RAINIS
PUSIDIEĀLISTS
VĒSTURISKA JOKU LUGA TRIJOS CĒLIENOS NO PAGĀJUŠĀ GADU SIMTEŅA BEIGĀM
PIRMAIS CĒLIENS
Pa labai rokai: skatuves priekšā lielās istabas logi, piebūvē mazāki ķēķa logi; starpā durvis, kuras ved namiņā; tanī redzamas durvis pa kreisi uz lielo, pa labi uz ķēķa istabu. Logu priekšā garš dēlis par solu. Skatuvi ieņem pagalms. Pakaļējā sienā redzams dārza gals, tad lauki, aiz tiem pagastnams un ceļš. Pa kreisai rokai: skatuves priekšā kalpu gals, tā priekšā solīts, vairāk uz dibenu vāgūzis, pieliekamais kambaris, pagrabs, tad dārzs. Gluži priekšā kupls ozols; tam apkārt solīši.
l. skats
(Gar vāgūzi, kalpu galu un pagalmu izkaisīti dažādi darba rīki, zirgu lietas,
rati, riteņi, ilkses utt. Pie ķēķa loga zemē suņu silīte, apsegts grozs ar
cāļiem. Caur vaļēju logu dzird garšīgu šņakstināšanu, meitas noņem galdu.
Istabā pie loga stāv s k r o d e r s un lasa pantus priekšā.
Pāris kalpu, nupat no brokasta nākuši, mutes slaucīdami, sāk rīkoties pa pagalmu.
A n d r e j s pagalmā apskata sakas, vēlāk J ē c
i s.)
(K a l p i strādā pagalmā.)
ANDREJS
(Pēc īsa starpbrīža pieiedams pie vaļējā ķēķa loga.)
Dzi, Jēci, steidzies! Laiks pie darba!
Liec mieru ar tām bačiņām
Un skroderkunga peršiņām;
Tam to gan atkal pilna tarba!
SKRODERS
(Ar smalku balstiņu. Ātri iebāž papīri kabatā sapīcis, augstprātīgi.)
Ko manas peršiņas jums dara?
Lai dzied, kas dzīts no laika gara...
ANDREJS
No gara laika kas tiek dzīts.
Lūk, še! - vēl elkons nelāpīts, -
(Pacēlis elkoni, rāda viņā caurumu.)
Sen solījāt.
SKRODERS
Kad teikts, tad būs. -
Ak, tautas dēlam daudz ko strādāt!
Vai prāts - tik kalpiem šūs un šūs.
ANDREJS
(Uz vāgūzi iedams.)
Kā tad: priekš vispārības gādāt...
Kalt rīmes, rakstīt prašiņas,
Kaut kā tik kādu dienu dīkot!
(Rīko kalpus.)
JĒCIS
(Iznāk iz ķēķa, vēl gremodams.)
Uh!
ANDREJS
Piekusi no ēšanas?
JĒCIS
Ko-a?
ANDREJS
Rīt jau būs tās priekškāzas -
Vēl viss ir jāsteidz sataisīt.
(Ieiet vāgūzi.)
JĒCIS
Šiem žēl ir azaidā dot gaļu, -
Tik plikas putras liek mums rīt:
Strēbt piekūst, vēders pilns kā spaļu.
SKRODERS
(Iznāk no ķēķa, krāmējas pa kabatām ar papīra vīkšiem un drēbju lupatām, dairīdamies uz Jēci.)
Jā, ko? Vēl sola siderbiksi!
Bet to es sak'! - Tad es - pašol!
(G r i e t a iznāk no saimnieku gala, rokās tievi skali ar virsū savērtām sveču daktīm.)
JĒCIS
Apžē - kur tādu biksi liksi!
2. skats
(Tie paši un Grieta.)
GRIETA
Labs skroderam...
SKRODERS
Ko? - Tas par doll!
(Dusmīgs iet uz kalpu galu.)
GRIETA
Nu reiz ies šūt!
(Uz Jēci.)
Ko tu še tarkšķi?
JĒCIS
Es? Jāsagremo tavi barkšķi.
GRIETA
Te visiem darba pilnas rokas,
Viņš tev gar barkšķiem tikai lokās!
(Kalpones iznes laukā sveču lejamo trauku.)
SKRODERS
Uja! nu paši lies sev sveces!
Nau diezgan bodē tādas preces?
JĒCIS
(Turpina savu runu.)
Kur lai priekš darbiem spēki rodas,
Kad dienām gaļas nau iekš bļodas...
SKRODERS
(Starpā ar savu.)
Vai tautība var zelt un spirgt,
Kad tautiešbodēs neiet pirkt?
Tur visi daikti tautiski, -
Še ņem - pat «Līgo» paprosi!
(Dod Jēcim vienu papirosu, piedāvā arī citiem.)
(A n d r e j s iznāk ar zirgu lietām uz rokas, skroders, viņu ieraudzījis, ieiet kalpu galā.)
JĒCIS
(Turpinādams.)
Viens putraims tavā putriņā
Ar trejiem zirgiem jādzenā.
GRIETA
Ej, čauna tāds!
(Iet drīz ķēķi, drīz pagrabā, šo to pienesdama un meitas rīkodama.)
ANDREJS
(Dod Jēcim širas.)
Še pielāpi, -
Tad putraimus gan panāksi
Ar trejjūgu.
JĒCIS
(Širas cilādams.)
Kopš pati mira,
Pats meties uz to tautību,
No Ansona ticis par Andēlu,
Tik prasts un skops, ka kauns vien ira,
Kas še nu vairs par kārtību?
SKRODERS
(Iznācis atkal ar šujamo, atsēžas uz solīša kalpu gala priekšā, pārdod Jēcim «Līgo» papirosu paciņu, J ē c i s maksā.)
Pats nesēj ne to zupuru,
Vēl ceļ par biedrīb's priekšnieku!
GRIETA
Šķend, šķend!
JĒCIS
Tik zirņu pladītes,
Staks, sutņi, nātres, skābenes...
Vai vīzes vien priekš mūsu kājām
Un maisa drēbe mugurā?
GRIETA
Pats saimnieks labāks nestaigā.
JĒCIS
Jā, visi suņi sāk jau smiet...
Kā sikstuls grib, tā viņa vaļa, -
Mēs gribam iet, kā ļaudis iet;
Kas nopelnīts, tā mūsu daļa.
SKRODERS
(Starpā.)
Jā, maz še seko laika garam:
Vai kaulu miltus; siernīcas,
Vai dzelzsarklus še atrast varam?
Un vai viņš sacer dziesmiņas?
Tam savi murgi tikai rūp,
Viss cits lai viņam jūk un drūp,
Un, ko viņš grib, to aumaļām,
Viņš neprot tā pa bišķīšam.
Kad nelaime vēl bija dzīva,
Lūk, tad tik māja uzplauka!
Tik vecā bija atkal stīva,
Kur tautība bij kopjama...
ANDREJS
Tā žūpot gan jums neļāva.
SKRODERS
Kā tautai zelt, kad liegts bij mums
Pat vienkāršs balles rīkojums...
(Skroders licies aizrauties no savas runas un žestikulēdams aiz diega paceļ gaisā visas bikses, kuras šuj.)
ANDREJS
Jā, skroders, tas tik lietu zina,
Kā tautas karogs jāvicina.
GRIETA
(Atkal atnākusi.)
Pa daudz tie ļaudis palaisti,
Kam prastiem puišiem balles vajga!
ANDREJS
(Sit viņai pa muguru.)
Dun: tiksi drīz par saimnieci!
JĒCIS
Nu, tebe nu, tev visa klaiga.
GRIETA
Tad darbs gan kārtīgāki ietu.
(Aiziet atkal.)
ANDREJS
(Zobodamies.)
Jau vasarsvidū sveces lietu.
JĒCIS
Sev sveces lej, mums žēlo skalus.
SKRODERS
Kā tur lai prāta gaisma nāk?
ANDREJS
Un bārdu skūt dod izkapts galus.
JĒCIS
Lai pats sev skuj ar to, kad māk.
Kad ziepju putas žodā smērē,
Tad tam jau lieki mantu tērē.
ANDREJS
Kā senči ziepē siekalām.
(Vectēvs pielīdis klausās namiņa durvīs.)
