RAINIS
MUŠU ĶĒNIŅŠ
BĒRNU PASAKA PIECOS CĒLIENOS
PIRMAIS CĒLIENS
Vienkārša bērnu istaba, kailas sienas, balts koka galds, trīs bērnu gultiņas gar
sienām, četri krēsli.
Vakars.
Vājš karlampas apgaismojums.
*
(Trīs skolas zēni: B r i ģ i s, gadu 14, paliela auguma, G r u ņ ķ i s, gadu 11, arī liela auguma, L i d i s, gadu 12, mazāks. - Meitene M u d ī t e, arī apmēram 12 gadu. - Visi bērni mācās no galvas, gan dudinādami, gan balsi skaitīdami, klanīdamies un rokām, kājām strādādami. B r i g i s un G r u ņ ķ i s sēd pie galda, M u d ī t e pie savas gultiņas krēslā, L i d i s staigā apkārt.)
*
(Pēc brīža.)
LIDIS
(Pilnā balsī.)
Es jau iešu! es jau būšu!
Es par visiem pirmais esmu!
(Palēkdamies.)
Drīz jau mākšu, drīz jau mākšu
Visu gabalu no galvas.
BRIĢIS
Klusi! Klusi! Ko tu kliedz?
GRUŅĶIS
Ko tu neļauj citiem mācīt?
LIDIS
Ko tu gribi? Ko tev daru?
Nepiedūru tev ne pirksta.
BRIĢIS
Tu vēl runāsi te manim!
(Grasās Lidi sist, klūp pār krēslu.)
LIDIS
Eče! eče!
BRIĢIS
Gan tev došu!
LIDIS
(Neklausīdamies uz Briģa draudiem, uzaicinādams.)
Bērni, - tas, kas pirmais māks,
Tas lai dabū ķēniņmeitu!
MUDĪTE
Es tad būšu ķēniņmeita!
Es tam sniegšu savu roku.
BRIĢIS
Nē, tev manim jāsniedz roka:
Tu man esi saderēta.
LIDIS
Saderēsim! saderēsim!
Es tev atņemšu kā nieku.
BRIĢIS
Gudrais tu! tev viegla galva: -
Nē, - būs pirmais, kas visstiprais!
GRUŅĶIS
To vēl redzēs, kurš tas stiprais.
BRIĢIS
Es jau visus apsitīšu!
LIDIS
Nāc nu laukā, lielo lempi!
Es tas stiprais -
(Tura roku pretī Briģim; tas sit, bet Lidis aiztura viņa roku, un pakrīt.)
Eče! eče!
*
(Ienāk M ā t e.)
MĀTE
Ko jūs, bērni, trakojat?!
BRIĢIS
(Uz Lidi rādīdams.)
Viņš ir vainīgs! Mani kava.
MĀTE
Kā lai mazais lielo kautu?
MUDĪTE
(Uz Lidi rādīdama.)
Viņš jau lielās stiprais esam.
MĀTE
Vai jau skolas darbi beigti?
GRUŅĶIS
Kad būs maize?
MĀTE
Kad būs darbi?
LIDIS
Māt, kas pirmais darbus beigs,
Tam būs lielā sviesta maize?
MĀTE
Labi, labi, - mācat vien!
MUDĪTE
(Uz Lidi rādīdama.)
Māt, viņš teic: kas pirmais māks,
Tas lai dabū ķēniņmeitu, -
Nu grib labāk sviesta maizi!
MĀTE
(Uz Lidi.)
Nu - vai ķēniņmeit' vai maizi?
LIDIS
Nu - tad labāk ķēniņmeitu, -
Bet tā lielā sviesta maize
Tad jau kritīs viņai: Mudei.
BRIĢIS
Gudrais! Mude ķēniņmeita,
Ņems ij to, ij maizi līdzi.
Nē, māt, man dod lielo maizi. -
GRUŅĶIS
Es tas lielākais, man gribas.
MĀTE
Nu, un, Mudīt, ko tad tevim?
MUDĪTE
Man to medu, kas uz maizes.
MĀTE
Gudri jūs man esat, bērni.
Nu, tad mācat tikai krietni.
LIDIS
Drīz jau māksim.
MĀTE
Netrokšņojat!
Nekaujaties savā starpā!
