RAINIS
MUŠU ĶĒNIŅŠ
BĒRNU PASAKA PIECOS CĒLIENOS
TREŠAIS CĒLIENS
Ķēniņa pils pagalms, kur notiek sacīkstes. Galā pa vidu paaugstinātā vietā
troņa sēdekļi: ķēniņam pa kreisi, ķēniņa meitai drusku zemāk, pa labi;
blakus ķēniņmeitas sēdeklim tāds pats tukšs sēdeklis nākamam princim,
ķēniņmeitas līgavainim. Līdz sēdekļiem ir vairākas pakāpes. Lejāk
sēdeklis sacīkstes soģim un trīs krēsli precniekiem. Gar malām sacīkstes
laukumiņam sēdamas un stāvamas vietas galma ļaudīm un skatītājiem no tautas.
Sacīkstes notiek dienā.
*
(Ķ ē n i ņ š sēd savā troņa sēdekli, tāpat Ķ ē n i ņ m e i t a; viņai apkārt g a l m a d ā m a s; gar malām galmenieki un ļaudis. Priekšā vairāki p r e c n i e k i - s a c ī k s t e s d a l ī b n i e k i.)
(Pie Ķ ē n i ņ a nau pavadoņu, bet tikai K a n c l e r s. Ķ ē n i ņ m e i t a s sēdekļa atzveltnē kā izrotājumi: cepure, spalva un rīkstes.)
(Ķ ē n i ņ š ir vecs un laipns, K ē n i ņ m e i t a skaista, bet barga.)
*
ĶĒNIŅŠ
Pilnas mājas svešu ļaužu!
Salašņi no visām malām!
Visi sakās līgavaiņi -
Nu līdz kaklam man tā lieta!
Kurš nu nāks vēl sacīkstēties,
Neuzvarēs ķēniņmeitu, -
Tam lai noņem muļķa galvu!
Tam lai punu liek uz mēli!
PRECNIEKI
- Tad jau iesim labāk mājās!
- Kam tad gribas zaudēt galvu?
- Kam tad gribas puns uz mēles?
- Sveika paliec, ķēniņmeita!
ĶĒNIŅŠ
Eita vien! grib kaķīts zivis,
Negrib kājas saslapināt; -
Nu būs miers! nu nebūs drūzmas,
- Kas tur vēl! Viens zeņķis atnāk?!
*
(Atnāk L i d i s, uzģērbis svārkus virsū uz sava krūts uzraksta: Septiņcirtis! Aiz viņa ienāk arī B r i ģ i s un G r u ņ ķ i s, viens kā milzis, otrs kā resnis.)
KANCLERS
Ķēniņ! tur vēl divi vīri!
Viens kā milzis, viens kā muca.
MILZIS
(Klanās.)
Es tas stiprākais, - es gūšu!
RESNIS
(Klanās.)
ES tas resnākais, - tā mana!
LIDIS
(Klanās un skatās visapkārt; ieraudzīdams Ķēniņmeitu, paliek pārsteigts stāvam; tad klusi.)
Ak, cik skaista ķēniņmeita!
Nevar atskatīt ne acīm!
Tā ir tā, ko gāju meklēt
Tanī pien' un medus zemē!
BRIĢIS
(Uz Gruņķi klusi, skatīdamies uz Ķēniņmeitu un ieraudzīdams krēsla atzveltnē kā klasu dāmas zīmogus.)
Skat, kas tai tur krēsla galā!
Spalva, cepure un rīkste!
Klasu dāma! - Bēgsim! -
(Taisās bēgt, bet netiek cauri ļaudīm.)
KĀDS NO GALMENIEKIEM
Negrūd!
GRUŅĶIS
Nebēdz! pagaid'! Tu tās mīluls!
LIDIS
(Vēl tāpat, klusi.)
Ak man! vai! man bail, cik skaista!
Kā lai drīkstu viņu skatīt?
Un, ak vai! cik gudras acis!
Tā kā klasu dāma! - Bēgšu!
(Taisās bēgt, bet viņam uzsauc m u š a s b a l s s pie auss.)
MUŠAS BALSS
Nebēdz! nevar, mušuķēniņ!
Tu jau Septiņcirtis! - Cīnies!
Līdzēsim! še sauja mušu!
LIDIS
(Viņš iebāž sauju kabatā. Nu viņš atkal dusmīgs, sauc skaļi uz princesi.)
Jā, es gribu tevi dabūt!
ĶĒNIŅMEITA
Knauķis tāds, grib mani dabūt?
Tam jau ir vēl slapjš aiz ausīm.