3. skats
VECTĒVS
Kas atkal te ma-mantu tērē...
JĒCIS
(Paklusu.)
Velns, klausījies pa nomaļām.
VECTĒVS
(Iet, uz koka atspiezdamies.)
Pū-pūlies dienām, naksniņām,
Lep-lepnība daudz pa-paģērē,
Tik uz tās lep-lep-lepnības!
Ko jums to kaulu miltu, sveču,
To jaunmods - jaunmods velna preču?
Sen druvas krusas apsistas
Par grē-grē-
ANDREJS
Jūs jau visiem spēkiem
Tās apdrošināt aizliedzāt.
VECTĒVS
(Neklausīdamies.)
Par mūs - un ne-nelaiķes grēkiem,
Kas iedrīkstējās nicināt
Ve-ve-ve-ve-cus, vecus laikus,
Laist mājā tos ve-velna daikus...
SKRODERS
Bet jāseko tak laika garam!
VECTĒVS
Jā, l a i d a g a r ā m mācības,
I mēs, vai labāk, labāk darām.
Tik uz tās lep-lep-lepnības! -
(Uz Grietu.)
Ir skaļi, - nē -, lej, - taukus šķērdē!
(Redz, ka m e i t a caur ķēķa logu izlej suņu silē putru.)
Tik baltu, baltu putriņu.
(Steidzas atpakaļ namiņā paceldams vēl kādu siksnas gabaliņu un to nopurinādams un nogludinādams.)
JĒCIS
Nu, tas grib, lai mūs badā mērdē -
Kur siksna?
ANDREJS
Es tev iedevu.
SKRODERS
Tur vectēvs bāza sev ko ķešā.
JĒCIS
Tēvs, dodat siksnu.
VECTĒVS
(Namiņā.)
Siksniņu?
JĒCIS
Priekš sakām -
VECTĒVS
Sakām? Tās var bešā.
Ar diegiem.
JĒCIS
Lai nu saka kas!
VECTĒVS
(Atmet Jēcim ar roku, siksnu miji braucīdams, ieiet istabā.)
Tik uz tās lep-lep-lepnības!
SKRODERS
Jā, lep-lep-lep- bet pašu meita:
«Dzi, kalps; tris soļus nostāk eita!»
(Ar rokām rādīdams, pirkstus tāi izstiepis.)
JĒCIS
Kad vecā velna nebūtu
Un kad mūs labāk barotu...
ANDREJS
Pats lāga vīrs...
4. skats
MARIŅA
(Tautiskā apģērbā.)
Vai nau še Grietas?
JĒCIS
Dzi, Marel, lai viņš atdod lietas.
MARIŅA
Ko? Kāda es tev Marele?
ANDREJS
(Zobodamies.)
Vai nezin', kas cienjaunkundze?
MARIŅA
(Spitīgi uz Andreju.)
Man nevajg jūs kā aizstāvja!
ANDREJS
Nu, protams, rīt jau vedama.
MARIŅA
Ko vectēvs atkal nodarīja?
JĒCIS
Te siksniņa, ko lāpīt, bija.
MARIŅA
Tūlīt.
GRIETA
(Ienāk.)
Ko vajg?
MARIŅA
Nāc, palīdzi...
GRIETA
Jā, sit, pūt, atnes ūdeni!
MARIŅA
Kā tautiski kar ķiņķēziņus...
GRIETA
Ko es zin' jūsu kumēdiņus,
Būt' labāk man nākusi palīdzēt -
ANDREJS
(Zobodamies.)
Tos smalkos pirkstiņus apsmērēt!
MARIŅA
(Aiziet līdz ar Grietu.)
5 skats
(A n d ē l s, ģērbies garos svārkos, pastalās.)
ANDĒLS
(Uz Jēci.)
Še siksniņa! - Bet, tautas brāļi,
Lai liekas ķildas ir mums tāļi.
Tēvs teic, jūs atkal kurnējot,
Jūs tautas maizi nicinot,
Ko senči ēda simtiem gadu,
Un vīzes, skalus, tauku sveces,
Kas tautai iedzimts, sirdij radu!
Jums labākas tās vācu preces.
ANDREJS
Bet tās jūs lētāk dabūjat
Iekš bodes. Pats tur iepērkat.
ANDĒLS
Tik retumis! - Iekš tautas maizes
Ir visas labas zālītes,
Kas dziedē visas sērgu raizes.
JĒCIS
Tik pelavas un balandes,
No bada maizes - vēdergraizes.
ANDĒLS
(Runā patētiski, bet ar zināmu humoru.)
Tu smalkās vācu riktes mīlē,
Bet tici, vēderu tās spīlē,
Tās vēderu kā slepkavas
Tev sen jau būtu kāvušas:
Tu laizi ingverotu mērci,
Par dārgu naudu ligu pērci.
Pēc modes zaķeti tev šūn,
Bet mode kā vilks uz tevi glūn.
SKRODERS
Ne katris skroders ira prasts!
Kam gara gaišums, kas neparasts,
Tam...
ANDĒLS
(Viņu pārtraukdams.)
Svešas modes, ierašas
Dzelzs nagos mūs ir kampušas,
Nau diezgan tām ārapuses vien,
Tās mūsu iekšās, zarnās lien!
Un zarnas grauž un dvēseli.
Jau šķobās tautas pamati.
Tik tautas senā pavārnīca,
Tik tautas garša spēj mūs glābt.
Kams, pūtēls, grūdens, pigarica,
Tad vien tik tauta nesāks slābt.
SKRODERS
...Bet to tik - raksta...
ANDĒLS
Jūs nesajēdzat
Un tādēļ lieki dusmot mēdzat.
Kad senču ēdienus laikrakstos krātu
Un neēstu tos, kas būtu par prātu?
Jums trūkst tās pamatidejas
Pie pavārības un ēšanas.
JĒCIS
Pie ēšanas man gaļas trūkst.
ANDĒLS
Ak, brāl, tavs prāts pret senčiem rūgst,
Tev tīk, kad tauki un krējums tek,
Bet jaunums tiem uz pēdām sek.
Vai man tās gaļas būtu žēl?
Nē, sirds un dvēsele manim kvēl,
Kad redzu, kā jūs dzerat un ēdat,
Un maz ko gribat par tautu bēdāt,
Un vienprātībā mantu krāt.
ANDREJS
Priekš saimniekiem...
(Aizgriežas projām.)
ANDĒLS
Tiklību stiprināt.
Tu, Andrej, projām aizgriezies.
ANDREJS
Man apnīk to pašu vien klausīties,
Tik mūs no darba kavējat.
(Uz kādu kalpu.)
Ej, Ans, pie kalēja!
ANDĒLS
Paspēsat!
ANDREJS
Plēst tiešām dzelžus no riteņiem nost?
(Andrejs kalpam Ansim rāda ar roku uz vāgūzi, kurp tas aiziet.)
ANDĒLS
Jo kāzām tik nekaltus ratus drīkst post.
Znots pagādās jaunus. - Bet uzklausat:
Es ēdu un ģērbjos kā sentēvi - - -
SKRODERS
Jā, jūs, bet skatat to jaunkundzi,
Vai tā tās spaļu putras gan ēd,
Vai līdzās ar mums pie galda sēd?
ANDĒLS
Bet tautas brunčos viņa staigā,
Ko tu par ēšanu tā klaigā?
No turīga saimnieka meitenes
Lai neprasa, ka viņa ēstu
Uz mata kā agrāk kalpones,
Bet gan lai slāpes miestinā dzēstu
Un negrieztu muguru ēdienam,
Ko senči ēda, kad labākas dienas.
ANDREJS
Mēs ar to ēstu.
ANDĒLS
Starp saimniekiem
Un jums ir celtas zināmas sienas,
Neviens tās nespēj noārdīt,
Kur viņu nau, tur nekārtība,
Bet mūs lai saista vienprātība.
Kur vajaga tautas vagas dzīt,
Lai tauta laimē un mierā mīt...
SKRODERS
Jā, vagas dzīt: dzelzsarklu nava,
Ne kaulu miltu, ne zupura,
Pats biedrīb's priekšnieks, - tik viena slava:
Dzied koris, tiem nedod malciņu,
Kā dziedāšana lai uzplauktu?
