RAINIS
KRAUKLĪTIS
Panāksnieku dziesma piecos cēlienos
PIEKTAIS CĒLIENS
Lielā darba istaba svešzemnieku zemē; tā pati, kas 4. cēlienā. Tagad viņa
tumša, slēģi aizvērti, tukša, krēsli iznesti, tikai viens solīts palicis un kaktā
dzirnas.
Sienā iesprausts skals deg. Agrs svētrīts.
*
(Istabā M a g o n e viena pati, maļ.)
MAGONE
Ak, cik gara mana nakts,
Bezmiegā pavadāma!
Vēl nebija gana gara
Visas bēdas izbēdāt.
(Atsēstas uz sola.)
Maļu, maļu, kausējos;
Dienu nakti grūtas dzirnas:
Kviešu pūru gan samalu,
Miera sevim nesamalu.
(Uz dzirnām atskatīdamās.)
Teic, dzirniņ, ko es maļu?
Maļu savas jaunas dienas.
Šķīda graudi, putināja,
Bira manas jaunas dienas.
(Pieskaras dzirnu akmenim, pakrata milnu; rūgti.)
Sirdsēsts šeitu dzirnakmenis,
Ļauna diena - milna bija, -
Tie samals mūžu manu,
Tad es miera gan dabūšu.
(Pie loga dzird klusi grabinām. Uztrūkstas kājās.)
Kas pie loga pačaukstēja?
- Vai tie būtu? - vai tie būtu?
- Puksti, sirds, paklusāki!
- Ak, tik vējš! Ko es ceru?
(Atkal atsēstas.)
Kad tie būtu! Kad tie būtu!
Lai tie šeitu justu mani!
Teci, dzirna, sveša dzirna!
Pazīs manu ritumiņu.
(Viņa sāk aši malt, bet drīz apstājas domās.)
Kad es biju Kurzemē,
Zīdu stīgu ilgas vērpu, -
Gribēj' ilgu kamoliņu
Pār saulīti pāri sviest.
(Sapņainās atmiņās.)
Zelta niedru pili cēlu,
Pāvu spalvu jumtu jumu,
Magonīšu cisas kaisu,
Rožu klāju paladziņu - -
Nu man trūka ilgu zīdi,
Saulīt' slīka jūriņā, -
Nu es gribu gulēt iet
Zem to rožu saknītēm.
*
(Pret loga slēģi atsitas akmens.)
MAGONE
(Izbailēs iekliedzas.)
Ai!
(Ļaužu balsis aiz logiem.)
SIEVIETES BALSS
Klau, kā dzied liela māte!
Savu darbu vieglodama!
(Otrs sviediens pret slēģi.)
MAGONE
(Iekliedzas atkal.)
Ai!
(Katru troksni un zaimojumu viņa sajūt kā sitienu un vairās.)
CITA BALSS
(Ārā.)
Liela māte viena dzied
Uz divām balstiņām!
(Trešs sviediens pa slēģi.)
VĪRIEŠA BALSS
(Ārā.)
Liela māte, uzmosties!
Svētu rītu uzposies!
Palūk šurp! Precnieks klāt!
Tec nu logu virināt!
SIEVIETES BALSS
(Ārā.)
Liela māt! mek, mek, mek!
Tev kaziņa kalponīte!
VĪRIEŠA BALSS
Liela māt! am, am, am!
Tev sunītis sulainītis!
*
(Ārā troksnis drusku aprimst, bet tad turpinājas.)
MAGONE
(Izbailēs, atspiedusies pret sienu, attālu no logiem. Klusi, rūgti.)
Ak, tie mani vajātāji,
Es cerēju bālēliņus!
- Mana vaina, mana vaina,
Kam par ļaudīm ieskatīju.
*
(Ienāk A t s l ē d z n i e c e; nes rokās bļodiņu un gabalu maizes.)
ATSLĒDZNIECE
Nāku tevis apraudzīt,
Vai tev tika savas tiesas?
(Aplūkodama samaltos miltus.)
Samalusi ira gan,
Pāri mēru - soda tiesu.
(Noliek uz soliņa bļodiņu un gabalu maizes.)
