RAINIS

MĪLA STIPRĀKA PAR NĀVI

TURAIDAS MAIJAS TRAĢĒDIJA PIECOS CĒLIENOS

PIEKTAIS CĒLIENS

Lielā bruņinieku zāle Turaidā. Tiešas galds sarkanā tērpā vienā pusē; otrā pusē ļaudis, - vidū paaugstinājums pārvaldnieka sēdeklim; aiz tā lieli gotiskie   logi.

Pirmais skats

Zāle pilna ļaužu. Aiz tiesas galda sēd   z e m e s   t i e s n e s i s   un divi   p i e s ē d ē t ā j i.   Š i l d h e l m a    k u n d z e i   netāl no tiesas galda atsevišķs sēdeklis. Visi citi stāv kājās.

TIESNESIS

Pils pārvaldnieka kundze, atstāstiet vēlreiz visā īsumā drausmīgo notikumu.

ŠILDHELMA KUNDZE

Godājamais tiesneša kungs, - es jums rakstīju vēstuli to pat dienu, kad mūsu mīļā Maijiņa - (Sāk raudāt, bet aši saņemas un turpina stāstu.) Mans vecais guļ slims, salauzis kāju medībās - cik reiz viņam netiku teikusi, - bet ko tas palīdz - tās medības un tie kari, un tās kaušanās mūs aizvedīs visus postā -
Tad nu man pašai bij viss jārīko. To vakaru mūsu labais Viktoriņš, tas ir, Heils, atskrien kā negudris: Maijiņa esot nokauta alā.
Tā ir tā sauktā Labvīra ala, kur muļķa ļaudis vēl tagad tic kādam labam vīriņam un nes tam dāvanas, tas ar savu strautiņu izārstējot ļaudis - te nu bij labums, ka Maijiņa beigta! -
Maijiņu mēs visi tā mīlējām kā savu bērnu; i es šoruden gribēju viņu saprecināt ar Heilu - tas ir, dārznieku no Siguldas - krietnākais cilvēks, ne dzer, ne plenderē - tas būtu viņai bijis labākais vīrs, katra būtu bijusi laimīga tādu viru dabūt.
Mēs to vakaru visi skrējām uz Labvīra alu, sevišķi vecais Greifs ar savu veceni - tie bija Maijiņas audžu tēvs un māte - viņa bij atrasta uz skaujas lauka starp miroņiem. -
Alā Maijiņa gulēja asinīs, satinusies sarkanā zīda lakatā, un kaklā briesmīga liela vaina iecirsta.
Vecais Greifs man sacīja, ka viņa meitiņa Lienīte teikusies līdz iet Maijiņai uz alu. Heils Maiju ar vēstuli aicinājis, bet Lienīte neesot kopš tā laika mājās pārnākusi.

TIESNESIS

Kur vecais Greifs?

ŠILDHELMA KUNDZE

Ak, tas vecais vīrs tā satriekts, ka no viņa nemaz nevar kādu prātīgu vārdu izdabūt: tas pats ar viņa veceni; abi bija ļoti mīlējuši Maijiņu un arī Heilu.

TIESNESIS

Jūs; kā redzams, ļoti labās domās par dārznieku Heilu, bet viņš taču bija pirmais, kurš redzēja nokauto jaunavu; varbūt viņš arī bija klāt pie viņas nokaušanas? - Jūs sakāt - Maija bij viņa līgava - varbūt tie bija saķildojušies? Un varbūt ķildai bija kādas sekas?

ŠILDHELMA KUNDZE

Nē, nē, nē! Viņš, tas brangākais cilvēks? Ko? Viņš būtu slepkava? Nē, nē, nekad!

BALSS NO ĻAUŽU VIDUS

Greizsirdīgs kā Siguldas dārznieks!

TIESNESIS

Ko tur kāds teica? Greizsirdīgs?

ŠILDHELMA KUNDZE

Ak, ko! greizsirdīgs? Karš jauns cilvēks tad nau greizsirdīgs uz savu skaistu līgavu? Skaista viņa bija, par daudz skaista, mūsu mīļā Maijiņa, visi viņu iemīlēja.

TIESNESIS

Vai kādi citi jaunekļi nebija arī iemīlējušies skaistajā Maijā? Un vai Heils nevarēja par to greizsirdībā ķildoties ar Maiju, vai nevarēja tad notikt nelaime?

