. Atslēdzniece viņai seko.)
*
(Kalpone I r b e paliek istabā un nolūkojas pa logu pakaļ. Ienāk jaunākā kalpone B i t e, kas pie durvīm klausījusies.)
BITE
(Čukstot.)
Ko sargāja? Lai sev bēga!
Rītu kungam cita būs.
IRBE
(Vecāka, pamāca tāpat.)
Pūrs mums vajdzīgs.
BITE
Pūrs ir klāt!
Šonakt vēlu ievadīja.
IRBE
Dzenas meitas panāksnieki,
Grūti varai atkauties:
Labāk mierus salīgstam,
Meitu šodien apprecam.
Kad precēta, sievā celta
Pa liktiem likumiem,
Tad ij pūru nost neņems
Ne īstais meitas brālis.
BITE
Tādēļ viņu kundzi sauca!
Cik šī ilgi kundze būs?
IRBE
Tādēļ nelaiž upē iet,
Lai to pūru neatdotu . . .
(Piepeši apraujas.)
*
(Ienāk M a g o n e; viņa top vesta no A t s l ē d z n i e c e s un pavadīta no diviem vīriem, kuri atkal aiziet.)
MAGONE
(Ir kā salauzta, ietinusies segā un pārklājusi galvu; atsēstas krēslā un nerunā.)
ATSLĒDZNIECE
(Glaimīgi.)
Kundze, kundze, liela māte!
Kā tu mani izbaidīji!
Upē niru laizdamās,
Sav' kājiņas slapēdama!
(Uz kalponēm.)
Nesat, meitas, kāju segas!
Nesat kāju pameslīšus!
Daiļkājiņas saudzēsim,
Ausim pērļu kurpītēs!
KALPONES
(Pasniedz visu prasīto un apauj Magonei kājas.)
ATSLĒDZNIECE
(Glaimīgi.)
Balta zīda kājautiņi
Zaļa zīda aukliņām,
Vēl spraudīsim kurpītēm
Sudrabskaņus zvārgulīšus.
Tā mēs tevi apģērbsim,
Tevi labi turēsim,
Ik rītiņu, ik vakaru
Kā bērniņu auklēsim.
IRBE
(Mīkstu mēli.)
Tu, kundzīte, iemīļosi
Savas labas kalponītes,
Sava kunga kalna pili
Ar bagātu dzīvošanu.
BITE
(Tāpat.)
Ik ritina plācenīši,
Piemedoti viducīši.
Peld zivtiņas sviestiņā,
Zelta bļodas ezerā.
IRBE
Galdi balta sidrabiņa,
Galda kājas zaļa vara -
Apkārt sēd lieli kungi,
Zelta naži rociņā.
BITE
Apkārt sēd lielas kundzes,
Galvā zelti, dimantiņi, -
Kur pagrieza - pazibēja
Tūkstošām zvaigznītēm.
ATSLĒDZNIECE
(Smīnēdama.)
Tu sēdēsi pašu vidu
Kā saulīte zvaigznītēs,
Tavs kundziņis - dieva dēls
Blakus tevim vizuļos!
(Viņa paņem spoguli, kas Bitei piekārts pie jostas, un rāda to Magonei.)
MAGONE
(Atsedz drusku vaigu un paskatās, bet tad atkal aizklājas.)
*
(Ienāk s u l a i n i s pa otrām durvīm.)
SULAINIS
(Uz Magoni.)
Kungs liek tevi sveicināt,
Vēlē kundzei labu rītu!
Vai varot atnākt pats,
Redzēt tavu laipnu vaigu?
MAGONE
(Neatbildēdama pamāj ar galvu. Sulainis aiziet.)
ATSLĒDZNIECE
Iesim, meitas, istabā!
Sveika paliec, kundze mana!
IRBE
Es vēl klāšu uzklājiņu
Blakus kunga krēsliņam.
(Apklāj krēslu un piebīdā to blakus Magones krēslam.)
MAGONE
(Paceļas strauji un paiet soli nost, nomezdama no pleciem segu.)
IRBE
Es vēl tavu . . .
(Uzsedz viņai atkal segu, bet, kad viņa to nomet, tad apraujas un aiziet. Aiziet arī citas kalpones.)
*
MAGONE
(Viena.)
Nostu segas! nostu klājas!
Roku, kāju saistītājas!
(Nomet segas.)
Kundze, kundze! liela māte!
(Rūgti.)
Vai nebiju gūsta meita?
(Uz āru, žēli.)
Veļu māte, trūdaliņa,
Dziļām acu bedrītēm!
Vērs uz mani acis savas!
Vadi mani veļu valstī!
Labāk smilšu kalniņā
Nekā varas gūstībā.
No kalniņa jel redzēšu
Iztālēm sav' bāliņu.
*
(I e n ā k S v e š z e m n i e k s. Viņš grezni ģērbies goda uzvalkā. Jautrs.)
SVEŠZEMNIEKS
(Ironiski, kā labvēlīgs uzveicējs.)
Aijā, daiļā zeltenīte,
Ko tik agri cēlusies?
Upē teci mazgāties,
Miglā kāja paslīdēja.