Še tev būs azaidam
Putras bļoda, maizes rika.
MAGONE
(Stāv neatbildot.)
ATSLĒDZNIECE
Nāc nu ēst! Ko tu stāvi?
Ļaužu joki izbiedēja?
(Apkaitināta.)
Ko tu stāvi? Neatbildi?
Vēl spītēs liela māte?
Tev bij prāts mīdīt mani,
Nu es tevi izlocīšu!
(Aiziet.)
*
MAGONE
(Viena palikusi, noskatās pakaļ aizgājējai, nesaprazdama.)
Tavu naida padibeņu!
Ko es viņai padarīju?
(Norīb durvis, no āras aizslēdzamas.)
Žvadz atslēgas, stieņi skan,
Norībēja bultu koki!
BALSIS
(No āras.)
Liela māte, liela māte,
Vai ir stipras ozoldurvis?
CITAS BALSIS
Liela māte, liela māte,
Vai ir cietas nama sienas?
*
(Piepeši apklust visas balsis un visi trokšņi.)
MAGONE
(Vēl vairāk izbīdamās un gaidīdama.)
Ko tik pēkšņi klusu tika?
Vai man dien! - nāks vai pats?
Kūdīt kūda Atslēdzniece,
- Briesmu, briesmu, tavu briesmu!
*
(Par mazu brīdi dzird ašus soļus no vairākiem ļaudīm, balsis, tad sitienus pa durvīm.)
BALSS ĀRĀ
Cērtat! cērtat!
MAGONE
(Izbailēs pazīst tomēr balsi.)
Brāļa balss?
TĀ PATI BALSS
(Ārā.)
Laužat bultas! liecat stieņus!
CITA BALSS
Pušu šķeļat ozoldurvis!
MAGONE
(Iekliedzas.)
Bāliņ, manu bālēliņu!
BALSS ĀRĀ
Māsiņ! māsiņ!
CITA BALSS
Māsas balss!
BALSS
(Ārā.)
Ašāk cirst! ašāk lauzt!
MAGONE
Ak tu laime! mana laime!
Labā vēršas manas dienas.
*
(Durvis top atdarītas un ienāk iekšā V e n t s ar saviem p a v a d o ņ i e m, viņu starpā arī G o ģ i s un V a r e l s, L a n ķ i s, arī G l ū d s.)
VENTS
(Steidzas māsai pretī.)
Māsiņ manu! mīļāko!
Cietumā rodu tevi!
Vai man, kādas tavas dienas!
Kā tu viņas pavadīji?
MAGONE
Brāliņ mīļo! Ļaunas dienas, -
Vienas domas: zemē līstu.
GLŪDS
Laiks nau bēdas izsūdzēt, -
Nu tik aši projām bēgt!
VENTS
Ko mums bēgt? Vai tev prāts?
Vai mums zagtu atzagt būs?
VARELS
Tiesu, tiesu! to mēs gribam!
Mums tie pāri nodarīja.
GOĢIS
Kad mēs bēgam, paliek pūrs.
VARELS
Nevar izbēgt, apkārt tie.
VENTS
Ej tu, Lanķi! atsauc pašu!
Brālis lika tiesā nākt.
(Lanķis aiziet.)
*
(Panāksnieki pulcējas ap māsu.)
GOĢIS
Kāda tava dzīve bija?
Melna tumsa acīs dur.
VARELS
Vaļā logus atsperat!
Lai pie gaismas lūkojam.
(Logi top atrauti vajā, rādās bāla, agra gaismiņa.)
VENTS
(Lūkodamies māsā, pavezdams viņu pret gaismu.)
Ak tu mana mīļa, balta!
Kā tu esi pavārgusi!
VARELS
Sārti vaigi iekrituši!
VENTS
Zilas acis izraudātas!
GOĢIS
Kur tev zaļi zīda svārki?
Darba driskas mugurā!
VARELS
(Pieskaras pie Magones drēbēm.)
Sviedros kreklis sasviedrots!
VENTS
(Paņem māsas rokas.)
Rokas darba saplaisātas!
GLŪDS
(Tuvodamies Magonei.)
Zelta mati putekļos!
Vai šo rītu maldināta?