Rīt tad ārā palaidīšu:
Sniegā labi patrakoties.
(Aiziet.)
*
(B ē r n i atkal visi mācās dudinādami; piepeši iekliedzas L i d i s.)
LIDIS
(Lielīgā balsī.)
Es jau māku! es jau māku!
Visu gabalu no galvas!
Es tas pirmais! es tas ķēniņš!
Nu tu mana ķēniņmeita!
(Saķer viņu aiz rokas un rauj pie sevis.)
MUDĪTE
Laid man mieru! - Ej ar lelli!
Es vēl ne'smu izmākusi.
LIDIS
Lelle muļķe, es grib' tevi!
Ko ar maziem bērniem darīt?
MUDĪTE
Stāsti viņiem pasaciņas!
LIDIS
(Iejūsminādamies.)
Ak! man gluži jauni stāsti!
Tikko šorīt izlasīti!
Maziem bērniem nestāstāmi.
BRIĢIS
Klusu! jūs tur!
LIDIS
Šis vēl nemāk!
Tavu grūtu krama galvu!
(Uzsit viņam uz galvu.)
BRIĢIS
(Uzlēkdams, bet atkal tūliņ apsēzdamies.)
Nost, es saku! - Kas šim nekait:
Skolotāju mīlulītis!
LIDIS
Kas lai tevi, aunu, mīl?
BRIĢIS
Pag, es teikšu! gan tev būs!
Gan tev rādīs klasu dāma.
Šis te mani sauks par aunu!
LIDIS
(Sabaidās un manāmi saraujas, bet tad:)
Ej par spiegu, kad tev tīk!
Bail nau tavas klasu dāmas.
(Lēkādams un runā pāriedams uz citu priekšmetu.)
Es tik iešu! es tik būšu!
Tad jūs visi brīnīsaties.
MUDĪTE
Mēs jau tagad brīnāmies:
Cik tev brīnum liela mute!
LIDIS
Kad man ira liela mute -
Tevi aprīšu kā mušu!
MUDĪTE
Pielūko, ka mušas vien
Tevi pašu neaprītu!
LIDIS
(Atkal iedūšojies.)
Mušas, meitas, klasu dāmas,
Kas tās man? - Vēl ziemu mušas!
(Dzen nost.)
MUDĪTE
Skat, cik dūšīgs baiļu Mikus!
LIDIS
Es ar visām galā tikšu!
MUDĪTE
Galā netiks tev nevienas -
Ij ne mušu līgaviņas.
LIDIS
Nebūs mušas, ņemšu tevi!
(Ķer viņu, tā atgrūž nost.)
MUDĪTE
Lika drusku pagaidīt!
BRIĢIS
(Vēl mācīdamies, padzirdis runu, starpā.)
Es, kad kādu mušu ķeru,
Tūdaļ spārnus rauju nost.
MUDĪTE
Nedrīkst mušām spārnus raut!
Kā tev būtu, kad tev rautu?
GRUŅĶIS
(Mācīdamies vēl, paceldams galvu.)
Man gan neraus: spārnu nava.
Joks, kā muša rāpj bez spārniem!
LIDIS
Muļķi esat abi divi!
Vai tik vien ar mušām joka?
MUDĪTE
Ko tad pats tu izdarītu?
Jaunas blēņas izdomādams.
LIDIS
Es tās mušas, cik te ira,
Visas jūgtu spārnu ratos,
Lai tās mani nes pa gaisu.
MUDĪTE
Paskat, ko šis izdomājis!
LIDIS
Tad man pašam lidmašīna,
Kur es gribu, tur es braucu,
Vai uz Jelgavu, vai Spilvi,
Vai uz Berlīni, vai Bausku.
Ritens rūks, un spārni spīdēs,
Visi vēji pakaļdzīsies,
Kauks un svilps, un laidīs aidās,
Pūzdami un elsodami. -
Visi paliks nopakaļis,
Ij ne lodes nepanāks,
Ij ne Kāravs, ij ne Krancis,
Ij ne niknā klasu dāma.
MUDĪTE
Kurp tad tu tā gaisā skriesi?
GRUŅĶIS
(Uztrūkdamies, runā, galvu nepaceldams, un atkal dudina.)
Es ar iešu! es ar iešu!
