RAINIS
MŪZA MĀJĀS
Sveicieni daudziem un vieniem
PIRMĀ DAĻA
ZEM ĀBELES
Zem
zaļas, kā zem kailas ābeles
Nāk
meklēt atdusu no tālienes.
D a u d z i e m
JUMS, SIEVIETĒM!
Jūs dzimtenei un dzīvei simbols esat,
Jūs visu lietu dziļā pamatskaņa,
Jūs mazās rokās pasauls loku nesat.
No jūsu laipnās sirds nāk rīta zvaņa,
No tās man tumsā zaigoja jau brīnums,
Ko dzīvē tik spēs izteikt mana maņa.
No jūsmām kusīs netice un smīnums,
Nāks ziedons, daili pārvaldošā mīla,
Un smaidā vērtīsies viss ļaužu grīnums.
Mums priekā lielā nākamības ķīla.
UZ «DAILES TEĀTRA» ATKLĀŠANU AR «INDULI UN ĀRIJU» JAUNĀ SKATUVES IETĒRPĀ
Lai sveikti esat! dārgie draugi, biedri,
Kas nācāt skatīt mūsu jauno darbu, -
Nu nākat: darbs ir līdzi mūs' un jūsu;
Jo tas, ko tēlojam, ir jūsu cīņas
Un jūsu jūtas, domas, dziņas, ceres;
Še esat reizē saimnieki un viesi,
Un reizē skatītāji, ņ e m a t jūsmu
Un reizē d o d a t iedvesmi kā plūsmu.
Ir lielas cīņas mūsu mazai tautai
Tos septiņsimtu gadu jūgus lauzt,
Ko rupja vara kaļ un rupja nauda, -
Un tad celt jaunu valsti, jaunu tautu!
Tik grūtā cīņā miesas gurst, bet gars, -
Tas iztur, kopā visu tautu sauc:
Un darba tauta, klau, tu, pamatšķira;
Iet cīņas priekšgalā t a v s liktens ira!
Bet dailes liktens: iet tai cīņā līdzi!
Dot garam atspaidu un sindīm veldzi! -
Un tā kā tauta pati vienkārš-liela
Un vienkārš-stipra dabasspēka gaitā, -
Tā daili gribam vienkārš-lielu-stipru:
Ne ārējs tērps, bet dvēsle, domas, cīņas;
No senā lieluma caur dzīvu vārdu
Mēs gribam jaunam lielumam kurt gaismas zārdu!
Mēs sākam dailes darbu laika griežos,
To lielu dienu gada piemiņā,
Kad, veicot pretvaru, mēs cēlām valsti.
Jūs sveikt nāk Induls; pirmais cīnītājs
Un pirmais domātājs par brīvo Latvi.
Tā darbs un varoņnāve māca jūs:
Būs brīva Latve tik caur brīves garu,
Kas vienmēr gatavs vest par brīvi karu.
Vēl Induls māca: mīlēt brāļu tautu
Kā sevi pašus dārgos lietaviešus,
Kas atkal nāves cīņā stāv par brīvi:
Tā pati melnā vara spiež ij viņus,
Kas spieda jūs, - jūs tad tik būsat droši,
Kad vienu valsti cels sev abas tautas,
Kad biedri būsim baltās jūras valstīs
Un mūsu brīvi visas tautas balstīs.
Lai daile nu jūs spēcin' lielā darbā!
Tie cīņas varoņi, ko tēlos drāma:
Ar jums tie kopā dzīvos savu dzīvi,
Jums sirdīs dēstīs savas lielās dziņas,
Tā, paši neveicot, tie veiks caur jums.
Un būs jums ķīla - mācība uz mūžiem:
G a r s t o m ē r v e i c, k a u t t u m s a
n ā k t o n ā v ē t,
Tad ejat spēcīgāk par brīvi stāvēt!
SVEICIENS TAUTAS AUDZĒTĀJIEM UZ SAEIMU
27.-30. DEC. 1920.
