Nepublicēti fragmenti

RAINIS

Kurbads

PIRMAIS CĒLIENS

Kas tur tā rīb un brākš? - Tur Īliņš nāk.

ĪLIŅŠ

Še jūsu malka būs. - Vai, sētmals grūst!
Viņš visu māju grib mums izpostīt!

ĪLIŅŠ

Ko brēcat vēl, še malka! - Vai, tavs spēks!

(123781/77)

19.4.8.

I vai II?

- Es lāča dēls, iz varas lauzta klēpja,
No pārspēka es radīts kaislā priekā,
No nīstas mīlas ieņemts niknumā
Un nēsāts atriebībā, dzimis dusmās,
Ar ilgām sasprangotos pretspēkos.

- Es dzimu druvas vagā, zemes meita.
Tu ticis tēva dēls, tu krietnis tautiets.
- Ak nē, tas neesmu, es esmu cits -
- Kas tad? - Ē ko, tāpat, laid mani mierā.

(123781/128)

OTRAIS CĒLIENS

<II cēliens

Ēd savas lāčauzos, tad būsi stiprāks (cīņā).

- - -

III [skats], pēdas dzenot:

[ĪLIŅŠ]

Tas basām kājām gājis, tas ir vectēvs.

PAVADONIS

Ak, vectēvs, vectēvs, esi tu man žēlīgs,
Es nedarīšu vairs, es negribēju,
Šis Īliņš mani līdzi atveda.

- - -

Viņš arī cilvēks bij un tik aiz dusmām
Ar spalvām savēlās.>

(123829/22)

Cērt šķērsu avotam ar zobenu,
Ka asinis vien apjūk., - nu var dzert.

- - -

Tie darbi nu ir visi izdarīti -
Nu jāsim tālāk.

- - -

Tu neeji pa priekšu - pats es iešu.

(23108/26)

Tavs skaistums
Uz mani staro sarkankarstos viļņos,
No viņa zeme deg zem manām kājām.

(123829/19)

II ?

I. Mēs gribam tā, kā vecos laikos bija,
Kad visi ēda, visi strādāja,
Ne kunga bija kas, ne mans, ne tavs.

Kā dieva ausi visi dzīvojām,
Un visiem bija miers un pilnas klētis.
Neviens mūs nedzina un nekūla.
Viens otru neskauda, bij visiem gan'.
Viss kopu manta, visu dalījām.
Ne ķildu bija mums, ne nemieru:

C. Ne nepaklausības no jaunajiem:
Vēl vecos cienīja, viss gāja labi.
Ne tā kā tagad. - Ko tad vecos cienīt,
Kad labos laikus nejēdza tie turēt.
Tik viņu vainas dēļ viss izputēja,
Un cēlās kakla kungi, virsnieki.

V. Ko, zēn, tu iedrīsties? Vai klusēsi!
Pret ienaidniekiem sargā virsnieki,
Jo nāca leiši, visu izlaupīja.

I. Ko paši negaiņājat naidniekus?

V. Jā, gaiņā! Klusu, zēn, tev slapjš aiz ausīm,

Te gudru vīru vajag. Ī. Jā, bet nule
Tik māte gudram vīram šūpli kar.

(123829/23)

TREŠAIS CĒLIENS

III

Bet visa būda bija apšķīdusi
NO vienām asinīm iz liktens trauka.

- - -

Par lielu zvēru tiks,
Ka. viena puse mutei būs pie debess,
Pie zemes otra, lai to norītu.

- - -

Tai pašā brīdī
Tas zobens sabira
Un izklīda.

- - -

Vai tie nau silti brīnumi!

- - -

Ar pirkstiem vien es tevi saspiedīšu,
Ar vienu pirkstu izsitis caur sienu.

(23108/26)

CETURTAIS CĒLIENS

Es prasu daudz,
Par daudz, bet nāks varbūt pēc manis cits,
Kas neprasīs no ļaudīm it nekā,
Kas viņus nelocīs pēc savas gribas,
Ar varu neraus sevim līdz kā es,
Kas nedusmos kā es un netiesās,
Bet tikai novēros un sapratīs,
Un lēnām acīm it kā siltām saulēm
Uz visiem smaidot mīļi noskatīsies.
Bet vai tad būs ko censties? būs vēl darbs?
Vai to vairs nevajdzēs? Es nezinu.