ĶĒNIŅŠ
(Uz Lidi.)
Jā, es redzu, tev gan gribas
Sinepes uz mēles dabūt.
LIDIS
Ķēniņ, nemuld'! Teic, ko darīt,
Lai šo dabūtu? - Es gūšu.
BRIĢIS
(Klusi uz Gruņķi.)
Kas tad tas? Vai nau kā mazais?
GRUŅĶIS
Tā vien šķiet, - ko šis te maisās?
BRIĢIS
(Čukstot, bet tik dikti, ka lai Lidis dzirdētu.)
Tur, kur lieliem vīriem vieta,
Tur tāds arī spiežas iekšā!
LIDIS
(Tāpat skaļi čukstot.)
Ko šie nāk te? vai še cīkstas
Kurš visvairāk spētu apēst?
BRIĢIS
Es tas stiprais, es to ņemšu!
GRUŅĶIS
Es tas resnais, man tā piekrīt!
GALMA DĀMAS
(Paklusi.)
- Tas ir spēka vīrs, patiesi!
- Miesās pilnīgs, garā pilnīgs!
ĶĒNIŅŠ
Kaunīgi nu tie gan nava,
Visi trīs tie līgavaiņi!
Nekaunīgākais tas mazais,
Varbūt nekauns gūst! -
(Uz Kancleri.)
Ņem, lasi!
KANCLERS
(Paņem papīra rulli.)
Atkal velti muti dzesēt!
LIDIS
Tas tavs amats.
KANCLERS
(Dusmās.)
Turi muti!
LIDIS
Nē, man amats muti lietot!
ĻAUDIS
Nu būs joki gan šo reizi!
KANCLERS
(Lasa no papīra ruļļa.)
Ķēniņmeitu ar pus valsti
Gūs, kas minēs viņas mīklas,
Pārspēs viņu zināšanā,
Atņems viņai pēd'jo vārdu.
ĶĒNIŅŠ
(Nopūzdamies.)
Lūk, man gudra ķēniņmeita,
Miera nava man no viņas:
Visu zin tā, aizbāž muti,
Vienmēr pēdējs vārds tai paliek.
ĶĒNIŅMEITA
(Dusmīgi.)
Ķēniņ tēvs, tu vecs jau paliec,
Jaunie gudrāki par tevi,
Ļauj man galā tikt ar tādiem!
(Uz Lidi.)
Zēn, bēdz mājās! Vēl ir laika.
LIDIS
Princes, tā tu nerunātu,
Kad tu zināt', kas es esmu, -
No tā vien es varu nojaust,
Cik tev maza zināšana.
ĶĒNIŅMEITA
Ko tu lielies? - Kas tāds esi?
LIDIS
Iesim lielīties, kurš lielāks!
ĶĒNIŅMEITA
(Nepatīkami pārsteigta.)
Mini manas trejas mīklas!
LIDIS
Vai es bērns? Lai min tie mazie!
ĶĒNIŅMEITA
Mini! nelokies, ja gudris.
LIDIS
(Rādīdams uz Briģi.)
Garāks tas, lai min pa priekšu!
ĶĒNIŅMEITA
(Dusmīgi.)
Liek, tad dari! Aizdod dusmas.
LIDIS
(Uz Ķēniņu.)
Ķēniņ, vai ir atļauts dusmot?
ĶĒNIŅŠ
Sacīkste lai ir, kā nākas!
KANCLERS
Katram krēslā jānosēstas!
Tam, kurš nemin, apgāž krēslu.
LIDIS
Vai var dusmot?
KANCLERS
Nē, to nevar!
(Visi trīs precnieki: Lidis, Brigls un Gruņķis top nosēdināti savos krēslos.)
ĶĒNIŅMEITA
(Svinīgi.)
Kas par sniegu baltāks? - Minat!
LIDIS
(Paceļ pirkstu.)
Zinu, zinu!
BRIĢIS
(Arī ceļ pirkstu.)
Tas būs papīrs.
ĶĒNIŅMEITA
(Uz Gruņķi.)
Tu ko saki?
GRUŅĶIS
Tās būs zosis.
LIDIS
(Smejas.)
Haha! ha!
ĶĒNIŅMEITA
(Uz Lidi.)
Nu?
LIDIS
Tā ir diena.
ĻAUDIS
- Ha, ha! ha, ha! - Labi, labi!
- Zoss, ha! ha! Man zoss ir melna!
- Papīrs, labi, - tas būs kanclers,
- Diena, kaut tā būtu balta!
ĶĒNIŅMEITA
(Svinīgi.)