Es saku, še neseko laika garam,
Še nedod piemēru lielajam baram;
Īsts tautiets nežēlos miestiņu ziedot,
Lai tautiņa iet savu celiņu dziedot!
Tik tad var augstas laimes saukt:
Es novēlu tautai zelt un plaukt.
(Andrejs darbojas gar ratiem kalpi atmetuši darbu, aizkūpinājuši pīpes vai papirosus, kurus skroderis pārdevis. Papirosu smēķētāji spļaudās par slikto tabaku; visi sēd jeb guļus izlaidušies.)
ANDĒLS
Nē, skroder, to tu nejēdzi,
Tev galvā tik diegi un zupuri.
Tu vari tik plānus galdiņus urbt
Un žūpnīcas indeves bairītī skurbt.
Tu laika garam aizskrej garām,
Jo laika gars ir tautība;
Pie senčiem tā bija visskaidrāka.
Tik vecos laikos to atrast varam.
Tev jaunmodes preces, tu skuķiem dod šķiņķi
Un pretī ņem vistas, olas un šķiņķi.
Bet tautai pie senčiem ir jāturas,
Mūsu visai dzīvei ir jāgrozās.
Un senču garam pāriet būs
Mums miesās un asinīs, - tad vien kļūs -
Tad mūsu mīļā tautiņa
Kļūs vienprātīga un dižena,
Būs centienu centris un tautas gars,
Savs raksturs, savs uzvalks, savs apziņas svars,
Sava rakstniecība un pavārība,
Prāts, manta, tiklība, nākamība;
Rims nemiers un naids, ne skaudis, ne šķelsies,
Kā žiburains ozols tautiņa celsies!
Rīt senciskas kāzas svinēsim,
Jaunu īsttautas dzīvi iesāksim.
Pats savu bērnu ziedam es dodu,
Lai tādēļ pie jums es atbalsi rodu!
Jūs izvēlētie, jums uzticēts,
Kā jāizved dzīvē šis uzdevums svēts:
Tik vīzēs staigāt, tik senciski ēst...
DAŽI KALPI, JĒCIS
Ko? Kas? Tad labāk celmājus plēst!
ANDĒLS
Kuš! Es jums lasīšu līgumu priekšā,
Kur visa tautība salikta iekšā,
Es znotam mājas nododu,
Lai viņš tur piekoptu tautību.
(Izņēmis kontraktu, atloka to un grib lasīt. Daži kalpi uzlēkuši kājās, protestēdami.)
Lai esam tad visos centienos,
Visās kārtās un dzīves apstākļos
Tik savstarpā brāļi, brāļi, brāļi.
(V e c t ē v s ložņā, drusku streipuļodams, pa pagalmu, piegājis pie groza ar cāļiem, tik ilgi ar nūju baksta, kamēr apgāž grozu, tā ka cāļi izskrien.)
(G r i e t a caur ķēķa logu izdzird un iekliedzas.)
GRIETA
(Izskrien iz ķēķa.)
Ej, dzirdat, ķerat - cāļi, cāļi,
Kā tie ir vaļā pasprukuši?
Ko sēdat, rokas salikuši?
JĒCIS
Mums bij uz saimnieku jāklausās;
GRIETA
Vai tūdaļ pie darba neiesat!
Kur skrienat? Tos cāļus saķerat!
SKRODERS
Tur vectēvs ap grozu krāmējās.
GRIETA
(Uz vectēvu.)
Kas jums te apkārt jāložņā,
Pie alus jums jāsēd pirtiņā.
(Grieta un Jēcis ķer cāļus.)
SKRODERS
Pie alus būs vectēvs alojies.
JĒCIS
Jeb vai ar misu misējies.
VECTĒVS
Cil-cilvēks vāri to-to alu,
Pū-pū-lies vai ne savu galu,
Šie cāļus-cāļus kauj un cep,
Es sak', es sak', tik uz tās lep-
Uz lepnības. -
(Ar nūju uz Grietu rādīdams.)
GRIETA
Vai neiesi!
Šis man!
(Atgrūzdama nūju.)
(Grieta aizraida vairākus puišus un skroderi uz dažām pusēm, tad pati aiziet.)
ANDĒLS
(Uz vectēvu.)
Lai, tēvs, tie nemieri.
VECTĒVS
(Uz Andēlu.)
Jā, tev jau - tev jau ar tie prāti -
Uz jaunmods ve-ve-velna štāti. -
Ak lep-lep-
(Ienāk B r u n o v i c s. Viņš strīpainās biksēs, bet zābakos, ne pastalās. Viņš arī saķēris vienu cāli.)
VECTĒVS
(Uz Brunovicu.)
Dod - dod man to cāļi.
(Aiziet.)
7. skats
ANDĒLS
(Uz kalpiem.)
Tad būsim draugi, kā brālis ar brāli! -
Ak, līgavains strīpainās biksās nāk!
Rau, tautiets, kas sencību cienīt māk!
(Paķer aiz biksām, rāda un veik uz priekšu pār visu skatuvi. B r u n o v i c s pretojas.)
Bet kādēļ tev šodien ne pastalas,
Vai tā nāk īsts tautiets pie līgavas?!
BRUNOVICS
Nu, labrīt, sievastēv!
ANDĒLS
Sveiks, mans znots!
Teic «sveiks», jo «labrīt», tas vāciskots.
BRUNOVICS
Ē, ko! - Bet kalpus jūs palaižat,
Kas šie jums par brāļiem - tik bauri tāpat -
ANDĒLS
Es runāju viņiem par vienprātību,
Par senčiem, tiklību, rakstniecību...
BRUNOVICS
Kas kalpiem tik daudz ir jāzina,
Lai zin tik, ka darbus padara,
Ka nedzer un nezog, par saimnieku gādā,
Ka neslinko, nelasa, tikai lai strādā.
ANDĒLS
Bet mācības tautiskās grāmatās?...
BRUNOVICS
Tās var, bet, dievs pas', tik ne jaunākās,
Lai padzied mums biedrībā, teātri rāda
Ar vecākām lugām; lai bijīgi turas -
ANDREJS
Ka kalps grib būt cilvēks, tas acīs jums duras,
Grib dzīvot priekš sevis, grib domāt un zināt,
Grib attīstīt prātu, lai paceltos...
BRUNOVICS
Kam kalpiem to vajga, kas viņiem to dos?
ANDREJS
Tad tautība tikai priekš saimniekiem?
ANDĒLS
Kurš kalps būs taupīgs, tas ietiks pie tiem.
ANDREJS
Bet visiem jau netikt -
(M a r i ņ a skatās pa lielās istabas logu.)
ANDĒLS
Tik krietnākiem; -
Es tādēļ mācu, lai mantu krātu...
ANDREJS
Kas būs ar citiem?
ANDĒLS
Lai dzīvo ar prātu,
Dievs visiem ir nolicis robežas.
BRUNOVICS
Kas kalpiem ko prasīt, tiem jāklausās.
ANDREJS
(Draudoši - paiet soli tuvāk Brunovicam. B r u n o v i c s atkāpjas aiz Andēla.)
Vai, saimniek, šim te ir jau vara?
ANDĒLS
Jā, viņam es mājas nododu -
Par senčiem -
ANDREJS
Nu, tad es aizeju!
ANDĒLS
Bet, brāli, kas tad tā nu dara?
Lai vienprātību piekopjam...
BRUNOVICS
Lūk, spītē, bet algu es aizturu tam!
ANDĒLS
Brāl, Andrej...
ANDREJS
Es kalps, ne brālis jums.
(Aiziet lepni, viņam līdzi Jēcis, arī pēdējie kalpi aiziet.)
ANDĒLS
Bet pag...
BRUNOVICS
Lai skrien, liels zaudējums!
Mums leišos būs kalpi vēl lētāki;
I leiši ir tautas brālīši!
Kāds tas nu kalps, tāds grāmatnieks,
Tik gudris.
ANDĒLS
Bet labs bija darbinieks.
BRUNOVICS
Ko palīdz, ka neklausa.
ANDĒLS
Neklausa gan,
Un sencība! - acīs viņš smējās man...
(G r i e t a atkal ienāk no ķēķa, kur redzējusi augšējo skatu.)
GRIETA
Pats strīpainais brūtgāns, kas tā par laimi!
Kā vepris joslains!