(123829/29)

Es nevaru jau mirt,
Man spēka ir par daudz,
Ik katras dzīslas galiņā tas tvīkst,
Kā dzirkstes iziet spēks iz maniem pirkstiem,
Kā kvēļu ogles es to apkārt kaisu,
Še ņemat, man ir gan'!
Priekš visiem ļaudīm tiks, i nabagiem,
Tiks visi bagāti ar zaļu spēku.
Es esmu dzīvs spēks, es nemiršu.
- Vai tu tik stipris? Vai tu spēj mūs glābt?
- Ja dzīves spēks jūs neglābs, cits jau ne,
Es esmu jūsu spēks.

(123829/31)

Nu kas par to, ka postā aizeju?
Vai diezgan neesmu es izdzīvojis?
Vai tādēļ paliks nedarīts mans darbs?
Vai tomēr veco neesmu pārspējis?
Un laikos cits nāks, kas arī veiks.
Vai pats es negribēju postā iet?
Iet postā labāk nekā padoties.
Viens vienīgs prieks man pasaulē ir cīņa,
Un cīņa, tas ir veikt un bojā iet.
Ir telpas izkarot priekš labākā,
Ir pašam sevi mirstot piepildīt,
Ir pašam sevi veikt un gavilēt.

- - -

Iz nāves ceļas jauna dzīvība,
Un ceļš un līdzeklis ir cīņa sāpēs,

(123781/69)

Bet dzīvas būtes bezdibeņiem apkārt,
Kur beidzas pasaules un mūžība
Un laiks un telpa gaisā rēni gaist.
Tur apkārt stiepjas dzīves visumam
Kā cieta dzelža bruņas uzstīpotas,
Kā varavirums kvēlošs apkārt liets,
Kas spiež un kopā velkas atsalstot.

(123781/84)

Bet briesmīgs bija kritiens.
Viņš cauri izkrita trim pasaulēm
Un lejā paģība, kad atmodās,
Tad redzēja sev priekšā stiepjamies
Tik mūža klajumu, un notālumā
Tik kuplis koks, - tas viss.

- - -

Nu kā jau bērni, katra nieka baidās,
Būs jāuzkāpj vien biedros nabadziņiem
Un jāapsedz, līdz negaiss pārskrējis.

- - -

Pie lielā akmeņa to redzēsi
Kā roku kustamies, bet tā nau roka,
Tas briesmīgs zvērs, met tam ar sitamo.

- - -

Trīs dienas, naktis ērglis mani nesa
Uz augšu vien, uz augšu vien, līdz beigās
Jau redzēt virszemi, te gaļas aptrūkst,
Un ērglis sāk jau saslīgt. Nu, ko nu?
Bet tagad atlaisties jau ne par ko.
Iz kājas labāk izgriežu sev ikrus
Un pasviežu tos pašus ērglim rīt.

- - -

Līdz ceļgaliem iedzina to zemē,
Sāk kast ar nagiem zemes, ārā kļūt.

(23108/26)

Iekš manis ir mans noslēpums, un pats
Es nespēju to atslēgt, zemes klēpis
To laikā atdzemdēs uz saules gaismu.

Pār pļavām, purviem līdzi saule spīd,
Pār labiem, ļauniem, vai tu spēj tai liegt?
Vai vari ceļu rādīt vēja pūsmai?

- - -

Es sauli esmu nonesis uz zemi,
Es kungs pār gaismu un pār siltumu.

(123781/86)

Vēl paša pusdiena, jau ēnas garas.

- - -

Kur ēna. aizsniedzas, tur cauru dienu
Vairs salna nenozūd.

- - -

Jau zeme cieta, kāja neiegrimst
Ne sūnu tīrelī.

- - -

Guļ jūra pusdienā kā aizmigusi.
No abām pusēm mežs tai apkārt sniedz,
Lai savās rokās jūru strautu.

