1897. GADA PIEZĪMES

II

[Sākuma trūkst] [dvēseļu ceļošana ne citās pasaulēs, bet atdzimšana tepat virs zemes, tā taču ir dēla dzimšana, dēls ir tas pats tēva turpinājums, atjaunots, paptašināts ar mātes karmu; šī atdzimšana reizē ir arī pilnveidošanās, ne tikai viena, bet divas karmas. Dvēseļu ceļošana taču nav nekas cits kā nemitīga pilnveidošanās. Mēs ņemam pilnveidošanos no debesīm un pārvietojam uz zemes, tā visa atšķirība.]

*

223. [Kāpēc izbēgt no noziedēšanas? Tā izbēgt, lai ilgāk būtu. Bet kāpēc pagaidām izbēgt no ciešanām un nāves tā, ka mirst no brīva prāta un pastāvīgi cieš? Dzīves ciešanas ir tas pats kas prieks, tikko var novilkt robežu, bet atsacīšanās ciešanas ir īstas kailas bēdas, no visiem pārbaudījumiem pāri paliek tikai sīkākie - t. i., ēšana un dzeršana, no kā tad nu nevar atteikties. Un ko iegūst ar lielajām atsacīšanās sāpēm? Gara miers taču tikai vēlā vecumā, jo jaunība dumpojas pret garu. Pamatā taču iznīcība, kas tā vai tā nāktu caur sāpēm, tikai tad būtu pilnīgāk dzīvots.

Ja sāpes nestu pilnību, attīrītu un šķirtu zeltu no sārņiem, kam tad vispār derētu prieks? Jo mūžīgu moku, atteikšanās ir par maz, tam [priekam] ir jāpiepilda. Dzīvot ir prieks, sāpes nav prieks, tas ir prieka tukšums. Prieks ir dzīves spēks.

Dostojevskis taču nevar vēlēties, lai viņa tauta vienmēr cieš šķīstīšanās vārdā. Vismaz pēc šķīstīšanās sāpes kļūst nevajadzīgas, tad arī pēc viņa uzskatiem nāk prieks. Sāpes ir pārejošas, prieks - pastāvošais, stāvoklis. Pēc tā, pēc noteiktu mērķu sasniegšanas, pārņem sāpes.]

*

339. [Mēs vairs nevaram tieši apkarot nāvi un vecumu. Mums ir atpestīšana, sāpju remdināšana, prieka došana, t, i., dzīves spēks. Dzīves spēks ir pašapziņā, tuva, priecīgu, sajūtamu mērķu esamībā, brīvībā - prieka uzplaukums, šaubu, atkarības, baiļu aizbiedēšana. Vairāk dvēseles spēka sāpju pārvarēšanai.]

*

[Pie patiesības nenonāk ar domāšanu vien, bet gan dzīvojot. Mūsu domāšana sakņojas dzīvē, tikai no tās ņem vielu, mēs nevaram domāt absolūti, tādēļ] [tālākā teksta trūkst.]

474. [Vai nu izdodas bēgšana no dzimšanas un nāves drūmās jūras, vai mana miesa padodas nāvei, bet bēgšana ir brīvprātīga nāve, tātad, lai aiz vecuma nemirtu - pašnāvība. Lai karā nekristu - nodurties.

Jā, bet nāve, kurai neseko augšāmcelšanās. Vai tad ir apziņa no iepriekšējās dzīves? Nāve, pilnīga ir arī šī nāve. Vajag pārspēt šīs nāves šausmas. Bet bieži šī nāve zaudē savas šausmas. Ivans IV, franču revolūcija, 30 gadu karš, izpētīt šos cēloņus, tā varbūt var arī tagad pārspēt šausmas. Mērķis - prieks. Kas dod augstāko prieku - savs "Es", sevis jušana, vienmēr lielāka, vienmēr vairāk jušanas, tapšana (interesantākais) un tapšana sevī. Pēc tam vislabāk šo prieku dod doma, darbs arī, bet ne tik ilgstoši, bauda arī, bet tā visgaistošākā. Taču viss tas vajadzīgs dzīvei, t. i., priekam. Dažam labam vajadzīga arī apbrīnošana, sevis pakļaušana, padošanās, ticība, arī mīlestība vecā stilā. Jaunā mīlestība ir tikai spēks, sevis paplašināšana, izslēdz pakļaušanos. Kāpēc censties brīvprātīgi izraisīt mūžīgo mieru, kas līdz ar nāvi tik un tā pienāk katram indivīdam. Tas, ka individualitātes apziņa saglabājas arī pēc nāves, jau ir ticība, kaut kas nepierādīts. Budam tas ir vecā pārmantošana, pārņemtais un tā ir viņa kļūda. Arī bez viņa brīvprātīgās nāves, viņa pūlēm, mēs nonākam nirvānā, kur izbeidzas indivīds, nekādas apziņas, nebūtība, miers.

Buda grib izbēgt rēgam - atdzimšanai, kuras nemaz nav.

Buda patur veco dēmonoloģiju, gluži tāpat kā Jaunā derība saglabā Veco. Paliek vecie dievi, paliek pat paražas, tiek rādīts tikai jauns ceļš, kā sasniegt labklājību, tur altruisms, šeit augstākā filozofija, nāve.]

684. [Vai Budam ir pienākuma jēdziens, kādēļ viņš nepaliek pienākuma dēļ? Vai ir pienākums pret cilvēci? Agrāk viņš atbildēja tikai, ka radnieciskas saites viegli izirstot. Vai viņš zina pienākumu tikai pret sevi?

Viņa atbilde 706. nerunā par lepnu egoismu, viņš atzīst pienākumu, savu nepaklausību. Viņu dzina bailes no vecuma.]

711. [Itin kā nejustu sāpes, kad zina, ka radniecība nepastāv mūžīgi. Kopā sarašana, kuru izārda, ir tas, kas izraisa sāpes.]

725. [Vadonis ārā no apmātības tumsas.]

*

[Radikāla ārstēšana kā Tolstojam. Visu dzimumu iznīcināt, jo tas slimo un cieš.]

714. - [izrakstīt "Skolotāju filozofiju"] 738.-62. [Bimbišaras un mūsu filistru filozofija - kamēr jauns, izdzīvoties priekā, vecumā kļūt reliģiozam, t. i., sākt domāt, kad viss spēks jau nolietots, kad ir par vēlu atcerēties savu pilnveidošanos.]

898. [Iztrakoties jaunībā nozīmē vēlāk kļūt filistrim. Nav tiesa, jaunība grib ne tikai gaisu, miesas baudu, jaunība ir tieši tā, kam parasti piemīt ideāli. Jaunība grib domāt, pilnveidoties, ļaujiet tai domāt, ļaujiet tai strādāt, nedzeniet to tikai izpriecās. Vai arī liegt prieku, ar spaidiem dzīt uz reliģiju, vai pienākumiem, kas taču vienmēr ir sveši - tā ir vara, un viņi mēģinās izvairīties. Ar prieku un darbu jaunība var nonākt pie pilnības, pie ideāla. Ar darbu es saprotu arī kļūšanu bagātam "vidējos gados", t. i., vispār saskatīt sevi, savu pilnveidību, priecāties par to ārējā darbā. - Ja man jaunībā būtu bijis prieks, tas varbūt būtu dzinis mani pie darba, un, redzot sevi darbā, es būtu jau agri audzis, un doma būtu varējusi attīstīties katrā ziņā daudzpusīgāk, bet varbūt mazāk dziļi.]

(23100/36-38)