RAINIS
PUĶU LODZIŅŠ
PASAKAS PAŠAS NESAKĀS
GANA BĒRES
I
Viens gans nomira,
Citi gani raudāja.
Visas meža maliņas
Miglu meta.
Zīle nesa vēsti
Tēvam, mātei.
Kaza kāpa debesīs
Dievam sūdzēt.
Dzenis kala krustu
Sausā kokā.
Cūka raka kapu
Dziļā lejā.
Dzeguze zvanīja
Līkā bērzā.
Sīki, mazi putniņi
Pātarus skaitīja.
Dižais dundurs
Sprediķi sacīja.
II
Gotiņas mauroja,
Vērsītis māva;
Sunītis gaudoja,
Cērpā tupot.
«Kas nu dzina ganos?
Kas vēra vārtus?
Kas vicināja
Linu pātadziņu?
Kas dziesmu dziedāja?
Kas gavilēja?
Kas visu kustoņu
Iepriecināja?»
Aitas galvas nokāra,
Pulciņā lienot.
Jēriņi baidījās,
Kazlēni badījās.
Vecais; āzis
Ābeli apgrauza.
Saimniece āzim
Pārsita kāju.
III
Trīs dienas, trīs naktis
Gana bēres dzīroja.
Kaķītis grāpī
Kāpostus vārīja.
Lācītis, lielķepis,
Malciņu skaldīja.
Stārķītis, garkājis,
Ūdeni nesa.
Krauklītis, līkdeguns,
Gaļiņu kapāja.
Vāverīte, kuplaste,
Galdiņu slaucīja.
Cīruls alu darīja
Kumeļa pēdā.
Viens grauds iesala,
Trīs mucas alus.
Visi dzēra, dziedāja,
Es arī dzēru,
Pār lūpām tecēja,
Netika mutē.
SKRIEŠANĀS
Sen tas bija,
Bet bija:
Sacēlās viesulis,
Sapūta pūteklis,
Pērkons un zibenis -
- Kas tad nu?
Slieķe un gliemezis
Skrieties gāja -
Slieķei mežģījās skriemelis,
Gliemezim satūka kāja.
Gliemezis ar dusmību
Slieķi rāja:
«Tavu traku skriešanu,
Man sašķiebās māja!»
Slieķe kliedza: «Ak tā!
Šis vēl vaimanā!?
Kas man maitāja nagus?
Kas man nolauza ragus?»
Kopš tās reizes abi
Iet tikai lēni, bet labi.
EZIS
Izkalts bija debess zilais katlis
Līdz ar sauli, mēnesi un zvaigznēm;
Sastampāts bij lielais zemes klēpis -
Liela, apaļa un gluda ripa.
Viss jau labi būtu, darbs jau darīts,
Tikai ķibele:
Debess katlis bija mazs priekš ripas . . .
Dieviņš stīvējās vai kā, bet neiet:
Debess katlu nevar uzvāzt zemei.
Nu ir padoms dārgs.
Dieviņš gribēja jau lielās dusmās
Saspert debess katlu līdz ar ripu,
Tikai žēl no jauna iesākt darbu.
Viens tik pasmējās.
«Ko tu, ezi, smejies?» dieviņš kliedza.
«Kā lai nesmejos, kad tu tik muļķis!
Prati debesi un zemi radīt,
Neproti, kā kopā salaist daļas.»
«Saki tu, kad tu tik gudris esi.»
«Labi, sacīšu:
Nu tad, paskaties, kāds pliks es esmu,
Katram kažoks mugurā, man vienam nava,
Katram nagi, zobi, man tik nava, -
Bet es izmanos:
Kad man salst, tad čokurā es raujos;
Jālien alā, - čokurā es raujos:
Lai cik mazs ir caurums, iekšā tieku.
Dari arī tā!
Zeme mīksta, čokurā to sarauj,
Gan tad uzvāzīsi katlu virsū.»
Dieviņš pretī teic:
«Zeme gluda, un būs rēpuļaina.»
- «Ij tev pašam seja rēpuļaina:
Deguns, mute, ausis, acu dobes, -
Gluda zeme pasmejas par tevi.»
Čokurā tad dieviņš zemi rāva, -
Cēlās kalni, lejas, gravas, jūras,
Rēpuļaina tapa gludā zeme.
Vāž nu virsū debess katlu, - uziet.
Dieviņš priecājās:
«Nu es vai pus pasaules tev došu.»
- «Ko es darīšu? Kas ņems tev tādu?