ŠILDHELMA KUNDZE

Nē, nē, nē, nekad viņš to nenosistu!

TIESNESIS

Ar kādu ieroci viņa nokauta?

ŠILDHELMA KUNDZE

Nezinu.

BALSS NO ĻAUDĪM

Dārznieka cirvīts atrasts alā.

TIESNESIS

Vai tiešām tā?

ŠILDHELMA KUNDZE

Jā gan, bet ko tad tas pierāda?

TIESNESIS

(Paņem no gaida dārznieka cirvīti.)

Vai šo cirvīti pazīstat?

ŠILDHELMA KUNDZE

Tas ir Heila. Bet ko tas pierāda?

TIESNESIS

Kādā stāvoklī jūs atradāt nokauto?

ŠILDHELMA KUNDZE

Viņai drēbes bij saplēstas, un apkārt zeme bij nomīdīta, viņa bij stipri pretī turējusies, - un Heilam viņa taču nebūtu pretī turējusies.

TIESNESIS

Vai varbūt kāds laupītājs viņai bij uzbrucis? - Vai bij kas nolaupīts?

ŠILDHELMA KUNDZE

Greifi saka, ka nekas nebijis nolaupīts.

TIESNESIS

Tā kā nokautās tuvākais piederīgais, viņas audžu tēvs, nau tiesā ieradies un nesūdz noziedznieku, tad es, zemes tiesnesis, pats uzņemšos sūdzēšanu un izmeklēšanu. Lieta ir tik drausmīga un tā uztrauc visu prātus, ka jānodibina uz visbargāko taisnība; zemē jābūt reiz mieram! Kari ir izpostījuši zemi un samaitājuši tikumu! Jāvalda atkal mieram un kārtībai!

TIESNEŠA PIESĒDĒTĀJS

No tiesas izmeklēšanas izrādījās, pirmkārt, ka alā atradās asiņu peļķe un peļķē iemīts mazs rokas cirvīts. Otrkārt, apliecināts, ka ar šādu cirvīti var būt iecirsta vaina nokautās kaklā. Treškārt, izrādījās, ka šādu cirvīti lietojot un nēsājot aiz jostas dārznieki. Ceturtkārt, izrādījās, ka Viktors Heils ir dārznieks, ko viņš arī pats nespēja noliegt. Visu to ņemot vērā, augšminētais dārznieks Viktors Heils tiek saukts pie atbildības kā apsūdzētais par Maijas Greif, atradenes, noslepkavošanu bez aplaupīšanas nolūka.

ZEMES TIESNESIS

Atvest šurp apsūdzēto Viktoru Heilu!

Otrais skats

T i e s a s   k a l p i   atved   V i k t o r u    H e i l u,   kurš sasiets važās.

ĻAUDIS

Heils! Heils! dārznieks! nevainīgs.

FRĪDAS BALSS

Heils ir nevainīgs.

TIESNESIS

Viktor Heil, vai tu atzīsties sevi par vainīgu Maijas Greifa meitas nāvē?

HEILS

(Gluži sagrauzts, vienaldzīgs pret savu likteni.)

Jā, es esmu pie visas nelaimes vainīgs! Es viņai dzīvi darīju neiespējamu ar savu rupjo greizsirdību. Viņa bija kā svētā no debesīm nonākusi mūsu netīrajā pasaulē. Mēs neviens nepratām viņu pasargāt un saudzēt, un tā viņa atkal aizgāja no mums un atstāja mūs izmisumā.

ZEMES TIESNESIS

(Paklusu uz piesēdētājiem.)

Viņš atzīstas, tātad nevajadzēs viņu mocīt.

PIRMAIS PIESĒDĒTĀJS

Slepkavības gadījumos vienmēr parasts pielietot moku rīkus; es nezinu, kādēļ šoreiz lai atkāpjamies no svētiem paradumiem.

OTRAIS PIESĒDĒTĀJS

Mocīt vajga, gan atzīsies vēl vairāk.

ZEMES TIESNESIS

Apsūdzētais Heil, vai šis ir jūsu cirvis?

HEILS

Mans.

TIESNESIS

Šis cirvis atrasts alā asins peļķē, jūs aiz greizsirdības ar viņu nositāt Maiju Greif?

HEILS

Cirvis bij asins peļķē! Viņas asinīs!

TIESNESIS

Tātad jūs ar šo cirvi viņu nositāt?

HEILS

(It kā atmozdamies.)