MUDĪTE
Es sariešu, - ko tu riesi?
Nesarej tu tikai manis!
GRUŅĶIS
(Mehāniski.)
Es ar iešu!
BRIĢIS
Klusi, Gruņķi!
Ko ar tādām runās laidies?
MUDĪTE
Es sariešu, es sariešu -
Es tev zobus izķīlāšu.
BRIĢIS
Klusat!
MUDĪTE
(Pēc maza brīža.)
Nu es arī māku!
Visu gabalu no galvas.
Trīsreiz grāmatu pa pieri, -
Tad vairs neizies no galvas.
LIDIS
(Staigā pa istabu apkārt, mušas ķerdams gar sienām.)
Aidā!
MUDĪTE
Kurp tu gaisā skriesi?
LIDIS
Aidā, aidā!
MUDĪTE
Saki! saki!
LIDIS
Ak tu veiklums! Visas projām.
MUDĪTE
Mušu medniek, kur tu skriesi?
LIDIS
Kur es skriešu? - Tāli, tāli,
Tur, kur zaļas pļavas plešas,
Tur, kur pavasars un puķes,
Tur, kur saule palmas šūpo - -
MUDĪTE
Ārā sniegs un sals, un ziema -
LIDIS
Tur es skriešu tāli, tāli -
Tur, kur nesniedz sals un ziema,
Tur, kur snieg tik ābeļziedi. -
MUDĪTE
Kā tu zināsi turp aizskriet?
LIDIS
Ceļu rādīs manim saule,
Tecēs tā kā zelta kamols
Man pa priekšu spīdēdama.
MUDĪTE
Tad jau zināsi gan ceļu.
LIDIS
Mēnestiņš ar zvaigžņu bērniem
Līdzi skries man lēkādami,
Kreisā pusē turēdamies.
MUDĪTE
Es ar iešu, es ar iešu!
Es ar zvaigznēm līdzi lēkšu.
LIDIS
Pielūko, ka nenokrīti,
Tā kā zvaigznes allaž nokrīt.
GRUŅĶIS
Es ar braukšu! Brauksim visi!
BRIĢIS
Es tas kučiers, - tad es braukšu.
Kā es kapāšu tad zirgus!
MUDĪTE
Nedrīkst kapāt!
BRIĢIS
Kučiers drīkst.
LIDIS
Zirgi tevi sviedīs ārā.
MUDĪTE
(Uz Briģi.)
Nebrauksi, - tu neizmāki!
BRIĢIS
Kas tev daļas?
(Sit Mudīti.)
MUDĪTE
Ko tu kaujies?
LIDIS
(Sit Briģim.)
Ko tu kaujies?
BRIĢIS
Ko tu maisies?
LIDIS
Tā ir mana ķēniņmeita:
Es jau pirmais izmācījos!
BRIĢIS
(Ironiski.)
Liela lieta!
GRUŅĶIS
(Vēl mācīdamies, nu paceldamies.)
Izkaujaties!
Kurš tad uzveiks, tas to paņems.
MUDĪTE
Tā vis neņems, kā jūs gribat.
Es sev pati izvēlēšos.
LIDIS
Man tu krīt' kā ķēniņmeita,
Es jau pirmais izmācījos!
(Rauj Mudīti pie sevis, tā pretojas sīvi un iesit viņam.)
MUDĪTE
Ej tu nost! es negrib' tevis!
Ko šis lielās! Kas tu esi?
LIDIS
Es ar vari tevi ņemšu!
(Grasās Mudīti sagrābt.)
BRIĢIS
(Sagrābj arī Mudīti, draud Lidim.)
Pagaid', puisi! ne tik aši!
MUDĪTE
Varas Ņēmējs! Nu tev knipis!
Mūžam nebūšu es tava.
Tad jau labāk Gruņķi ņemšu,
Tas tik kluss un čakli mācās.
LIDIS
(Dusmīgi, izšķirdamies.)
Ņem tad arī savu Gruņķi!
Kluss kā visi čaklie muļķi.
Nu es neņemšu vairs tevis,
Kaut tu lūgtos.
BRIĢIS
(Ironiski.)
Vai, cik žēl būs!
LIDIS
(Lielīgi.)
Žēl jums visiem būs! gan redzēs!
Man ir gluži citas domas;
Jums to, muļķiem, neizdomāt.