(123781/85)

IV cēliens

Kad atstājām mēs savu pirmdzimteni
Tais augstos kalnos, tālos augstumos,
Mēs saulei sekojām, kur viņa noriet.

- - -

Mēs bijām arāji un maizi ēdām.

- - -

Bet gara ceļā nīka daža cilts
No smagiem pūliņiem un niknām cīņām,
Pirms bija sasniegts mērķis cerētais.
Tā gadu desmitus mēs maldā gājām,
Un, ja jau bijām zemē apsēdušies
Un sējām maizi, - gadiem paejot,
Mums ļauna rūsa sāka maizi kost,
Un liela miršana pār ļaudīm nāca -
Mēs atkal cēlāmies no siltām vietām
Un gājām tālāk meklēt maizes zemi,
Līdz beigās atradām šo dievzemīti,
Tur rudzi, mieži aug mums griezdamies.
Dievs paklausīja mūs un sērgu beidza.

- - -

Uz zemes mātes mūsu tauta aug
caur visus barojošo rudzu sēklu.

- - -

Vai še gan rūsa mūsu maizi kož?
Vai ļaudis mirst, kad maizi paēdas?

- - -

Mēs esam arāju, ne kara tauta,
Iz zemes klēpja savu spēku sūcam.
Kam viņa pilsētu mums vajaga?

- - -

Bij šogad liela mūsu bērnu raža,
Būs pilnam arāju, būs kara vīru.

- - -

Tā pils, ko cēli tu, bij miglas pils,
Tas kalns, ko kāpi, tas bij mākoņains.

- - -

Tev priekšā maiņas nedroši ņirbainas
Kā mēnessgaisma strautā spoguļojas.

(22815/3)

IV jeb V

Varbūt III. Tā ir tā cīņa ar dievu?

Bet vai tad mūžam riņķo? Kas ir beigās?
Kas beigās ir? Tu neatbildi. Klusums.
Kas beigās? Klusums. Vai tā atbilde?
Vai beigās klusums? Sviedros mani met,
Mans gars ar varu laužas. Briesmas, briesmas,
Tev šausmas acis pleš. Tev mute veras,
Bet atbilde tur stingst. No spara gurst
Pats spēks. Tu briesmīgais, tu pušu lauz
Šīs esamības varu, vai lai plīst
Viss debess, tērauds lokās, kas zemi tura.
Un saul' un zvaigznes sargādams no tā,
Kas nau, kas ir, ka nevar izdomāt,
Kur ārprātā ik asins trauciņš sprāgst.

(123781/69)

[IV vai V]

No debess nevar izklīdināt gaismu,
Nedz saules lēkts ir aizkarams ar segām.

(23108/8)

V jeb IV

Nu esmu atkal tur, kur iesāku,
Viens dzīļu, drūmis domu dumbrā,
Un lēni stiegu: cinis, sakne, zars
Nau tureklis, ne balsts, es viens un viens.
Iet mākons vienaldzīgs, vējš svilpjot skrien,
Un smagi piemirkušām drēbēm
Kāpj aklā migla. Man še nesapūt.
Es viņus visus rāvu savā rokā.
Jūs neizbēgsat, klausīsat, es kungs.

(123781/69)

PIEKTAIS CĒLIENS

N a k t s

Starp debesi un zemi spraucas nakts
Ar rupjo bezveidīgo ķermeni,
Kā rokas izstiepdama tumšas ēnas.
Gan saule gainās staru pātagām,
Bet nakts tai pretim atveļ mākoņus
Kā milzu kalnus, kaudzēm kraudama
Un visu telpu pilnu piebāzdama,
Ka zaļai zemei dvaša aizraujas
Un gaišais jautrums nobālst debesīs.
Jau saule asiņo iz tūkstots vātīm
Un, asnīs nobridušies sarkani,
Stāv mākoņmilži -

Jau tūkstots, tūkstots, gadu saule cīnās,
Bet nakts tik atkāpjas, lai atkal naktu
Aiz pasauls telpām visā plašumā.
Jau sen bez pretestības valda nakts -
Un naktij nau no cīņas jābaidās,
Tā var tik uzvarēt, bet nevar zaudēt,
Jo viņai nau nekā - tik tukšums vien.