BRUNOVICS
Ko tu tā kliedz?
ANDĒLS
Kā krietnis tautiets!
GRIETA
(Uz Brunovicu.)
Vai runāt man liedz?
Vai tu jau saimnieks? Tu rīko jau saimi?
Jau aizdzini vienu.
BRUNOVICS
Par spītību.
ANDĒLS
(Nemierīgs.)
Nāc, apsveiksim labāk līgavu.
GRIETA
Pag, paliec.
ANDĒLS
(Uz Brunovicu.)
Ej vien, es atnākšu.
GRIETA
(Noved Andēlu pie malas, kamēr B r u n o v i c s ieiet pa namiņu lielajā istabā.)
Pats darbs, tu Andreju projām dzen
Par labu šim ķēmam.
ANDĒLS
Nē, Andrejs jau sen
Pret tautību ceļas.
GRIETA
Viņš labākais strādnieks.
ANDĒLS
Nuja. -
GRIETA
Tu pats ne saimnieks, ne gādnieks,
Tik istabā sēdi un pārdomā vien
Par senčiem, lai citi priekš tevis skrien.
Dien - naktīm es raujos, ko jaudāju,
Kā saturēt nelaiķes krājumu.
Tu sprediķo citiem mantu krāt,
Pats māki tik sakrāto putināt
Uz ballēm un senčiem.
ANDĒLS
Tā ideja liek,
Tai ziedoju visu.
GRIETA
Kas tev tur tiek?
ANDĒLS
Tur ideja...
GRIETA
Manis ja nebūtu,
Tu sen jau par nabagu staigātu.
ANDĒLS
Nu lai. Mans dzīves prieks ir miris,
Kopš izdzisa Anniņa - Praurima,
Man paliek tik vienīgi ideja.
GRIETA
Jā, Anniņa mīļa - bet miris ir miris.
Tev paliek vēl tava Mariņa,
Tai mātes trūkst.
ANDĒLS
Bet tu taču še.
Un rīt jau tautietim aizdošu viņu!
GRIETA
Šais mājās es esmu tik svešiniece.
Vai še kas notiek ar manu ziņu?
Tu vien un vectēvs. Tu meitu spied
Pret gribu pie baura un nelieša iet.
ANDĒLS
Bet saimnieks un tautiets, un vienīgais vīrs,
Kas ira no svešiem iespaidiem tīrs.
Kas nekaunas strīpainas biksas maukt,
Lai tauta un sencība varētu plaukt.
GRIETA
Ar biksēm viņš sencību apvilcis,
Velc nost tam tās bikses, būs švindleris.
ANDĒLS
Viņš atkal grib koka ecēšām ecēt
Kā senči.
GRIETA
Jo neprot labāki.
ANDĒLS
Tev vairāk tīk skrodera zupuri.
GRIETA
Tas balmuts! - jums abiem tie penteri,
Tik Andrejam darbi - viens vajdzīgs tev: - precēt,
Ņemt krietnu sievu, kas virčapti prot,
No krāpniekiem sargā, liedz aplamot.
ANDĒLS
Man ceļā ne mirtes, ne rozes vairs aug,
Es neprecos - vecs jau.
GRIETA
E, kāds tu, nu raug!
Gan tādas nau otras kā Anniņa,
Tā bija kā pavasars vēsmiņa,
Tik spirgta un mīļa, un tāda gudra.
Tev jāņem, kas krietna saimniece,
Kas tevi prot apkopt.
ANDĒLS
Kas tautiete. -
GRIETA
Ne pārāk jauna, bet stipra un mudra.
ANDĒLS
Jā, mīļo Grietiņ, kā tu, -
(Saņem viņu aiz rokas.)
Bet senči -
Tu necieni tos!
GRIETA
(Uzliek viņam roku uz pleca, smiedamās.)
Ko nu tie plenči -
ANDĒLS
(Izbijies.)
Ko? Kas?
GRIETA
(Nopietnāk.)
Tu ar senčiem starpā vis bāzies,
Kad runā par lietu -
ANDĒLS
Tu virsū tam gāzies,
Kas svēts man, jo senči -
GRIETA
Lai velns viņus rauj!
ANDĒLS
(Atlec atpakaļ.)
Tu, tu, tu, -
GRIETA
Nerrs, tfu!
(Nospļaujas.)
ANDĒLS
Uz senčiem tu spļauj!
Ak, pērkons!
GRIETA
Tie mēsli vis ceļā man stājas arvienu.
ANDĒLS
Ai, Prāmšans, pret senčiem tāds naids pašu mājās!
GRIETA
Ko plāties te, nost!
(Atgrūž viņu un aiziet ķēķi.)
ANDĒLS
(Iepakaļ bēdīgi, patētiski.)
Arī tu, arī tu?
Kad visi ceļas pret tikumu,
Es viens būšu uzticams, stiprāk tik vēl
Man jāturas idejā - Grietas man žēl.
8. skats
(Ž a n i s ienāk.)
ŽANIS
Labrīt!
ANDĒLS
Nē, sveiks! tā latvietis saka.
ŽANIS
Nu, sveiki!
ANDĒLS
Ko teiksi? - Kas tev tāda smaka?
ŽANIS
(Puķu pušķi glabā aiz muguras.)
Nekas.
ANDĒLS
Sveša štāte, - vai senči tā oda? -
ŽANIS
Es neesmu apodis sentēvus,
Tie tagad jau odīs pēc trūdiem.
ANDĒLS
Pie joda!
Liec sentēviem mieru.
ŽANIS
Lai trūd un dus!
ANDĒLS
Tie netrūd, bet mostas, tu nelatvis!
ŽANIS
Es latviets un - inženiers - ķīmiķis -
ANDĒLS
Ne tautiets - melns sirtuks un elšķins klāj krūti.
(Pieķer pie svārka un elšķina.)
ŽANIS
Es vizītē - diplomu ieguvu -
ANDĒLS
(Smejas ņirgājoši.)
Būt' vīzītēs nācis - tad iegūtu -
Īsts tautiets nu - ieguva jau tavu brūti.
ŽANIS
Kas?
ANDĒLS
Brunovics - Brūnais.
ŽANIS
Tad vēlu daudz laimes.
ANDĒLS
Jā, līgavains ira, tu lieks priekš šīs saimes.
Ej vesels un sentēvus nenievā.
ŽANIS
Ardievu!
MARIŅA
Caur logu, plaukšina rokām.)
Ī, - pagaidi, pagaidi, Žani.
Nāc aši šurpu un paņem še mani!
(Uzkāpj uz loga. Ž a n i s piesteidzas un izceļ iz loga. Nodod viņai buķeti.)
ANDĒLS
Bet, Mariņ, c a u r l o g u - kas darīs nu tā!
MARIŅA
Tēt, paši senči dzied dziesmiņā:
Sātībiņa, gausībiņa,
Nāc c a u r l o g u pagalmā.
ANDĒLS
Ne pagalmā - istabā.
BRUNOVICS
(Iznācis arī caur namiņu.)
Lūk, ko tā dara!
ANDĒLS
Nu, bērns vēl. Kā putniņš tā laidās no zara.
BRUNOVICS
Labs putniņš, kā pūce pret brūtgānu.
MARIŅA
Kas tu! Tāda strīpbikša negribu,
Lūk, še mans Žanis.
ANDĒLS
Tas spickundziņš -
MARIŅA
Labs tautiets, augstskolu nobeidzis viņš -
ŽANIS
Jā, Ansona kungs.
ANDĒLS
Man Andēls ir vārdā,
Tu nedrīksti saukt mani vāciski,
Tu nelatvis tāds.
BRUNOVICS
Šim nedīgst vēl bārda,
Grib precēties, jemaizasts.
ŽANIS
Labāk jums bārdaiņi,
Jums pūrā bārda, - vietā? -
MARIŅA
Pie mantas krāšanas ar var likt lietā:
Lūk, sakrāti salmiņi.
(Rāda uz salmiņu bārdā. B r u n o v i c s pārbrauc ar roku un tiešām izkrīt salms.)
ANDĒLS
Meitene, klus'!
BRUVOVICS
Tāds jemaizasts -
ŽANIS
Students, vai dzi!
(Smejas abi ar Mariņu.)
ANDĒLS
(Uz Mariņu.)