Ko? Es Maiju nositis? - Jā, es biju pirmais, kas viņu atrada nosistu.

TIESNESIS

Jūs tātad liedzaties, ka viņu nositāt? Bet kā jūsu cirvis tur gadījās?

HEILS

Es nezinu.

FRĪDAS BALSS

Heils cirvi neaiznesa.

TIESNESIS

Klusu! - Kas tur runā starpā? - (Uz Heilu.) Jūs nupat teicāt, ka esat vainīgs pie viņas nāves, un nu liedzaties viņu nositis?

HEILS

(Uztraukts.)

Ko jūs sakāt, tiesneša kungs? Es būtu pats nositis Maiju? Es jūs nesaprotu.

OTRAIS PIESĒDĒTĀJS

Ko es teicu, - vajdzēja viņu tūliņ mocīt, gan tad atzīsies.

PIRMAIS PIESĒDĒTĀJS

(Uz tiesas kalpiem.)

Atnest moku rīkus!

(Tiesas kalpi aiziet.)

Trešais skats

T i e s a s   k a l p i   atnes moku rīkus.

ĻAUDIS

Vai! vai! briesmas! - Mocīs nevainīgu cilvēku.

(Atskan jau sievu raudas.)

ZEMES TIESNESIS

Pagaidām turpināsim vēl pratināšanu bez mocīšanas.

OTRAIS PIESĒDĒTĀJS

Nekas neiznāks.

TIESNESIS

Heil, jūs taču pats ar vēstuli aicinājāt Maiju uz alu? Tā teica Šildhelma kundze.

ŠILDHELMA KUNDZE

Es tik teicu to, ko bija sacījusi mazā Lienīte.

HEILS

Nekādu aicinājumu ar vēstuli es Maijai neesmu sūtījis.

FRĪDAS BALSS

Nau sūtījis Heils vēstuli.

TIESNESIS

Klusu!

ABI PIESĒDĒTĀJI

Nu viņš liedzas vēl vairāk - vajga viņu pamocīt, tad teiks taisnību.

HEILS

Mokat mani, cik gribat! Es moku nebaidos. Neviens moku rīks nespēs man darīt tādas sāpes un mokas, kādas man dara Maijas aiziešana uz labāku pasauli. - Bet kādēļ jūs sakāt, ka es būtu nokāvis Maiju? - Kādēļ jūs tā apvainojat mani, kam jau tā grūti? Notiesājat mani, mokat mani, es visu labprāt panesu, jo dzīve bez viņas man nau vairs vērta dzīvot, bet kādēļ jūs apvainojat mani un līdz ar to arī viņu?!

(Tiesas kalpi tuvojas. Heilam ar moku rīkiem.)

ŠILDHELMA KUNDZE

Cienījamie tiesnešu kungi, nemokat jel nevainīgu, sagrauztu cilvēku! Esat taču cilvēki! esat žēlīgi!

HEILS

Mīļā kundze, lai viņi nāk, lai dara savu darbu! Mokas un nāve man būs cienīgs atalgojums par to, ka _es nepratu glabāt to dārgo mantu, kas bija nodota manās rokās.

FRĪDA

(Iznāk laukā no ļaužu vidus.)

Nau vainīgs! nau vainīgs! - Nemokat viņu! (Uz Heilu.) Aizstāvies! aizstāvies!

HEILS

Es negribu aizstāvēties, es esmu vainīgs! Neceri uz mani, Frīda! Es nekad tevi neprecēšu.

TIESNESIS

(Uz Frīdu.)

Kā tu zini, ka Heils nau vainīgs? Kādi tavi pierādījumi?

FRĪDA

Viņš nau vainīgs, viņš labs cilvēks. Apžēlojaties!

TIESNESIS

Ej vien, kad tu nekā nezini; kad tu viņu cerēji kā līgavaini.

FRĪDA

(Atkāpjas ļaudis.)

ŠILDHELMA KUNDZE

Tiesnešu kungi, neļaujat man, vecai sievai, velti lūgties un raudāt! Atstājat sveikā to lāga cilvēku! Vai jums nepietiek, ka mirusi Maija, vai jāaiziet bojā arī viņas līgavainim? Diezgan asiņu!

PIESĒDĒTĀJS

Asins par izlietu asini!

ŠILDHELMA KUNDZE

Diezgan asiņu! diezgan asiņu! Apžēlojaties!