Kad debess saule atgriežas uz zemi,
Jūs nākat spriest, kā gaismas sauli vest,
Jūs labi nākat: saules zīmē veic!
Lai mūsu saules zīmogs gaismu zīmē!
Lai saule māca ziemas važas lauzt!
Lai māca visus bāra bērnus sildīt
Un gaiši redzēt, mīļi audzēt asnus!
Lai saule māca izvest bērnus priekā!
*
Jūs jaunās dvēslēs kopāt sajūsmību
Uz maigām jūtām, mākslām, dailēm, tiklām,
Uz lieliem mērķiem tautai, tēvu zemei,
Uz sevis atdošanu cilvēcei -
Jūs bijāt bērniem biedri, vecie brāļi,
Ne kungi, soģi, - labs tik mīlā aug -
Jūs viņus mīlējāt un viņi jūs,
Jums mūžam vēsture to neaizmirsīs.
*
Tad dodat gaismu bērniem, vairat tumsu!
Jo tumsa garu māc un nāvē sirdi;
Spiež šauros burtu slogos vingro prātu;
Ar ļaunu rada ļaunu, audzē naidu
Un lepnību, un vājiem nievāšanu,
Un varas kāri. Bet var tauta augt
Tik brīva, patstāvīga gara dzīvē!
Tad dodat brīvi bērniem, vairat varu!
*
Jums tauta nodod savu sārto ziedu, -
To kopjat: spoži saules puķe plauks!
Jums tauta nodod savu jauno zvaigzni, -
To ceļat: auseklis lēks debesīs!
Jums tauta nodod visu savu dvēsli, -
To sargat, audzējat tur nākotne!
Un jaunā audze lielā gara jūsmā
Mūs vedīs visu tautu saules plūsmā!
BRĀĻIEM LIETAVIEŠIEM
Sveiciens uz lietaviešu rakstnieka Zemkaļņa lugas «Blinda» izrādi Nacionālā teātri
Kādi augsti kalni,
Kādas dziļas jūras
Mūsu ceļus aizšķērsoja,
Liedza kopā nākt?
Zeme mūsu līdza,
Upes mūsu rāmas,
Pārpratumi - nepratumi
Liedza kopā nākt,
Līdzi sirdis juta,
Līdzi prāti teica:
Mūsu dzīslu vienas asins
Lika kopā nākt.
Īstie mūsu brāļi,
Tuvākie šai saulē,
Pāri iesim starpu žogu;
Kopā sētas laist!
BROLIAMS LIETUVIAMS
Kokios kalnu sienos,
Kokios jūrių ģelmės
Stojo skersai mūsų kelio,
Draudė eit bendrai?
Kraštas mūsų lygus,
Upės mūsų ramios,
Paklaidos - nesutarimai
Draudē eit bendrai.
Viena širdys jautė,
Viena protas tarė -,
Mūsų gyslų vienas kraujas
Liepė ėit bendrai.
Broilai mūs' tikrieji,
Saulėj šioj arčiausi,
Eisim pertvaras peržengė,
Jungt abu kiemu!
MANIEM MĪĻIEM LATGAĻIEM, KAD TIKA APVIENOTA MŪSU ZEME
Jūs mūsu dārgie brāļi latgalieši!
Mēs atkal sasniedzamies roku rokas,
Kas šķirti mūžam dvesām ilgas mokas,
Nu, šķēršļus laužot, plūstam kopā tieši,
Tā jaunā straume, kas mūs kopā vada, -
Lai aiznest naida sārņus viņai sokas!
Lai jaunā mīlā jaunu dzīvi rada!
Tad, pārnākot no svešniecības tāļi,
Mēs svinībās un darbos būsim brāļi!
PROLOGS «KRAUKLĪTIM»
Kristapa Lindes nolasīts prologs «Krauklīša» izrādei Nacionālā teātri
Pa tukšu lauku krauklīts saukdams skrēja, -
Bet tukši gaisi rija kraukļa balsi
Un tukši palika, un atbildi
Tam pretī nedeva, - un nekustēja
Ne zāle zemē un ne lapa kokā,
Nedz stīga dvēselē.