Met ķīviņus!
Bērns, nejoko, rīt jau pie vira še iesi.
MARIŅA
Nekad un nekad.
ANDĒLS
Jau salūgti viesi -
MARIŅA
Lai ēd, dzer tāpat - es nu neiešu.
ANDĒLS
Nāc, Mariņ,
(Gabaliņu pagājis, saka uz Brunovicu.)
ej iekšā uz brītiņu.
(Brunovies aiziet iekšā.)
MARIŅA
Pie Andreja gaid'!
ŽANIS
Še!
(Pasniedz viņai buķeti un met ar roku bučiņu.)
(Žanis aiziet, svilpodams kaut ko iz kādas jaunākās operas.)
9. skats
ANDĒLS
Dzi, ko viņš svilpj?
Kā latviešu ausis šīs skaņas lai tilpj? -
Met.
(Uz buķeti rādīdams.)
MARIŅA
Nnn.
(Aizgriezdamās.)
Drīz to uzvedīs latviski.
ANDĒLS
Gaid` vien! Met. -
(Ar roku rāda, lai met.)
MARIŅA
Nnn.
ANDĒLS
(Noskatās ilgi, atsēstas pie ozola.)
Tu manis vairs nemīli?
MARIŅA
Tēt, tēt!
(Krīt viņam ap kaklu.)
ANDĒLS
Mans bērns!
(Palaiž viņas roku vaļā, atglauda viņai sprogu no pieres.)
MARIŅA
Mans mīļais tēt,
Kā tevi, tik mīļu, var nemīlēt?
(Nometas zemē pie viņa kājām, nolaiž pušķīti zemē.)
Tev sirds tik mīksta, tik labs tu, tik cēls,
Tu esi kā teikās karaļa dēls.
Tik sapņos tu dzīvo pie sentēviem -
Tev sveša ir mirstīgā pasaule.
ANDĒLS
Kaut varētu atgriezties atkal pie tiem!
(Roku uz viņas galvas.)
MARIŅA
(Uz augšu lūkodamās.)
Jā, brīnišķīgi jauka ir senatne,
Tur burvīgā gaismā viss zaigo un laistās,
Ik skaņa tur dziesmās un saskaņās saistās,
Tur saulīte rotā trijkrāsaina,
Drīz zila, drīz zaļa, drīz sarkana.
Pār pļavām, pār mežiem tur meitenes līgo,
No kalna uz kalnu jāņugunis spīgo,
Visapkārt kā noslēpums drūmi guļ sils,
Tur glāžu kalns mirgo, tur ūdens pils;
Iz niedola nāras saldsērīgi smejas,
Un laumas tur mēnesnīcā vij dejas;
Bez saulītes vakarā bāri tur dzied,
Tie bargu kungu gaitās iet.
Bet melna čūska maļ, jūrā miltus;
Tos jāēd tiem, kam vara un viltus.
Tur karā jāj bāliņš, aust asiņains rīts,
Pret ienaidnieku ass zobens trīts.
Un augšā kāpj pilskalns iz senseniem laikiem,
Iz simtsgadu miega caur dūmiem un tvaikiem.
ANDĒLS
(Priecīgi rokas izplezdams, uzlēkdams un Mariņu apkampdams.)
Mīļš bērniņ, tu jūti, tu saproti,
Tu dzīves prieku man atdodi.
Viss tukšs bij un mēms, un kurls ap mani,
Šī balss skan kā grimušās karaļpils zvani.
Pie kalpiem nau sencības sajēgas,
I Andrejs, pat Grieta jau aizgriežas.
(Vectēvs nolīdis, ar nūju rāda.)
ANDĒLS
Es sāku jau pagurt, tu atkal dod sparu -
Ved galā šo darbu ar jaunības garu.
Es vecs, un mans sākums nau senciskis,
Jūs senciski sāksat - tu - Brūnaitis.
MARIŅA
(Pārsteigta, dusmīgi.)
Tas prastais - dzeja mums daiļa un smalka,
Ko jēdz tāds, kas rupjš kā netēsta malka.
ANDĒLS
Īsts tautiets ir vienkāršs.
MARIŅA
Tad Jānis jau labāks.
ANDĒLS
Šim tautiska vīze, tam svešzemju zābaks.
MARIŅA
(Uzlēkdama, atiedama no tēva nost, šķelmīgi.)
Tas nejauks un netīrs, tās vīzes man riebj,
Un, tētiņ, tev pašam viņš nepatīk arī.
(Tuvodamās atkal, smīnēdama.)
ANDĒLS
(Kaunīgi.)
Vai katrreiz pēc tikšanas skatīties vari,
Vai tautiete ģīmi par nieku lai viebj?
Ko ideja liek, to bez pretrunas dari.
MARIŅA
Tēt -
(Glaimojoši, lūdzoši.)
Man riebj viņš, man riebj, es to nevaru,
Ja spiedi, - es žēlabās nomiršu.
ANDĒLS
Bērniņ mans, augstākā ideja,
Tā nepazīst cilvēku žēluma,
Kas viņas ugunīs iededzies,
Tas neprasa, vai viņš bojā ies;
Ne sevis, ne citu tas nevēro,
Tas ziedo tai savu visdārgāko;
Tas neskatās sānis, bet iet un iet.
Tu vari to teikt vai pelt, vai smiet,
Tik vienu vizošu zvaigzni viņš redz,
Bet visu visapkārt tam' tumsība sedz.
MARIŅA
Tev tīk, ka es raudu? -
ANDĒLS
(Jautrāk.)
Mīļmeitenīti:
Krīt lapiņa griezdamās,
Iet meitiņa raudādama.
Raud', raud' kā pie senčiem, tas piestāvēs glīti.
MARIŅA
(Ar kāju uzsperdama.)
Es negribu raudāt, lai velns viņus rauj.
ANDĒLS
(Uzlec gluži bāls, stāv stīvi, tikai rokas dreb, runā kā aizsmacis, saraustīti, zem sevis.)
Tad idejai, - visam sabrukt lai ļauj?
(Viņš ar roku atbilda Mariņu nost.)
MARIŅA
Tēt, kas tev kait?
ANDĒLS
Nekas, nekas.
(Viņš cīnās ar sevi.)
MARIŅA
(Ar žēlumu viņu uzlūkodama.)
Tad svini ar tās priekškāzas. -
ANDĒLS
(Atdzīvodamies.)
Jā? jā?
MARIŅA
Bet tāļāk -
ANDĒLS
Viss ies, viss ies.
Ar laiku gan pieradīs, aprimsies.
MARIŅA
(Stingri.)
Nē, tālāk ne soļa.
ANDĒLS
(Jautrāk.)
Gan kļūs, gan kļūs.
MARIŅA
(Pārmainītā balsī.)
Vai zin', tēt, kur īstenas kāzas būs?
(Nostādamās viņa priekšā.)
Prec' Grietu.
ANDĒLS
(Negriboši.)
Nau tautiete.
MARIŅA
Ies gan, viss ies.
Ar laiku gan pieradīs, aprimsies.
ANDĒLS
Tev blēņas tik galvā.
10. skats
PASTNIEKS
Kāds pārītis še?
ANDĒLS
(Neredzēdams pastnieku un domādams to par vectēvu.)
Ko, vectēvs? - Gatava ķibele.
PASTNIEKS
(Atlec atpakaļ.)
Sveiks, saimniek. - Es avīzes atnesu jums:
(S k r o d e r s pabāž galvu no istabas.)
ANDĒLS
Dod šur.
PASTNIEKS
(Nedod, izstiepj sauju pretim.)
Priekš jums še svarīga ziņa.
ANDĒLS
(Izstiepj atkal roku.)
Kas? Kas?
PASTNIEKS
(Bāž savu roku.)
Par biedrību ziņojums. -
Garš ceļš bij - slavē - par priekšnieku miņa.
(M a r i ņ a iegrūž sānos Andēlam.)
ANDĒLS
Tad, ziņnesi, še, es tev iedodu mārku.
(Krata viņu acu priekšā.)
PASTNIEKS
Ka centīgs, -
ANDĒLS
Še pimberi!
(M a r i ņ a aiziet.)
PASTNIEKS
Nu, pimberi!
(Andēls dod, bet nedod.)
Nāk garmantu krājējs.