ĻAUDIS

(Arī sāk lūgties, sievietes raud.)

Apžēlojaties! apžēlojaties!

TIESNESIS

(Aprunājas klusi ar abiem piesēdētājiem, kuri grib mocīšanu.)

Kad abi piesēdētāju kungi uz likuma pamata pieprasa mocīšanu, tad man to jānolemj. - Tiesas kalpi, stājaties pie darba!

FRĪDA

(Izlaužas no ļaužu vidus un no tiesas kalpiem un nostājas tiesas galda priekšā.)

Man ir pierādījumi, ka Heils nau vainīgs: nupat atrada alā zobenu:; liekat to atnest.

TIESNESIS

Lai atnes to zobenu!

Ceturtais skats

T i e s a s   k a l p s   ienes uz dēļa uzliktu zobenu.

ĻAUDIS

Skat! skat! zobens! - Tas jau poļa zobens! - Skat! skat!

TIESNESIS

Kas to zobenu atrada, kur un kad?

VIENS KARA KALPS

Es atradu vakar Labvīra alā, strautiņā iemestu, šo zobenu.

TIESNESIS

Kādēļ neteici tūdaļ par atradumu?

KARA KALPS

(Skatās uz Frīdu.)

Jaunkundze man teica, lai es sakot, kad man prasīs.

TIESNESIS

(Uz Frīdu.)

Kādēļ neteicāt tūdaļ?

FRĪDA

Es cerēju, ka jūs tāpat nevainību attaisnosat. Ar šo šo zobenu arī var būt nokauta tā meitene.

TIESNESIS

Piesēdētāju kungi, vai ar šo zobenu var būt nokauta Maija Greif? Jūs jau izmeklējāt un teicāt, ka ar cirvīti viņa var būt nokauta.

PIRMAIS PIESĒDĒTĀJS

Nokaušanu var izdarīt arī ar šo zobenu, un tas var būt pielietots arī pie nokautās, bet skaidrību mēs dabūsim tikai tad, kad pielietosim moku rīkus pie noziedznieka.

OTRIS PIESĒDĒTĀJS

Pilnīgi manas domas: mocīt vajga, tas labi vienmēr un visur!

TIESNESIS

Pagaidat! - (Uz kara kalpu.) Kam tas zobens?

KARA KALPS

(Cieš klusu, paskatīdamies uz Frīdu.)

BALSIS NO ĻAUDĪM

Tas ir poļa zobens.

ŠILDHELMA KUNDZE

Tas var būt standartjunkura Jakubovska zobens. Jakubovskis bija straujš un mežonīgs, tas var būt vainīgs.

PIESĒDĒTĀJI

Mēs prasām asās napratināšanas pielietošanu! - Likuma un taisnības vārdā! - Meklējot citu vainīgo, nevajaga palaist šo, kas jau rokā!

TIESNESIS

(Nemierīgs.)

Heil, nu runājat! attaisnojaties!

HEILS

(Bez līdzdalības.)

Mau ko teikt.

TIESNESIS

(Piepeši pieceļas kājās.)

Es nolemju taisnības izmeklēšanai pielietot visdrošāko un labāko līdzekli: lai nokautā pati liecina par sevi un savu slepkavu! - Tiesas kalpi, ienesat mironi Maiju Greif!

(Ļaudīs kustība, nemierīga gaidīšana un sačukstēšanās. Tiesnesis priecīgi berzē rokas. Šildhelma kundze viņam klusi pateicas, tikai Heils pats nepriecājas, bet uztraucas.)

Piektais skats

K a l p i   ienes uz nestuves   M a i j u.

ĻAUDIS

(Piepeši apklust, tad uztraucas, daudzi sāk raudāt.)

Maijiņ, mīļā! Maijiņ! - Mūsu Maijiņa atkal pie mums! - Maijiņ, ko viņi tev padarīja! - Maijiņ, visu labā, mūsu saulīte! - Kas nu mūs priecinās? Kas mūs apžēlos! - Tā, kas citus žēloja, tā no cita nau žēlota! - Ko jūs, zvēri, viņai padarījāt? - Ko viņa bij noziegusies, ka viņu nokāva? Polis! - polis! - Tas junkurs! Mūsu Maijiņa!

TIESAS KALPI

(Noliek nestuves tiesas galda priekšā.)

ĻAUDIS

Neliekat tur! - Liekat Maijiņu goda vietā! - Tur, uz pārvaldnieka paaugstinājuma!