Tad krauklis aizgriezās, bet atkal laidās
Un lielos lokos allaž lidināja.
Un atbalss meklēja, un - radās atbalss, -
Gan klusi žēla, tā kā dziļi vaidi,
Kā vergu stenas un kā bāru raudas,
Kā izmocīta sirds.
Tad krauklis spēji sauca skaļu balsi,
Tad zelta spēļu vietā strēles grāba,
Ne skaņas laistījās, bet ugunsliesmas, -
Un cēlās vaidētāji, bruņas joza,
Un vergi vīri tapa: kaujā metās -
Un kauca karš.
Ar brūci sirdī, asiņotiem spārniem,
Ar zelta dziesmām un ar vara taurēm
Pār kaujas lauku krauklis klīda saukdams:
Gan mierinādams un gan mudinādams, - ,
Tam pakaļ domu ērgļi, ilgu kaivas.
Tas brīvais nemiervējš.
Vēl vietas nebij tiem, kur nomesties,
Viss zemes virsus bij vēl pāri plūdis
Ar ļaužu asinīm un ugunīm;
Nedz bij kur Latvija, nedz latvju tauta,
Tik Kurzemīte vien un Vidzemīte,
Un latvju tautas gars.
Bet tautas gars iz asnīm cēla tautu,
No dzelzs un uguns kala tautas valsti,
Sev tauta mājās veda Magonīti,
No gara vergu vārga nogurušu,
Pie kājām krauklis sarkanotām krūtīm, -
Bet ausa rīts.
Nu kopjat, lolojat to dārgo mantu!
To rokās nedodat vairs melnai varai!
Tā tautas celtā valsts lai tautai paliek!
Lai brīvā garā tauta stipra top! -
Tad mūžam ziedēs latvju Magonīte
Kā saules brīnumzieds.
JĀNA PORUKA PIEMIŅAI
Kristapa Lindes nolasīts prologs Poruka vakarā Nacionālā teātrī 12. oktobrī 1921. g.
Mirdz balti zili zvaigžņu miglāji,
Slēdz mirdzu melni dziļi atvari,
Gulst kārtu kārtām mūžu aizmūži, -
No zvaigžņu miglājiem, no atvariem,
No kārtu kārtu mūžu aizmūžiem,
No saules puteklīšu kristāliem
Šurp atlidoja balta dvēselīte.
Še šauri, šauri, un še salti, salti;
Še zeme pelēka un dumbri tumši;
Zem cilām sāpes, un virs cilām skumjas;
Kas vējš, tas gaudo, un, kas mākons, raud;
Un jūra zemi klāj ar rūgtiem viļņiem
Un sūrām asarām - un baltā dvēsle
Pār zemi baigi klīda meklēt vietu.
Kur rast gan zemē vietu baltām dvēslēm?
To dziļas ilgas vilka smeldzot augšup,
Bet zeme tura ciet, kas dzīvē dzimis. -
- Tad mokās brēca dvēsle izsamistot,
Bet ļaudīm skanēj' tā kā salda dziesma;
Un, kur vien klīstot vizēj` dvēsles spārni,
Tur vizmas gaiši tapa ļaužu vaigi.
«Man gribas kļūt pie skaidrības,» raud dvēsle, -
Bet spārnu gali mirka zemes pīšļos;
«Man gribas mīlēt un tapt mīlētam,»
Bet mīla ir tik taurens zaļos kapos:
«Man gribas sapņot, apbrīnot un domāt -»
Bet tikai zvaigžņu mirdzā domas, jūtas
Un augsto garu dzīve plešas brīvi.