Jūs neviens man ne'sat vajdzīgs.
MUDĪTE
Ak tu tavu lielīšanos!
Mute Rīgā, pats tup pelnos.
LIDIS
Kam man Rīga? Kas man Mude?
Klusu visi! uzklausaties!
BRIĢIS
Nu nāks šāviens.
GRUŅĶIS
Man nau vaļas.
LIDIS
Nu es braukšu tagad projām,
Jūs vairs manis neredzēsat.
BRIĢIS
(Pārsmejoši klanās.)
Mojen! mojen!
MUDĪTE
Miers būs mājās.
LIDIS
Miers jums būs, līdz apputēsat
Kā zem gultas vecas kurpes.
Tad būs beigas.
BRIĢIS
Ziemas muša,
Skriesi, kaktā sapelēsi.
LIDIS
(Aizraudamies.)
Braukšu, kaušu visus velnus,
Kas stāv ceļā pavasarai;
Visus milžus izšķaidīšu,
Siltu sauli atvedīšu.
MUDĪTE
Tad es tevim roku sniegšu.
(Sniedz roku.)
LIDIS
Tad es šitā atsitīšu.
(Atsit roku.)
Tad man princese sniegs roku,
Ķēniņš pats pie galda vedīs.
BRIĢIS
Lūk!
LIDIS
Man kalpos klasu dāma,
Pasniegs manim sviesta maizi,
Dziļi pretī klanīdamās,
Virsū liks vēl piparkūku.
BRIĢIS
Klasu dāma piekaus tevi,
Kad es visu pasacīšu, -
Tevim liks tā kaktā stāvēt,
Princesi tā atdos manim.
LIDIS
Tad es nebraukšu, brauc pats!
Kur tev, muļķim, ceļu atrast?
Es tad labāk - kurpnieks būšu:
Jaunkundz, kādas kurpes gribat?
(Nometas ceļos pie Mudītes, it kā mēru ņemdams kurpēm.)
Augstiem papēžiem? nu, protams!
Vai ar saitīti vai bešu?
BRIĢIS
Es tad meistars!
LIDIS
Nē, tu zole,
Es tad tevi izklapēšu.
(Parauj Brigi un grib klapēt, kaujas.)
*
(Ienāk M ā t e ar vakariņu sviestmaizītēm.)
MĀTE
Atkal, bērni, kaujaties.
(Uz Lidi.)
Vai tu rimsies, mazais seskis?!
LIDIS
Es ne seskis, kurpnieks esmu,
Viņš ir zole -
MĀTE
Kas tev prātā?
LIDIS
Nu es viņu izklapēju.
BRIĢIS
Es gan tevim parādīšu.
(Kaujas.)
MĀTE
Rimstat, rimstat, nedarbnieki!
(Izšķir viņus.)
Vai tad skolas darbus beidzāt?
LIDIS
Beidzu, beidzu es kā pirmais.
MUDĪTE
Beidzu arī, visu māku.
BRIĢIS
Es būt' arī izmācījis,
Šis tik mani notraucēja.
(Rāda uz Lidi.)
LIDIS
Tāds grib braukt ar gaisa ratiem,
Kučiers pats vēl nezin ceļa!
MĀTE
Vai tu zini gaisa ceļu?
Gaisagrābslis, dēls, tu esi.
LIDIS
Zinu, zinu gaisa ceļu:
Vajga tikai braukt pa saulei,
Rādis jaunais mēnesītis,
Ragus saceldams uz priekšu.
BRIĢIS
Es zin' arī, labāk zinu,
Mēness manim rādīs arī.
LIDIS
Tādam rādīs! Ko tev rādīs?
Mēness rādīs tevim - mēli.
(Briģis kauj Lidi.)
MĀTE
Nekaujaties, neķildojat!
Lūk, kā drēbes sadraiskātas!
Ko jums sacīs klasu dāma,
Kad jūs redzēs tādus nākam?
GRUŅĶIS
(Vēl pie grāmatas sēdēdams.)
Viņš jau teic, ka klasu dāmas
Ij nemaz vairs nebaidoties.
MUDĪTE
Tā jau Lidi apkalpošot.
LIDIS
Nu, kad es jums ķēniņš tikšu -
MĀTE
Vai tu redzt Kāds šis būs ķēniņš?