Kas par darvu melnāks?
LIDIS
(Ceļ pirkstu.)
Zinu.
BRIĢIS
Tā ir tinte!
GRUŅĶIS
Tā ir cūka!
LIDIS
Es tik zinu: tā ir nakts!
Viss, kas melns, no tās top melnāks.
ĶĒNIŅMEITA
(Svinīgi.)
Teic: kas stiprāks ir par zemi?
BRIĢIS
Nu es zinu: tas ir arājs!
GRUŅĶIS
Tā ir maize.
LIDIS
Tā ir saule,
Saule stiprāka par visu.
ĻAUDIS
- Zemi arājs veic, bet viņu
Atkal maize: vīram jāēd!
- Labi! labi! - Jā, bet saule!
- Kas bez saules? - Veicis! veicis!
LIDIS
Apgāžat nu tiem tos krēslus!
Es vislabāk uzminējis!
BRIĢIS
Es vislabāk!
GRUŅĶIS
Es vislabāk!
ĻAUDIS
Milzim tiesa! - Mazam tiesa!
ĶĒNIŅŠ
Nevar apgāzt viņu krēslus!
Katram sava taisnībiņa.
ĶĒNIŅMEITA
Labi - vēl es mīklu teikšu:
Kas ir augstāks vēl par kalnu?
BRIĢIS
Tornis kalnā!
GRUŅĶIS
Vārna tornī!
LIDIS
Pāri visam augstāks mēness.
ĶĒNIŅŠ
Visiem labi!
LIDIS
Man vislabāk!
ĶĒNIŅŠ
Nu tad minat manu mīklu!
ĶĒNIŅMEITA
Mīklas tik priekš bērniem ira.
ĶĒNIŅŠ
Ja tu zin', ko es, tad teiksi. -
«Nakti gāju, zuda gredzens,
Mēness rada, saule ņēma.»
ĻAUDIS
- Vai man dien, cik grūta mīkla!
- To jau neminēs ne pati!
BRIĢIS
(Pūlēdamies uzminēt.)
Nez - vai rubļi?
GRUŅĶIS
(Tāpat.)
Nez - Vai zirņi?
ĶĒNIŅŠ
(Uz Lidi.)
Nu tu, gudrais, - nu tu mini!
LIDIS
Kam man minēt tavu mīklu?
Tevi es jau neprecēšu.
ĻAUDIS
- Gudri sacīts! - Veiklis puika!
LIDIS
(Uz princesi.)
Vai tu zini?
ĶĒNIŅMEITA
Tev ir jāmin!
LIDIS
(Nezinādams, lūkojas apkārt; tad aši izņem no kabatas mušu un pieliek to sev pie auss.)
Rasa?
(Klusi, klausīdamies, tad skaļi.)
Rasa!
ĶĒNIŅŠ
Kas tev teica?
LIDIS
(Smiedamies.)
Mini tu nu, kas man teica?
Kad tu nezin', prasi meitai,
Tā jau sakās visu zinis!
ĶĒNIŅMEITA
(Aizvainota, lielīdamās.)
Es zin' to, kā zeme cēlās,
To, kas kalnus iztaisīja,
Cik no vakariem līdz rītiem,
Kur nāk vējš? Kur sāls iekš jūras?
Es zin' vairāk, es zin' visu:
Kādēļ akmeņi vairs neaug?
Kādēļ kustoņiem nau runas? -
LIDIS
(Smiedamies.)
Vai nau runas?
ĶĒNIŅMEITA
(Uztraukta.)
Va! tad ira?
LIDIS
(Asi iesmejas.)
Ha! ha!
ĶĒNIŅMEITA
Es zin' burvju vārdus -
LIDIS
To zini visi mazi bērni.
ĶĒNIŅMEITA
Kā var uzlaist kaites, ligas.
LIDIS
Es zin', kā tas atkal atlaist.
ĶĒNIŅMEITA
Nogriez galvu! izrauj dvēsli!
Tad es runāšu uz tevi!
Vai tu tādu mīklu zini?
LIDIS
(Paklausās uz savu mušu.)
Zinu: spalva, kas man raksta!
ĶĒNIŅMEITA
(Iekaitusi, neatlaižas, grib uzveikt Lidi.)
Putnis atlaižas bez spārniem,
Kokā atsēstas bez zariem,
Uzlec jaunava bez kājām,
Putnu apēda bez mutes?
LIDIS
Veca tava gudrībiņa.
Mana ziņa, jauna ziņa!
Mūsu lomas pārmainītas:
Tu tas putnis, es tā meita!