Tās miesas neveco·no dzemdēšanas, -
Tai bērns krūtīm nesūc dzīvību.
Tā savu spēku cīņā neizlaiž,
Tai radīt nevajga, bet tikai postīt,
Tā nekvēl radītāja kaislībā,
Tā, būtes sildot, pate nesadeg,
Tā sēklu nekaisa iz sava pūra,
Priekš brāļiem nelej savas asinis.
Nakts, saules padzīta, aiz kalniem (purvā) lien
Un snauž, un glūn, kad saule piekusīs
Ar dāsnu roku kaisīt gaismas sēklu,
U nakts var atkal izlīst: gaismu mākt.

- - -

Nāk nikna melna nakts un plašā segā
Tin vientulīgās, sakumpušās būdas
Un kailos kalnus līdz pat galotnēm.

- - -

Un sniegu met un biezu tumsu sedz
Ap katru vientulīgu uguntiņu,
Lai viena valdītu pār visu tāli
Un viņas varā būtu ceļinieks
Bez glābiņa -

- - -

Kad vakars elpo nāves baigām krūtīm.

- - -

Nakts dziļi tumšās segas svētā rota,
Tu pāri austais sudrabotais plīvurs,
Kas smalkās staru stīgas izstiepis
Pār blāvām pļavām, dzirksteļainiem strautiem.

- - -

Jau vientulība savas melnos lokus
Sāk lēni, tāli vilkt ap tavu galvu.

- - -

Nāk ziema - vecene ar ledus acīm.

(123829/45)

V cēliens

<Jau nāve klusi sēd un tevis glūn,
Tai laika diezgan paciesties un gaidīt,
Bet viņa neatstāsies vairs no tevis.
Un savu acu tukšos dobumos
No tevis neatlaidīs, un ar šausmām
Tu viņas noslēpumā lūkosies -

- - -

Ar zemēm muti tevim cieti bāž,
Iz zemes apakšas vēl rīkle gārks,>

- - -

Nolādētā, kā mēma, klus un klus -
Es nepadodos tev,
Mēs tomēr veicam tevi - uzvara!

- - -

Tu bezveidīgais pretnieks, kur tu esi?
Kur tevi grābt? Viņš izgaist. Atkal spiež.
Visapkārt, augšā, lejā, sānis spiež.
Kalns sabrūk virsū, sīkas zemes brirst,
Zem sevis kāja nerod pamata,
Kur cieti atspertos.
Ja dzelzu ķēdes mani zemē vilktu,
Es viņas saraustītu gabalos -
Bez veida, nevar tvert, ne sist, ne raut.
Un balsis vējā ņirgājas -
Nu, pasauls apgriezējs, nu tevi griež,
Nu griezies pretī, Īliņ = viesulis!
Jo niknāk griezīsies, jo dziļāk grimsi.

(Divi vien Īl. un Ziedīte, zemes brūk II. virsū un velk dziļumā, liktens bedrēs.)

Tik sargā, Ziedīt, augli savās miesās!

(Ziedīte ar rokām plēš zemes nost, II. cīnoties izspļauj zemes laukā, kā vulkāns. Padzirdas darba dziesma, aizvien klusāk, Pats dzied to.)

Nolādēta, tu mēmā! Klus un klus!

(Zemes trīce: Īl. krūtis cilājas un cīnās.)

- - -

Še manu dvašu ņem, mans mīļais dēls,
Un dvašā lai mans spēks iekš tevim iet.
Un, kur no dvašas vēsma garām klīst
Uz tukšo klaju, tur lai zaļo zeme.
Es kāpju zemes tumšos dziļumos
Tur mūžā peklē dzīvu elpu nest
Mans brīvi darbojošais spēks tur rims
Un apslēpts, saistīts klusi gaidot gulēs
Gangaras mūžības, un tik pa laikiem,
Kad apgriezīšu nogulētos sānus,
Vēl zeme nodrebēs un uguns šķīdīs,
Un manas gultas karstās dūnas šļāks.
Uz ziemas miegu aiziet lāča dēls,
Tur guļā Zemes māte mani dzirdīs
ar baltām asinīm iz savas sirds.
Es kāri sūkšu skaidros ūdeņus,
Kas tavās dzīslās slēptiem lokiem rit.

