RAINIS
Kurbads
Traģēdijas fragments
PIRMAIS CĒLIENS
PIRMĀ AINA
(Pirtiņa, lielā krāsns; uz tās K u r b a d s. Uz lāvām k a l p u v ī r i. Itin tumšs. Deg skals, pie krāsns piesprausts.)
KURBADS
(Klusi, lēni, dziedoši.)
Agri es izgāju pārvarēt lāci:
Vectēvs, tu savu jaundēlu māci.
Septiņi gadi sēdu uz krāsns,
Laikavīrs gadiem un mūžiem ir dāsns.
Septiņi gadi kā vienziemas nakts,
Krāsns un dūmi, un izdobots kakts -
Septiņi gadi un vēl viena diena,
Kritīs tā ziema, kritis tā siena.
VIENS VĪRS
Kas tur runā?
OTRS VĪRS
Lācēns vien tik dūdo,
Cauru mūžu dziesmu dzied jau septiņ' gadus.
Būt' jel izstiepies kā pārrāvies.
PIRMAIS VĪRS
Būt' ar ezi gājis cīkstīties.
VECĀKAIS VĪRS
Celies! celies! celies!
PIRMAIS VĪRS
U - u!
OTRAIS VĪRS
U - u!
TREŠAIS VĪRS
U - u!
PIRMAIS VĪRS
Melna nakts vēl acīs dur, ko celties?
VECĀKAIS VĪRS
Celies! celies! celies!
Saule tuvu; līdzko būsim mežā,
Redzēsim jau strādāt, kokus gāzt.
PIRMAIS VĪRS
Līdz pa aklo tumsu būsim mežā,
Būsim kaklus jau sev nolauzuši.
OTRAIS
Koki gāzīs mūs, ne kokus mēs.
TREŠAIS
Nau ne nakti miera vairs no darba;
Pusnakts cēliens iekults līkiem kupriem,
Pirmā nomidzī ej atkal darbā!
VECĀKAIS VĪRS
Taupi muti, darbu netaupi!
VĪRS
Es gan darbu netaupu, bet tu,
Ko tu maizi taupi?
VECĀKAIS VĪRS
Maizi, maizi!
Ēd tu zemi, - taupīsi i darbu.
VĪRS
Pats ēd zemi, pārēdies no maizes.
Sprāgsti pušu, piebērs pilnu zemēm.
CITS
Ko tu bar? Mums pabiras ir maize,
Nātres, gramzdas aizdars, smilts ir sāls.
VECĀKAIS VĪRS
Mīksta maize ir priekš zemlikas,
Veļiem, pašas dēla, ne priekš jums.
CITS
Vai tas guļ vēl?
CITS
Visu nakti modrējies.
VĪRS
Sen pie veļiem būt tam liekaēdim!
CITS
Ragutiņās kraut un mežā vest!
CITS
Tas mums patīkamāks meža darbs.
VĪRS
Lai tur auklē viņu atradene,
Trejās vilkakūlas sagšās tīņā.
KURBADS
(Norūc.)
Runā, kuces dēls, tev labi pieder.
VECĀKAIS VĪRS
Kas tā atradene tev, ko rej?
KURBADS
(Norūc.)
Riešu, kodīšu, tad iezināsi. -
CITS
Kas tam varvērsim uz krāsnes kait?
Mežā aizvests, daudz tev nebēdās,
Lācim nomauks kažoku, kad sals.
CITS
Ēdīs lāča melmeņus, kad salks.
CITS
Iejūgs vilku, brauks uz Vācu zemi.
CITS
Sniegu bridis sūbra zābakiem:
Vīrs ar basām kājām tam ir nieks.
CITS
E, tu, lāča augains, parauj lāci,
Mūs no briesmām drusku papestī!
CITS
Lai kurš kuru plēš, bet mums būs labi,
Viena liela ēdēja būs mazāk.
CITS
Dzi, bet, lāci raudams, nepārrauj
Sevim vēderu. Mums jāsalāpa.
Pušu pārrauts vēders: nevar spēt
Ne ar maizi, gaļu pilnu bāzt.
KURBADS
Mēles garas jums, bet nagi īsi.
VĪRS
Lūk, viņš grib jau kost!
OTRS
Bēgat visi nost!
TREŠS
Lācēn, parūc drusciņ, pirms tu kod.
(Parausta aiz svārka. Kurbads rūc.)
CITS
Klau, viņš niknis jau, vai dieviņ sod'!
CITS
Būtu darbā. dūšu izlaidis,
Ne tik maizē zobus iecirtis!
VECĀKAIS VĪRS
Nāc tik darbā līdz!
CITS
Ko te mūžam īdz?
CITS
Spējam visas mutes piebarot,
I tam kroplim spēsim maizes dot.
CITS
Kroplis! Izvelc kājas taisnas vien,
Redzēs, kā pa pasauli tad skrien.
VIENS
Grāb, lai kāju stiepj!
CITS
Lūk, šis zobus šiepj.
CITS
Ķekšiem velc, lai zobiem netiek klāt.
CITS
Velns, kā šis ar ķetnu iespēj plāt!
Labāk mieru līgt.
Ko šis grib tā īgt?
VĪRS
Kurbad, septiņgadus krāsnī sēdot,
Kustoņvalodu tu iemācījies.