ĶĒNIŅMEITA
(Uzlec.)
Eče! eče! Neminēji!
Gāžat apkārt viņa krēslu!
LIDIS
Atnāk saule, apēd sniegu, -
Tā ar tevi! - Gāz nu tos tur!
(Rāda uz Briģi un Gruņķi.)
(Sulaiņi būtu priecīgi apgāzēji, bet princese tiem aizliedz.)
ĶĒNIŅMEITA
(Pret Lidi, lielīgi.)
Ko, tu mani apēst vari?
Tevi ēdīs mani lāči, -
Man tik liela melna ala,
Ka nekad tur neredz saules!
LIDIS
(Vēl lielīgāki.)
Kas ir tava mazā ala
Pretī manai lielai pļavai,
Tur ij mušas ir kā cilvēks,
Tur ij smilgas ir kā palmas!
ĻAUDIS
- Ak tu tavu lielīšanos!
- Muša - cilvēks! - Smilga - palma!
LIDIS
Nāc nu lielīties, kurš lielāks?
Vai tu zin', cik liels es esmu?
BRIĢIS
Ķēniņmeita, neielaidies
Tu ar viņu lielīšanā!
Mute tam kā kūts tik liela!
GRUŅĶIS
Tā kā mušām dejas grīda!
ĶĒNIŅMEITA
Manā valstī miljons vēršu!
LIDIS
Katrā miljons manu mušu!
ĶĒNIŅMEITA
Pilna zeme piļu, ciemu,
Bāztin bāzts viss pilns ar mantām!
LIDIS
Manā valsti brīvi gaisi!
Pilni saules, pilni zvaigžņu!
Pilni ziedu, pilni smaršas!
Pilni skaņu, pilni balsu!
ĶĒNIŅMEITA
Mani dārzi pilni augļu:
Zari lūza, pagrabs tūka!
Lopi piekusa vai gremot!
Ļaudis pārēdās un mira!
LIDIS
Manā dārzā nemirst mūžam!
Kurš grib mirt, tas liekas zemē,
Zemē aug no viņa puķe,
Aizvijas līdz debess augstei.
Augšā kāpj viņš pa to viju,
Kamēr paliek maziņš, maziņš,
Nesaredzams ne ar acīm, -
Tad kā puteklīts krīt zemi.
Zemē top par smilšu graudu,
Top par zāli, top par mušu,
Kustons top un beigās cilvēks
Un par tavām nāvēm smejas.
ĻAUDIS
- Tavu traku lielīšanos!
- Ak tu, pagāns, kā viņš smejas -
ĶĒNIŅŠ
To tu dabūji nu, meitiņ!
KANCLERS
Vai jel likums ļauj tā smieties?
ĶĒNIŅMEITA
(Lielās dusmās pret Lidi.)
Melo! melo! Nedrīkst smieties!
LIDIS
Ko tu smiekliem padarīsi?
Smiekliem nevar muti aizbāzt.
ĶĒNIŅŠ
Vai tu spētu muti aizbāzt?
ĶĒNIŅMEITA
Tu man muti gribi aizbāzt?
Dažam labam gan tas tiktu!
To mēs vēlētos gan redzēt!
LIDIS
Tiešām vēlies?
ĶĒNIŅMEITA
Ko tu drīksti?
LIDIS
Lai tad notiek, kā tu vēlies!
Ķēniņš pats ar visu galmu
Nespēj tevim aizbāzt muti,
- Spēj to viena mana muša!
ĻAUDIS
- Klausat! klausat! ko viņš saka!
- To neviens līdz šim nau spējis!
ĶĒNIŅMEITA
Ķēniņ, aizliedz šim tā runāt!
Vai! - rauj cieši! - Kas man rīklē?
GALMA DĀMAS
- Vai man! vai man! mute cieti!
- Ķēniņmeitai mute cieti!
- Glābjat! glābjat! saucat ārstu!
- Nu jau atver! - Nu jau glābta!
ĶĒNIŅŠ
Meitiņ, kas tad tevim bija?
ĶĒNIŅMEITA
(Izspļauj mušu no mutes.)
Nu nekas! nu, - kas tad bija?
LIDIS
Viena mana mušulīte,
Tā tev muti aizdarīja.
ĶĒNIŅMEITA
(Izbrīnījusies un nokaunējusies.)
Kas tu esi?
LIDIS
Nu, jel mini!
Kad šo mīklu neatmini,
Tad lai tevi gāž no krēsla!
ĶĒNIŅŠ
Tad tu topi tam par sievu!