MAGONE
(Nikni.)
Smej, smējēj, tev pieder!
Kā vilkam piederēja:
Pats norēja, pats saplēsa,
Vēl jautā: kā sviežas?
SVEŠZEMNIEKS
(Pārsmej.)
Aiji, daiļā zeltenīte!
Ne tu rieta, ne plosīta:
Zīda svārkos staltojies,
Pērļu kurpēs dižojies!
MAGONE
(Rūgti.)
Gūsta meitu liki ģērbt,
Sev verdzeni izgreznot,
Kā puškoti ziedu jēri
Saimniekacis priecināja.
SVEŠZEMNIEKS
(Aizvien smaidīdams.)
Vai verdzeni sauca tevi
Tās kalpones, ko tev devu?
MAGONE
Kundzi sauca apsmejot:
Smējējs kungs, smējēj' ļaudis.
SVEŠZEMNIEKS
Ko netici manu vārdu?
Ko tik ļaunu padarīju?
MAGONE
(Instinktīvi atkāpjas no viņa soli nost.)
SVEŠZEMNIEKS
(Apraujas, tad izgudrēm.)
Varu, varu padarīju, -
Tu man dari vairāk varas!
(Glaimīgi.)
Tavu acu ziluguns,
Tavas mutes ledavots,
Tavu smieklu sudrabiņš -
Tie man varu padarīja!
(Kad Magone uzklausās, turpina kaislīgāk.)
Tav' locekļu lokanums,
Tavu dzīslu tēraudiņš,
Tavs augums, tavs slaikums -
Tie man varu padarīja!
(Viņš lūko viņai tuvoties, viņa iesit viņam vaigā. Viņš atkāpjas un savaldās.)
MAGONE
(Pasper soli uz viņa pusi, gaidīdama.)
Ņem zobenu! ņem zobenu!
Es jau stāvu gaidīdama.
(Atraudama kaklautu.)
Cērt man kaklu, cērt man galvu!
To amatu tu zināji.
SVEŠZEMNIEKS
(Atguvies, citādā balsī.)
Daiļā roka ij sizdama,
Tā man varas nedarīja, -
Tava skaidrā dvēselīte,
Tā man dara lielu varu.
MAGONE
(Smejas skaļi, nicīgi.)
Meli, meli! Smiekli, smiekli!
Kam tev skaidras dvēselītes?
Tev dvēsele karājas
Darvas katla dibenā.
SVEŠZEMNIEKS
Esi mana līgaviņa,
Baltu mani nomazgāsi.
MAGONE
Es nevaru tava būt:
Sista vīra draugaliņa.
(Kaitinādama.)
Mūs' bāliņi stalti bija.
Nedz ar smilgu aizskarami, -
Mūs' bāliņi skaidri bija,
Vīra vārdi dimantiņi!
(Kā kaunēdamās savu ļaunu aizdomu, - piepeši uzmezdama.)
Ne tev manas dvēselītes,
Tev vajaga pūra mana!
Tu ar Glūdu kaulējies,
Kā paņemtu lielo daļu.
SVEŠZEMNIEKS
(Dzīvi aizķerts.)
Nekaitini, tautu meita.
MAGONE
Man ir tiesa kaitināt:
Laupītāju dzimta tava!
Laupot tūka tīnes tavas!
SVEŠZEMNIEKS
(Smejas nikni.)
Ilgi tevi nesaudzēšu . . .
MAGONE
Kad es būtu vīra dzimums,
Tevi ne tik nicinātu.
SVEŠZEMNIEKS
(Šņācot.)
Klusi! meita nositama!
MAGONE
Kad tu būtu vīra dzimums,
Būtu mani sen nositis.
Labāk tevis nositama,
Nekā tevis apglaudāma!
SVEŠZEMNIEKS
Ha, ha! Ha, ha!
MAGONE
(Pēdējā apņēmumā.)
Tu ne vīrs!
Nesit tu - nosist tevi!
(Viņa piepeši izrauj viņam no jostas dunci un lūko viņam ar to durt. Viņš satver viņas roku un izrauj viņai dunci.)
SVEŠZEMNIEKS
(Dedzīgi.)
Ho, ho! Gribi pakaujama.
Došu sievām pakaut tevi!
MAGONE
(Briesmās skaļi iekliedzas.)
Ai! ai!
SVEŠZEMNIEKS
Lūk! Kā tevi laužu es!
Šī man drīkstēs! - Bet man - žēl!
Soda vietā - aplaimošu,
Tad tu manim uzticēsi!
(Svinīgi.)
Tūdaļ kāzas svinēsim,
Vēl šo pašu baltu brīdi!
Celšu tevi sievas godu,
Ne verdzeni, gūsta meitu.
(Viņš sit plaukstās.)
*
(Sanāk pa visām durvīm v e d ē j u ļ a u d i s, kā uz svētkiem apģērbušies. Viņu starpā: A t s l ē d z n i e c e, kalpone I r b e un B i t e u. c. K a r a v ī r i, s p ē l n i e k i u. c. ļaudis.