- - -

Tur laikam gals, tur nau ne vakara,
Ne jauna rīta.

- - -

Nogrimst prūšu kāpās, tekošās smiltis vai purvā (purvos bija elle). No satricinājuma zibeņi šaudīs zilā gaismā un iz purva pa tumsu zudina uguns liesmas, kad Īliņš atgrūž zemes nost, kė krāsni atdarot, liesma uzliesmo.

(123781/164-165)

Kā vālēs velti balti mākoņi
Guļ krastā viļņi, sniegā sasaluši.
Aiz rindas rinda tāli jūrā iekšā
Pa lieliem klēpjiem kopā sadzīti,
Ne soļa līdzena: kalns klūp aiz kalna.
Kā pagurstot tie cīņā cēlās, krita,
Tā veikti sastinga, un stingumā
Vēl cīņas nemiers cīņā aicina.
Aiz tālāk pieplokošiem viļņu sniegiem
Sedz jūru ledus - skaidris, gluds, bet ciets
Kā vizmas tēraudbruņas, kuras slēdz
Uz mūžiem slogā piekusušo jūru.
Cik, tāli acis sniedzas, ledus viz,
Tik vienam melni zili plankumi
Ar spodro zaļganumu kopā slēdzas
Un bāla migla guļ pie apvāršna.
Viss kluss, guļ jūra, lēni mirgo sarma.

(123829/64)

Tev dvēslē dziļa klusēšana klāsies,
Par visām jūras dzelmēm dziļāka.
Tur tev būs jāuzņem viss pasauls troksnis,
Viss laiskais nespēks, visa muļķība,
Viss ]aužu <ļaun>prātīgais izmisums
Līdz nāves baiļu asiņainiem sviedriem.

(123831/121)

Ko tu guli, mālu grozs,
Uz tās mūsu dzirnu puses.
Tavas acis negrozītas,
Tavas dzīslas nestaipītas.

- - -

Tev laime laikam guļ pie akmeņa.

- - -

Pa gaisu melna švītra nāk,
Un melnajam pa acīm šaujas uguns.

(123781/120)

Par ātru Īl. sasniegtu pilnību, kamēr masa vēl nebūtu gatava.
Lūk, augu dienu jau kā kauko jūra,
Veļ draudot bangu drausmas vienā balstā,
Pār vilni vilni grūžot, ka tie spriežas
Un lūst, un sašķeļas, un putās šķīst,
Bet pāri, cauri, garām jauni spraucas,
Ar varu kāpj un kāpj pret lāpu vaļņiem.

(22730/1)

TEKSTA FRAGMENTI BEZ NORĀDES UZ KONKRĒTU CĒLIENU

5.5.8.

- Viens senāk klausījies, kā putniņš dzied,
Un tā tam ticis, ka viņš nostāvējis
Tur tūkstots gadu; nevarējis beigt
Ne putniņš dziedāt, ne viņš klausīties.
Īl. Ak vai, cik skaisti! - Klausies arī tu! -
Īl. Tu pats tas vīrs, tev būs tie tūkstots gadu -
- Es, dēls, jau sen vairs gadus neskaitu -
- Es ar tā klausītos - Un mūžīgs būsi -
Tāpat, lūk, sirds:
Kā pukst un pukst, bet klusāk staigā asins (spēks)
Pa visām dzīslām kāpj kā zaru zaros,
Lej kalnu kanniņas, met vākus ciet,
Tek lejā, augšā spēks (pats) un stiepj, un spriež;
Tā aug, tā aug, nez kā to miesas turēs.
Kā piebriedusi roka! Klau, kā skan,
Kā sīka dziesma, gadiem viens, bet citāds,
Tā putniņš ar. - Par tūkstots gadiem atkal
Tā dziesma atgriežas. - Lai neatgriežas, -
Kur likt nau vietas, jauns un jauns nāk klāt.
- Viss mūžos dilst, un visu apēd laiks,
Cik spēku rīj, tik rit. - Lai nava tā!
- Mums citād' nejust laiku - Lai tā nau! -
- Mans dēls, tu jauns, tik jauns! -

(123781/131)

23.5.8.