ĶĒNIŅMEITA
(Dusmīga.)
Negribu! Tāds briesmīgs bezkauns!
BRIĢIS
Princes, glābšu, nāc pie manis!
GRUŅĶIS
Princes, glābšu, - nāc pie manis!
BRIĢIS
Viņa vārds ir -
GRUŅĶIS
(Viņu pārtraukdams.)
Septiņcirtis!
ĶĒNIŅMEITA
(Uzklausās, bet paliek neziņā.)
LIDIS
(Uz viņu.)
Lūk! tu nezin', kas es esmu!
Tu, kas visu lielies zinis.
Manu mīklu neminēji, -
Nu es tevi uzvarējis!
BRIĢIS
Ko viņš liedzas? Tas viņš ira!
Atminēji Septiņcirti!
GRUŅĶIS
Liec tam atvāzt svārkus vaļā!
Tad jau redzēs, kas viņš ira!
(Kalpi attaisa Lidim svārkus, tā ka top redzama saite ar uzrakstu: Septiņcirtis.)
ĻAUDIS
- Septiņcirtis! - Ak tu briesmas!
ĶĒNIŅMEITA
Drausmīgs vārds tāds: Septiņcirtis!
ĶĒNIŅŠ
Lūk, kāds!
BRIĢIS
(Smejas.)
Briesmas? - Smiekli ira!
Tās jau bija septiņ' mušas!
ĶĒNIŅŠ
Kas tu esi? saki, puisi!
LIDIS
Pagaid', ķēniņ, atbild' pirmais!
Vai es meitu neuzveicu?
Mini tu nu manu mīklu!
ĶĒNIŅŠ
Ko man minēt, kas tu esi?
Vēja grābslis, liela mute.
LIDIS
Mini, mini! - Lūk, tu nespēj!
Jūs neviens to neiespējat.
ĻAUDIS
- Kas viņš ira? - Kas viņš ira?
BRIĢIS
Mušu sitējs, pats kā muša!
LIDIS
Lūk, jūs nezināt! - Tad teikšu:
Gaisa valdnieks! Mušu ķēniņš!
ĻAUDIS
- Balmuts! - Balmuts! - Varens puika!
ĶĒNIŅMEITA
Tētiņ mīļais, kauns, kāds nācis -
(Viņa apraujas runā, skatīdamās uz Lidi, kurš paceļ pirkstu.)
LIDIS
Princes, neteic: likšu mušu!
ĶĒNIŅŠ
(Laipni smaidīdams.)
Pirmoreiz es «mīļais tētiņš»!
LIDIS
Ķēniņ, lūk, es uzvarēju:
Visas mīklas uzminēju,
Veicu lielībā un ziņās,
Princes' muti aizdarīju -
ĶĒNIŅŠ
Tiesa, tiesa, tu jau veici,
Tevim piekrīt ķēniņmeita
Līdz ar pusi no šīm valstīm,
- Tik tu, dēls, tāds piziķītis!
GALMENIEKI
- Piziķītis! - Piziķītis!
GALMA DĀMAS
Nositams ar vienu knipi!
BRIĢIS
(Grasās viņu sist, Lidis bēg.)
LIDIS
Nu - tu nenāc man par tuvu!
BRIĢIS
Ha, ha! sabijās tas varons!
ĶĒNIŅMEITA
Tētiņ, kā lai tādu ņemu?
Tas man pašai jāapsargā!
BRIĢIS
(Uz Lidi, kurš aiziet attālāk.)
Nāc nu laukā! Tu aiz brunčiem!
GALMENIEKI
- Ha, ha! - varons!
ĻAUDIS
Tādi milži!
LIDIS
(Iebēdzis ļaudīs, bet izskrien piepeši ārā, kaklu turēdams.)
Vai! kas iedūra man kaklā?
Tas jau tā kā bites dūriens!
(Piepeši uzklausās un pieliek roku pie auss, it kā sarunādamies ar kādu, labi nesadzirdēdams.)
Ko? - Pret tiem lai cīņā eju?
Nu, es iešu! Cīņā iešu!
(Lielīdamies uz pretiniekiem.)
Es tāpat tik pajokoju,
Jūs jau domājat: es bēgu!
Es tas esmu Septiņcirtis,
Es jūs abus uzvarēšu!
ĶĒNIŅMEITA
(Priecīga.)
Tētiņ mīļais, - tā lai notiek!
Kad viņš abus uzvarētu,
Tad viņš būtu mani guvis!
ĶĒNIŅŠ
Divi milži!
(Princese uz viņu paskatās dusmīgi.)