Sulaiņi aši sienā uzklāj lielus palagus, kuru priekšā nostāda divus krēslus, paklādami zem tiem segas.
Krēslu priekšā par gabalu top nostādīts liels stāvlākturs, kas appuškots lentām un kāršļiem, augļiem un puķēm. Ap goda vietu izkaisa ziedus.)
SVEŠZEMNIEKS
(Jautri, bet steidzinādams.)
Ailā, ļaudis - vedējiņi!
Aši kāzas! aši kāzas!
Līgaviņa, līgavainis
Gaidīt ilgāk negribēja.
(Uz sulaiņiem.)
Sienā baltus paladziņus!
Sienā krēslus, blakus celtus!
Tur jauniem apsēsties,
Uz mūžiem vienoties!
Pašā priekšā noliekat
Appuškotu lāktes turi!
Kā spīdēja gaiša lākte,
Tā spīdēs laime mūsu!
(Uz Atslēdznieci un Karodznieku.)
Vedējtēvs, vedējmāte,
Nu mūs kopā sadodat!
Zeltenīti līgaviņu
Sievas godā ieceļat!
(Atslēdzniece nes rokā augstu, zeltiem un pērlēm šūtu galvas rotu. Karodznieks tura dārgu kakla rotu. Viņi abi tuvojas Magonei, lai to vestu sēdeklī.)
MAGONE
(Visu laiku stāv, klusu ciešot, kad sanāk ļaudis, viņa pārklāj sev galvu. Kad Atslēdzniece un Karodznieks ņem viņu aiz rokām un vada, viņa nepretojas un atsēstas krēslā. Blakus krēslā atsēstas S v e š z e m n i e k s.)
ATSLĒDZNIECE
(Saldi.)
Še, jaunīte dailenīte,
Liec uz galvas sievas rotu!
Dod man savu vainadziņu,
Kārsim mantu istabā!
(Pieskaras Magonei, noņem vaiņagu no galvas.)
MAGONE
(Atmostas no sava apmulsuma un atraida žēli viņas roku.)
Vai man, vai! Vainadziņu! -
Es nedošu, es turēšu!
ATSLĒDZNIECE
Ko tik gauži, līgaviņa,
Vainadziņa vaimanāji?
MAGONE
No vaimanu vainadziņš
Savu vārdu tapinājis;
Gavilēs nēsājams,
Vaimanās noņemams.
ATSLĒDZNIECE
Gana skaists vainadziņš,
Vēl skaistāka sievu rota!
Zelta bārkstis, zīda saites,
Santi pērļu apbārstīti!
MAGONE
Sievu rota skarba rota:
Dzelza rumba, zelta stīpas,
Santi pērļu apbārstīti,
Kā asaru aplaistīti. -
Vainadziņš vieglenītis
Zeltozola zīlītēm,
Sudrabliepu lapiņām,
Dimantrasas lāsiņām.
*
(Ienāk z i ņ n e s i s - k a r e i v i s un paliek pie durvīm, dodams zīmi K a r o d z n i e k a m.)
KARODZNIEKS
(Uz kungu.)
Kungs, tur sauc: - ašas ziņas!
SVEŠZEMNIEKS
(Uz ziņnesi.)
Ko tu teiksi?
ZIŅNESIS
Vienam teikšu?
SVEŠZEMNIEKS
(Pieceļas un paiet pie viņa.)
Saki aši!
ZIŅNESIS
(Paklusi.)
Kungs, tur brauc!
SVEŠZEMNIEKS
(Tāpat.)
Kas braucēji?
ZIŅNESIS
Būs gan šie.
SVEŠZEMNIEKS
Cits lai lūko, ziņodams!
Pulkam steigties pretī stāties! -
Tu palieci, tev es teikšu,
Kādu darbu padarīsi.
(Viņš aizved ziņnesi nomaļāk un ieteic viņam ko steidzīgu. Ziņnesis aiziet. Kungs atgriežas savā krēslā asāks, steidzīgāks.)
SVEŠZEMNIEKS
(Uz Atslēdznieci, aši.)
Nu, tu kūtra vedējmāte,
Vai nolēmi vainadziņu?
ATSLĒDZNIECE
Vēl jaunīte niekojas
Pa vecai parašai.
SVEŠZEMNIEKS
(Skarbi.)
Lai parašas, kur parašas,
Es grib' savas līgaviņas:
Kausā alus novadas,
Cepets bļodā atsalstas.
(Uz Magoni, atsegdams viņas galvas segu.)
Diezgan būs kauna tiesas,
Ko segusi galvu turi?
Kad liedzies vedējmāti,
Pats noņemšu tev vaiņagu.
(Viņš aši noņem viņai vaiņagu no galvas.)
MAGONE
(Strauji pieceldamās.)
Ko tu dari? kam tu ņem?
Kāda tiesa tevim bija?
Gūsta meitu turēj' mani,
Nu krāpjots precēt gribi! -
- Vāja biju, apmulsos,
Lielu bēdu piekususi:
Tu grib' mani piesaistīt
Uz mūžiem bez atgriezu.
SVEŠZEMNIEKS
Precēt gribu, precēt ņemšu,
Ko dairies, niekojies?