TIESAS KALPI

(Novieto nestuves uz paaugstinājuma.)

TIESNESIS

Apmierinājaties, ļaudis! - Turpināsim tiesas izmeklēšanu! - Heil, atbildat tagad tiesas un nokautās priekšu, vai jūs esat viņu nokāvuši? Ejat tur klāt!

HEILS

(Sadrebinājas, kad ienes Maiju, stāv, rokas acu priekšā; kad nestuves noliktas uz paaugstinājuma, viņš tām tuvojas.)

TIESNESIS

Heil, ejat klāt! Tad pati nokautā izspriedīs par jums. Kad jūs teiksat, ka neesat vainīgs, un nokautās brūce sāks asiņot, tad jūs esat slepkava. Ejat k1āt un sakat, vai esat viņu nokāvis?

HEILS

(Pieiet pie paaugstinājuma.)

Maijiņ, tu visu labākā, tu svētā, es esmu vainīgs, es nepratu tevi pasargāt no šīs pasaules, - bet tu man sniedzi savu roku, tu man piedotu un sniegtu arī tagad vēl savu roku, tu esi tik laba!

(Viņš nometas ceļos uz paaugstinājuma, kurš sakustas.)

(Maijas roka piepeši no nestuves malas nokaras pret Heilu.)

HEILS

(Piepeši iekliedzas.)

Maijiņ! - Tava roka! - Tu man piedod!

ĻAUDĪS

(Liels uztraukums.)

Viņa. sniedz tam roku! - Maija ij mirusi mūs neaizmirst! - Brīnums! brīnums! - Maija svētā! - Brīnums! Heils nau vainīgs!

TIESNESIS un PIESĒDĒTĀJI

(Uzlēkuši kājās un pārbrīnījušies.)

TIESNESIS

Nu vainīgs!

PIRMAIS PIESĒDĒTAJS

Ko tu nu teiksi!

OTRAIS PTESĒDĒTĀJS

Žēl gan.

ĻAUDIS

(Priecīgi, skaļi.)

Nau vainīgs! nau vainīgs! - nau vainīgs! Maija pati izglāba Heilu.

Sestais skats

PĀRVALDNIEKA SULAINIS

(Ienāk un griežas pie Šildhelma kundzes.)

SULAINIS

Kundze, mazā Lienīte ir atvesta; vai vest šurp?

ŠILDHELMA KUNDZE

Ved šurp! ved šurp! - - (Sulainis aiziet.) - Tiesneša kungs, atrasta Greifa mazā meitiņa, kas bija Maijai līdzi alā. Es liku viņu atvest.

TIESNESIS

Atvest Greifu Lienīti.

TIESAS KALPI

(Ieved Lienīti.)

LIENĪTE

(Tūliņ sāk stāstīt, nenogaidījusi uzaicinājuma.)

Es aizvedu Maijiņu uz Labvīra alu - es gribēju redzēt, kā viņa skūpstīsies ar standartjunkuru, ar poli, bet polis sāka viņu tūliņ sist, kam viņa nemīlot, un tad viņa deva viņam lakatu, lai palaižot vajā, un tad viņa nolieca galvu, un tad polis ar zobenu nocirta viņai galvu, un tad pats sāka kliegt un iesvieda zobenu strautiņā, un pats aizskrēja, un Skudrītis arī sāka kliegt, un es arī sāku kliegt, un tad es iznācu ārā no paslēptuves, un tad es lūdzu Maijiņu celties augšā, un, kad es viņu glaudīju, tad viņa iekrācās un man palika bail, un es arī aizskrēju projām, lai nesacītu, ka es viņu ar zobenu nokāvu! Un es viņai puķes uzliku.

ŠILDHELMA KUNDZE

Ko tu stāsti, Lienīt, ko tu sadomāji savās bailēs?

TIESNESIS

Bērns samulsis. No viņa nevar nekā saprast. Par ko tad Maija galvu turēja, lai cērt? Kas tas par lakatu? Atbildi, kā pienākas.

LIENĪTE

Es neesmu vainīga, lakatu deva Heils, es nedevu lakatu, es tik aiznesu vēstuli, es neesmu vainīga.

(Sāk raudāt.)

Septītais skats

P ā r v a l d n i e k a   k a l p s   ienāk.

KALPS

Nāk pārvaldnieka kungs!