Pamāci i mūs, ko putni teic.
KURBADS
Krauklis ķērca, nākšot brīkšētājs.
VĪRS
Ko teic lapsa?
KURBADS
Pavasari poš.
VĪRS
Ko teic ezis?
KURBADS
Spuras asina.
VĪRI
(Smejas.)
VECĀKAIS VĪRS
Darbā, darbā iesim, lai viņš osta.
(Visi aiziet, paliek d i v i v ī r i.)
*
PIRMAIS VĪRS
Visu zini tu un visu dzirdi.
KURBADS
Kad tik dzirdu es, kad dus viss apkārt;
Nakts sev blakus gulda māsu dienu,
Trokšņus iemidzin' kā mazus bērnus,
Elpu aiztur vēji; kluso brīdi
Netraucē ne sniega pārslas krītot.
Tad tik dzirdu gluži klusās balsis:
Kā caur zemes cietmi urbjas asni,
Zīda saknītes lauž akmens krūtis,
Mūžam neredzamie druvas irda.
OTRAIS VĪRS
Ha, tas arī dzird, kā zāle aug!
KURBADS
Zāle neaug vēl, tik asni briest.
Simti tūkstoši uz augšu rok
Dien' un nakt' bez miera. Nedzird dien',
Ļaudis šķietas jau, ka ir vēl miers.
OTRAIS VĪRS
Šim nau miera, - cauras naktis neguļ;
Dzird, kā blusas klepo, utis šķauda.
Kāds tur miegs vairs?
(Ienāk t r e š a i s.)
*
TREŠAIS
Nakti blaktis gana.
OTRAIS
Dienu mušas slauc.
TREŠAIS
Mums palīgs liels,
Mežā malku cērt, šis mājās elš.
KURBADS
Dievs, ak dievs!
OTRAIS VĪRS
Vai dzi! cik šim ir grūt'!
PIRMAIS
Metat mieru! Iesim!
(Aiziet.)
*
OTRĀ AINA
Pirmais skats
(K u r b a d s domās nogrimis, iemidzis; savāda gaisma, kad ienāk vecis.)
VECIS
Dievs palīdz, Kurbad. Ko tu guli vēl?
KURBADS
Ak, vai es guļu vēl?
VECIS
Tu guli, Kurbad.
KURBADS
Vai nakts, vai diena? Kāda sveša gaisma!
Kas tu tāds esi, vecīt?
VECIS
Nabadziņš,
Dod, Kurbad, nabadziņam maizītes.
KURBADS
No visas sirds es dotu tevim, vecīt,
Kas vien man ir un ko tik vien tu vēlies,
Bet nespēju es nokāpt no šīs krāsns;
Ej vien pats istabā un ņem, ko rodi:
Tur rauši, gaļa, piens un alus stāv,
Ēd, dzer pa pilnam, cik vien vēlas sirds:
Pa kreisai plauktiņā ir ēdamais
Un augšā bļodiņas un karotes.
VECIS
Paldies, paldies, mans dēls.
KURBADS
Pa kreisai plauktā -
VECIS
Ir, ir, - brangs pieniņš, govu medumiņš.
(Aiziet.)
*
KURBADS
Tāds nabags vecīts, tikko kājas velk,
Viņš laimīgāks, viņš redz kaut ārieni,
Tam sirmos matus zeltī mīļā saule,
Tā vārgās krūtis svaigu gaisu gūst -
Lai viņš man pastāsta par ārieni.
Klaus', vecīt, še tev vēl mans medus rausis.
(Vecis iznāk ar ēdamo.)
*
VECIS
Kāds varens rausis!
KURBADS
Jā, ēd vien, tas gards.
VECIS
Paldies tev, dēliņ, tavu labu sirdi,
Ka mani izsalkušu pabaroji. -
Bet saki, dēliņ, kādēļ nekāp zemē
No savas krāsns?
KURBADS
Ak, mīļais ubadziņ,
Jau ilgus, ilgus gadus es še sēdu,
Bet nokāpt nespēju, un nau neviena,
Ne viena, viena nau, kas palīdzētu.
VECIS
Nu palūko, varbūt, ka nokāpsi.
KURBADS
Vai es gan nelūkoju tūkstots reizes?
Vai katru nelūdzos man palīdzēt?
Bet manām ilgām, manām domām, sāpēm
Ne viena, viena nau, kas palīdzētu.
VECIS
Lai diez cik labprātīgs ir mēnesis,
Viņš nespēj zvaigznēm līdzēt - lūko pats!
KURBADS
Kad gribi, es ,jau palūkošu ar,
Lai manus ciešanas tu papriecātos;
Man gurni mežģīti un kājas triektas.
VECIS
Gan nogulēti vien no laiskuma.
KURBADS
Ē, kāds tu, vecīt! - nu tad paskaties.
(Lūko un tiešām pieceļas ceļos, bet tūdaļ bailīgi atslīgst.)
VECIS
Lūk nu, ka ceļos pacēlies -
KURBADS
Nudien!
VECIS
Nu, celies vēlreiz. - Ko? - vai kājas klausa?
KURBADS
Vai dieviņ, vecaistēvs: i kājas klausa!