GOĢIS
Svētu rītu raida malt!
Mēs ne ganos neraidītu.
VENTS
Svētrīt' malt! - Pušu dzirnas!
(Viņš iet pie dzirnām, zobenu sagrābdams.)
MAGONE
(Iesaucas.)
Mīļo! Bāliņ! - Lai paliek!
(Aizved brāli nost no dzirnām, klusāk.)
Kad tu nāci, - aizmirstas
Visas ciestas pārestības.
GOĢIS
(Uz soliņa pie dzirnām atradis bļodiņu un maizes riku, rāda tos panāksniekiem.)
Nākat šurp palūkot!
Ko dod ēst mūsbērniņam!
VIENS KAREIVIS
Ašķu putra, pelavmaize!
CITS KAREIVIS
Mēs ne sunim to nedotu.
VARELS
Mēs būt' tevi barojuši
Ikrītiņa putnu piena!
JAUNS KAREIVIS
Ikrītiņa zemenītes,
Rītu rasas salasītas!
*
(Ienāk S v e š z e m n i e k s un L a n ķ i s; aiz viņiem Svešzemnieka pavadoņi; tie paliek pie durvīm stāvot.)
SVEŠZEMNIEKS
(Ironiski.)
Kādi viesi sabraukuši
Svētarīta agrumā?
Bultas rāva, stieņus lauza,
Ozoldurvis sadauzīja!
VENTS
Panāc šurpu, tautu blēdi!
Man ar tevi jārunā.
(Paņem māsu aiz rokas un paved tuvāk uz istabas vidu.)
Nākam māsu apraudzīt,
Tumšā rodam cietumā!
SVEŠZEMNIEKS
Bēgtin bēga - noturēju,
Jāslēdz bija aislēgām.
MAGONE
Es nebēgu, - nava tiesa.
GLŪDS
Aicināju, - liedzās bēgt.
SVEŠZEMNIEKS
(Ņirdzīgi uz Glūdu rādīdams.)
Tas, lūk, viņas bruņinieks!
Man ap namu ložņātājs!
(Uz Magoni.)
Šurpu stājies, sieva mana!
MAGONE
(Atkāpjas vēl tālāk.)
SVEŠZEMNIEKS
Lūk! Vēl tagad manis bēg!
MAGONE
(Piestājas pie Venta.)
Bēgu brāļa pasejā,
Zem tā zaļa zobentiņa!
(Pieliek roku pie Venta zobena.)
VENTS
(Uz Svešzemnieku.)
Kā lai tevis nebēgusi,
Kad tu viņu vārgā liki?
SVEŠZEMNIEKS
(Ņirdzīgi.)
Kādā vārgā?
VENTS
Jautās vēl!
Palūk, kāda pavārgusi!
Es tev devu rīta sauli,
Tu nodzini vakarā!
VARELS
Mēs tev devām zelta rozi,
Tu ziediņus saplūkāji!
GOĢIS
Mēs tev devām saules meitu,
Tu darīji pelnu rušķi!
VECIS
Tev maļ māsa baltus miltus,
Tu tai dodi pelavmaizi!
(Viņš rāda Svešzemniekam vienā rokā maizes gabalu, otrā miltu sauju.)
SVEŠZEMNIEKS
(Smejas, atbildēdams Varelim.)
Zīdos neiet dzirnas malt!
(Un vecim.)
Sodam nedod medus raušus!
GOĢIS
(Dusmās.)
Krāj tos miltus, nenovīdis!
Grauz to maizi, vergotājs!
(Viņš izber miltus un nomet maizi pret Svešzemnieku.)
VARELS
Sodam malti! svētu rītu!
(Viņš steidzas pie dzirnām.)
Sodu dzirnas gabalos!
(Viņš cērt ar zobenu pa dzirnām, tā ka tās sakrīt.)
MAGONE
(Iekliedzas.)
Vai!
SVEŠZEMNIEKS
(Auksti.)
To dārgi samaksāsat.
VENTS
Lūk, tev bija dzirnu žēl,
Mums māsiņas vairāk žēl!
SVEŠZEMNIEKS
(Nikni.)
Nožēlosat, žēlotāji!