No atmiņām par zvaigžņu augsto dzīvi,
No debess ilgām un no pasauls sāpēm
Ceļ batā dvēsle savu sapņu valsti;
Pie augstā, baltā loga dvēsle stāv
Un vēro balto tēlu, sārto blāzmu, -
Tad pēkšņi pārrauj tievo pavedienu
Un aiziet, atstājot mūs dzīvot mokās -
Mirdz atkal balti zvaigžņu miglāji,
Slēdz mirdzu dziļi, melni atvari,
Gulst mulšņu kārtām mūžu aizmūži;
Uz zvaigžņu miglājiem, uz atvariem,
Uz kārtu kārtu mūžu aizmūžiem,
Uz sauļu puteklīšu kristāliem
Klīst atkal baltā dārgā dvēselīte.
BARONA TĒVAM UZ 85. DZIMUMDIENU
Jauno dzimumdienas bērnu,
Sirmo latvju dziesmu vīru, -
Mīļi Tevi sveicinājam,
Barontēvs!
Tautas dziesma, bāra dziesma
Varoņtautu audzināja, -
Audzi, dzīvo simtus gadus,
Varoņtēvs!
KRIŠJĀŅA BARONA PIEMIŅAI
(Prologs piemiņas izrādei bēru dienā Nacionālā teātri)
* * *
Uznāk trīs Laimiņas tautas apģērbos, dziesmu sacerētājas,
dziedātājas un spēlētājas.
Barona tēls puķu vidū, aizsegts ar segu, uz kuras liela zelta zvaigzne, uz tās cita -
melna sega.
P i r m ā L a i m a
Dzisa saule debesīs,
Pusdebesu sārtojās, -
Dzisa zemei dziesmu tēvs,
Visa zeme noskanēja.
Visi sili klusi šalca,
Visi strauti burbuļoja,
Vēji žēli gaudojās,
Līdzi visa dzīvībiņa.
Smilšu kalni pušķojās
Sudrabsniega pārsliņām,
Dimantiņa zvirgzdinām:
Augsto viesi gaidīdami,
O t r ā L a i m a
Saule, darbu darījusi,
Aizlaižas vakarā, -
Vienu skatu pamet vēl,
Savus bērnus priecēdama.
T r e š ā L a i m a
Ceļam, māsas, sēru segu
Lūkot vēl saules dēlu!
(Viņa noņem melno segu, un redzas sega ar uzzīmētu zvaigzni.)
Saules dēla vietiņā
Atmirgo zelta zvaigzne!
P i r m ā L a i m a
Ceļam, māsas, zelta zvaigzni
Lūkot vēl saules dēlu!
(Noņem zvaigznes segu, un nu parādās Barona ģīmetne.)
Saules dēls! dziesmu tēvs!
Balta tava saules seja!
O t r ā L a i m a
Tautas dziesmu liesmas kūri,
Pats tai liesmā iededzies:
Tava drosme, spēka vārdi
Tautas sirdi dedzināja.
Kā tu tautu mudināji
Labus darbus pašiem veikt:
«Mums līgot līgos druvas plašas,
Ja pašiem mums būs rokas knašas!»
Kā ij sentēvus tu sauci:
«Še jūtam tos ar mies' un garu,
Tie, uzvarēj'ši nāves varu,
Nāk saviem dēliem palīgā.»
Kā tu tautai devi vārdu,
Kas mūs mūžam spēcinās:
«Uz priekšu, brāļi, naiki, naiki:
Mums pieder nākamajie laiki!»
T r e š ā L a i m a
Tava drosme, spēka vārdi
Tautas sirdi dedzināja:
Tautu darbos mudinot,
Pats tu darbā iededzies.
Tautas ceļā stājās mošķi,
Tu tos varen izšķaidīji,
Tev kā upei cēlās krūts,
Droši gāzies klintīm pāri.
Celmus lauzi, druvu kopi, -
Rakstu sēklu kaisīdams, -
Līdz nu visas malu malas
Zeļ un zaļo, kuplo, zied.
P i r m ā L a i m a
Simtu gadu likteņos
Sūru mūžu tauta gāja, -
Mēs, trīs Laimas, devām dziesmas, -
Iet tā tauta dziedādama.