VECIS
Nu, vēl, vēl trešo reiz'! Redz nu, tu spēj, -
Tik laiskums vien, ka sen jau necēlies,
Pats neticēji sev un savam spēkam.
Bet tavas važas sen jau. dilušas,
Tik tu vairs nedrīkstēji viņas raut. -
Nu, iesim tagad ārā, svaigā gaisā -
Ej projām, siena, dod mums brīvu ceļu.
KURBADS
Ak, saule! - acis žilbst! - kā stari griež!
Kā asais, dzestrais gaiss pret pieri sit! -
Man reibst - man krūtis rauj - un plaušas plēš -
Ved, tētiņ, atpakaļ, es neredzu.
(Pakrīt ceļos.)
VECIS
Tu audzis tumsā, drēgnā cietumā,
Bet brīve drīz i katru dara stipru -
KURBADS
Ā, kāda spēka plūsma, - sirds kā briest,
Uz augšu mani rauj, uz priekšu, projām -
Ik sīku dzīsliņu man miesās velk,
Ik asins lāsīte uz priekšu spiežas -
Ak, kā es tevi ņemtu, nabadziņ,
Šais savās rokās - -
VECIS
Nez, vai tu to spētu.
Bet nāc un rādi, cik tu pieaudzis
Pa viņiem ilgiem gadiem verdzībā -
Še ozols zemzarīts stāv iespriedies,
Tas savas saknes laiž līdz kalnu saknēm
Un zemes kaulus kopā satura,
Pats atbalstīdamies uz citas saules, -
Bet savu matu zaļā kuplumā
Viņš debess zvaigznes sev par rotu spraudis.
Nu, ķeries viņam klāt un griez to apkārt.
(Kurbads sasit rokas, ierēcas.)
KURBADS
Ū, ū!!
VECIS
Lūk, lāča bērns, pag, būsi mans.
(Pērkons, zibens, blāzma, mainās nakts un diena.)
KURBADS
Še būs tev, veci! Velns, to laimību!
Sirds lec, kā līgaviņu apkampjot -
Melns vien un sarkans man gar acīm šķīda
Un galva dārdēja kā vara katlis!
Ū! vecīt, nāc, i tevi dancināšu!
(Atkal pērkons un zibens.)
Tu zelta vecīts mans!
(Viņš apskauj veci un grib to pacelt.)
VECIS
Nost! sasper pērkons!
KURBADS
Vai re, kāds smags! tāds sīciņš - tikko ceļu.
VECIS
Ak, nelieti, kā drīksti mani aizskart!
KURBADS
Ko, vecīt? es tik tā, no prieka vien.
VECIS
Nu labi, labi, vairs tai nedari.
Tev labi klāsies, ja man klausīsi
Un manu pratu visur izpildīsi.
KURBADS
Bet, vecīt, kas tu tāds par brīnumdari?
VECIS
Tev nebūs jautāt, tici tik un klausi;
Es lieliem darbiem tevi izvēlēju
Un devu spēku tev pār visiem spēkiem -
Bet dzer šīs dziras.
KURBADS
(Dzer.)
VECIS
Tagad nu tavs spēks
Uz pusi mazāks būs, tev bij par daudz,
Tu būtu līdzinājies manim pašam,
Tu sāktu spēku valkāt nelietīgi.
Vēl spēka tev būs tik, lai šinī saulē
Nevienam nerasties, kas tevi veiktu.
KURBADS
Paldies tev, tēv, par lielo dāvanu.
(Sagrīļojas, kāpj atkal uz krāsni, siena slēdzas.)
Otrais skats
(Savādā gaisma nodziest. K u r b a d s atmostas uz krāsns.)
KURBADS
Vai tas bij sapnis, kādi mani viļ
Jau ilgus gadus, lejot dvēselē
Man sarkansārtas dzeldinošas ilgas
Un nojautas par bezmērīgu laimi:
Kā visu zaļo zemi rokās skaut
Un dejā ripināt kā līgavu...
(Rausta sevi aiz auss. Rokas apskatīdams.)
Kā asins brīvi, liekas, dzīslās lec
Kā strauts, kas pēkšņi krastus salauzis...
Bet ja nu tomēr sapnis?... Sērs un zibens!
Un atkal viss tas pats... lien garās dienas
Kā slieķes, stiepdamās un pelēkas...
Bez gala... Ē!... Velns, jābūt viņām gals!
(Aizvien aši, nemierīgi pārtraukdamies.)
Ak - māte!... Nē, - vai kāja paklausīs?
(Klusi.)
Ha, ha! - un otra... he! ar joni lecu.
(Gari, dikti.)
Ahoi!
Es brīvs! un gnējās kājas nes uz priekšu,
Kā lēkā podiņi un katliņi!
Jums arī prieks!
(Uz krāsni.)
Bet tu, tu negantā,
(Sasit krāsni.)
Nekad tu manis nedabūsi vairs
Tais izsēdētās dobēs; dzīvo kaulos
Tu nezaudēsi vairs, nedz baltās miesas
Vairs izdzeltēsi man kā pūpēžiem,
Līdz nejauks gars kä dūmi ārā viro,
Nedz kodīsi man acis,
Nedz aizkrāsnē gars smaks kā pirti tvans.
(Ienāk Z i e d ī t e.)
*
ZIEDĪTE
Ā, kurbad, brīvs, tu mīļais, brīvs!