VENTS
Ko tu draudi? Ko tu sodi?
Kādu vainu māsai liki?
SVEŠZEMNIEKS
Teikšu vainu.
(Uz kalpiem.)
Aši steigt!
Vest to kalpu, Atslēdzneci!
(Divi kalpi aiziet.)
*
(Svešzemnieki sakustas un sačukstas.)
VENTS
Kādu vainu?
SVEŠZEMNIEKS
Tādu vainu:
Manus ļaudis musināja
Neklausīt uzraudzei,
Padziedāt darblaikā.
MAGONE
Smiekli, smiekli!
GOĢIS
Dziesmas liedz?
VECIS
Dziedot daļām darbus visus.
JAUNS KAREIVIS
Kopu manta, kopu darbs!
CITS KAREIVIS
Ne mums kungu, ne uzraugu!
SVEŠZEMNIEKA ĻAUDIS
(Durvīs un aiz durvīm sačukstas un izrāda apslēptu uztraukumu.)
SVEŠZEMNIEKS
(Nicīgi uz panāksniekiem, atskatīdamies uz savējiem.)
Tumši ļaudis! nejēguļi!
VENTS
Vai tā visa vaina bija?
GOĢIS
Tādēļ liki sodu ciest?
VARELS
Svētu rītu maldināji?
GOĢIS
Kā teic dziesma: zagts kumeļš
Garu ceļu netecēja, -
Zagšu ņemta līgaviņa
Ilgu mūžu nedzīvoja.
*
(Ienāk Atslēdzniece.)
SVEŠZEMNIEKS
(Uz panāksniekiem.)
Uzklausat! - Atslēdzniēce.
(Pabīdīdams Atslēdznieci uz priekšu.)
Tā gribēja atvilkt tevi?
(Uz Magoni rādīdams.)
ATSLĒDZNIECE
(Māj ar galvu apstiprinoši.)
Lai mēs abas tevi krāptu,
Lai šī taptu pilna kundze!
SVEŠZEMNIEKS
(Uz panāksniekiem.)
Klausat vien!
ATSLĒDZNIECE
Mīlināja
Tavu kalpu - sargu sevim!
MAGONE
(Kaunēdamās.)
Ak, netikļi šai zemē,
Kas man deva melu vainu!
SVEŠZEMNIEKS
Liedzies? nāk! dzirdēs gan?
VENTS
Ko, tavs kalps? Melos vien.
GOĢIS
Pats to kalpu piemācījis.
VARELS
Mēs to kalpu nositīsim.
*
(Ienāk d i v i s a r g i un atved kalpu, saslēgtu važās.)
SVEŠZEMNIEKS
(Uz kalpu.)
Vai tev' kundze mīlināja?
ATSLĒDZNIECE
Sargu sevim gribēdama.
KALPS
Es nevaru aprunāt;
Kundze ļauna nedarīja.
SVEŠZEMNIEKS
(Bargi.)
Pats es tevi radu šeit! .
Liegsies: - dzelžus karsināšu!
ATSLĒDZNIECE
Teiksi tiesu: apžēlos,
Karodznieka godā cels!
SVEŠZEMNIEKS
(Bargi.)
Saki tiesu!
KALPS
(Bailīgi.)
Saku tiesu!
Lika brālim ziņu dot.
SVEŠZEMNIEKS
(Uzvaroši.)
Lūk! ko teicu?
(Uz kalpu.)
Visu saki!
KALPS
(Bailīgi, lūdzoši skatās uz Magoni un atkal uz kungu, dairās tuvodamies kungam.)
MAGONE
(Nicīgi novēršas no viņa, uz panāksniekiem.)
Es no soda viņu glābu!
KALPS
(To pamanīdams, piepeši atmetas no kunga un tuvojas Magonei, zemīgi lūgdamies.)
Kundze! Kundze! Nevērs acis!
Ļauj skatīt tās pirms nāves!
(Nokrīt ceļos.)
SVEŠZEMNIEKS
(Nikni saucot.)
Lūk! ir tiesa!
(Sargiem uz kalpu rādīdams.)
Vest un kratīt!
Līdz tam mute atdarās!