MAGONE
(Atkal asi.)
Tu nebiji līgavainis,
Tu tik biji vedējvīrs.
SVEŠZEMNIEKS
(Ņirdzīgi.)
Smiekli, meitu untumiņi!
Pati Glūda negribēji!
MAGONE
Negribēju, negribēju -
Vēl mazāk tevis gribu.
SVEŠZEMNIEKS
(Ironiski.)
Nu tu ņemtu Glūdi arī?
MAGONE
Kurš vien tevi novairītu!
SVEŠZEMNIEKS
(Ar uzsvaru.)
Nau tā tava Glūda vairs;
Kaujā gāja, kaujā krita!
MAGONE
(Apklust un atkrīt krēslā.)
SVEŠZEMNIEKS
(Pārsmej.)
Kad vairs nava Glūda tava,
Ej pie viņa jaunā brāļa!
Kalpa vīrs, bandinieks -
Kalpam būsi kalponīte.
ATSLĒDZNIECE
Nu noklusa, nu norima,
Nu mauksim sievas rotu!
Glāžu spārnu kamenīti
Liksim zelta krātiņā!
(Uzliek Magonei sievas rotu.)
MAGONE
(Noliec klusi galvu zem tās smaguma.)
Smaga tava sievu rota
Kā akmens dzirnavās, -
Es gribēju saulē skriet,
Akmens velk Daugavā.
(Piepeši viņa krēslā saslienas, uz Svešzemnieku.)
Ko es tevim noticēju?
Melis esi, varmāks esi!
Nedz ir Glūdis kaujā kritis,
Nedz bāliņi aizturēti!
(Viņa norauj sev no galvas sievas rotu un nomet to zemē.)
Te tev tava dzelzu rumba,
Dvēselītes nospiedēja!
Vēl pēc manis ļaudis dzenas,
Mūžam vēl bālēliņš.
(Atslēdzniece paceļ rotu, Magone atpurina sev nospiestos matus. Ļaudis sakustas.)
SVEŠZEMNIEKS
(Pieceļas, bet ātri savaldās un runā lepni, ar mākslotu vienaldzību.)
Ko ar tevi runāt man?
Lai runāja kalpi mani!
Es gribēju saudzēt tevi.
(Uz pavadoņiem.)
Šurpu saukt ziņnesēju!
*
(Ienāk z i ņ n e s i s.)
Vai pie gravas kaujā biji?
Vai paliki vēl pēc manis?
ZIŅNESIS
Kaujā biju vēl pēc tevis.
SVEŠZEMNIEKS
Kad izjāji ziņu nest?
ZIŅNESIS
Kad bij droši, ka veicām,
Glūdis krita, kad bij kāvis -
SVEŠZEMNIEKS
Pats redzēji krītam viņu,
Jeb vai citi tevim teica?
ZIŅNESIS
Pats redzēju; vēl tas spēja
Nošaut savu pretinieku -
SVEŠZEMNIEKS
Pagaid, pagaid! labi, labi!
Kundze netic tavus vārdus.
ZIŅNESIS
Kā nu netic? Pats jau biju -
SVEŠZEMNIEKS
Vai tev nava kādas zīmes?
ZIŅNESIS
(Apjucis, vairīdamies, nepabeigdams teikumu.)
Zīme, zīme - ira zīme,
Tik netīk rādīt zīmi:
Bulta, kura - ķēra viņu
Skaista bija, rakstiem griezta - -
SVEŠZEMNIEKS
Nu, jel saki!
ZIŅNESIS
To es ņēmu.
SVEŠZEMNIEKS
Nu, tad rādi bultu šurpu!
ZIŅNESIS
Netīk, kungs - tur tā kundze -
(Uz līgavu rādot.)
Es tai gauži padarītu -
SVEŠZEMNIEKS
Ko tu māni? netic tev,
Visu būsi samelojis?
ZIŅNESIS
Žēl tik kundzes -
MAGONE
Ko tev žēl?
Cits žēlos. - Kas par bultu?
ZIŅNESIS
(Izvilkdams bultu no svārkiem un nododams Svešzemniekam.)
Še tā bulta! Lai paliek -
SVEŠZEMNIEKS
Rādi šurp! Kur to ņēmis?
ZIŅNESIS
Ņem tu viņu, lūko tu,
Lai tā kundze iztāl skatās!
SVEŠZEMNIEKS
(Aplūkodams.)
Dārga bulta, skaisti raksti, -
Tā bij stalta karakunga;
Asmens viss asinīs. -
Tā bij šauta stipras rokas.
MAGONE
Rādi, rādi!
SVEŠZEMNIEKS
Man aizdomas.
MAGONE
(Uz ziņnesi.)
Kā lai tevim ticēt varu?
SVEŠZEMNIEKS
(Uz ziņnesi.)
Paša?
ZIŅNESIS
Paša.
MAGONE
(Paņemdama bultu no rokas Svešzemniekam, iesaucas piepeši.)
Brāļa bulta!
ZIŅNESIS
Ko liegšos? - Tu pazini.
MAGONE
Glūdam šauta krūtis bija?