Nu, lai notiek!
(Ķ ē n i ņ š dod zīmi, K a n c l e r s to dod tālāk, ienāk T i e s n e s i s ar pavadoņiem.)
TIESNESIS
(Dod rīkojumus saviem pavadoņiem.)
Sataisat nu cīņas vietu!
Stiepjat apkārt garu auklu!
Ierobežot cīņas kaisli!
KANCLERS
(Iejaucas, arī rādīdams, cik viņš svarīgs.)
Tiesas nešiem tur būs sēdēt!
TIESNESIS
(Dod viņam noraidošu zīmi, lai nejaucas iekšā viņa lietās, tad pasludina cīņas kārtību.)
Cīnās tikai cīņas laukā!
Kurš no žoga iziet ārā,
Tas ir cīņu pazaudējis!
Cīņa iet uz dzīv' un nāvi!
ĻAUDIS
- Vai man! - Kā nu ies tev, puisīt!
GALMENIEKI
Beigts nu varons!
BRIĢIS
Miltos malsim!
GRUŅĶIS
Uzpūst, - gaisā izputēsi!
GALMENIEKI
Cirtīs tevi, Septiņcirti!
GRUŅĶIS
Virsū tevim uzsēdīšos,
Plakans paliksi kā plācens!
LIDIS
(Nokratās un atkal sadūšojas.)
Nopūties vēl reizi, resnais,
Rīt jau ziepēs vārīs tevi!
(Viņš grābj kabatā un sauju mušu iesviež acīs Briģim un Gruņķim. Briģis, atkaudamies no mušām, netīšām iesit Gruņķim pa galvu. Lidis vijas starp abiem, vienu otru paraustīdams.)
GRUŅĶIS
Dzi! ko tu man sit pa galvu?
BRIĢIS
Es tāpat tik, mušas dzīdams.
(Iesit atkal.)
GRUŅĶIS
Klausies, ko tu atkal siti?
Pārskaties, kā muļķa prāta.
(Sit pretī.)
BRIĢIS
Ko tu kaujies? Vai tu neredz',
Ka es neredzu aiz mušām?
GRUŅĶIS
Ko tu bļauji? Vai tev situ?
Es to puiku pārmācīju.
(Sit Briģi.)
BRIĢIS
Pārstāj, blēdi! es tev došu!
- Man ir ieskrējis kas acis.
(Slauka sev acis.)
GRUŅĶIS
Šim kas acī? Ak tu meli!
Pats man acīs smiltis meti!
ĻAUDIS
- Palūk! palūk! - Paši ķildo!
- Tādi kaušļi allaž kaujas -
GALMA ĻAUDIS
- Ko tas mazais padarīja?
- Viņš tās smiltis iekaisīja.
LIDIS
(Apkārt lēkādams, smejas, bet vaimanā, it kā būtu sakauts ticis.)
Vai! kā resnais manim sita!
GRUŅĶIS
Še tev! vēlreiz! Kliedz. vai nekliedz!
(Sit, bet ne Lidi, ķerdams atkal Briģi.)
BRIĢIS
Ak tu man! Kā šis man virsū!
Tam tu dod un mani ķeri.
LIDIS
(Kliedz, vienu otru sizdams.)
Ak vai! - vai! vai! - Es tev pretī!
BRIĢIS
Ak tu tavu smagu roku!
Mazs kā knislis, tādi spēki!
LIDIS
Teicu: sargies nākt man pretī!
GRUŅĶIS
Vai tu neredz'? Mazais kaujas!
ĶĒNIŅŠ
Ha! ha! ha! ha! paši plēšas!
ĶĒNIŅMEITA
Ko jūs darāt? Vai jūs akli?
LIDIS
(Draudēdams.)
Princes, mušu uzlaidīšu!
ĻAUDIS
- Palūk! - Palūk! - Elpu atņem!
- Nu kā zvēri metas virsū!
LIDIS
(Vaimanā.)
Div' uz viena! Vai, vai! vai, vai!
GALMENIEKI
Pats viņš sit, un pats viņš vaida!
GRUŅĶIS
(Kuram gar kājām vijas Lidis, notver Briģi aiz kājas.)
Nu tu esi manim rokās!
Šis gar kājām manim līdis!
Nu tam pašu kaklu ķēru!
BRIĢIS
(Raujas nost.)
Vai man!
GRUŅĶIS
Rausties! neizbēgsi!
(Gruņķis izstumj Briģi ārā no žoga.)
TIESNESIS
(Sauc.)
Pāri žogam!