ANDĒLS
Ko? - šurp? Kad? Kad?
(Izrauj avīzi iz rokām un sāk šķirstīt.)
PASTNIEKS
Tik švaka dūša -
ANDĒLS
Vai šurp?
PASTNIEKS
Šurpat.
ANDĒLS
Še vesela orts. -
PASTNIEKS
(Ņem, bet A n d ē l s atkaļ nedod.)
Paldies, še skat'.
(Saņem avīzi un rāda.)
SKRODERS
(Atskrien, vēl drēbju gabals rokā, ņem to kājstarpi, kad padusē nestāv, jo sāk plātīties.)
Vai manas peršas?
(Ķer pēc avīzes. P a s t n i e k s aizstājas priekšā. S k r o d e r s kustas apkārt.)
SKRODERS
Dod - dabūsi mārku.
ANDĒLS
Ko maisies! - vēl nebeidzi sencisko svārku.
SKRODERS
(Paklusu, iegrūž pastniekam naudu.)
Še!
PASTNIEKS
(Saņem naudu un iedod lapiņu iz avīzes. Uz skroderi.)
Lūk, kur -
(S k r o d e r s sāk meklēt pa avīzi.)
ANDĒLS
(Uz skroderi.)
Liec mieru - ar blēņām tu nāc.
(Svarīgi, uztraukts.)
Te tautas garmantu krājējs -
SKRODERS
Nu, prāts,
Tur tautas, te manas garmantas. -
PASTNIEKS
Klau -
(Lasa burtodams.)
Brauks nākamu sestdien. -
ANDĒLS
(Iekliedzas.)
Tad šodien jau -
Kur brilles -
(Skrien uz istabas pusi.)
PASTNIEKS
Man jāiet.
ANDĒLS
Ej, ej -
PASTNIEKS
Bet par ziņu - ?
ANDĒLS
Liec mieru. -
PASTNIEKS
A paskat...
11. skats
MARIŅA
(Iedod viņam dzeramnaudu.)
Še būs. -
PASTNIEKS
Paldies.
(Aiziet.)
ANDĒLS
(Uz Mariņu.)
Jau šodien, - nāc ašāk - tā laime, mans dievs!
(Uzmaukdams brilles un tās noņemdams slaucīt.)
Kur biji tik ilgi?
MARIŅA
Es meklēju -
ANDĒLS
Tik tumšas -
MARIŅA
Jā, podā tās atradu -
ANDĒLS
Kur?
MARIŅA
Barkšķos.
SKRODERS
(Lasa no avīzes.)
Tad dzirdat nu un klausaities:
«Jau govis pieniņu sāk raut
Un aitiņas pēc staļļa bļaut,
Dažs drebot tupeņus vēl mauc,
Ar suķiem saimnieks Rīgā brauc. - »
ANDĒLS
Klus', neplāties tik aplami.
(Brilles grozīdams, lasa.)
Brauks - se-sestdien - kur tas? - parādi -
MARIŅA
Še.
ANDĒLS
Ā - tās brilles.
(Nokrīt, lasa, avīzi tāļi nost atlicis, skroderam priekšā aizlikdams.)
SKRODERS
Bet, jaunkundz, šos,
Tie sirdi un prātu jums ielīksmos:
«Tur tai jaukā lejā
Puķes plūca viņa,
Staigā daiļā sejā,
Ņipra un maziņa.»
MARINA
Es zinu, zinu - vai tas nu reiz drukāts?
SKRODERS
Vēl ne -
MARIŅA
Kā tad lasāt?
SKRODERS
No galvas. - Drīz nāks,
Jau drukā... Še «Rudens dziesma».
ANDĒLS
(Atgrūž skroderi nost.)
Tas plukats!
«Mēs ceram, ka centīgais priekšnieks»
SKRODERS
(Deklamē.)
«Drīz sāks» -
ANDĒLS
«Ka centīgais priekšnieks» -
SKRODERS
«Drīz sāks» -
ANDĒLS
Vai beigsi? -
«To pabalstis - protams, ar prieku - »
MARIŅA
(Uz Andēlu.)
Ko teiksi?
Te Vardeķim atbildēts -
(Uz skroderi.)
lasījāt?
«Ar suķiem saimnieks Rīgā brauc -
Vai līdzi vests jūs nekļūsat?»
Kā liekas, tad jūs še par suķi sauc.
SKRODERS
Ko niekus! Tie vēlas iepazīties
Ar tautieti - dzejnieku - klausat:
«Drīz sāks» -
ANDĒLS
«Krāt naudas, muzeju pildīt»
(S k r o d e r s grib atkal deklamēt.)
Klus', dāks!
Skriet! saukt! lai visi sanāk še!
Lai visi dzird! - Skriet, kopt un post -
(Plātīdams rokas uz visām pusēm, aizskrien ķēķi. M a r i ņ a steidzas arī projām.)
12. skats
SKRODERS
Pag, paklausat vēl, jaunkundze:
«Drīz sāks jau salna lapas kost.»
(Skroders aiziet, deklamēdams un žestikulēdams pa pagalmu.)
MARIŅA
Brrr! -
(Apstājas, pieskrien pie loga kalpu galā, plaukšina rokas.)
Žani!
BALSS
Ū!
MARIŅA
Nāc aši vien!
(Ž a n i s iznāk, M a r i ņ a, viņu saķērusi, izvelk aiz rokas ārā.)
ŽANIS
Kas ir?
MARIŅA
Ko prasi - kad sauc, tad skrien.
Ķer, ķer!
(Ž a n i s ir saīdzis, negrib; noķer viņu pie paša ozola; viņa atliekusi galviņu, Žanis stāv auksti.)
E, kāds tu - ķer mani, ķer!
ŽANIS
Tu tikai rotāties, ko tas viss der!
KO vecais teica?
MARIŅA
Tu saīdzis?
ŽANIS
Tas Andrejs tāds filozofs palicis -
Mums, mācītiem, tauta nerūpot,
Un kalpu kalps tikai saprotot -
Ko kalps nu saprot!
MARIŅA
Viņš domā daudz -
ŽANIS
Iet projām - lai saimnieks tā jūtas saudz,
Un kalps vien ir.
MARIŅA
Viņš lepns.
ŽANIS
Uz ko?
Es inženiers. - Tēvam tu teici par to?
MARIŅA
Es nespēju teikt, lūk, viņš tāds bēdīgs,
Ka posta tam sapni sen loloto:
Es solīju priekškāzas. -
ŽANIS
Lūk, cik tas blēdīgs -
Krāpt mani un tevi.
MARIŅA
Žan, nerunā tā!
Viņš mīļš un cēls, viņš ideālists,
Tēvs dara to labākā apziņā.
ŽANIS
Lai saka to tāds, kas no muļķības sists,
Kā Andrejs -
MARIŅA
Tas teica to?
ŽANIS
Jā. - Kā tad nu būs?
Es lieks še, un Brūnais par saimnieku kļūs.
MARIŅA
Nē, nē -
ŽANIS
(Rupji.)
Nu, inženiers nelūgsies -
Ar prieku pie manis vislepnākā ies. -
MARIŅA
Fui, kāds tu -
ŽANIS
(Apķerdamies.)
Bet es tevi mīlu -
MARIŅA
Tad dzirdi:
Bij pastnieks: šodien še piebraukšot
Kāds garmantu krājējs.
ŽANIS
Nu - ?
MARIŅA
(Šķelmīgi.)
Padomu dot?
ŽANIS
Nu?
MARIŅA
Aizsteidzies priekšā un tēva sirdi
Kā garmantu krājējs sev iemanto.
ŽANIS
Vai man par garmantu krājēju ģērbties?
MARIŅA
Jā, tautiskos svārkos un strīpbiksēs tērpties.
Tu teātri spēlēji?
ŽANIS
Mīļāko,
Lūk, šā, (Nometas ceļos.) manu cielaviņ, sirdspuķīt,
Tavs mīļākais tev pie kājām krīt.
MARIŅA
Vai nu tu vari - bet tikko tik vēl
Tāds saīdzis biji -
ŽAMS
No sirds man žēl.
MARIŅA
Tad-še-še-
(Dod nobučot roku, tad locītavu, tad elkoni, plūc viņu aiz ūsiņām.)
ŽANIS
(Jautri.)