Lai slavēts dievs; mans saturētais spēks
(Noslīkst zemē.)
Var tagad ļimt, tu celsies jaunā spēkā...
KURBADS
Ak, Ziedīt labā, mana glābēja...
Kas kait tev? Kas? Cik viegliņa tu esi...
(Paceļ viņu, viņa tūdaļ atkal uzlēc.)
Tu gaišā zvaigzne manā gara logā.
Tu mani pulgot nedevi... tu gāji
Pret visiem viena. Ja nau satriekta
Šī piere pret šo krāsni, bet šī krāsns
Guļ tagad drupās - nopelns tavs. - Še, niknā...
(Sper.)
ZIEDĪTE
Ak, Kurbad, Kurbad, nē - kam grūti sākt
Ar postīšanu savu cēlo gaitu?
KURBADS
Tā visa ļaunuma un nāves saltums,
Lai pirmā krīt; tā diezgan rieba man.
ZIEDĪTE
Nē, neatriebt... Ak nē.
KURBADS
Nu, lai nu guļ...
ZIEDĪTE
Tu jaunais dzīves spēks, tev jārada.
KURBADS
Šī aizkrāsne stāv priekšā, še es puvu,
Ak, Ziedīt, cik tas brīnumaini!... Ziedīt!
ZIEDĪTE
Viss taču patiesība?
Kāds tu spurains,
(Viņam matus no acīm atgrūž.)
Tu raki dziļumus un nevēroji,
Kā spēks tev dzīslās briest un asins verd,
Un neticēji - es tev ticēju
No sākta gala; nezināma balss,
Kad vārgs tu biji, apsmiets, nožēlojams,
Man lika tevi mīlēt pāri visiem
Un kopt, un sargāt tavu nākotni,
Ko baltā gaismā zaļi varenu,
Bet draudu lielu redzēju es nākam
Un tevi līdzi aizraujam ar joni
No manis prom uz lielām ciešanām.
Uz lieliem, briesmu pilniem mūža darbiem.
KURBADS
Jā, Ziedīt, projām, projām, tāli turp.
ZIEDĪTE
Es naktī dzirdēju, ka zeme sauc...
KURBADS
Tu arī dzirdēji?
ZIEDĪTE
Jā.
KURBADS
Zeme sauc...
ZIEDĪTE
Pēc sava brīvotāja, sauc pēc tevis,
Kas smago ziemas nastu rautu nost,
No rītiem, brāzdamies kā ziedoņvējš,
Kā īliņš pavasarī.
KURBADS
Es tas Īliņš!...
Un nakti atgainītu atpakaļ,
Kas zelta sauli zemei atvestu
Aiz telpas bezgalos to nogrūzdams
Tad brīvi atelpotu bērni,
Kas garos mūžos slāpuši pēc saules,
Ar izraudātām acīm, tulznām rokās
Un liesiem, izmērdētiem locekļiem
No visu zemes nastu nešanas.
es jožos. Ziedīt... ē, kā putēs sniegs!
Es viņa baltos spārnus plucināšu,
Kā spalvas šķīdīs! Grābšu es to nakti
Aiz viņas zilpelēkā vēdera,
Kā viņa rēcot vidū pušu sprāgs!
Ā, tu man -! Sveika, Ziedīt!
ZIEDĪTE
Pag, kur skriesi?
Vai tāds tu gribi iet, kā linu leitis!
Sēd'! skaistu jostu es tev nopinu
Ar raibiem rakstiem, pag, es atnesīšu
Un došu tevim līdz ar pirkstaiņiem.
KURBADS
Tec, Ziedīt, tec! ahū!
(Uzceļ to uz lāvas.)
ZIEDĪTE
Ko blēņojies,
Cel zemē. (Nocel.) Sēd'.
KURBADS
Ā, tagad svaigu gaisu!
Tas sapnis nau, un zeme tiešām sauca.
Es nāku, nāku, zaļā Zemes māt!
Lai tavas priedes nepūš vairs tik grūti,
Lai nevaid zemes rūķīši; jo sniegu
Es saritināšu kā palagu,
Ko rītos nomet nost no gultas cisām.
Nu, iziesim tāpat kā vecais tēvs:
Ē, celies siena! - Ko? Tu negribi?
Pag, es tev rādīšu, kā jāklausa!
(Paceļ sienu gaisā, māju apgāzdams.)
Es visu māju ņemu padusē,
Būs ceļā man, kur nakti pārgulēt.
(Aiz sētas vēji šalc pār skatuvi.)
*
ĻAUDIS
Vai manu dieviņ, vai! Dievs žēlīgs, vai!
Vējš māju apgāzis! Vai, rau, tā ceļas!
Vai dieviņ! dieviņ! Kur nu tversimies?
Vai, podi švākš!
SIEVU BALSIS
Ak posts, viss plīst un lūst!
Un vārti cieši, ka tev' deviņ' velni!
Vai dieviņ, ko tu lād' tik bargā laikā!
Tāds pērkons pēkšņi ziemā uznācis
Bez laika, pavasara šķīdoņa.
Rau, rau, kur siena šķores galā lec!
Spied stiprāk vārtus! Ī! - vai, manas ribas!
Kas tas? Vai, vai! Ko? Kur?