LIDIS
Pāri žogam!
GRUŅĶIS
(Iekaisis.)
Es tev žogu!
LIDIS
To tā nedrīkst!
GRUŅĶIS
(Iekaisumā uzgrūžas ar Briģi virsū ļaudīm, apgāž solus; ļaudis bēg.)
ĻAUDIS
- Bēgat! bēgat! - Vai! man tika!
ĶĒNIŅŠ
Ha, ha! ha, ha! - Kā tie vērši!
(Kaujoties uzgraujas virsū pašam Tiesnesim, līdz tā krēslu apgāž.)
TIESNESIS
Rimstat! rimstat! - Šķirat viņus!
(Pavadoni grib šķirt, bet paši tiek kauti.)
ĻAUDIS
- Vai! nu pašu tiesas nesi!
- Apgāž līdz ar soģa krēslu!
- Beidzat! beidzat! - Bēdzat! bēdzat!
BRIĢIS
(Kuram uzgulies Gruņķis virsū.)
Vai man! resnais nospiež mani!
GRUŅĶIS
Vai man! mazais sēd uz kakla!
(Lidis uzlec un nolec atkal nost no kakla.)
BRIĢIS
(Atsvabinājas no Gruņķa un apgāž to uz muguras, tas nu nespēj aiz resnuma piecelties.)
Nost no manis!
GRUŅĶIS
Vai! ko apgāz?
Kā lai nu es augšā tieku?
LIDIS
(Gavilējoši.)
Nu, vai uzveicis es esmu?
ĻAUDIS
(Smejas.)
Veicis! veicis Septiņcirtis!
ĶĒNIŅŠ
Ha, ha! ha, ha! - Veiklis knislis!
ĶĒNIŅMEITA
(Dusmīgi, bet apraujas.)
Blēdis! - e - e - es jau klusu.
LIDIS
(Uz Briģi.)
Ko tu saki? Vai vēl gribi?
BRIĢIS
Nē, man pietiek. Velns rauj tevi!
LIDIS
Nē, es pats nu tevi raušu -
Paliec te tu, ārpus žoga!
(Izstumj viņu aiz žoga.)
GRUŅĶIS
(Novēlies, nespēj vairs uzcelties.)
Ļaudis, ceļat mani kājās!
ĻAUDIS
Kā lai paceļ tādu maisu?!
LIDIS
Nu, vai tālāk cīņu gribi?
GRUŅĶIS
Gribu gan, bet pacel kājās!
LIDIS
- Tieši tevi pacelt nevar -
Riņķos augšā uzgriezīsim!
(Griež viņu.)
GRUŅĶIS
Nevar! Mities! Reibst man galva.
LIDIS
Nu, tad velsim, kas nau ceļams.
(Izveļ viņu aiz žoga.)
ĻAUDIS
- Uja! uja! - cīņa beigta!
- Nu ir abi ārpus žoga!
LIDIS
Nu, vai esmu tagad veicis -
Septiņcirtis, mušu ķēniņš?
ĶĒNIŅŠ
Tiesas nesi! Ko tu saki?
TIESNESIS
(Glaudīdams sasistos sānus.)
Veicis - vai man! - Septiņcirtis.
ĶĒNIŅŠ
Pasludinu: Septiņcirtis,
Veicējs, dabū ķēniņmeitu!
ĻAUDIS
Sveicam! sveicam Septiņcirti!
ĶĒNIŅŠ
Sarīkojat svinīgumu!
*
(Uz Kanclera mājienu ienāk s u l a i ņ i un m e i t a s ar puķu vītnēm.)
KANCLERS
Nostu žogus! šurpu segas!
Puķu vītnes laimīgajiem!
(Noņem žogus un tiesnešu un precnieku krēslus, izklāj segas un vītnēm puško tropus.)
KANCLERS
(Pasludina svinību kārtību.)
Ķēniņmeita kāpj no troņa,
Apsveic cīņas uzveicēju!
Ķēniņš pats tad pasludina
Veicēju par kroņa princi!
Nu iet jaunais kroņa princis,
Uznes tronī ķēniņmeitu;
Dod tad muti ķēniņmeitai,
Tronī līdzās nosēzdamies!
Vecais ķēniņš abus jaunos
Tad nu svētī ķēniņgodā, -
Kroņa princis Septiņcirtis
Nu tik dabū sev pus valsti!
ĶĒNIŅŠ
Tā kā likums priekšā raksta,
Tā lai notiek uzvargaita!
ĶĒNIŅMEITA
(Pieceļas no troņa; uz Lidi.)