Dziedot dzimi, dziedot augi,
Dziedot tautā nodzīvoji:
Tautas dziesmas lasīdams,
Glābi tautas dvēselīti.
Dziesmu tēvs, dziesmas vāci
Septiņās vācelēs, -
Ne tās septiņvācelītes,
Tās septiņas saules bija.
V i s a s t r ī s L a i m a s
To septiņu sauļu tiks
Mūžam sildīt mūsu tautu, -
Mūžam dziesmu auklētājs
Mirdzēs - zvaigzne viņsaulē!
(Viņas uzkar zvaigznes segu virs tēla un, tam paklanīdamās aiziet.)
LATVIJAS SKOLOTĀJAM PĒTERIM OZOLIŅAM PAR PIEMIŅU
Gar sauli ēna slīd, un saule bālst:
No mūža vārtiem dvašo auksta dvaša.
Dziļš drebums pēkšņi pārskrien ļaužu baru:
*
Kas dzīve ir? Kas mērķis? Kas būs tur?
Ko ciešanas? Kas glābs? Kas labs? Kas liels?
Skan mēmā mute: tas viņš bij - tas atbild!
*
Viņš darbu sāka, kad mēs nevīžojām;
Viņš gāja pirmais, kad mūs bailes māca;
Viņš mierināja mūs, kad neizdevās.
*
Kad visi vaidēja, bet klusi cieta,
Viņš cēla savu balsi apsūdzot,
Un soda bargums viss uz viņu krita.
*
Nekad tam darba nebija par daudz,
Viņš darbā dega, darbā sadegot, -
Bet viņa uguns sildīs daudzas audzes;
*
Viņš tikai mērķi vērtēja, ne sevi, -
Viņš visu atdeva, ij savu dzīvi, -
Bet ideālists tas, kas laikus vērš!
*
Bet tautas aradzētājs, tas kopj šo garu,
Kas vien tik rada, glābj, kas vien tik liels, -
Jo liels, kas lielu pienākumu nes...
*
Iet slēgtās rindās biedri bērenieki,
Nes puķu traukā miesu simbolu,
Bet savu dvēsļu traukā viņa garu:
*
Mirdz spožā saule, un no sniega pretī
Kā dzirkstis apkārt pazib veļu acis,
No priedēm birdin' pārslas veļu pūsma.
*
Tie veļi čukst: Kur mācītājs? Kur zārks?
Ne miesas smagums tam! ne gara važas!
Nāk veļos pirmais brīvais vīrs un gars!
*
Bet dzīvie, mēs no viņa nešķiramies, -
Viņš tagad skaidrāks mūsu sirdī mīt,
Viņš spējāk ved mūs lielā gara cīņā.
*
Lai sveikts ir lielais gars uz jaunu gaitu,
Lai lauztām miesām salda dusa top!
Lai nesalauztam garam - jauna saule!
Mēs viņam līdz!
ANDREJAM PRIEDKALNAM PĒDĒJĀ GAITĀ
Mans mīļais draugs, no Tevis jāatvadās,
Kaut sirds deg paildzināt īsos mirkļus,
Kā sauli aizturēt vēl vēlas vakars.
Kad saule iet, vēl gaišums mākoņos,
Vēl saule pasviež dzirkstelītes zvaigznes,
Kas visu nakti mierina mūs mirdzot.
Tu pamet savas domas, mīļas jūtas
Un tūkstots darbu zvaigžņu mirdzumā,
Un tūkstots glāstu bāriem sāpju bērniem -
Pats vidū ej Tu: maigais, bālais mēness.
*
Ak, sāpes vien uz nakti vada skatus:
Ne mēness biji Tu, bet gaiša saule,
Jo Tavā būtnē viss bij saulei līdzīgs.
Tik gaišs un mīļš Tavs vaigs bij mūsu vidū,
Kas Tevi redzēja, tas priecājās,
Ko uzlūkoji Tu, tas tapa vesels.