Greizu krāgu, buktes bikses!
(Pieiedama pie Gruņķa.)
Vēl tu, dēliņ, neizmāki?
Galva vāja, māga laba.
GRUŅĶIS
Dod man maizi.
MĀTE
Ēdat, bērni!
(Uz Lidi.)
Tev, kā pirmam, medus vairāk.
(Aiziet.)
*
LIDIS
Kur man lielā sviesta maize?
Kur man paliek ķēniņmeita?
(Viņš paliek bēdīgs sēdot, neaiztikdams savu sviestmaizi.)
(C i t i b ē r n i aši apēd savas maizes un kāri nolūkojas uz viņa maizi.)
MUDĪTE
Dod man medus, tu jau ķēniņš!
LIDIS
Laid man mieru! ej tu nostu!
GRUŅĶIS
Dod man maizes, kad tu ķēniņš!
BRIĢIS
Dod man visu, es tas milzis!
(Grasās ņemt.)
LIDIS
(Uzlec kājās.)
Tevi bedrē likšu iemest!
Baidīkli tev uztaisīšu.
Medus maizi paglabāšu,
Būs ko rīkot galma dzīres.
(Noliek maizi attālāk uz savas gultas malas.)
GRUŅĶIS
Glabā, glabā!
LIDIS
Gruņķi, slotu!
Mudi, atnes pasolīti!
MUDĪTE
Kas tur būs tev?
LIDIS
Padod brunčus!
MUDĪTE
Es jau zinu.
LIDIS
Padod diegu!
(Viss, kas prasīts, top atnests.)
BRIĢIS
Tas būs suns.
MUDĪTE
Vai sunim brunči?
BRIĢIS
Brunčos kož viņš.
MUDĪTE
Biksās kož viņš.
LIDIS
Lineālu!
GRUŅĶIS
Tā būs būda,
Varēs ielīst tur un gulēt.
MUDĪTE
Es jau domāju, ka zinu:
Tievā Liza, nu ne nieka.
LIDIS
Dod man jaku! Dod man bļodu!
Spalvas kātu! - Tas būs deguns.
BRIĢIS
Nu es zinu: tas būs cilvēks.
LIDIS
Gudris esi, - dod man rīksti!
GRUŅĶIS
Nedod rīkstes! Kas var zināt?
MUDĪTE
Nu es zinu: klasu dāma!
(Lidis ir uztaisījis no dažādām atnestām un citām lietām neveidīgu lelli, kuru nostāda pie sienas.)
BRIĢIS
Vai man! vai man!
GRUŅĶIS
Bēgsim, bēgsim!
LIDIS
Ko jūs bēgat? Labrīt, kundze!
(Klanās un ķer sev aiz matiem, it kā noņemdams cepuri, kuras tam nau galvā.)
MUDĪTE
Labvakaru mēs jums vēlam!
Taisām lielo reveransi.
(Tupstas un lokās.)
LIDIS
Sakat visi labu rītu!
BRIĢIS
Labu rītu!
(Kāju pievilkdams.)
GRUŅĶIS
Man ir bailes.
LIDIS
Muļķis esi, nau jau dzīva.
BRIĢIS
Labu rītu! - Eče! eče!
(Viņš rāda lellei garu degunu.)
GRUŅĶIS
(Piepeši iesaucas.)
Vai man, viņa pakustējās!
MUDĪTE
(Uz Briģi.)
Lūk, ko nu tu padarīji?
Degunu tai parādīji!
Pats tās mīluls!
BRIĢIS
(Klusi.)
Neredzēja.
LIDIS
Nu tu sargies, lielais milzi!
Kad tu blēņas padarīsi,
Tūdaļ viņa pakustēsies.
BRIĢIS
(Šaubīdamies, bet tomēr baidīdamies.)
Es jau?!
(Atiet tālāk nost. Lidis paliek viens.)
LIDIS
Nu es varu paēst.
(Viņš lēni apgriežas un domīgi iet uz savu gultiņu.)
MUDĪTE
(Baida citus bērnus ar lelli.)
Bu! bu! bu! - lūk, pakustējās!
BRIĢIS
Mani tu jau nebaidīsi!
GRUŅĶIS
(Tuvojas lellei un aizskar rīkstes.)