Sveicu tevi - ko lai daru?
Lai nu kā - tu tomēr veicis.
ĶĒNIŅŠ
Ķēniņš pats - es pasludinu
Tevi nu par kroņa princi.
Nes uz troni ķēniņmeitu
Tā kā sievu, sēsties līdzās!
LIDIS
(Gaiņā no galvas bites.)
Ko tās bites tā te skraida?
Atkal iekodīs man kaklā.
(Dairās.)
ĶĒNIŅMEITA
(Nokāpusi lejā.)
Nes nu augšā! - Ko tu gaidi?
ĻAUDIS
Princis apreibis no laimes!
*
BIŠU KORIS
(Dzied.)
Pie-sar-gies!
At-kā-pies!
Mušu - ķēniņ,
Kā - tev - ies?
MUŠU KORIS
(Dzied.)
Ko šīs te lien?
Tev, ķēniņ, bites
Vis nepiedien!
Tik droši vien!
*
LIDIS
(Atkratīdamies no uzmācīgajām, uz Ķēniņmeitu.)
Nu es nesu tevi tronī,
Pats sev gūšu ķēniņvalsti!
ĻAUDIS
- Nu viņš nes to! - Nu viņš nes to!
ĶĒNIŅMEITA
Vai tik pietiks viņam spēka?
*
(Kad L i d i s princesi pacēlis un panesis augšā dažas pakāpes uz troni, viņam parādās priekšā b i š u ķ ē n i ņ i e n e M u d ī t e.)
BIŠU ĶĒNIŅIENE
Vai aizmirsi
Bitīšu princesi?
Vai burvju dārzu
Vairs nemini?
LIDIS
Ak, cik skaista tu!
Vai es to zināju?
Bitīt, Mudīt,
Es tevi dabūšu!
(Parādība attālinās; viņš nomet Ķēniņmeitu un dienas pakaļ parādībai, kura nozūd.)
*
(Ķ ē n i n m e i t a, nokritusi no pakāpēm, vaimanā, vispārējs uztraukums.)
ĶĒNIŅMEITA
Vaiman! vaiman! ļaudis, glābjat!
Viņš grib mani nogalināt!
KANCLERS
Tur' to cieti! tur' to ciet!
ĻAUDIS
- Vai man! - vai man! - Briesmu lietas! -
ĶĒNIŅMEITA
(Ap kuru apkārt galma dāmas un galmenieki, pret Ķēniņu, kurš sēdējis mierīgi savā tronī.)
Ķēniņ! dzirdi! - Sodi! sodi!
- Nu viņš nau vairs kroņa princis,
Kad nau pildīts likumpriekšraksts,
Tad viņš zaudē visu tiesu!
ĶĒNIŅŠ
(Uz Lidi, kurš palicis stāvot kā sastindzis.)
Ko nu, dēls, tu padarīji?
Mute nu tai atkal vaļā!
Nes nu vēlreiz viņu tronī,
Tad tu gūsi to par sievu!
ĶĒNIŅMEITA
(Proti sparīgi un noteikti.)
Nevar! nevar! - Kancler, saki.
KANCLERS
Kad nau pildīts likumpriekšraksts,
Tad zūd visa viņa tiesa!
ĶĒNIŅŠ
(Uz Lidi.)
Paskat nu! Ko viņi saka?
ĶĒNIŅMEITA
Viņš vēl bargiem sodiem sodāms!
Majestātes apvainojums!
KANCLERS
Majestātes apvainojums,
Izdarīts ar nosviešanu!
ĶĒNIŅMEITA
Viņš ir sviežams lāču krātā,
Tur, kur neiespīd ne saule!
Tur, kur zvēri vērtām rīklēm!
Lai tie gabalos to saplēš!
ĶĒNIŅŠ
Vai, cik bargi!
ĶĒNIŅMEITA
(Izsmejoši.)
Ko? tas bargi!
Viņš jau sakās visus veicam!
ĻAUDIS
- Vai man! - Vai man! - Nabags puisīt!
- Vai tev! - Vai tev! - Vai mums pašiem!
ĶĒNIŅŠ
Ko nu ķēniņš var tur darīt?
ĻAUDIS
(Skatoties uz Lidi, kurš aizvien vēl stāv mēms.)
Vai! viņš nesaka ne vārda!
ĶĒNIŅMEITA
Lāču bedrē! lāču bedrē!
ĻAUDIS
- Nabags puisīts! - nabags puisīts!
- Aizved, aizved - nabags puisīts!
(Lidis tiek aizvests, ļaudis seko.)
*
(Priekškars.)