KURBADS
Tā, gaiss nu svaigs.
ĻAUDIS
Viņš staigā kājās! Viņš vēl dzīvs un sveiks!
KURBADS
Nu ieelposim vienu krietnu malku!
(Viņš elpo, un atkal vēja grūdieni.)
ĻAUDIS
Vai! vai!
KURBADS
Ko bļaujat nu, nu posts jau beigts!
ĻAUDIS
Vai! atkal vētra! bēgat! glābjaties!
ZIEDĪTE
Edz, posts šim beigts! tu gudrā cāļa galva!
ĻAUDIS
Pag, ķerat vēl ko var no mantiņām!
KURBADS
Ko skrienat? Kas jūs izbiedējis tā?
ĻAUDIS
Kas izbiedējis, aklais? Auka, lietus
Un pērkons ziemas laikā!
KURBADS
Kas par auku?
ĻAUDIS
Pats nomests nost no krāsns, bet nemanījis.
CITS
Gan atkal vaļā acīm sapņoji?
CITS
Mēs mežā malku cirtām... Ņipri sala,
Tik sviedros strādājot, vēl sasilām...
Ar zobiem saulīte...
CITS
Pag, ļauj jel man,
Mēs mežā malku cirtām... Laiks bij dzidrs,
Un zilā gaisā, augsti, peldēja
Kā gulbji balti sīki mākonīši;
Sniegs saulē mirdzēja kā sudrabsakts
Ar tūkstots dimantiem... Te nejauši
Es acis pametu: - virs mūsu mājas
Kā vērpats pacēlies melns dūmu stabs
Līdz pašām debesīm, un mutuļiem
No augšas dūmi kūp; stabs griezdamies
Rauj līdzi mākonīšus viragā.
I siena kaudzes aiznesa kā skaidas,
Mēs pašulaik tas vedām gosniņām.
Tad pēkšņi nodārdēja briesmīgs spēriens,
Kā tūkstots pērkoņi, tā brīkš un brākš,
It kā vai pušu lūztu pasauls ass,
Un visa zeme likās drebinoties,
Mums kājas saļima, mēs nokritām
Tik dzirdējām vēl dobju dūkoņu
Kā ratu rūkšanu, un aurēdama
No visām pusēm auka plosījās,
Tāds viesuls, it kā grieztos visa zeme.
Kad atkal acis bailēs pavēru,
Bij tumši sadūdzis viss apvārsnis,
Un zem' un debess jaucās juku jukām,
Ar tvaikiem pilna visa pasaule,
Kā pirts ar garaiņiem, kad garu met.
Visapkārt melna nakts; mēs domājām,
Nu pastars gals; i saule nozuda...
CITS
Es redzēju i zvaigznes pamirdzam,
I mēnestiņu sarkanu aiz dūmiem,
Kad saule nokrita kā dziestošs skals,
Tad sarkanuguns švītras laistījās,
Pa visu debesjumu šaudīdamās
Kā kāvi, kvēlot pašā dienas vidū...
Tur dega pasauls ass un dūmi vēlās,
Kā daždien ratiem asis aizdegas,
Kad ritens netriepts pārāk aši rit.
Bet drīz no jauna saule atausa
Kā iepriekš, atgriezdamās dienvidū,
Viss pārvērtās tik pēkšņi, it kā sapni.
KURBADS
He! ho! Še sapņa nau! Tu mana zeme,
Tu būsi mana, mīļā līgava,
Es tevi turēju jau savās rokās
Un tavu karsto dvašu sajutu,
Kad, manis apskauta, tu uzkvēloji.
Es tevi atpestīšu, neraudi.
Es zemi apgriezu ap viņas asi -
Ko, mutes atplētuši, skatāties?
Es šodien atmodos un atnesu
Jums visiem līdzi jaunu dzīves rītu,
Šīm rokām iecelšu jūs saulītē.
Es zemes vaigu atgriezu pret sauli,
Un ziemas vidū sāksies pavasars.
ĻAUDIS
Ak vai, tad malka paliks neievesta;
Šai šķīdonī tik zirgus nomocīsim.
CITS
Ko darīsim bez malkas? Bērni sals.
Kā alu darināt? Kā kurēt pirti?
CITS
Bet ziedons, ziedons, kā jūs viņa brēcāt!
ĻAUDIS
Iet siltums, alus, - ko tu niekus muld'!
KURBADS
Ek, kur tā malka? Tūdaļ atvedīs.
ĻAUDIS
Ceļš vienā dumbrā, nevar.
KURBADS
Nu, vai velns!
Tad pats es jums to malku atnesīšu;
Tik negaužat, bet esat priecīgi
Ar mani līdz par jauno ziedoni!
Lai viens nāk līdzi, citi paliekat.
VAIRĀKI
Es, es, es iešu.
KURBADS
Nāc, - jūs gaidat še!
(Kurbads aiziet.)
*
ĻAUDIS
Nu brīnums, brīnuma! Kā viņš piecēlies?
CITS
Kāds muldons gūlies, tāds i piecēlies,
Tāds muļķīts, sapņotājs un pasakjānis.
Šis apgriezis ap asi pasauli!
CITS
Bet māju taču viņš ir apsviedis,
Vēl redzēju, kā viņš to cēla augšā.
