RAINIS

SEPTIŅI MALĒNIEŠI

CEĻOJUMĀ UZ III DZIESMU SVĒTKIEM

JOKU STĀSTI

IEVADS

Daudzi gadi :pagājuši -
Vai tik nebūs jau pussimta?
Tomēr atceros kā šodien,
Kāds bij vecais krusttēvs Apsāns.

*  *  *

Lielās dienās, lieldienās,
Atbrauc ciemā mīļais krusttēvs,
Saskrien bērni: «Krusttēvs, krusttēvs!
Stāsti, stāsti! - Nu būs joki!»

Krusttēvam ne atpūst neļauj;
Viņš ij tūdaļ iesāk stāstīt:
«Zināt, kā tam Andžam gāja,
Kas tur muižā izālējās?» -

Reti atbrauc mūsu krusttēvs -
Tālu bij no viņa mājām -,
Bet, kad atbrauc, tad gan stāstiem
Caurām dienām nava gala.

Mājenieki, lieli, mazi,
Bērni, bet visvairāk Žaniņš,
Sēd un smejas locīdamies,
Reizēm raud, ja iegrib krusttēvs.

Ko viņš visu nezināja:
Gan par kungiem, mācītājiem,
Muļķiem, dzērājiem un sliņķiem,
Čigāniem un dienaszagļiem:

Tā kā mana māmuliņa
Simtiem zināj' tautas dziesmu,
Tā mans krusttēvs atkal zināj'
Simtiem tautas joku stāstu.

Daudz bij tādu māmuliņu,
Daudz bij tādu jautru tēvu, -
Nu tie visi aizgājuši,
Līdzi nesot jautrās mantas.

Tautu dziesmas mēs jau krājām
Septiņ' milzu dailes pūros,
Ļaujat mazu pusstūrīti
Vienkāršajiem tautas jokiem.

Ko mums stāstīj' krusttēvs Apsāns,
Ko no ļaudīm saklausījām,
Ko mums Birkerts salasījis -
Mazu daļu lietā liksim.

Mūsu septiņ' malēnieši
Pārstāstīs\, ko piedzīvoja,
Savās dēkās īzdzīvojot
Lieku reizi tautas jokus.

Kaut vēl būtu krusttēvs Apsāns,
Tas gan skaistāk izstāstītu, -
Tagad ņemiet šo par labu,
Tālu atbalsi no smiekliem.

*  *  *