PĀRVALDNIEKS ŠILDHELMS

(Tiek ienests uz nestuvēm.)

TIESNESIS un PIESĒDĒTĀJI

(Pieceļas un apsveic viņu, tāpat ļaudis.)

PĀRVALDNIEKS

Sveiki visi! - Tiesnešu kungi, man ir jums jādod liecība Maijas Greif lietā. Pie manis nupat, kad es gulēju slims ar savu salauzto kāju, atnāca Skudrītis un ar lielām vaimanām atzinās, ka apsūdzētais Heils neesot vainīgs, bet vainīgs esot viņa, Skudrīša, biedris, standartjunkurs Ādams Jakubovskis.

ĻAUDIS

(Liela kustība.)

Vai redz nu! - Ko es teicu! - Patiesība nāk tomēr gaismā! - Polis, polis! Kādēļ to neķēra tūliņ rokā?

FRĪDA

(Ļaužu vidū, uz priekšu panākdamās.)

Polis vainīgs! Viņš ieviļināja Maiju alā.

BALSIS NO ĻAUDĪM

Un tu poļa mīļākā un palīdzētāja.

PĀRVALDNIEKS

Klusat, ļaudis! - Tiesnešu kungi, Skudrīti es liku apcietināt un nodevu to tiesas rīcībā.

TIESNESIS

Atvest Skudrīti.

PĀRVALDNIEKS

Pagaidat drusku, tiesneša kungs! Skudrītis ir ļoti uztraukts, un no viņa ir grūti ko saprotamu izdabūt, viņš ļoti baidās no tiesas un man kā savam priekšniekam uzticas vairāk. Es jums, tiesas kungi, vispirms atstāstīšu, ko viņš man atzinās; tad pēc jūs varēsat no viņa paša mutes dabūt apstiprinājumu.

TIESNESIS

Lūdzu, stāstat, pārvaldnieka kungs!

PĀRVALDNIEKS

Stāsts ir gandrīz neticams, un es pats nebūtu ticējis, kad nebūtu redzējis Skudrīša sirdsapziņas mokas. Standartjunkurs Ādams Jakubovskis ir nevaldāmas dabas, stiprinieks, dzērājs, sieviešu pavedējs, straujš, karstgalvis ar tumšu pagātni. Pie poļiem būdams, sakāvis par kādu rājienu savu priekšnieku; tad atbēdzis pie manis, bet es viņu arī drīz būtu atlaidis. Standartjunkurs nu gribējis pavest arī Maiju Greif; kad tā pretojusies, tad ar Skudrīša un kādas sievietes palīdzību aizviļinājis Maiju uz alu, kur gribējis ar varu panākt savu nolūku. Būtu arī panācis, jo Skudrītis ar būtu palīdzējis pieveikt jaunavu, bet tad noticis kas gluži neticams: Maija solījusi viņam savu lakatu, kuram esot burvja spēks, nesējs tiekot neievainojams. Standartjunkurs, māņticīgs būdams, tam noticējis - vēl vairāk tad, kad Maija piedāvājusies, lai pie viņas kakļa izmēģinot. Viņa turējusi galvu, un Jakubovskis cirtis ar zobenu un tā nonāvējis Maiju, - Maija labāk zaudējusi savu dzīvību nekā savu nevainību.

(Mirklis vispārēja pilnīga klusuma.)

HEILS

(Iekliedzas.)

Maija, Maija, tu svētā! svētā! Un es tev neticēju! Tu svētā, svētā! Kā !ai es izpērku savu grēku!

(Sievietes sāk skali raudāt, arī vīrieši nenociešas; pats tiesnesis tikko spēj savaldīties.)

KĀDA BALSS NO ĻAUŽU VIDUS

Viņa, labprātīgi iedama nāvē, mūsu visu grēkus ir uzņēmusi uz sevim un izpirkusi!

OTRA BALSS

Karš bija nokāvis taisnibu, taisniba pacejas atkal dzīva no mirušās Maijas miesām.

Astotais skats

S k u d r ī t i s   ielaužas iekšā un, caur sargiem izspraukdamies, pieskrien pie Maijas nestuvēm.

SKUDRĪTIS

Maija! Šventa Maija! Pie tavām kājām nometos zemē! Neatstum manis, necienīga verga! Mana roka būtu palīdzējusi tevi slepkavot, tu mani pasargāji no grēka! Šventa Maija! Šventa Maija!