CITS
Ak dievs, tas neliets, kur nu dzīvosim?
CITS
I krāsns, lūk, sašķīdusi! vai! ko nu?
Kas nu mūs salā glābs? Kur vārīt ēst?
CITS
Tik postu vien viņš mums ir atnesis
Ar savu spēku. Lielās, kāds nu spēks!
Liels vīrs, kad klēpi malkas atnesis!
CITS
Nu, lielība jau naudas nemaksā.
CITS
Šis pestīšot mūs, lai par mums tad strādā.
*
ZIEDĪTE
(Ienāk.)
Kur Kurbads? Kurbads?
ĻAUDIS
Mežā aizgājis!
ZIEDĪTE
Jau projām? Kurbad!
ĻAUDIS
Malku pārnest iet!
CITS
Pa asij klētī, priedes raus ar saknēm
Un sakraus malku, un tā mājās stieps.
ZIEDĪTE
Jā, tā viņš darīs, mazticīgie ņirgas,
Un malkas virsū uzsēdinās jūs,
Lai izvestu jūs visus svaigā gaisā.
ĻAUDIS
Jā, svaigā gaisā, pajumte jau vējā.
ZIEDĪTE
Jūs, ziemā sēdot, saprast nespējat,
Ka ziedons atnācis, un baidāties.
Jūs nepazīstat savu varoni.
ĻAUDIS
Kas tas tāds varons, pats iz aizkrāsnes.
CITS
Mēs zinām, kurā pirtiņā viņš dzimis.
ZIEDĪTE
Jo labāk, ka jūs viņu pazīstat.
Viņš pašu ļaužu bērns un pazīst jūs,
Viņš dzimis pirtiņā un būdā audzis,
Līdz padibeņiem vārgu izbaudījis,
Tam dūmi acis koduši kā jums,
To aukstums kratījis un karstums svēlis,
Tam bads un slāpes iekšas vandījuši.
Viņš jūs no būdas laukā izvedīs
Un ceļu cirtīs jums uz gaismas pili.
Iz tumšiem dziļumiem jūs kalnā nāksat,
Un skaistā, bezgalīgā pasaule
Jums acu priekša mirdzot atvērsies.
Neviena nebūs vairs tik nelaimīga,
Kas raudot paliks tumšā kaktiņā:
Zaļš dārzs visapkārt, zelta saulīte,
Un bāru bērni dies un sildīsies.
ĻAUDIS
Bet ko tad kungi teiks?
ZIEDĪTE
Tur nebūs kungu,
Tur visi brīvi būsim!
ĻAUDIS
Kas tad ars?
Kas sēs? Kas malku cirtīs, sienu pļaus?
ZIEDĪTE
Tur nevajdzēs ne art, ne sēt, ne pļaut,
Jums dzīva maize augs bez visām rūpēm.
Kungs nejūgs arklā jūs, ne jūsu bērnus,
Kungs neatņems jums sviedros gūto maizi,
Jums kļavu gramzdu vietā atstādams;
Kungs nedzīs savā kūtī gosniņas,
Ko gadiem dzirdījāt un audzējāt,
Kungs līkās muguras jums neliks šaust,
Lai staltos pilskalnus tam sanestu;
Kungs neliks saulē jūsu miesām- žūt,
Ne linu mārkos mirkt, ne krusai kult,
Ne sirmos matus vējiem plivināt.
ĻAUDIS
Vai, Ziedīt, ko tu runā; dzirdēs kungs,
Mums visiem ļauni būs par tavām runām.
CITS
Bet tevi liks pie lielām dzirnām slēgt
Un dienu, nakti tevi maldinās,
Līdz rokas jēlas tiks un kājas tūks,
Un acis degs kā vienās ugunīs.
OTRAIS CĒLIENS
Trešais skats
KURBADS
Lūk, tur tas augstums mani vilina -
Ko tas no manis slēpj tik skaudīgi!
Mēs ejam, ejam, kalns aizvien stāv priekšā,
Ar plato muguru sedz visu tāli.
Es neciešu, ka viņš man skatu sažņaudz,
Es gribu brīvi visu acīm tvert.
PAVADONIS
Tik drusku atdusēsim, piekusu.
KURBADS
Jā, atdusēsim, dod tik viņu sniegt -
Tad mūsu priekšā ceļos nometies
Viss plašais blāknums gulēs, mūsu veikts,
Un neliegs vairs pēc bezgalības tiekties.
PAVADONIS
Ak, kalna gals vēl tāli, kājas klūp, -
Mēs velti nogursim, kad pretnieks nāks.
KURBADS
Kurš pretnieks niknāks par šiem kūtriem kalniem?
Kā glūņas laiski guļ, tu kāp un kāp,
Viņš tevi nokausē bez cīniņa,
Kā mucā tevi tura augu mūžu.
*
TREŠAIS CĒLIENS
KURBADS
Man krūtīs dzīvo mīla bagāta,
Kā balta jūra, pārpilna līdz malām,
Kas ilgās kūsā savas bangas velt
Un pasaulstālo zemes augumu
Ar dzidrām rokām mīļi skaut un glaudīt,
Un dzirdēt izslāpušos tuksnešus,
Un sausās, neauglīgās smiltis veltīt
Ar zaļu zelmeni un palmu audzēm.