KALPS
(Top no sargiem sagrābts, uzrauts kājās un projām vests; viņš sauc.)
Vedat! Darat, jūsu griba!
Nevainīga! Nevainīga!
MAGONE
(Uz Ventu.)
Brāli, neļauj taisnu sodīt!
KALPS
(Uz viņu atgriezies.)
Nevainīga! Nevainīga!
(Tiek aši aizvests prom.)
*
(Svešzemnieka ļaudīs kustība.)
SVEŠZEMNIEKS
(Uz Ventu.)
Pats nu redzi!
VENTS
Ko es redzu?
SVEŠZEMNIEKS
Kalps, - tas viņu dievināja,
Viņa kalpam aizrunāja.
VENTS
Mīksta sirds. Goda kalps.
SVEŠZEMNIEKS
Abi sodam!
VENTS
Nevainīga!
Netirdī taisnu kalpu!
ATSLĒDZNIECE
Skaidri vaina pierādīta.
PANĀKSNIEKI
Nevainīga! - Blēžu ļaudis!
VENTS
(Uz Svešzemnieku.)
Tu meklē vainas, vainas,
Lai mēs tevis neaprātu.
GOĢIS
Lai šim būtu pilna vaļa
Mūs' māsiņu vārdzināt.
VENTS
Vienu roku māsu devu,
Otrā bij zobentiņš.
(Paņem rokā zobenu.)
GOĢIS
(Uz Svešzemnieku.)
Nu solies pār zobenu
Māsai pāri nedarīt!
(Tura zobenu izstiepis.)
SVEŠZEMNIEKS
Es tai pāri nedarīju.
VENTS
Redzējām tavus darbus.
(Nostājas vienā pusē no Goģa izstieptā zobena.)
Solies, solies pār zobenu!
VARELS
Niecināsi - galva nost!
SVEŠZEMNIEKS
(Ironiski.)
Ha, ha! Solu - solīt viegli.
ATSLĒDZNIECE
Kam solīsi? Nau tev vainas.
GOĢIS
Solīs gan, lūzīs vārds.
SVEŠZEMNIEKS
(Uz Magoni.)
Solīt? sieva, - jeb vai tici?
GOĢIS
Soli, soli, - ko vēl prasi?
SVEŠZEMNIEKS
(Redzēdams, ka Magone neatbild, kodīgi smejas.)
Ha, ha! Labi!
(Nostājas pie Goģa izstieptā zobena, Ventam pretī.)
VENTS
Sniedz tad roku.
SVEŠZEMNIEKS
(Pieiet tuvāk un sniedz roku.)
MAGONE
(Piesteidzas klāt un atstumj Venta roku no Svešzemnieka rokas, un noliec uz zemi Goģa zobenu.)
Nost tās rokas! - Nost zobenu!
Man nevajga solījuma.
VENTS
Kā? nevajga?
SVEŠZEMNIEKS
Lūk! man tic!
VENTS
Kā nu, māsiņ?
GOĢIS
Velti tici.
MAGONE
Es nebūšu šai zemē.
Ļauni ļaudis zemi valda.
VENTS
Mīļā!
PANĀKSNIEKI UN VARELS
Mūsu!
SVEŠZEMNIEKS
Es tev ļauns?
Kad tik ļaunu nepieredzi!
ATSLĒDZNIECE
Ej sev! ej sev!
SVEŠZEMNIEKS
(Nepacietīgi uz Atslēdznieci.)
Klusu cieti!
(Uz Magoni.)
Sieva, nāc! - Kurp tu iesi?
MAGONE
Gribu, iešu atpakaļ
Uz dārgo Kurzemīti!
Tur saulīte ļaudis silda
Līdz pašai dvēselei.
(Panāksnieki priecādamies apstāj viņu; viņa visiem dod rokas.)
SVEŠZEMNIEKS
(Klusi uz vienu sargu.)
Palūko, vai tas kalps
Atminējis - to, kas bijis?
SARGS
Eju, kungs, - paziņošu.
SVEŠZEMNIEKS
Pasteidzini! pakarsini!
(Sargs aiziet.)
*
(Panāksnieku pulciņš savrup atkāpies, dzīvi sarunājas.)