Cik saues skaidra bij Tev dzīves gaita,
Tik gaiši rāma nāve - agrā rītā
Un pašā lieldienā - tā aicināja:
Uz atmodu un darbu jaunā dienā.
*
Viss Tavā gaitā bija saulei līdzīgs:
No zemes dzīles nāci, pamatšķiras,
Uz jaunu gaismu vedi savu tautu.
Tu zināji, kas nakts, kas vārgs un sāpes,
Kas strādniekliktens un kas varoņliktens,
Jo kaulus salauza i Tev šis liktens.
Bet, kauliem brakšķot, gars Tev tapa saulains, -
Tu gāji glābt no liktens savus brāļus,
Tu cīņā meties, cēli tos, kas krita -
Tu dziedēji, kā saule, slimo zemi.
*
Jā, saule stariem dziedē slimo zemi,
Un zeme atzaļo un augļus nes, -
Kā slimo cilvēci būs atzaļināt?
Tu tālo cilvēksauli meklēji,
Kas caurstarotu garu līdz ar sirdi,
Tu sevi vērti pats, lai taptu saule.
Tu tapi saule, - mēs, kas palikuši,
Mēs Tavā miņā sildāmies kā saulē.
Un miņa velk mūs būt, kāds biji Tu;
Pats saule būt un visus vest uz sauli.
SVEICIENS GAISMAS BĒRNIEM
Aiz mūžiem un bez galiem valda nakts,
Cik ir tās pasaules, tik ieslēdz nakts,
Kur traucas gars, tur atduras uz nakts,
Nakts guļ un klust, -
Bet -
Bet bezgalības galā rodas guns,
Bet nedalāmie dalās, - rodas guns,
Bet nekustamie kustas, - rodas guns, -
Un -
Guns spridz un kust.
*
No tukša pilnums top, no klusa skan,
No nāves dzīve lec, tā kvēl un kaist,
No uguns puķe plaukst un zied, un sarkst,
Pret nakti spilgst,
Jo -
Jo neatlaižas nakts, bet gaismu žņaudz,
Jo diena tumša top un līdzi sirds,
Jo guns tik glābj no nakts, - lai ved jūs guns
Turp,
Kur ciņa ilgst!
*
Tā ciņa ilgst un ilgs, tai gala nau,
Jo dzīve, gars un guns, - tie mūžam aug,
Par bezgalību top, bet ārpus tās
Nakts guļ un klust,
Tik -
Tik asais, ašais spēks, tik guns un gars
Spēj nebūtību tvert, to, ko neviens,
Spēj radot nakti veikt, - lai ved jūs gars,
Kur
Guns spridz un kust.
Jūs brīves bērni, gara draudze jūs,
Jūs ejat līdz, kur guns jūs cīņā sauc,
Lai uzvardrosmē jums deg mūžam gars,
Pret nakti spilgst.
Jo -
Jo mūžam dzīvi nakts no jauna māc,
Jums gara cīņā iet, jums sargiem būt,
Un Spīdola jums līdz, lūk, mūžam spīd
Tur,
Kur ciņa ilgst.
LAKSTĪGALAS SIGULDĀ
Em. Melngaiļa komponēta rakstnieku nama atklāšanas svētkiem Siguldā
Siguldā lakstīgalas
Vienas leju piedziedāja.
Nu nāk jauni dziesminieki,
Lakstīgalu līdzcensoņi.
*
Jaunas dziesmas darināt,
Ļaužu sirdis priecināt,
Darbā sevi pūtināt.
Vij sev ligzdu Siguldā,
*
Dziesminieki, te jums labi:
Leja ļāva plašu skatu,
Klintis deva dižas domas,
Brīva daba - brīvas jūtas.
*
Dzeja - tautas dvēsles balss,
Prese - tautas sirdsapziņa.
Dvēsles balsi neapspiest!
Sirdsapziņu neviltot!
*
Mācaties sīku putnu:
Katris dzied savu balsu.