Jā, tiešām to varam!
Še rīdznieki aktieri taisni brauc garām, -
Man pazīstami. -
MARINA
Tad steidzies, tik trauc
Un, pārģērbts kā garmantu krājējs, šurp brauc.
Ej, rādi, ko spēji! Un to ņem sev omā,
Jo tautiskāks būsi, jo labāks šai lomā.
Un pārgrozi balsi - ņem krietnāku bārdu -
Tēvs uztraukts, tas nepazīs -
(Ž a n i s grib viņu apkampt, viņa izvairās un aši aizbēg, ar pirkstu draudēdama. Žanis aiziet pa pagalmu.)
13. skats
(Ienāk J ē c i s ar otru kalpu iz ķēķa.)
KALPS
Kas te nu nāks?
JĒCIS
Nu, senči! Vai viņš gan uz prātīgu vārdu,
Uz alu un miestiņu kopā mūs vāks?
(Ienāk pulks meitu no pagalma puses.)
KALPS
(Uz meitām.)
Kā zostiņas aplokā sadzina.
JĒCIS
Klau, gāganu karš, kā kladzina!
1. MEITA
(Uz kalpu.)
Tavs deguns ass kā zobentiņš,
Priekš kara īsti noder viņš.
2. MEITA
(Uz Jēci.)
Un šis tāds resnis uzpampis, -
Tur karam būs pulvertoveris.
JĒCIS
(Iet meitām virsū, rokas plātīdams.)
Tad eida ar meitām karu vest -
2. MEITA
Tev smagi būs vēderu - raņicu nest.
14. skats
(Ienāk Andēls, Mariņa un daži kalpi un kalpons.)
ANDĒLS
Kur vectēvs? - Mariņ, - pēc vectēva ej.
Vai visi?
JĒCIS
Nau Andreja.
ANDĒLS
Skrej pēc tā, skrej!
(Aiziet viens kalps.)
Bet aši! - (Patētiski.) Nu, baltie bāleliņi,
Jūs kviešu druvas arājiņi,
Un meitiņas, jūs malējiņas -
Jūs dzirdējāt jau jaunās ziņas:
Šis nams tiks šodien godināts
Un cilāts mūsu sirds un prāts.
Brauc tautas gara mantu krājējs,
Pats tautas seno gaitu gājējs,
Pats laba teicējs, ļauna rājējs.
JĒCIS
Man sen jau deguns niezēja.
ANDĒLS
Tā laba senču ticība. -
Lai viesi godam saņemam,
Lai senču drēbes apvelkam.
(Uz meitām, kuras slapstās viena aiz otras.)
Lai mazgājam un skujam ģīmi -
Par šmiņķiem labāks ūdentiņš,
Par pamādēm - sviesta gabaliņš,
Jo stingri uz tautību skatīsies viņš.
JĒCIS
(Apslapina pirkstu un ķer meitām pie vaiga.)
Viņš meklē, vai kura nau šmiņķētu ģīmi;
2. MEITA
Vai kurš nau pārāka resnuma.
ANDĒLS
Mums viesojums par labu zīmi!
Ja kāzās senčuzinis nāk,
Lai jaunie sencisku dzīvi sāk!
Kas sen jau man domās, to tagad laī darām,
Lai tautas vārdos saucamies,
Pret pārsvešošanu tā varam
Viskrietnāk apdrošināties.
JĒCIS
(Pa jokam.)
Tāpat kā potējot pret bakām.
ANDĒLS
(Nopietni.)
Un zāles šļācot pret ļaunām smakām.
Tad stāsim tā priekšā skaidri un tīri:
Pēc svārkiem un sirdīm senlatvju viri.
Tik latviski kā sentēvi,
Tik nevainīgi kā bērniņi.
JĒCIS
Vai, saimniek, mūs ūdeni mērcēsat?
ANDĒLS
Nē, senciski pārsauksim tāpat.
JĒCIS
Bet taču uz pādiņām ēdīsim, dzersim,
Trim jēriem kaklu lauzīsim,
Trim mučelēm dibenu ārā spersim?
ANDĒLS
Ej, ko nu - rīt kāzās jūs mielosim.
l. KALPS
(Atnāk atpakaļ no Andreja.)
Andžs neiet - tas nākšot tik atvadīties.
ANDELS
(Uz citu kalpu.)
Ej, teic, ka kristām, lai nāk tūlīt,
Ja viņā kaut dzirkstele tautības mīt!
JĒCIS
I mums tad pēc pādiņām nau ko dzīties!
Kad dotu vēl ēst.
ANDĒLS
Nu došu, - bet iesim
Pie senču ozola -: pārsaukties.
Tur senlatvju ziedu vieta, tā viesim
Mēs cienīgi varēsim rādīties,
Tad stājaties rindā, tur puiši, te meitas,
Nu tā - (Uz divām meitām.) jūs tāļāk - jums
svešzemju kleitas -
Tad klausat - es senāk jau pārsaucu
Savu vārdu Ansons par Andēlu,
Bet nelatviski bij priekšā vēl vārdi,
Nu tagad es saukšos par Barvedi,
Par Tautvaldi, Tautslavi, Tautmīli
Un Vijtauti, Gintauti, Gaštauti, -
Šimbrīžam to tiks. - Nu, Jēcīti, nāc,
(Izņem no kabatas kalendāri un pašķirsta.)
Tu sauksies Vargribis, Kariats
Un Aļģirds, Mažuls un Varibuls.
1. MEITA
Vai, maišels ir brangi!
JĒCIS
Ko, skuķi, vai duls!
2. MEITA:
Tam vēders kā maišels, pats varens kā buls.
1. MEITA
Tik Vargribis neder, bet Ēstgribis.
JĒCIS
(Uz Andēlu.)
Dzi, nerro.
ANDĒLS
Nu, muļķes - ko tur lai saka -
Tad saucies Akons.
2. MEITA
Jā, vēders kā aka.
JĒCIS
(Iedod otrai meitai dunku sānos.)
Tik tad ļaušos saukt tā, ja rubulis
Par katru vārdu.
1. MEITA
Un kliņģeris.
ANDĒLS
(Atmet ar roku.)
Tu, Kriš, būsi Lizdeiks un Radagaiss -
1. KALPS
Ak Jēziņ, kungs un pestītājs!
ANDĒLS
Un Tikums, un Likums, un Kaributs,
Un Narimunts, Tarimunts -
1. KALPS
Turimuts?
ANDĒLS
Klus'! Kas te par jokiem.
CITS KALPS
Vēl dos tev ar zuti.
1. KALPS
Nu to jau es saku, lai tura tik muti,
Kad dod mums vai suņu vārdus.
GRIETAS BALSS
(Caur logu.)
Ahū!
Līz, Līz!
(Meita metas skriet.)
ANDĒLS
Kur skriesi, še vārds.
GRIETA
Nāc šu!
ANDĒLS
(Ātri skaitīdams.)
Tu Nijola, Balmona, Pakonta, Birta.
JĒCIS
(Tura meitu aiz lindrakiem, otra meita izraujas un skrien arī līdz.)
E, še tev nu balmute, pijole!
ANDĒLS
(Uz citām, tāpat ātri.)
Tu Ringala, Sveikata, Gaiva un Girta,
Pag, paga - tu Jaunuta, Ļaudmīle
(Nu bēg visas meitas projām ar baru, puiši viņas ķer, izraujas un atkal noķer.)
Un Zieduša, (Uz otru meitu.) Prasuna, Prazunata.
JĒCIS
Kā, saimniek, par suni pārsunāta?
Ko tā godīgā skuķe jums darīja?
Ka viņa par suni tā jālamā!
(Palaiž vaļā savu meiteni un apglauda, jo tā sākusi raudāt.)
Tas ilgāk nau izturams!
ANDĒLS
(Arvien vairāk uztraucas.)
Nau jau tā!
Nau lamāts, - tas vārds tā stāv grāmatā.
Te, septembrī, trešā.
JĒCIS
Kas man tur daļas,
Bet aizskārt to meitu jums nedošu vaļas.
(Jēcis aiziet ar raudošo meiteni pie rokas.)
ANDĒLS
Ak, pasaules neprāts! Nu pārsauksim jūs,
(Ar pirkstu katram piedurdamies, atkal iz kalendāra lasīdams.)