ZIŅNESIS
Krūtīs - tikko izvelkama.
MAGONE
Atriebj brālis nodevību,
Atriebs brālis mani arī.
ZIŅNESIS
Brālis? - Kundze, dārgā kundze,
Brālis -
MAGONE
Ko?
ZIŅNESIS
Kā lai saku?
Tā jau nesu ļaunu ziņu -
Bail: tu mani - nositīsi.
MAGONE
Tev nau vainas, sveikā būsi.
ZIŅNESIS
Es jau teicu, - tu neļāvi:
Glūdis krita, kad bij veicis
Pretinieku, - kā lai saku?
MAGONE
Brāli? brāli?
ZIŅNESIS
Tavu brāli:
Tas tik varons! Tas tik lauva!
Ak, nelaimes šāviens bija.
Pats pēdējs Glūda šauts.
Tavu brāli ievainotu
Kalpi lēni mājās veda,
Tevim lika pasacīt:
Labu, labu vakariņu!
MAGONE
(Atslīgst krēslā, tura rokā brāļa bultu, lēni atkārto.)
Labu, labu vakariņu!
SVEŠZEMNIEKS
Ej pa ceļu, ļaunā ziņa!
ZIŅNESIS
(Aizkustināts lūkojas Magonē.)
Es jau eju!
(Tad piepeši piesteidzas pie Magones un noskūpsta viņai roku.)
Dārgā kundze!
Dzīvs tavs brālis! Ceri, ceri!
(Aši aiziet prom.)
*
SVEŠZEMNIEKS
(Uz pavadoņiem.)
Ak tu melis! Grābt to cieti!
MAGONE
Laid to! Kad tu - vēlies mani!
Pirmo reizi lūdzu tevi.
SVEŠZEMNIEKS
Melis!
MAGONE
- Runā tiesu -
SVEŠZEMNIEKS
Melis!
MAGONE
Būs še arī labi ļaudis,
Starp ļauniem pakaisīti,
Tik retāks birumiņš
Nekā mūsu sētiņās.
SVEŠZEMNIEKS
(Spītīgi.)
Nu, ko ceri? Kā vēl gaidi?
MAGONE
(Lēni.)
Es nezinu, es nezinu -
(Lolo brāļa bultu un skūpsta.)
Ak, bāliņu, bālēniņu -
Manu baltu bālēniņu -
SVEŠZEMNIEKS
Bāliņš ko tev palīdzēs?
Pie bāliņa ko darīsi?
Visu mūžu nosēdēsi,
Ilgsēdīte, vītējiņa?
MAGONE
(Kā atmiņās.)
Bāliņ, manu bālēliņu,
Tavu ilgu jājumiņu -
SVEŠZEMNIEKS
Nāks bāliņam ļauna diena,
Kas tad tevi aizstāvēs?
MAGONE
Bulta mana, griezta bulta,
Bāliņ, manu bālēliņu -
SVEŠZEMNIEKS
Tu grib' mani apdraudēt?
MAGONE
(Klusi.)
Bāliņ, manu bālēliņu.
SVEŠZEMNIEKS
Brālis mani kaujā kautu,
Mani ļaudis kautu brāli.
Ne tu ilgi priecātos,
Redzot abus asinīs.
MAGONE
(Uzlēkdama.)
Vai man dieniņ, nerunā!
Asnīm tecēt manis dēj?
Lai lem laime kā lemdama.
Kā nolēma, tā dzīvošu.
(Klusi.)
Lai mūžam tā nelēma,
Asnīm tecēt manis dēļ.
Bālēliņi, bālēliņi,
Mani balti bālēliņi.
*
(Ienāk z i ņ n e s i s.)
ZIŅNESIS
Kungs, ir ziņa, - aša ziņa!
SVEŠZEMNIEKS
(Uzlēkdams iesaucas.)
Sakarmenči! Vēl nau gala!?
MAGONE
(Sabijusies uzlec un aizskrien, slēpdamās aiz savām pavadonēm.)
Ko tu mani pārbaidīji?!
SVEŠZEMNIEKS
(Dusmīgi uz viņu.)
Ko tu manim neatbildi?!
ATSLĒDZNIECE
(Starpā mezdamās, uz Svešzemnieku.)
Ko ārdies, varmācība?
Nesaproti meitas sirdi!
Dari šāvu darāmo,
Atstāj man, vedējmāti!
SVEŠZEMNIEKS
(Uz Magoni rādīdams.)
Trejdeviņi zilzibeņi!
Tālu kaktu nobēgusi!
ATSLĒDZNIECE
(Mierinot.)
Ej tik, ej! - būs jau labi.
SVEŠZEMNIEKS
Kad es nāku, --- galam būt!
(Noiet pie ziņneša, kurš gaida pie istabas durvīm, sarunājas ar to aši un klusi.)
*
SVEŠZEMNIEKS
(Uz ziņnesi.)
Viņi?
ZIŅNESIS
Viņi.
SVEŠZEMNIEKS
Vai jau klātu?
ZIŅNESIS
Tuvu, tuvu, laukagalu.
SVEŠZEMNIEKS
Nolādēti! Sasodīti!