VENTS
(Uz Magoni.)
Sirds sāpēja paredzot,
Māsai gauži tāļtautās.
JAUNS KAREIVIS
Kraukļi ķērca . . .
GOĢIS
. . . Kraukļa brāļi . . .
MAGONE
(Ar nopūtu atminēdamās.)
Krauklim krūtis pāršāvuši . . .
VENTS
To tie kraukļi gauži ķērca . . .
GLŪDS
Jāju māsu apraudzīt.
MAGONE
Nu ir beigtas jaunās dienas!
PANĀKSNIEKI
Vedam sauli Kurzemē!
(Taisās visi aiziet līdz ar Magoni.)
SVEŠZEMMNIEKS
(Nostājas viņiem ceļā.)
Nevest jums it ne kurp!
Še tā vesta, še tā būs!
Piederēta, pielaulāta,
Ne dzelžiem atlaužama!
VENTS
Atšķiram, aizvedam,
Kad to tautas niecināja?
GOĢIS
(Uz Svešzemnieku.)
Šķiraties viens no otra!
Lauzt laulātus gredzeniņus!
SVEŠZEMNIEKS
(Pārsmejoši.)
Gaidat!
ATSLĒDZNIECE
(Uz Svešzemnieku.)
Klusi!
(Uz panāksniekiem.)
Atcerat:
Mēs sev pūru paturam,
Vēl jums klātu jāmaksā,
Kam mums ņemat darbinieci.
GOĢIS
(Ironiski.)
Pats mums mantu nolaupījis,
Vēl šim klātu piemaksāt!?
SVEŠZEMNIEKS
(Noteikti.)
Paliek manta, paliek meita!
VENTS
Kad man māsa, patur' mantu!
GOĢIS
(Uz Ventu.)
Ko atdod māsas pūru?
VECIS
(Tāpat.)
Ko atdod mūsu mantu?
VENTS
Māsa mums dārgāk bija.
(Uz Svešzemnieku.)
Gribi pūru, atlaid māsu.
SVEŠZEMNIEKS
Abus gribu!
VENTS
Tad neviena.
SVEŠZEMNIEKS
(Uz Magoni, viņai tuvodamies.)
Šurpu nāci!
MAGONE
(Pie brāļa piestādamās.)
Še mana vieta!
VARELS UN PANĀKSNIEKI
Šķirat nost! šķirat nost!
GOĢIS
Lauzt laulātus gredzeniņus!
SVEŠZEMNIEKS
(Ironski.)
Darat! darat!
MAGONE
(Novelk savu gredzenu un pasniedz Goģim.)
Ņem un lauz!
SVEŠZEMNIEKS
(Uz Magoni.)
Nu zaudēsi savu tiesu!
MAGONE
Manas tiesas nau man bijis,
Nu mājās atgriežos.
GOĢIS
(Liek atnest soli, uzliek uz tā gredzenu, kuru vecis pietura ar dunča galu. Uz veča roku uzliek savu roku no vienas puses Vents, no otras puses kareivis. Tad Goģis saka.)
Pušu laužu šo gredzenu,
Pušu laužu šo līgumu!
Vīrs no sievas šķiraties
Kā gredzena lauztas daļas!
(Viņš paņem zobena asmeni rokā un ar zobena rociņu pārsit pušu gredzenu. Pacēlis, rāda pārlauztās gredzena daļas.)
PANĀKSNIEKI
Pušu! pušu! Lauzta vara!
VENTS
(Uz Svešzemnieku.)
Tev pār māsu tiesas nava.
SVEŠZEMNIEKS
Māsas tiesu salauzāt,
Mana tiesa, lūk! ir še!
(Viņš novelk savu gredzenu un uzbāž to uz sava dunča gala, rādīdams.)
GOĢIS
Nau tev tiesas!
SVEŠZEMNIEKS
(Ironiski viņam pastiepdams dunci ar gredzenu.)
Lauz jel šo!
Noņem mana dunča gala!
GOĢIS
Dunča galā tiesas nau!
PANĀKSNIEKI
Vedam māsu Kurzemē!
(Taisās iet.)