Zinies pats, - tik kažoku man dodi,
Kas pret naidnieku un salu sargā.»
«Došu nagus, ragus, pats tad uzbrūc!»
- «Kam man uzbrukt, lai tik dod man mieru!
Asām adatām lai ir mans kažoks!»
Tādu kažoku dievs ezim deva.
Abi mierā bija - dievs un ezis.
SAULE UN MĒNESS
Vecais liktens tētis
Sauca mcitu sauli:
«Aiznes, meitiņ, vecai mātei
Bļodu baltu zirņu!»
Zelta saulīt' aiztek
Zilu debess lauku, -
Kas tai pretī atlecēja?
Jaunais mēness puisis.
Daiļā saules meita,
Staltais mēness puisis, -
Kā tas nāca? Kā nenāca? -
Rokas satikās.
Daiļā saules meita,
Staltais mēness puisis, -
Kā tas nāca? Kā nenāca? -
Bļoda apgāzās.
Bira baltie zirņi
Pa to zilo lauku,
Gaišu ceļu atstādami,
Kur tie satikās.
Zelta saulīt' bēga,
Mēness atpalika, -
«Kas tos zirņus izbārstīja?»
- «Es tas vainīgais!»
Liktens tētis cirta
Mēnestiņu pušu:
«Tu man dienā neiznāksi,
Pirms tos salasīsi!»
Nokaunējās saule,
Nosarka kā oga, -
Abi divi baltu dienu
Kopā nesanāk.
Staigā mēness vientuls,
Zvaigznes bļodā lasa,
Allaž lūko redzēt sauli,
Projām aizzogas.
Lai cik lēni zogas,
Vecais tētis mana:
«Posies atpakaļ uz nakti,
Saules neredzēt!»
RUDENS - RŪĶIS
Rudu, rudu rudenīti,
Tavi svārki noplukuši.
- Kā nebūtu noplukuši,
Aru, pļāvu, riju sēru.
Balta, stalta ziema nāca:
Zīda svārki, zelta loki;
Vēl bij pāri pārkaisīti
Dimantiņa vizulīši.
Kas kait ziemai nedižot
Greznajos uzvalkos:
Rudens - rūķis, arājiņš,
Pilnas klētis sastrādājis.
LIETUS SIEVA
No kalna lejā pērkons kāpj.
Viņam pa priekšu migla rāpj,
Viņam iepakaļ vētra nāk,
Brīk un brāk.
Pa notāli steidzas putekļi
Kā vēstneši.
Visa dzīva radība bēgšus skrien,
Zemes alās un mājās paglābties lien
Un trīso gaidot.
Tad garām, pa laukiem zibeņus svaidot,
Brauc pērkons pats: -
Zib skats,
Dundot un dimdot, un dārdot
Rīb pērkoņa rati, kokus spārdot,
Kaudzes un zārdus, un jumtus ārdot;
Iepakaļ lietus spaiņiem gāž,
Lietus sievas slotām pār zemi brāž
Un berž, un bružā, un brauka,
Visus mēslus un putekļus projām slauka.
Viss noposts un tīrs, un sievas iet,
Spaiņus ar vākiem dara ciet,
Debesu logus vaļā ver,
Lai svaigu, skaidru gaisu visi dzer.
Par netīrām sievām visi baras,
No viņu darba visa skaidrība darās.
MĀSAS
Māsiņa Austriņa,
Māsiņa Dziesniņa, -
Rīta un vakara
Sarkana blāzmiņa;
Abas mīļas māsiņas,
Abas saules meitiņas, -
Tautās tāļi aizdotas,
Nevar satikties.
Austriņa Auseklim,
Dziesniņa Rieteklim, -
Starp abām sētām
Jūra un kalns.
Diena ir kalns,
Nakts ir jūra, -
Māsas stiepj rokas,
Nesniedz pāri.
ZIEMAS KAUJA
Ziema, ziema, ziemelītis,
Garas naktis gulētāji, -
Gulēdami nemanīja,
Kā atnāca pavasara.
Dzied putniņi, dzied ganiņi,
Zied pļavā pureniņi,
Nu tā ziema augšā lēca
Ar vasaru cīnīties.
Ziema kava pavasaru
Ar sudraba zobentiņu,
Pavasara gainījās
Ar rozīšu ziediņiem.
Lūza ziemas zobentiņš.
Bēga ziema raudādama, -
Visi vārti, visas durvis
Pavasarai atvērās.