(123781/109)

5.2.9.

Uu! Uu! Ko vaļa durtiņas?
Vai vējš būs atgrūdis, vai kaimiņš vilks
Būs noēdis man skaistas dūjiņas.
Un jaunas ar nevienas nenoķēru.
Drīz teicās sūtīt visas deviņas,
Bet ļaudis nolaidīgi, aizver vien
Uz brīdi saimniekaci, tūlīt slinko.
Es, nabadziņš, no darba kauli nogurst,
Tos meslus piedzenot.
Jau kājas basas atspiedis, un kauli sāp.
Nu šurpu, laukā, manas dūjiņas.

(123829/63)

Sīks sniedziņš, putējis pa ceļa grumbām,
Kā balti miltiņi guļ izkaisīts
Uz melnā maizes klaipa.

- - -

Pret rītiem tumši stājies priežu sils
Starp baltiem laukiem un starp miglas gaisu,
Bet pāri kalniem kāpj no ziemeļiem
Gaišpelēks, bezkrāsains un izplūdis,
Un visu dzēsdams, putensmākonis.

- - -

Pa tumšām švītrām meži augšup stiepjas,
No melnās upes kalnā uzkāpjot,
Un katra švītra bālē, tālāk kāpjot,
Jo gaišāk zīmēdamās pelēkumā,
Līdz beigās vienmuļš balts, bez krāsas debess.

(123781/87)

Ī l a r a k s t u r o j u m s

Nē, meža biezokni es nemīlu,
Tas ani māc ar savu tumšo ēnu,
Man dvašu aizņem viņa šaurais gaiss.
Man vajga plašuma, kur atņemt elpu,
Un svaiga, saules caurstarota. gaisa,
Kas, zaros nespriezdamies, brīvi plūst.

(123829/3)

I. m o n o l o g s K l a g e d e r S e h i r s u c h t s

Gar ciema malu bērni pļavas brien,
Vīj vaiņagus un meklē kameņmedus.

- - -

Iz meža dīvaini un dobji
Drīz klusi šņāc, kā odzes slēpdamās,
Drīz tūkstots balsīm tāļi kauc kā kari,
Kā vilki gaudo, zirgi zviedz pa starpām,
Un vecais mežatēvs pats aizrēcas,
Ka kokiem lapas raujas čokurā.

- - -

Kā dziļu noslēpumu glabā mežs,
Un tūkstots balsis maigi vilina.
Aiz tumšiem zaļiem plīvuriem tās sauc,
Tās sola zeltā austu laimību
Un glāžu pili daili zilām acīm;
Tik saldi dzied, bet dziesmām cauri skan,
Kā žēli, klusi balsis slepu elso,
Kā izvārgušas mūža vientulībā,
Kā apspiestas no nezināma sloga,
Kā pestīšanas bikli lūgdamās
Un dzīves kārodamas.

Man mūžam miera no tām balsīm nau,
Es klausos, visur, visur viņas elso.
Te klusi, klusi, it kā bīdamās,
Ka mana asā auss tās tikko jūt,
Te spēji sēcot, tomēr saprast nevar.
I priedes sten, kad vētra viņas loka,
I pate vētra gauž.
(Daba arī jūt ilsas: grib attīstības, kā jau līdz šim attīstījusies, pa ģeoloģiskiem laikmetiem.)

Un ļaužu dziesmās skan man pretim elsas,
Un viņu skatienos mirdz žēlabas,
I smieklos līdzi skan, pat zobojoties,
Kad lūpas dzeldinošas dzirkstes met
Vai <melnus> dūmus izgrūž rājoties,
Man liekas, sāpes viņu krūtīs glūn,
Tik pakalpīgās lūpas grib tās slēpt.