Aši iesim! Parīkosim!
(Abi aiziet.)
*
(A t s l ē d z n i e c e un M a g o n e otrā istabas galā.)
ATSLĒDZNIECE
(Mierinādama un glaudīdama.)
Tautu meita, zeltenīte!
Ko tik aši pārbijies?
Zalktis šņāc platu muti,
Pēc ap pirkstu ritināms.
Garš mūžiņš dzīvojot,
Ne tā pļava pārtekama:
Ciņi bija, purvi bija,
Asi ērkšķi kājas plēsa.
Lai lem laime kā lemdama,
Kā nolēma, tā dzīvot,
Sievām lēma sūrāko,
Kas zināja manu mūžu.
(Citā balsī.)
Nāc, rādīšu kāzu balvas,
Tev par prieku sagādātas!
Zaļas, zilas, sarkanbaltas -
(Rāda apģērbu un rotu gabalus, kurus tura kalpones.)
MAGONE
(Aplūkodama ar interesi, tad piepeši.)
Ko tik bargs? Ko tik niknis?
ATSLĒDZNIECE
(Aplikdama viņai kādu lentu.)
Ērkšķus būs cimdiem ņemt!
Liec galvā sievas rotu!
MAGONE
(Paņem to rokā un dairās uzlikt sev galvā.)
Uzlikusi nenoņemšu,
Kaut vai galvu līdzi ņemtu.
ATSLĒDZNIECE
Laime lika liekamo,
Laime ņēma ņemamo!
MAGONE
(Uzliek sev sievas rotu.)
Pati ņemu, galvā lieku
Dziļezera smagumiņu.
(Apsēstas kāzu krēslā.)
*
(Aši ieskrien K a r o d z n i e k s.)
KARODZNIEKS
(Sauc.)
Vīri, kopā lasaties!
Zobeņiem jožaties!
(Vīri sāk kustēties un posties.)
*
(Ienāk S v e š z e m n i e k s ar dažiem pavadoņiem.)
SVEŠZEMNIEKS
(Skaļi.)
Augšā! augšā! visi līdz!
(Uz Magoni.)
Kad nau sieva, gūstu meita!
ATSLĒDZNIECE
(Viņam pretī steigdamās.)
Nāc nu lēni, tautu dēls!
Saņem savu tautu meitu!
SVEŠZEMNIEKS
(Ieraudzīdams Magoni krēslā ar sievas rotu galvā, piesteidzas klāt un apskauj viņu.)
Mana, mana! nu ir mana!
(Apsēstas viņai blakus. Ļaudis apstājas kustībā.)
ATSLĒDZNIECE
Viņa tava, tu es' viņas!
(Kāzu ceremoniju rīko Atslēdzniece un Karodznieks.)
ATSLĒDZNIECE
(Sit Magonei pa vaigu.)
Mīļo vīru! glabā bērnu!
(Sit pa vaigu vīram.)
Mīļo sievu, glabā bērnu!
(Dod abiem dzert no viena kausa.)
Kopu kausa padzerat!
Kopu dzīvi dzīvojat!
(Magone pēc ceremonijas atslīgst, un satinusies paliek sēdot. Ārā dzirdas troksnis.)
*
(Ienāk V e n t s ar p a v a d o ņ i e m, viņam pretī vedēju ļaudis.)
VENTS
(Skaļi.)
Iekšā laist, sveši ļaudis!
Mēs dzenam sav' māsiņu,
Še jūs viņu noslēpuši,
Še mēs pēdas panācām.
VEDĒJI
(Drūzmējas pretī, lai brālis nesaredzētu māsu, kura sēd sarāvusies, galvu segdama un tīdama.)
KARODZNIEKS
Sveiki, sveiki, tautu dēli!
Ko ceļat lielas klaigas?
Labāk miesta padzersim!
Kāzas jautri svinēsim!
(Sniedz pretī dzeramo kausu.)
PANĀKSNIEKI
(Starp tiem Goģis.)
Kāzu nau! Kāzu nau
Ar nozagtu tautas meitu!
VENTS
Godam māsu atdodat!
Lai godam mājās vedam.
KARODZNIEKS
Kā jūs projām vedīsat
Salaulātu ļaudaviņu?
VARELS
Ko mānāt? Ko krāpjat?
Varā ņemta! ne laulāta!
ATSLĒDZNIECE
Tiesa, tiesa! - salaulāta
Pēc visiem likumiem!
GOĢIS
Meli, meli! melojat!
Kāpēc māsu nerādāt?
KARODZNIEKS
Jūsu māsa, maza māsa,
Nu tapusi liela kundze.
Nu tik lēti nerādāma
Kura katra pasauciena.
VENTS
Ko tu melsi, kauna acis?
Man māsiņa mīļamā!
Manu balsi padzirdēja,
Trūkstas, miegu gulējusi.
(Sauc.)
Aiji! manu mīļmāsiņu!
Vai tu dzirdi balsi manu?
MAGONES BALSS
(Dzirdas aiz vedējiem, kas priekšā aizstājušies; klusi un žēli.)
B ā l ē l i ņ u!