Rīkstēm lai var piedurt pirkstu.
MUDĪTE
(Skaļāk.)
Bu! bu! bu! bu!
BRIĢIS
(Dusmīgi.)
Kas šai prātā!
LIDIS
(Apskata savu maizi un grib to ņemt, piepeši iesaucas.)
Kas tad tas?! Viss pilns ar mušām!
BRIĢIS
Nu tik, mušas, brūkat virsū!
GRUŅĶIS
Kur nu paliks galma dzīres?!
MUDĪTE
Man būt' medus, nu ēd mušas!
BRIĢIS
Lielmuti, nu turies pretī!
LIDIS
Kas man mušas? Kas man meitas?
Es ar visām galā tikšu!
Izšķaidīšu tā kā pelus!
(Atvēzējas sist mušas.)
MUDĪTE
Sargies! nesit! Kad nu kostu?
Kādi viņām gari dunči!
GRUŅĶIS
Simtu acis! tēraudspārni!
MUDĪTE
Tu viens pats, un viņu dēķens!
LIDIS
(Runā puslielīgi, pusbailīgi.)
Tiš! jūs projām! nost no maizes!
BRIĢIS
(Ļauni smiedamies.)
Nākat, ēdat, mušulītes!
MUDĪTE
(No tālienes.)
Tiš! Cik daudz! - Kad visas celsies,
Viņas aiznesīs ij tevi.
LIDIS
(Pats sevi iedūšinādams un drebinādamies.)
Man nau bailes: - nost! es saku!
Citād' visas apsitīšu!
MUDĪTE
Viņam bailes.
BRIĢIS
Viņam bailes.
LIDIS
Ko? man bailes? - Redzēs gani
(Atvēzējas un ieskrejas, bet apstājas.)
MUDĪTE
Lūk nu! bail! - Tev rokas sapamps,
Tā kā maizes kukuls paliks!
GRUŅĶIS
Tā kā maizes iejavbaļļa.
MUDĪTE
(Kaitinādama.)
Sitīsi - tev brūte būšu!
BRIĢIS
(Smiedamies.)
Eče!
GRUŅĶIS
(Tāpat.)
Eče!
BRIĢIS
Saderēsim!
Tu tām mušām nesitīsi!
LIDIS
Saderēsim: apsitīšu.
GRUŅĶIS
Nu, uz ko tad saderēsim?
BRIĢIS
Kad mēs veicam, tad mēs katris
Dodam tev pa galvu knipi, -
LIDIS
Un kad es?
GRUŅĶIS
Nu, tev jau neveikt,
Tu jau esi gaisa grābslis.
LIDIS
Un kad es?
BRIĢIS
Tad tu tāpat.
LIDIS
Tas par maz, - kas veic, tas dabū
Lielo maizi, ķēniņmeitu
Un var - pīpot tēva pīpi.
BRIĢIS
Labi!
LIDIS
Nu tad - plauks!
(Aizmiedz acis cieti un tad aši uzsit ar roku uz maizi. Gaisma mainās, paliek spokaina.)
MUDĪTE
Vai man! nu to mušas aizraus!
GRUŅĶIS
Nu tev roka būs kā kukuls!
BRIĢIS
I nevienas nenosita.
MUDĪTE
Ira! ira! - Lūk, cik beigtas!
LIDIS
(Nopūzdamies, kā pēc liela darba izdarīšanas, ko pats necerējis veikt.)
Bet tad bija gan tā dūša!
MUDĪTE
(Skaita nosistās mušas, jautri.)
Viena - divas - četras - piecas!
LIDIS
(Attapies no lielā uztraukuma, sāk arī skaitīt.)
Sešas!
(Uz Briģi.)
Ko tu vienu nomet?
BRIĢIS
(Kas noņēmis un nometis, liedzas.)
Kur tev nomet?
LIDIS
Rekur!
BRIĢIS
Ej jau -
LIDIS
Septiņas pavisam beigtas!
Septiņas un viens tik cirtiens!
MUDĪTE
Tu tas septiņ' mušu cirtējs.
LIDIS
(Pats par sevi sajūsminādamies, skali.)
Septiņcirtis! Septiņcirtis!
Lūk, tad tāds gan vīrs es esmu!