(Ceļos rāpo pa paaugstinājumu, sit ar galvu pret grīdu; visu laiku paliek ceļos.)

TIESNESIS

Ko tu esi darījis, Skudrīti, saki visu!

SKUDRĪTIS

Viņa teica: «Cērt man!» Lakats dara neievainojamu; - un es noticēju, bet viņa glāba sevi, nāvē iedama. - Ādams palika kā dumjš un traks, kliedza: «To es nedomāju, es biju traks zvērs!» un, kad es viņu mierināju, viņš man uzsauca: «Nenāc man tuvu, es tevi nožņaugšu!» - Pans Ādams nevar dzīvot! Mans mīļais pans nevar dzīvot!

TIESNESIS

Kur ir tavs pans?

SKUDRĪTIS

Tepat jau vien ir. Viss vina lepnums salauzts, viņš baidās nākt iekšā tāpat kā es, pazemīgais kalps. Ādam! pane Ādam! Nāc iekšā!

Devītais skats

Ā d a m s   J a k u b o v s k i s   ienāk; ļaudis visur vairās no viņa un dod ceļu.
Jakubovskis, tērpies kā uz parādi, iet taisni uz Maijas nestuvēm.

LIENĪTE

(Stājas viņam ceļā un iesit viņam ar dūrīti.)

Tu nekrietnais! Tu viņu mīlēji, bet nositi! - Še tev, nekrietnais!

JAKUBOVSKIS

Lienīte mani notiesā, - topi, jaunatne, labāka par mani.

(Kad viņš pieiet pie nestuvēm, ļaudis sakustas.)

ĻAUDIS

Skatat! skatat! - Mironis sāk asiņot! Maija asiņo! - Slepkava, neej klāt! - Slepkava, nost! (Draudoši paceļ rokas.) Brīnumi! brīnumi!

JAKUBOVSKIS

Maija, tu mani atraidīji! Es uzņemšu sodu. Tev tiesība sodīt. Bet es cerēju, ka tu piedosi man un nesodīsi kā jaunatne! Jo es tomēr tevi esmu mīlējis.

ĻAUDIS

(Sauc.)

Asins apstājas! - Asins apstājas, - viņa piedod! - Svētā, svētā!

JAKUBOVSKIS

Tu piedod, Maija! - Tu svētāl Tu otrreiz mani uzvarēji - labs uzvar! Tev taisnība.

(Sabrūk savā lepnumā, sāk skaļi raudāt.)

ĻAUDIS

(Raud arī līdzi, vispārējs žēlums.)

JAKUBOVSKIS

Sveika, svētā Maija!

(Viņš nošaujas.)

(Vispārējs nomierinājums.)

TIESNESIS

Vainigais sodījis pats sevi. Tiesai atliek nolemt viņa mironi līdz ar noziedzīgo zobenu aprakt dziļākā purvā. Skudrīti sodīt ar nāves sodu.

HEILS

Tiesneša kungs, nesodat ar nīvi Skudrīti, lai viņa asinis neaptraipa Maijas asinis. Lai viņš atstāj tikai šīs zemes robežas! Tā es sodu arī pats sevi, aiziedams trimdā.

TIESNESIS

Tiesa aiziet taisīt spriedumu!

(Tiesnesis un piesēdētāji aiziet.)

Desmitais skats

T i e   p a š i,   bez tiesnešiem.

HEILS

Mīļie ļaudis un draugi! Es aizeju savā zemē! Paliekat sveiki, pieminat mani labā! Lai jums labāk klājas nekā man, nelaimigajam, kas pats bija vainigs. Es paņemu sev trimdā līdzi lāsi no Maijas asins.

(Viņš lakatiņu iemērc Maijas asinīs.)

FRĪDA

(Nomezdamās pie viņa ceļos.)

Es esmu sodita visvairāk; es noziedzos un nesasniedzu savu mērķi. Tu aizej no manis, es negūstu tevi ne ar kādiem upuriem un noziegumiem. Tev paliek viņas asinis, man paliek tik mana ļaunā sirdsapziņa. Sniedz man jel roku kā Maija tev!

HEILS

(Sniedz roku.)

Paliec sveika, Frīda. Mēs visi ciešam, katrs savām asarām, - (Pakrīt ceļos.) - Maija! Maija! Maija!

ĻAUDIS

(Raudot.)

Maija! Maija! Maija!

(Priekškars.)