Strazdi, žubes, lakstīgalas
Trallināt trallināja,
*
Vēji šņāca, krāces krāca,
Sīkas lapas ņirbināja: -
Visas balsis tautas mīla
Korī koši sakausēja.
TEV
Tu birdināji: «Nejūsmo! še nīst!»
Ak, tomēr dzimtene!
Še arī mīl un sistās brūces dzīst.
V a i r ā k i e m
VAIRĀKIEM MANIS SVEICINĀTĀJIEM
Par mīļiem sveicieniem liels paldies, draugi,
Vēl lielāks par to drošo vārdu,
Ka gribat sauli sniegt kā jauni augi; -
Nu ejat meklēt, rast:
Ar sirdi ilgt un just, ar prātu prast,
Jums tauta paldies teiks par darba ārdu!
DRAUGIEM, KAS SKUMA PAR SAVU VĀJUMU
Viss noslēpums ir šis:
Tik sevi audzēt!
Kā vājais spētu to?
Tik nebūs sevi saudzēt!
MAZAJIEM JĀNĪŠIEM
Ak, saulīte, ak, saulīte,
Nemīl savu saules bērnu:
Visi silst, visi zied,
Saulītē vērdamies, -
Silst ij tevim saulē krūts,
Tikai krūtīs nesilst - sirds.
VAIRĀKIEM PAR ATBILDI UZ KOLEKTĪVIEM SVEICIENIEM
Mīlat mani un saprotat!
Bet mīlat vairāk.
Ij kad jūs saprast nevarat,
Prom mani neraidat,
Bet mīlat jo vairāk!
MANAM DRAUGAM - SKEPTIĶIM PAR ATBILDI
Es tomēr laimi baudījis,
Es daiļu mīlu redzējis -
«Ko vēl?» -
To pašu mīlu redzējis,
To daiļo laimi baudījis -
- «To teici jau.» -
To teicu jau, to teikšu vēl,
Pār laikiem pāri mīla kvēl,
Kaut vairs tās nau.
KAD MAN AIZRĀDĪJA UZ MANĀM SŪDZĪBĀM
Nekas nau aizmirsts un nau aizmainīts,
Tā daiļā mīla un tas skaistais rīts,
Tā dziļā izpratne, tas siržu tuvums,
Viss neizmērojams un mūžu guvums -
Pret visām sūdzībām brēc pretī sirds:
Viss labs, viss saulē mirdz, viss ir, kas šķirts.
V i e n i e m
SLIMAI MEITENEI
Nāk maijs un pavasars, - es zinu gan:
Vai man?
Tad zāle zels un ziedi plauks -
Vai līdz mans lauks?
Tad koki sulām straujot ļaus;
Mans koks būs sauss.
Tad visi pļavās puķes plūks
Tik manis trūks.
- Vai trūks?...Nē, trūkstam nemanīs,
Kad puķes plūks un kroņus pīs.
NEPIETICĪGAI
Mīļš pušķīts zaļganu nagliņu
Uz visām pusēm izstieptu, -
Sīksmalki stiebriņi
Stiepjoties stiedzēti, -
Ko vieni ārā no maura stiepjaties?
Ko rociņas ceļat kā lūdzoties?
Lūk, maurā viss zaļi trekni sazēlies.
N. N.
Ij tavā dvēslē
Kvēl saules stari
Kad sauli citā
Tu sajust vari.
Lai visus ziedus
Tev saule veltī,
Lai sird' un dvēsli
Ar laimi zeltī!
Sirds tava atzaigo
Laimi sārtbaltu,
Sildīs visvairāk
To, kas vēl saltu.
DRAUGAM A. M., KAS ŽĒLOJĀS PAR SEVI UN LAIKU
Debess sadugusi,
Zemi apņēmusi,
Baltām miglām tāli aizklājusi.
*
Visi vēji klusi,
Diena piekususi,
Ej nu līdzi mazu laiku dusi.