*
(Ienāk sargs ar kalpu, važās saslēgtu; kalps izskatās savārdzis.)
SARGS
(Uz Svešzemnieku.)
Kungs, - še kalps.
SVEŠZEMNIEKS
Ha, ha! Labi!
(Uz panāksniekiem.)
Nu jums gribu parādīt,
Ka vēl ira mana tiesa.
(Uz kalpu.)
Vai nu visu atminēji?
KALPS
(Klusā, aizsmakušā balsī.)
Teikšu visu: vaina bija.
(Uz Magoni.)
Novērs nost savas acis!
Kaunās tevis mana mēle.
SVEŠZEMNIEKS
(Uz kalpu.)
Runā, runā! Nelokies!
KALPS
(Uz kungu.)
Tu man saki, - atkārtošu.
SVEŠZEMNIEKS
Kundze pret man' noziedzās!
KALPS
Kundze pret tev' noziedzās.
ATSLĒDZNIECE
Dzirdat, dzirdat! Kunga tiesa!
VENTS
Nebrīvs vīrs, nebrīvs vārds.
SVEŠZEMNIEKS
(Kaisli.)
Mana tiesa?
(Uz Magoni rādot.)
Noziedzniece
Man varā visa krīt!
Ne vairs kundze - verga meita!
(Uztraukums.)
VENTS
A, nelieti! a, netikli!
VARELS
Nostu tavu zvēra galvu!
(Saņem zobenu.)
GOĢIS
Ko varmāku klausīties!
PANĀKSNIEKI
(Virzās uz durvju pusi.)
Vedam māsu! vedam māsu!
SVEŠZEMNIEKS
(Zobenu pacēlis, strauji.)
Krustiem cirsti jūsu ceļi,
Es jūs projām nelaidīšu!
PANĀKSNIEKI
(Zobenus vicinādami, jautri.)
Sen jau mūsu zobentiņi
Uz tautām asaroja!
GLŪDS
(Uz panākstiem.)
Nepatiesu ķildu ceļat,
Nu jūs grābs sūra vara.
(Uz Svešzemnieku.)
Kas ir taisnis, turp es eju!
Dosi pulku?
SVEŠZEMNIEKS
Naudu, pulku!
(Magone novēršas nicīgi.)
VENTS
Te nu bija līgavainis!
VARELS
Nodevējam turpu ceļš.
GOĢIS
Nu mums cīņa skaidra būs.
PANĀKSNIEKI
Bēgat turp, vācu kalpi!
(Kad G l ū d s stājas svešzemnieku rindās, no viņa nicīgi atraujas kareivji - vāci.)
SVEŠZEMNIEKS
(Noliekdams zobenu, uz Magoni.)
Klausies, sieva, izbijusi!
Mana tiesa, mana vara -
Es tev došu žēlastību,
Pārskatīšu: nāc pie manis!
ATSLĒDZNIECE
(Metas pie viņa klāt.)
Ko tu dari? - Apžēlosi? -
Tāda būtu nositama! -
Laid, lai iet! - Pūrs tev ira.
SVEŠZEMNIEKS
Nost no manis!
(Atstumj viņu un tuvojas Magonei.)
ATSLĒDZNIECE
(Izmisusi.)
Kurp tu eji?
SVEŠZEMNIEKS
(Uz Magoni.)
Saki vārdu! Sniedzi roku!
(Sniedz viņai roku pretī.)
MAGONE
(Viņa roku atraidīdama.)
Pilna dzelžu! pilna asins!
SVEŠZEMNIEKS
(Turpinādams.)
. . . Pilna zelta! - Ņem šo roku!
MAGONE
Nost to roku! nost to zeltu!
SVEŠZEMNIEKS
(Lūdzoši.)
Es no jauna tevis precu, -
Mana esi! Augsta kundze!
MAGONE
(Lēni.)
Labāk kalpa zema meita.
Bail man tevis, riebj man tevis!
(Aizgriežas nost.)
SVEŠZEMNIEKS
(Atkal lepni un ar apslēptu niknumu.)
Krita tavi liktens svari!
Ha, ha! ha, ha! Pati šķīri.
(Mākslotā jūtībā.)
Nu ar dievu jāpasaka.