(Paceļas stāvus, bet top atturēta no Svešzemnieka.)
VENTS
Bālēliņu?
Kā no kapa atskanēja!
(Sauc skaļāk.)
Kur tu esi, māsiņ manu?
Es jau tevi gan dabūšu
Aiz deviņu atslēdziņu
Desmitā pagrabā.
VARELS
Šķērsu sienas cauriesim,
Vai no kapa augšā celsim.
PANĀKSNIEKI
Pašķirties, sveši ļaudis!
VARELS
Zobens cirstu ceļu savu.
(Panāksnieki draudoši saņem zobenus; vedēji pašķiras un atkāpjas tā, ka top redzama kāzu vieta.)
MAGONE
(Nokritusi ceļos zemē un galvu noliekusi uz krēslu.)
VENTS
(Lūkojas apkārt meklēdams.)
Kur tu esi? Kur tu esi?
Visur sveši baigi vaigi:
Ņirgātāji, šiepētāji,
Vilki, lapsas saskrējuši.
(Pazīdams iekliedzas.)
Māsiņ, mana mīļākā!
Tā tu manim atrodama!
VARELS
Mūs' māsiņa, zeltenīte!
GOĢIS UN PANĀKSNIEKI
Māsiņ mūsu! māsiņ mūsu!
MAGONE
(Nekustas, ļauj sevi paņemt no brāļa klēpī un atsēdināt krēslā, kuru Goģis atcel nost no sienas.)
VENTS
(Atsedz segas no māsas sejas.)
Gludgalviņu ierāvusi
Desmitos lakatos!
Ne actiņu neredzēt,
Kas dieniņu ausināja.
Segu segas, raisaties,
Zelta zirnīt, izlobies!
Kā no dziļiem mākoņiēm
Saulīt' lec rotādama.
MAGONE
(Ievaidas un vairās no brāļa.)
VENTS
Viena sega palikās,
Ko balstiņa iekunkstas?
(Noņemot pēdējo segu, nokrīt māsai sievas rota no galvas.)
ATSLĒDZNIECE
(Paceļ sievas rotu un tur sev klēpi.)
VENTS
Zelta rumba zemē krita!
Galviņ manu! māsiņ manu!
(Viņš apskauj un skūpsta māsu, - viņa vairās bailīgi.)
Ko tu manim mutes liedzi!
Ko actiņas vairījās?
Slēgta mute kā lādīte!
Acis pilnas asariņu.
(Pret vedējiem.)
Sveši ļaudis, nikni ļaudis!
Ko māsai darījuši?!
GOĢIS
Košu dārzu saminuši,
Ravētāju salauzuši!
VENTS
(Pret Svešzemnieku.)
Tava galva nemaksā
Manas māsas asariņu!
VARELS
Noskries galva tev no pleca,
Līdz vārtiem aizripos.
MAGONE
Bālēliņu, bālēliņu,
Nevaino svešus ļaudis!
Laime lika, laime lēma,
Kā nolika, tā paliek.
VENTS
Ak tu, manu saldbalsiņu!
Pirmo vārdu padzirdēju!
Pats pirmais atvaino
Tavas pašas vajātājus!
(Paņem māsu aiz rokas.)
Diezgan cieti, labsirdīte,
Nāc nu līdzi sētiņā!
Tur mēs tevi atkopsim,
Asariņas žāvēsim!
MAGONE
(Atņemdama roku un aizklādama seju.)
Vai dieviņu! vai bāliņu!
Es nevaru līdzi nākt.
ATSLĒDZNIECE
(Uz brāli.)
Brāli, brāli, - māsiņai
Nava siltas villainītes.
VENTS
(Uz Magoni.)
Nāc laukā! sēd zirgā!
Došu savus brūnus svārkus.
VARELS
Tīšu savā kamzoli!
ATSLĒDZNIECE
Nau māsiņai gredzentiņa.
VENTS
Došu zelta gredzentiņu ,
Dimantiņa actiņām.
VARELS
Došu savu sudrabotu!
ATSLĒDZNIECE
Nau māsiņai vaiņadziņa.
VENTS
Pirkšu saules vaiņadziņu,
Kās rotāja svētu rītu.
GOĢIS
Pirkšu jaunu mēnestiņu,
Kas rotāja vakarā.
ATSLĒDZNIECE
Brāli, brāli! Māsa tava
Nevar tevim līdzi iet!
Jau gulēja viņu nakti
Tautas dēla klētiņā.
VENTS
Vara lauza! Negantība!
Mēs tai varai atvārēsim!
VARELS
Mēs lauzēju lauzīsim!
Sīkajos gabalos!
GOĢIS
Vai tādēļ zemē grimt,
Kad norāva vaiņadziņu!
PANĀKSNIEKI
(Zobenus vicinādami.)
Kāda tiesa varai bija?!
VARELS
Sašķaidīt, atdabūt!
ATSLĒDZNIECE
(Lēni ar uzsvaru.)
Brāli, brāli, - tava māsa
Samijusi gredzentiņus!
Sievu rotu galvā lika,
Ar tautieti sānis sēda!