L. Z.
No rīta jau sirds sapinās
Kā tīklos, neskaidrās sajūtās.
Ne darbs vairs vedās, ne atpūta,
Viss, kas tik mīļš bij, atbada;
Un labā saulīte visu dien
Pa saveltiem mākoņiem līdzi man brien.
Kā nomest tīklus, kā izrauties?.
Kā atkal brīvā sajusties?
Tu vien tik zini, tu pasaki!
Tu L. Z.
T. K.
Div` balti gulbji
Pa ezeru peld,
Mēness baltu gaismu
Pār ezeru met,
Kāds klusi, ilgi
Pie mēness ezera sēd.
D. B.
Laiks rauj mūs, plūst viss, zūd un tek, un sik -
«Kur esi tu?»
Kad tu to nezini, tad es ne tik.
NEAIZMIRSTELĪTEI
Teic, neaizmirstelīti,
Ko mirkstot ūdenī tu mīti
Aizvien?
«Ak, ūdens nau, ir asaras!
Tās sāpes, kas nau aizmirstas,
Tās katra prasa asaras
Aizvien.»
MAZAI EMĪLIJAI
Tavs saules tēvs tev paraugs ir,
Kad liktens grūtumus tev šķir,
Tu nezini, ko darīt būtu?
Tad jautā sev, ko tēvs būt' darījis?
Tā dari, kā viņš vēlējis,
Un nebūs tev nekas par grūtu.
MAZAI MERĪTEI
Ik dienu saule spīd,
Kaut mākons priekšā slīd,
Caur mākoņiem tomēr tā spīd
Un visus mīļi silda.
Ij tu tā spīdi aizvien,
Kaut bēdas pār sirdi skrien,
Tu sirdī sauli turi tik vien,
Kas tevi ar mīlu uz visiem pilda.
L. L. D.
Līdz ar grāmatu
Kā aizmirst to, kas skaists? viss miņā spalgo,
Viss viz:
Ik zieds, ik rīts, ik balss, ik skūpsts, kas valgo.
A. N. K.
par piemiņu
Viegla roka: saulītei:
Aši cēla rīta miglas, -
Mēnestiņš nepacēla.
Visu nakti staipīdams.
DĀRGAI DORIŅAI
Līdz ar «Vēja nestām lapām»
Šīs vēja nestās lapiņas
No rudens koka
Kā pavasara atmiņas
Lai saņem mazās Doriņas
Mīļā roka!
ARĪ VIŅAI
Līdz ar «Trejiem lokiem»
Es viss še esmu
Tais sāpēs un tais cerēs, -
Nu lūko, vai tev derēs,
Tad ņem ij to,
Ij visu manu dvesmu.
DRAUGAM PAR MIERINĀJUMU, KAD VINŠ BIJ ZAUDĒJIS SAVU MĪĻĀKO ILŪZIJU
Mans draugs, nāc, kopā vērsimies,
Par ko tu sērojies:
Tu teic: tā lielā mīla,
Tā tapa sīka;
Kas veica visu,
Pret nieku nīka!
Žēl, žēl! - Bet paskaties:
Tu lielāks par vīlēju izrādies,
Tu savā pašcienībā esi cēlies,
Tavs ceļš aizvien nu augstāk ies,
Ko vairāk vēlies?
JAUNAJAM DRAUGAM
albumā
Kam no dzīves prasi?
Prasi tik no sevis, -
Ne tam svars, ko esi ņēmis,
Bet ko devis.
VECAJAM DRAUGAM - KALNU KĀPĒJAM
albumā
Jauns tu kāpi lielus kalnus:
Visu zemi pārredzēt;
Vīram tika pakalniņa,
Vecim tiks ij kapa kopas.
JAUNAJIEM DRAUGIEM, VAIRĀKIEM, KAS MAN SEDZĒJAS
Ik mirkli s e v ī p a š ā būs
jums augt
Un tikai augšanu par dzīvi saukt, -
Tad nenāksat vairs sūdzēt,
Jo ies.