Tu Jaunsgads, Miervalds, tu Radimins.
1. KALPS
Es Jaunsgads, un Ansis tad Trejkungs būs.
ANDĒLS
Ak, pagaid', man misējās:
(Uztraukumā grāmatā skatīdamies, saķēris kādu kalpa sievu.)
Gedimins,
Viligails, Svidrigails, Karigails, Kēruns.
2. KALPS
Kungs, viņa jau vista.
ANDĒLS
Ko iejaucies te!
(Pamana, ka tā ir sieva.)
Nu, Zervila, Zemina, Malone, -
Ej, aicin' šurp Grietu un atved ar bērnus.
15. skats
(Ienāk skroders ar kalpu. Skroders tura kalpu aiz svārku pogas un lasa priekšā.)
3. KALPS
Laid mani vaļā, šiem palasi!
(Uz baru rādīdams.)
Kā jāpiemin godam sentēvi.
(S k r o d e r s palaiž to vaļā un saķer citu aiz pogas.)
SKRODERS
Tad klausat:
Senči gaudo, ļaudis dejo,
Tik par laim' vēl zaļā lejā
Jauneklis zem koka sēž,
Asaras tam birst virs sejas,
Lielas bēdas sirdi plēš,
Sēri sauc viņš: «Sentēvi,
Skāde, ka jūs miruši!»
ANDĒLS
(Uz skroderi.)
Šo dziesmu es klausos ar patiku,
Tik koka vietā liec ozolu.
Bet tagad nau laika, mēs vārdus še dodam -
Vai dzeja liela?
SKRODERS
Nē, - lielāka
(Izvelk un rāda olekti garu strēmeli papīra, arī jaunais avīzes numurs rokās.)
Ir manim uz senčiem mīlība.
ANDĒLS
Tad pataupi to kāzu godam.
SKRODERS
Tur man trīs citas.
ANDELS
Mums jānobeidz
Ar vārdiem, lai viesis mūs nepārsteidz.
SKRODERS
(Rūgtā pārmetumā.)
Viss cits jums rūp, tik ne tauta un dzeja.
ANDĒLS
(Dusmīgi.)
Klus'! pag - tu jau saucies par Vardeķi.
SKRODERS
(Aši.)
- Un Alfonsu, Rolandu, Zutori
Un Dēmonu, Kaiminu, Labvēli -
ANDĒLS
(Nicinoši.)
Tas ziņotājam jau nestāv pie seja,
Bet priekšvārdos -
SKRODERS
(Uzpūtīgi.)
Priekšā vai pakaļā -
Tā es saucos tautiskā laikrakstā.
16. skats
(Ienāk M a r i ņ a, kura ved v e c t ē v u negribošu.)
VECTĒVS
La-laid - laid - meit, da-darbs gar alu -
ANDĒLS
Nāc, tēvs, tevi saukšu par Vidvutu,
Par Ūziņu, Pērkoni, Prāmšanu,
Kā dievus senos -
VECTĒVS
Gar ie-ie-salu -
ANDĒLS
Nāc, Prāmšantēvs, še zem ozola -
VECTĒVS
(Rāda svecīti, bodē pirktu.)
A pas-pas-
ANDĒLS
Mariņ, tu Karaluni,
Tu mana Laimiņa, Dailiņa,
Tev vārdu jau daudz, še vēl: Mīlģeda,
Še Daņuta -
GRIETAS BALSS
(Caur logu.)
Jēci, nāc pakur man guni!
KALPI
Nau Jēča.
GRIETA
Vēl tejātri nebeidzat?
(Pāris k a l p u ieskrien ķēķī.)
ANDĒLS
Nāc, Grietiņ, nāc ašāk!
(Uz aizskrejošiem kalpiem.)
Jūs pagaidat,
Daudz krietnu vārdu vēl paliek pāri, -
Kad Pērkons man dēlus būt' piešķīris,
Es sauktu tos: Jasbutis, Zimbutis.
MARIŅA
Tēt, atstāj, vēl daudzi pēc vārdiem būs kāri.
ANDĒLS
Jā, varbūt Andrejs atgriežas,
Tam Jagails un Šķirgails lai paliekas.
MARIŅA
Bet Strīpgails un Vižgailis - Brūnaitim -
ANDĒLS
Tam ir jau, bet tos ar vēl pieliksim,
Tik Strīpgaiļa nau še.
(Uz kalendāri rādīdams.)
MARIŅA
Kas liela bēda?
1. KALPS
(Paklusu.)
Bet kalpus tā var, tos par gaiļiem lai mēda.
MARIŅA
Tēt, pādiņas vajaga dancināt;
Tā mūsu sentēvu ierašas māca.
ANDĒLS
(Skatās uz logu.)
Jā, jā, bet Grieta.
MARIŅA
Ko t' pārdomāt,
Tas rakstīts no tiem, kas garmantas vāca,
(Mariņa danco ar vectēvu.)
Nāc, Prāmšantēt.
VECTĒVS
(Svecīte rokā.)
Ko-ko - nu - me-me-meit,
Ve-ve-ve-velna skuķis - uh!
(Tiek atsēdināts, smejas.)
MARIŅA
(Uz Andēlu.)
Tētiņ, še stājies.
(A n d ē l s danco gravitātiski.)
Lec, pādiņ, lec, pādiņ!
GRIETA
Ko darāt jūs šeit?
Vai gluži jau - dulli!
MARIŅA
Nu, Grietiņ, ko rājies,
Mēs pādiņas dīdām, nāc, danco ar mums,
Mēs skaistākos vārdus tev dosim kā rotu.
ANDĒLS
(Ātri, pielabinādamies.)
Jā, Zandoru, Aldu un Varidotu.
(M a r i ņ a ķer Grietu un danco.)
GRIETA
(Uz Mariņu.)
Met mieru. (uz Andēlu.) Un tu! -
(A n d ē l s nokaunas.)
VECTĒVS
(Pacēlies karina svecīti pretī Grietai.)
A - jums - a jums,
A jums, lūk - jāpērk - jāpērk preces,
Šķē-šķērdēt uz tās lep-lepnības.
(G r i e t a izrauj viņam svecīti, tas paņem citu.)
Pa-paši lej.
GRIETA
Dod šur tās sveces.
Tfju! Kad tev!
(Aiziet.)
17. skats
(Ienāk k a l p a s i e v a ar ganu zēnu. Z ē n s tiek atvests, briesmīgi bļauj, turas pretī, krīt gar zemi.)
KALPONE
Vai klusēsi! sukās a pas!
Kā kumeļi aizlaidās, kur tu tos ķersi -
Šo vienu tik grābu.
ZĒNS
Anuliņ, lai -
ANDĒLS
Nu, dosim tam, dosim.
(Šķirsta kalendāri.)
KALPONE
(Sāk pērt puiku.)
Vai tu man vēl spersi.
ZĒNS
Vai, nedarīšu vairs mūžam, vai, vai -
KALPONE
Nu, ko tad darīji?
ZĒNS
Au-au-auzās.
Vai, - lopi.
ANDĒLS
Tu Ausveitis, Butgaidis.
KALPONE
(Uz puiku.)
Dzi, saimnieks kā baras! Šie diez kur tev dauzās!
MARIŅA
(Uz kalpa sievu.)
Jel neper, ne perams viņš atnācis.
ANDĒLS
Jā, perams gan, senči tā bērnus pēra,
Kad robežas vilka un kupicas bēra,
Lai būtu, kas robežas atminas,
Tā šis lai neaizmirst kristības,
Nu, (Viegli iesit puikam.) piemini vārdus!
PUIKA
Vai, nedarīšu,
(Sāk atkal bļaut.)
Vai, vai man, ne mūžam -
(Izraujas un aizskrien.)
ANDĒLS
Tu liegsies man tīšām.
(Grib vēl sist.)
OTRS PUIKA
(Ieskrien.)
Brauci brauc! No valsts nama! Lielceļš put vien!
VISI
(Cits caur citu.)
Ķer! kop! nes! grāb! skrien! skrien! skrien! skrien!
(Liela skraidīšana un kliegšana, izskrien arī G r i e t a un kalpones. A n d ē l s, pats nekā nedarīdams un citiem maisīdams, tikai plāta rokas.)
(Priekškars.)