- - -

Šīs nopūtas
Caur tūkstots krūtīm likās gājušas
Un visas mokas smēlušas iz tām,
Tik smagas viņas bij un asru pilnas (rasotas, valganas).

(123829/47-48)

Jau saule nepaspēj vairs zemi žāvēt,
Ik rīt' tā biezos miglas blāķos kūp
Kā lietuspilni ceļinieka svārki
Pie karstas krāsns. Bet, pirms velgums žuvis,
Jau saule laižas, atkal lietus līst.

- - -

Es zemi esmu apkārt apgriezis,
Es arī sauli zemē nonesīšu.

- - -

No rītus salna koda zaļumu,
Bet bieži debeši drīz zemi sedza
Un, silti ietinot, to sargāja.

(123781/88)

Iz nakts mēs atnākam un ejam atkal
Uz lielo, nebeidzamo gala nakti.
Uz mūžu naktī atskatāmies atpakaļ
Un priekšā redzam vis to pašu nakti.
Kā zibens pazibsnī sīks gaismas stars,

Viens vienīgs mirklis garā, garā tumsā,
Un tur tas stars, tas mirklis.

(123781/87)

Kā gatavs, briedīgs, sulu pārpilns auglis,
Kas ir līdz galam sevī piepildījies
Un pāraugt, atdot sevi ilgojas,
Pēc stipras rokas lūko, kas to plūc,

Arta.
Pelni uz lūpām.

(123781/11)

Vējš sausās smiltis skriedams saceļ gaisā,
Un vieglie putekļi drīz nesot klīst,
Caur pļavu strautiņš klusi urdzot rit,
Līdz lēni veldams gludus akmentiņus
Un sīkas smiltis, zālītes un dūņas.
ik dienas vēji pūš, un strauti rit
Jau gadu simteņiem bez apstāšanās.
Kas viņu vēro, kas pēc viņa prasa.
Un, lūk, tos kalnus aizcēluši prom
Un dziļas jūras piebēruši pilnas.

- - -

Tik nepieredzēts brīnums, cēli skaists,
Vai stindzinošas šausmas pēkšņas spēj
Jūs raut iz domu parastības loka.

(23108/27)

<Un dzirkstes vien tik zirgi sprauslāja.

- - -

Tik noliesējis,
Ka ejot ribas vien tik klaudzēja.

- - -

Iz nāsīm sirmi dūmi pacēlās.

- - -

Un dvēsele
Iz mutes aizlaidās kā spīdošs tauriņš.

- - -

Es kaulus samalšu tev smalkās druskās.

- - -

Ka vēkšēdams tu projām metīsies.>

- - -

Vai kaklis aizraujas no lielas sirds.

- - -

No kūsājošām dusmām krūtis tūkst.

- - -

Iz ribām niknā dūšā laužas sirds.

- - -

Un karstu dusmu pārpildītās krūtis
Tik ribas satvert spēj kā stīpas mucu.

- - -

Gar pašu upes līmeni velk vējš,
Bet baltās ūdensrozes sargājot
Ceļ zaļas lapas savus platos spārnus,
Kas laiski gulēja uz ūdeņiem.

- - -

Gar visu stigas malu zaļā pļavā
Ņirb raibi sarkanzelta taureņi,
Man apkārt lidojot un ceļu rādot.

(23108/50)

(123829/39)

Laukums, izsalcis pēc asins,
Lasa tūkstots miesas kopa,
Stingi gulēt pīšļu klēpī,

(123781/80)

Ar dadžiem apaugusi pekle.

- - -

Tev ozolspraigā bāru iespriegšu.

- - -

Tas pretkalnē viss saulē gozējies.

- - -

Jau tālumā es redzēju ko spīdam,
Tad nāca tuvāk, tuvāk, kamēr beigās
Viss tilts no zelta bruņām atspīdēja.

- - -

- Kas te par svešu smaku manā alā?
- Pa pasauli pats skriedams saodies,
Te pārnāk brīnīties.

(23108/25)

(23108/3)

Vēji kauj mākoņu ripas.

(123829/40)

Top stingri locekļi un vaigi sārti
Kā mūžam jaunā dzīvība no skata.

(23108/9)