KARODZNIEKS-VEDĒJTĒVS
(Uz viņa mājienu paceļ līgavas krēslu atkal pie sienas blakus S v e š z e m n i e k a krēslam.)
ATSLĒDZNIECE
(Uzliek atkal M a g o n e i galvā sievas rotu, paņem viņu aiz rokas un aizved pie viņas krēsla, un tur apsēdina.)
ATSLĒDZNIECE
(Uz panāksniem.)
Lūk, pacēlu māsas krēslu!
Lūk, uzliku sievas rotu!
VEDĒJU ĻAUDIS UN KARODZNIEKS
Nevar kungi ko darīt!
Nevar savi bālēliņi!
VENTS
(Galvu saņemdams.)
Vai, māsiņa! Vai, māsiņa!
Ko tev biju padarījis?
Ko tu mūs atstājusi
Uz mūžiem asarām?
MAGONE
(Paceļas steigties pie brāļa, bet top atturēta no Svešzemnieka un atslīgst krēslā.)
GOĢIS
(Apskaudams brāli.)
Klau, brālīti! Klau, brālīti!
Ko tu raudi, jauns būdams?
Lai raudam mēs vecie,
Tev būs acīm vajā būt!
VARELS UN PANĀKSNIEKI
Laika būs paraudāt
Sētā, tumšā kaktiņā!
Tur neredz sveši ļaudis,
To asaru pārsmējēji.
VENTS
(Savaldīdamies.)
Ak tu, Goģi, vecais vīrs!
Tukšā mājās pārbrauksim!
Vecajai māmuļai
Bez saulītes jāpaliek!
MAGONE
(Ar balsi ieraudas.)
Vai, veco māmulīti!
Vai, bāliņi, mīļāko!
GOĢIS
(Bargi.)
Nu tu raudi, jaunā sieva,
Nu tev vīrs - asarslauķis!
VIENS PANĀKSTS
(Uz Magoni.)
Kā tev trūka mūs' sētā?
Bagātā Kurzemē?
OTRS PANĀKSTS
Medū mērci baltu maizi,
Pienā muti nomazgāji!
ATSLĒDZNIECE
Mājas, mājas - cik bagātas,
Ne tās bija muižas skaita.
GOĢIS
Muižā būsi kalponīte!
Mājās bija saimeniece.
ATSLĒDZNIECE
Treji svārki mugurā,
Visi treji zelta šūti!
OTRS PANĀKSTS
Zelta svārki - kāzu svārki,
Neba mūžam kāzas dzersi!
GOĢIS
(Pret brāli.)
Ķizi, ķizi, tev, brālīti!
Kam tik greznu audzināji?
Ik dien' balta zīda sagša,
Sarkanām kurpītēm!
VENTS
(Uz savējiem.)
Ko māsiņu rūdināt,
Skabargainas valodiņas!
Dosim tai labus vārdus,
Lai piemin mīļu prātu!
MAGONE
Lūk, bāliņi, man piemiņa -
Nikna darba - mīļa prāta:
Tava bulta, raibi raksti,
Melnām Glūda asinīm!
(Viņa rāda segā turētu bultu.)
BRĀLIS
Mana bulta, mana bulta,
Ne tās Glūda asins bija:
Glūdis svešo ievainots,
Kam stāvēja mūsu ziņa.
MAGONE
Glūdis dzīvs?
BRĀLIS
Glūdis dzīvs.
Vai tev teica citu ziņu?
MAGONE
(Uz Svešzemnieku.)
Ko tu teici? Ko tu teici?
SVEŠZEMNIEKS
(Ironiski.)
Liktens likts paliek likts.
MAGONE
(Vaimanādama.)
Ko tu esi padarījis?!
SVEŠZEMNIEKS
Tava vaļa, brīva griba!
MAGONE
Šķitu šeitu labus ļaudis!
Vai man, vai! - viltus! viltus!
VENTS
(Atkal it kā cerēdams.)
Māsiņ, vai ar varu, viltu
Mīja tavu gredzentiņu?
MAGONE
(Nogriežas.)
Vai man, vai! vai man dieniņ!
Ko es esmu darījusi!?
(Tad piepeši, kaislīgi.)
Brālīt, brālīt! cērt man galvu,
Es negribu še palikt!
VENTS
(Satriekts.)
Māsiņ, manu dvēselīti,
Paša mūžu vajga nest.
MAGONE
(Atkrīt atkal sevī, raudādama.)
VENTS
Māsiņ, tavas asariņas
Vēl šo reizi noslaucīšu, -
Tās nesīšu piemiņai
Vecajai māmiņai.
(Viņš noņem no panāksnieku karoga nesēja mutautiņu-karogu.)
Tavu zīda mutautiņu
Sarkanbaltām maliņām,
To likām karodziņu,
Kad pēc tevis dzināmies.
(Viņš apskauj māsas galvu un slauka viņas asariņas mutautiņā-karodziņā. Tad mutautiņu uzkar atkal pie karoga, nododams to atkal karoga nesējam.)
Te tās tavas asariņas
Gaišas zvaigznes vizuļos!
Vadīs mūsu kara vīrus
Sav' māsiņu atkarot!
(Priekškars.)