Dod nu roku beigu reizi.
(Tuvojas viņai izstieptu roku.)
MAGONE
(Vairās no viņa un bēg pie Venta.)
Bail man!
SVEŠZEMNIEKS
(Asi iesmejas.)
Ha, ha!
(Bet gaida vēl ar izstieptu roku.)
VENTS
Dod jel!
GOĢIS
Nē!
MAGONE
(Lēni, negribēdama tuvojas viņam.)
SVEŠZEMNIEKS
(Iet viņai strauji pretī, saņem viņas roku un apskauj viņu.)
Beigu reizi skauju tevi,
Vairs neviena neapskausi.
(Viņš aši izrauj savu dunci un nodur Magoni. Skaļi, ņirdzīgi.)
Ej savā Kurzemē!
MAGONE
(No viņa prom streipuļodama.)
Vai, bāliņu! Vai, Kurzeme!
(Uztraukums.)
(G l ū d s arī pieskrej klāt. Vents viņu atgrūž.)
VENTS
(Pieskrej viņai klāt un apskauj viņu.)
Māsiņ, māsiņ! Durvis slēgt!
SVEŠZEMNIEKS
(Skaļi.)
Nokaut visus! Līdzi šo!
(Rāda uz Glūdu, kuru divi kareivji nosit.)
VARELS
(Uzbrūk Svešzemniekam ar zobenu.)
Krīt', varmāks!
(Panāksnieki vicina zobenus. svešzemnieki sanāk istabā, stājas ceļā Varelim.)
KARA KALPS
(Izraujas no sargiem, kuri tura viņu; pārmet sev pār galvu rokas ar važām un ar šim nosit no muguras puses Svešzemnieku, savu kungu; tas nokrīt.)
Mirsti pats!
VARELS
(Atbīdīdams sargus, reizē cērt Svešzemniekam.)
Mirsti! mirsti!
SVEŠZEMNIEKS
(Sadrebas un nokrīt. Viņa ļaudis paliek nekustoši un neuzbrūk.)
KARA KALPS
Diezgan kāvi.
Tu vairs visus nenokausi!
Nu pret tavu dzelzu sirdi
Sašķīst mūsu dzelžu važas.
ATSLĒDZNIECE
(Redz kungu krītam un skaļi iekliedzas.)
Slepkavība! slepkavība!
(Mudina sargus.)
Ķerat kalpu! Kaujat, kaujat!
Savu kungu atriebdami!
KARA KALPS
Atriebies riebējs pats.
SVEŠZEMNIEKA ĻAUDIS
(Arī tagad nekustas un viņos dzird tikai dobju rūkoņu.)
ATSLĒDZNIECE
(Uz sargiem.)
Saucat kundzes! Lielo kundzi!
VIENS SVEŠZEMNIEKU SARGS
Nau tām laika, naudu skaita.
ATSLĒDZNIECE
(Izmisumā nometas pie mirušā kunga un saņem klēpi viņa galvu glaudīdama.)
VENTS
(Uz savējiem.)
Ņemat savu dārgo mantu!
Mātei vedam Kurzemē!
ATSLĒDZNIECE
(Vēl uzliesmodama, uz sargiem.)
Nāvi! nāvi! Nelaist projām!
SVEŠZEMNIEKU KAREIVIS
(Uz panāksniekiem.)
Ejat brīvi, brīvie ļaudis!
Jūs mūs brīvus darījāt,
Dārgu maksu maksādami.
VAIRĀKI SVEŠZEMNIEKU SARGI
Varai gals! Viltum gals!
Varai, visa spiedējai!
KARA KALPS
(Uz Ventu, tuvodamies mirušai Magonei.)
Ļauj vēl, brāli, noskūpstīt
Ziedu baltu māsas roku!
(Viņš noliecas godbijīgi un pieskaras pie Magones rokas.)
VENTS
(Turēdams Magones otru roku.)
Sniedzās tavas baltas rokas
Saules tāļas brīnumzemes!
KAREIVJI
Dosimies kopā rokas,
Meklēt saules brīnumzemi!
(Sadodas rokās panāksnieki ar vedējiem.)
(Priekškars.)