Kas to izdarīs man pakaļ?
Septiņ' vīrus reizē nogāzt!
MUDĪTE
Veici! Nu tev būšu laba:
Tu ne velti izlielījies.
BRIĢIS
Ko nu veicis? Mušas sitis!
Tagad īsti saderēsim.
LIDIS
Veicu! veicu - divas reizes!
Kur tad paliek mana alga?
BRIĢIS
Ko tu vari, to es arī,
Tikai es vēl stiprāks esmu.
LIDIS
Nu tad -?
GRUŅĶIS
Kurš tai zemē nokļūs,
Kurā tek tas piens un medus?
Tur tai labā Leiputrijā,
Kur tie ceptie cāļi skraida.
BRIĢIS
Gruņķim arī reiz ir tiesa -
Tā lai paliek, saderēsim!
LIDIS
Labi, labi, - es jau veicis,
Septiņcirtim viss ir spējams.
BRIĢIS
Rokas dodam, tā mēs deram:
Tas, kas pirmais, dabūs pīpi,
Ja tu zaudē - galvu nost!
MUDĪTE
Muļķis Briģis, kas tad manim?
BRIĢIS
Nejaucies tu vīru lietās!
MUDĪTE
Kāds šis vīrs? Kad neizmāki
Ij ne grāmatu no galvas!
LIDIS
(Sadodas rokām ar Brigi un Gruņķi.)
Labi! - Pirms tev jādod knipis!
(Puikas noliec galvas, Lidis abus sadur kopā.)
BRIĢIS
Ko tu dari?
GRUŅĶIS
Ko tu dari?
LIDIS
Ek, kas jūs vairs manim esat?
Negribu ne sist jums knipjus,
Jūs par niecīgiem man esat!
BRIĢIS
Paskat!
LIDIS
Lai nu visi zina:
Es tas esmu, Septiņcirtis!
MUDĪTE
Kā tad visi lai to zina?
Uzrakstīsim tev uz pieres.
(Raksta viņam uz pieres.)
LIDIS
Nē, tā nevar, - kut man piere.
Uzrakstīt uz cepurnaga!
MUDĪTE
Nags ir gluds, tur raksti nestāv.
Nu es zinu, - še mans priekšauts.
LIDIS
Ko?
MUDĪTE
Tur raksti! sien uz krūtīm.
(Uzraksta un uzsien.)
LIDIS
Lai nu zin to visa skola!
Visa pasaul'! - Še man šauri!
Lai man izplešas šīs sienas!
(Sienas atkāpjas uz malām.)
MUDĪTE
Skatat! skatat! sienas plešas!
BRIĢIS
Vai man! Kustas klasu dāma!
Jāteic būs, ko jūs še darāt!
MUDĪTE
Ej tai klāt!
BRIĢIS
Nē, man ir bailes.
LIDIS
(Aizrāvies no sevis.)
Nu es esmu Septiņcirtis,
Nu es tikšu pasauls ķēniņš!
MUDĪTE
Es tev līdz!
LIDIS
Tu paliec Gruņķim,
Man būs īsta ķēniņmeita!
MUDĪTE
Palūk nu!
GRUŅĶIS
Tā gluži labi.
MUDĪTE
Tā tā lieta nevar palikt:
Es grib' būt par ķēniņieni!
Kad jau tu, tad es jau arī!
BRIĢIS
(Atkal atžirbis no bailēm.)
Nu tad es tas milzis būšu,
Kas tev atņems ķēniņmeitu.
LIDIS
Man par tevi jāpasmejas.
BRIĢIS
Vai, vai, vai! tā pakustēja!
(Rāda bailīgi uz lelli.)
(Gaisma atkal mainās, paliek gluži baiga.)
MUDĪTE
Vai man! Kustas! Klasu dāma!
Ej nu pretī, Septiņcirti!
GRUŅĶIS
Bēdz zem gultas!
(Visi bērni bēg un paslēpjas gan aiz gultām gan zem tām, gan zem galda; viens pats L i d i s paliek stāvot, kaut gan visām miesām drebēdams.)
LELLE - KLASU DĀMA
(Skarbā balsī.)
Kas še notiek?
LIDIS
(Aizsmacis.)
Es še esmu - Septiņcirtis.
(Aptumst.)
*
(Priekškars.)