PRETBALSS
Kas palmu audzes?
KURBADS
(Turpina)
Kur manim izliet balto jūras mītu?
Šīs biklās sirdis cieši aizslēdzas,
Kā gliemezis iekš sava šaurā nama.
Tās baidās baltās laimes lieluma,
Kas siržu tumšos kaktos saspriestos
Un, sienas izplešot, uz baudu vestu. -
PRETBALSS
Bet, nevaldāmais, vai tu nejūti,
Ka tava laime viņus salauztu
Un, sirdis izplešot, tās pušu plēstu;
Viss asins pēkšņi jonī izšķiestos -
Tu nāvi viņiem nes. ne jaunu dzīvi. -
KURBADS
Bet pēkšņais jonis baltas laimības!
Kas garā dzīve vienos sīkumos?
Un mūžam saules vērsmi nesajust!
Aiz gļēvām bailēm, ka tik nemirtu,
Jūs neiedrīkstat dzīvot! Jods un pērkons!
Jums visiem jāmirst - spēka jums nau gan' -
PRETBALSS
Mums spēka nava diezgan.
KURBADS
Bet zemes visu augstāko,
I debesis, i sauli pat
Jūs spējat iemantot, ja atdodat
Šo sājo, apnicīgo dzīvību
Par savu sauli.
PRETBALSS
Ak, žēlo mani, beidz, es nedrīkstu!
No tavu vārdu spēja straujuma
Ik reizes sirds man nodreb dziļumos;
Ik dzīsla dvēselē kā rauta sāp.
KURBADS
Bet vai ne dvēsle sāp kā - augot?
Kā kauli augot sāp -
Kad briestin jūtas briest un domas drūzmo,
Un visas dziņas zeļot augšup stiepjas,
Kā eglei stiepjas zaļas atvases. -
PRETBALSS
Ak, žēlo mani, beidz, es nedrīkstu!
KURBADS
Ikviens drīkst dzīvot, nāc, es tevi nesu.
*
CETUIRTAIS CĒLIENS
Pretnieka runa
Kā mazi bērni jūs tam paļaujaties,
Bet viņš jūs aplam ved, šis vadātājs;,
Kad būsat purvā, tad man atģidīsat!
Jūs akli, viņš jums acis izdūris
Ar asiem smiekliem un ar glumo mēli.
Kā Pērse Gaujai acis izdūrusi,
Un lielā upe mazai pakaļ tek,
No īstā ceļa nogriezdamās nest,
Tā viņš jūs apgriezis ar grinu roku.
Jūs tēvu tēvu mājas atstāsat;
Vējš durvis virinās un slēģus atraus,
Sniegs grīnu miekšēs, lietus izgulēs,
Un vārnas jumtos salmus izplūkās;
Tad vilki sava: migu ievilks pirtī,
Kur esat dzimuši, kur laime lēma
Jums miera lomu rāmi nodzīvot -
Bet jums jau jāiet, ķēniņš ved jūs prom,
Jums rokā zīlīte, viņš sola jums
Dot medni kokā, - skrejat medni ķert.
Ko tēva mājas tam tā atriebās?
Vai netīk tam, ka ļaudis piemin vēl,
Ka pirtī dzimis ir šis lepnais ķēniņš
Un līdzīgs visu zemākām no jums?
Jums mājās jāatstāj - par kādu grēku?
Ka viņu iecēlāt par ķēniņu?
Kam bija sargāt jūs un jūsu mājās?
Jums jāiet prom, - viņš dos jums labākas;
Gan vēl tās labākās nau uzceltas,
Ne līdums dedzināts, ne zeme plēsta;
Vēl līdz tai siltai zemei jāaizbrien
Pa bieziem mežiem, dziļiem muklājiem;
Vēl siltā zeme arī jāiekaro
Daudz niknu tautu jāizdzen iz tās,
Kur vīri staigā, dzelžu bruņās kati,
Ka šķēps un bulta atlec atpakaļ.
Bet jūs jau dūšīgi, kas spēj pret jums!
Un, ja ikviens tiks noņemts karavīros
Līdz jauniem zēniem un līdz, sirmgalvjiem,
Tad var jau tiešām būt, ka uzvarēsat,
Un desmits virsaišu tad izdalīs
To silto zemi, kura slacīta
Ar jūsu asnīm. Jūsu nebūs vairs,
Bet kas par to: būs mūsu Siltā zeme!
Un jūsu sievas, jūsu meitiņas
Gan ķēniņš nodos saviem virsaišiem,
Kas aizgādās par tām, un to tie prot,
Jo sen jau rūp tiem jūsu skaistules.
*
Skudru skats
KURBADS
Lūk, kā tie steidzīgi, bez miera tekā.
Drīz šurpu skrien, drīz metas atpakaļ,
Bez mērķa meklēdami, mūžam čum.
VIRSAITIS
Kungs, ļaudis zarus nes, ko guni kurt.
KURBADS
Lai, lai! es ne par viņiem runāju;
Lai nes, lai kur sev sīkas guntiņas,
Kur tagad sildīties, - tie negribēja
Man līdzi iet uz mūžam silto zemi,
Kur visus silda viena liela saule. -
Šie kustonīši, lūk, tāpat kā tie
Pa zemi rāpj un negrib tālāk vērties;
Tiem acis pacelt laika neatliek
Aiz sīkam, pelēkām, bez jēgas rūpēm.
