RAINIS

PUĶU LODZIŅŠ

VĒLĀ VAKARĀ KLUSĀ NODABĀ

SKAISTPUISĪTIS

Skaistpuisītis - pūpēdītis -
Āboliņa vaidziņiem,
Kreimenīšu matiņiem,
Rudzu puķu actiņām.

Tu mans lauku drasētājs,
Tu strautiņu bradātājs,
Tu ziediņu šķīnējiņš,
Tu pieguļas jājējiņš.

Visiem suņiem skraidelēji,
Visos kokos kāpelēji,
Visas bikses nodriskāji?
Nāc nu drusku pasēdies!

SIRDS PUTEKLĪTS

Mans luteklīts,
Sirds puteklīts.

Mazmaza meitiņa
Skraida pa dārzu
Kā ziedu pārsliņa.

Smalciņas rociņas,
Kā pie stiebriņa
Mirtu lapiņas.

Tek melnas actiņas,
Kā pa ābeļziedu
Tek skudriņas.

Sarkanas kurpītes
Pa pļavu lēkā
Kā saules bitītes.

Mans luteklīts,
Uzlaidies man uz klēpja,
Sirds puteklīts.

ES TIK TĀPAT

Lūpiņas atšiebtas,
Actiņas piemiegtas -
«Ko tu tā smejies?»
- Es tik tāpat.

Vaidziņi saviebti,
Plakstiņi sarkani -
«Ko tu tā raudi?»
- Es tik tāpat.

Druvas un dārziņi,
Vaļņi ir sacelti -
«Ko tu tā dari?»
- Es tik tāpat.

MEITIŅA PIE LOGA

Ko, mazā meitiņa,
Pie loga gaidi?
Uz dārzu vien aiz priekškara
Ko acis raidi?

Vai nau tā putniņa,
Ko sen sev vēro?
Vai nelaiž laukā māmiņa?
Tu tādēļ sēro?

BĀRENĪTE

Es bāra meitiņa,
Kurp eju sērsti?
Pie mātes kapiņa
Ir skati vērsti.

Zied baltas puķītes
Pie melna mārka,
Kā vaska svecītes
Pie mātes zārka.

Es mārkā lūkojos
Vēl vēli, vēli;
Še puķes ūdeņos,
Ko skaties žēli?

VECMĀMIŅA

Kad es biju jauna,
Bij man zelta mati,
Bij man pērļu zobi,
Bij man sudrabsmiekli.

Kad tiku vecīte,
Es nabadzīte:
Dadzis tev matos,
Piķis tev mutē,
Visi tavi zobiņi
Aizkrāsnē.

ĪSĀS DIENAS

Kā raucas balta dieniņa,
Arvien, arvien vēl īsāka!
Vēl melna nakts, kad jāceļas,
Vēl pusdiena, kad satumstas -
Un raucas vēl!
Un raucas vēl!

Nu nebēdā, nāks ziemsvētki!
Būs beigti tumsas biedoņi.
Tik eglītes vien dedzinat!
Ij saulīti tad iedegsat, -
Un diena augs,
Un diena augs!

VĒLĀ VAKARĀ

Ziem' agri vakars nolaižas, -
Vēl bērniem gulēt negribas;
Sēd brālītis un māsiņa
Bez sveces vēl pie lodziņa.

Spīd gaiši laukā mēnesis,
Uz ielām troksnis norimis;
Pie debess klusi zvaigznes kvēl, -
«Vai gulēt neiesat jūs vēl?»

«Ļauj, māmiņ, lai vēl pasēdam!
Varbūt šo vakar' ieraugām,
Kā saul' un mēness satiekas,
Kā stāstīja tās pasakas.»

PAMĀCĪBA PAR MĒNESI UN ZVAIGZNĒM

Tu esi mans mīļu mīļais brālītis, -
Bet to tu zini:
Tu tomēr tikai mazs muļķītis:

Tev izliekas, ka mēnesītis
Ir āboliņis sārtvaidzītis,
Ko tu sev šķini,

Tā nu gan ne!
«Ē, ē -
Ē - rausis!
Ņam! Ņam!»

Ko tu saki: ē! Ka mēness ir rausis?
Kuru tu gribi ēst - ņam, ņam?

Ha! ha! lūk, ij sunītis groza ausis
Un smejas par tevi: ham, ham! ham, ham!

Nē, brālīti, nē!
Mēness nau ne ābols, ne rausis.
Klausies un iegaumē!

Debess malā ir melna lakts.
Ik nakts
Sarkana dzelzs uz laktas top kalta,
Kamēr tā paliek sudraba balta;
Tad mēness top debesīs piesprausts kā sakts
Ik nakts.

Bet kaļot dzirkstis lec gaisā -
Tās dzirkstītes
Ir zvaigznītes;
No rīta saule tās sabāž maisā.

Tā, mazo muļķīti,
Vai nu tu saproti
Zvaigznes un mēnesi?

EGLĪTE - PRINCESE

Ziemsvētku eglīte
Mežiņā stāv un smaida,
Sapņu pilna galviņa
Nez ko gaida.

Sudraba mēnesi
Eglīte kar sev zaros,
Zelta zvaigznītēm
Mirdzina staru staros.

Dimantsniega plīvurī
Eglīte sedzas,
Zaļa zīda svārki
Cauri redzas.

Eglīte - ziemsvētku princese -
Sēd uz godības galda,
Visapkārt pilsgalma ļaudīs
Svinība valda.

Pārsteigti visi ļautiņi,
Cik princese eglīte skaista!
Eglīte tūkstots svecītēm
Spožumu laista.

Saldi eglīte sapņo,
Bet vai tā domā:
Nocirstai jātop - pirms nāk
Princeses lomā.