Tik mīlas laikā vien tiem spārni aug:
Tad īsu brītiņu tie gaisos ceļas
Un brīvi dejo saules vizumā,
Bet atkal atkrīt muļķa ikdienībā. -
Nu, skudrīt, augsti tevi paceļu,
Skat' nu, cik plaša, skaista pasaule.
VIRSAITIS
Kungs, skudrām acu nau, tik taustekļi.
KURBADS
Jā, tekā vien, tai rūp, kā zemē tikt,
Ā, iekoda; nu, ej sev atkal pūznī.
Tāpat kā ļaudis: iekoda un zemē;
Iz zemes dzimuši, pie zemes līp.
VIRSAITIS
Kungs, mēs jau ar...
KURBADS
Ko tu to: kungs un kungs,
Līdz apnikšanai!
VIRSAITIS
Es tik piebildu,
Ka mēs jau ar iz zemes dzimuši.
KURBADS
Jā, jā - es velti cerēju: iz saules.
Nolādētie! bet es, es gribu saules!
(Ienāk citi k a r a v a d o ņ i.)
*
Brauciens ar ērgli
KURBADS
Es tikko gūvu jāšus uzsēsties,
Kad, spārnus sizdams spējā rāvienā,
Viņš augsti gaisos uzvijās ar mani,
Ka elpa metās man un pakrūtis,
Kā nagu grābtas, pēkšņi sarāvās.
Par diviem mirkļiem, tik, cik bulta skrien,
Mēs jau pie debeša, kas karājas
Pār pašām galvām mums, kā krācošs ezers.
Un neviļus es sakumpu, bet, lūk,
Jau nakts man apkārt, ūdens tvaiki šļāc
No spārnu sitieniem,
Un acis, ausis, deguns ūdens pilni.
Bet, lūk, jau cauri: ezers peld zem mums,
Un ērglis, plaši spārnus izpletis,
Slīd slaidi pāri mākoņkalnājiem,
Kas sašķeļoties lēni lejup grimst,
Drīz šķīst, drīz balstās, līdz pa mazam gaist,
Un debess atsedz baltos plīvurus
No skaistās zemes, kas tam pretī smaida
Un gozē jaunos zaļos locekļus.
PIEKTAIS CĒLIENS
KURBADS
(Smilšu bedrē, krāsmatā, cirtis tikt laukā.)
Ko?, piekusi tu ar, tu mūžīgais? -
Tu, lielais seklums! Ko? Vai Kurbads stiprākā?
Uf! - Nu es teikšu tev vissvarīgāko,
Kas visas dzīves gala vārds un spēks;
Tik tagad es to skaidri sapratu
Un lielo pasauls mīklu uzminēju -
Nost, nost! - nu cīņā būs mums brīvas rokas -
Ā, nost - tad dzirdi - nost, tu riebums, zemais!
ZIEDĪTE
Teic, teic! vai! pagaid'! rauj, rauj, rauj, rauj, rauj!
Še roka, turies, vai, tavs aklais spēks!
(Tiek atmesta no icverdošās smilts.)
Dievs, steidzies! neļauj, gļēvais! Kauns un lāsts!
Tās tava paša miesas! Pērkon, sper!
(Iz zemes dun, un Kurbads izsper smiltis.)
Tu pats, tu pats tas pērkons, Kurbad, Kurbad!
Tic vēpļi augšā! pats, viens pats! Teic, Kurbad,
Teic vārdu, kas mūs pestī, teic!
KURBADS
Mēs veiksim!
ZIEDĪTE
Mēs veiksim? Jā? Vai tas tavs pēdēj's vārds?
Bet mīkla, mīkla, kā to atminēt?
Ko darīt? Kas mūs glābs? Tu mūsu spēks! -
Ā, atkal pērkons dun iz dziļumiem!
Vai gala vārds ir cīņa, cīņa, cīņa -?
KURBADS
Ai, ai!
ZIEDĪTE
Ai, ai! es tava spēka bērns!
Nost, zeme, nost! es tevi sadriskāšu,
Tev vaigu saskrāpšu, tu vitīgā!
Tu viņa zaļās rokās dusēji,
Un Kurbads lokā tevi ripināja -
Nost, nost, dod viņu atpakaļ!
Man pieder Kurbads un ne tev!
Mans saules bērns!
KURBADS
Ho, hoi!
ZIEDĪTE
Ho, hoi!
KURBADS
Ai, ai! ai, ai!
ZIEDĪTE
Vai, ai!
Vai, atsviež, smilts sit acis, acis tumst!
Ar smiltīm mute pilna, zobos šņirkst -
Tu, zeme, uzveici - mans saules bērns -
(Pakrīt.)
Ņem, Kurbad, mani līdz!
KURBADS
Ho, hoi!
ZIEDĪTE
Vēl dvašo! Kurbad, Kurbad, Kurbad!
KURBADS
Ho, hoi!
ZIEDĪTE
Ho, hoi - - - viss klusu, rimis, aizgājis -
Nāc, iesim, saules bērns! Ho, hoi viņš teica
Še ir tavs spēks, mēs iesim, Kurbad, veiksim!